Magacitli

Sliktais šoho

Tunelis, kurš, visticamāk, bija izrakts ar rokām, izmantojot cērtes, ieveda ceļotājus zemā, bezveidīgā alā. Pēc visa spriežot tas bija dabisks dobums kalnu grēdā, kura sienas dzirkstīja ar dažāda lieluma kristālu izbārstījumiem.

- Dimanti! - Nastja iesaucās, ieslēdzot ekspressanalīzes aparatūru. - Kāds skaistums!

Prožektoru gaisma, kas atspoguļojās no kristālu malām, sadalījās daudzkrāsainos staros un varavīksnēs, piepildīja alu ar brīnišķīgām krāsu gammām. Skats bija patiešām brīnišķīgs, un, ja ne ceļotāju rūpes, viņi, iespējams, būtu šeit apstājušies uz ilgu laiku, lai apbrīnotu dimantu izbārstījumu burvīgo dzirkstīšanu.

Tarass atlauza vairākas visvairāk iepatikušās briljantu saaudzes, un ielika tās somas kabatā. Atgriezās svešo acu skatiena smagā sajūta: intuīcija reaģēja uz gaidāmajām briesmām.

- Ejam tālāk.

- Šeit ir tik skaisti!

- Varbūt skaisti, bet ne veselīgi.[zdorovo - kārtējā vārdu spēle krievu valodā] - Viņš uzlika pēdējā vārda uzsvaru uz priekšpēdējo zilbi. - Paskaties labāk šeit.

Stars no tumsas izrāva pie sienas guļošus pelēkbrūnus uzkalniņus - marsiešu līķus. Precīzāk - skeletus zem drēbju kaudzēm.

- Arheologi?

- Spriežot pēc formas tērpiem - karavīri.

- Viņi tomēr tikuši līdz šejienei. Lūk kas mūs apvieno - slāpes pēc noslēpumainā. Marsieši ir tādi paši cilvēki kā mēs.

- Kurš gan par to šaubītos. Tikai karavīri šeit nenāca, dzenoties pēc noslēpumainā. Viņi izpildīja pavēli.

- Tu esi pesimists.

- Bet tu - īgņa.

- Es to tāpēc, ka, pēc Ihas domām, Losa pavadonis marsiešus par cilvēkiem neuzskata.

- Viņa varēja kļūdīties.

- Tādās lietās, dārgais kolēģi, sievietes nekļūdās. Tomēr nesāksim plašas diskusijas. Es redzu caurumu, iespējams, pāreju uz blakusesošo alu.

Ceļotāji iegāja jaunā tunelī, ļoti zemā un šaurā, kas, par laimi, drīz izbeidzās un noveda viņus pie sala pārklātas, metāliska izskata sienas.

- Vāle!

- Varbūt tikai šķērssiena? - Tarass paklupa pār raksturīgo uzkalniņu - skeletu kombinezonā - un iekoda mēlē.

No viņa pieskāriena uzkalniņš saira, uz sāniem aizlidoja mirdzoša zelta maska: smaidīga mēness formas mute, plati vaigu kauli, divas šauras acis un trešā - uz pieres, izliekta, fasetveidīga.

Viņi tuvojās, aplūkojot zilo ar sarmu pārklāto sienu.

- Nē, tā tomēr ir Vāle, - sacīja Nastja, nepievēršot uzmanību maskai. - Intravizors neņem. Šķiet, ka sienas biezums ir trīs metri, un tā izgatavota no kristāliska monolīta.

- Tērauds?

- Kaut kāds dzelzs izotops.

- Tad mēs neiekļūsim. "Universāls" neizlauzīsies cauri šādai sienai.

Nastja pienāca tuvāk, ar dūri pieklauvēja pie sienas. Viņa smejoties teica:

- Kā pasakā teic? Sezam, atveries?

Nekas neizmainījās.

- Mums jāmeklē cits ... - Tarass nepabeidza. Kāds uz viņu cieši paskatījās.

