Magacitli

Dvēsele sauc

Dīvaini: Loss nemaz vairs neatcerējās viņas seju! Atsevišķi atcerējās pusatvērtās jutekliskās lūpas, šauro degunu, milzīgās zaļās acis ar valgo mirdzumu, gaisīgās kontūras ... sirds pamira, asinis kā ūdenskritums pulsēja pa dzīslām ... Maiga balss: kas ir laime? ... Kad tā bija, kur un ar ko? Un vai vispār bija? Viņš mēģināja atmiņā atveidot mīļotās tēlu un - nevarēja. Tikai sāka reibt galva, un ausīs ar saldām sāpēm atbalsojās balss: kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ...

Loss uzrāvās gultā un pārlaida ar roku pār sviedriem klāto seju. Neskaidri atbildēja uz saucienu:

- Tālu no tevis, mana mīlestība ... gaidi, drīz atlidošu ...

Vienu brīdi viņa izplaiksnīja atmiņās kā dzīva ... un aizgāja neredzamās pasaulēs, atstājot rūgti saldo indes un nāves smaržu.

Loss piecēlās un vienā kreklā piegāja pie loga. Acīs iedūra bāli sudrabaina Mēness stars. Atmiņas nogruva pār galvu kā lavīna ...

Marsa galvaspilsētas Soacēras zilganās kontūras, plakano jumtu terases, ar zaļumiem apvītas režģu sienas, dīķu spoguļi, caurspīdīgi torņi...

Gigantiska statuja, saplaisājusi, pārklāta ar ķērpjiem: akmens gigants stāvēja pilnā augumā, paceļoties pāri tuksnesim. Viņa kājas bija ieplestas, rokas piespiestas šaurajiem augšstilbiem, rievotā josta balstīja izvērstās krūtis, saulē mirdzēja ausaina ķivere ar asu, kā zivs muguras spura, cekulu ...

Ciklopiskas sienas atliekas pie ezera, kāpnes, divas milzīgas sēdošas statujas, kuras pārklājusi ložņājošā Marsa veģetācija. Uz kāpņu pakāpieniem parādījās jauna sieviete. Viņas galvu apsedza dzeltena, cepurīte ar smailu galu. Viņa šķita tik jaunavīgi daiļa, zilgani balta, blakus vienmēr smaidošajam milzim-Magacitlam.

Aelita ...

Sirds iesmeldzās tik stipri, ka Loss tvēra pie krūtīm, ar nagiem skrāpējot ādu. Ar mokām apslāpēja vaidu... Kad aizlidoja no Zemes uz Marsu, viņš bija vientuļš, viņš bija vientuļš arī uz Marsa, neskatoties uz visām brīnumainajām tikšanās reizēm, un neizbēga no vientulības, atgriezies mājās, aizbraucot atstājis svešajā pasaulē, uz citas planētas, savu mīļoto, kuras senči reiz arī aizlidoja no Zemes - Aelitu ...

Kaut kā nomierinājis sirdi, Loss padzērās aukstu ūdeni, nogūlās gultā, bet līdz rītam vairs neaizmiga.

Piecēlās agri. Uzvārīja putru, apēda pāris karotes, pagrauza sacietējušu maizi, apcerot savas pašreizējās rūpes un pienākumus. Steidzīgi saģērbās un izgāja.

Bija pagājuši četri mēneši kopš brīža, kad Gusevs atsteidzās pie viņa un caur sniegputeni aizveda uz radiotelefona staciju, lai noklausītos signālus no Marsa. Tas nebija sapnis! Aelita izrādījās dzīva, viņai kara haosā kaut kā izdevās atrast strādājošu radiostaciju un iemest savu mīlestību un mokas kosmosa bezdibenī: kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ... Loss izdzirdēja saucienu, un viņa šoks bija tik liels, ka viņš saslima ar nerviem. Tomēr viņam izdevās izkļūt no psihiskā sabrukuma purva un viņš sāka drudžaini gatavot aparātu jaunam lidojumam uz Marsu.

Krievijas valdība atteicās viņam palīdzēt, atsaucoties uz reālu pierādījumu trūkumu par lidojuma nozīmīgumu un ievērojamu zinātnisku virzību. Tad Loss uzrakstīja laikrakstam, un no visām valstīm sāka saņemt vēstules: tūkstošiem vienkāršu cilvēku atbalstīja viņa ideju un sūtīja ietaupījumus, uzskatot, ka Marsam nepieciešama palīdzība.

