Mirušās dvēseles

«MIRUŠO DVĒSEĻU» OTRA SĒJUMA VARIANTI

1. Tekstā ielikti vēlākie ieraksti, kas izdarīti vai nu virs rindām vai arī pa daļai lappuses kreisajā stūrī. Šī vieta ir ne vienu vien reizi pārtaisīta. Iesākumā agrākais teksts bija izlabots tā: «Vai šādi rak­sturi dzimst vai izveidojas vēlāk, — kā uz to lai atbild? Lūk, tā vietā labāk stāsts par viņa audzināšanu un bērnību, un lai lasītājs secina. Skolā, kurā viņš iekļuva, par direktoru bija neparasts cilvēks: Alek­sandram Petrovičam bija spējas izprast cilvēka dabu. Nebija nerātņa, kas, izdarījis nerātnību, pats neatnakiu pie viņa un par visu neno­lūgtos. Tas vēl maz. Nerātnis aiziet no viņa nevis ar nokārtu degunu, bet to pacēlis, ar mundru vēlēšanos izlabot nodarīto. Pašā Aleksandra Petroviča pārmetumā bija kaut [kas] uzmudinošs; godkārību viņš sau­ca par spēku, kas virza uz priekšu cilvēka spējas, un tāpēc to sevišķi centās ierosināt Par uzvešanos pie Aleksandra Petroviča nebija ne runas. Viņš parasti runāja: «Es prasu prātu un nevis ko citu. Kas domā par to, kā kļūt gudram, tam nav laika nodoties nerātnībām: ne­rātnībām jāizzūd pašām no sevis.» Viņam pārmeta to, ka \%iš pārāk daudz devis brīvību gudriniekiem, atļaujot zoboties un pat apvainot mazapdāvinātos. Uz to viņš atbildēja: «Ko lai dara? Es neesmu vien­aldzīgs pret gudriniekiem un gribu, lai visi to redzētu.» Viņš uzska­tīja arī par nepieciešamu vispirms …»

2. Pēc tā sasvītrots: «pieejams nedaudz izvēlētajiem. Bet piepeši neparasti…» «Gogoļa kopotos rakstos», kas iznāca 1867. gadā F. V. Cižova redakcijā, šī vieta skan tā: «Kā šis brīnišķīgais skolotājs jau zēna gados pārsteidza Andreju Ivanoviču! Godkārīgā zēna kvēlā sirds ilgi pukstēja pie vienas domas, ka viņš nokļūst augstākajā kur­sā, un sešpadsmit gadu vecumā Tentetņikovs, aizsteidzies garām sa­viem vienaudžiem, tika pagodināts ar pārcelšanu šajā augstākajā kursā kā viens no vislabākajiem, un pats tam neticeja.» Ielikdams «Mirušo dvēseļu» tekstā šo variantu, Čižovs piezīmē: «No punkta līdz vārdam neticēja ierakstīts kādā Gogo«a piezīmju arām Uiņ.i pec tam, kad viņš šo vietu bija uzmetis rokrakstā, atsevišķi, te lejā, te augšā visnevērīgākā kārtā.» Diemžēl, Čižovs nav norādījis, uz kādu periodu attiecināma šī «piezīmju gramatiņa». Sī grāmatiņa nav atrasta.

Bērnībā viņš bija asprātīgs, talantīgs zēns, te dzīvs, te domīgs. Vai nu aiz laimīga, vai nelaimīga gadījuma viņš nokļuva tajā skolā, kur par direktoru bija cilvēks, savā ziņā neparasts, nevērojot dažas dī­vainības. Aleksandram Petrovičam bija dāvanas saprast krievu cilvēka dabu, un viņš zināja valodu, kādā ar viņu jārunā. Neviens bērns no viņa neaizgāja ar nokārtu degunu; gluži otrādi, pat pēc visstingrākā rājiena viņš jutās kaut kā mundri un vēlējās izlabot padarīto ne­rātnību un pārkāpumu. Viņa audzēkņu bars no ārpuses izlikās tik nerātns, izlaidīgs un dzīvs, ka to varēja uzskatīt par nevaldāmu; taču viņš būtu vīlies; kāda viena vara bija pārlieku stipra pār šiem pat­vaļīgajiem zēniem. Nebija negantnieka un nerātņa, kurš pats neat­nāktu pie viņa un nepastāstītu visu, ko viņš nodarījis. Vismazākās viņu tieksmes viņam bija zināmas. Visās lietās viņš izturējās nepa­rasti. Viņš runāja, ka cilvēkā vispirms jāpamodina godkārība, — godkārību viņš sauca par spēku, kas cilvēku virza uz priekšu, — bez kuras neierosināsi viņu uz darbību. Daudzas negantības un nerātnī­bas viņš nemaz neapvaldīja: bērna draiskulībās viņš redzēja dvēseles spēku attīstības sākotni. Tās viņam bija vajadzīgas tādēļ, lai redzētu, kas īsti slēpjas bērnā. Tā gudrs ārsts mierīgi noraugās uz īslaicīgām lēkmēm un izsitumiem, kas parādās uz miesas, nedzen tos nost, bet uzmanīgi vēro, lai īsteni zinātu, kas slēpjas cilvēka iekšienē.

Skolotāju viņam nebija daudz: lielāko daļu disciplinu mācīja viņš pats, un jāsaka tā patiesība, ka bez visiem pedantiskajiem terminiem, plašajiem uzskatiem, ar kādiem mīl dižoties jaunie profesori, viņš ne­daudzos vārdos prata izteikt pašu zinātnes dvēseli, tā ka arī mazga­dīgajam bija acīm redzams, kādēļ viņam tieši vajadziga zinātne. Viņš apgalvoja, ka cilvēkam visvajadzīgākā ir dzīves zināšana, ka, to iz­pratis, viņš zinās, ar ko vipam galvenokārt jānodarbojas.

So dzīves zināšanu viņš padarīja par atsevišķu audzināšanas kursu, kurā noloca vienīgi tikai teicamnieki. Mazapdāvinātos viņš izlaida dienestā no pirmās klases, apgalvodams, ka viņus arī nevajag daudz mocīt: pietiek, ja viņi ir iemācījušies būt pacietīgi, strādīgi izpildītāji, nepiesavinoties augstprātību un skatīšanos uz augšu. «Bet ar gudra­jiem, bet ar apdāvinātajiem man vajag ilgi nodarboties,» viņšparasti runāja. Un šajā kursā Aleksandrs Petrovičs kļuva gluži citāds un pašā sākumā paziņoja, ka viņš līdz šim no viņiem ir prasījis vien­kāršu saprašanu, tagad prasa augstāku saprašanu, — nevis tādu prātu, kas prot pazoboties par muļķi un pasmieties, bet kas mak paciest vi­sādus apvainojumus, neievērot muļķi, nedusmoties. Te viņš sāka prasīt to, ko citi prasa no bērniem. To viņš tad ari sauca par prāta augstāko pakāpi. Saglabāt lai vai kādos apbēdinājumos lielu mieru, kādā vienmēr jāpiemīt cilvēkam, — lūk, ko viņš sauca par prātu. Sajā kursā Aleksandrs Petrovičs pierādīja, ka patiesi izprot dzīves gudrību. No zinātnēm izvēlējās tikai tās, kas spēj no cilvēka izveidot savas zemes pilsoni. Lielākā tiesa lekciju sastāvēja no stāstiem par to, kas nākotnē sagaida cilvēku uz visiem valsts dienesta pakāpieniem un nozarēs. Visus apbēdinājumus un šķēršļus, kādi vien tiek nostādīti cilvēkam viņa ceļā, visus kārdinājumus un vilinājumus, kas stāv viņa priekšā, viņš savāca viņu priekšā visā to kailumā, nekā neslēpjot. Viss viņam bija zināms, it kā viņš pats būtu pabijis visos dienestos un amatos. Ar vārdu, viņš nākotni viņu priekšā nebūt nezīmēja va­ravīksnes krāsās._ Dīvaina lieta! vai nu tāpēc, ka viņos bija tik stipri uzmodināta godkārība, vai arī tāpēc, ka neparastā skolotāja acis bija kaut kas, kas jauneklim teica uz priekšu.' — šo brīnišķīgo vārdiņu, kas ar krievu cilvēku dara brīnumus, — vai nu tas, vai kas cits, bet jau­neklis no paša sākuma meklēja tikai grūtības, alkdams darboties tikai tur, kur bija grūti, kur vajadzēja parādīt lielu dveseles spēku. Viņu

dzīvē bija kaut kas saprātīgs. Aleksandrs Petrovičs izdarīja ar viņiem visādus mēģinājumus, gan pats viņus jūtami apvainoja vai arī ar viņu biedru palīdzību; bet, to izprazdami, viņi kļuva vēl piesardzīgāki. Šo kursu beidza nedaudzi, bet šie nedaudzie bija stipri, tie bija pul­vera dūmos apkvēpināti ļaudis. Dienestā viņi noturējās visnedrošāka­jās vietās tajā laikā, kad citi, kas bija daudz gudrāki par viņiem, neizturot pameta dienestu aiz sīkām personīgām nepatikšanām, pa­meta pavisam vai arī, nekā nenojauzdami, nokļuva kukuļņēmēju un blēžu nagos. Bet Aleksanļdra Petroviča] audzinātie ne tikvien kā ne- -agrīļojās, bet, pazīdami cilvēku un tā dvēseli, ieguva morālu ietekmi pār kukuļņēmējiem un sliktiem ļaudīm.

