III NODAĻA
«Ja pulkvedis Koškarevs patiesi ir jucis, tad nav slikti,» sacīja Čičikovs, atkal atrazdamies klajo lauku vidū un plašumā, kad viss bija izzudis un palicis tikai debessjums un pamalē divi mākoņi.
«Vai tu, Selifan, labi apjautājies par ceļu pie pulkveža Koškareva?»
«Es, Pāvel Ivanovič, redzat, tā kā visu laiku noņēmos ap ratiem, tad man nebija va]as, bet Petruška iztaujāja kučieri.»
«Redz, kāds muļķis! Tev teikts, uz Petrušku nepalaujies: Petruška ir malkas pagale; Petruška ir muļķis; Petruška, domāju, vēl tagad piedzēries.»
«Kas tur par lielu gudrību!» sacīja Petruška, pa pusei atgriezies un šķībi paraudzījies. «Nav nekā cita kā, nobraucot no kalna, braukt pa pļavu.»
«Bet tu, bez sīvā, neko mutē neesi ņēmis? Jauks tu esi, ļoti jauks! Var gan sacīt: ar skaistumu Eiropu apstulbojis!» To teicis, Čičikovs noglaudīja savu zodu un nodomāja: «Kāda gan, lūk, starpība starp izglītotu pilsoni un neaptēsta sulaiņa fiziognomiju!»
Pa tam rati brauca lejup no kalna. Atkal parādījās pļavas un tāles ar izsvaidītām apšu birztalām.
Viegli līgodamies elastīgajās atsperēs, ērtā ekipāžā turpināja uzmanīgi ripot lejup pa lēzeno nogāzi un beidzot brauca pa pļavām, garām.dzirnavām, viegli norībēdama pa tiltiem, nedaudz šūpodamās pa mīksto liekņas zemi. Un kaut jel viens cinis vai sieksta liktu sāniem sevi just! Prieks, ne rati!
Atri aizslīdēja viņiem garām krūmāji, tievie elksnīši un sudrabotās papeles, ar zariem sizdamas uz bukas sēdošo Selifanu un Petrušku. Pēdējam tie arvien norāva cepuri. Saīgušais kalps lēca no bukas, lamāja muļķa koku un saimnieku, kas koku stādījis, bet piesiet cepuri vai kaut ar roku pieturēt negribēja, cerēdams, ka tā būs pēdējā reize un vairs tā negadīsies. Tālāk nāca bērzi, tad eglājs. Ap saknēm biezs zēlums; zāle — zilais zobenājs un dzeltenā meža tulpe. Mežs krēslojās un taisījās satumst. Tad pēkšņi it visur, caur zariem un starp celmiem, pazibēja gaismas atspīdumi, it kā mirdzoši spoguļi. Koki kļuva retāki, atspīdumi lielāki… un, lūk, viņu priekšā ezers — ūdens plašums verstis četras caurmērā. Pretējā krastā pār ezeru pacēlās sādžas pelēkās baļķu istabas. No ūdens nāca kliedzieni. Cilvēku 20, līdz jostai, lidz krūtīm un līdz kaklam ūdenī, vilka uz pretējo krastu tīklu. Gadījās ķeza. Kopā ar zivīm bija sapinies kāds apaļš cilvēks, tikpat garš, cik plats. — taisni kā arbūzs vai mučele. Tas atradās kļūmīgā stāvoklī un kliedza visā rīklē: «Lempi Deniss, pasniedz Kozmam! Kozma, paņem galu no Denisa! Nespiedies tā, Foma Lielais! ej tur, kur Foma Mazais. Velni! es jums saku, sarausiet tīklus!» Kā redzams, arbūzs par sevi nebaidījās: aiz sava resnuma viņš noslīkt nevarēja, un, lai kā viņš kūleņotos, vēlēdamies ienirt, ūdens tomēr to uznestu augšā; un, ja vēl divi viņam uzsēstos mugurā, viņš tomēr, kā tiepīgs pūslis, noturētos ar tiem virs ūdens, tikai mazliet stenēdams un caur degunu laizdams burbuļus. Bet viņš ļoti baidījās, ka nenoraujas tīkls un neizbēg zivis, un tāpēc, bez visa cita, viņu vēl vilka ar uzmestām virvēm daži krastā stāvošie cilvēki.
«Tam jābūt kungam, pulkvedim Koškarevam,» sacīja Selifans.
«Kāpēc?»
«Tāpēc, ka viņa miesa, atļaujieties ievērot, ir baltāka nekā pārējiem un arī miesas apmērs cienījamāks, kā jau kungam.»
Pa tam tīklos sapinušos kungu jau bija pievilkuši diezgan tuvu krastam. Sajutis, ka var ar kājām aizsniegt dibenu, viņš nolaidās stāvu un tai brīdī pamanīja uz dambja uzbrau- kušos ratus un tajos sēdošo Cičikovu.
«Vai jau pusdienas ēdāt?» uzsauca kufigs, ar noķerto zivi tuvodamies krastam, viss tīklā ietinies, — kā dāmas rociņa, vasaru šķidrā cimdā, — vienu roku, aizsardzībai pret sauli, turēdams virs acīm, bet otru zemāk, — kā Mediču Venera, iznākot no peldes.
«Nē,» sacīja Čičikovs, paceldams cepuri ņn klanīdamies savā ekipāžā.
«Nu, tad pateicieties dievam!»
«Kas tad ir?» ziņkārīgi jautāja Čičikovs, turēdams cepuri virs galvas.
«Lūk, kas ir! Met zemē tīklu, Foma Mazais, un izcel stori no baļļas! Lempi Kuzma, ej, palīdzi!»
Divi zvejnieki piecēla no baļļas kaut kāda nezvēra galvu. «Rau, kāds kņazs! no upes ieklīdis!» apaļais kungs sauca. «Brauciet uz muižu! Kučier, griez mazliet zemāk cauri sakņu dārzam! Teci, lempi Foma Lielais, novākt aizžogojumu! Viņš jūs aizvedīs, bet es tūlīt…»
Garkājainais, basais Foma Lielais, tāpat kā bija, vienos kreklos, skrēja karietei pa priekšu cauri visai sādžai, kur pie katras mājas žāvējās izkārtie vadi, tīkli un murdi: visi zemnieki bija zvejnieki; tad kādā sakņu dārzā izņēma aizžogojumu, un kariete izbrauca caur sakņu dārzu uz laukumu pie koka baznīcas. Tālāk, aiz baznīcas, varēja saredzēt kungu ēku jumtus.
«Mazliet savādnieks šis Koškarevs,» nodomāja Čičikovs.
«Te, lūk, esmu!» blakus atskanēja balss. Čičikovs pagriezās. Kungs jau brauca līdzās, saģērbies: zāles zaļos nankina 6vārkos, dzeltenās biksēs, bez apkaklītes, kā kupidons! Viņš droškā sēdēja sāniski, aizņemdams to visu. Čičikovs gribēja ko teikt, bet resnis jau bija pazudis. Droška atkal parādījās tai vietā, kur tika izvilktas zivis. Atkal atskanēja balsis: «Foma Lielais un Foma Mazais! Kozma un Denis!» Bet, pie nama palieveņa piebraucis, viņš ar lielu izbrīnu redzēja, ka kungs jau stāvēja uz lieveņa un izplēta rokas apkampienam Neizprotama lieta — kā viņš bija spējis tā pārlidot. Viņi saskūpstījās pa vecai krievu paražai, trīskārt krustiski: kungs bija no veco laiku ļaudīm.
«Es jums atvedu sveicienus no viņa ekselences,» sacīja Čičikovs.
«No kādas ekselences?»
«No jūsu radinieka, no ģenerālā Aleksandra Dmitrijeviča.»
«Kas tas par Aleksandru Dmitrijeviču?»
«Ģenerālis Betriščevs,» mazliet izbrīnījies, atbildēja čičikovs.
«Nepazīstu,» tāpat otrs brīnījās.
Cičikova izbrīns pieauga.
«Kā tā? … Vismaz es ceru, ka man ir laime runāt ar pulkvedi Koškarevu?»
«Nē, neceriet. Jūs neesat atbraucis pie viņa, bet pie manis. Pēteris Petrovičs Petuchs! Petuchs Pēteris Petrovičs!» saimnieks teica.
Čičikovs apstulba. «Kā tad tā?» viņš griezās pie Selifana un Petruškas, kuri abi tāpat, mutes pavēruši, acis ieplētuši, viens sēdēja uz bukas, otrs stāvēja pie puskarietes durtiņām. «Kā tad tā, muļķi? Jums tika teikts: pie pulkveža Koškareva … Bet te ir Pēteris Petrovičs Petuchs …»
«Puiši ļoti labi darījuši! Ejiet uz virtuvi: tur jums dos pa mēriņam degvīna,» sacīja Pēteris Petrovičs Petuchs. «Izjlīdziet zirgus un tūlīt dodieties uz saimes istabu!»
«Man kauns: tik negaidīta kļūda …» sacīja Čičikovs.
«Neesat kļūdījies. Vispirms nogaršojiet pusdienas, tad tikai sakiet: vai ir kļūda vai nav? Laipni lūdzu,» sacīja Petuchs, paņēmis Cičikovu zem rokas un vezdams to uz iekštelpām. No istabas viņiem iznāca pretī divi jaunekļi, vasaras žaketēs, — tievi kā kārklu vicas; tie bija izauguši veselu aršinu garāki par tēvu.
«Mani dēli, ģimnāzisti, atbraukuši svētku atvaļinājumā … Nikolaša, tu pakavējies ar viesi; bet tu, Aleksaša, nāc man līdzi.» To teicis, saimnieks nozuda.
Čičikovs nodarbojās ar Nikolašu. Nikolaša, liekas, bija nākamais dīkdienis. Jau ar pirmo iepazīšanos viņš pastāstīja Cičikovam, ka guberņas ģimnāzijā nav nekāda prāta mācīties, ka abi ar brāli viņi gribot braukt uz Pēterburgu, tāpēc, ka province nav vērts, lai viņā dzīvotu …
«Saprotu,» nodomāja Čičikovs: «lieta beigsies ar konditorejām un bulvāriem …» — «Bet sakiet,» viņš jautāja skaļi: «kādā stāvoklī ir jūsu tētiņa muiža?»
«Ieķīlāta,» atbildēja pats tētiņš, atkal ieradies viesistabā: «ieķīlāta.»
«Slikti,» nodomāja čičikovs. «Tā drīz vairs nepaliks nevienas muižas. Jāpasteidzas.» Un teica līdzjūtīgi: «Zēl, ka pasteidzāties ieķīlāt.»
