Mirušās dvēseles

X NODAĻA

Sapulcējoties pie policijmeistara, lasītājam jau pazīstamā pilsētas tēva un labdara, ierēdņiem bija gadījums vienam otru novērot, ka no rūpēm un nemiera viņi pat ir novājējuši. Patiesi, jaunā ģenerālgubernatora iecelšana un šie saņemtie tik svarīga satura papīri un šīs dievs zina kādas baumas, viss tas bija atstājis uz viņu sejām redzamas zīmes, un frakas daudziem bija kļuvušas jūtami platākas. Visi bija sarāvu­šies, ir priekšsēdētājs bija kļuvis vājāks, ir slimnīcu valdes inspektors novājējis, ir prokurors novājējis, ir kāds Sīmanis Ivanovičs, ko nekad nesauca uzvārdā un kas nēsāja rādāmā pirkstā gredzenu, ko vienmēr mēdza dot dāmām ap­lūkot, arī tas bija novājējis. Protams, atradās arī, kā tas vien­mēr gadās, daži drošinieki, kas nebūt nezaudēja dūšu, bet tādu bija visai maz. Viens vienīgais pastmeistars. Viņa pa­rasti vienmērīgais raksturs nebija pārmainījies, un vienmēr līdzīgos gadijumos viņam bija paradums runāt: «Pazīstam mēs jūs, ģenerālgubernatorus! Jūs varbūt trīs četri pārmai­nīsieties, bet es trīsdesmit gadu, mans kungs, sēdu vienā un tai pašā vietā.» Citi ierēdņi viņam uz to parasti atbildēja: «Tev jau ir labi, sprechen sie deutsch, Ivan Andreič: tev tikai pasta darīšanas: saņemt un aizsūtīt ekspediciju, varbūt vie­nīgi vari piekrāpt, ja aiztaisīsi kantori stundu ātrāk, vai pa­ņemsi lieku maksu no nosebojuša tirgotāja par vēstules pie­ņemšanu vēlāk par noteikto laiku, vai ari aizsūtīt kādu paku, kas nemaz nav sūtāma, pie tāda darba, zināms, katrs būs svēts. Bet ja tev velns katru dienu ap degunu dejotu: tu pats nemaz negribi ņemt, bet viņš tev bāž. Un tev arī nav liela bēda, tev tikai viens dēlēns; bet man, brāl, Praskovju Fjorio- rovnu dievs tik labi svētījis, kā gads, tā atnes: vai nu Praš- kušku vai Petrušku: te, brāl, dziedāsi citu dziesmu.» Tā runāja ierēdņi, un, vai patiesi iespējams velnam pretoties, par to spriest nav autora darīšana. Šoreiz sanākušajā sapulcē ļ^ti varēja manīt tās vajadzīgās lietas trūkumu, ko vienkārša tauta sauc par saprātu. Vispār, mēs kaut kā neesam izveido­jušies svarīgām apspriedēm. Visās mūsu sapulcēs, sākot ar zemnieku sādžu sapulcēm, beidzot ar visdažādākajām zinību un citām komitejām, ja tajās nav vienas galvas, kas vald^a pār visu, piemīt lielas jukas. Grūti pat pateikt, kāpēc tas tā, redzams, tāda tauta, vienīgi izdodas tās apspriedes, kurās sa­nāk, lai pažūpotu un paēstu pusdienas, proti, klubi un visā­das voksales vāciešu gaumē. Bet gatavi, varbūt, mēs ik brīdi esam uz visu ko. Mēs pēkšņi, ja papūš tik vējš, ierīkosim lab­darības veicināšanas un sazini nu kādas vēl biedrības. Mērķis būs skaists, bet pie visa tā nekas neiznāks. Varbūt tas ceļas no tā, ka mēs apmierināmies pašā sākumā un jau uzskatām, ka viss izdarīts. Piemēram, pasākuši kādu labdarīgu bied­rību trūcīgiem, mēs tūliņ, lai atzīmētu šādu teicamu pasā­kumu, rīkojam pusdienu visiem pilsētas augstmaņiem, pro­tams, par pusi no saziedotajām sumām; par atlikušo komi­teja nomā sev lepnu dzīvokli ar apkuri un sargiem, bet pēc tam nabagiem tad arī paliek no visas sumas pieci ar pus rubļa, pie kam arī te, šīs sumas sadalīšanā, ne visi locekli ir vienis prātis savā starpā, un ikviens bāž kādu savu kūmu. Kaut gan šoreiz sanākusi sapulce bija gluži citāda veida: tā sanāca aiz nepieciešamības. Lieta grozījās nevis ap kādiem nabagiem vai svešām personām, bet tā skāra katru ierēdni personīgi, tas bija posts, kas draudēja visiem vienlīdz, tātad gribot negribot te jābūt vienprātīgākiem, saliedētākiem. Bet pie visa tā iznāca velns zina kas. Nerunājot jau nemaz par domstarpībām, kas raksturīgas visām apspriedēm, sanākušo spriedumos atklājās kaut kāda neizprotama nedrošība: viens teica, ka Čičikovs esot valsts asignaciju taisītājs, bet pēc tam pats piemetināja: bet varbūt arī nav taisītājs; otrs apgalvoja, ka viņš esot ģenerālgubernatora kancelejas ierēdnis, un tūliņ piebilda: kaut gan velns viņu zina, uz pieres taču neizlasīsi. Pret minējumu, vai tik nav pārģērbies laupītājs, uzstājās visi; atrada, ka ārpuse pati par sevi jau bija godīga, viņa va­lodā ņebija nekā tāda, kas liktu domāt, ka viņš var būt cil­vēks ar mežonīgu uzvešanos. Pēkšņi pastmeistars, kādu brīdi iegremdējies domās, vai nu aiz nejaušas iedvesmas, kas viņu pārņēma, vai arī aiz kā cita, negaidot iesaucās: vai zināt, kungi, kas viņš ir? Balss, kādā viņš to izteica, slēpa sevī kaut ko satricinošu, tā ka visus piespieda vienā un tajā pašā laikā izsaukties: nu, kas? — Tas, kungi, nav neviens cits kā kap­teinis Kopeikins! Bet, kad visi kā vienā balsī jautāja: kas tas kapteinis Kopeikins tāds ir? — pastmeistars teica: tad jūs nezināt, kas ir kapteinis Kopeikins?

Visi atbildēja, ka nebūt nezinot, kas ir kapteinis Kopei­kins.

«Kapteinis Kopeikins,» teica pastmeistars, savu tabakas dozi tikai pa pasei attaisījis, jo baidījās, ka kāds no kaimi­ņiem neiebāž tur savus pirkstus, kuru tīrībai viņš vāji ticēja, un viņam pat bija paradums piemetināt: «Zinām, mīļais: jūs ar saviem pirkstiem diezin kādas vietas izgrābstāt, bet tabaka ir lieta, kas prasa tīrību.» — «Kapteinis Kopeikins,» viņš at­kārtoja, jau tabaku iešņaucis: «nu, par to, ja izstāstītu, iz­nāktu pat kādam rakstniekam interesanta, dažā ziņā īsta poēma.»

Visi klātesošie izteica vēlēšanos dzirdēt šo notikumu jeb, kā izteicās pastmeistars, rakstniekam interesanto, dažā ziņā īsto poēmu, un viņš iesāka tā: