Mirušās dvēseles

I NODAĻA

Pa NN guberņas pilsētas viesnīcas vārtiem iebrauca diezgan glīta, neliela atsperu puskariete, kādā mēdz braukāt neprecē­jušies cilvēki: atvaļināti apakšpulkveži, štabskapteiņi, muiž­nieki, kam pieder ap simt zemnieku dvēseļu, vārdu sakot, visi tie, kurus sauc par kungiem ar vidēju rocību. Puskarietē sēdēja kungs, ne skaistulis, bet ne arī neglīts no vaiga, ne visai resns, kaut gan arī ne gluži tievs; nevar sacīt, ka vecs, tomēr arī ne visai jauns. Viņa iebraukšana pilsētā nesacēla nekādu troksni un nebija ne ar ko sevišķu saistīta; tikai divi krievu zemnieki, kuri stāvēja viesnīcai pretī, pie kroga durvīm, taisīja dažādas piezīmes, kas gan attiecās vairāk uz ekipāžu nekā uz tanī sēdošo. «Vai re,» viens sacīja otram: «palūk, kāds ritenis! kā tu domā, vai ar tādu riteni, ja gadītos, varētu līdz Maskavai nobraukt vai ne?» — «Varētu gan,» otrs atbil­dēja. «Bet līdz Kazaņai, es domāju, nevarētu nobraukt?» — «Līdz Kazaņai nu gan ne,» atbildēja otrs. Ar to saruna arī beidzās. Tad vēl, kad puskariete piebrauca pie viesnīcas, tai gāja garām kāds jauns cilvēks baltās, bet ļoti šaurās, īsās kanifasa biksēs un frakā, kas bija mēģināta šūt pēc modes; zem frakas bija redzama krūteža, ko rotāja Tulas adata ar bronzas galvu pistoles veidā. Jaunais cilvēks apgriezās, ap­lūkoja ekipāžu, pieturēja ar roku cepuri, ko vējš tikko neno­pūta, un aizgāja savu ceļu.

Kad ekipāžā iebrauca sētā, kungu sagaidīja traktiera sulainis jeb «polovoj», kā viņus sauc krievu traktieros, kas bija tik dzīvs un kustīgs, ka pat nebija iespējams ievērot viņa seju. Viņš izskrēja žigli ar servjeti rokā, pats garš un garos demikotona svārkos, kuru taļļa sniedzās gandrīz līdz pakausim, sapurināja matus un veikli veda kungu augšā pa koka gaiteni ierādīt viņam dieva doto istabu. — Istaba bija iekārtota pēc zināma veida, jo arī viesnīca piederēja pie zinā­mas šķiras viesnīcām, tas ir, taisni tāda, kādas mēdz būt viesnīcas guberņu pilsētās, kur par divi rubļiem diennaktī ceļinieki dabū mierīgu istabu ar tarakaniem, kas kā melnas plūmes lūkojas no visiem kaktiem, un ar kumodi aizkrautām durvīm uz blakus telpu, kur ierīkojies kaimiņš, kluss un mie­rīgs, bet ļoti ziņkārīgs cilvēks, kas vēlas izzināt visus sīku­mus par ceļinieku. — Viesnīcas ārpuse atbilda tās iekšpusei: tā bija ļoti gara, divos stāvos; apakšstāvs nebija apmests, bet rēgojās tumši sarkaniem, netīriem ķieģeļiem, kas bija vēl vairāk nomelnējuši no straujajām laika pārmaiņām; augš­stāvs bija nokrāsots mūžīgi dzeltenajā krāsā; apakšā bija bodītes ar sakām, virvēm un barankām. Stūra bodītē jeb, labāk sakot, logā sēdēja medus dzēriena pārdevējs blakus sar­kanam vara patvārim, viņa seja bija tikpat sarkana kā pat­vāris, tā ka no tālienes izlikās, it kā logā stāvētu divi patvāri, ja vienam patvārim nebūtu bijusi tik melna bārda kā piķis.

