Inženiera Garina hiperboloīds

8

Uz ielas galvenā pasta tuvumā pie Šelgas pieskrēja dežurējošais aģents, viss pietvīcis, seja sarkanos plankumos:

— Biedri Seļga, viņš aizbēga.

— Kāpēc jūs viņu aizlaidāt?

— Viņu gaidīja automobilis, biedri Šeļga.

— Kur jūsu motocikls?

— Tur mētājas, — aģents atteica, norādīdams uz motociklu simt soļu no galvenā pasta durvīm, — viņš pieskrēja un ar nazi pa riepu. Es iesvilpos. Viņš — mašīnā un … prom.

— Vai automobiļa numuru ieverojat?

— Nē.

— Es iesniegšu par jums raportu.

— Ko tad es varēju darīt, kad numurs bija tīšām viscaur notriepts ar dubļiem!

— Labi. Ejiet uz nodaļu, būšu tur pēc divdesmit minūtēm.

Seļga panāca vīrieti ar bārdiņu. Kādu laiku viņi soļoja klusēdami. Nogriezās Arodbiedrību bulvārī.

— Jūs esat pārsteidzoši līdzīgs nogalinātajam, — Seļga ierunājās.

— Man to vairākkārt nācies dzirdēt, mans uzvārds Pjankovs-Pitkevičs, — labprāt atbildēja vīrietis ar bārdiņu. — Vakardienas vakara avīzē es izlasīju par Gariņa noslepkavošanu. Tas ir briesmīgi. Es labi pazinu šo cilvēku. Lietpratīgs darbinieks, lielisks ķīmiķis^Es bieži biju viņa laboratorijā Krestovkas salā. Viņš gatavoja lielu atklājumu kara ķīmijā. Vai jums ir priekšstats par tā saucamajām dūmu svecēm?

Seļga pašķielēja uz runātāju, neatbildēja, pajautāja:

— Kā jūs domājat — vai Gariņa noslepkavošana saistīta ar Polijas interesēm?

— Nedomāju vis. Slepkavības cēloņi ir daudz dziļāki. Ziņas par Gariņa darbiem nokļuva amerikāņu presē. Polija varēja būt vienīgi starpinstance.

Uz bulvāra Seļga piedāvāja apsēsties. Gājējus neredzēja. Seļga izņēma no portfeļa izgriezumus no krievu un ārzemju laikrakstiem, izklāja uz ceļgaliem.

— Jūs sakāt, ka Garins strādāja ķīmijas nozarē un ziņas par viņu nokļuva ārzemju presē? Te šis tas sakrīt ar jūsu vārdiem, šis tas nav visai skaidrs. Lūk — izlasiet:

«… Amerikā izraisījis interesi ziņojums no Ļeņingradas par kāda krievu izgudrotāja darbiem. Domā, ka viņa aparātam pie- mit vislielākais graujošais spēks no visiem lidz šim pazīstamajiem.»

Pitkevičs izlasīja un — pasmaidīja:

— Savādi — nezinu … Neesmu par to dzirdējis. Nē, tas nav par Gariņu.

Seļga pasniedza otru izgriezumu:

2*

19

«…Sakarā ar gaidāmajiem amerikāņu flotes lielajiem manevriem Klusā okeāna ūdeņos kara ministrijai tika iesniegts

pieprasījums, vai tai ir zināms par kolosāla graujoša speķa aparātiem, kurus būvē Padomju Krievijā?»

Pitkevičs paraustīja plecus: «Blēņas,» — un paņēma no Se|gas trešo izgriezumu:

«…Ķīmijas karalis, miljardieris Rollings, izbraucis uz Eiropu. Viņa brauciena nolūks ir apvienot trestā rūpnīcas, kas apstrādā akmeņogļu darvas un vārāmās sāls produktus. Rollings Parīzē sniedza interviju, izteikdams pārliecību, ka viņa milzīgais ķīmiskais koncerns[2] ienesīs nomierināšanos Vecās Pasaules valstīs, kuras satricina revolūcijas spēki. īpaši agresīvi Rollings izteicās par Padomju Krieviju, kur, pēc neoficiālām ziņām, tiek veikti mīklaini darbi, lai pārraidītu tālumā siltuma enerģiju.»