4. Otrās daļas «Mirušo dvēseļu» tekstā, ko izdevis F. V. Cižovs, šī vieta skan tā: «Aleksandra Petroviča vietā iestājās kāds Fjodors Iva­novičs, labs un centīgs cilvēks, bet pilnīgi ar citiem ieskatiem uz lie­tām. Pirmā kursa bērnu brīvajā vaļībā viņam jaudās kaut kas ne­valdāms. Viņš sāka pie tiem ievest kaut kādu ārēju kārtību, prasīja, lai jaunie ļaudis dzīvotu pilnīgā klusumā, lai nekādā ziņā citādi ne­staigātu kā tikai pāros; pats sāka ar aršinu izmērīt atstatumu no pāra līdz pārim. Aiz galda, lai būtu labāks izskats, nosēdināja visus pēc auguma un nevis pēc prāta, tā ka ēzeļiem tika labākie kumosi, gud­rajiem apgrauzti kauli. Tas viss radīja kurnēšanu, sevišķi tad, kad jaunais priekšnieks, taisni kā par spīti savam priekštecim, pasludinā­ja, ka viņatn prāts un labas sekmes zinībās nekā nenozīmē, ka viņš raugās tikai uz uzvedību, ka, ja cilvēks, kaut gan slikti mācās, bet labi uzvedas, viņš to cienī vairak nekā gudro. Bet taisni to neieguva Fjo­dors Ivanovičs, pēc kā centās.» — Pie šā tekstā ieliktā varianta Čižovs pielicis šadu piezīmi: «Vietu no vārdiem: kaut kads Fjodors Ivano­vičs, līdz vārdiem, pēc kā centās, ierakstījis Gogolis savā piezīmju grāmatiņā pēc uzmetuma rokrakstā.»

Bet pa tam viņu sagaidīja cita ainava. Uzzinājuši par kunga at­braukšanu, visi sādžas iedzīvotāji salasījās pie lievenēm. Raibi lakati, apsēji, svārki, visāda veida bārdas: kā lāpstas, kā ķīlis, rudas, gai­šas, baltas kā sudrabs, aizņēma visu laukumu. Zemnieki trokšņoja:

Maizes devēj, sagaidījām mēs tevi!» Sievas brēca: «Tu mūsu sirds zelts un sudrabs!» Tālāk stāvošie pat sakāvās no centības piekļūt tuvāk. Sarukusi vecenīte, līdzīga kaltētam bumbierim, izlīda citiem pa kājapakšu, pienāca pie viņa, sasita delnas un iespiedzās: «Mūsu puņķainīt! kāds gan tu esi šķidriņš! nomocījuši tevi nolādētie vācieši!» «Ej projām, vecen!» tūliņ iekliedzās lāpstas un ķīļa bārdas: «palūk, kur ielīdusi, červeļainā!» Kāds pie tā pielika tādu vārdiņu, no kura vienīgi tikai krievu zemnieks varēja neiesmieties. Kungs neizturēja un iesmējās, bet tomēr viņš bija dziļi aizkustināts savā dvēselē. «Cik daudz mīlestības! un par ko?» viņš domāja pie sevis. «Par to, ka es nekad neesmu viņus redzējis, nekad neesmu ar viņiem nodarbojies. No šā paša brīža solos dalīties ar jums jūsu darbā un_pūlēs! Pielietošu visu, lai palīdzētu jums kļūt tādiem, kādiem jums jābūt, kādiem no­zīmējusi jums būt jūsu labā daba, kas slēpjas jūsu iekšienē,—lai jūsu mīla uz mani nebutu veltīga, lai es patiesi būtu jusu maizes devējs!»

Un patiesi, Tentetņikovs ne pa jokam ņēmās saimniekot un rīkot. Viņš uz vietas redzēja, ka pārvaldnieks bija īsta bāba un muļķis ar visām pārvaldnieka ļaunajām īpašībām, tas ir, akurati skaitīja vistas un olas, dzijas un audeklus, ko nesa sievas, bet ne ā, ne bē nejēdza labības novākšanā tin sējumos, un turklāt turēja visus zemniekus aiz­domās, ka tie tīko pec viņa dzīvības. Muļķi pārvaldnieku viņš aizdzina, viņa vietā ielika citu, veiklu; atstāja sīkumus, pievērsa uzmanību gal­venajam, pazemināja klaušas, samazināja dienas muižas darbos, pie­lika zemniekam laiku viņu darbā un domāja, ka tagad lietas ies vis­spožākā kārtā. Pats visur iedziļinājās, sāka iet uz lauku, riju, šķūni, dzirnavam, piestātni, pie liellaivu iekraušanas un plūdināšanas.

«Palūk vien, cik veiklām kājām!» sāka runāt zemnieki un pat kasīt pakaušus, tāpēc ka no ilgās sieviešu valdīšanas viņi bija kļuvuši lieli sliņķi. Eet tas ilgi neturpinājās.

Dažreiz cilvēkam gadās kaut ko līdzīgu ieraudzīt sapnī, un no tā laika viņš visu savu mūžu sapņo šo sapni (īstenību viņš pazaudē uz visiem laikiem), — un viņš galīgi nekam nav derīgs. Viņu sauca Uliņ- ka. Viņa bija ta dīvaini audzināta. Viņu audzinaja guvernante ang- liete, kura nezināja ne vārda krieviski. Māti viņa bija pazaudējusi bēr­nībā. Tēvam nebija laika. Kaut gan, mīlēdams meitu līdz ārprātam, viņš varēja viņu tikai izlutināt. Ārkārtīgi grūti attēlot viņas portre­tu. Viņa bija tik dzīva kā pati dzīve. Viņa bija jaukāka nekā skais­tule^ labāka nekā Drāts; slaidāka, gaisīgāka nekā klasiskā sieviete. Neka nevarētu pateikt, kāda zeme viņai uzlikusi savu zīmogu, tāpēc ka līdzīga profila un sejas veida grūti būtu kur atrast, varbūt tikai antikās kamejās. Kā bērns, kurš audzis savvaļā, viņa bija ietiepīga. Ja kāds redzētu, ka piepešas dusmas ievelk viņas skaistajā pierē stingras grumbas un cik viņa kvēli strīdas ar savu tēvu, tas domātu, ka viņa ir viskaprisākā būte. Bet dusmīga viņa bija tikai tad, kad dzirdēja par kādu netaisnību vai cietsirdīgu izturēšanos vienalga attiecībā uz ko. Bet cik pēkšņi pazustu šīs dusmas, ja viņa redzētu to pašu, uz kuru dusmojas, nelaimē! Kā viņa pēkšņi atsviestu viņam sa­vu maciņu, nedomādama, vai tas gudri vai muļķīgi, uin saplēstu savu apģērbu saitēm, ja tas būtu ievainots!

«Nu, nē, jūsu ekselence,» teica Čičikovs Uliņkai, viegli galvu palo­cīdams, ar patīkamu smaidu: «Pēc kristietības taisni tādi mums jā­mīl.» Un turpat, pievērsdamies ģenerālim, teica ar mazliet viltīgu smaidu: «Vai jūsu ekselencei ir Īabpatici9 kādreiz dzirdēt par to, kas ir — iriiliet mūs melnus, bet baltus mūs katrs iemīlēs

«Nē, neesmu dzirdējis.»

«Bet tas ir interesants anekdots,» teica čičikovs ar viltīgu smaidu Muižā, jūsu ekselence, pie kņaza Gukzovska, kuru, bez šaubām, jūsu ekselencei labpatīk pazīt…»

«Nepazīstu.»

«Bija vācietis_ pārvaldnieks, jūsu ekselence, jauns cilvēks. Sakarā ar rekrūšu piegādi un citu viņam bija vajadzība braukt uz pilsētu un,

protams, smērēt tiesas vīrus. Kaut gan viņi arī iemīlēja, pacienāja. Reiz kādā pusdienā viņš saka: «Nu, kungi kādreiz atbrauciet arī pie manis, uz muižu pie kņaza.» Atbild: «Atbrauksim.» Drīz pēc tam tiesai gadījās izbraukt izmeklēt lietu, kas bija notikusi muižā pie grafa Trechmetjeva, kuru, jūsu ekselence, bez šaubām, arī pazīst.»

«Nepazīstu.»

