Magacitli

Transgress

Tarass nekad nebija īpaši interesējies par Saules sistēmas planētām ne bērnībā, ne jaunībā. Ģimnāzijā apguvis izvēles kursu astronomijā, viņš vairs nesapņoja par lidošanu uz tuvākajiem debess ķermeņiem, it īpaši tāpēc, ka tos visus apdzīvoja cilvēki un minūtes laikā bija iespējams sasniegt jebkuru planētu - izmantojot metro. Tomēr romantiskais zemieša un marsietes mīlas stāsts, ko aprakstījis senais vārda meistars Aleksejs Tolstojs, lika jaunietim citādi paskatīties uz dzīves realitāti, un viņam sagribējās apmeklēt Marsu, lai novērtētu tā iezīmes un salīdzinātu to ar Tolstoja aprakstīto planētu.

Pēc tam, kad hronoinstitūta Lielais Inks Ozols atklāja Zaru ar Saules sistēmas īpašībām, kas bija tuvas literārajām, bija iespēja apmeklēt šo invariantu un iepazīties ar Tolstoja stāsta varoņiem. Bet ne pašam Tarasam, ne viņa draudzenei nebija piekļuves transgressam, kas caurstrāvoja visus Laiku Koka Zarus, tāpēc idejas īstenošana apstājās. Nastja apsolīja kaut ko izdomāt un pazuda, neatbildot uz zvaniem. Pavadījis kādu laiku viens, Tarass aizlidoja uz Marsu.

Vispirms, metro viņu nogādāja uz vienu no meteoroloģiskā dienesta stacijām, kas kontrolēja planētas mākslīgi radītās atmosfēras augšējā slāņa stāvokli. No četrsimt piecdesmit kilometru augstma, viņš apbrīnoja grandiozo Tarsis plakankalni, kuras platība bija aptuveni trīsdesmit miljoni kvadrātkilometru un augstums desmit kilometru. Plakankalnes centrā bija aklai acij līdzīgs izlīdzināts senā vulkāna krāteris, kas faktiski bija radījis šo pacēlumu. Ap Tarsis visos virzienos izstiepās silei līdzīga ieplaka - sile ar skatu uz Argiras baseinu austrumos, ko bija radījusi milzu meteorīta nokrišana, Hriza un Asidacija līdzenumos un Polārajā baseinā, kā arī Arkādijas un Amazones līdzenumos ziemeļrietumos. Dabiski, ka uz Marsa virsmas ​​netika atrasti ne mākslīgi ne dabiski "kanāli". Bet pastāvēja plaša ieleju, kanjonu un ūdensteču sistēma. Gandrīz visi šo tagad sauso upju avoti bija uz Tarsis, un tas bija ļoti skaidri redzams no kosmosa. Pirms simtiem miljonu gadu Marsam bija bijusi blīva atmosfēra un milzīgs okeāns, kura dziļums dažās vietās varēja sasniegt divus kilometrus.

Mūsdienās cilvēks uz Sarkanās planētas bija daudz ko izmainījis. Radīja atmosfēru, kuru varēja elpot, izkausēja polāro un zemes dzīļu ledājus, izplānoja ezerus, jūras un upes. Parādījās veģetācija - galvenokārt zilgani dzeltenā krāsā, meži un pļavas. Mežos tika palaisti dzīvnieki - no ezīšiem un vāverēm līdz āmrijiem, upēs un ezeros - zivis.

Ik pa brīdim acs pieķērās mirdzošajiem pilsētu un mazpilsētu kupoliem, elektroapgādes torņiem, orbītas liftu bālganajiem zobeniem. Bet visas šīs civilizācijas pazīmes neskāra dvēseli, jo tās uz Marsu bija zemiešu atnestas no ārienes. Šajā "dzimtajā" Visuma invariantā uz Marsa nekad nebija bijusi saprātīga autohtona civilizācija.