Sienā iemirdzējās ceriņkrāsas zvaigzne, bieži samirgoja, it kā jautātu viesiem, kas viņiem vajadzīgs. Tad atskanēja augsta balss, it kā dziedātu dziesmu. Nepazīstamā valodā noskanēja īsa frāze.

- Izskatās, ka mums tiek pieprasīta parole.

- Lingvers nevar identificēt valodu. Ko darīt?

Tarass palūkojās apkārt, nezinādams, ko darīt, ieraudzīja zeltaino trīsacu masku un, pēc intuīcijas, pacēla to augšup un nolika pretī mirgojošajai zvaigznei.

Zvaigzne nodzisa.

Atskanēja īsa metāliska čīkstoņa, un sienā, kas šķita monolīta, parādījās plaisa. Zemiešu acīs ieplūda drūma, tumši sarkana, kā asinis, gaisma. Plaisa sasniedza metra platumu. Metāliskā balss pavēloši kaut ko noķērca.

- Ātrāk! - komandēja Nastja, un kā bulta iemetās lūkas spraugā.

Tarass bez vilcināšanās sekoja viņai. Viņi nonāca šaurā, šķautnainā kastē ar porainām pelēkām sienām. Sprauga aiz viņiem aizvērās, pazuda. Šīs struktūras tehnika parādīja tādus pašus darbības principus kā zemiešu: enerģijas rāmju izmantošanu, lauka indukcijas, topoloģisko izvērsi un programmatūru. Tarasam ienāca prātā doma, ka tas galīgi neatbilst Alekseja Tolstoja aprakstītajai tehnikai. Losa un Aelitas laikā vēl nebija automātiskā nodrošinājuma vai kompjūtersistēmu atbalsta. Acīmredzot tā pati doma ienāca prātā arī Nastjai.

- Šī lieta nav marsiešu izcelsmes, - viņa pārliecinoši paziņoja. - Varbūt uz tās šurp atlidoja attīstītākas civilizācijas pārstāvji.

Sarkanā gaisma kastē nodzisa, iedegās apžilbinoši zila, tad dzeltena un balta.

- Sanitārapstrāde?

- Droši vien. Acīmredzot tas tiešām ir kosmosa kuģis, mēs nokļuvām pārejas tamburā. Bet lūka nez kāpēc neatveras.

Viņi uzmanīgi aplūkoja tambura sienas un vienā no malām atrada ieliekumu ar izvirzītu četrpirkstu plaukstas rakstu.

- Atslēga?

Tarass pielika sava unika cimdoto roku ieliekumā. Nekā.

- Vajag ar pliku roku.

Nastja saritināja ķiveri, tad atbrīvoja roku un piespieda plaukstu pie ieliekuma.

Kaut kas sienas iekšienē noklinkšķēja, bet durvis joprojām neparādījās.Toties tambura sienas no iekšpuses izgaismojās, tajās parādījās sarežģīts shematisks zīmējums ar daudziem trijstūriem, kvadrātiem, apļiem un līnijām. Visas šīs ģeometriskās formas bija sakārtotas ap vienu garu baltu joslu, kas beidzās divos platos trīsstūros.

- Shēma ...

- Šī ir Vāles shēma!

- Neko sev shēma! Tajā ir tūkstošiem figūru! Kāpēc mums to rāda?

- Nevari uzminēt? Lai mēs izvēlamies vietu, kurp vēlamies nokļūt.

- Bet tu jau zini, kur mums jāiet?

- Protams! Uz Vāles vadības centru! Tūlīt tiksim skaidrībā. Šis te mirgojošais kvadrāts ar divām zvaigznītēm bez šaubām ir mūsu tamburs. Šī ir kuģa centrālā ass, iespējams, tā dzinēja-reaktora iekārta. Daudzas komunikācijas saplūst šeit.

Nastja novilka pirkstu no mirgojošā laukuma līdz ovālam, kas atradās uz ass.

