Magacitli

Centrāle

Laiva lidoja cauri miglas svītrām, iekrītot telpas melnajās bedrēs bez dibena vai orientieriem. Kāds viņu vajāja, milzīgs, ar nagiem, zobains. Pūķis! Bet pūķis ar cilvēka galvu, kariķēti izķēmots. Viņā bija daudz kas no ceļabiedra, it īpaši dīvainais smīns, pa pusei nicinošs, ironisks, pārākuma smīns.

Niriens lejup. Vējš svilpo ausīs.

Neatpaliek!

Loss izņēma mauzeri, pavilka sprūdu - misēklis, šāviena nav!

Pūķis pērkonīgi iesmējās, atverot ugunīgu muti ...

Loss uzlēca augšā, iepleta acis.

Klusums, maiga gaisma no sienām, miers ... Kur viņš atrodas? ... Ak, jā ... Dieva Hao Vāle ... slingers ... zaru griezējs ... pilnīgas muļķības!

Viņš piecēlās sēdus un ar plaukstām paberzēja seju. Cik daudz izdevies pagulēt? Ne tik daudz, tikai divas stundas un minūtes. Nav brīnums, ka ķermeni lauž, un galva smaga ... Varbūt pagulēt vēl stundu? Ja tikai netraucētu stulbi sapņi ...

Aelita! iekšējā balss viņam atgādināja. Viņa ir šeit ar Augsto! Jāmeklē, jāglābj no nelaimes! Nav zināms, kādam nolūkam ceļabiedrs viņu paņēmis līdzi. Varbūt viņa kaut ko zina par Vāli, un šīs zināšanas var būt vajadzīgas Augstajam. Bet ko viņš darīs, kad būs sasniedzis savu mērķi?

Losam nolija auksti sviedri. Pēc tā, kāds izskatījās ceļabiedrs kaujā un it īpaši pēc brīnumainā kārtā izdzīvojušā Aelitas kalpa stāstītā, kad Augstais nogalināja visus karavīrus, nebija pamata apšaubīt viņa vienaldzību pret svešu dzīvību. Aelita patiešām bija lielās briesmās.

Nevajadzēja gulēt, iekšējā balss nosodīja.

"Es nepadomāju," Loss piekrita otrajam "es", lai gan labi saprata, ka tādā stāvoklī, kādā bija, viņš nebūtu aizgājis.

Pavicinājās ar rokām, atkal sajutis kaut kāda spēka atbalstu no ārpuses. Aizsargkomplekta plēve brīnumaini palīdzēja viņam kustēties. Nez, kur Augstais ticis pie tāda paša kombinezona? Šī doma lika Losam apstāties. Mugurai pārskrēja drebuļi. Vai tiešām ceļabiedrs ir kaut kā saistīts ar Vāles īpašniekiem?

Protams, saistīts, kašķīgi noņurdēja iekšējā balss. Kur citur viņš ieguva informāciju par Vāli? Viņš jau no paša sākuma lieliski zināja, ko meklē. Nav saprotams, kāpēc viņš nonāca uz Zemes, bet viņam vajadzēja doties uz Marsu, un viņš atrada veidu, kā aizlidot uz Sarkano planētu.

- Kā gan es uzreiz nenojautu ... - nočukstēja Loss. It kā atbildot uz viņa vārdiem, tamburā nomirgoja gaisma. Viņš attapās, pacēla galvu.

- Atveriet durvis, esiet tik laipni, biedri.

Griestos izgriezās lūkas atvere. Kvadrātveida aka, mirdzošas skavas. Cik to bija un cik vēl būs?

Nopūties, viņš palēcās un ielīda lūkā.

Simts metri uz augšu.

Uzkāpa viegli, neskatoties uz Zemes gravitāciju. Pārvalks regulāri turpināja pastiprināt katru kustību, kalpojot par sava veida papildu muskuļu komplektu.

Tamburs, izgaismots uzraksts uz sienas: "Stabilizatora novietojuma zona. Pirmsizmešu aktivitāte - sešdesmit vienības."

- Piedošanu ... ē-e, jūs mani dzirdat, Ink?

Līdzena, pieklājīga balss atbildē:

- Dzirdu.

- Vai es varu iziet caur šo ... ē-e, zonu?

- Aizsargskafandrā "kokoss" varat.

- Esmu uzvilcis ... šo ... aizsargkomplektu.

- Aizhermetizējiet.

- Ko?

- Jums pilnībā jāieslēdz eksofiltrs, jāaizsargā galva.

- Es... neprotu…

- Nekā nevaru līdzēt. Atvainojiet.

- Bet, ja es iešu šādi?

- Pārvarot sešdesmit vienību darbības zonu, jums būs tikai trīs minūtes, lai izkļūtu no tās pirms neatgriezeniskām izmaiņām organismā.

