Magacitli

Dieva Hao Vāle

Pēc trīs stundas ilgas klaiņošanas pa tuneli viņš atklāja sevī jaunu īpašību - vēlmi pretoties! Līdz šim Loss dzīvoja ar filozofisku vienaldzību pret to, kas viņam notiek apkārt. Pazaudējis savu zemes sievu, viņš iegāja vientulībā, sevis žēlošanā, pēc inerces turpinot inženiertehnisko darbību. Izgatavoja aparātu. Nedaudz atmaiga, sāka sarunāties ar cilvēkiem. Aleksejs Ivanovičs Gusevs, bijušais sarkanarmietis, kurš piekrita lidot kopā ar viņu uz Marsu, lika Mstislavam Sergejevičam pārvērtēt attieksmi pret pasauli, no jauna pārskatīt cilvēku problēmas, jūtas un vēlmes. Strādnieku līdera, Tuskuba pretinieka marsieša Hora vārdi, ka "neganti un valdonīgi jāmīl dzīve", iekrita dziļi dvēselē. Bet tikai pēc tam, kad bija pazaudējis savu Marsa mīlestību - Aelitu un atgriezies uz Zemes, Loss saprata, ka viens pats viņš nav nekas! Nevienam nevajadzīgs! Viņu žēloja, attāli un bailīgi, kā slimu cilvēku, bet viņam neticēja. Bet viņš nevēlējās, lai viņu žēlo. Viņš sapņoja par mīlestību, par uzticīgu dzīvesbiedreni, par draugiem, kuriem viņš būs vajadzīgs kā gaiss, tāds kāds viņš ir. Tomēr viņš pēc būtības neko nebija darījis, lai iekarotu mīlestību un iegūtu draugus. Dzīvoja sevī un sev. Bet tagad bija pienācis laiks izvēlēties: palikt tam, kāds viņš bija, ar atmiņu un vilšanos slodzi, filozofiskām dīkām pārdomām vai arī kaut ko izdarīt, izmainīt dzīves ritmu, pacelties pāri pasaulīgajiem rūpestiem un vieglajām jūtām, kļūt nevis par vēlmju un garīga slinkuma vergu, bet gan par esības saimnieku! Un Losa sirds, piecdesmit piecus gadus veca vīrieša sirds, piepildot asinsvadus ar asinīm, atšķaidītām ar melanholiju, pēkšņi uzliesmoja ar dusmām un nicinājumu pret sevi un sacietēja. Viņš negribēja mirt, jo nebija pabeidzis to, kā dēļ atlidoja uz Marsu. Viņam nebija tiesību mirt!

Atvērās otra elpa. Redze saasinājās. Loss jau varēja brīvi orientēties tuneļa tumsā, neskatoties uz gandrīz pilnīgu gaismas neesamību. Tikai reizēm uz rupji apstrādātajām sienām vai griestiem gadījās kvēlojošas pelējuma vietas. Šajā iluzoriskjā gaismā viņš ieraudzīja virkni aku un laimīgi aizgāja tām garām. Tad viņš pa metāla cauruli šķērsoja pretīgas smakas izplatošu bezdibeni, pārlēca pāri diviem desmitiem plaisu. Uzdūrās vēl vienai bruņurupucim līdzīgajai mašīnai, ar kādu pats bija nesen braucis, un stundu atpūtās tajā, ērtā krēslā, sūkājot neaizdegtu pīpi. Tad viņš atkal gāja uz priekšu, sakodis zobus, sapņodams par malku ūdens; blašķē ūdens vēl šļakstījās, bet viņš to glabāja, nezinot, cik ilgi vēl būs jāiet.

Spēki beidzās pēkšņi.

Loss pēkšņi sajuta reiboni, apstājās, notupās... un zaudēja samaņu. Bezsamaņa pārvērtās dziļā miegā, īsā, tikai divu stundu garumā. Bet atpūtinātais organisms iesaistījās darbā bez iešūpošanas.

Loss pamodās, apsēdās, ielūkojoties tumsā, domādams, kur viņš atrodas un kas viņam noticis, un uzreiz nesaskatīja vājas gaismas gredzenu tālumā. Ātri saprata, ka uz redzamības robežas spīd tuneļa gals. Un tad radās cerība to sasniegt.