Tajā pašā mirklī zīmējumā parādījās gaismas līnija, kas savienoja kvadrātu un ovālu. Gaisma tamburā nodzisa. Uz cilvēku ķermeņiem nokrita svars un dažu sekunžu laikā samazinājās. Viņi pat nepaspēja kā nākas nobīties.

Gaisma atkal iedegās.

- Uzmanīgāk, - Tarass ievilka elpu, salokot ķiveri. - Neaiztiec šeit ne...

- Ahā, viss pareizi, - meitene pārtrauca viņu, ar gandarījumu iebāza pirkstu iekšā mirgojošajā ovālā ar zvaigznītēm. - tagad mēs esam šeit. Tamburs arī ir tādas pašas liftu sistēmas elements kā mūsējā. Nekas sevišķs. Teorētiski tagad vajadzētu būt atvērtai izejai.

Viena no tambura sienām izgaismojās un izkusa.

- Es taču teicu!

Nastja pirmā atstāja lifta kabīni un apstājās. Tarass sekoja, nesaprotot, kāpēc viņa neiet tālāk. palūkojās pār draudzenes plecu.

Viņu priekšā izpletās kupola formas zāle, kuras centrā bija kaut kāda sarežģīta mirgojoša un vijīga konstrukcija, kas atgādināja dzīvu kristālu drūzu, kas bija cardurta ar koku dzinumiem un taustekļiem. Acīmredzot tas bija Vāles vadības terminālis. Netālu no sienas no grīdas pacēlās trīs neparastas formas krēsli. Vienā - sarāvusies trausla meitene ar satriecoši skaistu seju, uz kuras kā zvaigznes mirdzēja milzīgas mitras, zaļas acis. Šobrīd tās atspoguļoja izbailes un sāpes. Un blakus šim krēslam atradās divi vīrieši. Viens, vidēja auguma, ar sulīgi baltiem matiem un kalsnu, izmocītu, krunkainu seju. Viņa acis bija gaiši zilas, dzirkstošas, mute ciešanās sakniebta; ar vienu roku viņš turēja otru, acīmredzot izmežģītu vai salauztu. Uz viņa parastajām drēbēm cieši piegūla mirdzoša aizsargājoša avārijas komplekta plēve, kas bija caursista vai izdedzināta divās vietās.

Otrais vīrietis bija galvas tiesu garāks par pirmo, melnmatains, tumšu sejas krāsu, ar deviņpadsmitā gadsimta sākuma Amerikas prēriju iedzīvotāja degunu, bet ar acīmredzamu afrikāņu asiņu piejaukumu. Viņš bija ģērbies standarta "kokosā" bet virs tā vēl arī ZAK plēvē. Rokā viņš turēja universālu, un mērķēja uz cilvēka galvu ar baltajiem matiem. Pauze ilga dažus mirkļus.

Tad universāla tornītis uz Nastjas pleca pagriezās, ar savu stobru taustīdamies pēc melnmatainās figūras. Novēloti to pašu izdarīja arī Tarass, pēkšņi sapratis, ka baltmatainais ir Loss, bet meitene krēslā - Aelita!

- Nomierinieties, zemiešu kungi, - vīrietis ar ieroci greizi pasmīnēja. - Netaisiet pēkšņas kustības, pretējā gadījumā šie abi nomirs!

- Kas jūs esat? - Nastja klusi, kaut kādā nepazīstamā balsī jautāja; Tarass pārsteigts paskatījās uz viņu, vēl nekad nebija draudzenes balsī dzirdējis metāla pieskaņu. - Un ko jūs šeit darāt?

- Pēc manām domām, tieši man ir tiesības jums jautāt, kas jūs esat un ko darāt uz slingera klāja. Lai gan es tāpat nojaušu. Jūsu seja, dārgā kundze, man kādu atgādina, proti, Hronoinstitūta direktoru Grigoriju Beliju. Jūs acīmredzot esat viņa meita. Ak nē, mazmeita, Anastasija. Vai ne? Un šis izskatīgais jauneklis, visticamāk, ir dienesta padomnieka Ždanova radinieks. Es minēju?

