Magacitli

Cits Zars

No bezgalīgajām kosmosa dzīlēm atlidoja apburoša sievietes balss, skumji atkārtojot nesaprotamā valodā:

- Kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi. Debesu Dēls?

Tarass izslēdza grezīru un ilgi sēdēja tumšajā istabā, piedzīvojot visīstāko melanholiju un sāpes. Viņš noslaucīja acis. Tad ieslēdza gaismu, atvēra antīka skapja durvis un izņēma plānu grāmatu no īsta papīra. Uz vāka bija attēlots neparasts elipsoidāls lidaparāts ar kniežu rindām, nelielu stabilizatoru, iluminatoriem un lielu, spirālē savītu sprauslu. Pie aparāta stāvēja divi vīrieši ādas jakās un ķiverēs. Tie bija Loss un Gusevs. Un Alekseja Tolstoja grāmatu sauca "Aelita". Ja ticēt tās izdevuma datiem, grāmata bija izdota apmēram pirms četrsimt gadiem Krievijā, kur notika revolūcija, kas impēriju iegremdēja pseidoideoloģijas tumsā.

Durvis atvērās. Ienāca liels vīrietis, pilnīgi kailu galvu, kura krunku izvagotā seja runāja par dzīves vētrām, kuras piedzīvojis šis stiprais cilvēks. Tas bija Tarasa vectēvs Pāvels Ždanovs.

- Tu gribēji mani redzēt?

- Atvaino, - Tarass attapās, apmulsis, ar plaukstu mēģinot aizsegt grāmatu.

Pāvels pamanīja šo žestu un pacēla uzaci.

- Tu lasi vecas grāmatas? Slavējami. Ko tieši?

Tarass pavilcinājās un pasniedza viņam savu sapņu priekšmetu. Pāvels paņēma grāmatu rokās, pasmīnēja, pašķirstīja un atdeva.

- Tev ir interesanti hobiji. Kas tev patika šajā romantiskajā, četrus gadsimtus senajā stāstā?

- Esi lasījis?

- Lasīju.

- Lieliski, vai ne? Es to pārkodēju video formātā, un skatos gandrīz katru dienu ... - Viņš aprāvās un kautrīgi atzina:

- Man viņu žēl ...

- Kā? - Ždanovs-vecākais bija pārsteigts.

- Losa ... Aelitas ... nu kāpēc viss beidzās tik skumji ... ja varētu palīdzēt ...

Pāvels uzmanīgi nopētīja mazdēla sasārtušo seju, apsēdās uz dīvāna malas.

- Es tevi saprotu, puisīt.

- Tiešām?! - Tarass bija sajūsmā.

- Tu esi romantiķis, jūtīgas dabas, tāpat kā tava māte. Es neteikšu, ka vīrietim tā ir ļoti pozitīva īpašība, taču bez tās ir grūti sasniegt savu mērķi. Tev ir tikai divdesmit gadu, viss priekšā, paliec romantiķis, cik ilgi vien iespējams. - Pāvels pasmaidīja. - Par ciniķi kļūt vienmēr paspēsi.

Tarass izplūda atbildes smaidā.

- Tu vienmēr esi mani sapratis labāk nekā tēvs. Ir tik lieliski, kad ir atbalsts. Tēvs ne vienmēr atbalstīja manus vaļaspriekus ...

- Viņš tevi mīl.

- Es zinu, bet viņš ir skarbāks ...

- Varbūt tā ir pareizi. Tu gribēji ar mani runāt par to?

Tarass papurināja galvu, pamāja uz grāmatu:

- Par to.

Pāvels nesaprotoši paskatījās uz grāmatas vāku, pēc tam uz mazdēla seju.

- Kādā nozīmē?

Tarasa skatiens iedegās.

- Vectēv, tikai nesmejies ... Tu, protams, neesi eksperts-hronodendrologs, bet tev vajadzētu zināt ...

- Ko?

- Vai ir Zars, kurā tiek realizēta hronorealitāte, kas atbilst Tolstoja fantāzijai?

Pāvels domīgi pakasīja zodu.

- Tu domā - šajā virtuālajā realitātē? Viņš pasvārstīja grāmatu rokā.

- Jā! - pamāja nosarkušais Tarass. - Es ļoti vēlētos apmeklēt viņu pasauli - realitātē! Nevis grezīra ilūzijā!

