Magacitli

ZRK

Lidojošās laivas izkraušana prasīja ievērojamas pūles un laiku, neskatoties uz vājo gravitāciju - smaguma spēks uz Marsa bija divreiz mazāks nekā uz Zemes. Loss ar šo lietu noņēmās vairāk nekā stundu, līdz parādījās Augstais un palīdzēja izvērst un salikt aparātu.

- Viss kārtībā, - viņš teica, pamādams uz apaļo kasti ar tapu un vadu rindām, kuru viņš bija atnesis. - Ar to mums pietiek pirmajam laikam, bet pēc tam atradīsim vēl.

Loss uzvilka svina priekšautu, gumijas cimdus un uz galvas cepuri ar lodziņu, kas pasargāja ķermeni no radiācijas, atvēra kasti un izņēma metāla cilindru ar litarona graudiem. Uzstādīja cilindru laivas elektromagnētiskā separatora centrā, pievienoja ģeneratoru barošanas sistēmai uz trīs skrūvēm - divām vertikālām un vienu spiedienam.

Ceļabiedrs, kurš vēroja viņa rīcību, pašūpoja galvu, sašķobīja lūpas ierastajā manierē:

- Nekā nevaru pierast pie jūsu realitātes, Mstislav Sergejevič. Lai dotos kosmosā ar šādām pirmsplūdu tehnoloģijām, ir jāizveido miljons papildu noteicošo faktoru! Jūsu aparāts ir tehnoloģisks brīnums, kas strādā pie apbrīnojamas pielāgošanās vietējiem fiziskajiem likumiem. Manā invariantā ar tādu nebūtu iespējams ne tikai ātri pārvarēt kosmosu, bet pat pacelties no planētas virsmas!

Loss paraustīja plecus, nezinādams, kā attiekties uz pavadoņa vārdiem. Vai nu nosoda, vai slavē, velns sapratīs! un nesaprotamus terminus ar lieto. Kopumā noslēpumains cilvēks, mērķtiecīgs. Būtu interesanti uzzināt, ko viņš meklē uz Marsa.

- Gatavs, - viņš teica, apejot laivu. - Varam lidot.

Augstais, paņēmis savu neparasto taisnstūrveida portfeli, klusēdams ierāpās kabīnē.

Loss ielādēja kabīnē maisu ar piederumiem, ieročiem, binokli, instrumentu un dažus instrumentus vielu ķīmiskā sastāva noteikšanai un ieņēma pilota vietu. Paskatījās augšup.

- Ceru, ka izlīdīsim pa to caurumu?

Raķete, krītot, caursita ēkas augšējos stāvus, un caur griestu spraugu bija redzamas zvaigžņotas debesis.

Tomēr zvaigznes gandrīz bija pazudušas, un debesis bija ieguvušas sarkanīgu nokrāsu - nakts virs Soacēras beidzās.

- Necelieties augstu virs pilsētas, - brīdināja ceļabiedrs. - Vispirms jāatrod ZRK lielgabali. Var gadīties, uz mums sāks šaut, un beigas būs visiem sapņiem, gan maniem un jūsējiem.

Loss, atceroties uzbrukumu, nodrebēja. Faktiski marsieši viņus notrieca, un bija brīnums, ka kosmosa ceļotāji vispār izdzīvoja.

Viņš paskatījās uz aparātu.

Bet raķeti vairs neatjaunot. Nav ar ko lidot atpakaļ uz Zemi.

Un nav arī vajadzības, pateica iekšējā balss. Kas mūs tur gaida? Vientulība! Bet šeit, vai nu dzīvot - kopā ar Aelitu, vai nomirt - viens prieks ...

Loss pakustināja stūri, nospieda magnētiskā startera pogu. Viņš patiešām bija spējis uzlabot laivas mehānismus, un tagad tās dzinējs pats radīja vajadzīgās jaudas elektrisko lauku un nebija atkarīgs no ārējiem laukiem. Kas bija pilnībā pamatoti: Marsa spēkstacijas, acīmredzot, nedarbojās, un vecā tipa gaisa kuģi šeit vairs nevarēja lidot.

Žiroskops nosvilpās, paātrinot dzenskrūves. Trīsstūrveida spārni ar čaukstoņu izvērsās. Laiva lēnām pacēlās, atstājot uz sāniem gulošo vientuļo sadauzīto metāla raķetes olu. Pa vienam izlidoja cauri augšējo stāvu griestu spraugām. Uzlidoja virs Inženieru Augstākās padomes piramīdas ēkas.

Atceroties sava ceļabiedra norādījumus, Loss neuzlidoja augstu, vadīja nedaudz šūpojošos laivu pāri ēku slīpajiem plakanajiem jumtiem, no kuriem daudzas stāvēja izdauzītiem logiem vai bija pat pilnībā sagrautas. Ielu aizās pūta sauss vējš, kas pluinīja papīra atliekas, lupatas un kartona kastes. Visur bija kauju un iznīcības pēdas, pamestas elektriskās mašīnas, no spirālēm un diskiem, sagrauti gaisa kuģi, marsiešu līķi. Pamestība un nāve bija visur. Pa muguru pārskrēja ledaini drebuļi. "Kaut tik viņa būtu dzīva! Kaut tik viņa būtu dzīva!" - kā buramvārdus domās atkārtoja Loss. Konvulsīvi satvēra stūri. Apņēmība atrast Aelitu ar katru minūti kļuva stiprāka ... Uzausa gaisma.

