IX NODAĻA
No rīta, pat agrāk par to laiku, kas N pilsētā nolikts vizi- tēm, pa durvīm no kāda oranžkrāsas koka nama, ar mezoninu un zilām kolonām, izlidoja dāma, tērpta švītā rūtainā klokā; viņu pavadīja sulainis šinelī ar vairākām apkaklēm un galvā apaļu spīdošu cepuri ar zelta uzšuvi. Dāma oa nolaistām kāpnēm steigšus ielidoja karietē, kas jau stāvēja pie parādes durvīm. Sulainis tūliņ aiztaisīja karietes durtiņas, aizvāza kāpnes un, siksnās karietes pakaļā ieķēries, uzkliedza kučierim: brauc! Dāma veda tikko kā dzirdēto jauno ziņu un izjuta nepārvaramu tieksmi, cik ātri vien iespējams, to pastāstīt. Katru brīdi viņa lūkojās pa karietes logu, bet par neizsakāmu sarūgtinājumu redzēja, ka puse ceļa vēl arvien priekšā. Katrs nams viņai izlikās garāks nekā parasti; baltā akmens nabagu māja ar šaurajiem logiem vilkās neciešami ilgi, tā ka viņa beidzot nenocietās nesacījusi: nolādētā ēka, ir gala nav! Kučieris jau divi reizes bija dabūjis pavēli: ātrāk, ~>trāk, And- ruška! tu šodien brauc neciešami ilgi! Beidzot mērķis bija aizsniegts. Kariete apstājās vienstāva, tumši pelēka koka nama priekšā ar baltiem bareljefiņiem virs logiem, ar augstu koka žogu logu priekšā un šauru dārziņu, aiz kura režģa augošie tievie kociņi bija gluži balti no pastāvīgiem pilsētas putekļiem. Logos bija redzami puķu podi ar puķēm, papagailis, kas šūpojās būrī, ar knābi pie gredzena pieķēries, un divi sunīši, kas gulēja saulē, šajā namā dzīvoja atbraukušās dāmas sirdsdraudzene. Autors ļoti baidās, nezinādams, kā abas dāmas nosaukt, lai tās atkal nekļūtu uz viņu dusmīgas, kā tās jau agrāk dusmojušās. Nosaukt viņas izdomātā vārdā bīstami. Vari izdomāt, kādu vārdu gribi, visādā ziņā kādā mūsu plašās valsts kaktā, jo tā patiesi ir liela, atradīsies kāds, kam tāds vārds; tas tad ari briesmīgi noskaitīsies un sāks stāstīt, ka autors ļaunprātīgi paslēpus atbraucis ar nolūku visu izzināt, kas viņš pats ir, kādu kažociņu nēsā, kādu Agrafenu Ivanovnu apciemo un kas viņam garšo. Pēc činas nosaukt, dievs pasargi, vēl bīstamāk. Tagad pie mums visas činas un kārtas tā sadusmotas, ka viss, kas tik vien grāmatā iespiests, tūliņ jau liekas personības: kā redzams, tāds ir gaiss. Pietiek tikai pateikt, ka kādā pilsētā dzīvo muļķīgs cilvēks, tas jau tūliņ zīmēts uz personu: piepeši izlēks kāds cienījama izskata kungs un iekliegsies: es arī esmu cilvēks, tātad es arī esmu muļķis, vārdu sakot, tūliņ nopratīs, kas par lietu. Lai no visa tā izbēgtu, tādēļ dāmu, pie kuras atbrauca viešņa, nosauksim par dāmu no visām pusēm* patīkamu, kā viņu arī N pilsētā gandrīz visi paziņas vienbalsīgi sauca. So nosaukumu viņa bija ieguvusi likumīgā kārtā, jo, patiesi, nebija nekā taupījusi, lai kļūtu augstākā mērā tīkama. Kaut gan cauri šai tīkamībai paslepus lūkojās uch cik sprigana sievietes daba! un gandrīz vai ik vienā laipnajā vārdā rēgojās uch kāda adata! bet, dievs pasargi, kas vārījās viņas sirdī pret to, kura centās kaut kā un ar kaut ko aizlīst viņai