Spēki pieauga. Viņš piecēlās un gāja, sākumā klupdams, klibodams, tad arvien pārliecinošāk un ātrāk.

Tumsa sāka izklīst. Drīz parādījās apaļa, gaiša tuneļa atvere, kas izveda kaut kādā alā. Loss vienā elpas vilcienā pārvarējis pēdējos simtus metru, iegāja kupola formas ledus grotā, kuras griesti un sienas no iekšpuses kvēloja maigi kā dārgs opāls.

Loss spēra vēl divus soļus un apstājās. Streikoja sirds.

Visur gulēja marsiešu kareivju līķi. Viņi izrādījās nogalināti pavisam nesen, spriežot pēc asiņu, dzelzs, šaujampulvera un elektrisko izlāžu smakām.

Dīvainas mašīnas, kas sastāvēja tikai no metāla pilieniem un notecējumiem, konusa formas teltis, elektriskās iekārtas zibeņu mešanai, konteineru kalni - viss bija izšķaidīts un izmētāts ar kaut kādu griešanas staru. Un atkal līķi, līķi, līķi ...

Aizturējis elpu, Loss staigāja pa zāli, ieklausoties pazemes klusumā, atbalsojošā viņa soļus. Neviena ... Vai tiešām visi miruši?!

- Hei, vai ir kāds dzīvais? - viņš pasauca. Dreboša atbalss atbildē: - ...vais, ...vais, ...ais ...

- Atsaucieties! ... Aelita! ... lita-lita-lita-lita ...

Zāles centrā kaut kas nobrīkšķēja. Brīkšķi atkārtojās.

Loss steidzās skaņas virzienā.

Liela zeltīta telts, kas brīnumainā kārtā palikusi neskarta vispārējā grautiņā, atmests priekškars ... Loss ielēca iekšā, uzreiz nepieradis pie pustumsas.

Šeit skaidri dzīvoja sieviete: spilveni, paklāji, zema plata gulta, segu kalns, zelta figūriņas, vāzītes ar šauriem kakliem, spoguļi, rotaslietas ... saldas smaržas ... viņas smaržas!

- Aelita!

Aiz plānajām telts sienām atkal nokrakšķēja.

Viņš izlēca ārpušē.

No kastu kaudzes uz viņu raudzījās pelēka, asdeguna marsieša seja. Viebās vai nu sāpju grimasē, vai bailīgā smaidā.

- Kas tu esi? - Loss pielēca pie viņa, pārgāja uz marsiešu valodu:

- Cli tu šoho?

Marsietis, ģērbies pelēcīgi ceriņkrāsas apmetnī, ātri, ātri sāka māt, saviebās, nomurmulēja:

- Nenogalini, Debesu Dēls, es neesmu karavīrs, es kalpoju kungam, mani sauc Hiliks, esmu vājš un nenozīmīgs ... neko nezinu, nevienu netraucēju ...

- Aizveries! - Loss viņu apturēja. - Kam tu kalpoji?

- Mani atveda Tuskuba karavīri, piespieda dienēt, ilgi kāpām lejā, dzīvojam pazemē ...

- Īsāk! Kas ir tavs saimnieks? Tuskubs?

- Nē, Debesu Dēls, es kalpoju viņa meitai Aelitai ...

- Kur viņa ir?!

Marsietis sarāvās.

- Atnāca briesmīgs Debesu Dēls, viss dzirkstošais, sāka prasīt, lai viņam parāda ceļu pie Dieva Hao Vāles, tad visus nogalināja un aizgāja ...

- Kur ir Aelita?

Marsietis nokrita ceļos, izstiepis labo roku pret Losu; kreisā nekustējās, piedurkne bija asiņaina.

- Nenogalini, Debesu Dēls! Tā nav mana vaina! Es slēpjos, neko neredzēju ...

- Viņš nogalināja viņu?!

Hiliks pamāja ar galvu, asarām ritot pār liesajiem vaigiem.