Līdz maija vidum savāktās naudas izrādījās pietiekami, lai sāktu aparāta remontu. Līdz maija beigām Loss sagatavoja proviantu, ultralidīta - raķešu degvielas - krājumus, - nopirka zinātnisko aparatūru, tālas darbības miniatūras rācijas, iekrāva raķetē maisu propagandas literatūras un sāka gatavoties aizceļošanai. Atlika tikai atrast ceļabiedru.

Tomēr ar ceļabiedriem radās negaidīta aizķeršanās.

Gusevs Aleksejs Ivanovičs, kurš piedalījās pirmajā lidojumā un patiesībā izglāba Losu no nāves, otrreiz nevēlējās uz Marsu lidot.

- Atvaino, Mstislav Sergejevič, - viņš samulsis sacīja, novēršot savas viltīgi laucinieciskās acis. - Lidot tagad nekādi nevaru. Cilvēki vēlas mani redzēt, dzirdēt par Marsa dzīvi. Un Maša gatavojas dzemdēt. Tā ka neapvainojies. Četrus vai sešus mēnešus vēlāk - tad jā, tad es lidotu ...

Loss paskatījās uz bijušā sarkanarmieša - bijušā pulka komandiera, kā Gusevam patika sevi dēvēt, labi baroto seju, kas bija ieguvusi zināmu nozīmīguma un kundziskuma izteiksmi, un saprata - šitas nelidos. Gusevam bija labi uz Zemes, kur viņš beidzot varēja kļūt par apbrīnotu citu planētu apguvēju, piedzīvojumu aculiecinieku un varoni-stāstītāju. Loss gaidīt nevēlējās un nevarēja. Viņu pasauca - un viņam vajadzēja lidot. Dvēsele vairs nevēlējās vientulības, kā tas bija agrāk, tā alka pēc mīlestības, caur kosmosa aukstumu un tumsu tiecās uz Marsu. Viņam uz Zemes nebija vietas.

Runājot ar Aelitu par laimi, viņš bija pārliecināts, ka viņa vērtējums ir pareizs. Lai būtu laimīgs, tiešām nācās nedomāt par sevi. Jo patiesi laimīgs ir tas, kurā valda pilnība, piekrišana un slāpes dzīvot dēļ cita, dēļ tā, kurš dod šo pilnību, harmoniju un prieku. Bet šeit, pilsētā, kurā viņš dzimis un uzaudzis, kurā viņš sapņoja par starpplanētu lidojumu, nebija nevienas, dēļ kuras būtu vērts dzīvot. Un Loss ar grūtībām piespieda sevi nesteidzināt notikumus, saprotot, ka jebkura kļūda ekspedīcijas sagatavošanā var pārtapt katastrofā.

Viņš vēlreiz satikās ar Gusevu, maija beigās, tieši pirms aizlidošanas. Bijušais ceļabiedrs pats atbrauca uz Ždanovskajas krastmalu, kur atradās Losa darbnīca.

Aleksejs Ivanovičs izkāpa no luksusa automašīnas, ko viņam bija piešķīris Narkompross, kur bijušajam sarkanarmietim bija draugi no tiem, ar kuriem viņš savā laikā ieņēma Perekopu. Rokās Gusevs turēja zvaigžnota konjaka pudeli un melnu portfeli ar monogrammu "VAI".

- Lūk, atnācu atvadīties, Mstislav Sergejevič, - viņš jautrā balsī paziņoja; Gusevs bija ģērbies izturīgā svītrainā ševiota uzvalkā un lakādas zābakos. - Līdzbraucēju atradi?

- Vēl ne, - Loss noliedzoši papurināja galvu. - Žurnālists Skailss atsūtīja no Amerikas vēstuli, viņš ir gatavs lidot, bet vasarā, bet es gaidīt nevaru.

- Saprotu. - Gusevs apstaigāja olu, kas bija attīrīta no apdegumiem kļuvusi spoža kā iepriekš, un pat nedaudz garāka, un ar pirkstu uzsita pa kniedēto apvalku. - Mūsu kuģis tikpat kā jauns. Ehma, ja ne Maša...

- Un kā tad tava "Sabiedrība"?

