Mirušās dvēseles

VIII NODAĻA

Cičikova pirkums kļuva par sarunu priekšmetu. Pilsētā visādi sprieda, prātoja, apcerēja, vai izdevīgi pirkt zem­niekus ar pārvietošanu. Daudzas debates liecināja par tei­camu priekšmeta saprašanu. «Zināms, daži sacīja, tas tā, par to jau nav ko strīdēties: zeme dienvidu guberņās tiešām laba un auglīga; bet kā Cičikova zemnieki iztiks bez ūdens? tur taču nav nevienas upes.» «Tas nu vēl nekas, ka nav ūdens, tas vēl nekas, Stepan Dmitrijevič, bet pārceļošana ir šau­bīga lieta. Kas tad zemnieku nepazīst: jaunā zemē jāar un jāsēj, bet viņam nekā nav, ne istabas, ne sētas, aizbēgs, kā divreiz divi, tā nozibinās papēžiem, ka ir pēdas nesadzīsi.» «Nē. Aleksej Ivanovič, atļaujiet, atļaujiet, es tam nepiekrītu, ka jūs sakāt, ka Cičikovam zemnieki aizbēgs. Krievu cilvēks uz visa ko spējīgs un pierod pie ikviena klimata. Aizsūti viņu kaut uz Kamčatku un iedod tikai siltus cimdus, viņš sasitīs plaukstas, cirvi rokās un sāks celt sev jaunu istabu.» «Bet, Ivan Grigorjevič, tu kaut ko svarīgu nemaz neesi ievērojis: tu neesi jautājis, kādi ir Cičikova zemnieki. Tu aizmirsi, ka taču labu cilvēku muižnieks nepārdos; esmu gatavs galvu ieķīlāt, ja Cičikova zemnieki nav pēdējie zagļi un dzērāji, sliņķi un kaušļi.» «Tā, tā, tam es piekrītu, tas tiesa, neviens labus cilvēkus nepārdos, un Cičikova zemnieki ir dzērāji; bet jāievēro, ka tā jau ir tā morāle, tur jau slēpjas tā morāle: tagad viņi ir nelieši, bet, uz jaunu zemi pārceļojuši, pēkšņi var kļūt par teicamiem pavalstniekiem. Vai maz tādu pie­mēru ir bijis, kā dzīvē, tā arī vēsturē.» «Nekad, nekad,» lunāja kroņa fabriku pārvaldnieks, «ticiet, tas nekad nebūs. Jo Čičikova zemniekiem tagad būs divi stipri ienaidnieki. Pirmais ienaidnieks ir Mazkrievijas guberņu tuvums, kur kā zināms, ir brīva degvīna pārdošana. Es jums galvoju: divu nedēļu laikā viņi visi būs pārdzērušies. Otrs ienaid­nieks ir pats pieradums pie vazaņķu dzīves, ko zemnieki katrā ziņā manto pa pārceļošanas laiku. Te tikai vajag, lai viņi vienmēr būtu Cičikova acu priekšā un lai viņš tos turētu stingrās rokās, dīdītu par katriem niekiem un lai nepaļautos uz citiem, bet lai pats personīgi, kur vajag, sadotu pa zobiem un pa kaklu.» «Kādēļ tad Cičikovam pašam pūlēties un dot pa kaklu, viņš jau var turēt pārvaldnieku.» «Jā, atrodiet vien pārvaldnieku: visi ir blēži!» «Blēži tāpēc, ka kungi nenodarbojas ar saimniecību.» «Tas tiesa!» daudzi uztvēra. «Ja kungs tikai pats kaut ko jēdz no saimniecības un māk ļaudis pazīt, viņam vienmēr būs labs pārvaldnieks.» Bet pārvaldnieks sacīja, ka bez 5000 nevar labu pārvald­nieku dabūt. Bet priekšsēdētājs sacīja, ka ir par 3000 var atrast. Bet pārvaldnieks sacīja: «Kur tad jūs tādu atradī­siet? vai savā degunā?» Bet priekšsēdētājs sacīja: «Nē, nevis degunā, bet šai pašā apriņķī, proti: Pēteris Petrovičs Samoilovs: lūk, pārvaldnieks, kāds vajadzīgs Cičikova zem­niekiem!» Daudzi ļoti juta līdzi Cičikovam, un tik liela daudzuma zemnieku pārvietošana viņus ārkārtīgi biedēja; sāka stipri baidīties, ka tik neizceļas vai dumpis tādu nemie­rīgu ļaužu vidū, kādi ir Cičikova zemnieki. Policijmeistars uz to piezīmēja, ka par dumpi neesot ko baidīties, ka tā no­vēršanai esot kapteiņa ispravņika vara, ka kapteinim isprav- ņikam pašam nemaz nevajagot braukt, bet esot tikai jāaiz­sūta sava cepure, tad šī cepure viena pati aizdzīšot zemnie­kus līdz pašai viņu dzīves vietai! Daudzi izsacīja savas domas par to, kā iznīdēt dumpīgo garu, kas aptvēris Cičikova zemniekus. Domas bija visvisādas: bija tādas, kas pārlieku oda pēc militārās nežēlības un gandrīz vai pārliecīgas bar­dzības; bija tomēr arī tādas, no kurām dvesa lēnprātība. Pastmeistars piezīmēja, ka uz Cičikova pleciem gul svēts pienākums, ka viņš saviem zemniekiem dažā ziņā var kļūt par tēvu, pēc viņa izteiciena; ka viņam jārūpējas oar svētības pilno izglītību, un sakarā ar šo gadījumu ar lielu uzslavu atsaucās par Lankastera savstarpējās apmācības metodi.

Tā runāja un sprieda pilsētā, un daudzi aiz līdzjūtības izsacīja Cičikovam personīgi dažus no šiem padomiem, pie­dāvāja pat konvoju, lai zemniekus varētu bez briesmām nogādāt uz jauno dzīves vietu. Par padomiem Čičikovs pa­teicās, piebilzdams, ka vajadzības brīdī neaizmirsīšot tos izlietot, bet no konvoja stingri atsacījās, teikdams, ka tas pilnīgi nevajadzīgs, ka viņa pirktie zemnieki izcili mierīgas dabas, ka tie paši jut tieksmi labprātīgi pārceļot un ka dumpja viņu vidū nekādā ziņā nevar būt.