«Nē, nekas,» sacīja Petuchs. «Runā, ka esot izdevīgi. Visi ieķīlā: kā lai atpaliek no citiem? Bez tam visu laiku te vien esmu nodzīvojis: nu, domāju, izmēģināšu padzīvot arī Maskavā. Arī dēli pierunā, grib galvaspilsētas izglītību.»
«Nelga, nelga!» domāja Čičikovs: «izšķiedīs visu un ari bērnus pataisīs par izšķērdētājiem. Tāda krietna muiža.
Redzams — ir zemniekiem, ir pašiem neklājas slikti. Bet, kad sāks izglītoties tur pa restorāniem un teātriem, — viss aizies pie velna. Dzīvojis viņš, bumbulis, labāk sādžā.»
«Es zinu gan, ko jūs domājat,» sacīja Petuchs.
«Ko?» apjucis jautāja Čičikovs.
«Jūs domājat: «Nelga, nelga šis Petuchs: aicināja pusdienās, bet pusdienu arvien vēl nav.» Drīz būs, godājamais. Nocirpta meiča nepaspēs bizes sapīt, kad būs pusdienas gatavas.»
«Tētiņ! Platons Michailičs tuvojas!» sacīja Aleksaša, raudzīdamies pa logu.
«Jāšus bērajā zirgā!» piebilda Nikolaša, noliekdamies pie loga.
«Kur, kur?» iesaucās Petuchs, piesteidzies pie loga.
«Kas šis Platons Michailovičs tāds ir?» jautāja Čičikovs Aleksašam.
«Mūsu kaimiņš Platons Michailovičs Platonovs, jauks cilvēks, lielisks cilvēks,» atteica Petuchs.
Pa tam pats Platonovs ienāca istabā, skaistulis, staltu stāvu, zeltaini gaišiem, sprogainiem matiem. Tam sekoja briesmonis dogs ar platu purnu, vārdā Jarbs, vara kakla saitei šķindot.
«Vai jūs ēdāt pusdienas?» jautāja saimnieks.
«Edu.»
«Ko? Vai mani izsmiet ieradāties? Kas' man no jums, paēduša, par prieku?»
Pasmaidījis viesis teica: «Apmierinieties, neko neesmu ēdis: nav nepavisam ēstgribas.»
«Bet ja jūs redzētu, kas par lomu mums bija! Kādu stori izcēlām! Kādas milzu karūsas, kādas karpas!»
«Pat netīk jūsos klausīties. Kam jūs arvien tik jautrs?»
«Bet kāpēc skumt? Vai manu dieniņ!» sacīja saimnieks.
«Kāpēc skumt? — tāpēc, ka skumji.»
«Maz jūs ēdat, tas ir viss. Pamēģiniet tā labi paēst. Skumjas tik pēdējā laikā izdomājuši; agrāk neviens neskuma.»
«Ko nu lielieties! Tā kā jūs pats nekad nebūtu skumis?»
«Nekad! Pat nezinu, kas tas ir, un arī laika nav skumjām nodoties. Kad rītos pamodies — tūlīt pavārs klāt, jāpasūta pusdienas, tad jādzer tēja, tad ar pārvaldnieku, tad uz zveju,
un tad jau pusdienas klāt. Pēc pusdienas nepaspēsi nokrāk- ties — atkal pavārs, jāpasūta vakariņas; te atnāk pavārs, jāapspriežas par rītdienas pusdienām… Kad lai būtu laika skumjām?»
Visu sarunas laiku Čičikovs vēroja viesi, kas viņu pārsteidza ar savu neparasto skaistumu, stalto, gleznaino stāvu, neizšķiestas jaunības svaigumu, bērnišķīgi tīro seju. Ne kaislības, ne bēdas, pat it nekas uztraukumam vai nemieram līdzīgs nebija uzdrošinājies skart viņa brīnišķīgi tīro seju un iešņāpt tajā kaut grumbiņu, bet līdz ar to arī nekas šo seju neiedzīvināja. Tā palika it kā miegaina, nevērojot šad tad to atdzīvinošo ironisko smaidu.
«Arī es,» viņš teica, «ja atļaujat piezīmēt, nevaru saprast, kā ar tādu ārieni, kāda jums, var skumt. Protams, ja naudas trūkums vai naidnieki, kā dažreiz gadās, kas gatavi apdraudēt pat dzīvību …»
«Ticiet man,» viņu pārtrauca skaistulis viesis: «lai izbēgtu no vienmuļības, es dažreiz vēlētos kaut kādu satraukumu: nu, kaut jel kāds mani sadusmotu — bet arī tā nav. Skumji, un vairāk nekā.»
«Tad gan laikam maz zemes pie muižas, ne visai daudz zemnieku?»
«Nepavisam ne tā. Mums ar brāli ir desmit tūkstoš dese- tinu zemes un vairāk nekā tūkstoš zemnieku.»
«Dīvaini, nesaprotu. Bet, varbūt, neražas, sērgas? Daudz vīriešu cilvēku apmiruši?»
«Taisni otrādi, viss ir labākā kārtībā, un mans brālis ir visteicamākais saimnieks.»
«Un tad vēl skumt! nesaprotu,» sacīja Čičikovs un paraustīja plecus.
«Bet, lūk, mēs tūlīt skumjas aizdzīsim,» teica namatēvs. «Aleksaša, tec žigli uz virtuvi un saki pavāram, lai ātrāk mums atsūta zivju pastētēs. Bet kur tad šis bībis Jemeljans un zaglis Antoška? Kāpēc nenes uzkožamos?»
Te atvērās durvis. Ienāca bībis Jemeljans un zaglis Antoška ar servjetēm, uzklāja galdu, nolika paplāti ar sešām dažādas krāsas liķiera karafām. Ātrā laikā ap paplātēm un karafām radās šķīvju virkne ar daždažādiem kārdinošiem uzkožamiem. Kalpi veikli kustējās, nemitīgi kaut ko atnesdami nosegtos šķīvjos, kuros varēja saklausīt čurkstošu sviestu.
Bībis Jemeljans un zaglis Antoška rīkojās lieliski. Sie nosaukumi viņiem bija iedoti tikai tāpat — uzmudināšanai Kungs nepavisam nebija uz lamāšanos: viņš bija lāga cilvēks, bet krievu cilvēks jau bez sulīgāka vārda nevar iztikt. Viņam tas nepieciešams kā glāzīte degvīna labākai gremošanai. Ko darīt? tāda daba: nemīl nekā sāja.'
Uzkožamiem sekoja pusdienas. Tagad labsirdīgais saimnieks pārvērtās par īstu laupītāju. Pamanījis kādam uz šķīvja tikai vienu gabalu — tūlīt uzlika vēl otru, sacīdams: «Ne cilvēks, ne putns nevar dzīvot uz pasaules nepāros.» Kam bija divi — uzvēla vēl trešo, sacīdams: «Kas tas par skaitli divi? Dievs mīl trijotni.» Ja ciemiņš noēda trīs — viņš saka: «Kur ir redzēti rati ar trim riteņiem? Kas cel istabu ar trim pakšiem?» Ari uz četri viņam bija savs sakāms vārds, uz pieci — tāpat. Čičikovs noēda no kaut kā vai divpadsmit Šķēles un domāja: «Nu, tagad mājastēvs nekā vairs neizdomās.» Bet nekā: mājastēvs, neteikdams ne vārda, uzlika viņam uz šķīvi iesmā ceptu tēja muguras gabalu ar nierēm, un no kāda teļa!
«Divus gadus dzirdīju ar pienu,» sacīja mājastēvs: «kopu to kā dēlu!»
«Nevaru,» teica čičikovs.
«Jūs pamēģiniet un tad sakiet: nevaru.»
«Neies iekšā, vietas nav.»
«Arī baznīcā nebija vietas: iegāja policijmeistars — vieta atradās. Bet bija tik biezs, ka ābolam nav kur nokrist. Jūs tikai pamēģiniet: šis gabals ir tas pats policijmeistars.»
Čičikovs pamēģināja — patiesi, gabals izrādījās līdzīgs policijmeistaram: atradās tam vieta, bet likās, ka nekā vairs iekšā nedabūsi.
«Nu, kā gan šis cilvēks var braukt uz Pēterburgu vai Maskavu? Ar tādu viesmīlību viņš trīs gados nodzīvosies bez biksēm! Tas ir, viņš nezināja, ka tagad tas modernizēts: ari bez viesmīlības var nodzīvoties un ne trīs gados, bet trīs mēnešos.
Viņš tikai lēja un lēja; un, ko neizdzēra viesi, to deva izdzert Aleksašam un Nikolašam, kuri meta glāzīti pēc glāzītes; jau iepriekš bija redzams, kādai cilvēces atziņu nozarei viņi, atbraukuši galvaspilsētā, pievērsīsies. Ar viesiem bija citādi; ar pūlēm, ar pūlēm viņi pārvilkās uz balkonu un ar pūlēm novietojās atzveltnes krēslos. Mājastēvs, kā iesēdās savā, kaut kādā četrvietīgā, tā tūlīt iesnau- dās. Viņa tuklais īpašums, pārvērties kalēja plēšās, pa atvērto muti un nāsīm sāka pūst tādas skaņas, kādas gan reti varētu rasties jaunlaiku muziķiem: gan bungas, gan flauta, gan kaut kāda aprauta dunēšana, it kā suņu riešana.
«Ek kā šņāc!» sacīja Platonovs.
Čičikovs iesmējās.
«Protams, ja šitā paēdīsi, kā tad var uznākt skumjas! Uznāks miegs — vai ne?»
«Jā. Bet tomēr, — atvainojiet, — es nevaru saprast, kā var ļauties skumjām. Pret skumjām ir tik daudz pretlīdzekļu.»
«Kādi tad?»
«Vai nu jauns cilvēks maz ko atradīs? Dejot, spēlēt kādu instrumentu … vai atkal — apprecēties.»
«Ar ko?»
«It kā visapkārt nebūtu patīkamu un bagātu līgavu?»
«Nav gan.»
«Tad vajag pameklēt citā pusē, pabraukāt.» Piepeši Cičikovam uznāca lieliska doma. «Ir ļoti labs līdzeklis!» viņš teica, raudzīdamies Platonovam acīs.
«Kāds?»
«Ceļošana.»
«Kurp lai brauc?»
«Ja jums ir brīvs laiks, tad brauciet man līdz,» Čičikovs sacīja un, raudzīdamies Platonovā, nodomāja pie sevis: «Tas būtu labi. Izdevumus dalītu uz pusēm, bet karietes labošanu varētu viņš viens pats uzņemties.»
«Kurp tad jūs braucat?»