Nastja atskatījās uz Tarasu, viņas acis zvīļoja kā kaķim.

- Viņš teica - slingers ... Kā gan es uzreiz neuzminēju!

Melnmatainā vīrieša uzacis sagāja vienā līnijā.

- Jūs nemaz nezinājāt? - viņš pasmīnēja. - Pārsteidzoši! Tātad jūs uz manis uzdūrāties nejauši?

- Jā, - Tarass vientiesīgi pamāja.

- Grūti noticēt, ja godīgi. Es pieņemu, ka kaut kur netālu slēpjas specdienesta grupa.

- Mēs esam vieni ...

Melnmatainais vīrietis ar šaubām paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu.

- Pārsteidzoši ... šādas sakritības nenotiek. Kā jūs nonācāt uz Marsa? Pareizāk, kā jūs nonācāt šajā invariantā?

- Pastaigājāmies, - Nastja ar izsmieklu attrauca. - Gribētos uzzināt, ar ko mums ir darīšana un kāpēc jums ir nepieciešams slingers.

- Viņu sauc Augstais, - Loss teica aizsmakušā basā. - Viņš ir mans ceļabiedrs.

Melnmatainais vīrietis pamāja.

- Pilnīgi pareizi.

- Es zinu, kas viņš ir, - Tarass sarauca uzacis. - vectēvs runāja par bēgli ... viņam izdevās aizbēgt no aizturēšanas izolatora ...

Melnmatainais vīrietis plēsonīgi atņirdza zobus un pievilka kāju.

- Un arī tas ir pareizi, jaunais cilvēk. Mani sauc Ngoro Mvisu, un es tiešām esmu cilvēks, uz kuru attiecas izmeklēšana vienā lietā ... nav svarīgi - kādā.

- Neatļauta ietekme uz Saknes invariantu, - precizēja Nastja.

- Oho! - Melnmatainais Ngoro Mvisu, kuru Loss nosauca par Augsto, pacēla uzacis. - Jūs zināt pat tādas detaļas? Lai gan arī tas nav pārsteidzoši, ja jau esat institūta direktora mazmeita. Tomēr, kungi, zēni un meitenes, ir pienācis laiks arī godu zināt. Jūs esat lieki šajos dzīves svētkos. Es pieprasu attīrīt telpas un pavisam atstāt slingera imperatīv-zonu.

Nastja un Tarass apmainījās skatieniem.

- Un, ja mēs to nedarīsim?

- Ja jūs to nedarīsit, šo cilvēku nāve būs uz jūsu sirdsapziņas. - Augstais pagrūda ar universāla stobru Losa deniņos tā, ka tas iekoda lūpā. - Bet jūs aiziesiet. Galu galā jūs esat pareizu vecāku bērni un pareizu vectēvu mazbērni, un jūs tikāt audzināti, pilnībā paklausīt Zemes sabiedrības ētikas un morāles likumiem. Bet mani audzināja citādi, un tā ir mana priekšrocība. Ejiet prom!

Jaunieši nepakustējās no vietas.

Nastja kaut ko domāja.

Tarass vilcinājās, nezinādams, ko iesākt.

Augstā uzacis savilkās, un acis tumši nozibsnīja.

- Skaitos līdz pieci ... pilnīgi nopietni!

Viens…

Divi... trīs…

Tajā pašā sekundē Loss iesita viņam pa roku, ar veselo, labu roku sagrāba kaklu.

Augstais, negaidījis uzbrukumu, atstreipuļoja un izšāva.

Loss aizlidoja līdz zāles sienai. Aelita iekliedzās, steidzoties pie mīļotā. Un tad izšāva Nastja!