Visiem šiem spriedumiem un valodām tomēr bija visla­bākie panākumi, kādus vien Čičikovs varēja gaidīt. Proti, izplatījās baumas, ka viņš esot ne vairāk, ne mazāk kā miljonārs. Kā pirmajā nodaļā redzējām, pilsētas iedzīvotāji ir bez tā bija Čičikovu no sirds iemīlējuši, bet tagad, tādām baumām izplatoties, iemīlēja vēl sirsnīgāk. Taisnību sakot, viņi visi bija labi ļaudis, dzīvoja savā starpā saticīgi, iztu­rējās draudzīgi, un viņu sarunās arvien bija manāma kāda sevišķa vienkāršība un maigums: «mīļais draugs lija Iljič! paklausies, brāl Antipator Zacharjevič! … Tu samelojies, māmulīt Ivan Grigorjevič.» Pastmeistaru, ko sauca par Ivanu Andrejeviču, mēdza uzrunāt ar: «Sprechen Sie deutsch, Ivan Andreič?» vārdu sakot, visi izturējās kā vienas ģimenes locekļi. Daudzi no viņiem bija ne bez izglītības: palatas priekšsēdētājs zināja no galvas visu Zukovska Lud­milu, kas toreiz bija svaigs jaunums, un meistariski dekla­mēja dažas vietas, īpaši: «meži snauž un lejas dus», un vārdu «klus!» tā, ka patiesi izlikās, it kā ieleja aizmigusi; lielākas līdzības dēļ viņš tanī brīdī pat piemiedza acis. Pastmeistars visvairāk mīlēja filozofiju un čakli, pat pa naktīm, lasīja Junga naktis un Ekartshuzena Dabas noslēpumu atslēgu, no kurām taisīja plašus izrakstus, bet, kāda veida tie bija, tas nevienam nebija zināms. Taču viņš bija jokdaris, liels runātājs un mīlēja, kā pats mēdza teikt, izpušķot valodu. Bet izpušķoja viņš valodu ar daudziem vārdiem, kā: «mans kungs, šāds tāds, vai zināt, vai saprotat, varat iedomāties, tā sacīt, dažādā ziņā» un citiem, ko bārstīja maisiem; d: ezgan trā­pīgi viņš izpušķoja savu runu arī mirkšķinot, vienu aci pie­miedzot, kas viņa satiriskās piezīmes padarīja vēl asākas. Pārējie arī bija vairāk vai mazāk izglītoti ļaudis: viens lasīja Karamzinu, otrs Moskovskije Vedomosti, daži nelasīja gluži nekā. Dažs bija, ko sauc par siekstu, tas ir, cilvēks, ko varēja tikai ar bukņīšanu uz kaut ko iekustināt; dažs bija tāds miltu maiss, kas, kā saka, visu mūžu bija nogulējis uz sāniem un ko modināt bija veltīgas pūles: nekādā gadījumā necelsies. Pēc ārējā izskata spriežot, kā jau zināms, tiem nekā netrūka, diloņslima viņu vidū nebija. Visi bija tāda veida ļaudis, kurus viņu sievas maigās sarunās, kas notika divvientulībā, sauca par: klucīti, resnīti, puncīti, melnīti, kikī, žužu un tml. Bet vispār, tie bija labi ļaudis, viesmīlīgi, un cilvēks, kas ar viņiem bija iebaudījis sālsmaizi vai kādu vakaru pavadījis pie vista, jau kļuva tuvs, jo vairāk Čičikovs ar savām burvīgajām īpašībām un izturēšanos, kas patiesi zināja lielo noslēpumu, kā patikt. Viņi tā iemīlēja viņu, ka viņš nezināja līdzekli, kā tikt laukā no pilsētas, tik to vien viņš dzirdēja: nu, kaut nedēļu, vēl vienu nedēļiņu padzīvo­jiet pie mums, Pāvel Ivanovič! ar vārdu, viņš, tā sacīt, tika uz rokām nēsāts. Bet daudz ievērojamāks bija iespaids (pil­nīgi pārsteidzošs apstāklis!), kādu Čičikovs atstāja uz dāmām. Lai to kaut kā darītu saprotamu, vajadzētu daudz stāstīt par pašām dāmām, par viņu sabiedrību, aprakstīt, tā sacīt, spilgtām krāsām viņu dvēseles īpašības; bet autoram tas ļoti grūti. No vienas puses, viņam to neatļauj darīt neaprobežotā cienība pret augstmaņu laulātām draudzenēm, bet, no otras puses… no otras puses, vienkārši grūti. N pilsētas dāmas bija… nē, nekādā ziņā nevaru; patiesi jūtu kautrību. Pie N pilsētas dāmām visievērojamākais bija tas… Pat dīvaini, nepavisam nekustas spalva, it kā būtu ar svinu pielieta. Lai jau paliek: par viņu raksturu acīm redzot jāļauj runāt tam, kam spilgtākas krāsas un vairāk to paletē, bet mēs pateik­sim varbūt pāris vārdu par ārieni un par to, kas vairāk acīs duras. N pilsētas dāmas bija tās, ko sauc par prezentablām, un šai ziņā tās droši varēja nostādīt par priekšzīmi visām citām. Kas attiecas uz to, kā uzvesties, ieturēt toni, uzturēt etiķeti, ievērot vissmalkāko pieklājību, bet it sevišķi ievērot modi vispēdējos sīkumos, tad te viņas pat pārspēja Pēterburgas un Maskavas dāmas. Viņas ģērbās ar lielu gaumi, braukāja pa pilsētu karietē pēc pēdējās modes' priekš­rakstiem, uz pakaļkāpšļa šūpojās sulainis livrejā ar zelta pozamentiem. Vizitkarte, kaut arī tā būtu rakstīta uz krusta divinieka vai kārava dūža, tomēr bija ļoti svēta lieta. Tās dēļ divas dāmas, lielas draudzenes un pat radinieces, galīgi sanaidojās tieši par to, ka viena no viņām bija mankējusi pretviziti. Un lai kā pēc tam centās vīri un radinieki viņas samierināt, bet nē, izrādījās, ka pasaulē viss iespējams, tikai viena lieta neiespējama: samierināt divas dāmas, kas sanai­dojušās par vizites neievērošanu. Un tā arī abas dāmas palika iešķības viena pret otru, kā pilsētas sabiedrība mēdza runāt. Kas attiecas uz tieksmi būt pirmajā vietā, tad te arī risinājās daudz visai spriegu scēnu, kas dažreiz ietekmēja vīrus būt īsti cēliem bruņiniekiem un iejaukties. Divkaujas, protams, viņu starpā nenotika, jo visi bija civili ierēdņi, bet par to viens otram, kur vien varēja, pūlējās sariebt, kas, kā zināms, dažreiz ir daudz smagāk nekā divkauja. Tiku­mības ziņā N pilsētas dāmas bija stingras, viņas juta cēlas dusmas pret visu, kas netikumīgs un piedauzīgs, bez kādas žēlastības sodīja ikvienu vājību. Ja arī viņu starpā kaut kas, kā mēdz teikt, šis vai tas notika, tad tas notika slepe­nībā, tā ka nekas nebija zināms, ka kas notiek; tika saglabāta pilnā mērā cieņa, un arī virs tā bija sagatavots, ka, ja arī redzēja, šo vai to vai dzirdēja par to, tikai īsi un prātīgi atbildēja ar sakāmvārdu: kam kāda daļa, ja kūms ar kūmu draudzējas? Vēl arī jāsaka, ka, līdzīgi daudzām Pēterburgas dāmām, N pilsētas dāmas izcēlās ar neparastu uzmanību un pieklājību vārdos un izteicienos. Nekad viņas neteica: es izšņaucu degunu, es nosvīdu, es nospļāvos, bet runāja: es atviegloju sev degunu, man bija jālieto kabatas lakats. Nekādā ziņā nevarēja teikt: šī glāze vai šis šķīvis smird. Un pat nevarēja nekā tāda teikt, kas to atgādinātu, bet tā vietā runāja: šī glāze nelabi uzvedas vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai krievu valodu padarītu vēl cēlāku, gandrīz puse vārdu bija izmesta no valodas, un tāpēc jo bieži vajadzēja ņemt palīgā franču valodu, bet par to tad franciski, gluži otrādi, atļāvās tādus vārdus, kuri bija daudz stiprāki par minēta­jiem. Tātad, lūk, ko, par ārpusi runājot, var teikt par N pil­sētas dāmām. Bet, ja ieskatīsies dziļāk, tad, protams, atklā­sies daudz citādas lietas, bet dziļāk ieskatīties dāmu sirdīs diezgan bīstami. Tātad, aprobežojoties ar ārpusi, turpināsim. Līdz šim visas dāmas par Čičikovu kaut kā maz runāja, kaut gan pilnīgi taisnīgi novērtēja viņa patīkamo aristokrātisko uzvešanos; bet no tā laika, kad izplatījās baumas oar viņa miljoniem, atradās arī citas īpašības. Kaut gan dāmas nebūt nebija savtīgas; pie visa vainīgs bija vārds: miljonārs, nevis pats miljonārs, bet tieši tikai vārds; jo šā vārda skaņā vien, bez naudas maisa, slēpjas kaut kas tāds, kas iedarbojās gan uz neliešiem, gan uz tādiem ļaudīm, kas nav ne šis, ne tas, gan uz labiem ļaudīm, ar vārdu, uz visiem iedarbojas. Mil­jonāram ir tas labums, ka viņš dabū redzēt nelietību, pilnīgi nesavtīgu, tīra veida nelietību, kas nebalstās ne uz kādiem aprēķiniem: daudzi ļoti labi zina, ka no viņa nekā nedabūs un viņiem nav nekādu tiesību dabūt, bet katrā ziņā aizskries viņam priekšā, kaut iesmiesies, kaut noņems cepuri, kaut ar varu uzbāzīsies, lai tiktu ielūgti uz tām pusdienām, kurās, kā zināms, ieaicināts miljonārs. Nevar teikt, ka dāmas būtu izjutušas šo maigo tieksmi uz nelietību; tomēr daudzās vies­istabās sāka runāt, ka, protams, Čičikovs nav nekāds izcils skaistulis, bet toties tāds. kādam jābūt vīrietim, ka, ja viņS būtu mazliet resnāks vai pilnīgāks, tad tas jau ļaūtu slikti. Pie tam par tievu vīrieti izteicās pat kaut kā mazliet aiz­skaroši, ka tas neesot vairāk nekas kā zobu birste, bet ne cilvēks. Dāmu tualetēs radās daudz dažādu pielikumu. Veikalu rindās sākās pieplūdums, gandrīz vai spiešanās; tik daudz sabrauca ekipāžu, ka izskatījās pēc svētkiem. Tirgo­tāji pārbrīnijās, redzēdami, ka vairāki drēbes gabali, kurus viņi bija atveduši no gadatirgus un kurus nebija varējuši pārdot augstās cenas dēj, pēkšņi ieguva tādu pieprasījumu un tos izpirka vienā rāvienā. Pusdienas dievkalpojuma laikā kādai dāmai pie kleitas apmales ieraudzīja tādu rulo, kas to izplēta pār pus baznīcu, tā ka privatais pristavs, kas tur bija gadījies, tautai pavēlēja p-ivirzīties tuvāk durvīm, lai nejauši nesaburzītu viņas augstlabdzimtības tualeti. Pat pats Čičjkovs pa daļai nevarēja neievērot tādu neparastu uzma­nību. Reiz, pārnākot mājās, viņš p.trsda uz galda vēstuli: no kurienes un kas to bija atnesis, nekādi nevarēja uzzināt, viesnīcas sulainis izskaidroja, ka esot atnesta, bet neesot likts teikt, kas to sūtījis. Vēstule iesākās loti apņēmīgi, tieši tā: «Nē, es citādi nevaru, man tev jāraksta!» Pēc tam bija runāts par slepenām dvēseļu simpātijām; šī patiesība bija apstiprināta ar vairākiem pilnktiem, kas ieņēma gandrīz pus rindas; tālāk bija izsacītas dažas domas, visai ievērojamas savas patiesības dēļ, tā ka turam gandrīz par vajadzīgu tās izrakstīt: «Kas ir mūsu dzīve? Ieleja, kurā mājo bēdas. Kas ir pasaule? Ļaužu pūlis, kas nejūt.» Tad rakstītāja pieminēja, ka viņa ar asarām slakot rindas par savu maigo māti, kura jau divdesmit piecus gadus kā neesot pasaulē; aicināja Čičikovu uz tuksnesi, atstāt uz visiem laikiem pilsētu, kur ļaudis smacīgās telpās nemaz nedabūjot gaisu; vēstules beigās iz­skanēja pilnīgs izmisums un beidzās ar tādu pantu:

Divi balodīši rādīs

Tevim manu mūža māju,

Sēri dūdodami, stāstīs.

Ka tā asarās nāvē gāja.

Pēdējai rindai trūka pantmēra, bet tas jau nekas: vēstule bija rakstīta tā laika garā. Paraksta ari nekāda nebija: ne vārda, ne uzvārda, pat ne mēneša, ne dienas. Postscriptumā bija tikai teikts, ka viņa paša sirdij jāuzminot rakstītāja un ka rītu gubernatora ballē būšot redzams pats oriģināls.

Tas viņu ļcti ieinteresēja. Anonīmais bija tik vilinošs un uzbudināja ziņkārību, ka viņš izlasīja vēstuli otru un trešu reizi un beidzot sacīja: tomēr ļoti interesanti zināt, kas gan ir rakstītāja! Ar vārdu, lieta, kā redzams, kļuva nopietna; viņš par to domāja vairāk nekā stundu, beidzot, rokas izplē­tis un galvu pieliecis, sacīja: Bet vēstule ļoti ļoti puķaini uzrakstīta! Pēc tam, pats par sevi saprotams, vēstule tika salocīta un ielikta lādītē, kaimiņos kādai afišai un kāzu Ielūguma kartei, kas tādā stāvoklī un vienā un tai pašā vietā bija glabājusies jau septiņus gadus. Drīz pēc tam viņam patiesi atnesa ielūgumu uz gubernatora balli — ļoti parasta lieta guberņu pilsētās: kur gubernators, tur arī balle, citādi nekā nav iemantojama pienācīga cienība un mīlestība no muižniecības puses.

Visas blakus lietas tanī pašā acumirklī tika atliktas un atstumtas pie malas un vērība piegriezta, lai sagatavotos ballei, jo patiesi bija daudz pamudinošu un intriģējošu iemeslu. Tādēļ arī laikam no pašas pasaules radīšanas nebija veltīts tik daudz laika tualetei. Veselu stundu ziedoja, lai apskatītu spogulī tikai seju. Bija jāmēģina tai piešķirt dažādas izteiksmes: te svarīgu un cieņas pilnu, te cienīgu, bet drusku smaidigu; te vienkārši cienīgu bez smaida; spogulis saņēma vairākkārtīgu paklanīšanos, ko pavadīja dažas neskaidras skaņas, kas pa daļai līdzinājās franču, kaut gan Čičikovs franciski nemaz nemācēja. Arī sev viņš veltīja daudz patī­kamu pārsteigumu, kustināja uzacis, izlocīja lūpas un kaut ko pat iztaisīja ar mēli; ar vārdu, vai maz ko var darīt, pa­licis vienatnē, apzinādamies, ka esi skaists, un pie tam vēl būdams pārliecināts, ka pa šķirbu neviens nenoskatās. Bei­dzot viņš viegli papliķēja savu zodu, teikdams: ak tu bul- dodziņ! un sāka ģērbties. Visu ģērbšanās laiku viņu neatstāja pašapmierinātība; aplikdams bikšturus vai arī uzsienot kravati, viņš kniksēja un klanījās sevišķi veikli un, kaut gan nekad nebija dejojis, tomēr iztaisīja antrašā. Šim antrašā bija mazas nevainīgas sekas: notrīcēja Kumode un no galda nokrita suka.

Viņa ierašanās ballē sacēla neparastu ievērību. Visi, kas tur bija, steidzās viņam pretim, viens ar kārtīm rokās, otrs, sarunas visinteresantākā vietā pateicis: «bet apriņķa zemstes tiesa uz to atbild …» bet, ko atbild zemstes tiesa, to viņš atmeta pie malas un steidzās apsveicināt mūsu varoni. «Pāvel Ivanovič! Ak mans dievs, Pāvel Ivanovič! Mīļais Pāvel Ivanovič! Godājamais Pāvel Ivanovič! Dārgais Pāvel Ivanovič! Nu jūs beidzot esat še, Pāvel Ivanovič! Lūk, • mūsu Pāvels Ivanovičs! Ļaujiet man jūs, Pāvel Ivanovič, apkampt! Dodiet viņu šurp, es viņu sirsnīgi noskūpstīšu, manu dārgo Pāvelu Ivanoviču!» Čičikovs ar reizi jutās vai­rākos apkampienos. Viņš vēl nebija izpurinājies no priekš­sēdētāja apkampieniem, kad jau atradās policijmeistaram pie krūtīm; policijmeistars viņu atdeva slimnīcu valdes inspek­toram; slimnīcu valdes inspektors akcizniekam, akciznieks — architektam . .. Gubernators, kas patlaban stāvēja pie dāmām un vienā rokā turēja konfektes bildīti un Boloņjas sunīti, viņu ieraudzījis, tūliņ nosvieda ir bildīti, ir Boloņjas sunīti uz grīdas, tā ka šunelis tikai iesmilkstējās; vārdu sakot, viņš sacēla neparastu jautrību un līksmību. Nebija sejas, uz kuras neatspoguļotos prieks vai vismaz kura neatspoguļotu vispārējo prieku. Tādas izskatās ierēdņu sejas, kad atbrau­kušais priekšnieks aprauga tam padotās iestādes: pēc tam, kad pirmās bailes jau pārgājušas, viņi jau nomanījuši, ka viņam daudz kas patīk un ka viņš pats atļaujas pajokot, tas ir, laipni smaidot izsacīt dažus vārdus. Visi tuvāk stāvošie ierēdņi atbild viņam ar divkārtīgiem smiekliem; no sirds smejas arī tie, kas viņa teiktos vārdus ne visai labi dzirdē­juši, un beidzot policists, kas stāv pie pašām durvīm, kas savu mūžu ne reizi nav smējies un patlaban bija ļaudīm rādījis dūri, arī tas pēc nemainīgā refleksu likuma pauž ār savu seju kaut ko līdzīgu smaidam, kaut gan šis smaids izskatās tāds, it kā viņš būtu iešņaucis stipru tabaku un taisās šķaudīt. Mūsu varonis atbildēja visiem un ikvienam un sajuta kaut kādu neparastu veiklību: klanījās pa labi un kreisi, pēc savas paražas mazliet iešķībi, bet pilnīgi brīvi, tā ka it visus apbūra. Dāmas mirdzošā vītnē tūliņ apstāja viņu, izplatīdamas veseliem mākoņiem visvisādas smaržas: viena dvesa pēc rozēm, no otras vēdīja pavasaris un vijolītes, trešā viscaur bija sasmaržota ar rezedām; Čičikovs tikai cēla gaisā degunu un ostīja. Dāmu tērpi bija darināti ar bezgalīgu gaumi: muslini, atlasi bija tādās bālas modes _ krāsās, kādām pat nosaukuma trūkst (tik smalki attīstīta bija gaume). Lentu un puķu pušķi lidinājās šur un tur pa tērpiem visdzejiskākā nekārtībā, kaut gan pie šīs nekārtības kārtīga galva daudz bija pūlējusies. Vieglā galvas rota turējās tikai pie ausīm un, likās, runāja: «Ei, aizlidošu, žēl tikai, ka nevaru skaistuli līdzi aiznest!» Vidukļi bija sažņaugti, un tiem bija ļoti vingras un acij tīkamas formas (jāpiezīmē, ka visas N pilsētas dāmas bija mazliet pilnīgas, bet tik mākslīgi sprādzējās un tik patīkami prata izturēties, ka resnumu nekādi nevarēja ievērot). Viss viņām bija neparasti smalki pārdomāts un paredzēts; pleci, kakls bija atsegti taisni tik daudz, cik bija vajadzīgs, un ne druskas vairāk; katra bija pametusi savus jaukumus tik tālu kailus, cik pēc pašas pār­liecības bija vajadzīgs, lai pazudinātu cilvēku; viss pārējais bija apslēpts ar neparastu gaumi: vai nu kaklu eteriski ap­tvēra kāda viegla saite, darināta no lentes, kas bija vieglāka par cepumu, pazīstamu ar vārdu skūpsts, vai arī aiz pleciem no tērpa bija izlaistas mazas robainas aizsegas, darinātas no viegla batista, pazīstamas ar nosaukumu kautrība. Sīs kautrības no muguras un no priekšas slēpa to, kas jau vairs cilvēku nevarēja pazudināt, bet tomēr radīja aizdomas, ka tieši tur slēpjas pati pazudināšana. Garie cimdi vis nesniedzās līdz piedurknēm, bet ar nolūku atstāja kailas roku kairino­šās daļas augšpus elkoņa; daudzām pašas rokas dvesa apskaužamu tuklumu; dažām pat bija pārplīsuši glazē cimdi, kuriem bijusi tieksme virzīties augstāk, ar vārdu, tā vien likās, ka uz visa bija rakstīts: nē, tā nav guberņa, tā galvas­pilsēta, tā ir pati Parize! Tikai vietām piepeši rēgojās kāda zemē neredzēta aube vai arī pēc pašas gaumes kaut kas līdzīgs pāva spalvai pretstatā visām modēm. Nu, bet bez tā jau nevar, tāda ir guberņas pilsētas īpatība: kaut kur tā katrā ziņā izlēks. Viņu priekšā stāvēdams, Čičikovs domāja: kura gan varētu būt vēstules sacerētāja, un jau pastiepa degunu uz priekšu; bet gar pašu degunu viņam nolidoja vesela virkne elkoņu, aproču, piedurkņu, lenšu galu un smaržojošu šemizetu un tērpu. Galopade bija pilnā spēkā: pastmeistariene, kapteinis ispravņiks, dāma ar zilo spalvu, dāma ar balto spalvu, gruzinu kņazs Čipchaichilidzevs, ierēdnis no Pēterburgas, ierēdnis no Maskavas, francūzis Kukū, Perchunovskis, Berebendovskis — visi griezās, visi joņoja…

