Magacitli

Izkāpšana no olas

Kādu stundu viņi atjēdzās, ieslēdza avārijas apgaismojumu, apskatīja sadauzītās sekošanas ierīču caurules un savāca pa kabīni izkaisītās ierīces un mantas. Losam no prāta neizgāja pēdējie notikumi, līdzbraucēja uzvedība un it īpaši viņa noslēpumainās zināšanas par notiekošo. Augstais zināja daudz vairāk, nekā parastam republikas pilsonim vajadzēja zināt, un pat vairāk nekā pats Loss. Jebkurā gadījumā viņš precīzi identificēja zenītraķetes palaišanu, kas Losam bija jaunums un pārsteigums. Mstislavs Sergejevičs savā dzīvē nekad nebija sastapies ar pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, uzskatīja, ka pārzina militāro tehniku, lai notriektu pa gaisu lidojošus mērķus - lielkalibra ložmetējus "Maksim" un "hočkisus", pretgaisa aizsardzības lielgabalus, taču par raķetēm viņš vēl nekad nebija dzirdējis. Viņš novērtēja to darbību tikai nolaižoties uz Marsa.

- Kā jūs domājat ... ē-e, draugs, - Loss pagriezās pret savu pār portfeli noliekušos ceļabiedru, - kas šāva?

Augstais uzmetis kupri, neatbildēdams, kustināja rokas portfeļa iekšpusē.

Loss ziņkārīgi palūkojās pār plecu un ieraudzīja portfeļa augšējā vākā uzstādīto spoguli ar kvēlojošu skaitļu, zīmju un zvaigžņu rindām, kā arī apbrīnojamu paneli ar kaut kādām skaisti izvirzītām podziņām un kvēlojošiem lodziņiem.

- Kas tas jums ir?

Augstais ar nepatiku paraustīja plecus, aizcirta portfeli, ar nožēlu nomurmināja:

- Nekādu anomāliju ... nekādu fona pēdu ... bet VIŅŠ tomēr ir šeit! ... Ko jūs jautājāt? ... Ak, tā ... tas ir organaizers, īpaša ierīce energomaskonu viļņu pārrāvumu virziena... ē-e noteikšanai. Bet šāva uz mums acīmredzot, jūsu draugi marsieši.

- Kāpēc tad viņi mūs nenotrieca iepriekšējo reizi?

- Varbūt tad viņi jūs nepamanīja. Varbūt tad viņiem vēl nebija ZRK. Tas nav tik svarīgi.

- Tuskubam nebija tā ... jūsu zeerka.

- Un tomēr šāva marsieši. Ja būtu nostrādājusi slingera aizsardzība, no mums nepaliktu ne ragu ne nagu. Pareizāk,nekā nepaliktu.

- Kas ir slingeris?

- Jums tas nav obligāti jāzina, Mstislav Sergejevič. - Augstais ielīda lūkā; aparāts gulēja uz sāniem, un lūka atradās tieši virs grīdas līmeņa. - Uz redzēšanos.

- Kurp jūs iesiet?!

- Mūsu turpmākie ceļi izšķiras. Bet vispār... - viņš apstājās, pagrieza galvu. - Vai jūs zināt, kur atrodas ieeja šajā ... karalienes Magras labirintā?

- Vispār varu iedomāties. Viena ieeja ir paslēpta Liziazīras pakājē, tā ved uz Svēto Slieksni, zem kura, kā vēsta leģenda, guļ Lielais Ļaunums. Bet Tuskubs, visticamāk, šo ieeju iznīcināja, kad paņēma Aelitu. Bet otrajai vajadzētu būt Soacērā, tā sākas Augstākās Padomes Inženieru mājas pagrabos. Es pats nenokāpu lejā pazemē, bet Aelita nokāpa un pastāstīja. Jebkurā gadījumā, lai viņu atrastu, man jāiekļūst Padomes namā un jāatrod Tuskubu. Ja neatradīšu, došos lejā caur labirintu Liziazīrā.

