Magacitli

Šahta

Iha padevīgi un žēlabaini skatījās, pamādama uz Losa vārdiem un nepadomādama par pateiktā jēgu. Viņa tikai saprata, ka Debesu Dēls dodas lejā karalienes Magras pazemē, lai atrastu Aelitu. Viņai ar to pietika. Beigu beigās, pārliecinājis marsieti par nodomu atgriezties, Loss iekāpa laivā un gandrīz bez piepūles nolaida to bezdibenī, pie Svētā Sliekšņa, kas parādījās no ūdens.

Augstais jau aplūkoja Slieksni, kas izskatījās kā gredzenveida zelta apmale, kuras diametrs bija aptuveni divdesmit metri un augstums pārsniedza divus metrus. Viņam izdevās uzkāpt uz Sliekšņa un tagad gāja pa tā malu, skatoties uz ūdens spoguli izveidotās akas centrā. Kad Loss izkāpa no laivas, Augstais nolēca uz gļotajiem slapjiem akmeņiem, izkļuva sausā vietā.

- Izskatās, ka šis jūsu Svētais Slieksnis ir tikai šahtas ieeja, no augšas aizvērta ar vāku. Ūdens dziļums tur ir ne vairāk kā trīs metri. Ir iespēja izlauzties cauri vākam.

- Ar ko?

- Man vēl ir MK.

- Bumba?

Augstais atņirdzās.

- Bumba. Ūdens šeit nav daudz, apmēram tūkstoš kubikmetru, tas aizplūdīs pa tuneļiem, un mēs dosimies lejup.

Loss svārstīdamies pamāja ar galvu.

- Tā tomēr ir relikvija ... varbūt vajadzētu pamēģināt pameklēt citu ceļu?

- Es negribu tērēt laiku. Un arī jums vēlams ātrāk atrast savu Aelitu. Vēl viens nesaprotams smīns. - Kamēr viņa vēl dzīva.

Pēdējais arguments atstāja iespaidu.

- Nu ko, metiet savu bumbu.

Augstais no portfeļa izņēma melnu cilindru ar mirgojošu zaļu dzirksti galā, veikli uzlēca uz Svētā Sliekšņa. Viņš pagājās pa malu, skatīdamies ūdenī, un bez brīdinājuma nolēca. Nošļakstēja. Loss nodrebēja.

Pagāja minūte, tad vēl viena. Klusi šļaksti, plunkšķi, skanīgas atbalsis. Lūk, pār Sliekšņa malu parādījās ceļabiedra galva. Viņš iztaisnojās, atskatījās uz ūdeni un ātri uzlēca uz akmeņiem, viss, kā šķita Losam, izmircis. Tomēr tuvumā kļuva skaidrs, ka tā bija caurspīdīgā plēve, kas pārklāja Augstā drēbes, bet viņš pats bija pilnīgi sauss!

- Kārtībā. Tagag paiesim tālāk no grēka, Mstislav Sergejevič. Lai gan es mēģināju noregulēt sprādzienu virzienu, labāk nodrošināties.

Viņi iekāpa lidojošajā laivā. Loss to pacēla, aizlidoja pie kanjona slāņainajām sienām. No simt metru augstuma bija skaidri redzams Svētais Slieksnis, viss zaļganbrūnā krāsā, ar ūdens gredzena apli iekšpusē.

Ūdens pēkšņi ar kupri uzpūtās, izšlakstījās kā šlakatu un tvaika mākonis. Un šajā mākonī uzplaiksnīja zils zibens, kas pārvērtās par ugunīgu bumbu. Nodārdēja tik stipri, ka aizkrita ausis! Uz visām pusēm aizlidoja akmeņi, Sliekšņa ribas, blāvi mirgojoši metāla fragmenti un plāksnes, ūdens un dūmu strūklas.

Laivu meta pret klinšu sienu. Kreisais spārns nokrakšķēja, saliecās. Loss tik tikko noturēja rokās stūri, izlīdzināja trīcošo aparātu, satraukti paskatījās uz propelleriem. Likās, ka tie ir saliekti un tūlīt aizlidos sairuši gabalos. Bet, par laimi, palika veseli. Tad viņš aizvadīja laivu līdz Slieksnim.

Skatienam pavērās caurums, izrauts zelta kupolā, kas aizsedz Svētā Sliekšņa šahtu. Viss ūdens vai nu iztvaikoja, vai arī noplūda šahtā. Varēja lidot uz leju.

Loss grasījās nosēdināt laivu iepriekšējā vietā, blakus Slieksnim, bet Augstais uzlika roku uz pleca.

- Ir priekšlikums. Kā būtu, ja mēs izmantotu jūsu aparātu? Atvere ir pietiekami plaša, laiva ielidot varēs, un šahta arī, acīmredzot, ir diezgan apjomīga. Nolaidīsimies tur lejā ar laivu, un tad paskatīsimies.

Loss padomāja un piekrita. Patiesībā viņiem nebija ko zaudēt, bet atstāt laivu nebija vēlēšanās. Tā patiešām vēl varēja būt viņiem noderīga.

Lēnām palidoja garām izrobotajām zelta vāka malām. Tā biezums sasniedza sešdesmit centimetrus, un Loss garāmejot nodomāja par neatbilstību starp ceļabiedra izmantotās bumbas spēku un tās izmēriem. Padomju Krievijā šādu bumbu nebija, Loss par to bija pārliecināts. Varbūt tādas bija izgatavotas Amerikā vai kaut kur citur. Bet pats Augstais tādā gadījumā nebija nekāds baltās armijas virsnieks, bet kaut kāds angļu spiegs.

Doma uzplaiksnīja un pazuda.

Laiva ienira šahtas tumsā.

Vairākas minūtes pierada pie krēslas, ielūkojoties gigantiskas struktūras rievotajās sienās, kas nolaidās nezināmās dzīlēs. Sienas klāja pelējuma traipi un bezkrāsainu sēņu kolonijas, caur kurām vēdēja ģeometriski burti un zīmējumi. Dažās vietās mirdzēja ūdens, taču, visticamāk, tās bija bezdibenī noplūdušā ūdens pēdas, bet pati šahta, acīmredzot, palika sausa.

Laiva lēnām, propelleru čaukstiem izplatot drebelīgas atbalsis, laidās lejup.

Izliektu zelta vai bronzas - to nevarēja pateikt, vairogu rinda. Viens vairogs nomests malā, redzama šaura eja, aizejoša tumsā.

- Tuneļi ... - teica Loss.

- Lidosim tālāk, - atbildēja Augstais. - Līdz nolaidīsimies lejā vai iesprūdīsim šaurā vietā.

Vāji no augšas plūstošajā gaismā mirgojošās, šahtas sienas atkal lidoja garām, izraibinātas ar tiem pašiem bezgalīgajiem burtiem, simboliem un zīmējumu ķēdēm, kas attēlo dažādu metāla milžu cīņu ar briesmīgām radībām metālisku kentauru izskatā.

Kļuva pavisam tumšs.

Loss ieslēdza laternu.

Vēl viena izliektu vairogu josla, nedaudz lielāka. Un uz katra - Magacitla attēls ķiverē ar aizvērtām acīm. Ar kaut ko šie atnācēji no Zemes atgādināja karalieni Magru - tā pati apaļā asimetriskā seja, resnie vaigi, cieši sakniebtās lūpas.

Gaiss raktuvēs turpināja palikt diezgan svaigs, tikai reizēm tajā parādījās pelējuma, mitruma vai kaut kādu minerālu smaržas.

Parādījās trīs diezgan lielas atveres, kas iezīmēja ieejas horizontālajos štrekos. Bet viņi neapstājās pie tiem, laiva tajos vienalga nevarēja iekļūt.