«Paraug! kā griežas guberņa!» CiČikovs sacīja, atpakaļ atkāpdamies, un, tiklīdz dāmas apsēdās savās vietās, viņš no jauna sāka lūkoties, vai no sejas izteiksmes vai no acīm nevarēs uzzināt, kura ir rakstītāja; bet ne no sejas izteik­smes, ne no acīm nekādi nevarēja uzzināt, kura bija rakstī­tāja. Visur bija vērojams kas tāds tikko tikko manāms, tik nenotverami smalks, uch, cik smalks! … «Nē,» pie sevis no­domāja Čičikovs, «sievietes, tas ir tāds priekšmets …» Te viņš atmeta ar roku, vienkārši, nav vērts ne runāt! Pamē­ģini tikai izstāstīt vai aprakstīt visu to, kas ņirb viņu sejās, visus tos izlocījumus un mājienus, redzēsi, ka nekā ir nepa­teiksi. Viņu acis vien ir bezgalīga valstība, kurā, ja iemaldī- sies cilvēks — tad ne gailis vairs pakaļ nedziedās! No turie­nes viņu ne ar āķi, ne ar ko vairs neizvilksi. Nu, pamēģini, piemēram, aprakstīt tikai to mirdzumu: miklu, samtainu, cukurainu. Un dievs zina, kādu vēl! ir ass, ir maigs, ir gluži tvīkstošs vai, kā daži saka, glāstošs, vai arī bez glāstiem, bet vēl ļaunāk kā glāstā — ja skars sirdi, tad vilks pār to kā ar vijoles lociņu. Nē, nudien, trūkst vārdu: cilvēces galante- riskā puse, nekas vairāk!

Lūdzu piedošanu! kā liekas, pār mūsu varoņa lūpām pār­skrēja kāds uz ielas noklausīts vārds. Bet ko lai dara? tāds Krievijā rakstnieka liktenis! Bet, taisnību sakot, ja kāds no ielas iekļuvis grāmatā, tad nav rakstnieks vainīgs, bet vai­nīgi lasītāji un vispirms augstāko aprindu lasītāji: no viņiem pirmiem nedzirdēsi neviena kārtīga krievu vārda, bet ar franču, ar vācu, ar angļu apveltīs tādā daudzumā, ka ir negribēsi, un apveltīs, pat saglabājot visas izrunas, franciski caur degunu un šļupstot, angliski izrunās kā jau putni, sa­viebdami seju līdzīgi putna knābim, un, kas nepratīs saviebt putna seju, to pat izsmies; bet. lūk, ar kaut ko krievisku neapveltīs, izņemot varbūt gadījumu, kad pie vasarnīcas aiz patriotisma uzcels krievu gaumē istabu. Lūk, kādi ir augstā­kās kārtas lasītāji, un pēc viņiem visi tie, kas pieskaita sevi pie augstākas kārtas! Un pie tam, cik viņi ir prasīgi! Katrā ziņā vēlas, lai visu rakstītu visstingrākā, vistīrākā un viscēlākā valodā, vārdu sakot, grib, lai krievu valoda, jau pienācīgi izkopta, piepeši pati no sevis nolaistos no mākoņiem un uzsēstos viņiem taisni uz mēles, tā ka viņiem vairāk nekā, kā tikai atvērt muti un to izbāzt. Protams, cilvēka dzimuma sieviešu dala ir neizprotama; bet, cienījamie lasī­tāji, jāatzīstas, ka mēdz būt vēl neizprotamākas lietas.

Bet Čičikovs pa to laiku bija nokļuvis pilnīgā neizpratnē, lai izšķirtu, kura no dāmām bija vēstules sacerētāja. Pamē­ģinājis raidīt uzmanīgus skatienus, viņš redzēja, ka no dāmu puses arī izpaudās kaut kas tāds, kas nabaga mirstīgā sirdī viesa reizē ir cerības, ir saldas mokas, ka viņš beidzot teica: nē, nekādi nevar uzminēt! Tas tomēr nekādi nemazināja jautro garastāvokli, kādā viņš atradās. Viņš nepiespiesti un veikli ar dažām dāmām apmainījās ar patīkamiem vārdiem, pie vienas vai otras piegāja maziem sīkiem solīšiem vai, kā mēdz teikt, tipināja kājām, kā parasti dara mazi, švīti vecīši, iesaukti par peļu kumeliņiem, kuri zābakos uz augstiem papēžiem visai veikli grozās ap dāmām. Patipinājis ar diezgan veikliem pagriezieniem pa kreisi un pa labi, viņš turpat pataisīja ar kāju kaut ko līdzīgu īsai astītei vai komatam. Dāmas bija ļoti apmierinātas un ne tikvien kā atklāja viņā daudz patīkamu un mīļu īpašību, bet pat sāka vērot sejā majestātisku izteiksmi, pat kaut ko Marsam līdzīgu, militāru, kas, kā zināms, ļoti patīk sievietēm. Viņa dēļ jau sāka maz­liet ķildoties: ievērojušas, ka viņš parasti nostājas pie durvīm, dažas aizgūtnēm steidzās ieņemt vietu tuvāk pie durvīm, un, kad vienai palaimējās to izdarīt ātrāk, tad gan­drīz izcēlās nepatīkams gadījums, un daudzām, kas bija vēlē­jušās darīt to pašu, tāda nekaunība izlikās par daudz riebīga.