pi iekšā. Bet viss tas bija ietērpts vissmalkākās manierēs, kādas vien guberņas pilsētā iespējamas. Katra viņas kustība bija gaumīga, viņa pat mīlēja dzeju un dažreiz pat ļoti sapņaini prata turēt galvu, un visi atzina, ka viņa patiesi no visām pusēm patīkama dāma. Otrai dāmai, tas ir, tai, kas atbrauca, nebija tik vispusīgas dabas un tāpēc sauksim viņu par vienkārši patīkamu dāmu. Viešņas atbraukšana uzmodināja saulē gulošos sunīšus: plušķaino Adeli, kas vienmēr sapinās pati savās pinkās, un tievkājaino Popuri. Viens un otrs riedami iznesa savas gredzenā saliektās astes priekšnamā, kur viešņa atbrīvojās no sava kloka un palika stāvam tērpā ar moderniem raibumiem un krāsu un garām astēm ap kaklu; pa visu istabu izplatījās jasmina smarža. Tikko no visārn pusēm patīkamā dāma bija dabūjusi zināt par vienkārši patīkamās dāmas atbraukšanu, viņa tūliņ izskrēja priekšnamā. Dāmas sadevās rokās, saskūpstījās un iekliedzās, kā mēdz iekliegties institūta audzēknes, kas satikušās drīz pēc izlaiduma, kad māmiņas vēl nav paspējušas viņām izskaidrot, ka vienas tēvs ir nabagāks un zemākas činas nekā otras. Skūpstīšanās noritēja ļoti skaļi, tā ka šuneļi no jauna ierējās, par ko dabūja kūlienu ar lakatu, un abas dāmas iegāja viesistabā, saprotams, zilajā, ar dīvānu, ovālu galdiņu un pat ar staipekni apvītu širmi; viņām pakaļ rūkdama ieskrēja plušķainā Adele un lielais Popuri uz tievajām kājiņām. «Te, te, lūk, šai kaktiņā!» mājasmāte sacīja, viešņu dīvana stūrī nosēdinādama. «Lūk, tā! lūk, tā! lūk, jums būs ari spilvens!» To teikusi, viņa aizbāza draudzenei aiz muguras spilvenu, uz kura ar vilnas dziju bija izšūts bruņinieks, tā kā parasti šuj uz kanevas: deguns bija kā redeles, bet lūpas četrstūrainas. «Cik es esmu priecīga, ka jūs … Es dzirdu, kāds piebrauc, un domāju, kas tik agri varēja atbraukt? Paraša saka: vicegubernatoriene, bet es atbildu: nu, lūk, atkal atbraukusi apnicīgā muļķe, un jau gribēju teikt, ka manis nav mājā …»
Viešņa jau gribēja ķerties pie lietas un pastāstīt jauno ziņu. Bet izsauciens, ko izlaida no visām pusēm patīkamā dāma, piepeši deva sarunai citu virzienu.
«Kāds jautrs katūns!» izsaucās no visām pusēm patīkamā dāma, aplūkodama vienkārši patīkamās dāmas apģērbu.
«Jā, Joti jautrs. Tomēr Praskovja Fjodorovna atrod, ka būtu labāk, ja rūtiņas būtu drusku mazākas un punktiņi nebūtu brūni, bet zili. Es savai māsai izsūtīju drānu: tā bija tik burvīga, ka vienkārši nevar ar vārdiem aprakstīt; iedomājieties: svītriņas šauriņas, šauriņas, kādas tikai cilvēka fan- tazija var iedomāties, zils pamats un starp svītriņām tikai actiņas un ķepiņas, actiņas un ķepiņas, actiņas un ķepiņas … Vārdu sakot, ne ar ko nesalīdzināmi! Var droši teikt, ka nekā līdzīga vēl nekad nav bijis pasaulē.»
«Mīļā, tas jau ir par raibu.»
«Ak nē, nav par raibu.»
«Ak, par raibu.»
Jāpiezīmē, ka no visām pusēm patīkamā dāma pa daļai bija materialiste, viņai bija tieksmes noliegt, šaubīties un daudz kam dzīvē nepiekrist.
