Inženiera Garina hiperboloīds

124

Rītausma iekvēlojās pie skaidrām debesīm. Okeāns kūpēja rožainā dūmakā. Garins, izliecies pa dirižabļa gondolas logu, ar grūtībām binoklī sameklēja dziļi lejā

sīku jahtas čaumalu. Tā snauda uz spoguļgluda ūdens, kas vīdēja cauri vieglam miglas plīvuram.

Dirižablis sāka nolaisties. Tas viscaur mirdzēja saules staros. Uz jahtas dirižabli pamanīja, uzvilka karogu. Kad gondola pieskārās ūdenim, no jahtas atrāvās laiva. Pie stūres sēdēja Zoja. Garins tikko viņu pazina — tik novājējusi bija viņas seja. Viņš ielēca laivā, ar smaidu, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās blakus Zojai, paplikšķināja viņai pa roku:

— Priecājos tevi redzēt. Neskumsti, drostaliņ, — par to nospļauties. Ievārīsim jaunu jezgu. . Nu, kāpēc tu nokar degunu?..

Zoja, saraukusi uzacis, novērsās, lai neredzētu viņa seju.

— Es nupat apbedīju Jansenu. Esmu nogurusi. Tagad man viss. . viss ir vienaldzīgs.

No horizonta malas pacēlās saule, milzīga bumba uz- ripoja virs zilā tuksneša, un migla pagaisa kā māns.

Izklājās saules ceļš, laistīdamies eļļaini spīdošiem mirguļiem, uz tā kā melns siluets iezīmējās trīs «Arizonas» slīpie masti un režģotie tornīši.

— Vannu, brokastis un — gulēt, — noskaldīja Garins.