Čičikovs tā bija aizņemts no sarunām ar dāmām vai, pareizāk, dāmas viņu ar savām runām tā aizrāva un saval­dzināja, izbārstot kaudzi visvalšķīgākās un smalkākās alego­rijas, kuras visas vajadzēja uzminēt, no kā viņam uz pieres pat izspiedās sviedri, — ka viņš aizmirsa izpildīt pieklājības pienākumu un vispirms pieiet pie mājasmātes. Par to viņš atcerējās tikai tad, kad izdzirda pašas gubernatorienes balsi, kura jau vairāk minušu bija stāvējusi viņa priekšā. Guber- natoriene, jauki galvu kratīdama, drusku laipnā un viltīgā balsī teica: «A Pāvel Ivanovič, tad, lūk, kā jūs!…» precizi nespēju atkārtot gubernatori enes vārdus, bet viņa teica kaut ko lielas laipnības caurstrāvotu tanī garā, kādā saru­nājas dāmas un kavalieri mūsu aristokrātisko rakstnieku stāstos, kuri ir lieli meistari aprakstīt viesistabas un palie­līties ar aristokrātiskā toņa prašanu, tanī garā, ka vai pa- tieši jūsu sirds jau tā aizņemta, ka tanī vairs nav vietas pat ne tai vismazākajā stūrītī nežēlīgi no jums aizmirstajiem. Tajā pašā brīdī mūsu varonis pievērsās gubernatorienei un jau bija gatavs viņai atbildēt nebūt ne sliktāk, kā modes romānos atbild Zvonski, Linski, L'dini, Gremini un visādi veikli militāri cilvēki, kad. nejauši pacēlis acis, pēkšņi apstā­jās, it kā no trieciena apdullināts.

Viņa priekšā stāvēja ne tikai gubernatoriene, viņa turēja pie rokas jaunu sešpadsmit gadu vecu meiteni, svaigu gaiš­mati ar smalkiem un glezniem sejas pantiem, ar smailu zodu, burvīgi apaļīgu sejas ovālu, kādu mākslinieks ņemtu par paraugu Madonnai un kādu tikai reti gadās redzēt Krievijā, kur viss mīl būt plašu apmēru, viss, kas vien ir: ir kalni, ir meži, ir stepes, ir sejas, ir lūpas, ir kājas; to pašu gaišmati, kuru viņš bija saticis ceļā, kad atgriezās no Nozdreva, kad aiz kučieru vai zirgu muļķības viņu ekipāžās bija tik dīvaini sadūrušās, iejūgi tā samudžinājušies un tēvocis Mitjajs ar tēvoci Miņaju bija ņēmušies lietu atmudžināt. Čičikovs tā apjuka, ka nevarēja pateikt neviena sakarīga vārda, un nomurmināja velns zina ko, ko nekādā ziņā neteiktu ne Gremins, ne Zvonskis, ne Lidins.

«Jūs vēl neesat pazīstami ar manu meitu?» teica guberna­toriene: «institūta audzēkne, tikko kā beigusi.»

Viņš atbildēja, ka viņam jau bijusi laime nejaušā kārtā iepazīties; pamēģināja vēl kaut ko piemetināt, bet kaut kas pavisam neizdevās. Gubernatoriene, divus trīs vārdus patei­kusi, beidzot ar meitu aizgāja uz zāles otru galu pie citiem viesiem, bet Čičikovs vēl arvien nekustīgi stāvēja vienā un tajā pašā vietā, kā cilvēks, kurš jautri izgājis uz ielas pastai­gāties, kura acis gatavas raudzīties uz visu, un pēkšņi nekus­tīgi apstājies, atceroties, ka viņš ir kaut ko aizmirsis, un tad nekā muļķīgāka nav par tādu cilvēku: acumirklī bezrūpīgā izteiksme no vioa sejas nozūd; viņš pūlas atcerēties, ko ir aizmirsis, vai tas būtu lakats, bet lakats ir kabatā, vai tā būtu nauda, bet nauda arī ir kabatā, viss, liekas, ir klāt, bet tomēr kāds nezināms gars viņam čukst ausī, ka viņš ir kaut ko aizmirsis. Un tagad jau viņš apjucis un nemierīgs raugās uz pūli, kas kustas viņa priekšā, uz joņojošajām ekipāžām, uz garāmejošā pulka ķiverēm un šautenēm, uz izkārtni, un nekā lāgā neredz. Tāpat arī Čičikovs pēkšņi kļuva svešs visam, kas ap viņu norisinājās. Tajā brīdī no dāmu smaržīgajām lūpām uz viņu plūda daudz smalku un mīļu aicinā­jumu un jautājumu … «Vai atļauts mums, nabagām zemes iemītniecēm, būt tik drošām, lai jums jautātu, par ko iūs sapņojat?» «Kur atrodas tās laimīgās vietas, kurās lidinās jūsu domas?» «Vai drīkst zināt tās vārdu, kura jūs iegrem­dējusi šajā saldā sapņu ielejā?» Bet viņš uz visu atbildēja ar kategorisku nevērību, un patīkamās frāzes pazuda kā ūdenī. Viņš pat bija tik nepieklājīgs, ka no viņām drīz vien aizgāja uz otru pusi, vēlēdamies palūkoties, kurp aizgājusi gubernatoriene ar savu meitu. Bet šķita, ka dāmas nevēlas viņu tik ātri atstāt, ikviena pati sevī bija nolēmusi lietot vis­dažādākos ieročus, tik bīstamus mūsu sirdīm, un laist darbā visu, kas vien tas labākais. Jāpiezīmē, ka dažām dāmām, es saku, ka dažām dāmām, tas nebūt nenozīmē, ka visām, piemīt maza vājība, ja viņas pie sevis ievēro kaut ko sevišķi jauku, vai nu pieri, vai muti, vai rokas, tad jau domā, ka viņu jaukākā sejas daļa tā tūliņ pirmā visiem duras acīs un ka visi pēkšņi sāks vienā balsī runāt: «palūkojieties, palū­kojieties, kāds viņai skaists grieķu deguns vai arī kāda pareiza, burvīga piere!» Ja kādai ir skaisti pleci, tad viņa jau iepriekš pārliecināta, ka visi jaunie cilvēki būs pilnīgā sajūsmā un tajā laikā, kad viņa ies garām, aizgūtnēm atkār­tos: «ak, kādi viņai brīnišķīgi pleci,» bet uz seju, matiem, degunu, pieri pat nepaskatīsies, un, ja arī paskatīsies, tad tā kā uz kaut kādu blakus lietu. Tā domā dažas dāmas. Ikviena dāma pie sevis nozvērējās dejās būt pēc iespējas burvīgāka un visā pārākuma spožumā parādīt to, kas viņai bija vis­pārākais. Pastmeistariene valsējot tik tīksminoši nolieca uz sāniem galvu, ka varēja just patiešām kaut ko ne no šīs pasaules. Kāda ļoti mīļa dāma, kura bija atbraukusi pavisam ne tādēļ, lai dejotu, sakarā ar atgadījušos, kā pati izteicās, nelielo incommodite augonīša veidā uz labās kājas, aiz kāda iemesla bija spiesta pat uzvilkt plīša zābakus, — tomēr neno­cietās un aplaida dažus apļus plīša zābakos taisni tādēļ, lai pastmeistariene patiesi pārāk daudz neieņemtu savā galvā.

Bet viss tas neatstāja uz Čičikovu cerēto iespaidu. Viņš pat neskatījās uz apļiem, ko taisīja dāmas, bet nemitīgi slējās pirkstgalos, lai redzētu pāri galvām, kur varēja būt noslēpu­si es intriģējošā gaišmate; pietupās arī, raudzīdamies starp pleciem un mugurām, beidzot atrada un ieraudzīja viņu sēdot kopā ar māti, pār kuru cēli šūpojās kāda austrumnieciska čalma ar spalvu. Likās, it kā viņš gribētu viņas izņemt triecienā; vai nu tā bija pavasara jūsma, kas uz viņu iedar­bojās, vai arī kāds viņu stūma no muguras, tikai viņš apņē­mīgi spiedās uz priekšu, nekā nevērojot; akciznieks no Viņa saņēma tādu grūdienu, ka sagrīļojās un tikko tikko noturējās uz vienas kājas, citādi, protams, būtu līdz ar sevi nogāzis veselu virkni; pastmeistars arī atkāpās un paskatījās viņā ar izbrīnu, jauktu ar diezgan smalku ironiju, bet viņš neska­tījās uz viņiem; viņš tālumā redzēja tikai gaišmati, kura apģērba garu cimdu un, bez šaubām, dega tieksmē lidot pa parketu. Bet tur nomalē jau četri pāri spēra vaļā mazurku; papēži lauza grīdu, un armijas štabskapteinis strādāja ar miesu un dvēseli, ar kājām un rokām griežot tādus pas, kādus ir sapnī nevienam nebija gadījies izgriezt. Čičikovs aizlavījās garām mazurkai gandrīz pa pašiem papēžiem un tieši uz to vietu, kur sēdēja gubernatoriene ar meitu. Taču viņš piegāja pie viņām ļoti nedroši, netipināja tik veikli un izmeklēti ar kājām, p&t mazliet apjuka, un visās kustībās bija redzama kaut kāda neveiklība.