- Nezinu, bet viņa nekur nav atrodama, es izmeklējos, iespējams, viņš paņēma sev līdzi, citādi viņa būtu palikusi, bet es esmu viens pats, pārējie nogalināti vai aizbēguši ...

- Kad tas notika? -Loss pārtrauca marsieša žēlabas.

- Es neatceros, nesen, pirms pusvorema, vai veselu voremu ...

- Diennakts ... - Loss nomurmināja. - Vai pusi diennakts ... Augstais ... bijis šeit ... atkal man priekšā ... kāpēc viņam vajadzīga Aelita? ...

- Viņš ir briesmīgs, viņš nogalināja visus, viņam ir visu sadedzinošs stars ... - marsietis atkal nomurmināja, acu priekšā kļūstot arvien nespēcīgāks.

Loss apsēdās pie viņa, paņēma ievainoto roku. Hiliks sarāvās, iespieda muguru no griestiem nokritušajā ledus klucī. Viņa blāvās acis piepildīja šausmas.

- Nebaidies, - Loss sacīja. - Es tikai apskatīšu tavu brūci.

Viņš ar nazi pārgrieza piedurkni, uzmanīgi noņēma asiņainās lupatas. Marsieša plecs bija saplēsts kaut kādiem nagiem, brūces malas šķita apdegušas. Asinis uz brūces bija savilkušās un vairs netecēja.

Loss pašūpoja galvu, no mugursomas izņēma tīru dvieli, nogrieza strēmeli un pārsēja plecu. Sastingušais cilvēciņš vēroja viņu blāvām acīm, laiku pa laikam nodrebēdams.

- Tā lūk, es citādi nevaru tev palīdzēt, - Loss iztaisnojās. - Vai pats varēsi izkļūt no šejienes?

Hiliks attapās, aplaizīja lūpas.

- Labais Debesu Dēls ... lai Hao tevi atlaiž ...

- Kur aizgāja tas ... pirmais Debesu Dēls?

Marsietis sarāvās, pamāja uz istabas tālāko galu.

- Tur eja ... lieli vārti, no dzelzs ... tā ir eja uz Dieva Hao Vāli... bet tur nedrīkst iet, tur nāve! Daudzi, kas raka eju, nomira vēlāk ... un tie, kas tur iegāja, vairs neatgriezās ...

- Kā tu zini?

- Aelita stāstīja. Viņa arī vēlējās doties uz Vāli, lai satiktos ar Hao, taču viņu nelaida ...

Loss norija kaklā kamolu un sakoda zobus.

- Viņa ir dzīva ... es viņu atradīšu!

- Neej tur, labais Debesu Dēls, nomirsi!

- Ja neatradīšu Aelitu, kāpēc man dzīvot? Bet kamēr ir cerība ... paliec sveiks.

Viņš pagriezās un devās prom, izvairoties no šķēršļiem. Pēc nelielām vilcināšanās iegāja Aelitas teltī un sameklēja viņas personīgās mantas. Atrada zilu pudeli, līdzīgu tai, kurā viņa turēja indi. Pasmaržoja: ož pēc vērmelēm. Varbūt tas noderēs? Viņš iebāza pudeli kabatā. Uzdūrās koka lādītei, atvēra to. Skaists, ledus zila metāla duncis, ar dārgakmeņiem rotātu spalu. Arī tas noderēs ...

Apskatījis Aelitas pagaidu mājokļa iekšpusi, Loss izgāja. Sirds pukstēja ātri un smagi. Dvēsele aizdegās, gaidot tikšanos. Lai kas notiktu, viņš atradīs! Un neviens neatturēs viņu atrast savu mīļoto! ...

Eja sākās aiz cauri izdedzinātas metāla sienas.

Loss aplūkoja cauruma dīvaini izliektās, robaini apkusušās malas - vārtu metāls bija izkusis - un ar zināmu iekšēju dreboņu izlīda otrā pusē, tunelī, kura sienas veidoja pelēki poraini pusgredzeni, kas piestiprināti viens otram. Grīda šajā tunelī bija akmeņaina, ļoti līdzena. Uz tās gulēja bieza putekļu kārta, kurā bija daudzu pēdu nospiedumi. Vienas no tām, lielākās, rievotās, acīmredzot piederēja Losa ceļabiedriem. Pārējās bija mazas, kā bērniem, tās bija atstājuši marsieši.