Palūkojies uz planētu no kosmosa augstumiem, Tarass nokāpa "no debesīm uz zemi" un uzkāpa vairāk nekā trīsdesmit kilometru augstajā slavenajā Olimpa vulkāna kalnā. Tomēr "uzkāpt" nebija pilnīgi precīzs vārds. Tarass netērēja laiku, kāpjot pa kalna nogāzi, kā to dara alpīnisti, viņš vienkārši tuvākajā apriņķa transporta mezglā paņēma antigravu un nosēdināja to kalna galā.

Tomēr vulkāns viņu ne ar ko nepārsteidza. Olimpa konusa pamatne bija tik plaša, ka izlīdzināja iespaidu par lielu augstumu. Turklāt horizonts uz Marsa - divreiz tuvāk nekā uz Zemes - un atmosfēras nelielā refrakcija, neļāva no tālienes redzēt lielas reljefa formas visā perspektīvas krāšņumā. Vienīgais, kas apstiprināja vulkāna augstuma faktu, bija zems gaisa spiediens: Olimpa virsotnē nebija ko elpot. Atmosfēras biezums uz planētas, kas radīja nepieciešamo spiedienu uz virsmas, nepārsniedza desmit kilometrus.

Nedaudz vīlies, Tarass atgriezās mājās, Nastju nesazvanīja un tāpēc viņš palūdza audienci pie vectēva, kuru nebija redzējis divas dienas.

Viņi, tāpat kā pagājušo reizi, tikās UASS Drošības dienesta ģenerāleksperta darba modulī. Ždanovs vecākais izskatījās drūms un noraizējies un uzreiz nenovērsa uzmanību no domām: viņš bija iesaiņojies kokonkrēslā, izmantojot "astoņkāja" sistēmu sazinājās ar diviem desmitiem abonentu vienlaikus. Visbeidzot, viņš atstāja mentālās komunikācijas lauku, atlocīja kokonu, saberzēja ar plaukstām seju un paskatījās uz mazdēlu.

- Tu izskaties pēc sazvērnieka.

Tarass iekšēji nodrebēja, vispār nebrīnoties par vectēva gaišredzību. Viņš jautrā smaidā teica:

- Es cenšos saskaņot vēlmes ar iespējām. Pāvela uzacis uzlēca augšā.

- Tas ir kaut kas jauns. Iepriekš tu nepievērsi uzmanību tādiem sīkumiem kā iespēju trūkums. Vai arī tā ir kādas jaunkundzes vārdā Anastasija labvēlīgā ietekme?

Tarass gribēja pateikt, ka tieši Nastja viņu iedvesmoja īstenot ceļošanas projektu uz Tolstoja Aelitas realitāti, taču iekoda mēlē.

- Kā tev iet?

- Galva pagaidām vesela, - Pāvels pasmīnēja.

- Atradi savu bēgli?

- Kuru?

- Tu stāstīji, ka jums ir ārkārtas situācija: aizbēdzis kāds kvistors-uniformers, par savām kļūdām sodīts ar brīvības ierobežošanu.

- Ak, tas ... nē, vēl neesam atraduši. Notikums patiesībā ir dīvains, mulsinošs ... nepareizs ...

- Kāpēc nepareizs?

- Sakrita daudz pārsteidzošu notikumu, kas pārvērtās par situāciju ietekmējošu statistikas vektoru. Šādas sagadīšanās vienkārši nenotiek. Rodas iespaids, ka kādi augstāki spēki piedalījās mūsu varjaga atbrīvošanā.

- Spēlētāji, vai? - Tarass iedvesmojās. - Hronohirurgi?! Vai arī Tie, Kas Seko?

Ždanovs vecākais atkal saspieda seju plaukstās.

- Var būt arī tā.

- Cik interesanti! Pastāsti vairāk!

- Man nav tiesību. Tava drošības pielaide vēl neatbilst izmeklētāja līmenim.

Tarass noskuma.

- Žēl ... vismaz pastāsti, ko tad izdarīja šis tavs bēglis. Par ko viņš tika sodīts?

- Viņš atļāvās bez SEKON sankcijas uzbūvēt kaut ko līdzīgu hronoklim - topoloģiski izolētai hronozonai ar īpašiem nosacījumiem, kā dēļ vajadzēja "nokaltēt" vienu Koka Zaru.

- Neko jau sev! Kā viņam tas izdevās?