Nevar droši pateikt, vai patiesi mūsu varonī bija atmo­dušās mīlestības jūtas, pat apšaubāmi, ka tāda veida kungi, tas ir, ne īsti resni, tomēr arī ne īsti tievi, būtu spējīgi uz mīlestību, bet pie visa tā te bija kaut kas tik dīvains, kaut kas tāda veida, ko viņš pats sev nevarēja izskaidrot! viņam likās, kā viņš pats vēlāk atzinās, ka visa balle, ar visu savu čalu un troksni, uz kādu brīdi it kā attālinājās; vijoles un ragi plēsa kaut kur aiz kalniem, un viss ietinās miglā, līdzīgi tai, kāda ir nevērīgi uzzīmētam laukam gleznā. Un no šī mig­lainā, kaut kā uztrieptā iauka skaidri un pabeigti raudzījās tikai aizrautīgās gaišmates smalkie vaibsti: viņas ovāli apa­ļīgā sejiņa, viņas slaidais stāvs, kāds mēdz būt insti­tūta audzēknēm pirmajos mēnešos pēc beigšanas, viņas bal­tais, gandrīz vienkāršais tērps, kas viegli un veikli visur aptvēra jaunos un vingros locekļus', kuri veidojās kaut kādās skaidrās līnijās. Šķita, ka viņa visa līdzīga kādai paijai, kas precizi izgrebta ziloņkaulā; tikai viņa vienīgā baltoja un caurspīdīga un gaiša raudzījās no duļķainā necaurredzamā pūla.

Redzams, tas tā mēdz būt pasaulē, redzams, arī Čičikovi uz dažiem mirkļiem dzīvē pārvēršas par dzejniekiem., bet dzejnieka vārds būs pārmērīgs. Vismaz viņš pats sevi sajuta par kaut ko līdzīgu jaunam cilvēkam, gandrīz gandrīz vai par huzaru. Ieraudzījis viņām līdzās tukšu krēslu, viņš tūliņ to aizņēma. Sarunas no sākuma nevedās, bet vēlāk lieta gāja, un viņš pat atguva drosmi, bet… te, par lielu nožēlošanu, vajag atzīmēt, ka cienījami ļaudis, kas ieņem svarīgus amatus, sarunās kaut kā mazliet smagnēji, uz tām ir meistari poručiku kungi un nekādi ne augstāk par kapteiņa činām. Kā viņi to dara, dievs viņus zina: liekas, runā ne visai gudras lietas, bet meiča vienā laidā šūpojas krēslā aiz smiekliem; bet valsts padomnieks dievs zina ko sāks stāstīt: vai nu runās par to, ka Krievija ļoti plaša valsts, vai nu pateiks komplimentu, kurš, kaut gan izdomāts ne bez asprātības, bet no kura briesmīgi ož pēc grāmatas: un, ja arī pateiks kaut ko smieklīgu, tad pats smejas nesalīdzināmi vairāk nekā tā, kas viņā klausās. Te tas tiek piezīmēts tādēļ, lai lasītāji saprastu, kāpēc gaišmate sāka žāvāties mūsu varoņa stāstu laikā. Taču varonis to visu nemaz neredzēja, stāstīdams par daudzām patīkamām lietām, par kurām viņam jau bija nā­cies stāstīt līdzīgos gadījumos dažādās vietās: proti, Simbirskas guberņā pie Sofrona Ivanoviča Bezrūpīgā, kur toreiz bija viņa meita Adelaide Sofronovna ar trim svainēm: Mariju Gavrilovnu, Aleksandru Gavrilovnu un Adelheidi Gavrilovnu; pie Fjodora Fjodoroviča Perekrojeva Rjazaņas guberņā; pie Flora Vasiljeviča Uzvarētāja Penzas guberņā un pie viņa brāļa Pētera Vasiljeviča, kur bija viņa sievas māsa Katrīna Michailovna un viņas mazmeitas Roze Fjcdorovna un Emilija Fjodorovna; Vjatkas guberņā pie Pētera Varsonofjeviča, kur bija viņa vedeklas māsa Pelageja Jegorovna ar radinieci Sofiju Rostislavnu un divām pusmā­sām Sofiju Aleksandrovnu un Maklaturu Aleksandrovnu.

Visām dāmām ļoti nepatika tāda Cičikova izturēšanās. Viena no viņām tīšām pagāja viņam garām, lai liktu to viņam manīt, un pat diezgan nevērīgi aizskāra gaišmati ar savas kleitas rulo, bet ar šalli, kas lidinājās ap viņas pleciem, izrīkojās tā, ka tās gals trāpīja viņu tieši sejā, tajā pašā laikā viņam aiz muguras kopā ar vijolīšu smaržu izlidoja diezgan asa un indīga piezīme. Bet vai nu viņš patiesi nedzirdēja, vai arī izlikās, ka nedzird, tikai tas bija slikti; jo dāmu spriedu­mus mums būs cienīt: to viņš arī nožēloja, bet tikai pēc tam, tātad par vēlu.

Sašutums, no visiem viedokļiem taisnīgs, izpaudās daudzās sejās. Lai cik liels svars Cičikovam bija sabiedrībā, kaut arī viņš bija miljonārs un viņa sejā viedās varenums, un pat kaut kas līdzīgs Marsam, un militārs, bet ir lietas, kuras dāmas nepiedos nevienam, lai viņš būtu kas būdams, un tad ir beigas! Ir gadījumi, kur sieviete, lai cik tā, salīdzinot ar vīrieti, būtu vāja un nevarīga rakstura, bet pēkšņi kļūst cietāka ne tikai kā vīrietis, bet par visu, kas vien ir pasaulē. Nevērība, gandrīz netīša, ko Čičikovs bija izrādījis, pat atjaunoja dāmu vidū vienprātību, kas jau taisījās izirt sakarā ar krēsla iegūšanu. Kaut kādos sausos un parastos vārdos, kurus nejauši bija izteicis, saskatīja kodīgus mājienus. Visu postu vainoja satīrisks dzejolis, ko bija sacerējis kāds no jaunajiem cilvēkiem, bez kā, kā zināms, gandrīz nekad neiztiek guberņas ballēs. So dzejoli tūliņ pierakstīja Cičikovam. Sašutums auga, un dāmas pa dažādiem kaktiem sāka par viņu runāt ļoti nelabvēlīgā kārtā; bet nabaga insti­tūta audzēkne bija galīgi iznīcināta, un spriedums par viņu bija jau parakstīts.

Pa to laiku mūsu varonim gatavojās ārkārtīgi nepatīkama nejaušība: tajā brīdī, kad gaišmate garlaikojās, bet viņš stāstīja viņai šādus tādus notiķumus, kas bija gadījušies dažādos laikos un pat skāra grieķu filozofu Diogenu, no dibensistabas parādījās Nozdrevs. Vai nu viņš bija izrāvies no bufetes, vai arī no nelielās zaļās viesistabas, kur risinā­jās spēcīgāka spēle nekā parastais vists, vai nu ar paša gribu, vai arī viņu izgrūda, tikai parādījās viņš, jautrs, priecīgs, satvēris pie rokas prokuroru, kuru, liekas, jau vazāja labu laiku, tāpēc ka nabaga prokurors grozīja uz visām pusēm savas biezās uzacis, it kā meklēdams līdzekli atbrīvoties no šī draudzīgā ceļojuma roku rokā. Patiesi, tas bija neciešami. Nozdrevs, dūšu. uztaisījis ar pāris tējas tasēm, protams, ne bez ruma, nu melsa bez žēlastības. Čičikovs, viņu jau no tālienes ieraudzījis, izšķīrās pat par upuri, tas ir, atstāt savu apskaužamo vietu un cik iespējams steidzīgi aiz­iet; nekā laba viņam nevēstīja šī satikšanās. Bet kā par postu šai brīdī iznira gubernators un izteica ārkārtīgu prieku, ka atradis Pāvelu Ivanoviču, un apstādināja viņu ar lūgumu būt par tiesnesi strīdā ar divām dāmām par to, vai sievietes mīlestība ir ilgstoša vai nav; bet pa to laiku Nozdrevs jau viņu bija ieraudzījis un gāja tieši pretim.

«A, Chersonas muižnieks, Chersonas muižnieks!» viņš kliedza, pienākdams un skaļi smiedamies, no kā drebēja viņa svaigie, kā pavasara roze sārtie vaigi: «ko, vai daudz sapirki mirušo? Jā, jūs taču nezināt, jūsu ekselence,» viņš bļaustījās turpat, pievērsdamies gubernatoram: «viņš tirgojas ar miru­šām dvēselēm! Dieva vārds. Paklau, Čičikov! tu taču, es tev saku pa draugam, lūk, mēs visi te esam tavi draugi, lūk, arī viņa ekselence šeit, es tevi pakārtu, nudien, pakārtu!»