- Kādām?

- Sāksies nervu audu un kaulu smadzeņu sadalīšanās.

- Skaidrs. Vai ir kāds cits ceļš? Pauze.

- Jums jāatgriežas zemākajos līmeņos un jāapiet bīstamie apvāršņi pa avārijas kanāliem.

- Nē, tas prasīs ilgu laiku! Man jāsteidzas. Atvēriet!

- Jūs ļoti riskējat. Esiet uzmanīgs.

- Pacentīšos, - Loss greizi pasmīnēja, nezinot, ar ko viņam būs jāsaskaras.

Pretī iezīmējās ovālu durvju kontūras. Parādījās ieeja. Atskanēja vājš zvans. Virs durvīm pulsēja sārta lampiņa.

Loss sakoda zobus un iegāja pa durvīm.

Viņš nonāca uz šaura piekaramā tilta bez margām, kas šķērsoja milzīgu cilindrisku zāli trīssimt metru diametrā. Zem tiltiņa uz leju stiepās sarkanas piesātinātas gaismas caurules, kas lēnām pulsēja. Starp caurulēm virpuļoja pelēku dūmu vērpetes, lidoja lielas kvēlojošas bumbas, šad tad izmetot vērpjošus oranžus zibeņus. Smaržoja pēc ozona un karsta dzelzs. Temperatūra šajā telpā sasniedza vismaz simts grādus, gaiss dedzināja plaušas un nelīda kaklā.

Ar muti pagrābis šo karsto substanci, Loss pārstāja elpot un metās uz priekšu, riskējot pie neuzmanīgas kustības nokrist lejā.

Tikai pateicoties plēves pārvalka atbalstam, viņš spēja pārvarēt trīssimtmetrīgo bezdibeni un izlēkt no zāles pa durvīm otrā pusē. Nokrita uz tambura grīdas, elpojot kā krastā izvilkta zivs. Paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas tieši trīs minūtes! Laimīgs cilvēks tu esi, Mstislav Sergejevič! Vēl mazliet - un cauri būtu! Galu galā, tomēr esi par vecu tādiem varoņdarbiem.

Loss noslaucīja no pieres sviedrus, piecēlās uz drebošajām kājām, pakratīja pirkstu nezin kam.

- Labāk vēlu nekā nekad ... Kā teiktu dārgais Aleksejs Ivanovičs: labāk nomirt kaujā nekā no vecuma gultā ... Hei, Ink, vai jūs mani vēl dzirdat?

- Pati uzmanība.

- Kur es esmu?

- Jums pretī atrodas gluonu pārveidotāja tubuss. Aiz tā ir sākotnējās enerģijas sūknēšanas zona ...

- Piedodiet, vienalga nesaprotu ... vai vēl tālu līdz centrālei?

- Ja jūs domājat imperatīvo programmētāju, tad nav tālu, divi vertikālie līmeņi.

- Parādiet ceļu!

Tambura sienā izveidojusies eja. Pieradis pie šādiem cieta izskata sienu un priekšmetu pārveidojumiem, Loss devās pa ovālo koridoru-cauruli, nepievēršot uzmanību nišām un koridora atzariem, kas parādījās gan pa kreisi, gan pa labi.

Tamburs.

- Kur tagad?

Gaisma no vestibila sienām nomirgoja un sāka izdzist. Izdzisa pilnīgi. Tikai zem griestiem turpināja pulsēt sarkanā gaismas svītra.

- Kas notiek?!

- Slingers tiek ieslēgts darba režīmā.

- Tas ir, kā?

Klusums.

Pār Losu nāca apskaidrība.

- Jūs gribat teikt ka Vāle ... ē-e, kāds mēģināt ieslēgt slingeri?! Kas?!

Un viņš pats sev atbildēja:

- Augstais! Nu, protams, Augstais! Viņš speciāli ieradās šurp, lai varētu iedarbināt Vāli! Bet kāpēc?!

Atkal atbildē klusums.

- Te ir kaut kāds noslēpums ... ko varētu darīt? Man tur ir jānokļūst ar visiem līdzekļiem! Hei, Ink?

Klusums.

- Tiešām iestrēdzis?!

Tambura sienas piepildījās ar violetu mirdzumu. Paldies Dievam!

- Vai jūs mani dzirdat, biedri?

- Dzirdu. Atvainojiet par atslēgšanos.

- Jūs apsolījāt atvērt liftu ...

- Diemžēl liftu sistēma nobloķēta. Pat ass līnijas nedarbojas.

- Ko tad lai dara?

- Ejiet pa dvingeriem.

- Pa akām, vai?

Griestos izveidojās lūka.