- Neizdevās, laikā attapās kontroles dienests. Viņš tika pieķerts, mēģinot ievietot transgressā spēcīgu telpas sakļaušanās ģeneratoru.(slingu. tulk.)

- Kompaktifikatoru?

- Jā.

- Lieliski! Un tad viņš tomēr aizbēga?

- Diemžēl.

- Spēcīgs puisis! Es viņu pazīstu?

- Diez vai. Ar kādu jautājumu atnāci? Man nav jaunumu.

Tarass vilcinājās.

- Ko klusē? - Pāvels izklaidīgi paskatījās uz viņu. - Ja ir kaut kas sakāms, runā.

- Mēs atradām invariantu! -Tarass izgrūda.

- Apsveicu ... - Vectēva nevērīgais izskats mainījās, kļuva neizpratnīgi pārbaudošs. - Tas ir, ko nozīmē - atradāt?

- Nastja Belaja man palīdzēja. Viņai ir piekļuve lielajiem inkiem, mēs devāmies uz institūtu, un Ozols mums palīdzēja atrast invariantu ar nepieciešamajiem parametriem.

- Re kādi palaidņi! - Ždanovs vecākais apsūdzoši pašūpoja galvu. - Vai šāds invariants tiešām pastāv?

- Sākumā mēs arī tam neticējām. Bet tas atbilst ideāli!

- Un Loss ar Aelitu arī ir?

Tarass samulsa.

- Intensionālā šādas informācijas nav, bet, ja eksistē viss pārējais - revolūcijas laika Petrograda, civilizācija uz Marsa, olas formas raķetes, tad jāpastāv arī mūsu varoņiem. To var pārbaudīt.

Ždanovs vecākais pašūpoja galvu, nepievēršot uzmanību mazdēla mēles paslīdēšanai.

- Kaut kas šeit nav tā kā vajag ... Ja invarianta likumi atļauj lidojumus kosmosā ar tik arhaiski fosilizētu tehniku, tad ir nepieciešama dažu parametru rūpīga pielāgošana.

- Ko tu ar to domā? - Tarass bija pārsteigts.

- Tu esi nākamais kvistors un tev jāsaprot, ka šādu fizikālo likumu kombināciju var uzturēt tikai mākslīgi.

- Nemaz, - Tarass karsti iebilda. - Varbūt invariants atrodas fizikālo konstanšu galējās locīšanas zonā, varbūtības nulles zonas pašā malā.

Pāvels pasmīkņāja.

- Hronosazarošanas teoriju esi apguvis. Var jau būt ka es kļūdos. Bet invariants ir patiešām interesants, mums tam būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Dod man koordinātes.

Tarass pavilcinājās un pasniedza kompakta adatu.

- Vectēv, vai tu mums palīdzētu ...

Pāvels nokopēja ierakstu, atgrieza kompaktu.

- Kādā veidā?

- Vai mēs nevarētu tur desantēties? Paskatīties ar vienu aci uz marsiešiem ... Mēs darbosimies klusi, "inkognito" režīmā ... Un tajā pašā laikā strādāsim pie invarianta retohoristorijas, precizēsim kontinuuma parametrus ...

- Tas ir nereāli. Variantus ar spēcīgām novirzēm no standarta Vita joslas, izpēta SEKON un Drošības dienesta eksperti. Es vispār esmu pārsteigts, kāpēc Lielais Ozols ļāva jums meklēt un iedeva šo intensionālu.

- Bet mēs taču nedarām neko noziedzīgu.

- Ir noteikumi par piekļuvi klasificētai informācijai, un, ja tos pārkāpj, sekas var būt visneparedzamākās.

- Tātad tu man nepalīdzēsi?

- Kamēr es pats neveikšu izmeklēšanu un nebūšu pārliecināts par ...

- Par ko?

- Par šo visneparedzamāko seku neiespējamību, - vecākais Ždanovs izvairījās no tiešas atbildes. - Viss, ej, man jāstrādā. Sveicieni draudzenei.

- Nodošu, - Tarass vīlies pamāja. Viņš cerēja, ka vectēvs tomēr piekritīs palīdzēt ar piekļuvi transgrssam, taču, ja pateica “nē”, viņu pierunāt bija bezjēdzīgi.

