Magacitli

Kāpēc jūs esat tik atšķirīgi?

Koridors griezās ap Vāles centrālo aksiālo cauruli. Pa gludo grīdu bez gandrīz nekādām putekļu vai gružu pēdām skriet bija viegli. Bet Augstais viņus varēja pamanīt caur iekšējo spoguļu ekrānu sistēmu, un, domājot par to, Loss nogriezās pa pirmajām atvērtajām durvīm. Precīzāk, tas bija ovāls cauruļveida koridora atzars.

Pa šī koridora sienām skrēja viegli līkloči, kļuva auksts, gaiss smaržoja pēc ozona.

Aelita paklupa, klusi iekliedzās.

Loss satvēra viņu aiz vidukļa, nožēlojot, ka nav laternas.

- Uzmanīgāk, mīļā.

- Vēders ...

- Ko?

- Es gaidu mazo Debesu Dēlu ...

Viņš ar izbrīnu ieskatījās mīļotās mirdzošajās acīs.

- Tu... esi stāvoklī ?!

Viņš izteica pēdējo vārdu krievu valodā, bet Aelita saprata:

- Jā, es gaidu bērnu ... tavu bērnu, Debesu Dēls ...

Sākumā mans tēvs gribēja mani upurēt publiski visu cilvēku priekšā ... bet, uzzinājis par bērnu, sāka aizsargāt un rūpēties ...

- Savādi. Bet viņš man teica, ka tu esot mirusi.

\Aelita pašūpoja galvu.

- Viņš saprata, ka Marsa nākotne ir atkarīga tikai no Magacitliem, Debesu Dēliem, marsieši ir panīkuši un nepieciešamas svaigas asinis ...

- Varbūt arī tā. Tikai nez kāpēc, tajā pašā laikā, viņš nolēma neielaist Debesu Dēlu kuģus uz Marsa, lika tos notriekt.

- Tas nebija viņš, bet viņa ienaidnieks Husans, izlēcējs no zemākajiem slāņiem, kurš tiecas kļūt par Marsa imperatoru.

- Iha man pastāstīja par viņu.

Aelita, sarāvusies Losa rokās, pacēla galvu.

- Tu viņu redzēji?

- Viņa dzīvo paslēptuvē netālu no Svētā Sliekšņa, viņa man teica, kur tevi meklēt. Es sarunājos ar viņu.

- Es aizsūtīju viņu gaidīt tevi ... un tu atnāci! Paldies viņai!

- Jā, viņa ir drosmīga un uzticīga meitene, tikai ļoti kautrīga. Kā tikai kaut kas - asaras.

- Tu apsolīji mani aizvest uz Talzetlu. Vai tu paņemsi viņu arī?

- Ņemšu, ja viņa vēlēsies.

- Viņa vēlas, es zinu.

- Mana raķete avarēja, to notrieca Husana karavīri, bet mēs kaut ko izdomāsim. Galvenais ir tikt prom no šejienes.

Aelita nodrebēja, piespiedās tuvāk viņa krūtīm.

- Šeit ir tik drausmīgi! Viss ir svešs! Dzīvās mašīnas ... dzīvās sienas ... balsis ... otrais Debesu Dēls ar viņiem visu laiku runā ... un viņa acis ir kā Ollo un Litha.

- Viņš ir mans bijušais ceļabiedrs. Aelita atkal nodrebēja.

- Viņš iekšā ir pilnīgi melns ... kāpēc jūs esat tik atšķirīgi?

- Gusevs arī nebija tāds kā es.

- Leksijs bija jautrs un nebaidošs ... bet šis - šausmīgi svešs, it kā viņš vispār nebūtu Debesu Dēls ... tas ir, protams, Debesu Dēls, bet pavisam citāds. Viņš pat izskatās līdzīgs tiem, ar trim acīm ...

- Kādiem trīsacainajiem?

- Viņi ir spoguļos, it kā dzīvi ... skatās uz tevi ... viņš ar tiem runāja.

Loss atcerējās zelta maskas ar trešo aci uz pieres, kas atgādināja kukaiņa fasetaci.

- Esmu redzējis attēlus ar trim acīm ... zelta maskas, elkus ... kas tā par reliģiju?

- Hao kults ... viņš bija arī trīssejains un trīsacains ...

Pār Losu nāca apskaidrība.

- Viņš arī bija tas, kurš uzcēla Vāli! Kopā ar saviem ciltsbrāļiem. Viņi atlidoja uz Marsu vēl pirms Magacitliem, pirms simtiem tūkstošu gadu vai pat miljoniem gadu. Tad marsieši viņus sāka uzskatīt par dieviem. Saproti?

Aelita pamāja ar galvu.

- Es zinu, ka Hao sadusmojās uz Marsa imperatoriem un iemeta savu vāli galvenajā pilsētā Soatumā ...

- Tātad, bija kaut kāds karš, un bojani-stāstnieki to atspoguļoja mītā par dievu Hao. Ak, Dievs, cik daudz noslēpumu glabā jūsu vēsture!

Koridora sienās radās neskaidri trokšņi, sprakšķi, čīkstoņa, it kā tas sāktu sarukt no aukstuma. Loss atcerējās par savu neapskaužamo stāvokli:

- Jādodas prom!

- Kurp?

- Es zinu ceļu, bet tas ir garš. Izturēsi?

Aelita drosmīgi iztaisnojās.

- Ar tevi kopā ne no kā nebaidos!

- Tad ejam. Viņš pavilka aiz rokas, steidzoties caurules zilganā krēslā.

Koridors beidzās ar strupceļu.

- Ink-operator, kungs, vai jūs esat šeit? - Loss pusbalsī pasauca.

- Gaidu jūsu norādījumus, - teica neredzamais inženiera ceļvedis, ar kura palīdzību viņš bija nokļuvis centrālē.

Aelita satvēra Losu aiz rokas:

- Kas tas ir?!

- Nebaidies, tas ir mehānisks apsargs un kalps, neredzams.

- Tu viņu nosauci par Inkomperu ...

- Tā viņu sauc.

- Dīvains vārds…

- Jūsu marsiešu vārdi nav vienkāršāki. Ink-operator, mums steidzami jāiziet no Vāles ... tas ir, no šī ... slingera.

- Diemžēl gandrīz visas slingera ārējās membrānas ir nobloķētas. Palicis viens neaizvērts portāls, kurš tiek pārvaldīts autonomi.

- Aizved mūs pie tā.

- Manas iespējas ir ierobežotas, daudzas receptoru līnijas ir atspējotas vai nobloķētas.

- Bet jūs nesen man rādījāt ceļu ...

- Uz slingera klāja parādījās imperatīv-operators un izslēdza visas manas sistēmas.

- Augstais! - nomurmināja Loss. - Viņš zina visu! Tas ir slikti…

- Kas noticis? - Aelita papurināja viņa piedurkni. - Vai mēs nevarēsim izkļūt? Viņš mūs nelaidīs ārā?

Loss sakoda zobus.

- Paskatīsimies ... vēl nav vakars ... Ink, kur ir neaizvērstā izeja?

- Avārijas sfinkteris atrodas augšējā līmenī, veivlet-iniciatora zonā.

- Kā tur nokļūt?

- Šajā zonā nav manu receptoru un vadības līniju. Slingeru nav radījuši cilvēki, kaut arī humanoīdi, tāpēc šī kompleksa arhitektūra atšķiras no cilvēka uztveres.

- Kaut kā nepamanīju īpašas atšķirības ...

- Jūs pārvietojāties pa avārijas un papildu maģistrālēm ar minimālu vīzingu. Slingera galvenās maģistrāles un strukturālie apjomi diezgan būtiski atšķiras no zemes inženierijas iekšējiem risinājumiem.

- Ko viņš saka? - jautāja Aelita, nesaprazdama ne vārda.

- Mūs gaida pārsteigumi, - atbildēja Loss. - tai skaitā - nepatīkami. ...ē-e, Ink, kas ir humanoīds?

- Saprātīga būtne, kas nenozīmīgi atšķiras no cilvēka - homo sapiens. No šejienes - humanoīds, tas ir, līdzīgs cilvēkam. Ir izstrādāta humanoīdu civilizāciju ķermeņa uzbūves, morāles, ētikas, loģikas, socioloģijas teorija, kuru pēta Ārpuszemes komunikāciju institūta speciālisti.

- Labi, es sapratu. Tātad slingeri radīja humanoīdi ar trim acīm?

- Man nav tiešu datu, es apstiprinu jūsu minējumu ar netiešiem.

Loss paskatījās uz pacietīgi gaidošo Aelitu.

- Dieva Hao Vāli patiešām uzbūvējuši trīsacainie. Būtu interesanti uz viņiem paskatīties.

Aelita nodrebēja.

- Es redzēju ... spoguļos ... viņi ir briesmīgi!