Loss nopūtās, ierasti satvēra akas apakšējo kronšteinu, uzvilka sevi augšā, sāka rāpties pa skavām, sajūtot katru ķermeņa muskuļi, kuru atbalstīja caurspīdīgais pārvalks. Nekas, izrausimies, kā mēdza teikt biedrs Gusevs! Ne to vien pārvarējām!

Vēl viens tamburs, tunelis-caurule, izeja uz nākamo tamburu ... uff!

- Vēl tālu?

- Jūs esat pie mērķa.

Atvērās durvis.

Loss spēra uz priekšu un atradās plašā, gaišā un tukšā koridorā, kas vienmērīgi izliecās abos virzienos. Acīmredzot koridors gredzenveidīgi aptvēra stāva centrālo telpu. Tātad tā ir centrāle? Tas ir, programmētāja imperatīvkokons?

Loss, palūkojies apkārt, lēnām devās pa koridoru kreisajā virzienā.

Sienas izgatavotas no cietām šūnām, katrai no tām iekšpusē balta vai zilgana gaisma. Griesti melni, spīdīgi. Grīda arī spīdīga, bet it kā no marmora. Smaržo pēc elektrības ... - Loss paostīja, - un smaržām, smalki, gandrīz nemanāmi!

Šeit viņa ir, Aelita!

Viņš tikko atturējās lai neizkliegtu mīļotās vārdu.

Te vajag klusītēm, neesi mežā, Mstislav Sergejevič! Negribētos saskrieties ar līdzbraucēju aci pret aci, labāk pieiet nepamanīti, paskatīties, ko viņš dara, un tad ... tad kļūs skaidrs, kā rīkoties.

Smaržu dvesma izzuda.

Loss pagrozīja galvu.

Velns! Nekādu durvju! Kurp doties? Pasaukt? Pasaukt ceļvedi? Bet ja nu izdzirdēs Augstais?

Viņš pagriezās atpakaļ. Pieci soļi, desmit ... smalkas smaržu pēdas ... Šķiet ka šeit... Siena gluda, nekādu atvērumu, rokturu vai zīmju ...

Loss ar pirkstiem pieskārās sienai un neviļus atlēca atpakaļ. Gaismas punkts ātri iezīmēja ovālu, ovāla biezumā uzplaiksnīja dzirksteles, kas izveidojās par kaut kādu zirnekļveidīgu uguns simbolu.

- Ieeja aizliegta! - īsi nokrakšķēja bezdzimuma balss.

- Atveriet! - Loss atbildot izelpoja.

- Piekļuves reģistrā nav jūsu kodu kartes.

- Atveriet, man steidzami jātiek tur iekšā...

- Esmu spiests pieprasīt imperatīv-dežūru.

- Ja jūs neatvērsiet ... - Loss izvilka savu mauzeri, īsti necerot, ka draudi iedarbosies.

Durvis uzvārījās dūmu vērpetēs un izkusa.

Loss metās uz priekšu, pārkāpa noapaļoto slieksni un apstājās.

Viņš centrāli bija iztēlojies citādi: vadības paneļi, aparatūras skapji un plaukti, ekrāni, rokturi un vadības sviras. Bet bija nonācis membrāniski salocīta kupola iekšpusē ar pulsējošām un gaismu izstarojošām sienām. Kupola centrā no gludas, šķietami granīta grīdas izauga neticamas sarežģītības un skaistuma konstrukcija ar daudziem daudzkrāsainiem zariem un dzinumiem. Blakus tai atkal tieši no grīdas veidojās divas ādainas caurspīdīgas olas, uz bieziem kātiem, līdzīgas neatvērtām ūdensrozēm. Viena no tām pēkšņi atvēra ziedlapiņas, atklājot kaut ko līdzīgu ligzdai vai atzveltnes krēslam, kurā sēdēja un uz viesi ar izbrīnu skatījās ... bijušais ceļabiedrs!

- Sveiki, es esmu jūsu tante! - viņš teica, izkāpjot. - Nu, nekādi nebiju gaidījis šeit jūs redzēt, Mstislav Sergejevič! Goda vārds. Jūs man vienmēr esat šķitis parasts kompleksains sapņotājs, filozofiskas noslieces cilvēks, ne no šīs pasaules, kuram patīk sevis rakāšana un refleksējošas pārdomas. bet izrādās, tomēr esat rīcības cilvēks.

Loss pacēla mauzeri. Roka drebēja. Rīkli spieda ciet tā, ka viņš tik tikko spēja elpot.

- Kur ir Aelita?

Augstā uzacis pacēlās uz augšu.

- Nu ko jūs patiešām, Mstislav Sergejevič, esat ieciklējies uz to zilādaino sievieti? Vai tiešām jūs uz Marsu atlidojāt tikai dēļ viņas?