«Pagaidām braucu ne tik daudz savās darīšanās kā cita labā. Ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radiniekus… Protams, radi paliek radi; bet pa daļai, tā sacīt, braucu arī sevis dēļ: jo redzēt pasauli, apgrozīties ļaudīs — lai ko arī teiktu, ir it kā dzīva grāmata, otrā zinātne.» To teikdams, Čičikovs pie sevis nodomāja tā: «Nudien, labi būtu. Pat visus izdevumus var likt uz viņa rēķina, un pat varam braukt viņa zirgos, bet mani uzbarotos viņa sādžā.»
«Kāpēc gan nepaceļot?» domāja Platonovs. «Mājās man nekas nav darāms, bez tam ari saimniecība ir brāļa rokās, nebūs nekāda traucējuma. Patiesi, kāpēc nepaceļot!» — «Bet vai jūs būtu ar mieru,» viņš teica skaļi, «dienas divas paciemoties pie brāļa? Citādi viņš mani nelaidīs.»
«Ar lielāko prieku, kaut trīs.»
«Nu, tad situ saujā! braucam!» dzīvi iesaucās Platonovs.
Viņi sadevās rokas. «Braucam!»
«Uz kurieni, uz kurieni?» iekliedzās saimnieks, pamodies un uzlūkodams abus ieplēstām acīm. «Nē, kundziņi! liku jau noņemt riteni jūsu ekipažai, bet jūsu ērzeli, Platon Michai- lovič, aizdzina piecpadsmit verstis no šejienes. Nē, šodien jūs te pārgulēsiet, bet rit pēc agrām pusdienām varat braukt.»
Ko ar Petuchu varēja iesākt? Nācās palikt. Par to viņi tika atalgoti ar brīnišķīgu pavasara vakaru. Mājastēvs izrīkoja braucienu pa upi. Divpadsmit airētāju, divdesmit četros airos ar dziesmām vizināja viņus pa spoguļgludā ezera līmeni. No ezera viņi iebrauca upē, bezgalīgā, gar abām pusēm lēzeniem krastiem, arvien un arvien paliekdamies zem zvejas ierīču virvēm, kas bija pārvilktas šķērsu pāri upei. Kaut jel kur manītu ūdeni mutuļojam; acu priekšā tikai mēmi viena pēc otras mainījās ainavas, birztala aiz birztalas iepriecēja acis katra ar citādu koku grupējumu. Airētāji, reizē vilkdami divdesmit četrus airus, reizē pacēla tos — un kuteris, pats no sevis, kā viegls putns, traucās pa nekustīgo spoguļvirsu. Priekšdziedātājs, plecīgs puisis, trešais no stūres, uzņēma tīrā, skanīgā balsī, it kā lakstīgalas mēlē dziesmas sākumu, pieci piedziedāja, seši vilka, un dziesma izplūda bezgalīgi plaša kā pati Krievija. Un Petuchs sasparojies rēca līdzi, piebalsoja, kur korim pietrūka spēka, un pat Čičikovs sajuta, ka viņš ir krievs. Vienīgi Platonovs domāja: «Kas par prātu šajā sērīgajā dziesmā? Vēl lielākas skumjas uzmācas dvēselei.»
Mājup atgriezās jau krēslā. Airi tumsā šķēla ūdeni, kurā vairs neatspoguļojās debesis. Tumsā viņi piestāja krastā, kur bija sakurti ugunskuri; uz trijkājiem zvejnieki vārīja zivju viru no dzīviem ķīšiem. Visi jau bija mājās. Sādžas lopi un putni sen jau bija pārdzīti no ganībām, un sen jau bija nogūlušies viņu saceltie putekļi, un gani, pārdzinuši tos, stāvēja pie vārtiem, gaidīdami piena krūzi un aicinājumu uz zivju viru. Naksnīgajā gaisā skanēja klusa laužu čala, suņu riešana kaut kur svešās sādžās. Uzlēca mēness, apgaismojās satumsusī apkārtne, un viss kļuva gaišs. Brīnišķīgas ainavas! Bet nebija neviena, kas par tām priecātos. Nikolaša un Alek- saša, kuri tagad varētu sēsties divos brašos kumeļos un sacenzdamies auļot pa šo krāšņo ainavu, domāja par Maskavu, par konditorejām, par teātriem, par ko tiem bija pilnu galvu sastāstījis kāds no galvaspilsētas atbraucis kadets; viņu tēvs domāja par to, kā pārēdināt savus viesus; Platonovs snauda. Visdzīvāks izrādījās Čičikovs. «Ech, nudien! kādreiz iegūšu sādželi!» Un viņš domāja jau par sieviņu un čičikēniem.
Bet pie vakariņām atkal pārēdās. Kad Pāvels Ivanovičs iegāja ierādītā guļamtelpā un, nolikdamies gultā, aptaustīja savu vēderiņu: «Bungas!» [viņš] teica: «nekāds policijmeistars netiks iekšā.» Vajadzēja sagadīties, ka aiz sienas atradās saimnieka kabinets. Siena izrādījās plāna, un varēja dzirdēt visu, kas aiz tās tika runāts. Namatēvs pasūtīja pavāram rīt agrā brokasta vietā gatavot īstas pusdienas, — un kā pasūtīja! Pat mironim rastos apetits.
«Zivju pastēti tu taisi uz četri stūri,» viņš teica, šmakstinādams un elpu vilkdams. «Vienā stūrī saliec stores vaigus un muguras gabaliņus, otrā griķu biezputru ar sēnītēm un sīpoliņiem, saldus pieņus, smadzenes un vēl kaut ko tādu, pats jau zini, kaut ko tādu… No vienas puses, saproti, vajadzīgs tāds brūngans sacepums, bet no otras vieglāks. Un no apakšas… izcep tā, zini, lai viss piesātinātos, lai sviesta būtu ne par daudz, ne par maz, visa pastētē tā, zini, ne nu izjuktu, bet izkustu mutē kā sniegs, tā ka pat nejūti.» Šādi rīkodams, Petuchs laizīja lūpas un šmakstināja ar mēli.
«Velns rāvis! neļaus gulēt,» domāja Čičikovs un ietina galvu segā, lai nekā nedzirdētu. Bet dzirdēja arī cauri segai:
«Bet stori labi nogarnē ar biešu zvaigznītēm, bērzlapītēm. gailenītēm, tad vēl, zini, rācenīšus, burkāniņus, pupiņas, pieliec, zini, visus tā, lai būtu, kā nākas, un garnējumu, visādus garnējumus vairāk. Un cūkas kuņģī ievieto mazliet ledu, lai tas labi piepūstos.»
Petuchs pasūtīja vēl daudz ēdienu. Dzirdēja tikai: «Izcep, piecep, ļauj labi izsust!» Čičikovs iemiga pie kaut kāda tītara.
Nākamajā dienā viesi tā pārēdās, ka Platonovs vairs nespēja jāšus ceļot. Ērzeli aizsūtīja mājās ar Petucha zirgu puisi. Viņi sasēdās puskarietē. Resnu purnu suns kūtri sekoja ratiem: viņš arī bija pārēdies.
«Tas nu ir par daudz,» Čičikovs teica, kad viņi izbrauca no pagalma.
«Un neskumst, lūk, kas kaitina!»
«Ja man būtu, kā tev, septiņdesmit tūkstoši gada ienākumu,» nodomāja Čičikovs, «es skumjas pat tuvumā nelaistu. Lūk, akciznieks Murazovs, — viegli pateikt, — desmit miljonu … Kas par ķērienu!»
«Vai jums nav apgrūtinoši pie manis iegriezties? Man gribētos atvadīties no māsas un svaiņa.»
«Ar lielāko prieku,» sacīja Čičikovs.
«Viņš mums te vislabākais saimnieks. Viņš, mans kungs, saņem 200 tūkstošus gada ienākuma no tādas muižas, kas pirms astoņiem gadiem pat divdesmit neienesa.» ' «Ak, protams, tas ir Joti cienījams vīrs! Ļoti interesanti būs ar tādu cilvēku iepazīties. Kā ne? Tas, tā sakot… Bet kā viņu sauc?»
«Kostanžoglo.»
«Bet vārds un tēva vārds? atļaujiet zināt.»
«Konstantins Fjodorovičs.»
«Konstantins Fjodorovičs Kostanžoglo. Būs loti interesanti iepazīties. No pazīšanās ar tādu cilvēku var daudz mācīties.»
Platonovs uzņēmās rīkot Selifanu, kas bija nepieciešami, jo tas tikko turējās uz bukas; Petruška divas reizes uz galvas izvēlās no ratiem, un beidzot vajadzēja viņu ar virvi piesiet pie bukas. «Lops tāds!» Čičikovs tikai atkārtoja.
«Paraugieties, te sākas viņa zeme,» sacīja Platonovs: «pavisam cits skats.»
Un patiesi, viss lauks ar sētu mežu — koki virknēs kā šautras; aiz tā, augstāk, arī jauns mežs; vēl tālāk veca gārša, un viens par otru augstāks. Tad atkal jauns strēķis, biezu mežu apaudzis, vēl tālāk tāpat jauns mežs un atkal vecs. Un tā trīs reizes izbrauca cauri mežiem kā pa vāitiem sienā. «Viss tas viņam izaudzis kaut kādos astoņos, desmit gados, un citam pat divdesmitos tāds neizaugs.»
«Kā viņš to panāca?»
«Pajautājiet viņam pašam. Tas ir tāds zemkopis — nekā viņš nedara velti. Viņš pazīst ne tikai augsnu, bet zina, kas kam blakus jāstāda, kādai labībai kaimiņos jāaug kādiem kokiem. Viss pie viņa nes trīs- un četrkārtīgu labumu. Mežs viņam nav tikai kokmateriālu dēļ vien, bet tā iekārtots, lai tādā un tādā vietā tas dotu laukiem tik un tik daudz mitruma, lai tik un tik daudz apmēslotu ar kritušām lapām, par tik un tik lai aizēnotu … Kad apkaimē uznāk sausums, viņam sausuma nav; kad visapkārt neraža, viņam neražas nav. Žēl, ka es pats maz ko zinu par šīm lietām, neprotu izstāstīt, bet viņam ir tādi paņēmieni… Viņu saukā par burvi. Daudz daudz viņam ir visādu … Bet tomēr, skumji…»
«Patiesi, tas ir apbrīnojams vīrs,» nodomāja Čičikovs. «Zel, ka jaunais cilvēks tik paviršs un neprot pastāstīt.»
Beidzot parādījās sādža. Gluži kā kāda pilsēta ar daudzām mājām tā plētās pa trim uzkalniem, šķērsota milzīgām labības kaudzēm un stirpām, un visam tam pāri rēgojās trīs baznīcas. «Jā,» nodomāja Čičikovs: «redzams, ka te mājo saimnieks dūzis.» Ēkas visas stipras; ielas labā kārtībā; kur kādus ratus redzēja — rati bija stipri un jauni; zemnieki, ko gadījās sastapt, ar gudru sejas izteiksmi; ragu lopi — tīrā izlase; pat zemnieka cūka izskatījās pēc muižnieka. No skata varētu sacīt, ka te, lūk, dzīvo tie zemnieki, kuri, kā dziesmā dzied, ar lāpstu sudrabu rauš. Neredzēja te ne angļu parku, ne mākslīgu mauru, bet, kā senos laikos, līdz pašai muižai stiepās noliktavu un strādnieku māju prospekts, lai kungam būtu viss redzams, kas notiek apkārtnē; uz muižas augstā jumta pacēlās vēl augstāks tornītis, ne skaistuma dēļ, bet lai no šejienes novērotu darbiniekus attālākos laukos. Pie lieveņa viņus sagaidīja kalpi, braši, pavisam ne tādi kā dzērājs Petruška, kaut gan tie nebija frakās, bet zilas pašaustas vadmalas kazaku čekmeņos.
Namamāte iztecēja pati uz lieveņa. Viņa bija svaiga kā asinis ar pienu; skaista kā jauks dieva laiciņš; Platonovam līdzīga kā divi ūdens pilieni, tikai ar to izšķirību, ka viņa nebija tik gurdena kā viņš, bet jautra un runīga.
«Sveiks, brāl! Kā es priecājos, ka atbrauci. Tikai Konstan- tina nav mājās; bet viņš drīz būs.»
«Kur tad viņš?»
«Darīšanās sādžā ar kaut kādiem uzpircējiem,» viņa flacīja» vezdama viesus istabā.
Čičikovs ar interesi vēroja šā neparastā cilvēka, kas saņem 200 tūkstošus, dzīvokli, domādams pēc tā uzminēt paša saimnieka īpašības, tāpat kā pēc tukša gliemežvāka spriež par austeri vai gliemezi, kas kādreiz tajā iemitis un atstājis tur savu nospiedumu. Bet ne pie kāda slēdziena nevarēja tikt. Visas istabas bija vienkāršas, pat tukšas: ne fresku, ne gleznu, ne bronzas, ne puķu, ne etažeru ar porcelānu, pat ne grāmatu. Vārdu sakot, viss liecināja, ka būtes, kas apdzīvo šīs telpas, galvenā dzīve nebūt nenoritēja istabu četrās sienās, bet laukā, un pašas domas netika vis iepriekš izdomātas pa sibaritu paražai pie uguns, kamina priekšā, mīkstās atzveltnēs, bet turpat, darba vietā tās radās galvā un turpat, kur radušās, pārvērtās darbā. Istabās Čičikovs varēja ievērot tikai sievietes mājturības pēdas: uz galdiem un krēsliem bija salikti tīri liepu koka dēļi un uz tiem, žāvēšanai, izklātas kaut kādas ziedu lapiņas …
«Kas tie tev, mās, par mēsliem te izlikti?» Platonovs jautāja.
«Kā tā, mēsli!» sacīja mājasmāte. «Tas ir vislabākais līdzeklis pret drudzi. Pagājušajā [gadā] mēs ar to izdziedējām visus zemniekus. Bet tas te ir liķieriem; un tas — ievārījumiem. Jūs arvien smejaties par ievārījumiem un iesālī- jumiem, bet tad, kad ēdat, paši uzlielāt.»
Platonovs piegāja pie klavierēm un sāka šķirstīt notis.
«Ak kungs! vecos laikus atceries!» viņš teica. «Vai tev nav kauna, mās?»
«Atvaino, brāl, ar muziķu nodarboties man jau sen nav vaļas. Man ir astoņus gadus veca meita, kura jāmāca. Nodot viņu kādas svešzemes guvernantes rokās tikai tādēļ, lai pašai būtu brīvs laiks muzicēšanai, — nē, atvaino, brāl, to es nedarīšu.»
«Ak, cik apnicīga tu esi kļuvusi, mās!» brālis teica un piegāja pie loga. «Bet, lūk, viņš! nāk, nāk!» iesaucās Platonovs.
Čičikovs arī traucās pie loga. Lievenim tuvojās gadus četrdesmit vecs cilvēks, kustīgs, tumšu sejas krāsu, kamieļ- vilnas auduma svārkos. Apģērbam viņš nemēdza piegriezt vērību. Galvā tam bija tripa cepure. Abās pusēs viņam, cepurēm rokās, gāja divi zemākas kārtas ļaudis, — gāja, par kaut ko sarunājās, sprieda: viens — vienkāršs zemnieks, otrs — kaut kāds no citas puses atbraucis kulaks un rūdīts
Septinieks, zilā kroku svārkā. Tā kā viņi visi apstājās pie lieveņa, tad istabā varēja sadzirdēt viņu valodas.
«Lūk, ko jūs vislabāk izdariet: atpērcieties no sava kunga. Aizdošu jums naudu: pēc tam jūs man to atstrādāsiet.»
«Nē, Konstantin Fjodorovič, kālab mums atpirkties? Ņemiet jūs mūs. Pie jums var visas gudrības izmācīties. Tik gudru cilvēku nekur visā pasaulē neatrast. Tagad, lūk, tā nelaime, ka nekā vairs nevar sevi pasargāt. Krodznieki apgādājuši tādus šeļķinus, ka no vienas glāzītes tā sāk svilt vēderā, ka vai spaini ūdens būtu jāuzdzer: nespēj ne attapties un esi visu nolaidis. Daudz kārdinājumu. Nudien, liekas, pats nelabais pasaulē saimnieko! Viss tiek iekārtots, lai mulsinātu zemniekus: ir tabaka, ir visas tādas… Ko darīt, Konstantin Fjodorovič? Cilvēks vien esi, nenoturēsies.»
«Paklau: tad redzi, kas par lietu. Tomēr pie manis ir nebrīvība. Tiesa, no sākuma tūlīt tu dabūsi visu — ir govi, ir zirgu; bet lieta tā, ka es no zemniekiem prasu tā kā nekur citur. Pie manis — strādā, tā ir pirmā lieta! vienalga, man vai pats sev, bet gulšnavāt es nevienam nejauju. Pats strādāju kā vērsis, un tāpat zemnieki pie manis, tāpēc ka esmu pieredzējis: visi nieki galvā rodas no tā, ka nestrādā. Tātad padomājiet par to visi pulkā un apspriedieties savā starpā.»
«Mēs jau apspriedāmies par to, Konstantin Fjodorovič. Un arī veci ļaudis saka: ko tur runāt! pie jums katrs zemnieks ir bagāts: tie nav nieki; un garīdznieki jums tādi žēlsirdīgi. Bet mums pat tos atņēma, un nav, kas apbedī.»
«Tomēr ej un apspriedies.»
«Klausos.»
«Tad nu esiet tik labs, Konstantin Fjodorovič… nolaidiet,» sacīja otrā pusē stāvošais atbraucējs kulaks zilajā svārkā.
«Teicu jau: neesmu uz kaulēšanos. Ar mani nav tā kā pie cita muižnieka, kuram tu piebrauc tieši pirms paša nomaksas termiņa lombardā. Es jūs visus pazīstu: jums ir visu saraksti, kam un kad ir maksājams. Kas tur par gudrību? Viņu spiež, nu, un viņš tev atdos par puscenu. Bet kam man tava nauda? Pie manis manta lai guļ kaut vai trīs gadus: man lombardam nav jāmaksā.»
«Pareizi, Konstantin Fjodorovič. Es to tikai tā, lai arī turpmāk būtu ar jums sakari, bet nevis kāda pašlabuma dēļ.
Saņemiet, lūdzami, trīs tūkstošus rokas naudas.» Kulaks izvilka no azots žūksni nosmulētu asignaciju, Kostanžoglo Joti aukstasinīgi to saņēma un nepārskaitījis iebāza savā svārka pakaļējā kabatā.
«Hm!» nodomāja Čičikovs: «taisni tā kā kabatas lakatiņu!» Kostanžoglo parādījās viesistabas durvīs. Vēl vairāk Čičikovu pārsteidza viņa tumšā sejas krāsa, melnie, vietām jau priekšlaikus nosirmojušie raupjie mati, dzīvā acu izteiksme un strauja dienvidnieka skarbums. Viņš nebija gluži krievs. Pats viņš nezināja, no kurienes cēlušies viņa senči. Ar saviem radu rakstiem viņš nenodarbojās, zinādams, ka pie skaidrības netiks, un citas valodas viņš neprata kā tikai krievu.
Platonovs iepazīstināja Čičikovu. Viņi saskūpstījās.
«Lai izārstētos no skumšanas, Konstantin, man ienāca prātā pabraukāties pa dažādām guberņām,» Platonovs sacīja: «un, lūk, Pāvels Ivanovičs man piedāvāja braukt viņam līdzi.»
«Jauki,» sacīja Kostanžoglo. «Uz kādām vietām tad,» viņš turpināja, laipni griezdamies pret Čičikovu: «esat nodomājis virzīt savu ceļojumu?»
«Jāatzīstas,» Čičikovs teica, laipni noliekdams galvu sānis un tai pašā laikā ar roku glāstīdams krēsla atzveltni: «pagaidām braucu ne tik daudz savās darīšanās kā cita labā: ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radiniekus. Protams, radi paliek radi, bet pa dajai, tā sacīt, braucu arī sevis pēc; jo īsti, nerunājot nemaz par labumu, kas var būt attiecībā pret hemoroidiem, redzēt pasauli, pabūt ļaudīs — ir tā sacīt, dzīva grāmata, dzīves skola.»
«Jā, nav par ļaunu ieskatīties citos kaktos.»
«Lieliski atlāvāties piezīmēt: īsti, patiesi, nav par ļaunu. Tur var redzēt daudz ko, kas citādi paliktu neredzēts; var satikt ļaudis, kurus citādi nesatiktu. Saruna ar dažu labu ir zelta vērts, kā, piemēram, tagad gadījies… Griežos pie jums, godājamais, Konstantin Fjodorovič, pamāciet, pamāciet, veldzējiet manas patiesības izpratnes slāpes. Gaidu kā debesu mannu jūsu saldos vārdus.»
«Ko tad gan īsti?… ko pamācīt?» apmulsis sacīja Kostanžoglo. «Pats es esmu mācījies par vara grašiem.»
«Pamāciet gudrībā, cienījamais, gudrībā, — gudrībā vadīt grūto lauksaimniecības darbu, gudrībā gūt drošus ienākumus, iedzīvoties mantā, nevis sapņotā, bet taustāmā, tā izpildot pilsoņa pienākumus, izpelnoties tautas brāļu cienību.»
«Vai zināt ko,» sacīja Kostanžoglo, domīgi viņā paraudzī- damies: «palieciet pie manis kādu dieniņu. Es jums izrādīšu visu saimniecību un visu izstāstīšu. Tad redzēsiet, ka tur nekādas gudrības nav.»