Loss sameklēja Aelitas pēdas - tīri refleksīvi, necerot uz rezultātu, tās neatrada un steidzās uz priekšu. Intuīcija teica, ka viņu gaida daudz atklājumu.

Jaunais tunelis aizrijās ar tumsu. Apaismotā ieeja pamazām attālinājās, iet kļuva grūtāk. Baidīdamies iekrist kādā akā, Loss gāja lēnām, savaldot saviļņojumu. Bet tunelis drīz beidzās, atdūries pret akmens sienu. Mstislavs Sergejevičs gandrīz atsitās ar galvu pret šķērsli, paspējis izlikt roku uz priekšu. Sajuta auksto, nelīdzeno virsmu: vai nu akmeni, vai raupju kniedētu plātni. Skaļi ierunājās:

- Strupceļš! Vai tiešām marsietis apmānīja? Bet bija taču pēdas ... kur tās pazudušas?

Uzrāva sērkociņu.

Mazo un lielo pēdu nospiedumi pazuda zem brūnganzaļās krāsas mūra. It kā tas būtu radies nesen. Kas par lietu? Optiskā ilūzija?

Sērkociņš izdega. Loss kārtējo reizi pārlaida plaukstu pār sauso un cieto sienas virsmu.

- Brīnumi sietā! Lehtveisa ala! Džinn, atver vārtus!

Kaut kas noklabēja.

Loss pakāpās atpakaļ.

Sienā nostrādāja kaut kāds mehānisms, tā sāka kustēties uz sāniem. Izveidotajā spraugā ieplūda blāvas caurspīdīgas mēness gaismas straume.

Loss ar pamirstošu sirdi spēra soli uz priekšu.

Viņš atradās uz akmens balustrādes, kas karājās virs milzu zāles bļodas. Zāles centrā no grīdas izvirzījās rievota kolonna, kuras diametrs bija vismaz simts metri, pēc izskata no dzīvsudraba, tāpēc ka mirdzēja un laistījās. Kolonna iegāja kalnu klinšu dziīlēs kā nagla kokā, un, pēc Losa aprēķiniem, trīssimt metru augstumā virs grīdas, bija pārklāta ar rievotu konusu - tieši tāpat kā "naglas galva".

- Ka tavu māti! - nočukstēja Loss, pēkšņi saprotot, ka savā priekšā redz Dieva Hao Vāli. - Ir nu gan milzenis!

Vairākas minūtes viņš nenovērsa acis no Vāles "naglas", apdullināts no tās lieluma. Tad sāka pievērst uzmanību detaļām.

Zāle drīzāk izskatījās pēc šahtas, kuru izcirtuši marsieši vai, drīzāk gan, Magacitli, klintīs ap Vāli, un to apgaismoja dīvainas šķidruma izskata zeltaini zilganas liesmas straumes, kas virzījās pa nelīdzenajām dzirkstošajām pazemes sienām. Bija redzamas izkusušas sienu sekcijas, kas bija pārklātas ar atdzisuša akmens pilieniem un notecējumiem. Alas-šahtas grīda bija gluda, svītraini krāsota līdzīga ahātam griezumā. Bet viņš netika tuvāk Vāles ķermenim, tur bija trīs metru atstarpe.

Loss pamanīja tiltiņu, kas bija pārmests pāri šai spraugai, un tad caurumu Vāles kolonnā, kas mirdzēja kā asiņaina ļauna acs. Acīmredzot kāds jau bija bijis šeit un atradis veidu, kā iekļūt milzu ierīcē - ka tā ir ierīce, nezināmu mērķu mašīna, iespējams, kosmosa kuģis, Loss nešaubījās, būdams inženieris un konstruktors, un izmeta tiltiņu uz lūku. Tas varēja būt bijušais Losa ceļabiedrs vai kāds pētnieks-varonis pirms viņa.