Kamēr atbraukušais kungs aplūkoja savu istabu, tika ienestas viņa lietas: vispirms jau labi novazāta baltas ādas soma, kas liecināja, ka tā nav pirmo reizi ceļā: somu ienesa kučieris Selifans, zems, kažociņā ģērbies vīrelis, un sulainis Petruška, puisis gadu trīsdesmit, ar mazliet dusmīgu seju, ļoti lielām lūpām un lielu degunu; mugurā viņam bija lieli, jau apvalkāti svārki, kas agrāk, kā redzams, bija kalpojuši kungam. Pēc somas tika ienesta neliela sarkankoka lādīte, izrotāta ar Karelijas bērza plāksnītēm, kurpnieka liestes un zilā papīrā ietīta cepta vista. Kad tas viss bija ienests, kučie­ris Selifans aizgāja uz stalli apkopt zirgus, bet sulainis Pet­ruška sāka ierīkoties mazajā priekšistabā, ļoti tumšā kam­barītī, kur jau bija paguvis ienest savu šineli un līdz ar to savu sevišķu smaku, kas piemita arī maisam ar dažādām sulaiņa lietām, ko pēc tam ienesa. Sajā kambarītī viņš pielika pie sienas šauru triskāju gultu, ielika tanī no viesnīcas saim­nieka izlūgtu kaut ko līdzīgu matracei, nomīcītu un plakanu kā bļina, un varbūt tikpat notaukotu kā bļina.

Kamēr kalpi rīkojās un pūlējās, kungs iegāja kopējā zālē. Kādas ir šīs kopējās zāles, to katrs ceļinieks it labi zina: tās pašas ar eļļas krāsu krāsotās sienas, augšā tabakas dūmiem nokvēpušas un apakšā ceļinieku un vēl vairāk vietējo tirgotāju muguru noberztas, jo tirgotāji še nāca pa tirgus dienām, pa seši septiņi barā, izdzert parastās pāris glāzes tējas; tie paši nokvēpušie griesti; tā pati nokūpējusī lustra ar daudzajiem stikla karuļiem, kas kustējās un skanēja katru reizi, kad viesnīcas sulainis skrēja pa izmītiem paklājiem, sparīgi šūpo­dams paplāti, uz kuras bija tikpat daudz tējas tasu kā putnu jūras krastā; tās pašas eļļas krāsas bildes visā sienas lielumā, ar vārdu, viss tas pats, kas visur; tikai ar to starpību, ka uz vienas bildes bija attēlota nimfa ar tik milzīgām krūtīm, kādas lasītājs laikam nekad gan nebūs redzējis. Tamlīdzīgus dabas untumus sastopam gan arī dažādās vēsturiskās bildēs, kas nezin kad, no kā un no kurienes ievestas pie mums Krievijā; dažreiz pat mūsu lielmaņi, mākslas mīļotāji, pirkuši tās Itālijā pēc savu vedēju kurjeru ieteikumiem. Kungs no­ņēma cepuri un attina varavīksnes krāsas vilnas kakla laka­tiņu, kādu precētiem ļaudīm pašrocīgi darina viņu laulātās draudzenes, pieklājīgi pamācīdamas, kā ievīstīties, bet ne­precētiem — patiesi nezinu pasacīt, dievs zina, kas viņiem par to gādā: es nekad tādus lakatiņus neesmu nēsājis. Kakla lakatu attinis, kungs lika pasniegt sev pusdienu. Kamēr viņam pasniedza dažādus traktieros parastus ēdienus, kā: kāpostus ar gaļas pīrāgiem, kas bija vairāk nedēļu taupīti ceļiniekiem, smadzenes ar zirņiem, desiņas ar kāpostiem, treknas vistas cepeti, sālītus gurķus un mūžīgos saldos sviesta pīrāgus, ko vari katru brīdi dabūt; kamēr viss tas tika vai nu sasildīts, vai arī pasniegts viņam nesildīts, viņš lika viesnīcas sulainim stāstīt visādus niekus par to, kam agrāk piederējis traktieris un kam tas tagad pieder, vai daudz tas ienes un vai saimnieks ir liels blēdis, uz ko sulainis pēc ieraduma atbildēja: ak kungs, liels blēdis. Kā izglītotā Eiropā, tā arī izglītotā Krievijā ir daudz tādu godājamu vīru, kas nevar traktierī paēst, neparunājuši ar sulaini vai dažu reizi krietni nepiejokojuši to. Mūsu ceļinieks gan netaujāja par tukšiem niekiem vien; viņš ļoti smalki izprasīja, kas pil­sētā ir gubernators, kas palatas priekšsēdētājs, kas prokurors — ar vārdu, nelaida garām neviena ievērojama ierēdņa, bet vēl sīkāk, ja ne pat ar līdzdalību, apjautājās par visiem ievē­rojamākiem muižniekiem, cik katram pieder zemnieku dvē­seļu, cik tālu dzīvo no pilsētas, pat kāds katram raksturs un cik bieži brauc uz pilsētu; uzmanīgi iztaujāja par novada stāvokli: vai viņu guberņā nav bijušas kādas slimības, karstumguļas, ļauni drudži, bakas vai tamlīdzīgs, un par visu viņš gribēja zināt tik smalki, ka varēja vērot kaut ko vairāk par vienkāršu ziņkārību. Kungs izturējās ļoti solidi un ar lielu troksni šņauca degunu. Nav zināms, kā viņš to darīja, bet viņa deguns skanēja kā taure. Ar šo, kā liekas, gluži nevainīgo īpašību viņš tomēr ieguva daudz cienības no viesnīcas sulaiņa, tā ka tas, šo skaņu izdzirdis, katru reizi sapurināja matus, nostāiās godbijīgāk un, pieliecis no aug­stienes savu galvu, jautāja: vai nav kaut kas vajadzīgs? Pēc­pusdienas kungs iebaudīja tasi kaiijas un apsēdās uz uīvana, palicis aiz muguras spilvenu, ko krievu viesnīcās elastīgās vilnas vietā pilda ar kaut ko līdzīgu ķieģeļiem un ielas ak­meņiem. Te viņš sāka žāvāties un lika sevi pavadīt uz ierā ­dīto numuru, kur atgūlies aizmiga uz pāris stnndām. At­pūties viņš, traktiera kalpotāja lūgts, uzrakstīja uz papīra gabaliņa savu činu, vārdu un uzvārdu, kas bija jāziņo, kur vajadzīgs, policijai. Pa trepēm kāpdams, kalpotājs uz papī­riņa saburtoja sekojošo: kolēģiju padomnieks Pāvels Ivano­vičs Čičikovs, muižnieks, ceļo savās darīšanās. Kamēr sulai­nis vēl vienmēr burtoja zīmīti, pats Pāvels Ivanovičs Čičikovs devās aplūkot pilsētu, ar kuru, kā likās, bija apmierināts, jo atrada, ka pilsēta nebūt nebija sliktāka par citām guberņu pilsētām: stipri dūrās acīs dzelteni krāsotie mūra nami, bet pelēkās koka mājas izlikās vienkāršākas. Nami bija viena, divu, pusotra stāvu, vienmēr ar mezoninu, kas pēc guberņas architektu domām izskatījās ļoti skaisti. Vietām mājas likās pazūdam plašajā, laukam līdzīgajā ielā ar bezgalīgajiem koka žogiem; vietām tās bija sadzinušās čupā, un še manīja dzīvāku ļaužu kustību. Pagadījās lietus gandrīz noskalotas izkārtnes ar kliņģeriem un zābakiem, vietām ar uzzīmētām zilām biksēm, zem kurām stāvēja kaut kāds Aršavas drēb­nieka vārds; citur bija cepuru veikals ar uzrakstu: ārzem­nieks Vasilijs Fjodorovs; citur atkal bija uzzīmēts biljarda galds ar diviem spēlētājiem frakās, kādās pie mums teātros mēdz ģērbties viesi, kas beidzamā skatā parādās uz skatu­ves. Spēlētājiem bija grūšanai paceltas ķeijas, rokas atliek­tas drusku atpakaļ un greizas kājas pēc tikko kā gaisā izdarītā antrašā. Un zem visa tā bija parakstīts: «Un, lūk, iestāde.» Vietām taisni uz ielas stāvēja galdi ar riekstiem, ziepēm un piparkūkām, kas bija līdzīgas ziepēm: citur bija redzama ēdnīca ar uzzīmētu resnu zivi un tanī iedurtu dak­šiņu. Bet visbiežāk varēja vērot nobrūnējušus divgalvainus valsts ērgļus, kuru vietu tagad jau aizstāj lokonisks uzraksts: dzērienu pārdotava. Bruģis viscaur bija slikts. Viņš ieskatījās arī pilsētas dārzā, kur auga tievi, vāji iesakņojušies kociņi, kas bija piestiprināti pie trīsstūrīgiem balstiem, ļoti glīti zaļā eļļas krāsā izkrāsotiem. Lai gan šie kociņi nebija augstāki par niedrēm, tomēr, uguņošanu aprakstot, avīzēs bija par tiem teikts, ka, pateicoties pilsētas galvam, mūsu pilsētu rotā dārzs ar lieliem, kupliem kokiem, kuru ēnā dienas karstumā var baudīt vēsumu, un ka pie tam aizgrābjoši bijis redzēt, kā pilsētas iedzīvotāju sirdis drebējušas aiz pateicības pret pilsētas galvas kungu, ka no acīm plūdušas pateicības asaras. Sīki iztaujājis ielas sargu, kur atrodas baznīca, iestādes, gubernators un kā tos visīsākā ceļā sa­sniegt, viņš devās aplūkot upi, kas tecēja pa pilsētas vidu, ceļā viņš norāva pie staba piesistu afišu, lai, mājās pārnācis, to labāk izlasītu, uzmanīgi aplūkoja pa koka trotuāru ejošu diezgan glītu dāmu, kurai sekoja zēns militārā livrejā ar sainīti rokās, un, vēlreiz pār visu skatienu pārlaidis, it ka vēlēdamies vietu jo labi iegaumēt, devās mājās un, viesnī cas sulaiņa pieturēts, pa trepēm uzkāpa savā istabā. Tēju padzēris, viņš piesēdās pie galda, lika pasniegt sveci, izvilka no kabatas afišu, pielika to tuvāk pie sveces un, labo aci drusku piemiedzis, sāka lasīt. Bet afišā ievērojama daudz nebija: izrādīja Kocebu kunga drāmu, kurā Rolla lomu tēloja L. Popļevins, Koras — Zjablovas jaunkundze, pārējās per­sonas bija vēl mazāk ievērojamas, tomēr viņš izlasīja it visu, apskatījās cenas parterī un uzzināja, ka afiša bija iespiesta guberņas valdes tipogrāfijā, pēc tam apgrieza to uz otru pusi — palūkot, vai tur arī kaut kā nav, bet, nekā neatradis, izslaucīja acis, kārtīgi salocīja un ielika savā lādītē, kur, pēc ieraduma, uzglabāja it visu, kas tik nāca priekšā. Diena, liekas, tika noslēgta ar porciju aukstas teļa gaļas, pudeli putojoša kvasa un ciešu miegu; gulēja viņš kā nosists, kā mēdz izteikties plašās krievu valsts dažās vietās.

Visa nākošā diena tika ziedota vizitēm; iebraucējs ap­ciemoja visus pilsētas augstākos ierēdņus. Apliecināja savu augstcienību gubernatoram, kurš tāpat kā Čičikovs nebija ne resns, ne arī tievs, ar Annu kaklā un, kā runāja, ar drīzām izredzēm uz zvaigzni; vispār viņš bija lāga vīrs un šad un tad pats izšuva uz tila. Pēc tam devās pie viceguber­natora, tad pie prokurora, pie palatas priekšsēdētāja, pie policij meistara, pie akcizes uzrauga, pie kroņa fabriku priekšnieka… žēl, ka grūti atminēties visus šīs pasaules varenos; bet pietiek teikt, ka atbraucējs viesos iešanā bija neparasti čakls: viņš ieradās apliecināt savu augstcienību pat slimnīcu pārvaldes inspektoram un pilsētas architektam. Un pēc tam viņš ve* Lgi sedeja puskarietē, pārdomādams, kas vēl apciemojams, bet pilsētā nebija vairāk neviena ierēdņa. Ar šiem varas vīriem sarunājoties, viņš mācēja katram veikli paglaimot. Gubernatoram viņš aplinkus pie­zīmēja, ka viņa guberņā iebraucot kā paradizē, ka ceļi esot kā no samta un ka tās valdības, kas ieceļ gudrus ierēdņus, pelnot lielu uzslavu. Policijmeistaram viņš pateica kaut ko ļoti glaimojošu par ielas uzraugiem; bet, ar vicegubernatoru un palatas • priekšsēdētāju sarunājoties, viņš kļūdīdamies tos pāris reizes nosauca par jūsu ekselence, kas tiem ļoti patika, lai gan viņi bija tikai valsts padomnieki. Sekas bija tās, ka gubernators viņu ielūdza tās pašas dienas vakarā uz mājas balli, citi ierēdņi arī no savas puses vai nu uz pus­dienu, vai uz bostonu, vai arī uz glāzi tējas.

Par sevi atbraucējs, kā likās, izvairījās daudz runāt; un, ja runāja, tad vispārīgiem teikumiem, acīm redzami kaut­rējoties, un viņa runa tādās reizēs likās it kā no grāmatas nolasīta: viņš esot šīs pasaules niecīgs tārps un necienīgs, lai par viņu daudz rūpētos, savā mūžā daudz esot cietis, dienestā taisnības dēļ daudz grūtumu panesis, viņam bijuši arī daudz naidnieku, kas pat tīkojuši pēc viņa dzīvības, bet tagad, vēlēdamies apmierināties, meklējot sev dzīves vietu un, šai pilsētā apstājies, turot par pienākumu apliecināt savu cieņu ievērojamākiem vietējiem ierēdņiem. Lūk, viss, ko pilsētā dabūja zināt par šo jauno personu, kas drīzumā neaizmirsa sevi parādīt gubernatora ballē. Uz šo balli satai­soties, pagāja vairāk nekā divas stundas, un še atbraucējs parādīja tādu uzmanību savai tualetei, kāda ne visur ir sa­stopama. Pēc īsas diendusas viņš lika ienest ūdeni un ļoti ilgi berzēja ar ziepēm abus vaigus, tos no iekšpuses ar mēli atspiedis; pēc tam, paņēmis no traktiera kalpa pleca dvieli un, sākdams no aizausim, noslaucīja ar to savu tuklo ģīmi, vispirms pāris reižu iesprauslājis traktiera sulainim taisni sejā. Tad spoguļa priekšā uzlika krūtežu, izrāva no deguna divas izlīdušas spalviņas un tūliņ uzvilka fraku brūkleņu krāsā ar dzirksteli. Tā uzģērbies, viņš savā paša ekipāžā aizbrauca pa bezgalīgi platām, tikai no dažiem lo­giem vāji apgaismotām ielām. Gubernatora nams turpretī bija apgaismots kā jau balles vakarā; ekipāžas ar vējluktu­riem, pie parādes durvīm divi žandarmi, foreitoru saucieni tālumā — ar vārdu, viss, kā pienākas. Zālē iegājis, Čičikovs bija spiests uz mirkli aiztaisīt acis, jo lampu un sveču gais­ma, kā arī dāmu drēbju spožums bija briesmīgs. Viss bija apliets ar gaismu. Vai nu pa vienai, vai bariem melnās fra­kas zibēja un šaudījās šurp un turp kā mušas karstā jūlija dienā pār mirdzošu cukura galvu, kad vecā ekonome vaļēja loga priekšā to skalda un sadala spožos gabalos; bērni sa­pulcējušies ap to un ziņkārīgi aplūko viņas raupjās rokas, kas cilā veseri, bet mušu gaisīgie eskadroni, viegla vējiņa nesti, droši ielido pa logu kā pilnīgi saimnieki, un, vecenes tuvredzību, kā arī spožo saules gaismu, kas apstulbo tai acis, sev par labu izlietodami, kur izklaidus, kur bieziem pulkiem apsēž gardos gabalus. Ar visādiem gardumiem, kuru vasarā nav trūkums, pamielojušās, tās ne barības dēļ atlidojušas, bet lai sevi izrādītu un pa cukura gabaliem šurp un turp pastaigātos, viena gar otru paberzētu priekšas vai pakaļ­kājas vai pakasītos ar tām zem spārniņiem, vai arī, izstiepjot abas priekškājas, nogludinātu sev galvu, izgozētos, aizlais­tos, lai atkal atlidotu ar jauniem uzmācīgiem eskadroniem. Čičikovs vēl nebija paspējis apskatīties, kad gubernators viņu saķēra pie rokas un tūliņ stādīja gubernatorienei priekšā. Atbraukušais viesis ir te ieturēja cieņu: viņš pateica komplimentu, kāds ļoti piestāv pusmūža cilvēkam, kam ne visai augsta, bet ne arī visai zema čina. Kad dejai sastāju­šies pāri piespieda visus pie sienas, viņš, rokas uz muguras salicis, pāris minūtes tos ļoti uzmanīgi aplūkoja. Daudz dāmu bija glīti pēc modes tērpušās, citas bija apģērbušas, ko dievs guberņas pilsētai piešķīris. Vīriešus kā visur, tā arī te varēja iedalīt divās grupās: vieni bija tievi; tie pastāvīgi grozījās ap dāmām; daži no tiem bija tādi, kurus būtu grūti atšķirt no pēterburdzniekiem: tiem tāpat bija rūpīgi un ar gaumi uzsukāta vaigu bārda vai gludi noskūta, glīta, iega­rena seja, tie tāpat vaļīgi nosēdās pie dāmām, tāpat runāja franciski un smīdināja dāmas, tāpat kā Pēterburgā. Otras grupas vīrieši bija resni vai tādi kā Čičikovs, tas ir, ne jau nu visai resni, tomēr arī ne tievi. Šie turpretī labprāt grieza dāmām ceļu un lūkojās uz visām pusēm, vai gubernatora sulainis kaut kur nenostāda zaļo galdu vistām. Viņu sejas bija tuklas un apaļas, uz dažām pat bija kārpiņas, viens otrs bija arī mūsains; viņi nemēdza nēsāt ne cekulainus, ne sprogainus matus, ne arī pēc ā la velns lai mani parauj, kā franči saka; mati viņiem bija īsi cirpti vai gludi piesu­kāti, bet sejas vaibsti stiprāki un apaļāki. Tie bija pilsētas ievērojamākie ierēdņi. Ak vai! resnie šai pasaulē māk labāk ierīkot savas darīšanas nekā tievie. Tievie allaž dien seviš­ķiem uzdevumiem vai ari tikai skaitās tur un šaudās gan še, gan te; viņu dzīves veids ir ļoti viegls, gaisīgs un visai nedrošs. Resnie turpretī nekad neieņem netiešas vietas, bet vienmēr tiešas un, ja kur iesēžas, tad iesēžas droši un stingri, ka drīzāk vieta zem viņiem sāk krakšķēt un šķobīties, bet viņi jau nu gan neizlidos. Arēja spožuma viņi nemīl; viņu īrakas nav tik labi pašūtas kā tievajiem, bet par to viņiem lādēs ir dieva svētība. Tievajiem triju gadu laikā vairs ne­būs nevienas dvēseles, kas nebūtu ieķīlāta lombardā; res­najam — palūk — kaut kur pilsētas malā it drīz paceļas uz sievas vārda pirkts nams, pēc tam otrā malā otrs nams, tad pilsētas tuvumā sādžiņa, vēlāk arī ciems līdz ar visiem zemes gabaliem. Beidzot resnais, dievam un ķeizaram no­kalpojis un vispārēju cieņu iemantojis, atstāj dienestu, pār­vietojas un top par muižnieku, ievērojamu, viesmīlīgu krie­vu kungu, un dzīvo un labi dzīvo. Bet viņa mantinieki, kas pieder pie tievajiem, pēc krievu ieraduma, ātri vien izputina visu tēva mantu. Nevar slēpt, ka gandrīz tamlīdzīgas pār­domas nodarbināja Čičikovu tanī laikā, kad viņš aplūkoja sabiedrību, un tā sekas bija tās, ka beidzot viņš pievienojās resnajiem, kur sastapa gandrīz visas pazīstamas personas: prokuroru ar ļoti melnām un biezām uzacīm, kura kreisā acs pastāvīgi drusku mirkšķināja, it kā gribētu teikt: «iesim, brāl, otrā istabā, tur es tev ko pasacīšu,» — bet citādi tas bija kluss un nopietns cilvēks; pastmeistaru, zemu vīriņu, bet joku mīļotāju un filozofu; palatas priekšsēdētāju, ļoti prātīgu un mīlīgu cilvēku, visi tie apsveicināja Čičikovu kā vecu pazinu, uz ko viņš drusku sāniski, tomēr ne bez veik­luma, paklanījās. ?e viņš iepazinās arī ar visai saticīgo un laipno muižnieku Maņilovu un pēc izskata mazliet lempīgo Sobakeviču, kas viņam tūliņ uzmina uz kājas, piebilzdams: «lūdzu piedošanas.» Tūliņ viņam iespieda rokā kārtis vis­tām, ko viņš, tāpat laipni paklanīdamies, pieņēma. Viņi piesēdās pie zaļā galda un neatstāja to līdz vakariņām. Visas sarunas pilnīgi izbeidzās, kā tas notiek vienmēr, kad tiek sākts kāds nopietns darbs. Kaut gan pastmeistars bija ļoti runīgs, bet arī tas, paņēmis rokās kārtis, tūliņ sataisīja do­mātāja seju, izstiepa apakšlūpu pār virslūpu un palika tādā stāvoklī visu spēles laiku. Kārti izspēlēdams, viņš stipri sita ar dūri uz galda, noteikdams, gadījumā, ja tā bija dāma: «lai iet popa vecā gaspaža!» ia tas bija karalis: «lūk, Tambovas mužiks!» Bet priekšsēdētājs piemetināja: «Bet es viņam pa ūsām! Bet es viņai pa ūsām!» Dažkārt, sitot kārtis galdā, skanēja izteicieni: ā! lai iet, kā iet, ja cita nav, tad ar kāravu! — Vai vienkārši izsaucieni: sirds! sirdsēsti! pīķencija vai pīķendrass! pīķčuruščuks! pīčura! un pat vienkārši: pīčuks! — nosaukumi, kādos viņi savā sabiedrībā nosauca kārtis. Spēli izbeidzot, kā parasts, diezgan skaļi strīdējās. Mūsu iebraucējs viesis arī strīdējās, bet kaut kā foti veikli, un visi redzēja, ka viņš strīdas, bet tomēr ļoti patīkami strīdas. Nekad viņš nesacīja: jūs izspēlējāt, bet jūs bijāt tik laipns izspēlēt, man bija tas gods nosist jūsu divi- nieku un tamlīdzīgi. Lai savus pretiniekus par kaut ko vēl vairāk samierinātu, viņš jo bieži piedāvāja tiem savu emal­jēto sudraba tabakas dozi, kuras dibenā varēja redzēt divas vijolītes, tur ieliktas smaržas dēļ. Vislielāko vērību atbrau­cējs veltīja muižniekam Maņilovam un Sobakevičam, par kuriem iepriekš bija minēts. Viņš tūliņ apjautājās par tiem, atsaucis drusku sāņus priekšsēdētāju un pastmeistaru. Daži jautājumi, ko viņš uzdeva, parādīja ne tikvien kā ziņkārību, bet kaut ko vairāk; jo vispirms viņš iztaujāja, cik katram pieder zemnieku, kādā stāvoklī viņu muižas, un tikai pēc tam, kāds vārds un tēva vārds. Visīsākā laikā viņš visus paspēja apburt. Maņilovs, vēl diezgan jauns cilvēks, ar cukursaldām acīm, ko vienmēr piemiedza, kad smējās, bija par viņu ļoti aizgrābts. Viņš ļoti ilgi spieda tā roku un sirsnīgi lūdza parādīt viņam godu un atbraukt uz sādžu, līdz kurai no pilsētas aizšķēršļa esot tikai piecpadsmit verstu. Čičikovs uz to, laipni pieliecis galvu un sirsnīgi roku spiezdams, atbildēja, ka ne tikai labprāt gatavs to izpildīt, bet ka to turot par svētāko pienākumu. Sobakevičs arī maz­liet lakoniski piebilda: «ir pie manim lūdzu,» pievilkdams kāju, apautu tik lielā zābakā, kāds gan nevienam citam ne­derēs, īpaši mūsu laikos, kad. arī Krievijā milžu skaits iet mazumā.

Otrā dienā Čičikovs devās pusdienot un uz vakaru pie poli cij meistara, kur pulksten trijos pēc pusdienas piesēdās pie vista un spēlēja līdz diviem naktī. Starp citu, še viņš iepazinās arī ar muižnieku Nozdrevu, vīru, gadus trīsdesmit vecu, veiklu cilvēku, kas pēc trim četriem vārdiem uzrunāja viņu ar tu. Ar policijmeistaru un prokuroru Nozdrevs ari bija uz tu un apgājās ar tiem pa draugam; bet, kad sākās augsta spēle, policijmeistars un prokurors uzmanīgi aplū­koja katru viņa metienu un uzmanīja gandrīz katru kārti, ko viņš izspēlēja. Nākošajā dienā Čičikovs pavadīja vakaru pie palatas priekšsēdētāja, kas drusku nosmulētā chalatā saņēma savus viesus, un to starpā arī kādas divas dāmas. Pēc tam viņš viesojās pie vicegubernatora, bija uz lielām pusdienām pie akciznieka, uz nelielām pusdienām pie pro­kurora, kas gan bija lielo vērtas; pēc pusdienas dievkal­pojuma pie pilsētas galvas iekost, kas arī bija pusdienu vērtas. Vārdu sakot, viņam nebija laika ne stundas palikt mājās, un uz viesnīcu viņš brauca tikai, lai nosnaustos. At­braucējs visur bija it kā mājās un prata izrādīt sevi par pieredzes bagātu augstākas sabiedrības cilvēku. Lai par ko runāja, viņš visur varēja runāt līdzi: ja runa bija par ķēvnīcu — viņš runāja par ķēvnīcu; ja runāja par labiem suņiem, •viņš arī par to piezīmēja kaut ko ļoti prātīgu; ja sprieda par kroņa palatas izmeklēšanām, — viņš parādīja, ka arī tiesas darīšanas viņam nav svešas; ja aplūkoja biljarda spēli — arī biljarda spēlē viņš nevīlās; ja runāja par labda­rību — arī par labdarību viņš sprieda ļoti labi, pat ar asarām acīs; par karstvīna pagatavošanu — par karstvīnu viņam arī bija jēga; par muitas ierēdņiem un uzraugiem — viņš arī par tiem sprieda tā, it kā pats būtu bijis gan ierēd­nis, gan uzraugs. Bet brīnišķīgi, ka viņš visu to prata ietērpt tādā kā cienīgumā, prata labi izturēties. Viņš nerunāja ne dikti, ne klusi, bet gluži tā, kā pienākas. Ar vārdu, no visām pusēm bija ļoti kārtīgs cilvēks. Visi ierēdņi bija apmierināti ar jaunās personas ierašanos. Gubernators par viņu atsau­cās, ka viņš esot godājams cilvēks; prokurors, ka viņš lie­tišķs cilvēks; žandarmērijas pulkvedis sacīja, ka viņš esot mācīts cilvēks; palatas priekšsēdētājs, ka viņš esot izglītots un cienījams cilvēks; policijmeistars viņu nosauca par cienī­jamu un laipnu cilvēku; policijmeistara sieva, ka viņš vis­laipnākais un vispieklājīgākais cilvēks. Pat Sobakevičs, kas reti kad par otru kādu teica labu vārdu, no pilsētas pār­braucis diezgan pavēlu un izģērbies, savai pavājajai sievai blakus piegūlies, teica viņai: «Es, sirsniņ, biju pie guberna­tora uz balli un pie policijmeistara uz pusdienu, iepazinos ar kolēģiju padomnieku Pāvelu Ivanoviču Čičikovu: ļoti patī­kams cilvēks!» Uz to sieva atbildēja: «Hm!» un pagrūda viņu ar kāju.

Tādas visai glaimojošas domas par sevi viesis atstāja pil­sētā, un tās turējās līdz tam laikam, kamēr kāda viņa dīvaina īpašība un kāds pasākums vai, kā provincēs saka, pasaža sacēla visā pilsētā pilnīgu nesaprašanu, par ko lasītājs drīz dabūs zināt.