Pitkevičs uzmanīgi izlasīja. Bridi iegrima domās. Pateica, saraucis uzacis:

— Jā. Ļoti iespējams, ka Gariņa noslepkavošana kaut kādā veidā saistīta ar šo rakstu.

— Vai jūs esat sportists? — negaidīti noprasīja Seļga, paņēma Pitkeviča roku un pagrieza ar delnu uz augšu. — Es kaislīgi aizraujos ar sportu.

— Jūs skatāties, vai man nav tulznas no airiem, biedri Seļga… Redzat — divas čulgas, tas rāda, ka slikti airēju un ka pirms divām dienām es tiešām nepārtraukti airēju apmēram pusotras stundas, vezdams Gariņu ar laivu uz Krestovkas salu.. Vai šīs ziņas jūs apmierina?

Seļga nolaida viņa roku un iesmējās.

— Jūs esat goda vīrs, biedri Pitkevič, ar jums būtu interesanti pacīkstēties tā nopietni.

— No nopietnas cīņas es nekad neatsakos.

— Sakiet, Pitkevič, — vai jūs jau agrāk pazināt šo poli ar četriem pirkstiem?

— Jūs gribat zināt, kāpēc es biju pārsteigts, ieraudzīdams roku ar četriem pirkstiem? Jums ļoti vērīga acs, biedri Seļga. Jā, es biju pārsteigts … vēl vairāk — es nobijos.

— Kāpēc?

— To nu es jums neteikšu.

Seļga pakodīja virslūpu. Raudzījās tukšajā bulvārī.

Pitkevičs turpināja:

— Viņam sakropļota ne tikai roka, — viņam ir bries- miga rēta pāri visām krūtīm. Sakropļoja viņu Garins tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitajā gadā. Sā cilvēka vārds Stass Tiklinskis …

— Vai tiešām, — Seļga iejautājās, — nelaiķis Garins viņu sakropļoja ar to pašu paņēmienu, ar kādu viņš grieza pušu trīscollīgus dēļus?

Pitkevičs strauji pagrieza galvu uz sarunu biedra pusi, un viņi kādu brīdi skatījās viens otram acīs: viens mierīgi un neizdibināmi, otrs jautri un atklāti.

— Tomēr jūs taisāties mani arestēt, biedri Seļga?

— Nē … To mēs vienmēr pagūsim.

— Jums taisnība. Es zinu daudz. Bet, protams, ne ar kādiem piespiedu līdzekļiem jūs neizdabūsiet no manis to, ko es negribu atklāt. Noziegumā es neesmu iejaukts, to jūs paši zināt. Ja vēlaties — spēlēsim ar atklātām kārtīm. Cīņas noteikumi: pēc pamatīga trieciena mēs sastapsimies un vaļsirdīgi izrunāsimies. Tas būs kas līdzīgs šaha partijai. Aizliegti paņēmieni — nosist vienam otru līdz nāvei. Starp citu, kamēr mēs runājām, jums draudēja nāves briesmas, varat nešaubīties, — es nejokoju. Ja jūsu vietā būtu sēdējis Stass Tiklinskis, tad es, teiksim, apskatītos visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles — un nesteigdamies aizietu uz Senāta laukumu, bet viņu atrastu uz šī sola neglābjami mirušu, ar riebīgiem plankumiem uz miesas. Taču, atkārtoju, pret jums šos trikus es nelietošu. Vēlaties partiju?

— Labi. Piekrītu, — Seļga attrauca, zibsnīdams acīm. — Uzbrukšu es, pirmais, — vai ne?

— Skaidrs, ja jūs nebūtu notvēruši mani pastā, es pats, protams, nepiedāvātu jums šādu spēli. Bet, kas attiecas uz četrpirkstaino poli, apsolos palīdzēt viņu sameklēt. Lai kur viņu sastapšu, es nekavējoties jums ziņošu pa telefonu vai telegrāfu.

— Labi. Bet nu, Pitkevič, parādiet, kas tas par daiktu, ar kuru jūs draudat…

Pitkevičs pašūpoja galvu, iesmējās: «Lai notiek pēc jūsu prāta — spēle ar atklātām kārtīm,» — un uzmanīgi izņēma no sānkabatas plakanu kārbu. Tajā atradās metālā caurulīte, apmēram pirksta resnumā.

— Tas ir viss, atliek tikai piespiest pie viena gala — tur iekšā nostinkšķēs stikliņš.