Vienkārši patīkamā dāma te izskaidroja, ka tas nebūt nav tik raibi, un izsaucās: «Jā, apsveicu jūs: kruzuļus vairs nenēsā.»
«Kā, nenēsā?»
«To vietā ir bārkstis.»
«Ak, tas nemaz nav glīti, bārkstis!»
«Bārkstis, visur bārkstis: pelerins ar bārkstīm, pie piedurknēm bārkstis, uzplecīši ar bārkstīm, apakšā bārkstis, visur bārkstis.»
«Nav labi, Sofija Ivanovna, ja visur bārkstis.»
«Ļoti glīti, Anna Grigorjevna, ārkārtīgi: šuj divām vīlītēm ar platām piedurknēm un augšā … Bet — lūk, lūk, kā jūs brīnīsieties, lūk, kad sacīsiet, ka … Nu, brīnieties. Iedomājieties, taļļas ir vēl garākas, priekšā ass stūris un krūšu kauliņš pavisam iziet no robežām: brunči sakrokoti visapkārt kā vecos laikos fižmas, pat uz muguras mazliet uzliek vati, lai būtu pilnīga belle famme.»
«Nu, vai zināt, atzīstos!» sacīja no visām pusēm patīkamā dāma, galvu cienīgi palocīdama.
«Ir jau tiesa, atzīstos!» vienkārši patīkamā dāma atbildēja
«Nu kā jūs gribat, bet es tarn pakaļ neķēmošos.»
«Es pati arī nē… Patiesi, ja apdomā, kāda kādreiz nav tā mode … ne pēc kā neizskatās! es joku dēļ izlūdzu no savas māsas piegrieztni; mana Melānijā jau sāka šūt.»
«Tātad jums jau ir piegrieztne?» iesaucās no visām pusēm patīkamā dāma ne bez ieinteresētības.
«Nu jā, māsa atveda.»
«Mīļā, dodiet man to, dieva dēļ dodiet.»
«Ak, es jau apsolīju Praskovjai Fjodorovnai. Varbūt pēc viņas.»
«Kas tad pēc Praskovjas Fjodorovnas vairs to ģērbs mugurā? Tas jau būtu ļoti dīvaini no jūsu puses, ja jūs dotu svešiem priekšroku.»
«Viņa jau arī man ir radiniece.»
«Viņa jums radiniece, dievs zina kāda: no vīra puses… Nē, Sofija Ivanovna, es par to ne dzirdēt «iegribu, tas iznāk: jūs mani tā apvainojat… redzams, esmu jau jums apnikusi, redzams, jūs gribat pārtraukt ar mani pazīšanos.»
Nabaga Sofija Ivanovna galīgi nezināja, ko viņai darīt. Viņa juta pati, ka bija sevi nostādījusi starp divām stiprām ugunīm. Te nu bija, vajadzēja lielīties! Viņa bija gatava par to ar adatām sabadīt muļķīgo mēli.
«Nu, ko tad dara mūsu skaistulis?» iejautājās no visām pusēm patīkamā dāma.
«Ak mans dievs! ko es te tā sēžu jūsu priekšā! lūk, jauki! Vai zināt, Anna Grigorjevna, kādēļ es atbraucu?* Te viešņai aizrāvās elpa, vārdi kā vanagi taisījās izskriet viens pēr otra, un vajadzēja tikai būt tik necilvēcīgai, kūda bija sirdsdraudzene, lai iedrošinātos viņas runu traucēt.
«Lai kā jūs viņu slavējat un lielāt,» runāja viņa ļoti ātri, ātrāk nekā parasti: «bet es teikšu tieši un viņam acīs teikšu, ka viņš ir nelietīgs cilvēks, nelietīgs, nelietīgs, nelietīgs.»
«Bet paklausieties tikai, ko es jums atklāšu ..
