Inženiera Garina hiperboloīds

75

Rollings uzmodās, sajutis rīta vēsumu. Klājs bija slapjš. Ugunis mastos nobālušas. Līcis un pilsēta atradās vēl ēnā, bet dūmi virs Vezuva jau sārtojās.

Rollings pārlaida skatienu sardzes ugunīm, kuģu apveidiem. Piegāja pie sardzes matroža, pastāvēja viņam blakus. Nosprauslājās. Uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa. Tū- da| no kajītes iznāca Jansens, spirgts, nomazgājies, izgludinātām drēbēm. Novēlēja labu ritu. Rollings nospraustajās — mazliet laipnāk nekā sardzes matrozim.

Pēc tam viņš ilgi klusēja, viļāja pirkstos žaketes pogu. Tas bija nelāgs ieradums, no kura Zoļa kādreiz bija pūlējusies viņu atradinat. Bet tagad viņam bija vienalga. Turklāt nakamaja sezonā Parize droši vien nāks modē pogu vīļāšana. Drēbnieki šim nolūkam izgudros pat īpašas pogas.

Rollings strupi noprasīja:

— Vai slīkoņi uzpeld?

— Ja nepiesien smagumu, — mierīgi atbildēja Jansens.

— Es jautāju: ja cilvēks noslīkst jūrā, tad viņš ir noslīcis?

— Liktenīga var būt neuzmanīga kustība, pār klāju pārvēlies vilnis vai arī kāda cita nejaušība — tas viss pieder pie slīkoņu kategorijas. Varas iestādes parasti nebāž degunu.

Rollings paraustīja plecu.

— Tas ir viss, ko es gribēju zināt par slīkoņiem. Es aizeju uz savu kajīti. Ja piebrauks laiva, atkartoju. nestāstiet, ka esmu uz borta. Pieņemiet atbraucēju un paziņojiet man.

Viņš aizgāja. Jansens atgriezās kajītē, kur aiz ziliem aizkariņiem kapteiņa gultā gulēja Zoja.