Magacitli

Meklēšana

Pele pamodināja Tarasu pulksten septiņos no rīta, ar zvaniņu. Terafimu - personīgo inku - Tarass nez kāpēc nosauca par Peli - jo tas bija kluss, neredzams, ārkārtīgi rūpīgs, aprēķinošs, viltīgs, veikls - un izturējās pret viņu kā pret dzīvu būtni. Atbildot uz to, Pele - enerģijas un informācijas sabiezējums, kas spēja iegūt jebkādu formu un iekļūt jebkurā priekšmetā, mīlēja saimnieku un atbildēja viņam ar pieķeršanos, kā uzticīgs suns.

- Es gribu gulēt, - Tarass ar nepatiku nomurmināja, neatverot acis.

Pele iegrūdās jauneklim kaklā, atdarinot suņa slapjo degunu.

- Atstājies! - Tarass atgaiņājās, paslēpis galvu zem spilvena. Tad viņš atcerējās, ka vectēvs viņu gaidīja pusastoņos pēc starplanētu laika, un atvēra acis.

Pele noripoja no gultas kā bezķermeņa balons, pārvērtās par zobu suku un iemetās pa atvērtajām durvīm. Dažreiz terafims atļāvās atgādināt saimniekam parūpēties par rīta tualeti.

Tarass nopūtās un ar gribas piepūli izdzina sevi no gultas.

Mammas vairs nebija mājās, viņa aizbrauca uz darbu agri - piecos no rīta vai trijos pēc starpplanētu laika, jo viņa dežūrēja ātrās palīdzības patruļā Merkūrija zonā. Diena tur sākās agrāk. Tarasa tēvs Ivors Ždanovs vairāk nekā gadu nebija bijis ne tikai uz Zemes, bet pat Saules sistēmā un vispār Galaktikā. Federālās ekspedīcijas ietvaros viņš izpētīja milzīgu Artefaktu - mākslīgu struktūru milzu caurules formā, kas atradās desmit miljardus gaismas gadu attālumā no Saules. Caurule ar Zemes Mēness diametru caurdūra telpu trīs simti parsekus tālu, un pēc tam abi tās gali pamazām zaudēja blīvumu un pazuda, izgaisa vakuumā. Kas to uzcēlis un kāpēc, nebija skaidrs līdz pat šim laikam. Baumas izplatījās ļoti dažādas, un starp tām - Ždanovu drauga Ignata Romašina hipotēze par ... Artefakta Zemes izcelsmi! Ignats uzskatīja, ka tā ir hronopaātrinātāja - supratemporālā topoloģiskā tuneļa ar kvantētu izeju - četrdimensiju kopija, kas izveidota uz Zemes un pēc tam nosaukta par Stumbru. Stumbrs savienoja daudzus Visuma laika invariantus, kurus cilvēki sauca par Laiku Koka Zariem.

Tiesa, vectēvam Tarasam bija cits viedoklis. Viņš apgalvoja, ka Artefakts ir "atmiris un realitātē izkritis Zemes metauniversa transgressa atzars" - hronotelpisku pārvietojumu sistēma, kuru izveidojis kāds no Visuma līmeņa Spēlētājiem. Varbūt pat viens no Priekšgājējiem, kurš izstrādāja Spēles noteikumus.

Tarass bija aizrāvies ar šo problēmu, taču viņš bija tikai RIVC trešā kursa students un varēja tikai sapņot par līdzdalību ekspedīcijā uz Artefaktu. Toties viņš bija neatkarīgs, izvēloties, ko viņam labpatiks darīt no lekcijām brīvajā laikā - brīvdienās, un viņš izvēlējās meklēt Dendrokontinuuma invariantu - Koka Zaru, kurā tikuši realizēti Tarasa iemīļotā antīkā rakstnieka Alekseja Tolstoja darba notikumi.

Brokastīs norijis dažas pankūkas ar biezpienu un faino paitti, kas plīstot ar bumbiņām mutē paaugstināja tonusu, Tarass izdzēra glāzi karsta augļu dzēriena un izsauca konversa līniju.