Čičikovs vienkārši nezināja, kur atrodas.

«Ticiet vai ne, jūsu ekselence,» turpināja Nozdrevs: «kad viņš man teica: pārdod mirušās dvēseles, es tā ir pārplīsu no smiekliem. Atbraucu šurp, man stāsta, ka nopircis par trim miljoniem zemniekus ar pārvietošanu; kas par pārvietošanu! viņš taču nopirka no manis mirušus. Paklau, Čičikov, tu taču esi lops, nudien, lops, lūk. arī viua ekselence šeit, vai nav tiesa, prokuror?»

Bet prokurors un Čičikovs, un pats gubernators tā apjuka, ka galīgi neatrada, ko atbildēt, bet Nozdrevs. nemaz nepie­vērsdams uzmanības, tikai turpināja savu pussakarīgo runu: «Nu tu, brāl, tu, tu … es no tevis neatkāpšos, kamēr neuz­zināšu kādēļ tu pirki mirušās dvēseles. Paklau, Čičikov, tev taču patiesi jākaunas, tev. tu pats zini, nav labāka drauga kā es. Lūk, arī viņa ekselence šeit, vai nav tiesa, prokuror? Jūs neticēsiet, jūsu ekselence, kā mēs viens otram esam pie­ķērušies, tas ir, vienkārši ja jūs teiktu, lūk, es te stāvu, bet jūs teiktu: Nozdrev! saki pēc sirdsapziņas, kas tev dārgāks, paša tēvs vai Čičikovs? Teikšu Čičikovs, nudien… Atļauj, sirsniņ, es tev uzspiedīšu vienu bezē. Atļaujiet taču, jūsu ekselence, man viņu nobučot. Jā, Čičikov, tu nu nepretojies, vienu bezē atļauj uzspiest tavam sniegbaltajam vaigam!» Nozdrevs tika tā atgrūsts ar savu bezē, ka tikko nenolidoja uz grīdas: no viņa visi atkāpās un vairāk neklausījās: bet tomēr viņa vārdi par mirušo dvēseļu pirkšanu bija izteikti visā rīklē un pavadīti ar tik skaļiem smiekliem, ka pievērsa pat to uzmanību, kas atradās vistālākos istabas kaktos. Sis jaunums izlikās tik dīvains, ka visi apstājās ar kokainu, muļķīgi jautājošu izteiksmi. Čičikovs ievēroja, ka daudzas dāmas samirkšķinājās savā starpā ar kaut kādu ļaunu, kodīgu smīnu, un dažu personu izteiksmē parādījās kaut kas tik divdomīgs, kas vēl vairāk palielināja šo apjukumu. Ka Nozdrevs ir pēdējais melis, tas bija visiem zināms, un nemaz nebija nekas jauns dzirdēt no viņa pilnīgas aplamības; bet mirstīgai^, patiesi, grūti pat saprast, kā ierīkots šis mirstī­gais: lai cik triviāls būtu jaunums, bet lai tik tas būtu jau­nums, viņš katrā ziņā to paziņos otram mirstīgajam, kaut vai tikai tādēļ, lai pateiktu: «paraugieties, kādus melus palaidis!», bet otrs mirstīgais ar patiku pastieps ausi, kaut gan vēlāk pats teiks: «jā, tie ir pilnīgi triviāli meli, kas nav uzmanības vērti!» un tūliņ pēc tam dosies meklēt trešo mirstīgo, lai, izstāstījis viņam, pēc tam kopā ar viņu izsauk­tos cēlā sašutumā: «kādi triviāli meli!» Un tas katrā ziņā apies visu pilsētu, un visi mirstīgie, lai cik viņu būtu, izru­nāsies pēc sirds patikšanas un pēc tam atzīs, ka tam nav vērts pievērst uzmanības un ir necienīgi par to runāt.

Sis niecīgais notikums acīm redzami nospieda mūsu varoni. Lai cik aplami muļķa vārdi, bet dažreiz to pietiek, lai samulsinātu gudru cilvēku. Viņš sāks justies neērti, ne­labi: gluži tā, kā kad ar skaisti nospodrinātu zābaku piepeži būtu iekāpis netīrā, smirdošā peļķē, ar vārdu, nelabi, pavi­sam nelabi! Viņš mēģināja par to nedomāt, centās izklaidē­ties, uzjautrināties, piesēdās pie vista, bet viss gāja kā grei­zais ritenis: divas reizes viņš izspēlēja cita krāsu un, aizmir­sis, ka trešo nekauj, atvēzējās ar visu roku un aiz muļķības nokāva pats savu. Priekšsēdētājs nekādi nevarēja saprast, kā Pāvels Ivanovičs, kurš tik labi un, var teikt, smalki iz­prata spēli, varēja pielaist tamlīdzīgas kļūdas un nokaut viņa pīķa karali, uz kuru, pēc paša izteicieniem, paļāvies kā uz dievu. Protams, pastmeistars un priekšsēdētājs un pat pats policijmeistars, kā nākas, jokojās par mūsu varoni, vai tik viņš neesot iemīlējies, un ka mēs jau gan zinām, ka Pāvelam Ivanovičam sirsniņa klibo, zinām, kas to ievainoj's: bet viss tas viņu nekādi neiepriecināja, lai kā viņš mēģināja smieties un atjokoties. Pie vakariņām arī viņš nekādi nespēja uzplaukt, nevērojot, ka sabiedrība pie galda bija patīkama un ka Nozdrevs jau sen bija izsviests; jo pašas dāmas bei­dzot bija ievērojušas, ka viņa uzvešanās kļūst pārlieku skan­daloza. Katiljona vidū viņš bija nosēdies uz grīdas un sācis tvarstīt dejotājus pie stērbelēm, kas jau ne pēc kā neizska­tījās, pēc dāmu izteicieniem. Vakariņas bija ļoti jautras, visas sejas, kas ņirbēja trejžuburu lukturu, puķu, konfekšu un pudeļu priekšā, bija apspīdētas ar visnepiespiestāko ap­mierinātību. Oficieri, dāmas, frakas, viss dvesa laipnību, pat līdz sājumam. Vīrieši lēca augšā no krēsliem un skrēja atņemt sulaiņiem bļodas, lai ar neparastu veiklību tās piedā­vātu dāmām. Kāds pulkvedis pasniedza dāmai šķīvi ar mērci kaila zobena galā. Gados cienījami vīrieši, kuru vidū sēdēja arī Čičikovs, skaļi strīdējās, prātīgam vārdam uzkoz- dami zivi vai gaļu, nežēlīgā veidā samērcētu sinepēs, un strīdējās par tiem priekšmetiem, kuros viņš vienmēr bija piedalījies; bet viņš bija līdzīgs nogurušam, tālā ceļā samo­cītam cilvēkam, kuram nekas nenāk prātā un kuram nav spēka ne iekš kā iedziļināties. Viņš pat nesagaidīja vakariņu beigas un aizbrauca mājās nesalīdzināmi agrāk, nekā bija paradis aizbraukt.