«Izmeklēšanu viņi neizdarīja, bet visā tiesas sastāvā iegriezās saim­niecības eka pie vecā, pie grafa ekonoma, un trīs dienas un trīs nak­tis bez apstājas spēlēja kārtis. Patvāris un punšs, protams, no galda netiek noņemts. Vecim viņi jau bija apnikuši. Lai kaut kā varētu tikt no viņiem vaļā, viņš saka: «Jūs, kungi, būtu iebraukuši pie kņaza pārvaldnieka vācieša: viņš no šejienes nav tālu.» — «Jā, patiesi gan,» atbild un pusē piedzērušies, nenoskuvušies un samiegojušies, kā bija, ratos iekšā un pie vācieša… Bet vācietis, jūsu ekselence, jāzina, ka ap to laiku bija tikko kā apprecējies; bija apprecējis jauniņu institū­ta audzēkni, subtilu (Čičikovs savā sejā attēloja subtilitati). Sēž viņi divatā pie tējas, ne par ko nedomādami, kad pēkšņi atveras durvis — un iegāžas bars.»

«Varu iedomāties, cik jauki 1» teica ģenerālis smiedamies.

«Pārvaldnieks tā ir apstulba; saka: «Ko jūs vēlaties?» — «A!» saka, «tad, lūk, kā tu!» Un piepeši ar šiem vārdiem personu un fiziogno- miju pārvērtība… «Darīšanās! Cik degvīna muižā tiek iztecināts? Parādiet grāmatas!» Tas uz vienu, uz otru pusi. «Ei, lieciniekus!» Sa­grāba, sasēja, uz pilsētu projām, tā pusotra gada vācietis arī nosēdēja cietumā.»

«Te nu bija!» teioa ģenerālis.

Uliņka sasita rokas.

«Sieva — rūpēties!» turpināja čičikovs. «Nu, bet ko tad spēj kaut kāda nepieredzējusi jauna sieviete? Paldies, ka gadījās labi ļaudis, kuri ieteica izlīgt. Tika vaļā ar diviem tūkstošiem un pacienāšanu ar pusdienu. Pusdienā, kad visi jau bija kļuvuši jautri un viņš arī, šie tad viņam arī saka: «Un kā tev nav kauna tā ar mums apieties? Tu vienmēr gribētu mūs redzēt uzpostus un noskūtus, frakās. Nē, tu iemīli mūs melnus, bet baitus mūs ikviens iemīlēs.»

Ģenerālis sāka smieties; Uliņka slimīgi ievaidējās.

«Es nesaprotu, papa, kā tu vari smieties!» viņa ātri teica. Dusmas apēnoja viņas skaisto pieri… «Visnegodīgākā rīcība, par kuru, es nezinu, uz kurieni viņus visus vajadzētu aizsūtīt…»

«Mans draugs, es viņus nebūt neattaisnoju,» teica ģenerālis: «bet ko lai dara, ja nāk smiekli? Kā tas bija «iemīli mūs baltus?…»

«Melnus, jūsu ekselence,» atņēma čičikovs.

«Iemīli mūs melnus, bet baltus mūs katrs mīlēs. Ha, ha, ha,ha!» Un ģenerālā ķermenis sāka līgoties no smiekliem. Pleci, kas kādreiz bija valkājuši biezus uzplečus, drebēja tāpat, it kā ari tagad valkātu biezus uzplečus.

Čičikovs ari izplūda smieklu interjekcijā, bet aiz cieņas pret ģene­rāli laida to uz burta e: he, nc, he, he, ne! Un viņa rumpis arī sāka smieklos līgoties, kaut gan pleci nedrebēja, jo nenēsāja biezus uz­plečus.

«Varu iedomāties, cik glīta izskatījas neskūtā tiesa!» runaja ģene­rālis, turpinādams smieties.

«Jā, jūsu ekselence, lai kā bijis, bet trīs dienu ilgā spēle bez ap­stājas — tas pats gavēnis: bija novājējuši, novājējuši!» runāja Čiči­kovs, turpinadams smieties.

«Nu, es arī tādas celtnes neceļu; man nav namu ar kolonām un frontoniem. Meistarus es no ārzemēm neizrakstu, bet zemniekus no lauku darbiem neparko neatraušu; fabrikās man strādā tikai bada gadā, visi atnācēji, maizes rieciena dēļ. Tādu fabriku man, brāl, sa­lasīsies daudz. Paraugies tikai stingrāk savā saimniecībā, tu redzēsi — katra lupata lieti der, katrs mēsls dos ienākumu, tā ka vēlāk tikai atgrud un saki: nevajag!»

«Tas ir apbrīnojami,» teica čičikovs ar līdzdalību: «apbrīnojami! apbrīnojami! Visapbrīnojamākais tas, ka katrs mēsls dod ienākumu.»

«Hm! un ne tikvien tas…» Runu Skudronžoglo nepabeidza: viņā atmodās žults, un viņam gribējās izbārt kaimiņu muižniekus. «Raug, atkal viens gudrinieks — ko jūs domājat, sev ierīkojis? — Nespēj­nieku patversmi, uzcēlis akmens celtni sādžā. Kristīgs darbs!… Ja gribi palīdzēt, tad tu palīdzi ikvienam zemniekam izpildīt pienākumu, bet neatrauj viņu no kristīgā pienākuma. Palīdzi dēlam gādāt par sli­mo tēvu un neļauj viņam nokratīt viņu no saviem pleciem. Dod viņam labāk iespēju pie sevis mājā pieturēt tuvāko un brāli, dod viņam naudu šim nolūkam, palīdzi ar visiem spēkiem, bet nevis atstum vinu: viņš pavisam atradīs no jebkādiem kristīgiem pienākumiem. īsti Don-Kichoti visādā nozīmē!… Divsimt rubļu gadā iziet par cilvēku nespejnieku patversmē!… Es par to naudu sādžā pie sevis uzturēšu desmit cilvēku!» Skudronžoglo sadusmojās un nospļāvās.

čičikovs neinteresējās par nespējnieku patversmi, viņš gribēja no­virzīt runu uz to, kā katrs mēsls dod ienākumu. Bet Skudronžoglo jau bija sadusmojies, žults viņā vārījās, un vārdi plūda.

Cičikovam nebija arī vajadzības pēc skolas, bet Platonovs uztvēra šo priekšmetu: «Nu, uz to nav jāraugās, ka tagad nevajag rakstvežus: vēlāk būs vajadzība. Jāstrādā pēcnācējiem.»

«Nu, brāl, esi kaut tu saprātīgs! Nu, kam mums tie pēcnācēji! Visi domā, ka viņi ir kaut kādi Pēteri Lielie. Tu paraugies sev zem kā­jām, bet neraugies uz pecnacējiem; pūlies ap to, lai zemnieku padarītu turīgu un bagātu, lai viņam būtu laiks mācīties pec savas patikas, bet nevis tā ar rungu rokā teikt: «Mācies!» Velns zina, no kura gala iesāk!… Nu, paklausieties: nu, es jūsu spriedumam… Te Skudron­žoglo pievirzījās tuvāk Cičikovam un, iai piespiestu viņu labāk iedzi­ļināties lietā, paņēma viņu abordažā, citiem vārdiem — iebāza pirkstu viņa frakas pogcaurumā. «Nu, kas var būt skaidrāks? Tev zemnieki pieder tādēļ, lai tu par viņiem gādātu viņu zemnieku sadzīvē. Bet kas ir tā sadzīve? kas ir zemnieku nodarbība?_ — Zemkopība? Tad centies, lai viņš būtu labs zemkopis. Skaidrs? Ne, ir atradušies gudri­nieki, kas runā: «No tā stāvokļa viņu vajag atbrīvot. Viņš dzīvo pā­rāk rupju, vienkāršu dzīvi: viņu vajag iepazīstināt ar greznības priekšmetiem.» Ka paši no šīs greznības ir kļuvuši lupatas, bet ne cilvēki, un velns zina, kādas slimības ieguvuši, un nav vairs neviena astoņpads-mitgadīga žeņķa, kas visu nebūtu izmēģinājis: zobu viņam nav, pauris pliks, — un tagad grib arī tos sagandēt. Bet paldies die­vam, ka mums palikusi kaut viena veselīga kārta, kas vēl nav iepa­zinusies ar šīm iegribām. Par to mums vienkārši jāpateicas dievam Jā, zemkopji man viscienījamākie. Lai dievs dotu, ka visi būtu zem­kopji!»

«Tad iūs domājat, ka ar zemkopību visizdevīgāk nodarboties?» jau­tāja Čičikovs.

«Likumīgāk, bet. nevis izdevīgāk. Kop zemi sava vaiga sviedros — tas visiem mums teikts; tas nav vis mums veltīgi teikts. Ar gadsimtu pieredzi pierādīts, ka, nodarbojoties ar zemkopību, cilvēkam vistīrākā tikumība. Kur zemkopība atrodas sabiedriskās dzīves pamatos, tur pārpilnība un pieticība; nabadzības nav, greznības nav, bet ir pieti­cība. Kop zemi — teikts cilvēkam, strādā… Ko te blēžoties! Es saku zemniekam: «Lai kam tu strādā, vai man, vai sev, vai kaimiņam, tikai strādā. Darbā es tavs pirmais palīgs. Ja tev nav lopu, še tev zirgs, še tev govs, še tev rati. Ar visu, ko vajag, esmu gatavs tevi apgādāt, bet strādā. Man tā ir nāve, ja tava saimniecība nav kārtībā un es redzu tev nekārtību un nabadzību. Necietīšu dīkdienību: es stāvu pār tevi augstāk, lai tu strādātu.» Hm! domā palielināt ienākumus ar rūpnī­cām un fabrikām! Bet tu padomā vispirms par to, lai katrs zemnieks tev būtu bagāts, tad tu ari pats būsi bagāts bez fabrikām un rūpnī­cām un bez muļķīgajiem [pasākumiem].»

«Muļķis!» nodomāja čičikovs. «Es šitādu krustmāmiņu lolotu kā aukle bērnu!»

«Nu, ko, tā sausā neder sarunāties,» teica Chlobujevs. «Ei Kiruška! atnes vēl otru šampanieša pudeli.»

«Nē, nē, es vairāk nedzeršu,» teica Platonovs. «Es ari nē,» teica Čičikovs, un abi stingri atteicās.

«Nu, tad vismaz dodiet vārdu ierasties pie manis pilsētā: 8. jūnijā es izrīkošu mazas pusdienas mūsu pilsētas lielmaņiem.»

«Apžēlojieties!» iesaucās Platonovs. «Tādā stāvoklī, pilnīgi izputi­nāts, un vēl pusdienas.»

«Ko lai dara? nevar: tas pienākums,» teica Chlobujevs. «Viņi mani arī pacienāja.»

«… lieta patiesībā ir niecīga. Viņam nav pietiekami zemes, — nu, viņš ari sagrāba otra noru, t. i., viņš domāja, ka tā saimniekam nav vajadzīga, un par to saimnieks bet mums, kā par spīti, jau no

seniem laikiem tur zemnieki sanāk svinēt Lieldienas. Aiz tā iemesla es esmu gatavs labak ziedot citas labakas zemes nekā atdot to. Ieraža man svēta.»

«Tātad jūs esat ar mieru viņam atdot citu zemi?»

«Tas ir, ja viņš tā ar mani nebūtu apgājies; bet, kā es vēroju, viņš grib nodarboties ar tiesām. Nu, redzēsim arī, kas vinnēs. Kaut arī plānā nav tik skaidri, bet veči liecinieki vēl dzīvi un atceras.»

«Hm!» nodomāja Čičikovs: «abi, kā redzu, ar dūšu.»

Un balsī teica: «Bet man liekas, ka to lietu var izlīgt miera ceļā. Viss atkarājas no starpnieka. Rakstisk*

…………………………………. «kā arī jums pašiem būs Joti izdevīgi, piemē­ram, norakstīt uz mana vārda visas mirušās dvēseles, kuras pēc bei­dzamās revizijas listēm skaitās jūsu muižās, tā, lai es par tām maksā­tu nodokļus. Bet, lai negadītos nepatikšanas, tad šo pārskaitīšanu jūs izdarīsiet ar līgumu, it kā šīs dvēseles būtu dzīvas.»

«Te nu bija!» nodomāja Ļeņicins: «tas ir kaut kas pārlieku dī­vains.» Un pat mazliet atvirzīja krēslu atpakaļ, tāpēc ka bija pilnīgi pārsteigts.

«Es nemaz nešaubos, ka jūs šai lietai pilnīgi piekritīsiet,» teica Či­čikovs: «tāpēc ka šī lieta ir pilnīgi tādā garā, kā mēs nupat runājam: tā tiks nodarīta starp solidiem ļaudīm slepenībā un nepatikšanu ne­būs nevienam.»

(Ko te darīt?) Ļeņicins nokļuva grūtā stāvoklī. Viņš nekādi nevarēja paredzēt, ka_ domas, kuras viņš nesen bija izteicis, būtu tik ātri rea­lizētas dzīve. Priekšlikums bija ārkārtīgi negaidīts. Protams, nekā ļauna no šīs rīcības nevienam nevarēja celties: muižnieki tā kā tā būtu šīs dvēseles ieķīlājuši kopā ar dzīvajām; tātad valstkasei nevar celties nekāds zaudējums; starpība tā, ka tad viņas būtu vienās ro­kās, bet tagad dažādās. Bet tomēr viņš izjuta apgrūtinājumu. Viņš bija likuma kalps un darīšanu cilvēks, darīšanu cilvēks labā nozīmē. Netaisnīgi viņš neizšķirtu lietu ne par kādu naudu. Bet te viņš ap­stājās, nezinādams, kā nosaukt šo pasākumu — vai tas ir taisns vai netaisns. Ja kāds cits būtu pie viņa griezies ar šādu priekšlikumu, viņš varētu teikt: «Tās ir muļķības, blēņas! Es negribu rotaļāties ar lellēm vai muļķoties.» Bet viesis viņam jau tā bija iepaticies, viņi dau- dzā ziņā tā bija sapratušies par izglītības un zinātnes sekmēm, — kā lai atsaka? Ļeņicins atradās ārkārtīgi grūtā stāvoklī.

* Te beidzas manuskripta 96. lappuse; pēc tam atkal nozaudētas divas lappuses. «Mirušo dvēseļu» otrās nodaļas pirmā izdevumā S. P. Sevirevs pie šās vietas taisījis tādu piezīmi: «Te ir izlaidums, kurš acīm redzot saturējis stāstu par to. kā čičikovs devās pie muiž­nieka Ļeņicina.»

Be tajā brīdī, it kā nolūkā, lai bēdās palīdzētu, istabā ienāca jau­niņā strupdegunainā mājasmāte, Ļeņicina sieva; viņa bija bāla un vāja kā visas Pēterburgas dāmas, gaumīgi ģērbusies kā visas Pēterburgas dāmas. Aiz viņas aukle uz rokām iznesa pirmdzimto, nesen laulāto maigās mīlas augli. Čičikovs, protams, tūliņ piegāja pie damas un. nerunājot jau nemaz par pieklājīgo apsveicināšanu, tikai ar patī­kamo galvas noliekšanu uz sāniem jau ļoti ietekmeja viņu sev par labu. Pēc tam pieskrēja pie bēma. Tas jau sāka brēkt; bet tomēr Ci­čikovam ar vārdiem: «Abu, ahu, sirsniņ!» uzsitot knipi un ar sirds­veidīgu breloku izdevās pārvilināt viņu savās rakās. Paņēmis viņu savās rokās, viņš sāka sviest viņu gaisā un tā modināja bērnā patīka­mus smieklus, kas ļoti iepriecināja abus vecākus.

Bet vai nu no baudas, vai no cita kā, bērns pēkšņi uzvedās nelabi. Ļeņicina sieva iekliedzās: «Ak mans dievs! viņš jums samaitāja visu fraku.» •

čičikovs paskatījās: visa jaunās frakas piedurkne bija samaitāta. «Kaut jupis tevi rāvis, nolādētais velnēni» dusmās viņš norūca pie sevis.

Mājastēvs, mājasmāte, aukle — visi skrēja pēc odekolona, no visām pusēm ņēmās viņu slaucīt.

«Nekas, nekas, gluži nekas,» runāja Čičikovs. «Ko gan iespēj nevai­nīgs bērns?» un tajā pašā laikā pie sevis domāja: «Bet cik trāpīgi notaisīja, nolādētais neģēlēns!» — «Zelta bērnība!» viņš teica, kad jau bija pilnīgi noslaucīts un patīkama izteiksme atgriezusies viņa sejā.

«Jā, patiesi,» teica mājastēvs, pievērsdamies Cičikovam, arī ar pa­tīkamu smaidu: «kas var būt apskaužamāks par bērnību? nekādu rūpju, nekādu domu par nākotni…»

«Stāvoklis, kuru varētu tūliņ iemainīt,» teica Čičikovs.

«Nav vārdam vietas,» teica Ļeņicins.

Bet, liekas, abi samelojās; ja viņiem piedāvātu šādu apmaiņu, viņi tūliņ būtu krūmos. Un kas par prieku sēdēt auklei uz rokām un maitāt frakas!

Jaunā mājasmāte un pirmdzimtais ar aukli aizgāja, tāpēc ka arī viņam vajadzēja šo to pārmainīt: apveltījis Čičikovu, viņš arī sevi nebija piemirsis.

Sis acīm redzami neievērojamais apstāklis vēl vairāk pievērsa Ci­čikovam mājastēvu. Patiesi, kā atteikt tādam patīkamam, laipnam viesim, kurš izrādījis tik daudz mīlas viņa mazulim un tik augst­sirdīgi samaksājis par to ar savu fraku. Ļeņicins domāja tā: «Patiesi, kāpēc gan neizpildīt viņa lugumu, ja nu tada ir viņa vēlēšanās?»

Tajā pašā laikā, kad Čičikovs persiešu chalatā no zeltītas termala- mas (bieza zīda drāna), dīvānā atgāzies, kaulējās ar iebraucēju kontra­bandistu tirgotāju ar žīdisku izcelšanos un vācisku izrunu un viņa priekšā jau gulēja baķis vislabākā holandiešu audekla krekliem un divas papīra karbas ar vislabakām pirmās šķirnes ziepēm (tās bija tas pašas ziepes, kuras viņš kādreiz bija iegādājies Radzivilovas mui­tā; tam patiesi bija īpašība piešķirt neizprotamu maigumu un ap­brīnojamu baltumu vaigiem), — tajā laikā, kad viņš kā lietpratējs iepirka šos izglītotam cilvēkam nepieciešamos produktus, atskanēja

piebraucējas karietes rībiens, kas atsaucas istabas logos un sienās ar vieglu drebēšanu, un ienāca viņa ekselence Aleksejs Ivanovičs Ļeņicins.

«Jūsu ekselences spriedumam ieteicu: kāds audekls, kādas ziepes un kāda šī vakar pirktā lietiņa.» Pie tā čičikovs uzlika galvā ar zeltu un krellēm izšūtu cepuri un izskatījās pēc persiešu šacha, pilns cie­nības un augstmanības.

Bet viņa ekselence, neatbildot uz jautājumu, teica:

«Man vajag ar jums parunāt par lietu.» Viņa sejā bija redzams īgnums. Cienījamais, vāciski runājošais tirgotājs tūliņ tika izsūtīts, un viņi palika [vieni],

«Vai zināt, kādas nepatikšanas? Ir atradies vecenes otrs testaments, kas sastādīts pirms pieciem [gadiem]. Puse muižas tiek atdota kloste­rim, bet otra — abām audzēknēm uz pusēm un vairak nevienam nekā.»

Čičikovs apmulsa.

«Bet šis testaments ir aplamība. Tas nekā nenozīmē; tas tiek iznī­cināts ar otro.»

«Bet taču beidzamajā testamentā nav teikts, ka tas iznīcina pirmo.»

«Tas pats par sevi saprotams: beidzamais iznīcina pirmo. Tās ir muļķības. Tas pirmais testaments nekur neder. Es labi zinu mirušās gribu. Es biju pie viņas. Kas to parakstīja? kas bija liecinieki?»

«Tas ir apstiprināts, kā nākas, tiesā. Par lieciniekiem bijušais goda tiesnesis Burmilovs un Chavanovs.»

«Slikti,» nodomāja čičikovs: «Stāsta, ka Chavanovs esot godīgs; Burmilovs — vecs liekulis, svētdienās baznīcā lasa bībeli.» — «Taču muļķības, muļķības,» viņš teica balsī un tūliņ sajuta apņēmību uz visādiem knifiem. «Es to zinu labāk: es biju klāt mirējas pēdējos brīžos, man tas vislabāk zināms. Esmu gatavs zvērēt.»

Vārdi un apņēmība uz brīdi apmierināja Ļeņicinu. Viņš bija ļoti satraukts un sāka jau kļūt aizdomīgs, vai Čičikovs pie testamenta nav kaut ko safabricējis (kaut gan viņš nevarēja iedomāties, ka lieta ir tāda, kāda tā bija patiesībā). Tagad viņš pārmeta sev, ka bijis aiz­domīgs. Gatavība zvērēt bija skaidrs pierādījums, ka Čičikovs … Mēs nezinām, vai patiesi Pāvelam Ivanovičam pietiktu dūšas zvērēt pie svētā, bet to teikt dūšas pietika.

Esiet mierīgi (un neraizējieties ne par ko, es iešu) un par šo lietu pārrunāšu ar dažiem juriskonsultiem. No jūsu puses te nekā nevajag; jums jābūt pilnīgi malā. Bet es tagad varu dzīvot pilsētā, cik tik man vajag.»

Čičikovs tūliņ pavēlēja piebraukt ekipāžu un devās pie juriskon­sulta. Sis juriskonsults bija ārkārtīgi bagāts ar piedzīvojumiem. Jau piecpadsmit gadu viņš atradās zem tiesas un tā bija pratis ierīkoties, ka viņu nekādi nevarēja atstādinat no amata. Visi zināja, ka viņu sešas reizes vajadzēja izraidīt trimdā par viņa darbiem. Visapkārt no visām pusēm viņš bija aizdomās, bet nekādi nevarēja dabūt tiešus un pamatotus pierādījumus. Tas patiesi bija kaut kas noslēpumains, un viņu droši varētu atzīt par burvi, ja mūsu aprakstītais notikums pie­derētu tumšiem' laikiem.

Juriskonsults pārsteidza ar savu auksto izskatu, savu nosmulēto chalatu, kas bija pilnīgā pretstatā (diezgan) labām sarkankoka mēbe­lēm, zelta pulkstenim zem stikla kupola, lustrai muslina pārvalkā un vispārīgi visam, kas bija apkārt un uz kā varēja verot spožas eiropis­kas izglītības zīmogu.

Taču nesamulsis no juriskonsulta skeptiskās ārienes, Čičikovs iz­skaidroja lietas sarežģītos punktus un vilinoša perspektiva iztēloja pa­teicību, kas not3ikti sekotu par labo padomu un līdzdalību.

Juriskonsults par atbildi tam iztēloja zemes lietu nepastāvību un ari veikli ļāva noprast, ka mednis kokā nekā nenozīmē, bet vajag zīli rokā.

Nekā darīt: vajadzēja dot zīli rokā. Filozofa skeptiskais aukstums pēkšņi nozudau Izrādījās, ka viņš bija vislabsirdīgākais, visrunatni- gākais, vispatīkamākais sarunās cilvēks, kas neatpalika veiklos pa­ņēmienos pašam Cičikovam.

«Esiet tik labi, pirms uzsākt garu lietu. — jūs droši vien nebū­siet labi apskatījuši pašu testamentu: tur droši vien ir kaut kāda pie­zīme. Jūs paņemiet to uz laiku pie sevis. Kaut gan, protams, šāda» lietas uz māju ņemt aizliegts, bet ja labi palūdz dažus ierēdņus… Es no savas puses pielikšu pūles.»

«Saprotu,» nodomāja Čičikovs un teica: «Patiesi, īsti labi neatceros, vai tur ir piezīme vai nav,» — it kā viņš pats nebūtu raksitījis šo testamentu.

«Vislabāk būs, ja jūs to apskatīsiet. Kaut gan katrā gadījumā,» viņš turpināja visaj labsirdīgi: «esiet vienmēr mierīgi un neļaujieties ne ar ko samulsinaties, pat ja arī kas sliktāks notiktu. Nekad ne no kā neļaujieties izmisumam: nav nelabojamu lietu. Paraugieties manī: es vienmēr esmu mierīgs. Lai kādas lietas man uzveļ, mans miers nav satricināms.» Patiesi, juriskonsulta filozofa seja bija ārkārtīgi* mie­rīga, tā ka Čičikovs daudz

«Protams, tā pirmā lieta,» [viņš] teica. «Bet jums tomēr jāpiekrīt, ka var būt tādi gadījumi un lietas, no ienaidnieku puses tādas lietas un apmelojumi un tik sarežģīti stāvokļi, ka pazudis ikkatrs miers.»

«Ticiet man, tā ir mazdūšība,» ļoti mierīgi un labsirdīgi atbildēja filozofs jurists. «Tikai centieties, lai visa lieta būtu pamatota uz papī­riem,^ lai vārdos nekā nebūtu. Un, tiklīdz redzēsiet, ka lieta sāk at­risināties un labvēlīga lēmumam — centieties — ne nu attaisnot un aizstāvēt sevi, — nē, vienkārši sajaukt ar jauniem argumentiem un ta…»

«Tas ir, lai…»

«Sajaukt, sajaukt — un nekā vairāk,» atbildēja filozofs: «pievienot lietai citus, blakus apstākļus, kuri iejauktu šeit arī citus; padarīt sa­režģītu — un nekā vairāk. lai tad brauc Pēterburgas ierēdnis izmeklēt, lai tad viņš izmeklē!» viņš atkārtoja, raudzīdamies Cičiko­vam acīs ar neparastu labpatiku, kā raugās skolotājs uz skolnieku, kad viņam izskaidro grūtu vietu no krievu gramatikas.

«Jā, labi, ja atradīsi tādus apstākļus, kas spēj pūsit miglu acīs, teica Cičikcvs, arī ar labpatiku skatīdamies filozofam acis, kā skol­nieks, kurš sapratis grūto vietu, ko skaidro skolotājs.

«Atradīsies apstākli, atradīsies! Ticiet: no biežas vingrināšanas arī galva kļūst atjautīga. Vispirms atgādājieties, ka jums palīdzēs. Sa­režģītā lietā daudz ieinteresētu: ir ierēdņu vajag_ vairāk, ir viņiem vajag vairāk algas… Ar vārdu, ievilkt lietā vairāk personu. Nekas, ja daži veltīgi iekritīs: lai viņi attaisnojas… viņiem vajag atbildēt uz papīriem, viņiem vajag atpirkties… Lūk, kur arī ienākums… Ticiet man, ka tiklīdz apstākļi kļūst kritiski, pirmais — lietu sajaukt. Tā visu var sajaukt, tā sarežģīt, ka neviens nekā nesapratīs. Kāpēc es esmu mierīgs? Tāpēc ka zinu: ja tikai manas lietas sāks iet slik­tāk, tad es visus iejaukšu savā lietā — ir gubernatoru, ir viceguber­natoru, ir policijmeistaru, ir kasieri — visus iejaukšu. Es pazīstu visus viņu apstākļus: kurš uz kuru skaišas, kurš uz kuru ir uzpūties un kurš kuru grib iegāzt. Nu, lai viņi paši tiek laukā. Un, kamēr viņi izķepurosies, citi paspēs iedzīvoties. Jo tikai duļķainā ūdenī var ķert vēžus. Visi to vien tik gaida, lai sajauktu.» Te jurists filozofs paska­tījās Cičikovam acīs atkal ar to pašu baudu, ar kādu skolotājs iz­skaidro skolniekam vēl grūtāku vietu no krievu gramatikas.

«Nē, šis cilvēks ir patiesi gudrinieks,» pie sevis nodomāja Čičikovs un šķīrās no juriskonsulta vislabākā garastāvoklī.

Pilnīgi nomierinājies un kļuvis drošs, viņš nevērīgā veiklībā nosēdās ekipāžās elastīgajos spilvenos, pavēlēja Selifanam atmest virsu atpa­kaļ (pie juriskonsulta viņš brauca ar paceltu virsu un pat ar aizpogā­tu priekšādu) un norīkojas gluži tā kā atstādināts huzaru pulkvedis vai pats Višņepokromovs, veikli pārmetis vienu kāju pār otru, ar patiku pievērsdams pretimnācējiem seju, kura spīdēja no jaunās zīda platmales [apakšas], cepure bija uzvilkta mazliet uz vienas auss. Selifanam bija pavēlēts braukt virzienā uz tirgotavu sētu. Tirgotāji, gan atbraucēji, gan vietējie, stāvēdami pie veikalu durvīm, godbijīgi noņēma cepures, un Čičikovs ne bez cienības par atbildi pacēla vi­ņiem'savu. Daudzi no viņiem' bija tam pazīstami; citi bija kaut gan atbraucēji, bet apburti no uzvedīga kunga veikla izskata, apsveica viņu kā paziņas. Gada tirgus Tfuslavļas pilsētā noritēja bez pārtrau­kuma: kad beidzās zirgu un lauksaimniecības, sākās augstākās izglī­tības kungiem aršinas preču tirgus. Tirgotāji, kuri bija atbraukuši uz riteņiem, bija nodomājuši atgriezties ar ragavām.

«Lūdzam, lūdzam!» runāja pie vadmalas veikala Maskavā šūdināts vāciešu svārks, pieklājīgi klanīdamies ar cepuri izstieptā rokā, tikai mazliet pieturēdams apaļo zodu ar smalku izglītību sejā.

Čičikovs iegāja veikalā. «Parādiet man, mīļais, vadmalu.»

Laipnais tirgotājs tūliņ pacēla uz augšu galda dēli un, tādā kārtā iztaisījis sev ieeju, atradās veikalā ar muguru pie precēm un ar seju pret pircēju. Nostājies ar muguru pie precēm un ar seju pret pircēju, tirgotājs, ar kailu galvu un cepuri atvēztā rokā, vēlreiz apsveica Čiči­kovu. Pēc tam uzlika cepuri un, laipni pieliecies, ar abām rokām at­spiedies uz galda, teica tā: «Kāda veida vadmalu? vai jūs dodat priekšroku angļu manufaktūrām vai tēvijas fabrikacijai?»

«Tēvijas fabrikacijai,» atbildēja Čičikovs: «'bet tikai labākajai šķir­nei, ko sauc par angļu.»

«Kādu krāsu vēlēsieties?» jutāja tirgotājs tāpat laipni, šūpodamies uz abām galdā atspiestajām rokām.

«Tumšas krasas, olivu vai pudeles krasu ar dzirksteli, kas, tā sacīt, tuvojas brūklenēm,» teica čičikovs.

«Varu teikt, ka dabūsiet pirmšķirīgu, kādu var dabūt abās galvas­pilsētās,» sacīja tirgotājs, uzrāpies noņemt no augšas baķi:_ uzmeta to veikli galdā, attina no otra gala un pacēla pie gaismas. «Kā laistās! Vismodernākā, pēc pēdējās gaumes!» Vadmala spīdēja kā zīda. Tir­gotājs bija saodis, ka viņa priekšā stāv vadmalu pazinējs, un negribē­ja iesākt ar desmitrubļu.

«Kārtiga,» teica Čičikovs, mazliet paskatījies. «Bet vai zināt, cienī­jamais? parādiet man uzreiz to, ko jūs beigās rādāt, pie tam ari krāsu vairāk … vairāk sarkanīgu.»

«Saprotu: jūs akurāt vēlaties tādu krāsu, kāda patlaban……………………. nāk.

Ir man visteicamāko īpašību vadmala. Iepriekš jau saku, ka cena augsta, bet arī ar augstu īpašību.»

Baķis nokrita no augšas. Tirgotājs to attina ar vēl lielāku veiklību, satvēra otru galu un attina gluži kā zīda dTānu, rādija to Cičikovam tā, ka [viņam] bija iespējams ne tikvien apskatīt, bet pat paost, teik­dams tikai: «Lūk, vadmala Navarinas dūmu krāsā ar liesmu.»

Par cenu salīga. Dzelzs arširna, kas līdzinājās burvju zizlim, turpat Cičikovam atmērīja frakai [un] biksēm. Ar šķērēm iegriezis, tirgotājs ar abām rokām veikli pārplēsa vadmalu pušu, to pabeidzis, paklanījās Cičikovam ar visapburošāko laipnību. Vadmala turpat tika salocīta un ietīta papīrā; sainis grozījās zem vieglās auklas. Čičikovs jau gri­bēja bāzt roku kabatā, bet sajuta, ka ap viņa vidukli patīkami apvijas kāda visai delikātā roka, un viņa ausis izdzirda: «Ko jūs šeit pērkat, cienījamais?»

«A, ļoti patīkami negaidīta satikšanās!» teica Čičikovs.

«Patīkama saduršanās,» teica tā balss, kurš bija apkampis viņa vidukli. Tas bija Višņepokromovs. «Jau taisījos paiet veikalam garām bez ievērības, pēkšņi redzu pazīstamu seju — kā lai atteicas no patī­kamās baudas! Neko neteiksi, vadmalas šogad nesalīdzināmi labākas. Tas taču ir kauns un negods! Es neparko agrāk nevarēju atrast… Esmu ar mieru četrdesmit rubļu… ņem pat piecdesmit, bet dod labu. Pēc manām domām, vai nu dabū lietu, kura patiesi būtu tad vis- labakā, vai arī lai nemaz nav. Vai ne ta?»

«Gluži tā!» teica Čičikovs: «Kādēļ tad pūlēties, ja ne tādēļ, lai dabūtu labu lietu?»

Vecis ar visiem sasveicinājās un tieši pievērsās Chlobujevam: «At­vainojiet manij es no tālienes jūs ieraudzīju, kad jūs iegājāt veikalā, uzdrošinājos jūs traucēt. Ja jums būtu parocīgi un pa ceļam gar manu māju, tad esiet tik laipni, ienāciet uz īsu brītiņu. Man ar jums vajag parunat.»

Chlobujevs teica: «Ļoti labi, Afanasij Vasiljevič.»

Un vecis, atkal no visiem atsveicinājies, izgāja.

«Man vienkārši reibst galva,» teica čičikovs: «ja padoma, ka šim cilvēkam ir 10 miljoni. Tas vienkārši neticami.»

«Tomēr tā ir pretlikumīga lieta,» teica Višņepokromovs: «kapitaliem nevajag būt vienās [rokās]. Tas ir priekšmets, ko tagad apspriež visa Eiropa. Ja tev ir nauda, — nu, dalies ar citiem: pacienā, rīko balles, nododies labdarīgai greznībai, kas dod maizi meistariem, mājrūpnie- kiem.»

«To es nesaprotu,» teica Čičikovs. «Desmit miljonu, un dzīvo kā vienkāršs zemnieks!… Taču ar tiem desmit miljoniem velns zina ko var izdarīt. Taču var tā ierīkoties, ka tev nemaz citas sabiedrības nebūs kā tikai ģenerāļi un kņazi.»

«Jā,» piemetināja tirgotājs: «patiesi tā ir neizglītība. Ja tirgotājs ir cienījams, tad viņš vairs nav tirgotājs: viņš savā ziņā ir jau nego- ciants. Man tad teātrī ir jāņem loža, un meitu tad es vienkāršam pulkvedim — nē, nedošu: es tikai ģenerālim, citādi nedošu. Kas man pulkvedis? Pusdienu tad man lai gatavo konditers, bet nevis virēja …»

«Ko nu tur runāt! apžēlojieties!» teica Višņepokromovs: «ko visu neizdarīsi ar desmit miljoniem. Dodiet man desmit miljonus, — jūs redzesiet, ko es izdarīšu!»

«Nē,» nodomāja Čičikovs: «tu nekā prātīga neizdarīsi ar desmit miljoniem. Bet, lūk, ja man desmit miljonus, es gan, patiesi, šo to izdarītu.»

«Jā, ja man desmit miljonus!» nodomāja Chlobujevs: «es tā vis ta­gad nerīkotos kā agrāk, — nenodzīvotu tik neprātīgi. Pēc tik bries­mīgas pieredzes pratīsi novērtēt katru kapeiku. Ē, tagad es tā ne…» Un tad, kādu brīdi padomājis, pats sev jautāja: «vai patiesi tagad būtu gudrāk rīkojies?» un, atmetis ar roku, piebilda: «Ne velna! es, domāju, tāpat būtu iztērējis kā agrāk.» un, izgājis no veikala, devās pie Murazova, veledamies zināt, ko viņam pasludinās Murazovs.

«Gaidu jūs, Pēter Petrovič!» teica Murazovs, ieraudzīdams ienākošo Chlobujevu. «Lūdzu pie manis istabā.» Un viņš ieveda Chlobujevu jau lasītājam pazīstamajā istabiņā, par kuru vienkāršāku nevarētu atrast arī pie ierēdņa, kas saņem septiņsimt rubļu algas gadā.

«Sakiet, tagad, es domāju, jūsu apstākļi ir labāki? Pēc krustmāmi- ņas tomēr jums kaut kas tika.»

«Kā lai to jums, Afanasij Vasiljevič, saka. Es nezinu, vai mani ap­stākļi ir labāki. Es saņēmu tikai piecdesmit dvēseles zemnieku un trīsdesmit tūkstošus naudā, ar kuriem man nācās nomaksāt daļu manu parādu, — un man atkal gluži nekā. Bet galvenais, ka šā testamenta lieta ir visai netīra. Te, Afanasij Vasiljevič, ir pasākušās tādas blē­dības! Es jums tūliņ pastāstīšu, un jūs pabrīnīsieties, kas notiek. Sis Čičikovs…»

«Atļaujiet, Pēter Petrovič; pirms runāt par to čičikovu, atļaujiet runāt par jums pašiem. Sakiet man: cik pēc jūsu slēdziena būtu pie­tiekoši, lai pilnīgi izkļūtu laukā no apstākļiem?»

«Jā, lai izkļūtu laukā no apstākļiem, visu samaksāt un iegūt iespēju dzīvot vismērenākā kārtā, man vismaz vajag 100 tūkstošus, ja ne vairāk.»

«Nu, bet ja jums tie būtu, kā tad jūs iekārtotu savu dzīvi?»

«Nu, tad es nonomātu sev dzīvoklīti, nodarbotos ar bērnu audzina- šanu, tāpēc ka es pats vairs nevaru dienēt: es nekur vairs nederu.»

«Bet kāpēc tad jūs vairs nekur nederat?»

«Ko tad es vairs? paši spriediet: es taču nevaru sākt ar kantora rakstvedi. Jūs aizmirsāt, ka man ir ģimene. Man ir četrdesmit, bet man jau krusti sāp, esmu kļuvis slinks; bet svarīgāku amatu man nedos; es netieku labi ieskatīts. Es jums atzīstos: es arī pats neņemtu vietu, kur var iedzīvoties. Es kaut gan esmu nelabs cilvēks, spēlmanis un viss, ko vien vēlaties, bet kukuļus es neņemšu. Es nevaru satikt ar Krasnonosovu un ar Samosvitovu.»

«Bet tomēr atvainojiet, es nevaru saprast, kā tad var bez ceļa; kā virzīties ne pa ceļu; kā braukt, kad nav ceļa zem kājām; kā irties, kad laiva nav uz ūdens? Bet dzīve taču ir ceļojums. Atvainojiet, Pēter Ivanovič, tie kungi, par kuriem jūs runājat, viņi taču tomēr ir uz kaut kāda ceļa, viņi taču tomēr strādā. Nu, pieņemsim, kaut kā novērsāties, kā gadās ar katru grēcinieku; bet ir cerības, ka atkal uzkļūs uz ceļa. Kas iet — nav iespējams neatnākt: ir cerības, ka uzies uz ceļa. Bet kā tam uzkļūt uz kāda ceļa, kas dzīvo dīkā? Jo ceļš taču nenāks pie manis.»

«Ticiet man, Afanasij Vasiljevič, es sajūtu pilnīgu taisnību………………………… ;

bet es jums saku, ka manī ir galīgi zudusi katra tieksme darboties; es neredzu, ka varētu kādam pasaulē izdarīt ko labu. Es jūtu, ka esmu galīgi nederīgs baļķis. Agrāk, kamēr biju jaunāks, man likās, ka viss atkarīgs no naudas, ka, ja manās rokās būtu simt tūkstošu, es daudzus aplaimotu; palīdzētu nabadzīgiem māksliniekiem, ierīkotu bibliotēkas, derīgas iestādes, savāktu kolekcijas. Es esmu cilvēks ne bez gaumes un zinu, ka daudzā ziņā varētu labāk izrikot nekā tie mūsu bagātnieki, kuri visu to dara bez saprašanas. Bet tagad redzu, ka ar: tas viss ir zūdīšanās un arī te nav daudz jēgas. Nē, Afanasij Vasiljevič, es nekur nederu, gluži nekur, es jums saku. Neesmu spējīgs ne tai vismazākai darbībai.»

kas uzmests virs rindām ar tumšu tinti. Agrākais teksts nosvītrots līdz vārdiem: «lai strēbtu no sudraba bļodas», kaut gan tur viss, jaunajā redakcijā aizvietotais, bija svītrojums. Sīs lappuses jaunajā redakcijā palikušas manuskriptā nesaistītas ar pirmo. Mums nācās atjaunot agrāko tekstu no tās vietas, kura nebija atvietota ar jaunu tekstu, kura nebija pārtaisīta.

«Paklausieties, Pēter [Petrovič]! Bet jūs taču lūdzat dievu, ejat baznīcā, nelaižat garām, es zinu, ne rīta, ne vakara dievkalpojumu. Jums arī negribas agri celties, bet jūs taču ceļaties un ejat, — ejat pulksten četros no rīta, kad vēl neviens nav cēlies.»

«Tā cita lieta, Afanasij Vasiljevič. Es to daru dvēseles glābšanai, tāpēc ka esmu pārliecināts, ka tā kaut drusku izlabošu dīko dzīvi, ka lai cik es [pats sev pretīgs] slikts, bet pazemīgās lūgšanas un sevis piespiešana kaut ko nozīmē dievam. Teikšu jums, ka es lūdzu dievu gluži bez ticības, bet tomēr lūdzu. Zinu tikai, ka ir kungs, no kura viss atkarīgs, kā zirgs un mājlopi zina kungu, kam tiesības.»

«Tātad jūs lūdzat dievu tādēļ, lai patiktu tam, ko jūs pielūdzat, lai glābtu savu dvēseli, un tas jums dod spēku un liek_ celties_ agri no gultas. Ticiet, ka, ja jūs ķertos pie sava dienesta tāpat, kā jūs kalpojat tam, ko jūs pielūdzat, jums rastos griba darboties un jūs neviens cilvēks nespētu atvēsināt.»

«Afanasij Vasiljevič? atkal jums teikšu — tas ir kas cits. Pirmajā gadījumā es tomēr redzu, ko es daru. Saku jums, ka esmu gatavs iet klosterī un visgrūtākos darbus un pārbaudījumus, ko vien man uzliks, izpildīšu, tāpēc ka redzu, kam to daru. Nav mana darīšana spriest. Tur es esmu pārliecināts, ka prasīs [no tiem], kas man lika strādāt; tur es paklausu un zinu, ka dievam paklausu.»

«Bet kādēļ tad jūs tā nespriežat arī pasaulīgās lietās? Jo arī pasaulē mums jākalpo dievam un nevienam citam. Ja arī citam kalpojam, mēs tikai tāpēc kalpojam, ka esam pārliecināti, ka tā dievs liek, bet bez tā mēs nekalpotu. Kas tad cits, visas spējas un dāvanas, kas katram ir dažādas? Tās taču ir mūsu lūgsnas ieroči: te ar vārdiem, te ar darbiem. Jūs taču klosterī nevarat iet — jūs esat piestiprināti pasaulei, jums ir ģimene.»

Te Murazovs apklusa. Chlobujevs arī apklusa.

«Tad jūs domājat, ka par piemēru [jums] būtu divsimt tūkstošu, tad jus varētu nodrošināt dzīvi un no tā laika dzīvot apdomīgāk?»

«Tas ir, vismaz es nodarbošos ar to, ko varēs darīt, — nodarbošos ar bērnu audzināšanu, man būs iespēja viņiem dabūt labus skolotājus.»

«Bet vai teikt jums, Pēter Petrovič, ka pēc diviem gadiem jūs vis- apkart būsiet parādos kā tresēs?»

Chlobujevs mazu brīdi klusēja un sāka ar apstāšanos: «Tomēr, pēc tādas pieredzes…»

«Nu, ko tur runāt!» teica Murazovs. «Jūs esat cilvēks ar labu dvēseli: pie jums atnāks draugs, palūgs aizdot — jūs viņam dosiet; jūs redzēsiet nabaga cilvēku — jūs gribēsiet palīdzēt; pie jums atnāks patīkams viesis — gribēsiet labāk pacienāt un padosieties pirmām labām tieksmēm, bet aprēķinu aizmirsīsiet. Un atļaujiet jums beidzot no sirds teikt, ka savus bērnus jūs neesat spējīgs uzaudzināt. Savus bērnus uzaudzināt var tikai tas tēvs, kas jau pats ir izpildījis savu pienākumu. Un arī jūsu laulātā draudzene… viņai laba dvēsele … viņa nemaz nav tā audzināta, lai bērnus audzinātu. Es pat domāju, — atvainojiet mani, Pēter Petrovič, — vai bērniem nebūs par ļaunu būt ar jums!»

Chlobujevs sāka domāt, viņš domās sāka sevi apskatīt no visām pusēm un beidzot juta, ka Murazovam pa daļai ir taisnība.

«Vai zināt, Pēter Petrovič? atdodiet manās rokās bērnus un darī­šanas; atstājiet arī savu ģimeni un bērnus: es tos pieskatīšu. Jūsu apstakļi taču ir tādi, ka jūs esat manās rokās; lieta taču virzās uz to, lai mirtu badā. Te uz visu vajag būt gatavam. Vai jūs pazīstat Ivanu Potapiču?»

«Un pat Joti cienīju, kaut gan viņš staigā sibīriešu svārkā.»

«Ivans Potapičs bija miljonārs, izprecināja savas meitas ierēdņiem, dzīvoja kā cars: bet, kad bankrotēja — ko darīt? — iestājās par pārdevēju. Nebija vis viņam jautri no sudraba bļodas pāriet pie vienkāršās: likās, ka roka ne pie kā negrib ķerties. Tagad Ivans Petrovičs varētu strēbt no sudraba bļodas, bet vairs negrib. Viņam būtu atkal uzkrājies, bet viņš saka: «Nē, Afanasij Ivanovič, es vairs nekalpoju sev, bet tāpēc, ka dievs tā … Pēc savas gribas es nekā negribu darīt. Klausu jūs, tāpēc ka dievu gribu klausīt, bet nevis cilvēkus, bet dievs citādi nerunā kā tikai ar labāko ļaužu lūpām. Jūs esat gudrāks par mani, un tāpēc nevis es atbildu, bet jūs.» — Lūk, ko saka Ivans Potapičs; bet viņš, ja taisnību teikt, daudzreiz gudrāks par mani. '

«Afanasij Vasiljevič! jūsu varu arī es esmu gatavs pār sevi… jūsu kalps un viss, ko vēlaties; atdodos jums. Bet neuzlieciet darbu pāri spēkiem: es neesmu Potapičs un saku jums, ka ne uz ko labu neesmu derigs.»

«Nevis es, Pēter Petrovič, jums uzlikšu, bet, tā kā jūs gribējāt kalpot, kā paši sakāt, tad [lūk] jums dievam_ tīkams darbs. Viena vieta ceļ baznīcu ar dievbijīgu ļaužu labprātīgiem ziedojumiem. Naudas nepietiek, vajag vākt. Uzvelciet vienkāršu sibiriešu svārku .. . jūs taču tagad esat vienkāršs cilvēks, izputējis muižnieks un tāds pats nabags: ko nu tur vīzēties? — ar grāmatu rokās, vienkāršos ratos, un braukājiet pa pilsētām un sādžām. No archiereja jūs sa­ņemsiet svētību un šņores grāmatu un ar dieva palīgu.»

Pēteris Petrovičs bija pārsteigts par šo gluži jauno amatu. Viņam, kā nekā senas dzimtas muižniekam, doties ar grāmatu rokās lūsi baznīcai, kratīties ratos! Bet izgrozīties un atvairīties nevar: darbs dievam tīkams.

«Kļuvāt domīgs?» teica Murazovs. «Jūs te divus darbus izdarīsiet: * vienu darbu dievam, bet otru — man.»

«Kādu tad jums?»

«Lūk, kādu. Tā kā jūs dosieties uz tādām vietām, kur es vēl neesmu bijis, tad jūs uz vietas redzēsiet: kā tur dzīvo zemnieki, kur bagātāk, kur cieš trūkumu un kādā stāvoklī visi. Teikšu jums, ka zemniekus mīlu laikam tāpēc, ka es pats esmu no zemniekiem. Bet lieta ir tā, ka viņu vidū ieviesies daudz visādu neķītrību. Tur raskoļņiki un visādi vazaņķi viņus mulsina un pret varu viņus kūdi), bet. ja cilvēks ir apspiests, tad viņš viegli saceļas. Nu ko. vai tad grūti sakūdīt cilvēku, kurš patiesi cieš? Bet lieta ir -tā, ka nevis no apakšas jāsāk izrēķināties. Bus slikti, ja darbā laidīs dūres: tad nebūs nekādas jēgas — tikai zagļiem ieraušana. Jūs esat gudrs cilvēks, jūs novērosiet, uzzināsiet, kur patiesi cilvēks cieš no citiem, bet kur no paša nemierīgās dabas, un pastāstīsiet pēc tam man visu to. Katram gadījumam es jums došu nelielu sumu, ko izdalīt tiem, kuri patiesi cieš nevainīgi. Jus labi darīsiet, ja viņus apmierināsiet vār­diem un labāk viņiem izskaidrosiet, ka dievs liek paciest bez kurnē­šanas un lūgt dievu tajā laikā, kad esi nelaimīgs, bet nevis trakot un izrēķināties pašam. Ar vārdu, runājiet ar viņiem, neviena nekūdot ne pret vienu, bet visus samierinot. Ja jūs redzēsiet kādā ienaidu, vienalga, pret ko, pielieciet visas pūles.»

«Afanasij Vasiljevič! darbs, ko jūs man uzliekat,» teica Chlobujevs:

«svēts darbs; bet jūg atcerieties, kam jūs to uzliekat. Uzticēt to var cilvēkam, kam gandrīz svēta dzīve, kurš jau arī pats [prastu] piedot citiem.»

«Es arī nesaku, lai jūs visu to izpildītu, bet pēc iespējas, ko var. Lieta tomēr tā, ka jūs atgriezīsieties, labi iepazinušies ar vietām, un zināsiet, kādā stāvoklī atrodas tas novads. Ierēdnis nekad nesatiksies ar cilvēku, un arī zemnieks nebūs ar viņu vaļsirdīgs. Bet jūs, lūdzot baznīcai, ieskatīsieties pie ikviena — ir pie pilsētnieka, ir pie tirgotāja, un jums būs iespēja ikvienu iztaujāt. Runāju iums to tāpēc, ka ģenerālgubernatoram, sevišķi tagad, vajadzīgi tādi ļaudis; un jūs bez visiem kancelejas paaugstinājumiem dabūsiet tadu vietu, kur jūsu dzīve nebūs veltīga.»

«Pamēģināšu, pielikšu pūles, cik pietiks spēka,» teica Chlobujevs. Un viņa balsī bija vērojams mundrums, mugura atliecās, un galva pacēlās uz augšu kā cilvēkam, kam atspīd cerība. «Redzu, ka jūs dievs apveltījis ar saprašanu un jūs daudz ko labāk zināt nekā mēs, tuvredzīgie Jaudis.»

«Tagad atļaujiet jūs jautāt,» teica Murazovs: «ko tad čičikovs un kāda veida [lieta]?»

«Bet [par] čičikovu es jums pastāstīšu nedzirdētas lietas. Viņš dara tādus darbus… Vai zināt, Afanasij Vasiljevič, ka testaments taču ir viltots. Ir atradies īstais, kur visa muiža pieder audzēknēm.»

«Ko jūs sakāt? Bet kas tad to viltoto testamentu ir meistarējis?»

«Tas jau ir, ka tā ir visnekrietnākā lieta! Runā, ka Čičikovs, un ka testaments parakstīts jau pēc nāves: nelaiķes vietā apģērbuši kādu sievu un viņa esot parakstījusi. Ar vārdu, lieta nelaba. Ir aizdomas par ierēdņu līdzdalību. Runā, ka ģenerālgubernators ari zinot. Runā, ka tūkstošiem lūgumu ienācis no dažādām pusēm. Pie Marijas Jeremejevnas tagad iet līgavaiņi; kaut kādi divi ierēdņi jau kaujoties viņas dēļ. Lūk, kāda lieta, Afanasij Vasiljevič!»

«Nekā par to neesmu dzirdējis, bet lieta, patiesi, nav bez grēka. Pāvels Ivanovičs Čičikovs aitzīstos, man ir neizprotams [cilvēks],» teica Murazovs.

«Es no savas puses ari iesniedzu lūgumu, lai atgādinātu, ka ir tuvākais mantinieks…»

«Bet manis dēļ, lai viņi visi sakaujas savā starpā,» domāja Chlobujevs iziedams. — «Afanasijs Vasiljevičs nav muļķis. Viņš man šo uzdevumu droši vien deva apdomājis. Izpildīt to — tas ari viss.» Viņš sāka domāt par ceļu, tajā laikā, kad Murazovs arvien vēl atkartoja pie sevis: «Neizprotams cilvēks man šis Pāvels Ivanovičs Čičikovs! Ja ar šādu gribu un neatlaidību ķertos pie labas lietas!»