Ždanovu ģimene dzīvoja atsevišķā kotedžā Snas upes krastā, kas ietecēja Urālu ezerā, visburvīgākajā dabas nostūrī, kurā bija saglabājusies senatnīgā tīrība un klusums. Lieli dzīvojamie kompleksi, kā Jekateringa un Čeļaba, atradās piecdesmit kilometru attālumā no šīs zonas, lai gan to zarojošie torņi bija redzami pie horizonta. Bez tam kotedžu iedzīvotājiem nebija lielajās pilsētās jāiekļūst ar transporta mezgliem, katram no viņiem bija iespēja uzreiz nokļūt metro sistēmā, savienojot ne tikai cilvēku apmetnes uz Zemes un Saules sistēmas planētām, bet arī uz citu zvaigžņu planētām, kas atradas Zemes kontrolētajā Galaktikas zonā. Metro ieejas-izejas kontūru sauca par konversu un tas ietilpa aprocē.

Pēc dažām sekundēm Tarass iegāja tuvākās metro stacijas terminālī, atrada tukšu kabīni un deva galamērķa kodu. Vēl dažas sekundes vēlāk viņš parādījās Avārijas un Drošības Dienestu Pārvaldes metro terminālī. Viņš "iesēdās" caurdurošājā liftā un nolēca no tā pie vectēva darba moduļa durvīm, kas atradās kolosālās UASS ēkas simts otrajā stāvā.

Pāvels Ždanovs nebija viens.

Blakus viņa operatīvās informācijas kokonam stāvēja Tarassam neskaidri pazīstams sirmmatains vīrietis ar pergamentbrūnu seju, tievu un trauslu izskatu, ar melnām gudrām acīm. Viņš atskatījās uz jaunpienācēju, pamāja sveicienu un atgriezās pie vioma, kas atvērās Ždanova vecākā kokonkrēsla priekšā. Telpiskā tilpuma dziļumos lēnām griezās kaut kāda dzelkšņaina struktūra, kas atgādināja milzu mežģīņotu cilindru ar izaugumiem.

- Protams, tas ir saišķis, - sacīja Pāvela viesis. - Gar septiņām topoloģiskām krokām. Izvērstā stāvoklī, tas izskatīsies kā Sierpinski sūklis.

- Ja tas izvērsīsies, neviens nevarēs novērtēt tā formu, - Pāvels nomurmināja, izslēdzot projektoru. - Nebūs, kam skatīties un vērtēt.

- Ceru, ka jūsu dienests to drīz atradīs. Es eju pie direktora, pēc tam pie matemātiķiem. Pēc divām stundām, nelielajā zālē, Padome, tā ka sagatavo atskaiti.

Sirmmatainais atkal paskatījās uz Tarasu, pamāja un aizgāja.

- Kas tas bija? - jauneklis jautāja.

- Ļubens Zlatkovs.

- Tas pats ?!

Pāvels pacēlās no operatīvā viriāla "kaktusa", kas mirgoja ar krāsainām gaismām, paskatījās uz mazdēlu; viņa seja bija drūma, noraizējusies.

- Ko nozīmē - tas pats?

- Nu, tas Stumbra radītājs? - Tarass apjuka.

- Stumbru aprēķināja Atanass Zlatkovs. Tas ir viņa dēls.

- Piedod, esmu aizmirsis... - Tarass nosarka. - Viņi ir līdzīgi…

- Kaut kas noticis?

- N-nē. Kāpēc tu jautā?

- Kā tad lai izskaidro tavu vizīti?

- Pats noliki satikšanos uz astoņiem, - Tarass bija pārsteigts.

- Ak, jā... - Pāvels pārvilka roku pār seju, viņa skatiens izmainījās, "atstāja iekšējo raižu trajektoriju", kā tēvs mēdza teikt. - Šķiet, ka arī es esmu aizmirsis ... mums ir problēmas ...

- Kādu konstrukciju jūs aplūkojāt?