Tur, lasītājam tik pazīstamajā istabiņā, ar kumodi durvju priekšā un tarakaniem, kas dažbrīd raudzījās no kaktiem, viņa domas un gars bija tikpat nemierīgā stāvoklī, cik nemie­rīgs bija tas atzveltnes krēsls, kurā viņš sēdēja. Nepatīkami, nemierīgi viņam bija ap sirdi, tur palika kaut kāds mokošs tukšums. «Kaut jūs visus, kas izdomāja tās balles, būtu velns parāvis!» teica viņš dusmās. «Nu, par ko aiz muļķības priecājas? Guberņā neraža, dārdzība, bet viņiem tik balles! Ek, gudrība: izgreznojušās bābu lupatām! It kā nebūtu redzēts, ko daža sev uzkrāvusi mugurā par tūkstoš rubļiem! Jeb ņemsim par piemēru zemnieku obroku vai, kas vēl ļau­nāk, mūsu pašu sirdsapziņu. Taču ir zināms, kādēļ tu ņem kukuli un blēžojies: tādēļ, lai sievai iegādātu šalli vai arī dažādus robronus, kaut tos jupis parāvis, kā visus sauc. Un kāpēc? tāpēc ka lai kaut kāda pļāpa Sidorovna neteiktu, ka pastmeistarienei labāks tērps nekā viņai, un tāpēc izgrūž viņai tūkstoš rubļu. Kliedz: «balle, balle, uzjautrināšanās!» Vienkārši draņķīga balle, nepavisam ne krievu garā, ne krievu raksturā, velns zina kas: pieaudzis, pilngadīgs cilvēks piepeši izlec visgarām melnā, applucināts, apstiepts kā vel­nēns un nu tik mētāties ar kājām. Dažs pat pārā stāvēdams sarunājas ar otru par svarīgu darīšanu, bet tanī pašā laikā kā kazlēns taisa pa labi un pa kreisi venzeļus .. . Viss tas no mērkaķības, viss tas no mērkaķības! Ja francūzis četrdesmit gados ir tāds pats bērns, kā bijis piecpadsmit, tad, lūk, mums tāpat vajag! Nē, patiesi. .. pēc katras balles taisni kā kad būtu izdarījis kādu grēku; pat atcerēties par to negribas. Galva pilnīgi tukša; tāpat kā pēc sarunas ar kādu augstākās sabiedrības cilvēku: par visu viņš izrunāsies, pie visa maz­liet pieskarsies, visu pateiks, ko izrāvis no grāmatām, raibi, skaisti, bet galvā kad jel kas no tā būtu palicis, un redzi pēc tam, ka pat saruna ar vienkāršu tirgotāju, kas zina tikai vienīgi savu lietu, bet zina to stingri pēc pieredzes, labāka par visiem tiem zvārguļiem. Nu, ko no viņas, no tās balles, izspiedīsi? Nu, ja, teiksim, kāds rakstnieks būtu iedomājies visu to skatu aprakstīt, tāds kā tas ir? Nu, arī grāmatā, arī tur tā būtu tikpat aplama kā dzīvē. Kas tur īsti ir: vai tiku­mība vai netikumība? vienkārši, velns viņu zina, kas! Nospļaudīsies un aizvērsi pēc tam grāmatu.» Tā Čičikovs nelabvēlīgi atsaucās par ballēm vispārīgi, bet, liekas, še bija piejaucies cits dusmu iemesls. Galvenais īgnums bija nevis par balli, bet par to, kā tai gadījās izbeigties, ka pēkšņi viņš visu priekšā parādījās dievs zina kādā gaismā, ka nospēlēja kaut kādu divdomīgu lomu. Protams, paraudzījies uz to saprātīga cilvēka acīm, viņš redzēja, ka viss tas muļķība, ka aplamais vārds nekā nenozīmē, sevišķi tagad, kad galvenā lieta jau nodarīta, kā pienākas. Bet cilvēks ir dīvains: viņu stipri apbēdināja to nelabvēlība, kurus viņš necienīja un par kuriem atsaucās asi, nosodīdadms viņu zūdīšanos un greznību. Viņu jo vairāk kaitināja tas, ka, lietu skaidri apska­tījis, viņš redzēja, ka pa daļai tam par iemeslu bija pats. Tomēr uz sevi viņš nesaskaitās, un te, protams, viņam bija taisnība. Visiem mums ir maza vājība mazliet sevi pažēlot, bet cenšamies labāk pameklēt kādu savu tuvāko, uz ko izgāzt savas dusmas, piemēram, uz kalpu, uz mums pakļauto ierēdni, kas tajā brīdī pagadījies, uz sievu vai, beidzot, uz krēslu, kuru aizmet velns zina kur, pie pašām durvīm, tā ka tam nolūst roku balsti un atzveltne, lai, sak, tas saprot, kas ir dusmas. Tāpat arī Čičikovs drīz vien atrada tuvāko, uz kura pleciem uzkrāva visu, ko tik vien dusmas var iedvest. Sis tuvākais bija Nozdrevs, un, nekā neteiksi, viņš tika tā apstrādāts no visiem sāniem un pusēm, kā varbūt gadās būt apstrādātam kaut kādam blēdim stārastam vai arī tā, kā kučieri apstrādā kāds braucējs, pieredzes bagāts kap­teinis, bet dažreiz arī ģenerālis, kurš virs visiem jau klasis­kiem kļuvušajiem izteicieniem pieliek vēl daudz nezināmu, kurus viņš pats personīgi ir izgudrojis. Visi Nozdreva radu­raksti tika apskatīti, un daudzi no viņa ģimenes locekļiem dabūja uz bērnu bērniem.

Bet tajā laikā, kad viņš sēdēja savā cietajā krēslā, tirdīts no domām un bezmiega, centīgi pacienādams Nozdrevu un visus viņa radus, un viņa priekšā mirguļoja tauku svece, kuras dakts jau sen bija apklājusies ar melnu apdegušu cepuri, ik brīdi draudot nodzist, un viņa logā raudzījās akla tumša nakts, jau vērsdamās zilgmē no tuvīnās ausmas, un tālē sasaucās daži gaiļi, un pilnīgi aizmigušajā pilsētā varbūt kaut kur vilkās frizēs šinelis, nezināmas šķiras un činas bēdu brālis, kas zina tikai vienu (ak vai!) krievu ļaužu pārāk iemīdīto kroga ceļu, tajā laikā pilsētas otrā pusē risinājās notikums, kas gatavojās padziļināt mūsu varoņa nepatīkamo stāvokli. Tieši pilsētas attālākās ielās un šķērsielās rībināja diezgan dīvaina ekipāžā, ko īsti nevarēja saprast kā lai no­sauc. Tā neizskatījās pēc tarantasa, ne pēc vāģiem, ne pēc puskarietes, bet drīzāk līdzinājās izdobtam tuklvaidzīgam arbūzam, novietotam uz riteņiem. Šā arbūza vaigi, tas ir, durtiņas ar dzeltenas krāsas paliekām, aizvērās ļoti slikti un bija kaut kā sasietas ar auklām tāpēc, ka slēdzenes un rok­turi bija nolietojušies. Arbūzs bija pildīts ar spilveniem tabakas maka vai ruļļa veidā vai ari vienkāršiem spilveniem katūna pārvalkos, piebāzts ar maisiem, kuros bija maizes klaipi, veģi, biezpiena rauši, pīrādziņi un ūdens kliņģeri. Kaut kur no augšas raudzījās vistas pīrāgs un rasola pīrāgs. Pakaļkāpslī bija novietojusies persona no sulaiņu sugas, tērpta svārkā no mājās darinātas svītrotas kok­vilnas drēbes, viņa bārda bija neskūta un vietām sirma, persona, kas pazīstama ar nosaukumu zēns. Dzelzs iekavu un sarūsējušo atsperu troksnis un čīkstēšana otrā pilsētas malā uzcēla no miega sargu, kurš, pacēlis savu alebardu, cik jau­das, neizpratnē iekliedzās: kas nāk? taču redzēdams, ka neviens nenāk, bet tālumā bija dzirdama tikai rībināšana, notvēra savā apkaklē kādu zvēru un, piegājis pie laternas, notiesāja to turpat sev uz naga. Pēc kam, alebardu nolicis, atkal aizmiga pēc visiem bruņinieku statūtiem. Zirgi reižu reizēm klupa uz ceļiem, tāpēc ka nebija apkalti, un pie tam līdzenais pilsētas bruģis, kā redzams, bija viņiem maz pazīstams. Kulba, iztaisījusi vairākus pagriezienus no ielas ielā, beidzot iegriezās tumšā šķērsielā garām nelielajai Nikolas draudzes baznīcai, kas atrodas Nedotičkos, un apstā­jās protopopienes nama vārtu priekšā. No karietes izlīda meiča lakatu ap galvu, vamzi mugurā un ar abām dūrēm ar tādu spēku ieklupa vārtos, ka tā jaudātu tikai vīrietis (zēnu, svītrainas drēbes svārkos, pēc tam aiz kājām novilka zemē, jo viņš gulēja nāves miegā). Suņi sāka riet, un vārti, atvērušies, kaut gan ar lielām pūlēm, beidzot aprija šo ne­veiklo ceļošanas līdzekli. Ekipāžā iebrauca šaurajā pagalmā, kas bija pieblīvēts ar malku, vistu kūtīm un visādiem būriem; no ekipāžās izkāpa lielmāte: šī lielmāte bija muiž­niece, kolēģiju sekretāriene Korobočka. Drīz vien pēc mūsu varoņa aizbraukšanas vecīte bija kļuvusi tik nemierīga, kaut tikai netop no viņa piekrāpta, ka, negulējuši trīs naktis no vietas, apņēmās braukt uz pilsētu, nevērojot to, ka z; rgi nebija apkalti, un tur skaidri uzzināt, cik tagad maksā mirušās dvēseles un vai tik viņa nav pāršāvusi buku, dievs pasarg, pārdodama tās, varbūt, trīs reizes lētāk. Kas izcēlās no šīs atbraukšanas, lasītājs var uzzināt no kādas sarunas, kas notika starp divām dāmām Šī saruna… bet lai šī saruna labāk notiek nākošajā nodaļā.