- Tu atradies iespaidā par savu tautiešu nāvi no Augstā rokām.

- Kā?

- Tā sauc manu ceļabiedru. Viņš nav Debesu Dēls.

- Bet kas?!

"Tas ir, viņš ir Debesu Dēls, bet ... ne no Zemes, tas ir, ne no Talzetla.

- No kurienes tad?

- Nezinu. Viņš ir svešu Debesu Dēls. Bet par to pietiek. Mēs centīsimies nokļūt līdz izejai no Vāles ... ja mums tas izdosies. Kad esi nogurusi, pasaki un atpūtieties.

- Kā teiksi, mans kungs.

- Sauc mani par Mstislavu.

- Msi… ti ... slava ... tev ir ļoti grūts vārds. Vai drīkstu tevi saukt par Slavi?

- Drīksti, - Loss pasmaidīja, noskūpstīja marsieti, satvēra viņas roku. - Ejam uz priekšu un lai nāk, kas nākdams! Hei, Ink-operator, atveriet mums durvis vēl pēdējo reizi.

Tambura griestos, kur beidzās tuneļa caurule, izveidojās lūka, kas atvēra ieeju akā. Loss satvēra Aelitu un pacēla uz apakšējo kronšteinu.

Neredzamajam ceļvedim ar nosaukumu Ink-operators izrādījās taisnība.

Kolosālās struktūras, ko viņš sauca par slingeri, bet marsieši par Dieva Hao Vāli, augšējie stāvi, bija sarežģītas tehniskas sistēmas - neiedomājami dīvainu struktūru "biezokņi", kuriem nedz Loss, nedz viņa līdzgājēja nespēja izskaidrot.

Aka aizveda viņus sfēriskā dobumā, kas bija aizausts ar dažāda resnuma baltiem pavedieniem un virvēm. Uz Losa jautājumu: kas tas ir? - ceļvedis neatbildēja. Acīmredzot bija beidzies viņa kontroles apgabals, vai varbūt Augstais, kontrolējot Vāles tehniku ​​no attāluma, pārtrauca pēdējos Ink-operatora sakarus. Bēgļiem bija pienācis laiks paļauties tikai uz sevi, savu pieredzi, zināšanām, intuīciju un garīgā spēka rezervēm.

Loss jau sen šķērsojis noguruma robežu un turējās tikai pateicoties Aelitas klātbūtnei. Ja nebūtu bailes viņu pazaudēt, un ne viņa pašlepnums - viņš bija domājis, ka jau sen ir aizmirsis pašlepnumu, bet negaidīti atklāja šo gara kustību - viņš jau sen būtu sabrucis. Bet spītīgi gāja uz priekšu, gandrīz nepamanot interjera izmaiņas, pusnemaņā, atkārtojot sevī kā lūgšanu: mīlēt dzīvi neganti un valdonīgi ... mīlēt dzīvi neganti un valdonīgi ... Turklāt šie vārdi vairs nebija tikai vārdi. Aelita gaidīja bērnu - viņa bērnu! Un tikai tāpēc vien bija vērts dzīvot.

No sfēriskā "tīkla" viņi nokļuva zemā tunelī, kas bija pārblīvēts ar balti stiklainām šķiedrām un pavedieniem, kas izauga no grīdas un iestiepās griestos un sienās. Starp tām bija grūti izlīst, it īpaši tāpēc, ka pavedieni-šķiedras "elpoja", te sabiezējot, te kļūstot tievāki. Aelita izvairījās no tiem, bet sekoja Losam, iekodusi lūpā un neizdvesa ne skaņas. Tik ļoti viņas ticība Debesu Dēlam bija spēcīgāka nekā marsiešu mistiskās idejas par seno dievu dusmām, kad viņi pārkāpa to valdījumu robežas.

Viņi ilgi gāja pa tuneli, līdz Loss saprata, ka veicis pilnu apli. Tāpat kā visos slingera gaiteņos un telpās, arī šis šķiedru tunelis gredzenveidīgi savērpās uz Vāles ass caurules. Nācās rūpīgāk aplūkot tuneļa sienas, meklējot sānu ejas vai lūkas. Drīz šādaeja tika atrasta un aizbēgušos aizveda pie tambura slīpētā stikla.

Inks joprojām neatbildēja, un Loss vairāk nekā stundu nomocījās, mēģinot atvērt lūku uz aku, kas vestu uz augšējiem stāviem, līdz vienā no šķautnēm atrada gaiši zilu izliekumu ar cilvēka plaukstas kontūru, kas izvirzījās no materiāla. Tiesa, plauksta bija četrpirkstu, taču šis apstāklis ​​nemainīja nozīmi.