Augstais kādu laiku apdomājās.

- Labi, es iešu kopā ar jums. Gatavojies, es izpētīšu apkārtni.

- Izskatās, ka viņiem šeit tagad ir nakts ...

- Nav nozīmes.

- Ieroci paņemsiet? Man ir mauzers, šautene un fa-katas.

- Ņemiet, ja vēlaties, - Augstais vienaldzīgi paraustīja plecus. - Jūsu ieroči mūs neaizsargās, bet labāk jau paņemt - ienaidnieka psiholoģiskai apstrādei, ja tāds parādīsies.

- Bet jūs?

Augstais pazīstami izlocīja lūpas, uzsita ar pirkstu virs galvas:

- Mans ierocis ir šeit.

Loss nesaprata, vai ceļabiedrs jokoja vai pielietoja oksimoronu, tas ir, viņš tēlaini izteica filozofa vārdus: "Tas, kurš zina daudz, ir apbruņots."

Lūku atvēra viegli. Tās balstus piezemēšanās laikā nesalocīja.

Pirmais ārā izkāpa Augstais un no trīs metru augstuma nolēca tumsā. Nodārdēja.

- Uzmanīgāk! - Loss izliecās, bet neko neredzēja. Ieslēdza lukturīti.

Gaismas stars no tumsas izrāva istabas melno flīžu grīdu, gruvešu kaudzes, sadragātu garu akmens galdu uz izliektām kājām. Gar sienām bija metāla skulptūras ar asiem deguniem un bārdām, kas attēloja marsiešus. Visur bija redzamas kaujas pēdas, izkaisīti marmora bareljefu gabali, milzīgu vāžu lauskas. Zem izplūdes sprauslas Loss ieraudzīja sakaltušu sausu ķermeni, norija rūgtas siekalas.

- Augstais!

Atgriezās dreboša atbalss: rais ... ais ...

Līdzbraucējs neatsaucās, kā caur zemi izkrita, pazuda, lai gan nebija saprotams, kā viņš varēja pāriet pāri grīdai un neuzgrūzties salauzto mēbeļu fragmentiem.

Loss nolēca uz grīdas, ar elkoni pieturēdams mauzera maksti. Ar krakšķiem un trakšķiem piegāja pie marsieša, atviegloti nopūtās. Tas bija nogalināts jau sen un jau izžuvis līdz mūmijas stāvoklim. Zobi ledaini vizēja viņa mutes smaidā.

Stars izveidoja pusloku, apgaismojot grīdu, sienas ar ģeometriskiem rakstiem, nišas, apgāztus un salauztus atzveltnes krēslus, kvadrātveida stabu, kas balstīja velvētos griestus. Šī acīmredzot bija Augstākās padomes mazā sēžu zāle, kurā Tuskubs pulcēja savus domubiedrus. Likās brīnums, ka aparāts nokrita tieši uz Padomes ēkas, it kā to būtu vadījusi providences roka.

Loss ieraudzīja divmetrīgu plakanu spoguli sudraba rāmī - sakaru sistēmas ekrānu, piegāja, pavilka aiz auklas bumbiņu. Bet ekrāns neiedegās. Māja nebija strāvas.

Spīdinādams laternu zem kājām, Loss devās uz izeju no zāles, atrodot līdz pusei atvērtas bronzas durvis, kuras sašķēla plaisa. Aiz durvīm bija plašs koridors, gandrīz tukšs, izņemot sašķaidītās statujas un vāzes, kas gulēja gar sienām. Koridors izliecās puslokā, aptverot visu Padomes ēku. Putekļos uz grīdas Loss ieraudzīja pēdas - šeit nesen kāds bija pagājis garām, bet ne cilvēks: pēdas piederēja pusaudzim vai izdilušam marsietim.

Desmit soļu attālumā esošajā nišā nikni uzzibsnīja apakštasēm līdzīgas acis.

