Magacitli

Svētais Slieksnis

No Ihoškas brūnajām acīm nepārtraukti lija asaras, viņa tās noslaucīja ar kabatas lakatiņu, šņukstēja, uzticīgi, pārsteigti skatījās uz Losu - un runāja, runāja, pārtraucot sevi, vicinot rokas, atcerēdamās šausmas un bailes. Loss redzēja, ka viņa nepacietībā grib jautāt par Gusevu, bet neuzdrošinās, un tad pats viņai pastāstīja par savu bijušo ceļabiedru, kurš palika uz Zemes. Viņš bija apsolījis, ka kādreiz atgriezīsies, un Ihas acīs uzdzirkstīja prieks, kaut arī tās uzreiz atkal kļuva skumjas.

Pēc marsietes teiktā, Tuskuba karš ar Horu drīz beidzās. Drīz vien strādnieku kustības vadītājs tika nogalināts, un viņa līdzgaitnieki aizbēga. Bet no dienvidu kalniem un Sirta tuksneša Soacērai tuvojās Husana ordas, kurš pasludināja sevi par Magacitlu pēcnācēju un jauno Tumas valdnieku, un atkal atsākās karš visu iznīcinošs un nežēlīgs. Kas kopumā, kā atcerējās Loss, nāca Tuskubam par labu. Pats Aelitas tēvs vēlējās iznīcināt galvaspilsētu, iznīcināt izklaides un narkotiku lietošanas sistēmu iedzīvotājiem. Un karš ar Husanu viņam palīdzēja īstenot šīs ieceres. Bet viņš neaprēķināja savus spēkus. Valdības karaspēks tika sakauts, iznīcināts, Tuskubs aizbēga kalnos.

- Nu bet kā viņai iet, Aelitai? - Ihu dedzīgi pārtrauca Loss. - Kas ar viņu notika? Viņa ir dzīva?!

No meitenes acīm atkal sāka plūst asaras.

- Kundze ir dzīva. Viņa man iedeva šo, - Iha pasniedza Losam ķēdīti ar piemiņas medaljonu - ar dzīvnieka indri ķepiņu iekšā - un palīdzēja man aizbēgt.

Loss satvēra kulonu, piespieda to pie lūpām, atvēra. Papildus relikvijai medaljonā bija zīmīte. Trīcot rokām, viņš to atlocīja un izlasīja:

"Mans vīrs, Debesu Dēls!

Tu atnāksi man pakaļ, es zinu.

Lai lielais Hao tevi aizsargā! Mans tēvs iznīcināja mūsu laimi, bet es viņu nevainoju. Viņš ir tikai ierocis Ļaunuma rokās! Lidojam uz kalniem, kurp - nezinu. Dzirdēju, kā mans tēvs runāja ar apsardzes vadītāju par Dieva Brūci. Tas atrodas ziemeļos, pašā Tumigoras sirdī. Bet pa gaisu tur nokļūt nevar, tikai caur Magras labirintiem. Atrodi mani, mans vīrs, mans vienīgais!"

Loss sastinga, kā ārprātīgs raudzīdamies zilganā papīra loksnītē. Nodrebēja no Ihas balss:

- Viņa jūs mīl, kungs! Viņa ir tik neaizsargāta! ...

Loss uzlēca kājās, metās pie izejas, atjēdzās un atgriezās.

- Ko tu zini par Dieva Brūci? Kas tas ir? Aelita man neko par tādu nestāstīja.

- Tas ir briesmīgs noslēpums, Debesu Dēls! - Iha nervozi nolaizīja lūpas, palūkojās apkārt. - Par tā izpaušanu agrāk mēdza iemest akā, citliem! Reiz Tuskuba vietnieks Kaibals ieelpoja havras dūmus un izpļāpājās, un par to viņš tika iemests pie citliem ...

- Vai tiešām neviens nezina, kas tā ir par vietu?

- Sen, ļoti sen bija leģenda par Magacitlu priekšteci dievu Hao, kurš sadusmojās uz viņiem un meta uz Tumu savu Vāli. Vāle nokrita senajā pilsētā Gmorrā, kur dzīvoja Magacitli, viss nodega ... tagad tur ir Brūce ...

- Ko viņa teica? - atskanēja Augstā balss. Noliecies, viņš iegāja Aelitas istabiņā-guļamtelpā.

Iha, nobijusies, pielēca pie Losa, paslēpās aiz pleca.