- Dīvaini ... - teica Augstais. - Kam ienāca prātā, rakt šeit šahtu? Bet galvenais - kāpēc? Noderīgu izejvielu ieguves pēdas nav redzamas. Vai tā varētu būt palaidējšahta? Lai gan pamēģini palaist raķeti no šāda dziļuma.

Loss neatbildēja, koncentrējoties uz laivas vadīšanu. Būtu nelāgi nolaidības dēļ avarēt, nolidojot sešdesmit miljonus kilometru un nesasniedzot mērķi, līdz kuram palikuši kaut kādi četri simti.

Pēdējie gaismas stari virs galvas izdzisa. Varēja saredzēt tikai gaišāku apli - šahtas atveri, un pat to pamazām aizklāja violets plīvurs: augšā, virs Liziazīras kalniem, iestājās nakts.

Laternas stars pārstāja atstaroties no sienām nevis tāpēc, ka šahta kļuva platāka, bet gan pašu tumšo sienu dēļ: to krāsa no blāvi dzeltenas pārgāja tumši pelēkā. Iespējams tālāk šahta bija sastiprināta ar čuguna gredzeniem.

Zemāk kaut kas pazibēja, kā, no spoguļa atstarojies stars. Bet tas nebija spogulis. Vēl pēc diviem desmitiem metru kļuva redzams kāda metāliska konusa smailais gals, kas aizņēma gandrīz visu šahtas tilpumu.

- Svētais Vēdeklis! - nomurmināja Augstais, pārkāries pār laivas sāna. - Es nekļūdījos! Tā ir palaidējšahta! Ir nu gan mērogi! Ek kādi marsieši, re kas par kuces bērniem!

Loss apstādināja laivu.

- Ko jūs teicāt?

- Piecpadsmit metru diametrā! - Ceļabiedrs turpināja murmināt, aplūkojot konusa smailo galu. - Un apmēram simts garumā! Vietējie aborigēni mēdza palaist jaukus pončikus! Interesanti - uz kurieni? Un kādai vajadzībai? Pētniecībai vai militārām vajadzībām? Ja militāram nolūkam, un pie tam ja iekšpusē ir nukleāra uzpilde ... Tāda uzsprāgs - un puse Marsa kā nebijusi!

- Ko jūs vēlaties teikt? - Loss nesaprata.

Augstais attapās, apsēdās taisni.

- Tā ir raķete, Mstislav Sergejevič. Tāda pati kā jūsējā, tikai daudz jaudīgāka un lielāka. Es pat nevarēju iedomāties, ka jūsu marsieši būvējuši tādus drednautus.

- Raķete ... - nočukstēja Loss, apdullis, skatīdamies uz tumsā izzūdošo metāla kalnu, un pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība:

- Ne jau marsieši radīja šādas raķetes ...

- Kas tad?

- Magacitli! Atnācēji no Zemes! Augstais pasmīknāja un paklusēja.

- Tas ir interesanti ... Varbūt jūsu Magacitli kādreiz piedalījās Spēlē ... ja varētu uzzināt, kurā pusē viņi bija.

- Kādā spēlē? - Loss neticīgi atskatījās.

- Nav svarīgi ... Laidieties lejā, Mstislav Sergejevič. Šķiet, ka pa kreisi ir lūka, redzat?

Loss pagaismoja ar laternu.

Stars no tumsas izrāva rievotu melnu apli, kura diametrs pārsniedz četrus metrus. Šajā aplī pazibēja izliekta metāla acs.

- Domājat, ka tā ir ieeja horizontālajā štrekā?

- Noteikti. Šo kolosu vajadzēja apkalpot, kad tas stāvēja dežūrrežīmā, un lūkai vajadzēja nodrošināt tehniskā personāla piekļuvi. Vai varat pietuvināt laivu?

- Aizķersim ar propelleriem sienu.

- Tad rīkosimies savādāk. Vai mums vēl ir granātas?