Skatiens krita uz kaut kādām caurulēm un bumbām, kas gulēja šur un tur, pa perimetru ap Vāles kolonnu. Gandrīz visas bumbas bija melnas, bet bija arī vieglākas, un tādas, kuru iekšpusē virpuļoja, riņķoja, gaišu dūmu vai sudrabainu dzirksteļu straumes. Pie šādām bumbām bija redzami drēbju uzkalniņi un lupatas. To bija daudz - desmitiem. Loss ieskatījās un saprata, ka tie ir marsiešu skeleti un līķi. Aelitas kalps nemaldināja. Neaicinātus viesus Dieva Hao Vāles zālē gaidīja nāve.

Loss papurināja galvu, atbrīvojoties no baigās dvesmas.

Sameklēja kāpnes uz alas grīdu un sāka nokāpt, aizmirstot par bailēm un briesmām, redzēdams sev priekšā tikai efemēro un slaido Aelitas figūru.

Nolaišanās ilga labu laiku. Trūka pakāpienu un veselu akmens kāpņu bloku, un, neraugoties uz zemo gravitācijas spēku, vajadzēja piesardzīgi kāpt pāri bedrēm un iegruvumiem.

Beidzot viņš nokāpa lejā. Un atkal sastinga, ar izbrīnu skatoties uz bezprecedenta struktūras spēku un skaistumu, ko marsieši sauca par Dieva Hao Vāli. Skaidrs, ka to nebija radījuši ne cilvēki un arī ne marsieši. Tomēr no Zemes aizbēgušie magacitli arī diez vai varēja izveidot tik gigantisku struktūru un nolaist to uz Marsa, iedzīt planētā, kā naglu koka stienī. Loss juta, ka Vāle uz Marsa parādījās ilgi pirms Debesu Dēliem un, iespējams, miljoniem gadu pirms Marsa civilizācijas ziedu laikiem.

No plaisas ap Vāles mirdzošo dzīvsudraba korpusu atskanēja skanīgs metālisks striņķšķis.

Loss nodrebēja, sāka steigties. Likās, ka kāds uz viņu skatās, smagi, uzmanīgi, neapmierināti, it kā izlemtu, ko darīt ar jauno nelūgto viesi.

Loss, atbildot, atņirdza zobus. Viņamkļuva jautri un baigi, sapņu uzbudinātās asinis sitās viņam galvā kā ar āmuru, viņš gribēja ar dūrēm dauzīt sienas, cīnīties ar ienaidniekiem un satriecošā ātrumā steigties uz priekšu.

Paklupis pār drēbju uzkalniņu - sen mirušā marsieša miesa bija sažuvusi, satrunējusi, palicis tikai pelēks skelets - viņš atjēdzās, nomierināja drebēšanu rokās, sāka iet lēnāk. Kaut kas pazibēja zem kājas. Viņš noliecās.

Medaljons! Tas bija uz Aelitas viņu atvadu naktī Liziaziras alā! Aelita bija šeit! Un viņa speciāli nometa medaljonu, lai viņš nešaubītos par ceļa pareizību!

- Aelita! - izsprāga no krūtīm.

Izklīstoša atbalss atnesa ierasto rečitatīvu: lita-lita-lita-lita ... Ne skaņas atbildei. Un tomēr sirds saka - viņa ir šeit! Vāles iekšpusē. Jo nav kur citur paslēpties.

Loss noskūpstīja medaljonu, sajutis ar lūpām apreibinošo indes asumu un mīļotās lūpu smaržu, paslēpa zeltlietu kabatā pie pārējām trofejām.

Lūk arī tilts, ovāla lūka, kas ir cilvēka augstumā, iekšpusē sarkans mirdzums. Nu ko, nav kur atkāpties, Debesu Dēls?

Neej, vecais muļķi, nomirsi! - dvēselē ierunājās prātīga balss.

Pirmkārt, ne nu tik vecs, Loss pats sev iebilda. Otrkārt, arī ne tik dumjš. Treškārt, - par vēlu baidīties. Ja paveicies nokļūt pie Marsa noslēpumu noslēpuma, tad vairs neatkāpties!

Viņš nolīdzināja neķemmētos sirmos matus, dziļi ievilka elpu un uzkāpa uz no cieta akmens izcirstās tilta plātnes.