- Tieši vienu no mūsu problēmām, dienesta galvassāpju problēmu. Kāds to paslēpis vienā no Zariem, mums tas jāatrod, pirms radušās nepatikšanas.

- Bumba, vai?

- Kaut kas tamlīdzīgs, - Pāvels vāji pasmaidīja. - Ļoti liela, briesmīga, iznīcinoša bumba. Spēj iznīcināt jebkuru Metavisumu.

- Daudzdimensionālis? - Tarass ar dedzīgu ziņkāri jautāja. - Tas izvēršas ne tikai trīs dimensijās, vai ne? Kas to atstājis? Un kur? Un kāpēc tas ir drošības dienesta galvassāpes?

- Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, - Ždanovs vecākais sarauca pieri. - Ko man vajadzēja izdarīt tavā labā?

- Atrast Zara invariantu ar ...

- Ak jā, atcerējos. Pagaidām ne ar ko nevaru iepriecināt. Mūsu hronooperatori veica meklēšanu, taču neatrada realitāti ar taviem iemīļotajiem varoņiem. Pareizāk sakot ir invariants ar līdzīgiem apstākļiem, bet ...

- Iedod koordinātes!

- Nesteidzies, - Pāvels saviebās. - Tev vēl nav piešķirta atļauja doties uz transgressu. Nav zināms, vai SEKON atļaus to noformēt uz tava vārda.

- Tad palīdzi!

- Es joprojām neesmu pārliecināts, vai tev tas ir vajadzīgs.

- Bet, vectēv, man ir tiesības uz neatkarīgiem pētījumiem! Man ir otrās pakāpes Galaktiskās piekļuves atļauja ...

- Ar to nepietiek. Tu vēl neesi pilnvērtīgs kvistors.

- Esmu pabeidzis divus kursus ...

- Ar to nepietiek, es teicu. - vectēva uzacis salikās vienā līnijā. - Pat pieredzējuši kvistori pieļauj kļūdas ... un daži no viņiem pat kļūst par noziedzniekiem.

- Par ko tu runā? - neticēja Tarass.

- Ir te viens precedents ... ar neparedzamām sekām. Puisis sastrādāja brīnumu lietas, un, kad mēģināja viņu apturēt, aizbēga ... Un tagad tās ir otrās dienesta galvassāpes.

- Bet es taču saprotu ... un netaisos nekur iejaukties. Es tikai gribu apmeklēt Zaru, kur dzīvo Loss, Gusevs, Aelita ...

- Labi, parunāsim par to pie vakariņām. Pagaidām esmu aizņemts.

Ļauj vismaz paskatīties, ko jūsu hroniķi ir atraduši.

Pāvels nedaudz pavilcinājās, pēc tam izvilka no viriāla adatu ar kompaktvideo un pasniedza to mazdēlam.

- Paskaties un atgriez. Tikai nedalies savos iespaidos ne ar vienu. Šī informācija ir slēgta.

- Protams, vectēv. Paldies, vectēv! - Tarass apskāva Pāvelu. - Uz redzēšanos, vectēv.

Izlēca no moduļa.

- Pavisam puikiņš, - nomurmināja Ždanovs, skatīdamies viņam pakaļ, tad viņa seja aptumšojās, un tajā iegūla rūpju rievas. - Kur lai meklē to nelieti?

Vioms paklausīgi reproducēja attiecīgā vīrieša portretu. Pāvels cieši paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu.

- Oi, kā tu man nepatīc, draņķi ...

Tarass šajā laikā steidzās mājās, nepacietīgi lūkodamies kompakta spraudnī. Vectēvam dotie solījumi bija izkūpējuši no galvas. Gribējās ātrāk apskatīt ierakstu un dalīties jaunumos ar draugiem. Īpaši ar vasarnīcu kaimiņieni Nastju Belaju, kuras vectēvs bija Ždanova vectēva draugs. Nastja mācījās tajā pašā RIVC, bet bija gadu vecāka. Viņa arī nopietni nodarbojās ar tuvcīņas mākslu rusboja tradīciju skolā. Tarass pret tuvcīņas mākslām bija visai vēss, lai gan sevi uzskatīja par labu cīnītāju, taču draudzene viņu pārspēja visos parametros.