«Protams, palieciet,» sacīja namamāte un, griezdamās pie brāļa, piebilda: «Paliec, brāl: kur tev steigties?»
«Man vienalga. Kā Pāvels Ivanovičs domā?»
«Es arī tāpat, ar lielāko prieku … Bet redziet, kāds apstāklis: ģeneraļa Betriščeva radinieks, kāds pulkvedis Koš- karevs…»
«Tas taču ir traks cilvēks.»
«Tā gan, traks. Es jau pie viņa nebrauktu, bet ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, tā sacīt, labvēlis …»
«Tādā gadījumā vai zināt ko?» sacīja [Kostanžogloļ: «brauciet, pat desmit verstis nav līdz viņam. Man jau sajūgti vieglie rati — brauciet pie viņa tūlīt. Uz tēju paspēsiet būt atpakaļ.»
«Lieliska doma!» iesaucās Čičikovs, paķerdams platmali.
Piebrauca droška un pusstundas laikā aizvizināja viņu pie pulkveža. Visa sādža bija kā sajaukta: jaunceltnes, pārbūves, kaļķu čupas, ķieģeļu grēdas, baļķu kaudzes visās ielās. Bija sacelti kaut kādi kroņa iestādēm līdzīgi nami. Uz viena bija lasāms zelta burtiem: Lauksaimniecības rīku de/jo; uz cita: Galvenā rēķinu ekspedīcija; tālāk: Sādžas lietu komiteja; Zemnieku normālās izglītības skola. Ar vienu vārdu, velns viņu zina, kā tur nebija!
Pulkvedi viņš sastapa stāvam pie kantora pults ar spalvu zobos. Pulkvedis Čičikovu saņēma ļoti laipni. No izskata pulkvedis bija vislabākais, vispieklājīgākais cilvēks: sāka viņam stāstīt par to, kādas pūles bijušas pacelt muižu līdz tagadējai labklājībai; ar nožēlu sūdzējās, cik grūti likt saprast zemniekam, ka ir augstākas tieksmes, pie kā cilvēks tiek ar apgaismību, mākslām un daiļdarbiem; ka Jīdz šim viņam vēl nav izdevies piespiest sādžas sievietes valkāt korseti, turpretī Vācijā, kur viņš ar pulku stāvējis 14. gadā, dzirnavnieka meita pratusi pat klavieres spēlēt, bet ka tomēr, nevērojot visu analfabētu tiepšanos, viņš noteikti tikšot tiktāl, ka viņa sādžas zemnieks, sekodams arklam, tai
pašā laikā lasīs grāmatu par Franklina zibeņnovadītājiem vai Vergila Heroikas, vai Ķimisko augsnas pētīšanu.
«Nezi, vai izdosies!» nodomāja Čičikovs. «Bet es vēl arvien neesmu izlasījis «Grāfieni Lavaljeru»: nekad neiznāk laika.»
Vēl daudz pulkvedis stāstīja par to, kā vest ļaudis pie labklājības. Lielu nozīmi viņš piešķīra apģērbam: viņš lika ķīlā savu galvu, ka, ja tikai pusi krievu zemnieku ieģērbtu vācu biksēs, — paceltos zinātnes, paceltos tirdzniecība, un Krievijai atnāktu zelta laiks.
Čičikovs klausījās, klausījās, vērīgi tam acīs raudzīdamies, un beidzot sacīja: «Ar šo, liekas, nav jāceremonējas»; un tūlīt paziņoja, ka tā un tā, viņam vajadzīgas dvēseles, ar līgumu apstiprināšanu un visu, kā nākas.
«Kā no jūsu valodas varu izprast,» sacīja pulkvedis, ne drusku neapmulsis: «tad tas ir lūgums, vai ne?»
«Tieši tā.»
«Tādā gadījumā izsakiet to rakstiski. Lūgums ies raportu un ziņojumu pieņemšanas kantorī. Kantoris, to atzīmējis, nodos man: no manis tas ies tālāk uz lauksaimniecības lietu komiteju; no turienes, pēc izdarītām izziņām, nāks pārvaldnieka rokās. Pārvaldnieks kopā ar sekretāru …»
«Apžēlojieties!» iesaucās Čičikovs, «tā taču tas ievilksies diezin cik ilgi! Un kā lai to rakstiski izsaku? Tā taču ir tāda lieta … Dvēseles zināmā mērā ir … mirušas.»
«Ļoti labi. Tā arī uzrakstiet, ka dvēseles zināmā mērā mirušas.»
«Bet kā tad tā — mirušas? Tā taču nevar rakstīt. Kaut arī tās mirušas, bet vajag, lai liktos, it kā viņas būtu dzīvas.»
«Labi. Tad rakstiet tā: bet vajag vai prasās, būtu vēlams, jāparūpējas, lai liktos, it kā viņas būtu dzīvas. Bez rakstveida iesnieguma tas nav izdarāms. Piemērs — Anglija un pat pats Napoleons. Es pats norīkošu komisionāru, kas jūs izvadās pa visām vietām.»
Viņš piezvanīja. Ieradās kāds cilvēks.
«Sekretar! Pasaukt šurp komisionāru!» Atnāca komisionārs, kaut kāds ne lāga zemnieks, ne lāga ierēdnis. «Lūk, viņš jūs pavadīs pa vajadzīgajām vietām.»
Ko iesākt ar pulkvedi? Aiz ziņkāres Čičikovs nolēma iet ar komisionāru apskatīt visas šis visvajadzīgākās vietas. Raportu iesniegšanas kantoris eksistēja tikai uz izkārtnes, un durvis bija noslēgtas. Tā lietvedis Chruļevs bija pārcelts uz jaunnodibināto sādžas celtniecības komiteju. Viņa vietā bija stājies kambarsulainis Berezovskis; bet arī tas izrādījās no celtniecības komisijas kaut kur aizkomandēts. Viņi devās uz lauksaimniecības lietu departamentu — tur viss tiek pārkārtots; pamodināja kādu piedzērušos, bet ne pie kāda prāta netika. «Mums te tikai muļķošanās,» beidzot komisionārs sacīja Cičikovam. «Kungu vazā aiz deguna. Visu pie mums rīko celtniecības komisija: atrauj visus no darba, sūta, kur grib. Vienīgi celtniecības komisijā pie mums ir izdevīgi būt.» Redzams, viņš bija nemierā ar celtniecības komisiju. Tālāko Čičikovs pats nevēlējās redzēt. Atgriezies pastāstīja pulkvedim, ka tā un tā, ka viņam te viss viena putra un ne pie kādas skaidrības nav iespējams tikt un ka raportu iesniegšanas komisijas nepavisam nav.
Pulkvedis iedegās cēlā sašutumā, par pateicības zīmi cieši paspieda Čičikova roku. Turpat, paķēris papīru un spalvu, uzrakstīja astoņus visstingrākos pieprasījumus: uz kāda pamata celtniecības komisija patvarīgi dod rīkojumus tai nepakļautajiem ierēdņiem? Kā virspārvaldnieks varēja pieļaut, ka pārstāvis, savas lietas nenodevis, aizgājis citur? un kā lauksaimniecības lietu komiteja vienaldzīgi var noskatīties, ka raportu un ziņojumu nodošanas kantora nepavisam nav?
«Nu būs tracis!» nodomāja Čičikovs un taisījās jau braukt projām.
«Nē, es jūs nelaidīšu … Tagad ir aizskarta mana personīgā godkārība. Es pierādīšu, ko nozīmē organiska, pareiza saimniecības iekārta. Es jūsu lietu uzticēšu tādam cilvēkam, kas viens pats atsver visus: beidzis universitātes kursu. Redziet, kādi man ir dzimtļaudis! Lai nezaudētu dārgo laiku, pazemīgi lūdzu jūs pasēdēt manā bibliotēkā,» sacīja pulkvedis, atvērdams sānu durvis. «Tur ir grāmatas, papīrs, spalvas, zīmuļi, viss. Izmantojiet, izmantojiet visu: jūs esat kungs. Izglītībai jābūt visiem pieejamai.»
Tā runāja Koškarevs, ievezdams viņu grāmatu krātuvē. Tā bija milzīga zāle, no apakšas līdz augšai piebāzta grāmatām. Te bija pat izbāzti dzīvnieki. Grāmatas visās nozarēs: par mežkopību, lopkopību, cūkkopību, dārzkopību; speciāli žurnāli — visās nozarēs, — uz kuriem tikai jāparakstās, bet kurus neviens nelasa. Redzēdams, ka visas šīs grāmatas nebija patīkamam laika kavēklim, viņš pievērsās citam skapim — no vilka uzskriedams lācim: visas grāmatas par filozofiju. Viņa acu priekšā rēgojās seši vareni sējumi, ar nosaukumu: «Ievads sagatavošanai domāšanas laukā. Vispārējības, kopīguma, būtības teorija, un sabiedriskās ražošanas abpusējās dalīšanas organisko pamatu izpratnes pielietošana.» Lai cik Čičikovs šķirstīja grāmatu, ik lappusē, — parādība, attīstība, abstrakts, noslēgtība un ieslēgtība, un velns zina, kā visa tur nebija! «Tas nav man,» Čičikovs teica un griezās pie trešā skapja, kurā bija grāmatas par mākslu. Te viņš izvilka kādu biezu sējumu ar ne visai rātnām mitoloģiskām bildītēm un sāka tās aplūkot. Tāda veida bildītes patīk vecpuišiem vidējos gados, bet dažkārt arī tiem vecīšiem, kuri uzmundrina sevi ar baletiem un citām piparotām lietām. Izšķirstījis vienu grāmatu, Čičikovs taisījās ņemt otru tādu pašu, bet tad ienāca pulkvedis Koškarevs ar starojošu seju un papīru.
«Viss izdarīts un izdarīts uz labāko! Cilvēks, par kuru jums stāstīju, noteikti ir ģēnijs. Par to es viņu nostādīšu augstāk par visiem un ierīkošu viņam vienam pašam veselu departamentu. Paraugiet, kas par gaišu galvu un kā viņš nedaudz minūtēs visu nokārtojis.»
«Nu, paldies dievam!» nodomāja Čičikovs un sagatavojās klausīties. Pulkvedis sāka lasīt:
«Ķerdamies pie jūsu augstdzimtības uzliktā uzdevuma pārdomāšanas, man ir gods ziņot par to:
I-kārt. Jau pats kolēģiju padomnieka un kavaliera Pāvela Ivanoviča Cičikova lūgums satur sevī pārpratumu, jo neapdomīgā kārtā revizijas dvēseles ir nosauktas par mirušām. Ar to, jādomā, viņiem labpatikās apzīmēt nāvei tuvas, bet ne mirušas. Sāds nosaukums vien jau norāda uz zinātņu empirisku studēšanu, liekas, ne tālāk par draudzes skolu, jo dvēsele ir nemirstīga.»