- Nebaidies, tas ir mans ceļabiedrs, - sacīja inženieris, atjēgdamies. - Viņš tev pāri nedarīs.

- Interesanta slēptuvīte, - turpināja Augstais, apskatīdams alu. - Ja nezināt, kur tā atrodas, to nav iespējams atrast. Ko tad šī zilsejainā dāmīte teica? Kas viņa ir?

- Aelitas kalpone. Loss atstāstīja Ihas stāstu ceļabiedram. - Es domāju, ka Tuskubs jāmeklē Dieva Brūces apkārtnē. ja varētu uzzināt koordinātes ...

- Pajautājiet viņai, - acis Augstajam iedegās, - viņa zina, kur tas ... Dieva Vāle pēc tam palika?

Loss iztulkoja jautājumu marsietei.

Iha papurināja galvu.

- Par to nevienam nedrīkst teikt! Hao sadusmosies un visus nogalinās!

- Hao ir tālu, - Loss pasmīnēja, - viņš mūs nesadzirdēs.

- Leģenda vēsta, ka Dieva Hao Vāle iegāja dziļi kalna dzīlēs un tur arī palika. Daudzi drosminieki mēģināja to atrast, bet visi gāja bojā.

Loss pārtulkoja Ihas atbildi Augstajam, piebilda:

- Acīmredzot leģenda atspoguļo kaut kādu reālu notikumu, kas notika pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad Magacitli valdīja pār Marsu. Varbūt Marsam bija trešais pavadonis un nokrita uz tā. Vai arī ar to sadūrās komēta.

- Tas ir VIŅŠ! - Augstais uzsita ar dūri plaukstā, uzmeta kvēlojošu skatienu no zem uzacīm uz Ihu. - Kurā vietā Vāle nokrita uz Marsa?

- Viņa nezina, - Loss papurināja galvu, neizpratnē par biedra reakciju. - Aelita rakstīja, ka pie Dieva Brūces var nokļūt tikai caur tuneļiem, pa pazemi.

- Mēs mēnesi rāposim pazemē, ja ne vairāk. Turklāt mums tomēr jāzina, kurā virzienā doties.

Loss paskatījās uz marsieti.

- Varbūt tu dzirdēji vēl kaut ko par Dieva Brūci un par Hao Vāli?

Iha aizsedzās ar mantijas piedurkni no Augstā skatiena.

- Lai viņš tā neizskatās ... Es baidos no viņa ... Tuskubs runāja ar zinātniekiem, es dzirdēju ... kad Vāle nokrita, izmainījās Tumas ass, notika briesmīga katastrofa, gāja bojā daudz cilvēku un haši ... tagad vietā, kur nokrita Vāle, ir ledus garoza ...

- Tu gribi teikt, ka Tumigora atrodas Ziemeļpolā?!

- Es nezinu, kungs. Tuskubs konsultējās ar zinātniekiem, viņi teica, ka izdzīvojušie Magacitli izcirta tuneļus uz Vāli, bet tur ir ļoti auksts ...

- Pols! Hm-jā! ... Tas ir interesanti. Būtībā, ja šķērsot Liziaziru un polāro loku ... jānoiet tikai apmēram seši simti kilometru, nav nemaz tik tālu. Ja tikai tu visu saprati pareizi.

Iha nošņaukājās, vainīgi saviebās.

- Es esmu muļķe, bet atmiņa man laba ... viņi runāja, es iegaumēju ... Tu nevienam neteiksi, Debesu Dēls?

Loss pasmaidīja.

- Neteikšu, nebaidies. Paldies tev par informāciju. Ja Tuskubs slēpjas pie pola, mēs viņu atradīsim. Jāatrod tikai ieeju tuneļos ... Svētais Slieksnis ir pārpludināts ...

- Par ko jūs runājat? - prasīgi jautāja Augstais.

Loss viņam pastāstīja.

- Ieeja tuneļos zem tā? Augstais pamāja uz alas grīdu. - Zem Sliekšņa?

- Tur sākas karalienes Magras labirints. Es domāju, ka caur to ir iespējams iekļūt Magacitlu tuneļos. Aelita apgalvoja, ka viss Marss izvagots ar alām, tuneļiem un kanāliem. Tomēr Svētais Slieksnis ir applūdis, un mums būs jāmeklē cits ceļš.

- Vai var nokāpt līdz Slieksnim? Es gribu paskatīties uz ezeru. Varbūt ūdeni var izsūknēt vai novadīt.

Loss skeptiski pasmīkņāja.