- Gribu atgādināt, - Pele, kuras esamību Tarass bija pilnībā aizmirsis, pakustējās uz viņa pleca.

- Par ko? - viņš ejot pajautāja.

- Jaunā dāma vārdā Anastasija jūs gaidīs baseinā vienos pēcpusdienā.

- Paspēšu, tikai vēl desmit.

- Kurp mēs steidzamies?

- Mēs steidzamies noskatīties invarianta videoierakstu. Tarass ieslēdza datora viriālu, ievietoja videoieraksta adatu. Istabas sienas pārklājās ar miglu, pazuda. Jaunais cilvēks nonāca kosmosa melnajā bezdibenī, virs pinkainas spožas uguns bumbas - šīs planētu sistēmas Saules, kurā atradās tās pašas planētas, kas bija Tarasa realitātē, un pats galvenais - bija Zeme, kas gandrīz neatšķīrās no "īstās", un planēta Marss.

Pirmkārt, Tarass ar mentālā kursora vizieri atrada Zemi.

"Invarianta salīdzinošie raksturlielumi," viņa ausīs ieskanējās inka bezdzimuma balss; kas nozīmēja, ka kompakts saturēja informāciju par atrastā metauniversa invariantu salīdzinājumā ar matricu, kurā dzimis Tarass. - Masa - viens divas nulles divdesmit divi, rādiuss - viens trīs nulles četrdesmit viens, orbītas ātrums - nulle deviņdesmit deviņi nulle deviņi, atmosfēras sastāvs ... "

"Atlikt uzskaitījumu," mentāli nokomandēja Tarass. "Mani interesē sociums. Vai šeit ir valsts, ko sauc par PSRS vai RSFSR?"

"Krievijas Federatīvā Republika atrodas Eirāzijas teritorijā."

"Teicami! Vai ir pilsēta Petrograda?"

"Tā ir republikas galvaspilsēta."

"Arī der. Tagad man jānoskaidro, vai inženieris-raķešu izgudrotājs ar uzvārdu Loss dzīvo Petrogradā".

- Šādu datu nav.

"Žēl, - Tarass bija satraukts. - Būs jāpalaiž informācijas zondes."

"Nav manā kompetencē".

"Tev arī neprasu. Tagad parādi man Marsu."

Spožais viziera krustiņš nobīdījās, planētu sistēmas diagrammā atrada sarkanu aplīti. Aplis ar lēcienu pieauga lielumā, pārvērties par planētu. kļuva redzamas ap to riņķojošās pavaoņu dzirkstelītes: nez kāpēc tās bija trīs.

- Va velns! - Tarass skaļi pateica. - Trīs pavadoņi?

"Divi griežas gandrīz pa apļveida orbītām, - atbildēja video ceļvedis, - Foboss un Deimoss. Parametri praktiski neatšķiras no matricas parametriem. Trešais satelīts Protoss rotē ļoti iegarenā orbītā un ir asteroīds, ko satvēris Marsa gravitācijas lauks."

- Skaidrs. Dod man priekšstatu par virsmu.

- Pavadoņu?

- Marsa.

Attēls viomā izmainījās. Marss piepildīja visu redzamo telpu. Pavērās līdzenumi, kalnu grēdas, aizu, kanjonu un plaisu haoss, daudzi dažāda diametra krāteri. Šeit valdīja visas sarkanās un brūnās nokrāsas, kuras laiku pa laikam pārtrauca kailie dzelteno tuksnešu plankumi un sārtas izžuvušu strautu gultnes. Bet Marsa kanāli, ūdenskrātuves, pilsētas un ciemati nebija redzami. Uz Marsa nebija dzīvības.

- Re kas par cūcību! - nomurmināja Tarass.

Acs aizķēra metālisku mirgojumu vienas kalnu grēdas nogāzē.

"Dod palielinājumu!"