«Velna zellis!» apstādamies pašapmierināti sacīja Koškarevs: «Te viņš jums mazliet iedzēlis! Bet atzīstieties pats, kas par drošu spalvu!»
«II-kārt, muižā nav nekādu neieķīlātu revizijas dvēseļu, ne tikai tuvu nāvei, bet tamlīdz visādu citu, jo visas kopā ir ne tikai ieķīlātas bez atlikuma, bet ari pārķīlātas, piemetot pa pusotra simta rubļu uz dvēseli, izņemot nelielo Gurmilov- kas sādžu, par kuru ir strīds sakarā ar prāvošanos ar muižnieku Prediščevu un tādēļ tā sekvestrēta, par ko izziņots «Maskovskije Vedomostji» 42. numurā.»
«Kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Kāpēc nieku dēļ aizkavējāt?» Čičikovs noskaities sacīja.
«Nu jā! bija taču vajadzīgs, ka jūs to visu redzat rakstve- dības formā. Tā nav joks. Neapzinīgi katrs muļķis var redzēt, bet vajag apzinīgi.»
Dusmās Čičikovs tvēra cepuri un skriešus atstāja māju bez kādām pieklājības formām: viņš bija saniknots. Kučieris gaidīja pie ratiem braukšanas kārtībā, zinādams, ka velti nojūgt zirgus, tāpēc ka par barību būtu vajadzīgs rakstisks lūgums un rezoluciju, izsniegt auzas zirgiem, saņemtu tikai otrā dienā. Tomēr pulkvedis izskrēja līdzi; viņš ar varu spieda Cičikova roku, piespieda to pie sirds un pateicās viņam, ka viņš devis iespēju viņam pieredzēt praksē, kā lietas noris; ka nepieciešams ir rājiens un sapurināšana, tāpēc ka viss tiecas iesnausties un pārvaldes atsperes ierūsē un atslābst; ka, pateicoties šim gadījumam, viņam radusies laimīga doma — radīt jaunu komisiju, kas sauksies celtniecības komisijas uzraudzības komisija, tā ka tad neviens vairs neuzdrošināsies zagt.
Neapmierināts un noskaities čičikovs pārbrauca vēlu, kad sen jau dega sveces.
«Kā tad jūs tā aizkavējāties?» Kostanžoglo jautāja, tikko viņš parādījās durvīs.
«Par ko jūs tā ar viņu tik ilgi spriedāt?» jautāja Platonovs.
«Savu mūžu tādu muļķi neesmu redzējis,» sacīja Čičikovs.
«Tas vēl nekas,» sacīja Kostanžoglo. «Koškarevs ir iepriecinoša parādība. Viņš vajadzīgs tādēļ, ka viņā atspoguļojas karikatūrā un redzamāk visu mūsu gudrinieku muļķības, — visu šo gudrinieku, kuri, papriekš neiepazinušies ar savējo, savāc muļķības svešumā. Lūk, kādi muižnieki tagad saradušies; ierīkojuši gan kantorus, gan manufaktūras, gan skolas, gan komisijas, un velns viņu sazina, ko visu vēl ne! Redz, tādi ir šie gudrinieki! Jau sākām uzplaukt pēc divpadsmitā gada frančiem, bet tagad atkal no jauna jauc visu kopā. Patiesi, vēl sliktāk nekā francūzis visu sajaukuši, tā ka tagad kaut kāds Pēteris Petrovičs Petuchs vēl jāuzskata par labu muižnieku.
«Bet viņš tagad arī ieķīlājis lombardā,» sacīja Čičikovs.
«Nu jā, viss lombardā, viss iet lombardā.» To teicis, Kostanžoglo sāka pamazām iekaist. «Are, platmaļu, sveču rūpnīcas, — no Londonas izraksta sveču meistarus, kļuvis par tirgoni! Muižnieks — tāda cienījama kārta — iet manufak- turistos, fabrikantos! Vērpjamās mašinas … muslinu pilsētas slampām, paklīdenēm…»
«Bet tev pašam arī ir fabrikas,» piezīmēja Platonovs.
«Kas tad tās ierīkoja? Pašas radās! Uzkrājās vilna, nav kur likt — sāku aust vadmalu, un biezu, vienkāršu, — par lētu naudu tepat tirgos man to izķer, — zemniekam vajadzīga, paša zemniekam. Zivju rūpnieki sešu gadu laikā manā krastā sagāza zivju zvīņas tādu kaudzi, — nu, kur to likt? sāku no zvīņām vārīt līmi un nopelnīju četrdesmit tūkstošus. Pie manis viss tā iet.»
«Skat, kāds velns!» nodomāja Čičikovs, cieši viņā parau- dzīdamies: «tam tik ir rausēja ķetna!»
«Un tikai tādēļ arī ķēros pie šīm lietām, ka te bija uzklīduši daudz strādnieku, kuriem būtu jāmirst badā: bada gads no šo fabrikantu žēlastības, kuri bija nokavējuši apsēt laukus. Tādu fabriku man, brāl, sanāks daudz. Ik gadus cita fabrika, raugoties pēc tā, kādas paliekas un atkritumi sakrājušies. Novēro tikai uzmanīgāk savu saimniecību,'— katrs mēsls dos ienākumus, vai tad to atstumsi, teiksi: nevajag! Es taču tam neceļu pilis ar kolonām un frontoniem.»
«Tas ir brīnišķīgi… Bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka katrs mēsls dod ienākumu,» sacīja Čičikovs.
«Kā ne! Ja tikai lietu ņem vienkārši, kāda tā ir; bet katrs uzstājas kā mechaniķis: katrs grib atvērt lādīti ar instrumentu, bet ne vienkārši. Šim nolūkam viņš brauc speciāli uz Angliju, re, kas par lietu! Nelgas!» To teicis, Kostanžoglo nospļāvās. «Un, atgriezies no ārzemēm, būs simtkārt lielāks nelga!»
«Ak Konstantin! Tu atkal dusmojies,» ar nemieru piezīmēja sieva. «Taču zini, ka tas tev kaitīgi.»
«Kā lai nedusmojas? Ja tā būtu sveša lieta, bet tā taču tuva paša siidij; kaitina tas, ka krievu raksturs bojājas; lūk, krievu dabā parādījies donkichotisms, kāds nekad nav bijis: Ienāk viņam prātā izglītība — top viņš Don-Kichots: ierīko tādas skolas, kādas pat muļķis neizdomās. No skolas iznāk žāds cilvēks, kas nekur nav derīgs: ne sādžā, ne pilsētā, tikai dzērājs, bet jūtas liels. Metas viņš uz cilvēkmīlestību — top par cilvēkmīlas Don-Kichotu: sabūvēs par veselu miljonu visnejēdzīgākās slimnīcas un iestādes ar kolonām, nobankro- tēs un ļaus visiem izklīst pa pasauli — te tev nu ir cilvēkmīlestība!»
Gar izglītību Cičikovam nebija daļas. Viņam gribējās sīki apjautāties par to, kā katrs mēsls var dot ienākumus; bet Kostanžoglo viņam nepavisam neļāva tikt pie vārda: žultaina valoda bija sākusi plūst pār viņa lūpām, tā ka viņš vairs nespēja to apturēt.
«Prāto, kā dot zemniekiem izglītību … bet vispirms pataisi viņu bagātu un par labu saimnieku, tālāk viņš pats izmācīsies. Jūs pat nevarat iedomāties, cik muļķīga kļuvusi pasaule tagad, mūsu dienās! Par ko šie skribenti tagad raksta! Izdod kaut kādu grāmateli, un visi tūlīt krīt uz to.. Re, par ko sākuši runāt: «Zemnieks dzīvo pārāk vienkārši; viņš jāiepazīstina ar greznības priekšmetiem, viņam jāiedveš prasības, kas stāv pāri viņa apstākļiem…» Kā paši, pateicoties šai greznībai, kļuvuši par lupatām, bet ne cilvēkiem, un ka velns viņu zina kādas slimības saradušās un ka nav vairs pat astoņpadsmit gadu veca žeņķa, kurš jau visu nebūtu izbaudījis: ir zobu tam nav, ir gaiva tam kaila kā pūslis, — tā tagad grib tos arī tiktāl dabūt. Paldies dievam, ka mums vēl palikusi kaut viena veselīga kārta, kas nav iepazinusies ar šīm ickārēm. Par to mums vienkārši jāpateicas dievam. Un zemes rūķis mums ir visaugstāk vērtējams, — ko jūs viņu aiztiekat? Lai dievs dod, ka visi būtu tādi ļkāļ zemkopji!»
«Tātad jūs domājat, ka visienesīgākā nodarbošanās ir zemkopība?» Čičikovs jautāja.
«Vispareizākā, bet ne ienesīgākā. Ir sacīts: ar sviedriem vaigā kop savu zemi. Te nav ko gudrot. Mūžu pieredze jau pierādījusi, ka zemkopja kārtā cilvēks ir tikumīgāks, tīrāks, cēlāks, augstāks. Es nesaku, ka neko citu nevajadzētu darīt, bet visa pamatam jābūt zemkopībai — lūk, kā! Fabrikas rāsies pašas no sevis un rāsies tādas, kādas pienākas, — tādas, kas tepat cilvēkam pie rokas, nepieciešamas, bet nevis šīm dažādām vajadzībām, kas bojā šīsdienas cilvēkus. Ne tās fabrikas. kas, lai varētu pastāvēt un ražot, lieto visneglītākos līdzekļus, noved nelaimīgo tautu izvirtībā, postā. Es sev, lai ko tu viņu labā arī teiktu, nekad neierīkošu šīs augstākās
prasības veicinošu rūpniecību, ne tabakas, ne cukura, kaut vai pat miljons būtu jāzaudē. Ja jau pasaulē ieviešas izvirtība, tad tikai ne ar manām rokām! Dieva priekšā gribu būt taisns … Divdesmit gadu es dzīvoju kopā ar tautu; es zinu. kādas tam sekas.»
«Man visvairāk jābrīnās, ka ar saprātīgu vadību var ko iegūt no paliekām un atkritumiem un ka katrs mēsls dod ienākumus.»
«Hm! politiskie ekonomi!» Kostanžoglo turpināja, neklausīdamies viņā, ar dzēlīgu sarkasmu sejā. «Labi politiskie ekonomi! Muļķis sēž uz muļķa un tiek no muļķa dzīts — neredz tālāk par savu glupo degunu! Ēzelis, bet rāpjas katedrā, uzliek acenes… Muļķi!» Un dusmās nospļāvās.
«Viss tas tā ir, un viss ir pareizi, tikai, lūdzams, neskaisties,» sacīja sieva: «it kā nevarētu par visu to runāt neuztraucoties.»