- Kur ir Aelita?

- Bet, ja es neatbildēšu, jūs pavilksiet sprūdu?

- Es izšaušu! - Loss krekšķīgā balsī pateica. - Es zinu, ka jūs izdemolējāt Tuskuba bāzes nometni un paņēmāt sev līdzi Aelitu. Atdodiet viņu!

Ceļabiedra acīs pazibēja ironijas un šaubu uguntiņas. Viņš paberzēja deguna līkumu, vērtējoši, jaunā veidā, uzlūkodams Losu.

- Jā, tagad redzu, ka jūs esat apņēmības pilns. Apbrīnoju jūsu mērķtiecību un pacietību. Pat nezinu, ko jums atbildēt. Aelita ir šeit kopā ar mani. Es vēl neesmu izlēmis, vai man viņa vajadzīga vai nē. Jocīga jaunuve, pat nedaudz simpātiska, lai gan nesaprotu jūsu jūtas. Bet sirdij, kā saka, nepavēlēsi.

- Laidiet viņu vaļā!

Augstais salika rokas aiz muguras, pastaigāja turp un atpakaļ pie atvērtā kokona, skatīdamies uz centrālās ierīces mirkšķinošajām gaismām. Pašūpoja galvu.

- Iespējams, ka jūs tomēr esat pelnījis balvu. Noslēpiet savu ieroci, Mstislav Sergejevič, tas nepalīdzēs. Starp citu, uz jums ir avārijas ZAK, kur to dabūjāt?

Loss nolaida mauzeri, pavilcinājās, taču pamanījis izsmieklu uz ceļabiedra šaurajām lūpām un atkal to pacēla. Roka pārstāja trīcēt.

- Ja jūs viņu nelaidīsiet prom, es jūs nogalināšu! Augstais viņu apskatīja, novērtēja garastāvokļa izmaiņas, pacēla uzaci.

- Paskat tik, kāds jūs briesmīgs tomēr. Nu gluži vai jūru un okeānu bieds. Tak savāciet to savu princesi un vācieties pie velna. Kamēr esmu labs.

Baltā caurspīdīgā "ūdensroze" blakus Augstā krēslam atmeta ziedlapiņas. Viegla figūriņa piecēlās no krēsla dziļumiem, balstot rokas uz roku balstu malām. Tieva sejiņa, milzīgas zaļas un skumjas acis ...

- Aelita! - Loss ar sastingušām lūpām nočukstēja.

- Debesu Dēls ... - marsiete atbildēja vājā, maigā balsī.

Viņš nometa mauzeri, gribēja pieskriet, bet pēkšņi kājas kļuva slābanas, sažņaudzās sirds ...

Aelita izspurdza no "ūdensrozes", kā putniņš, metās pie viņa, plivinot muslīna-zīda platās kimono piedurknes kā spārnus. Viņi pieplaka viens otram.

- Aelita! ...

- Debesu Dēls! ...

- Es tevi meklēju ...

- Es zināju, ka tu ieradīsies ...

Viņi atrāvās viens no otra, dedzīgi lūkojās sejās, atkal apskāvās. Loss noklāja skūpstiem kaklu, no asarām slapjo seju, tai, par kuru viņš bija sapņojis visas garās dienas uz Zemes. Attapās no izsmiekla pilnās skeptiskās Augstā balss:

- Slienas tek, patiešām. Jums ir jaunieša dvēsele, nevis nobrieduša vīra, Mstislav Sergejevič. Vērtīga īpašība, jāatzīst. Jūs var apskaust. Nez, kāda tā jūsu princese gultā?

Loss satumsa, paņēma Aelitu aiz rokas, paskatījās caur pieri.

- Neuzdrošinieties ... vairs ... tā runāt!

Augstais paspēlējās ar uzacīm.

- Hmm, šķiet, ka es velti tērēju laiku.

- Izlaidiet mūs no šejienes!

- Es taču pateicu, ka esat brīvi. Lai gan ... tomēr nē! Es vēl par šo jautājumu padomāšu nedaudz vēlāk.

- Jūs apsolījāt!

- Nesmīdiniet mani, citādi es ... - Augstais nepabeidza.

Viens no centrālās struktūras pulsējošajiem ērkšķainajiem zariem pēkšņi izmainīja pulsāciju biežumu, kā arī krāsu no dzeltenas līdz sarkanai.

Ceļabiedrs atskatījās, ātri ienira "ūdensrozes" iekšpusē, ziedlapiņas aizvērās, it kā norijot cilvēku.

Loss un Aelita saskatījās.

- Bēgam!

Marsiete pamāja.

Viņš aizvilka viņu līdzi, skrienot paķēra no grīdas mauzeri. Durvis, koridors, brīvība... Sargā un palīdzi!