«Izrunājuši, ka viņš ir skaists, bet viņš nemaz nav skaists, it nepavisam nav, un deguns viņam … visnepatīkamākais deguns …»
«Atļaujiet, atļaujiet jel jums tikai izstāstīt… mījā Anna Grigorjevna, atļaujiet izstāstīt! Tas tik ir notikums, vai saprotat: notikums: skonapel-istoar,» runāja viešņa gandrīz ar izmisumu un gluži lūdzošā balsī. Nebūs lieki piezīmēt, ka abu dāmu sarunā iespruka daudz svešvārdu un dažkārt veseli franču teikumi. Lai gan autors ar godbijību atzīst to lielo labumu, kādu franču valoda atnes Krievijai, lai gan ar godbijību izturas pret mūsu augstāko aprindu teicamo ieražu runāt cauru dienu franciski, kas, zināms, notiek aiz lielas tēvijas mīlestības; tomēr nekādi neuzdrīkstas pieļaut kādas svešas valodas teikumu šajā savā krievu poēmā. Tā tad turpināsim krieviski.
«Kas par notikumu?»
«Ak mana dārgā Anna Grigorjevna, kaut jūs tikai varētu iedomāties to stāvokli, kādā cs nokļuvu, iedomājieties, pie manis šodien atnāk protopopiene, protopopiene, Kirila tēva sieva, un ko jūs domājat: mūsu mīlulis, tas mūsu atbraucējs, kāds izrādās, a?»
«Kā, vai tad viņš arī ar protopopieni lakstojies?»
«Ak Anna Grigorjevna, lai nu būtu lakstojies, tas vēl nebūtu nekas; paklausieties tikai, ko man nu^at stāstīja protopopiene: saka, atbraukusi pie viņas muižniece Korobočka, pārbijusies un bāla Kā nāve, un stāsta, bet ko stāsta, paklausieties tikai: vesels romāns: piepeši dziļā naktī, kad mājā visi jau guļ, pie vārtiem tiek klaudzināts tik briesmīgi, kā vien var iedomāties, un kliedz: atveriet, atveriet, ja nē, — vārti tiks ielauzti! … kā jums tas izliekas? Ko jūs pēc tā spriežat par mūsu mīluli?»
«Kāda tad ir tā Korobočka, vai jauna un skaista?»
«Nemaz, vecene.»
«Lūk, jauki! Tad viņš piesējies vecenei. Nu, var redzēt, kāda gaume mūsu dāmām, atradušas ko iemīlēt.»
«Tad nē jel, Anna Grigorjevna, nepavisam ne tas, ko jūs domājat, iedomājieties tikai to, ka ierodas, no galvas līdz kājām apbruņojies kā kāds Rinaldo Rinaldini un prasa: pārdodiet, viņš saka, man visas dvēseles, kas nomirušas. Korobočka ļoti prātīgi atbild, viņa saka, es nevaru pārdot, tāpēc ka tās mirušas. Nē, viņš saka, tās nav miīušas: tā ir mana darīšana, viņš saka, zināt, vai mirušas vai ne; viņas nav mirušas, nav mirušas! kliedz, nav mirušas! Vārdu sakot, sacēla briesmīgu skandaljozu: saskrēja visa sādža, bērni raud, visi kliedz, neviens nekā nesapiot, un, vairāk nekā kā tikai orror, orror, orror.. . Bet, Anna Grigorjevna, jūs nevarat iedomāties, kā es iztrūkos, kad visu to dabūju dzirdēt. «Mījā kundze,» Maška man saka, «paskatieties spogulī, jūs esat bāla.» Par spoguli nav vaļas ne domāt, saku: man jābrauc, jāizstāsta Annai Grigorjevnai. Tūliņ lieku iejūgt zirgus karietē: kučieris Andruška prasa man, kur jābrauc, bet es nevaru ne izrunāt, skatos viņam acīs kā muļķe; man šķiet, viņš nodomāja, ka esmu ārprātīga. Ak, Anna Grigorjevna, kaut tikai jūs varētu iedomāties, kā es pārbijos!»
«Tas taču ir Joti dīvaini,» teica no visām pusēm patīkamā dāma: « ko gan tās mirušās dvēseles varētu nozīmēt? Es, atzīstos, tur nekā nesaprotu. Nu jau otru reizi dzirdu par šīm mirušām dvēselēm; bet mans vīrs saka, ka Nozdrevs melo: tomēr tur laikam kaut kas ir.»