«Klausoties jūsu vārdos, godājamais Konstantin Fjodorovič, tu, tā sakot, iedziļinies dzīves jēgā, satausti pašu lietas kodolu. Bet, atstājot pie malas vispārcilvēcisko, atļaujiet jūsu uzmanību pievērst privātām lietām. Ja, pieņemsim, man, kļuvušam par muižas, īpašnieku, būtu doma īsā laikā tapt tik bagātam, lai ar to, tā sacit, pildītu īsto pilsoņa pienākumu, tad kādā ceļā, kā rīkoties?»
«Kā rīkoties, lai kļūtu bagāts?» iekrita Kostanžoglo. «Lūk. tā …»
«Iesim vakariņās,» sacīja mājasmāte, pieceldamās no dīvana uri panākdamās uz istabas vidu, tīstīdama šallē savus jaunos, vēsumu sajutušos plecus.
Čičikovs pielēca no krēsla gandrīz ar militārā cilvēka veiklību piedāvāja tai savu kāsī saliekto roku un veda viņu parādes gaitā cauri divām istabām uz ēdamtelpām, kur uz galda jau ar noņemtu vāku stāvēja viras bļoda un izplatīja tīkamu viras smaržu, jauktu ar pirmajiem pavasara svaigajiem zaļumiem un saknēm. Visi piesēdās ap galdu. Sulaiņi veikli tūlīt salika uz galda visus ēdienus slēgtos mērces traukos un visu, kas vajadzīgs, pēc kam tūlīt izgāja: Kostanžoglo nemīlēja, ka sulaiņi noklausās kungu valodās, bet vēl jo vairāk, ka tie raugās viņa mutē, kad viņš ēd.
Sastrēbies viru un izdzēris glāzīti kāda lieliska, ungar- vīnam līdzīga dzēriena, Čičikovs teica namatēvam tā' «At^
ļaujiet, godājamais, no jauna pievērst jūs pārtrauktās sarunas tematam. Es jums jautāju, kā būt, ko darīt, kā labāk ķerties.»[7])
«… Ja viņš par muižu uzprasītu 40 tūkstošus, es tūlīt tos noskaitītu viņa priekšā.»
«Hm!»- čičikovs kļuva domīgs. «Bet kāpēc tad jūs pats,» viņš kautrīgi sacīja, «to nepērkat?»
«Galu galā jāzina arī robežas. Jau bez tā man daudz pūļu ap savām muižām. Pie tam jau bez visa tā muižnieki kliedz par mani, it kā es, izmantodams ārkārtējos apstākļus un viņu sabrukuma stāvokli, uzpērkot zemi par nieka naudu. Tas galu galā man jau apnicis.»
«Kā gan ļaudis var būt spējīgi uz tenkām!» teica Čičikovs.
«Un kā te mums guberņā iet, to jūs nevarat pat iedomāties: mani citādi vairs nesauc kā par rīmu un pirmās šķiras skopuli. Sevi viņi attaisno visās lietās. «Es,» saka, «protams, izšķiedu visu, bet tāpēc, ka dzīvoju pēc dzīves augstākām prasībām, atbalstīju rūpniekus (blēžus, tas ir, kuri pūlējās ); bet tā, saka, var līdzīgi Kostanžoglam nodzīvot
kā cūka.»
«Es gan labprāt būtu tāds cūka!» Čičikovs sacīja.
«Un aplamības vien. Kas par augstākām prasībām? Ko viņi grib apmuļķot? Iegādājas gan grāmatas, bet tās taču
nelasa. Viss beidzas ar kāršu spēli un……. Bet viss tas tāpēc,
ka nelūdzu uz pusdienām un neaizdodu viņiem naudu. Uz pusdienām es neaicinu tāpēc, ka tas mani apgrūtinātu: neesmu tā paradis. Bet, ja atbrauc pie manis ēst to, ko ēdu pats, — laipni lūdzam. Es neaizdodot naudu — tas ir blēņas. Ja tāds, kam patiesi ir vajadzība, ierodas pie manis un ja viņš sīki man izstāsta, kā ar manu naudu Hkosies: tad, ja redzu no viņa vārdiem, ka viņš to izlietos saprātīgi un nauda viņam nesīs redzamu peļņu, — neatteikšu un neņemšu pat procentus.»
«Tas man jāpatur prātā,» nodomāja Čičikovs.
«Un nekad neatteikšu,» turpināja Kostanžoglo. «Bet vējā naudu nekaisīšu. Te lai mani atvaino! Velns rāvis! viņš tur sarīkos kaut kādus mielastus mīļākai vai bezprātīgā izšķērdībā izmēbelēs savu māju, vai ar vieglu sievieti uzdzīvos pa maskaradēm, vai rīkos kādu jubileju par piemiņu tam, ka velti nodzīvojis šai pasaulē, un es lai viņam aizdodu naudu!…»
Te Kostanžoglo nospļāvās un tik tikko nepateica dažus nepieklājīgus lamu vārdus sievas klātienē. Tumšas grūtsirdības skarbā ēna ieviesās viņa sejā. Taisni un šķērsu pierē savilkās grumbas, kas liecināja par satrauktās žults bargo darbību.
«Atļaujiet man, ļoti godājamais, no jauna pievērst jūsu uzmanību pārtrauktās sarunas priekšmetam,» sacīja Čičikovs, izdzerdams vēl glāzīti aveņu liķiera, kas patiesi biia ļoti labs. «Ja, pieņemsim, es iegūtu to pašu muižu, par kuru jums labpatikās ieminēties, tad cik ātrā laikā būtu iespējams tiktāl kļūt bagātam …»
«Ja jūs.» skarbi un strupi viņu pārtrauca savā sliktajā garastāvoklī Kostanžoglo, «gribat ātri kļūt bagāts, tad nekad tāds nekļūsiet: bet, ja gribat tikt pie bagātības, neprasot pēc laika, tad tiksiet bagāts drīz.»
«Lūk, kā!» sacīja Čičikovs
«Jā,» strupi noteica Kostanžoglo, it kā dusmotos uz pašu Čičikovu: «ir vajadzīga mīlestība uz darbu: bez tās nekas nav izdarāms. Jāiemīl saimniecība, — jā! Un ticiet, tas nemaz nav garlaicīgi. Izdomājuši, ka sādžā esot garlaicīgi… nudien, es aiz garlaicības nomirtu, ja kaut vienu dienu pavadītu pilsētā tā, kā viņi darās savos muļķīgajos klubos, traktieros un teātros. Muļķi, nelgas, ēzeļu dzimums! Saimnieks nedrīkst, saimniekam nav laika garlaikoties. Viņa dzīvē nav pat pus veršoka tukšuma — tā visa piepildīta. Jau nodarbības dažādība vien, un pie tam kādas nodarbības! — patiesi garu pacilājošas nodarbības. Lai kā būtu, bet te cilvēks iet kopsolī ar dabu, ar gada laikiem, visa radībā norisošā līdzgaitnieks un sarunu biedrs. Aplūkojiet visu darba gadu: kā, vēl pirms pavasara iestāšanās, viss jau vēro un gaida to: sēklas sagatavošana, tīrīšana, labības pārmērīšana klētīs, pāržāvēšana; jauna lauku iedalīšana. Viss laikus tiek pārskatīts un no paša sākuma aprēķināts. Bet, kad sakustas ledus, kad pāriet pali, kad viss apžūst un uzbriest zeme -— sakņu laukos un dārzos uzsāk savu darbu lāpsta, tīrumos arkls un ecēšas; dēstīšana, stādīšana, sēšana. Vai saprotat, kas tas ir? Sīkumi! sēj jaunu ražu! Visas zemes labklājību sēj.! Miljoniem pārtiku sēj! Pienāk vasara… Tad nāk siena laiks, siena laiks … Un pēkšņi sākas pļauja; pēc rudziem rudzi un tad kvieši, tad mieži un auzas. Viss vārās; nedrīkst kavēt ne minūti; kaut tev divdesmit acu būtu, tām visām netrūkst darba. Bet, kad pļaujas svētki beigušies, tad visu ved uz rijām, krauj stirpās, pēc tam rudens apare, labojumi pie klētīm, rijām, kūtīm, lai ziemu būtu kārtībā, un tai pašā laikā visi sieviešu darbi, pēc tam noslēdz gala rēķinus un redzi, kas padarīts, — tas ir … Un tad ziema!… Visās rijās klaudz spriguļi; izkulto labību pārved no rijām uz noliktavām. Tu ej arī uz dzirnavām, apstaigā fabrikas, ej apraudzīt darbus sētā, apstājies pie zemnieka, kā viņš savās mājās darbojas. Es varu divas stundas stāvēt un noraudzīties, ja namdaris prot cirvi cilāt: tā mani priecē darbs. Un ja vēl redzi, ka tam visam kāds nolūks, ka tev apkārt viss vairojas un vairojas, nesdams augļus un ienākumus, — ak, es pat nevaru pateikt, kas tad tevī notiek. Un ne tāpēc, ka vairojas nauda, — nauda paliek nauda, — bet tāpēc, ka viss tas ir tavu roku darbs; tāpēc, ka tu redzi, ka visa cēlonis esi tu pats, tu esi radītājs un no tevis kā no kāda burvja birst pārpilnība un visa labums. Kur jūs atradīsiet man līdzīgu baudu?» Kostanžoglo noteica, viņa seja pacēlās augšup, grumbas bija izgaisušas. Kā cars savas kronēšanas svinīgajā dienā, viņš viss staroja, un likās, it kā stari nāktu no viņa sejas. «Jā, vis§ pasaulē jūs neatradīsiet līdzīgu baudif! Lūk, te cilvēka atdarina dievu: dievs radīšanas darbu kā augstāko no visām, baudām atstāja sev un prasa arī no cilvēka, lai tas būtu līdzīgs labklājības radītājs savā apkārtnē. Un to sauc par garlaicīgu darbu!…»
Kā paradizes putna dziedāšanu Čičikovs bija klausījies mājastēva saldskanīgo runu. Viņa mute rija siekalas. Acis viņam kļuva valgas un izpauda saldumu, un viņš tikai klausītos un klausītos.
«Konstantin! laiks atstāt galdu,» sacīja mājasmāte, no krēsla pieceldamās. Visi piecēlās. Saliecis roku kāsī, čičikovs veda atpakaļ mājasmāti, bet viņa kustībās vairs nebija tik daudz veiklības, tādēļ ka viņa domas griezās citos apvāršņos.
«Stāsti, ko gribi, viss tomēr ir skumji,» iedams viņiem aiz muguras, sacīja Platonovs.
«Viesis nav nesapraša,» domāja saimnieks: «uzmanīgs, cienīgs, nerunā tukšu.» Tā nodomājis, viņš kļuva vēl jautrāks, it kā pats no savas valodas iesilis un it kā lepodamies, ka atradis cilvēku, kas prot uzklausīt viņa gudros padomus.