"Universāla" lādiņš, kuru kontrolēja unika kompjūters, trāpīja pa Augstā roku. Viņš ar kliedzienu nometa ieroci un metās pie kontrolviriāla mirdzošās un vijīgās "Drūzas". Viņš izrāva kaut ko no ar vienu no viriāla zariem savienotā diplomāta, un pacēla to virs galvas. Pagriezās pret jauniešiem. Plēsonīgs mutes atņirdziens, acīs draudoša uguns.

- Stāt! Vēl viena kustība - un es šo zāli uzspridzināšu pie visiem velniem!

Zālē iestājās klusums. Tikai Aelita šņukstēja un kaut ko čukstēja virs inženiera ķermeņa.

- Jūs neuzdrošināsieties ... - vilcinoties nomurmināja Tarass.

- Un kā vēl uzdrīkstēšos! - apsolīja Augstais. -Atšķirībā no jums, man nav ko zaudēt. Lai gan, no otras puses, es zaudēšu ļoti, ļoti daudz, daudz vairāk, nekā jūs varat iedomāties. Iesaku kompromisu.

- Jūs melojat, - Nastja pašūpoja galvu, nenoņemot tēmekļa krustu no ienaidnieka galvas.

Augstais pakratīja ar pirkstu, parādīja uz dūri, kurā bija saspiests kaut kāds melns cilindrs ar sarkanu pogu.

- Tas ir tālvadības detonators. Bet šis - īpaši "atkailināts" MK. Viņš norādīja ar pirkstu uz diplomātu. - Vajag paskaidrot, kas ir "atkailināts" MK?

- Nevajag. Ko jūs gribat?

- Es gribu, lai jūs aizietu no šejienes. Nekavējoties! Man vienkārši ir jāizvērš slingers, un es to izdarīšu. Par jebkādu cenu! Vai šāda loģika jums ir pieejama?

- Pilnīgi.

Aelita iekliedzās: Loss, kuru viņa uzskatīja par mirušu, pakustējās. Visi paskatījās uz viņiem.

- Konstruktors tomēr ir dzīvelīgs, - Augstais ņirdza.

- Haši šoho! - marsiete ar ienaidu nočukstēja, skatoties uz viņu asaru pilnām acīm.

- Slikts cilvēks, - tulkoja Tarasa lingvers.

- Palīdzi viņiem, - teica Nastja. - Iedod pirmās palīdzības komplektu.

Tarass labprāt devās zālē, bet Augstā kliedziens viņu apturēja:

- Paliec, kur esi, puisīt! Mēs neesam pabeiguši sarunu.

- Bet viņš var nomirt ...

- Pacietīsies!

- Jūsu noteikumi? - Nastja ierunājās tajā pašā tērauda balsī.

- Es ierosinu dueli. Tas ir tieši jūsu garā. - Augstais ar izsmieklu paklanījās. - Lai viens no jums mēģina tikt ar mani galā. Ja jūs uzvarēsiet cīņā, es padošos uzvarētāja žēlastībai. Ja uzvarēšu es, jūs aiziesiet.

- Haši hamagacitl ... - Aelita bezpalīdzīgi šņukstēja, balstīdama Losu, no kura lūpu kaktiņa noripoja asiņu piliens.

Loss saspieda viņas roku, tikko dzirdami nočukstēja:

- Ne jau tādu es paredzēju savu atgriešanos... piedod man...

- Kāpēc klusējat? - rupji teica Augstais. - Cerat mani nogalināt, pirms es ieslēgšu detonatoru? Nav vērts riskēt. Es to paspēšu izdarīt!

- Labi, - Nastja beidzot piekrita. - Piekrītu duelim.

Tarass klusā izbrīnā paskatījās uz savu draudzeni, gribēja kaut ko pateikt, bet meitene ar skatienu lika viņam klusēt.

- Haši šoho... - nočukstēja Aelita. - Hače tua soacr ... mea kulpa ra soacr hamagacitl ...