Zirneklis!

Loss izšāva. Aizskanēja atbalss. No griestiem uz grīdas nokrita apmetuma gabali.

Zirneklis izlēca no nišas - puscilvēka augumā! - un aizbēga, sašķiebies uz vieniem sāniem. Loss viņu nepiebeidza. Atgriezās sēžu zālē, mēģinādams uzminēt, kur varētu būt pazudis ceļabiedrs. Uzmanīgi nopētīja telpu un atrada zemas durvis aiz kādas trīsmetrīgas bārdaiņa statujas. Ieskatījās tur. Pakāpieni veda uz leju, tumsā. katram gadījumam uzsauca:

- Augstais! Kur jūs esat?

Neviens neatsaucās. Tikai ejas dziļumos kaut kas skrāpējās - vai nu sarosījās zirneklis, vai kāds cits ēkas iedzīvotājs.

"Ja zirnekļi apmetušies pilsētā - lieta pavisam draņķīga," nodomāja Loss. - Es šeit nevienu neatradīšu. Un nav neviena, kam pajautāt, kurp devies Tuskubs un viņa svīta. Kas notika? Vai tiešām opozīcijas vadītājam Goram bija pietiekami daudz spēka, lai pretotos Tuskuba karaspēkam? Un izcēlās tāds karš, ka visa impērija sabruka? "

No ēkas dziļumiem atlidoja dobji krakšķi. Atskanēja tāds svilpiens, it kā šrapneļa rikošets pret metālu.

Loss nodrebēja, sāka nolaisties pa kāpnēm, turēdams rokā mauzeri.

Vāzes lauskas, nolauzta statujas galva, marsieša līķis putekļainā kombinezonā. Kaut kādi pa kāpņu telpu izkaisīti priekšmeti. Lukturīša starā blāvi pamirdzēja dzeltens metāls. Loss pacēla lietiņu - no zelta izgatavotu aproci, ar masīvu izliektu, melni zaļa akmeni, līdzīgu fasetacij. Gribēja to aizmest, bet tad pārdomāja un ielika kabatā. Šādu rokassprādzi nēsāja Aelitas tēvs Tuskubs. Varbūt tas bija varas simbols.

Kāpnes aizveda inženieri zemā, velvētā zālē ar biezu, savītu kolonnu rindām no rupja, poraina materiāla. Te smirdēja pēc deguma un kaut kādām ķīmiskām vielām. Visur bija izkaisīti nogalināto marsiešu ķermeņi. Neviens viņus nebija savācis un apglabājis. Pēc kaujas nebija palicis neviens izdzīvojušais, un neviens negribēja šeit atgriezties. Bija skaidrs, ka Tuskubs ar savu karaspēku un kalpiem jau sen bija pametis Soacēru. Bet uz kurieni viņš būtu devies, varēja tikai minēt. Viņam, iespējams, bija daudz muižu, pilis un apslēptas patversmes.

Stars izgaismoja grīdā garu, izkusušu rētu, kas atdūrās pret pīlāru. Daļa kolonnas šajā vietā bija apkususi, sastingusi burbuļiem un šļakatām, un šajā masā bija redzamas zirnekļa kājas. Kāds nošāva zirnekli no briesmīga spēka termoieroča. Un pavisam nesen, spriežot pēc putekļu trūkuma uz rētas. Vai tik ne ceļabiedrs? Lai arī maz ticams, viņam patiešām ieroča nebija.

Loss atrada izeju no telpas - durvis bija norautas no eņģēm - un izgāja uz plašu kāpņu pakāpieniem, kas vēdekļa veidā nolaidās līdz laukumam Padomes ēkas priekšā. Tieši šeit pirms četriem ar pusi gadiem Losu un Gusevu atveda ar gaisa kuģi, un Tuskubs, uzmetis skatienu zemiešiem, nosūtīja viņus uz savu māju Liziaziras kalnu pakājē.

Iesmeldzās sirds. Aelita! ... Kur tevi meklēt, mana marsiešu mīlestība? No kurienes tu raidīji kosmosā savu saucienu? Ar ko tu tagad esi? Viena? Ar Ihošku? Ar savu tēvu, viņa kalpu uzraudzībā? Magras alās? Atbildi man! Dod zīmi!

Loss izdzēsa laternu, sastinga, pievērsies debesīm ar spožajām svešajām zvaigznēm. Tālu pāri kalniem uzplaiksnīja ugunīga svītra. Meteorīts? Vai arī tā ir ... zīme?!

Likās, ka kāds ausī čukst: Es esmu šeit, Debesu Dēls! Nāc pie manis!…

- Aelita ... - viņš klusiņām iesaucās, steidzoties uz pakāpieniem. Un apstājās, kad ieraudzīja no tumsas iznākušu cilvēka figūru. Ieslēdza lukturīti.

Tas bija Augstais, koncentrējies savās domās.

- Šeit neviena nav, - viņš bez kavēšanās sacīja. - Pilsēta ir pamesta. Tikai zirnekļi un žurkas. pazemē tikusi izlaista gāze - oglekļa monoksīds koloidālā formā. Šeit jums cauri labirintam netikt. Vai kaut kur ir citas ieejas?

- Es precīzi neatceros ... Aelita rādīja ... mēs lidojām ar laivu, bet ne ilgi.

- Kur tas ir?

- Netālu no Tuskuba villas.

- Bet pati villa?

- Uz dienvidiem no Soacēras, pāri tuksnesim, Liziazīras malā. Aelita sacīja, ka tā ir sens Magacitlu kaujas lauks ar Aoliem.

- Jūs teicāt, ka jums ir lidojoša laiva.

- Es izstrādāju rasējumus, to izgatavoja rūpnīcā. Laiva ir izjaukta, bet nav degvielas. Lai radītu enerģiju propelleriem, ir nepieciešams radioaktīvs balts metāls, uz Marsa to sauc par litaronu.

- Un uz Zemes? Urāns, plutonijs, radijs?

- Tāda uz Zemes nav, es konsultējos. Tas ir briesmīga spēka elements, tam nepieciešama svina kastes aizsardzība.

- Interesanti, - Augstais pasmīkņāja. - Vai šeit ir transurāna elementi? Kāds izotops varētu būt analogs litaronam? Bet vispār tas drīz kļūs skaidrs. Jūs ejat izkraujiet laivu, Mstislav Sergejevič, tiksiet galā?

- Protams, tikšu.

- Bet es pameklēšu degvielu. Šeit visapkārt ir daudz sadragātu gaisa kuģu, kādā, iespējams, būs palicis jūsu litarons.

Augstais pagriezās un noskrēja pa kāpnēm uz laukuma. Drīz pazuda.

Loss paraustīja plecus, viņam uz mēles bija daudz jautājumu noslēpumainajam ceļabiedram, Augstais atkal nodemonstrēja dažas neiespējamas zināšanas, kaut arī nesteidzās neko paskaidrot. Varbūt viņš ir kāds Atlantu pēcnācējs, uzplaiksnīja doma, un ar viņa muti runā senā Magacitlu gudrība.

Nu ko, pagaidīsim, Loss nolēma, beigu beigās visu izstāstīs pats. Galu galā, ne jau piedzīvojumu dēļ, šis cilvēks atlidoja uz Marsu, ne jau lai taisītu te revolūciju. Viņš kaut ko meklē, un šis “kaut kas” ir šeit.

Domas pagriezās citā virzienā.

Aelita! Jau gandrīz tuvumā, ne vairs desmitiem miljonu kilometru! Viņš viņu atradīs!

Saldas sāpes izšāvās caur krūtīm, asinis pieplūda vaigos un ausis uzliesmoja.

Loss steigšus atgriezās pie aparāta.