No UASS termināla Tarass vispirms devās pie savas mātes, uz Merkuriju, kopā ar viņu izdzēra tasi aukstas čainas un tad devās mājās. Kāds bija pārsteigums, kad viņš kotedžā satika Nastju.

- Sveiki! Bet es zvanu, zvanu ...

- Es atrisināju problēmu, - meitene izklaidīgi atbildēja, tērpusies sarafānā-unikā, tajā viņa izskatījās tik lieliski, ka Tarass neviļus apbrīnoja savu draudzeni.

- Kādu problēmu?

- Ejam pie manis, pastāstīšu.

- Labi, vienkārši nomazgāšos un pārģērbšos.

- Gaidu.

Nastja ar neatkarīgu izskatu devās uz kaimiņu kotedžu tieši pāri zālienam. Tarass sekoja viņai ar apbrīnas pilnu skatienu, domājot par ... par neko, patiesībā, nedomājot, tikai apbrīnojot meiteni, un attapās tikai pēc Terafima klusā čuksta.

- Vēl paspēsi apskatīt, ir pienācis laiks iet dušā.

- Bet tu neizspiego, - jauneklis atcirta un nosarka. Atzīt to, ka viņam Nastja patīk, neskatoties uz viņas neatkarīgo raksturu, viņš nevēlējās.

Pēc dažām minūtēm viņš, atsvaidzinājies un tīrs, smaržojošs ar patīkamu dzenodekolona aromātu, pārcēlās uz Beliju ģimenes mājām, kur bija bijis ne reizi vien. Nastja gaidīja viņu savā darba guļamistabā ar interjeru, ko varēja mainīt pēc vēlēšanās. Šobrīd istaba bija kā veca kosmosa kuģa stūres māja, kā to pirms simtiem gadu gleznoja rakstnieki: izliektas sienas ar apgaismojumu, melnas ieliektas ekrānu bļodiņas, vadības paneļi, paneļi ar mirgojošiem indikatoriem, milzīgi krēsli ar aizsargierīcēm. Nastja sēdēja vienā no krēsliem un koncentrēti sūca citronu dzērienu.

- Pie tevis ir tik lieliski ... - Tarass stomījās. Meitene pamāja ar pirkstu.

"Kosmosa kuģa kabīne" pazuda. No maigi opalescējošām sienām iznāca ērti mīksti atzveltnes krēsli, dīvāns un ziedu balsti. Griesti izkusa virs galvas, ielaižot telpā vakara saulrieta krāsas.

- Apsēdies, - pavēlēja Nastja.

Tarass lēnprātīgi paklausīja.

- Pie vectēva biji?

- Biju, bet viņš man aizliedza ...

- Tā jau domāju. Ko viņš teica?

- Ka mūsu atrastais invariants realizē robežsituāciju. Izskatās, ka Zaru drīz slēgs, līdz to pārbaudīs SB eksperti.

- Man ir tādi paši dati. Tāpēc mums ātri jāaizskrien uz turieni un jāatgriežas pirms invarianta slēgšanas.

Tarass pārsteigti paskatījās uz savu draudzeni.

- Tu maz saproti, ko runā? Ja mūs pieķers pie transgressa vai desanta laikā ...

- Nenoķers, es visu izdomāju. Mana vectēva personiskajā laboratorijā vāc putekļus hronoinvertors ar tiešu piekļuvi transgressam. Mēs to atbloķēsim, klusi izmetīsim "stīgu" uz invariantu, paskatīsimies, kas tur notiek, un atgriezīsimies. Neviens neko nepamanīs.

- Tu esi traka! - nomurmināja Tarass.

- Nemaz ne, - Nastja neapvainojās. - Galu galā mums ir tiesības uz vasaras brīvlaiku vai nē?

- Hronodesantēšanās un pie tam neatļauta nav nekāda atpūta.

Nastja domīgi paskatījās uz draugu, savilka lūpu.

- Principā es jau varu iztikt arī bez tevis ...

- Es piekrītu, piekrītu! - Tarass steidzīgi teica.