Loss ieskatījās somā zem kājām.

- Četras.

- Un aukla?

- Ir kaņepju virve.

- Labi. Dodiet šurp.

Loss pasniedza ceļabiedram granātas, virvi, un tas sasējis divas granātas, piestiprināja tās pie virves, novērtējoši paskatījās uz lejup.

- Pacelieties piecus vai sešus metrus augstāk. Loss paklausīgi pacēla laivu.

Augstais pielāgojās, izvilka granātas tapu un lokā nometa saišķi tā, ka, ar svārstu šūpodamies pa virvi, tas ietriecās lūkas melnajā vairogā. Nodārdēja sprādziens.

Laivu pamesta uz augšu. Vairākas šķembas caurdūra transportlīdzekļa dibenu, bet, par laimi, pasažieri netika ievainoti. Kad izklīda dūmi, kļuva redzams, ka melnā rievotā vairoga vietā melnē tuneļa atvere. Pats vairogs vai nu iztvaikoja, vai arī sprādziena spēka dēļ tika nomests lejā.

- Nolaidieties.

- Mēs tur neiespiedīsimies.

- Es pa virvi nolaidīšos lejā pie atveres un jums palīdzēšu.

- Bet laiva?

- Tā būs jāupurē.

- Žēl gan ...

- Tik un tā būs kaut ko jāupurē. Es domāju, ka celtnieki ir paredzējuši kaut kādu pazemes transportu, pretējā gadījumā nebūtu iespējams izmantot visu sakaru sistēmu.

Loss kādu laiku apdomājās, nesaprazdams, kas viņu biedē biedra priekšlikumā, tad atmeta ar roku:

- Riskēsim!

Laiva lēnām tuvojās milzu raķetes asajam galam.

Augstais uzmanīgi pārkāpa pāri bortam, pieķērās virvei un pārtverdams rokas sāka nolaisties. Viņš karājās četru metru attālumā starp šahtas sienu un raķetes korpusu. Zemais smaguma spēks ļāva viņam to izdarīt bez lielām grūtībām.

- Vai jūs varat pienākt vēl vienu metru tuvāk?

Loss aizturējis elpu, manipulēja ar rokturiem un stūrēm. Laiva burtiski apsēdās uz raķetes deguna, kratoties no nevienmērīgās propelleru slodzes.

- Pie skaitļa trīs strauji pacelieties augšup!

Augstais skaitīja līdz trīs, arvien vairāk iešūpojoties, un lēca.

Ar lielām grūtībām Loss novērsa aparāta sadursmi ar raķeti un parāva laivu uz augšu. Tad viņš pagaismoja ar laternu horizontālajā tuneļa atverē. No tās parādījās ceļabiedra galva.

- Viss kārtībā. Tagad jūsu kārta.

- Es nevarēšu…

- Varēsiet. Ja vēlaties sasniegt mērķi. Nostājies uz kabīnes malas un leciet manā virzienā.

- Es nokritīšu ...

- Es jūs noķeršu.

- Laiva sasitīsies ...

- Es saprotu jūsu jūtas, bet, lai uzvarētu lielajā, jāupurē mazākais.

Loss padomāja, sajutis zināmu eiforisku vieglumu visā ķermenī, tad apņēmīgi izvilka no zem sēdekļa ieroču un piederumu maisu.

- Ķeriet!

Augstais noķēra somas.

- Leciet.

Loss pielāgojās, vienlaikus jūtoties kā cirka mākslinieks, zēns un ļoti vecs cilvēks. Viņš pakarās rokās, pieķēries svārstīgās laivas malai. Dzinējā kaut kas iegrabējās. Viens dzenskrūve pārstāja griezties. Laiva manāmi nosvērās uz sāniem. Pārklājoties ar aukstiem sviedriem, Loss ar ceļgaliem atgrūdās no laivas sāniem un lidoja ar muguru pa priekšu lejup uz tuneļa ieeju.