Debesis austrumos kļuva zaļganas, pa tām izkaisījās sārtas, dzeltenas un zeltītas krāsas svītras. Virs diezgan tuvā horizonta robainās līnijas parādījās bāla, neliela saule.

- Vairāk pa kreisi! - izmeta Augstais, grozot galvu. Loss paklausīja.

Zem laivas aizslīdēja novārtā atstātie, pusizpostīti piekaramie dārzi, smagas drūmas ēkas no melna un sarkana akmens, pulēti, ielauzti jumti. Tuvojās sašķiebies režģains elektromagnētiskais tornis, viens no tiem, kas atbalstīja planētas vispārējo elektrisko lauku. Aiz tā kā milzu pirksts rēgojās Magacitla statuja. Loss pamanīja nelielu kustību starp torni un pēdējo pilsētas ēku, apturēja laivu.

- Lūk viņi! - nočukstēja caur sakostiem zobiem Augstais. Uz neapbūvēta laukuma ar atkritumu kalniem un sabrukušo māju gružiem atradās apaļa telts, divas mašīnas ar spirālēm un diskiem - lodveida zibeņu metēji, liels kuģis ar četriem vertikāliem propelleriem, vairākas mazākas laivas un vēl viena ierīce režģotas sijas formā, kurai abās pusēs piestiprinātas vadotnes ar diviem šauriem un gariem, haizivīm līdzīgiem metāla cigāriem.

- Raķetes ... - Loss nomurmināja.

- Pats īstākais zenītraķešu komplekss. Nez, kurš marsiešus samācījis pielāgot palaišanas ierīcei griestu fermu? Vai arī tā nav griestu ferma? Neviens cits zemietis izņemot jūs uz Marsu, nejauši neatlidoja?

- Nē, - Loss pakratīja galvu. - rakstītu laikrakstos ... Amerikāņi savu aparātu vēl tikai projektē... varbūt ķīnieši? Bet es neesmu pārliecināts ...

- Labi, tūlīt tiksim skaidrībā. Vai jums ir bumbas?

- Granātas...

- Arī derēs. Nedaudz patrokšņosim. Kur jūs viņas salikāt?

- Maisā aiz sēdekļa.

Augstais ar roku sataustīja maisu, pavilka to pie sevis, atraisīja.

Šajā brīdī viņu laivu pamanīja. Uzliesmoja prožektors, raidot rītausmas gaišajās debesīs staru. No telts kā zirņi izbira marsieši brūnās uniformās, ne Tuskuba valdības karaspēks, bet arī ne Hora salašņas.

- Piķējiet! - nepatīkamā balsī pavēlēja Augstais. - Nenolaidieties. Uz priekšu!

Loss ievadīja laivu piķējošā lidojumā.

Kad viņi pārlidoja pār pamodināto marsiešu skudru pūzni, atskanēja plaukšķi, uzkūpēja dūmu grīstes, pa korpusu nošņakstēja lodes - uz laivu atklāja uguni, - Augstais vienu pēc otras nometa trīs granātas. Nodārdēja trīs sprādzieni.

To iedarbības rezultāts bija briesmīgs.

Telts sašķīda gabalos un aizdegās. Raķešu palaišanas iekārta sašķiebās, lēnām nogāzās uz sāniem, izšķaidot bēgošās figūriņas, raķetes izkrita no ligzdām.

Viena no granātām trāpīja elektriskajā mašīnā, un pēc dažiem mirkļiem tā pārvērtās par zilu uguns bumbu, kas pārplīsa ar spilgtas elektriskās uguns strūklām.

Izdzīvojušie marsieši gaudodami rāpoja prom no uzspridzinātās nometnes, paslēpās aiz akmeņu un gružu kaudzēm.

- Lejup! - izmeta Augstais. - Nosēdieties pie torņa! Loss paklausīja, novērtējot biedra spēju pareizi novērtēt situāciju un kompetenti cīnīties, netaupot ienaidniekus. Vispār, ja Augstais bija patiešām bija balto virsnieks, te nebija nekā pārsteidzoša.

Laiva nolaidās uz vairāk vai mazāk līdzenās platformas torņa pamatnē, noklātas ar kvēpiem; viss šeit bija izdedzis.

- Iešu pakaļ "mēlei"!

Augstais izlēca no laivas, kaut kur parāvās sānis, pazuda aiz gruvešu kaudzes. Atskanēja vāji, it kā putnu kliedzieni, sitieni pa dzelzi, sprēgas.