Planētas virsma metās pretim, kalni aizslīdēja uz sāniem. Parādījās skaidri redzama milzu dzega, kuras malā gulēja plācenī saplacināta ... metāla ola!

- Raķete?! - Tarass neticēja savām acīm. Gids klusēja.

- Tātad, Loss šeit tomēr eksistē?!

Varbūt Loss eksistē, iekšējā balss skeptiski atbildēja, bet Aelitas gan nav. Un Marsa civilizācijas arī nav. Un raķete ir sadragāta smalkās druskās! Vietējais Loss atlidoja šurp un piezemējoties avarēja. Tā ka nav ko meklēt.

Bet ja nu neavarēja?!

Nu tad nomira no bada un aukstuma. Redzi, uz šī Marsa dzīvības nav.

"Dod salīdzinošos raksturlielumus, - Tarass pieprasīja.

"Masa - viens un trīs desmitdaļas, - ceļvedis nomurmināja ausī. - Rādiuss - viens un nulle piecpadsmit ..."

- Atmosfēra?

"Slāpeklis - četrdesmit procenti, oglekļa dioksīds - piecdesmit viens, skābeklis - deviņi, inertas gāzes, spiediens - nulle nulle seši bāri ..."

"Saprotams, elpot nevar. Tātad faktiski vietējais Marss nav apdzīvots. Kas šeit mēģināja piezemēties? Vai tiešām Loss?"

Kaut kas pazibēja aizā.

"Nu-ka, parādi man".

Kameras skata vektors nedaudz nobīdījās. Aizas apakšā Tarass pamanīja vēl vienu klinšu šķembās ierakušos metāla olu. Un kilometru tālāk - vēl vienu.

- Vēl divas raķetes!

Arī sagribēji - Loss? iekšēja balss ironiski vaicāja. Tad uz vietējās Zemes dzīvo vesels bars Losu, kas ieplānojuši pārcelties uz kaimiņu planētu.

- Jā-a ... - jauneklis pakasīja galvu. - Neveiksme ... Sanāk, ka tās ir Magacitlu ierīces ... Ja Loss arī atlidoja, neko te neatrada.

Šajā invariantā Tolstoja stāsts bija realizējies tikai daļēji, pasmīkņāja iekšējā balss. Atlanti-Magacitli pastāvēja, viņi aizbēga no Zemes, bet neatrada uz Marsa dzīvību un gāja bojā.

Varbūt tev taisnība ...

Mēs to neuzzināsim. Un nav arī vajadzīgs. Marss ir tukšs. Šeit nav daiļo marsiešu meiteņu.

"Meklē vēl," - Tarass pavēlēja informatoram.

Planētas kalnainais reģions attālinājās, aizskrēja pa kreisi. Reljefa krokās atkal atmirdzēja metāls. Vēl viena ola ... Un vēl ... Uz visiem Marsa plato un līdzenumiem, uz kalnu krokām un izžuvušo upju aizās, gulēja kosmosa flotes paliekas ar no Zemes aizbēgošajiem Magacitliem, kuri velti atstāja savu dzimto planētu, meklējot labāku dzīvi ...

Vectēvam bija taisnība, Tarass skumji nodomāja, izslēdzot projektoru. Tas nav tas pats invariants. No otras puses, tas jau arī ir kaut kas. Var eksistēt arī ideālam tuvāki varianti, kur Mstislavs Sergejevičs aizlidoja uz Marsu un atrada Aelitu.

- Meklēsim? - viņš piemiedza ar aci Pelei. Terafims nesaprata šo jautājumu un samulsis paslēpās halāta krokās. Tad viņš izbāza aci uz kātiņa, atdarinot krabi.

- Pienācis laiks doties uz baseinu.

- Ak, jā, - jauneklis attapās. - Nastja nepiedos, ja nokavēšu!

Minūti vēlāk viņš jau steidzās uz tikšanos ar savu draudzeni, pa ceļam domājot, vai paziņot viņai par savām problēmām. Anastasija bija neatkarīga, nopietna un asu mēli apveltīta jaunkundze un varēja pamatīgi izsmiet sava drauga hobiju.