- Mums nav mašīnu, nav sprāgstvielu, nav instrumentu.

- Paskatīsim. Vai viņa zina, kā pienākt pie Sliekšņa?

Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Ihai. Viņa ātri pamāja ar galvu.

- Pavisam tuvu, klintī tika izcirstas kāpnes, tās ir saglabājušās. Varu parādīt. Bet es baidos ...

- Tu paliec, mēs paši nokāpsim.

Iha atviegloti nopūtās, sarosījās.

- Es Debesu Dēlus pagaidīšu šeit. - Viņa ieslīdēja alas atvērumā.

Loss un Augstais sekoja.

Marsiete pieskrēja pie dzegas, kas pārkārās pār bezdibeni, norādīja uz viltīgi klintīs maskētu kāpņu sākumu. Nezinātājam būtu grūti tās atrast. Loss paskatījās apkārt.

- Un tu visu šo laiku šeit dzīvo viena pati?

- Jā, kungs, - Iha kautrīgi pasmaidīja. - Aelita teica, ka man jāsagaida Debesu Dēls, es nevarēju nepaklausīt.

- Paldies, mīļā.

Meitene nosarka, uzmeta sānisku skatienu Augstajam un kā kaziņa aizskrēja uz alu. Losa biedrs nez kāpēc viņai izraisīja bailes.

Sāka nokāpt, izmēģinot ar kājām pakāpienus.

- Te noderētu antigravs ... - nomurmināja Augstais, ejot pirmais. - Protams vēl labāk - "golems" ...

Loss nesaprata ceļabiedra vārdus, bet vairs nepārjautāja. Viņa domas nodarbināja Aelita un ceļu meklēšana lai nokļūtu pie viņas.

Nokāpšana līdz kraujas apakšai aizņēma vairāk nekā stundu un prasīja daudz enerģijas. Kāpņu pakāpieni, kas vijās starp klintīm, šur tur bija sagrauti, vajadzēja saspringt, piekļaut ķermeni pie aukstās akmens virsmas un kā čūskai noslīdēt uz nākamo pakāpienu. Beidzot kāpnes beidzās. Loss uz drebošām kājām sasniedza akmeņaino izcilni, apsēdās, atvilka elpu. Nodomāja: viņš vairs nav spējīgs uz šādiem varoņdarbiem, viņš tādiem ir par vecu. Aelita nepazīs, kad ieraudzīs ... Šī doma lika piecelties un panākt ceļabiedru.

Šajā laikā Augstais domīgi skatījās uz apmēram simts metru diametra ezeru, uz puskilometru augšup uzejošajām akmens bedres sienām, uz plaisām un alām, kuras izgāja uz ezeru. Bija acīmredzams, ka kādreiz šeit tikuši dedzināti ugunskuri, taču šim nolūkam izmantota nevis malka, bet, visticamāk, ogles vai darva. Izdedžu cepurītes atradās lokā, daļa no kura iegāja ūdenī. Bet nelīdzenais dibens pārklāts dziļiem krāteriem, it kā te būtu kritušas bumbas. Varbūt Husana karotāji mēģināja uzspridzināt Svēto Slieksni vai arī šeit cīnījās ar tā aizstāvjiem, lai iegūtu dārgumus.

- Izskatās, ka ezers nav izveidojies nejauši, - sacīja Augstais. - Ūdens novadīts no kāda rezervuāra augstāk. Varbūt svētnīcas aizsardzības mehānismu iedarbināja tās sargi. Tas nozīmē, ka jābūt ūdens atsūknēšanas mehānismam. Vai jūs nedomājat, Mstislav Sergejevič, ka tur, starp tām rievotajām kolonnām, var saskatīt vertikālu plaisu?

Loss cieši ieskatījās.

- Šķiet, ka tur ir slīpums ...

- Lūk! Ja šī starpsiena spraugas priekšā tiktu nojaukta, pa to plūdīs ūdens un aiztecēs.

- Nu nezinu…

- Iešu apskatīties.

Augstais pārlēca pa akmeņiem ap ezeru, neizlaižot portfeli, pārlīda pāri klints virsotnei un pazuda. Loss paskatījās apkārt, ieraudzīja akmens dobumā vagu, kas veidota kā ar milzu kapli. Pienāca tuvāk.