Pasmīnējis, Loss pielika roku pie izciļņa.

Nekas nenotika.

- Nedarbojas ... mēs, šķiet, esam strupceļā.

Aelita, viņu vērodama, pēkšņi izcilnī ielika savu plaukstu.

Tūlīt tambura sienas izgaismoja dreboša zaļgana gaisma, uz to malām parādījās kaut kāds zīmējums, kas atgādināja noteiktas celtnes plānu.

- Ai! - Aelita atvilka roku.

Zīmējums uz sienām kļuva bāls, pazuda, tās izdzisa.

- Vēlreiz, - palūdza Loss, neizpratnē par Vāles noslēpumaino mehānismu izpausmēm. - Nebaidies, tā darbojas vietējā tehnika.

Sienas atkal izgaismojās, parādījās shēma.

- Tas taču ir Vāles plāns! - Loss uzminēja. - Lūk, akas ... lūk gaiteņi ... šī ir aksiālā caurule ... centrālā ... šeit ir augšējais konuss. Mums jātiek uz turieni! Bet mēs esam šeit! Viņš pieskārās ar pirkstu mirgojošajam laukumam ar divām dzeltenām zvaigznēm iekšpusē. - Mēs jau esam tuvu izejai, par kuru runāja gids. Tikai kā tur nokļūt?

- Cik ilgi turēt? - marsiete kautrīgi vaicāja. - Kutina ...

- Tūlīt ... es domāju. - Loss pieskārās ar pirkstu pie konusa, kas vainagoja cilindrisko Vāles kalnu, novilka līniju no konusa līdz kvēlojošajam laukumam. - Būtu labi ... - Viņš nepabeidza.

Viņa novilktā līnija kļuva redzama, izgaismojās, un tajā pašā brīdī Losam un Aelitai uzkrita caurspīdīgs svars, iespieda grīdā, sienās, griestos un norima. Un viņi palika stāvot uz drebošām kājām, nepaspējuši saprast, kas noticis, nespējot izrunāt ne vārda, ne kliegt, ne izelpot plaušās iestrēgušo gaisu.

Aelita pirmā atjēdzās, metās Losam uz krūtīm.

- Man bail!

- Pagaidi, - viņš aizsmacis sacīja, pastumdams marsieti malā. - Es domāju, ka es sapratu ...

- Ko?

- Atkal ieliec plaukstu.

- Nekad!

- Nebaidies. Mēs taču esam kopā.

Tonis iedarbojās. Aelita sastinga, ieklausoties telpas klusumā, sarosījās, atbrīvodamās no viņa apskāviena.

- Es nebaidos ... bet tomēr baidos!

Loss iesmējās. Viņa kautrīgi pasmaidīja pretī, pieskārās ar roku pie izliekuma. Sienas izgaismojās. Parādījās shematiskais modelis.

- Man bija taisnība! Paskaties, tagad spīd konuss! Un tajā ir divas zvaigznītes. Tie esam mēs. Bet pirms tam spīdēja laukums. Iekāpām liftā, tas sāka darboties un ienesa konusā. Saproti?

- Nē…

- Paskaidrošu vēlāk. Dod man savu roku, ejam ārā.

Viņš paņēma Aelitu aiz rokas, izveda no šķautnainā tambura koridorā un uzreiz saprata, ka nebija kļūdījies. Koridors bija atšķirīgs, šķērsgriezumā trīsstūrveidīgs, un tas atvērās plašā konusa formas boksā ar režģotu kolonnu rindām. Bet netālu no tuvākās kolonnas stāvēja Augstais izklaidīgi grauza nagus.

- Jūs ātri pierodat pie ekstremāliem apstākļiem, Mstislav Sergejevič, - viņš teica. - Bija interesanti vērot jūsu piedzīvojumus. Tomēr ir pienācis laiks izlemt. Godīgi sakot, jūs man esat apnicis. Izvēlieties: jūs brīvprātīgi atstājat šeit savu dāmu, un es ļauju jums iet prom. Vai arī jūs paliekat šeit, bet jau kā krava "200".

- Kāda vēl krava? - Loss nesaprata, pastumdams Aelitu malā. Augstais greizi pasmīnēja.