Ždanovs vecākais šaubīdamies pašūpoja galvu.

- Neesmu pārliecināts, vai tāds Zars pastāv. Jebkurā gadījumā es nekad ne ar ko tādu neesmu sastapies.

- Tad pameklē! Jums noteikti ir visu Dendrofraktāla Zaru datu bāze.

- Datu bāze ir, - Pāvels pasmīkņāja, - bet ne visi hronotransgresiju varianti. To skaits ir gandrīz bezgalīgs.

- Gandrīz! Bet ne bezgalīgs? Vai pameklēsi, vectēv?

Pāvels vēlreiz, uzmanīgāk, caurskatīja grāmatu,

Viņš pakavējās pie zīmējuma: smalka sievietes figūra un baltmatains vīrietis pie viņas kājām, - aizvēra grāmatu

- Vai esi pārliecināts, ka tas ir tik vitāli svarīgi?

-Jā!

- Kāpēc?

- Kā kāpēc? - Tarass bija sašutis. - Iedomājies, varēsim satikties ar atlantu pēctečiem! Uzziniet, kas īsti notika, kāpēc viņi aizbēga uz Marsu! Kā iespējams ceļot kosmosā ar šādām pirmsplūdu raķetēm un piedevām ar tādu ātrumu?

- Plus marsietes, - izklaidīgi piebilda Ždanovs vecākais. - Tās Tolstojam ir ļoti pievilcīgas, atšķirībā no marsiešiem.

Tarass nosarka, pazaudēja sarunas pavedienu.

- Es par to nedomāju ...

- Bet velti. - Pāvels neizturēja, iesmējās. - Sarkano planētu jāapdzīvo skaistām meitenēm. Es noteikti pārbaudītu šo tēzi.

- Atkal joko?

- Gandrīz nemaz. - Pāvels piecēlās, uzsita mazdēlam uz pleca. - Tu tomēr vēl esi tikai zēns, mazdēliņ. Tev vēl jāmācās.

Tarasa seja kļuva spītīga, lūpas sakniebās.

- Tu arī kādreiz biji tikai zēns. Un man, starp citu, jau ir divdesmit, es pabeidzu koledžu, divus RIVKa kvistorijas kursus (RIVK - Krievijas Ārpuszemes komunikāciju institūts) ... ... Pārzinu cīņas mākslu ...

Pāvels samiedza acis.

- Tas nav maz. - Viņš padomāja. - Bet nav arī daudz.

- Pietiekami iesākumam. Tēvs mani vienmēr mācīja nepakļauties liktenim, bet gan to pārvaldīt.

- Sagrābt likteni aiz rīkles, - vienaldzīgā balsī piebilda Ždanovs vecākais.

Tarass galīgi pazaudēja sarunas pavedienu, apklusa, kaut arī acīs turpināja degt spītības un nepacietības liesma.

- Pats mācīji, ka galvenais dzīvē ir atrast sevi. Kāpēc es to nevaru izdarīt šādā veidā?

Pāvels apstaigāja mazdēla istabu, kuru tas bija pārvērsis par veclaicīgu mājokli ar grāmatu plauktiem un retumiem caurspīdīgos skapjos, kurus vecākie Ždanovi ieguvuši ceļojumos pa Laiku Koku.

- Šķiet, ka tu pieaudz, zēn. Tas iepriecina.

- Tātad tu palīdzēsi?

- Pamēģināšu. Lai gan nesolu ātru risinājumu. Vajadzīga pielaide, pamatojums, plus laiks, plus ... - Pāvels nepabeidza.

Tarass pielēca, saspieda viņu apskāvienos:

- Paldies, vectēv! Tu esi mans labākais vectēvs pasaulē!

- Neesmu pārliecināts, vai tev tas tiešām vajadzīgs, bet kāpēc gan ne? Ja esi izvirzījis mērķi - sasniedz to. Ceru, ka tādēļ nepametīsi mācības?

- Man ir brīvlaiks, palikuši vēl divi mēneši.

- Tad uz redzēšanos.

Pāvels izgāja.

Tarass paskatījās uz dīvāna guļošās grāmatas vāku, pacēla dūres un izdvesa triumfējošu saucienu:

- Johoho! ...