Kad pēc tam viņi visi novietojās mājīgajā istabiņā pie ' sveču apgaismojuma, iepretim balkonam un stikla durvīm uz dārzu, un no turienes uz viņiem raudzījās zvaigznes, kas mirdzēja pār dusošā dārza koku galotnēm, — Cičikovam kļuva tik mājīgi, kā sen nebija bijis: it kā pēc ilgas ceļošanas viņu atkal būtu uzņēmusi dzidrā paspārne un, kā visu izdarījis, viņš jau būtu sasniedzis visu ilgoto un aizmetis ceļa spieķi, teikdams: «Pietiek!» Tādu burvīgu noskaņu viņa dvēselei bija uzvēdījusi viesmīlīgā mājastēva gudrā runa. Ikkatram cilvēkam mēdz būt tādas runas, kas tam it kā tuvākas un radniecīgākas par citām runām. Un bieži, negaidot, tukšā, atstātā malienā, neapdzīvotā, gadās satikt cilvēku, kura siltā valoda liek tev aizmirst ir sliktu ceļu, ir naktsmāju nemājīgumu, ir šodienas trokšņa tukšumu, ir viltības melīgumu, kas pievil cilvēku. Un tādā veidā pavadīts vakars spilgti uz visiem laikiem un uz mūžiem iezīmējas, un drošā atmiņa patur visu: kas bijis klāt, kas kurā vietā sēdējis un kas katram bijis rokās, — sienas, kakti un visādi sīkumi.
Tā arī Cičikovam iespiedās atmiņā viss šinī vakarā: ir šī laipnīgā, vienkārši uzpostā istabiņa, ir gudrā mājastēva sejā ieviesušies labsirdīgie vaibsti un pat tapešu zīmējums……….. un Platonovam pasniegtā pīpe ar dzintara iemuti, un dūmi, ko viņš pūta virsū Jarba resnajam purnam, un Jarba šķaudīšana, un tīkamās mājasmātes smiekli, ko tā pārtrauca, ierunādamās: «pietiek, nemoki viņu,» un jautrās sveces, un circenītis kaktā, un stikla durvis, un pavasara nakts, kas uz viņiem noraudzījās no turienes, atbalstīdamās uz koku galotnēm, apbārstīta ar zvaigznēm, pilna lakstīgalu dziesmu, kas skali atskanēja no zallapainā biezokņa dziļumiem.
«Saldi man skan jūsu runas, godājamais Konstantin Fjodorovič,» iesaucās Čičikovs. «Varu sacīt, ka visā krievu zemē neesmu sastapis jums prātā līdzīgu cilvēku.»
Viņš pasmaidīja. Viņš saprata pats, ka šie vārdi nebija netaisnīgi.
«Nu nē, ja gribat redzēt gudru cilvēku, tad pie mums te patiesi viens tāds ir, par kuru noteikti var sacīt — gudrs cilvēks, kura pazoles es neesmu pat vērts.»
«Kurš gan tas tāds varētu būt?» izbrīnījies jautāja Čičikovs.
«Tas mūsu akciznieks Murazovs.»
«Jau otru reizi par viņu dzirdu!» iesaucās čičikovs.
«Tas ir cilvēks, kas var vadīt ne tikai muižu, bet visu valsti. Ja man piederētu valsts, es viņu uz vietas ieceltu par finanču ministru.»
«Stāsta, tas esot cilvēks, kas pārsniedzis visas iespējamības robežas: desmit miljonu esot sapelnījis.»
«Kur nu desmit! Sen būs pāri četrdesmitiem. Drīz pus Krievijas atradīsies viņa rokās.»
«Ko jūs sakāt!» iesaucās Čičikovs, acis ieplētis un muti pavēris.
«Noteikti. Tas skaidrs. Gausi top bagāts tas, kam ir kaut kādi simt tūkstoši; bet kam miljoni, tam liels rādijs: lai pie kā ķeras, tas divkāršojas un trīskāršojas: darbības lauks ir pārāk plašs. Tādam arī sāncenšu nav. Neviens nevar ar viņu kaulēties. Kādu cenu kam nozīmē, tāda paliek: pārsolīt neviens nevar.»
«Ak kungs un dievs!» noteica Čičikovs, krustu mezdams. Čičikovs raudzījās Kostanžoglo acīs, — elpa krūtīs aizrāvās. «Prātam nesasniedzami! No bailēm domas pārakmeņojas! Mēdz apbrīnot providences gudrību, raugoties kukainītī: man vislielākais brīnums ir tas, ka mirstīgā rokās var apgrozīties tādas milzu sumas. Atjaujiet jautāt par vienu lietu: sakiet, viss tas, protams, sākumā nebūs iegūts bez grēka?»
«Visnevainojamākā ceļā un ar vistaisnīgākiem līdzekļiem.»
«Neticu! neiespējami! Ja nu vēl tūkstoši, bet miljoni…»
«Taisni otrādi, tūkstošus grūti iegūt bez grēka, bet miljonos iedzīvojas viegli. Miljonaram nav vajadzība iet greizas takas: taisnā ceļā ej tikai uz priekšu, ņem visu, kas gul tavā priekšā. Dažs nepacels: katram nav pa spēkam, — nav lidz- censoņu. Rādijs liels; es saku: lai pie kā ķeras, tas divkāršojas un trīskāršojas … Bet no tūkstoša kas iznāk — desmit, divdesmit procenti.»
«Un kas visneiedomājamākais — iegūšana taču sākas ar kapeiku!»
«Jā, citādi tas nemēdz būt. Tāda likumīgā lietu kārtība,» Kostanžoglo sacīja. «Kas ar tūkstošiem piedzimis, ar tūkstošiem uzaudzis, tas vairs neiegūs, tam jau piesavinātas iekāres, un kas viss vēl ne! Sākt vajag no gala, bet ne no vidus, — no kapeikas, bet ne no rubļa, — no lejas, bet ne no augšas: tā tikai labi iepazīsi cilvēkus un sadzīvi, kurā vēlāk nāksies apgrozīties. Kad pats uz savas ādas izjutīsi gan šo, gan to un kad uzzināsi, ka katra kapeika ar trīskapeiku naglu pienaglota, un kad ar visiem suņiem būsi rīdīts, — tad būsi [tāj izmācīts un izskolots, ka vairs nekļūdīsies un neiekritīsi ne ar vienu veikalu.- Ticiet, tā ir patiesība. Jāsāk no sākuma un ne no vidus. Kas man saka: «Dodiet man 100 tūkstošus — es tūlīt kļūšu bagāts,» es tam neticēšu: viņš ķer uz labu laimi, bet ne droši. No kapeikas ir jāsāk.» "
«Tādā gadījumā es kļūšu bagāts,» Čičikovs sacīja, neviļus iedomājies par mirušajām dvēselēm; «jo es patiesi sāku no nekā.»
«Konstantin, laiks ļaut Pāvelam Ivanovičam atpūsties un iet pie miera,» sacīja mājasmāte, «bet tu vēl arvien pļāpā.»
«Un noteikti kļūsiet bagāts,» Kostanžoglo teica, neklausīdamies mājasmātē. «Jums plūdīs upes, zelta upes. Nezināsiet, kur likt ienākumus.»
Pāvels Ivanovičs sēdēja kā apburts no arvien pieaugošajiem zelta lauku sapņiem un fantazijām. Galvā riņķoja domas. Ierosinātā iztēle uz gaidāmo ienākumu zelta segas izšuva zelta rakstus, un viņa ausīs skanēja vārdi: «upes, upes plūdīs …»
«Patiesi, Konstantin, Pāvelam Ivanovičam laiks iet gulēt.»
«Nu kas tev ir? Ej, ja vēlies,» sacīja mājastēvs un apklusa, tāpēc ka pa visu istabu skaļi noskanēja Platonova krākšana, un pēc viņa Jarbs iekrācās vēl skaļāk. Atjēdzies, ka patiesi laiks doties pie miera, viņš uzbuknīja Platonovu, sacīdams: «pietiek tev krākt!» un novēlēja Cičikovam labu nakti. Visi izklīda un drīz iemiga savās gultās.
Tikai Cičikovam miegs nenāca. Viņa domas bija nomodā. Viņš pārdomāja, kā kļūt nevis par fantazijas, bet par īstas muižas īpašnieku. Pēc sarunas ar mājastēvu viss kļuva tik skaidrs! Iespēja tikt pie bagātības likās tik acīm redzama!
Saimniekošanas grūtais uzdevums tagad kļuva tik viegls un saprotams un likās viņa paša dabai piemītošs! Jāiedabū tikai lombardā šie miroņi un jāiegādājas ne fantazijas muiža! Un viņš jau redzēja sevi darbojamies un pārvaldām muižu tā, kā bija pamācījis Kostanžoglo — veikli, apdomīgi, neko jaunu neievedot, pirms viss vecais nav sīki izzināts, paša acīm pārbaudīts, visi zemnieki izpētīti, viss liekais atbīdīts pie malas un pats pilnīgi nodevies darbam un saimniecībai. Jau iepriekš viņš izbaudīja to labsajūtu, kāda viņam būs tad, kad ieviesīsies noteikta kārtība un visas saimniecības aparata atsperes iekustēsies drošā ritmā, viena otru darbīgi virzīdamas. Mutuļos darbs, — un līdzīgi tam, kā labi strādājošās dzirnavās no graudiem izmaļ miltus, tā viņam no visādiem mēsliem un krikumiem maisies tīra, dzīva nauda. Brīnišķīgs saimnieks tā vien rēgojās viņa acu priekšā. Tas bija pirmais cilvēks pa visu Krieviju, pret kuru viņš sajuta personīgu cienību. Līdz šim viņš cienīja cilvēku vai nu par augstu činu, vai par lielu turību; tikai prāta dēļ viņš vēl nevienu cilvēku nebija cienījis! Kostanžoglo bija pirmais. Viņš saprata, ka ar šo nevar taisīt nekādus stiķus. Viņu nodarbināja cits projekts — nopirkt Chlobujeva muižu. Desmit tūkstoši viņam bija; piecpadsmit tūkstošus viņš domāja pamēģināt aizņemties no Kostanžoglo, jo pats taču bija teicis, ka gatavs palīdzēt katram, kas vēlas tikt pie bagātības: pārējos kaut kā nebūt, vai nu ieķīlājot lombardā, vai tāpat vienkārši, likdams gaidīt. Var arī tā: ej, klapatā pa tiesām, ja tev tīk! Un ilgi viņš par to domāja. Un miegs, kas jau veselas četras stundas visu māju turēja, kā saka, savos apkampienos, beidzot apņēma arī Čičikovu. Viņš cieši iemiga.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги