Inženiera Garina hiperboloīds

39

Nakts bija mikla un silta. Aiz atvērtā loga, no zemajiem griestiem līdz pašai grīdai, neredzamas lapas iečabējās un apklusa. Istabā viesnīcas «Melnais strazds» otrajā stāvā bija tumšs un kluss. Parka valgais aromāts sajaucās ar parfīma smaržu.

Istabā iečīkstējās durvis, uz paklāja nodipēja soļi. Neskaidrs cilvēka apveids apstājās istabas vidū. Viņš ierunājās klusā balsī (krieviski):

— Vajag izšķirties. Pēc trīsdesmit četrdesmit minūtēm piebrauks mašīna. Kas ir — jā vai nē?

Gultā kāds sakustējās, bet neatbildēja. Viņš pienāca tuvāk.

— Zoja, esiet prātīga.

Garins noliecās pie Zojas sejas, ielūkojās, nosēdās gultas kājgalī.

— Šodien es domāju: redz, kam vajadzīga nauda, vara, slava, — lai iegūtu jūs. Šķirties no jums es negribu un nešķiršos.

— Oho! — Zoja noteica.

— «Oho» — itin neko neizteic. Es saprotu — jūs, kā gudra un patmīlīga sieviete, esat briesmīgi sašutusi, ka jums uzspiež sveša gribu. Ko lai dara! Ja jūs aiziesiet pie Rollinga, es cīnīšos. Aizraidīšu uz giljotīnu ir Rollingu, ir jūs, ir sevi.

— Ko jūs man varat piedāvāt Rollinga vietā? Es esmu dārga sieviete.

— Olivīna joslu.

— Ko?

— Olivina joslu. Hm! To izskaidrot ir ļoti sarežģīti.

Vajadzīgs brīvs vakars un grāmatas pie rokas. Pēc divdesmit minūtēm mums jābrauc. Olivīna josla — tā ir vara pār pasauli. Es pieņemšu jūsu Rollingu par šveicaru, redz, kas ir olivīna josla. Tā būs manās rokās pēc diviem gadiem. Jūs kļūsiet nevis vienkārši bagāta sieviete, bet pareizāk — visbagātākā pasaulē. Tas ir garlaicīgi. Turpretī — vara! Pasaulē nepieredzētas varas tvīksmīga izbauda. Līdzekļi tās iegūšanai mums ir daudz pilnīgāki nekā Cingishanam. Jūs vēlaties dievišķīgu pielūgsmi? Mēs pavēlēsim uzcelt jums tempļus visos piecos kontinentos un jūsu veidolu izgrezot ar vīnogu ķekariem.

— Cik banāli! …

— Es nejokoju. Izteiksiet vēlēšanos, un jūs būsiet dieva vai velna vietniece, — kas jums vairāk pa prātam. Jums iegribēsies iznīcināt cilvēkus — jūsu rokās vara pār visu cilvēci. Tāda sieviete kā jūs, Zoja, zinās, kā likt lietā olivīna joslas pasakainās bagātības. Es piedāvāju izdevīgu partiju. Divi cīņas gadi — un es izlauzīšos caur olivīna joslu. Jūs neticat? …

Zoja aprauti nopūtās. Apsēdās uz gultas, pacēla rokas, lai sakārtotu matus (tā bija laba zime).

— Nākotnē — olivina josla Bet kas jums ir pašreiz? — viņa noprasīja, turēdama zobos matadatas.

— Pašreiz — mans aparāts un ogles piramīdas. Celieties. Iesim uz manu istabu, es parādīšu aparātu.

— Tas nav daudz. Labi, es apskatīšos. Ejam.