Losam bija padomā Guseva dibinātā "Sabiedrība kaujas vienības pārcelšanai uz Marsa planētu, lai glābtu tās strādājošo iedzīvotāju atliekas".

- Nu nekā, - Aleksejs Ivanovičs sarauca pieri. - Kā jāsāk darīt - visi krūmos, sasodītie velni! Un komisariāts arī naudu nepiešķir. Vajadzīga liela kaujas vienība, tomēr kādas tūkstoš dvēseles, vesels pulks, bet cik tad ierīču vajag? Kur tad lai es viņas rauju? Labi ka vēl tev iedeva līdzekļus, lai attransportētu raķeti no Amerikas uz šejieni un veiktu remontu.

- Remontam savācu pats. Motors tagad ir jauns, labāks, es daudzko ņēmu vērā.

- Nu ko, tu esi lielisks inženieris, Mstislav Sergejevič, neviens cits izņemot tevi nesaprot Marsa tehnoloģijas, bet es lūk ... redzi ... Esmu kļuvis par lektoru.

Gusevs kaut kā bezcerīgi atmeta ar roku un sāka atvērt konjaku.

- Nu ko, iedzersim par Marsa pilnīgu un galīgu pievienošanu mūsu sociālistiskajai republikai, Mstislav Sergejevič? Nododiet tur sveicienus arī no Guseva, Aelitai, Ihiņai, ja viņa dzīva, lai neatceras ar sliktu bijušo pulka komandieri. - Gusevs iesmējās. - Droši vien atceras gan mani tie velni, sarīkoju viņiem pamatīgu revolūciju!

Loss bez vilcināšanās izdzēra pusglāzes konjaka. Caur dzīslām izplūda siltums, krūtis mīkstinājās, dzīve kļuva gandrīz patīkama.

- Nu, paliec sveiks, Mstislav Sergejevič, - Gusevs noslaucīja ūsas. - Turi ausis vaļā. Zeltu no turienes atved tā pavairāk. Es re, kaut ko atvedu, labi novērtēja... - Viņš aprāvās, piešķieba acis. - Tādas tās lietas. Es te tev katram gadījumam atvedu ieroci. Mauzeri, patronas, granātas. Ja nu pēkšņi noderēs.

Viņš ar karstu, mitru roku paspieda Losa plaukstu un grīļojoties iznāca ārā no šķūņa.

Aiz sastatnēm parādījās strādnieks Hohlovs, nosodoši pateica:

- Izplūdis tas jūsu draudziņš, re kāds purns sarkans, nobarots.

- Lieta nav purnā, - Loss melanholiski atbildēja. - Slikti, ka cilvēkam dvēsele palūgusi mieru. Lūk tu jau arī negribi lidot kopā ar mani?

- Negribu, - Hohlovs nopūtās, slaucīdams rokas lupatā. - Ko man tur darīt, uz tā Marsa? Man ir daudz ko jāizdara uz Zemes, ģimenei, bērniem.

Loss pasmīkņāja.

Viss bija gandrīz tāpat kā tajā dienā, pirms došanās prom, kad viņš ar palīgiem runāja par dzīvi, piedāvāja ceļot uz Marsu. Ne Hohlovs, ne Kuzmins neizmainīja savas domas par lidojumu, lai gan tās nebija bailes, bet drīzāk pragmatiskas ikdienas piesardzība - neatstāt mīļos, radus, ģimenes bez apgādnieka.

Loss izdzēra līdz galam Guseva konjaku un izgāja krastmalā. Viņu šūpoja, galvā šalca vējš. Bet domas skrēja uz priekšu, apsteidzot raķeti, un šķita, ka zem kājām drīz parādīsies draudīgi sarkanā Marsa bumba, Aelitas un no kara uz Zemes aizbēgušo Magacitlu pēcnācēju dzimtene. Zvaigznes uzlūkoja pie krastmalas žoga pieķērušos cilvēku un klusēja. Pūta auksts vējš. Loss nosala un atgriezās šķūnī, pie aparāta, kur bija silti.

Strādnieki demontēja sastatnes, sarunājās ikdienišķās balsīs, sprakšķēja mājīga uguns, un uz mirkli Losam šķita, ka viņš nav vientuļš.

- Aiu tu ira huske, Aelite? - viņš nomurmināja. - Vai drīkstu būt ar tevi, Aelita?

Neviens neatbildēja.

Loss nopūtās un devās gulēt.