Vaga bija sudrabaina, it kā aplieta ar izkausētu metālu, un tajā sastinguši stiklaini burbuļi un pietūkumi. Vienā burbulī bija redzams izliekts nags. Loss atcerējās izkusušo vagu ar izškaidīto zirnekli Augstākās padomes namā. Šeit izskatījās līdzīga. Sakritība? Vai arī eksistē kāds ierocis, kas spēj kausēt pat akmeni? Vai ne par to tika brīdinājis resnais Aelitas mājas pārvaldnieks, kad viņš murmināja par "savādām mašīnām", kuras it kā atrastas kalnu dzīlēs? Kaut kas pazibēja pretējā ezera pusē. Atskanēja indīgs šņāciens. Loss nodrebēja, neviļus satvēra mauzeri. Pienāca tuvāk ūdenim.

- Augstais?

Zigzagoja izkropļota atbalss.

- ... pies! - atskanēja no tālienes drebošu atbalsu pavadībā. - ... stami!

- Ko?

Atkal nošņācās. Bet skaņa bija tukša, mirusi, tā varēja šņākt tvaika strūkla, nevis dzīva būtne.

Loss ieinteresējās un uzkāpa uz biezu akmens plātņu klastera, nožēlojot, ka nav paņēmis līdzi binokli. Pie akmens grēdas, kas atdalīja ezeru no šauras aizas starp vertikālajām sienām, parādījās tumša figūra, pārklāta ar mirdzošu plēvi. Nebija skaidrs, ko Augstais tur dara. Te viņš noliecās līdz zemei, te pielika ausi pie akmens, it kā klausoties pazemes čukstos. Pazuda starp akmeņiem, atkal parādījās un skrēja augšup pa nogāzes dibenu, ieraudzīja Losu, pagriezās pret viņu.

- Tur sākas aiza, - viņš teica, skaļi elsodams. - Reiz pa to plūda ūdens. Un tas nozīmē, ka svētā Sliekšņa noslēpšanas mehānisms ir aktivizēts vairākas reizes.

- Vai jūs iesakāt to sameklēt?

- Ja būtu laiks, atrastu jau arī, bet bez tā var iztikt. Akmens siena ir plāna, tikai apmēram desmit metri. Es domāju, ka pietiks ar vienu MK.

- Ko?

Ceļabiedra lūpām pārslīdēja greizs smaids.

- Tā ir tāda ... fanata.

Ūdens malā ezera ziemeļu daļā, ko norobežoja akmeņainā grēda, pēkšņi uzbrieda uguns bumba. Uzsprāga, pārvērtās par spilgtu lāpu, kas iedūrās sienā. Atskanēja baismīgs grāviens un nodrebēja zeme. Ppāri ezeram pārskrēja viļņi. Ugunīgais viesulis caurdūra klinti un izdzisa. Visos virzienos aizlidoja dūmu, putekļu un akmens fragmentu vilnis. Losu un Augsto, kas stāvēja uz plātnes, gandrīz nogāza gaisa trieciena vilnis.

- Ak Dievs! - noelsās Mstislavs Sergejevičs. - Kas tas bija?!

Atskanēja augoša rūkoņa. Ezera ūdeņi ieplūda sprādziena radītajā spraugā.

- Tā jau arī domāju, - Augstais gandarīts saberzēja plaukstas. - mazliet pagaidīsim. Ūdens aiztecēs, un būs iespējams nokāpt uz šo jūsu Slieksni.

- ... ungs! - caur troksni atskanēja augsta balstiņa. - ... ngs ... dzi!

Loss pacēla galvu.

Augstu uz klints, kur sākās kāpnes uz bezdibeni, bija redzama marsietes galviņa.

- Iha! - Loss atbildei iekliedzās, piepūloties un vicinot rokas. - Viss ir kārtībā! Šeit nenāc, vari nokrist!

- ... li! - nāca nesaprotams. - ... iny ... ana-ah!

- Nesapratu! Ko tu teici?!

- ... ciet! ... bl-and ... ana-ah ...

- Nesaprotu. - Loss atskatījās uz Augsto. - Vai nu viņa vēlas par kaut ko brīdināt, vai arī nokāpt pie mums. Es domāju, ka vajag uzkāpt un uzzināt, kas par lietu. Pie reizes aiziešu uz laivu un paķeršu visu nepieciešamo.

- Laivu mums vajadzēja paņemt uzreiz, - sacīja Augstais. - Varēsiet nolaisties šurp lejā?

- Laikam varēšu.

- Tad kāpiet augšā, es pagaidīšu šeit. Esiet modrs, ja kas, nekavējoties šaujiet.

Loss paskatījās uz putojošo ūdens straumi, kas lija aizā, un devās uz kāpnēm.