- Ak jā, es visu laiku aizmirstu, ka jūs esat cilvēks no pagātnes. Krava "200", dārgais Mstislav Sergejevič, ir zārks. Ar visām ērtībām. Tiesa, uz šī leviatāna klāja ar ērtībām nesanāks, tāpēc perspektīva nav no jautrajām. Kam jūs dodat priekšroku?

- Izlaidiet mūs! Pretējā gadījumā! ...

Augstais ar skeptisku skatienu paskatījās uz Losa figūru.

- Vai jūs tiešām esat gatavs kauties? Cik jums gadu?

- Nav nozīmes!

- Aptuveni piecdesmit pieci, visticamāk. Man - četrdesmit. Turklāt, iespējams, jums nav ne jausmas par pašaizsardzības kaujas sistēmām. Kāpēc jums uztraukties? Galu galā, pēc savas domāšanas un rakstura, jūs esat filozofs ar tendenci uz pašapceri. Tā? Un es, starp citu, sen neesmu sazinājies ar sievietēm.

Loss izvilka mauzeri.

- Dieva vārdā, lūdzu, nestājieties mums ceļā! Augstais nepievēršot uzmanību viņa žestam, turpinot spriest:

- Jūsu princese ir vismaz uz pusi jaunāka. Pēc pieciem līdz desmit gadiem jums sāksies veselības problēmas, īpaši ar potenci. Vēl pēc dažiem gadiem jūs sāksiet aizmirst vārdus, pēc tam sejas, pēc tam aiztaisīt bikšu priekšu ... un tā tālāk. Un jūsu draudzene to visu redzēs ... Vai jūs tiešām vēlaties tādu dzīvi? - Augstais pārstāja staigāt šurpu turpu, paskatījās uz Losu ar plēsoņas skatienu. - Man šodien nav tas labākais noskaņojums, Mstislav Sergejevič. Slingers nevēlas sākt darboties, saproties. Bet vienalga, esmu gatavs piedāvāt kompromisu. Iespējams, es jūs atlaidīšu, protams, vienu pašu. Dzīvojiet. Ilgi. Un laimīgi, ja sanāks. Tiesa, ja jūs padzīvosiet pasaulē ilgāku laiku, tad jūs varat nomirt, kā teica viens humorists. Bet tas ir cits stāsts. Esat ar mieru?

Loss uzlika pirkstu uz mauzera sprūda, juzdams, kā Aelitas plecs dreb aukstos drebuļos. Šie drebuļi vairāk nocietināja sirdi nekā bijušā ceļabiedra ļaunprātība.

- Es ... izšaušu!

Augstais pacēla uzacis.

- Jūs tak esat inteliģents cilvēks, Mstislav Sergejevič, jūs nevarat nošaut citu cilvēku bez iemesla.

Loss satumsa. Pirksts pats nospieda sprūdu... ne līdz galam. Nepietika spēka pēdējai kustībai. Neskatoties uz esošajiem iemesliem, viņš patiešām nespēja izšaut un nogalināt cilvēku.

- Redzat nu, - smīnēja Augstais, - nevarat. Mūsu pasauļu vēsture ir gandrīz identiska. Jūsu Krievijas divdesmitā gadsimta sākuma inteliģence praktiski neatšķiras no mūsējās: tie paši pašapmierināti daiļrunīgie argumenti par vienlīdzību, brālību un brīvību, tās pašas rožainās slienas par cilvēktiesībām, mūžīgā vilcināšanās, mētāšanās no vienas galējības otrā, demokrātijas spēlītes, taisnīguma meklējumi un vienlaikus klusa nodevība. Kā teica slavenais komunisma konstruktors, revolūciju teorijas veidotājs: "Inteliģence nav tautas smadzenes, bet gan pakaļa." Nu, vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tā, diemžēl, ir patiesība. Pat labākie inteliģences pārstāvji - tehniski izglītotie, tādi, kā jūs, nespēj saprast, ka no sapņa līdz tā piepildījumam ir milzīgs attālums. Nu tad kā, šausiet, Mstislav Sergejevič?

Loss sakoda zobus, mēģināja nospiest sprūdu... un nolaida mauzeri.

- Nešausiet,- pamāja Augstais. - Bet lūk man gan nav nekādu aizspriedumu, šaubu un vilcināšanās.

Ceļabiedra rokā burtiski ne no kurienes parādījās melna pistole ar gofrētu kvadrātveida stobru. Nozibsnīja. Loss sajuta triecienu krūtīs, tika aizmests atpakaļ. Krītot dzirdēja Aelitas kliedzienu, un iestājās klusums. Acis pārklājās ar melnu plīvuru ...