Loss sarauca pieri un izkāpa, turēdams roku uz mauzera spala. Līdz riebumam negribējās cīnīties. Bet citas izejas arī nebija. Atrast Aelitu bija iespējams tikai kādu nopratinot.

Parādījās Augstais, turēdams izstieptā rokā aiz brūnā kombinezona apkakles, sārtu, asdeguna marsieti ar šausmās izvalbītām acīm. Augstais viņu sakratīja, un marsietis aizvēra acis, salika rociņas, gatavojoties nāvei.

- Jautājiet, Mstislav Sergejevič, - ar pretīgumu noņurdēja Augstais. - Es viņu valodu nesaprotu, un diemžēl man nav lingvera.

- Tao hatskha Tuskub? - Loss uzdeva jautājumu. (Kur tagad ir Tuskubs?)

Marsietis bailīgi atvēra acis, ieraudzīja inženieri, vāji noraustījās, sāka vicināt rokas un kājas. Nopīkstēja:

- Uzurpators slēpjas kalnos ... mēs viņu meklējam ...

- Kas tie - "mēs"?

- Tumas Lielā Tēva Husana karotāji.

- Kas tas vēl par Lielo Tēvu? - Loss bija pārsteigts. - No kurienes tāds uzradies?

- Mūsu impērija atrodas aiz Liziazīras un Sirta tuksneša. Mēs nekad nepakļāvāmies uzurpatoram, un, kad viņš uz mums sūtīja savu karaspēku, bet mēs viņu uzvarējām! - Mazā cilvēciņa acīs caur bailēm un sāpēm uzplaiksnīja triumfs. - Viņš aizbēga! Tagad Marsa Pavēlnieks ir aols Husans, mūsu vadonis!

- Ko viņš teica? - Augstais nepacietīgi jautāja.

Loss īsi pastāstīja viņam marsieša runu, ātri jautāja:

- Tuskubova meita Aelita ir dzīva?! - Mazā cilvēciņa zilganā seja saviebās.

- Man par to nekas nav zināms, kungs ... - Loss sakoda zobus, nomierinot drebošo sirdi.

- Kurš no jūsējiem varētu zināt par Aelitas likteni?

- Nezinu, kungs ...

- Pajautājiet viņam, kāpēc viņi mūs notrieca, - Augstais pieprasīja. - Nejauši vai tīšuprāt?

Loss atkārtoja jautājumu.

- Karalienes Magras otrais pareģojums ... - nomurmināja marsietis. - Magacitli atgriezīsies ... Lielais Tēvs nevēlas, lai Magacitli atkal atlido pie mums ... visur ir baterijas, kas sargā debesis ... mēs neļausim ... citādi nežēlīgie citli apēdīs visus ... bet Magacitli tomēr atnākuši ... un tagad mūs gaida nāve! Ieslodzītā murmināšana kļuva klusāka un neskaidrāka. Beidzot viņš pārgrieza acis un apklusa.

Augstais atlaida viņa apkakli. Marsietis nokrita kā lupatu kaudze.

- Viņš nezina ... - Loss nomurmināja, skatoties uz izģindušo augumiņu, attapās. - Šīs zenītbaterijas saliktas pa visu Marsu. Jaunais valdnieks nolēmis neielaist nekādus atnācējus. Bet Tuskubs aizbēdzis.

- Uz kurieni?

- Kalnos. Loss paberzēja ar plaukstām seju. - Pēc šitā vārdiem, viņu meklē. Bet Marss ir sacaurumots ar tuneļiem, pamēģini kādu atrast.

- Tad mums vajag citu "mēli", augstākā rangā un gudrāku. Karavīri prot tikai šaut un izpildīt pavēles.

- Kur tos atrast - augstākos rangus?

- Pilsētās, šī paša Lielā Tēva Husana tuvumā. Ja vajadzēs, var noķert arī viņu pašu.

Loss neviļus pasmaidīja.

- Tur būs vajadzīga armija.

Augstais par atbildi pasmaidīja.

- Tur nepieciešams pēkšņs pārsteigums ... un šāda tāda aparatūra. Kuras man diemžēl nav. Tomēr, vienalga, ir vērts mēģināt.

- Nu, nezinu…

- Vai vēlaties atrast savu ... šo, kā tur viņu ... Aelitu?

- Gribu!

- Tad lidosim.

- Uz kurieni?!

- Meklēt Husana dzīvesvietu.

Loss nedaudz pavilcinājās, tad stingri sacīja:

- Vispirms es vēlos apmeklēt Tuskuba villu. Varbūt Aelita tomēr vēl ir tur.

Augstais atvēra muti, lai strīdētos, bet paskatījies uz inženiera sakniebtajām lūpām atmeta ar roku.

- Lai notiek. Varbūt šis ir īsākais ceļš uz ... - Viņš pārtrauca sevi un ielēca laivā.

Loss palūkojās uz saņurcīto Marsa karavīra ķermeni, izdzirda netālu skanošus saucienus, komandas, šāvienus un steigšus ieņēma pilota vietu.

Laiva pacēlās gaisā.