«Bet iedomājieties, Anna Grigorjevna, kāds bija mans stāvoklis, kad dabūju to dzirdēt. Un tagad, Korobočka saka: es nezinu, saka, ko nu man darīt. Piespieda, saka parakstīt kādu viltotu papīru, nosvieda piecpadsmit rubju asignacijās; es, saka, esmu nepieredzējusi, nespēcīga atraitne, es nekā nezinu…» Palūk, kāds notikums! Bet kaut tikai jūs varētu jel maz iedomāties, kā es iztrūkos!»
«Bet sakiet, ko gribat, te nav mirušās dvēseles, te slēpjas kaut kas cits.»
«Es atzīstos arī,» ne bez izbrīna sacīja vienkārši patīkamā dāma un tūliņ sajuta stipru vēlēšanos dabūt zināt, kas gan tur vēl slēpjas. Viņa pat teica vilcinādamās: «Bet kā jūs domājat, kas tur vēl slēpjas?»
«Nu, kā jūs domājat?»
«Kā es domāju? … Es, man jāatzīstas, esmu gluži apjukusi.»
«Tomēr, es labprāt vēlētos zināt: kādas ir jūsu domas par šo lietu?»
Bet patīkamā dāma nekā neatrada, ko atbildēt. Viņa prata tikai uztraukties, bet kaut ko asprātīgu iedomāties viņa nespēja, un tāpēc viņai, vairāk nekā dažai citai, bija vajadzīga sirdsdraudzība un padomi.
«Nu paklausieties, ko nozīmē tās mirušās dvēseles,» no visām pusēm patīkamā dāma sacīja, un viešņa pie šiem vārdiem visa pārvērtās dzirdē: viņas austiņas izstiepās pašas no sevis, viņa piecēlās pusstāvu, gandrīz nesēdēja un neturējās pie dīvana, un, nevērojot to, ka bija diezgan smaga, piepeši kļuva daudz tievāka, kļuva līdzīga vieglai pūkai, kas pie pirmā dvašas uzpūtiena tūliņ uzlidos gaisā.
Tā krievu kungs medībās, piejājis pie meža, no kura tūlīt tūlīt izlēks piķiera pieceltais zaķis, kopā ar savu zirgu un paceltu suņa pātagu pārvēršas sastingušā mirklī, biszālēs, kam tūlīt tūlīt pieliks uguni. Viņš acīm iezīdies miglainajā gaisā, tūlīt jau panāks zvēru, tūlīt trāpīs viņa skrotis, lai kā pretojas ņirbošais sniega klajums, kaisīdams sudrabotas zvaigznes viņam mutē, ūsās, acīs, uzacīs un uz bebrādas cepures.
«Mirušās dvēseles…» no visām pusēm patīkamā dāma iesāka.
«Ko, ko?» viešņa uzbudināta krita valodā.
«Mirušās dvēseles! …»
«Ak, sakiet dieva dēļ!»
«Tās tikai izdomātas uzmanības novēršanai, bet lieta, lūk, kāda: viņš grib aizvest gubernatora meitu.»
Sis spriedums bija tiešām negaidīts un visādā ziņā pārsteidzošs. To izdzirdējusi, patīkamā dāma uz vietas gluži pārakmeņojās, nobālēja, nobālēja kā nāve un, nudien, ne pa jokam izbijās. «Ak mans dievs!» viņa iekliedzās, rokas sasizdama: «tas gan man nebija ienācis prātā.»
«Bet es. taisnību sakot, tiklīdz jūs atplētāt muti, tūliņ nopratu, kas par lietu,» atbildēja no visām pusēm patīkamā dāma.
«Bet, Anna Grigorjevna, kas gan pēc visa tā ir institūta audzināšana! palūk, kāda nevainība!»
«Kas par nevainību! Es dzirdēju, ka viņa runāja tādus vārdus, ka, jāatzīstas, man nav dūšas tos atkārtot.»
«Vai zināt, Anna Grigorjevna, tas, nudien, vienkārši plēš sirdi pušu, jā redzi, cik tālu tagad nonākusi netikumība.»
«Taču vīrieši pēc viņas kā bez prāta. Bet, ja man jāsaka, tad, atzīstos, es pie viņas nekā neatrodu …»
«Neciešami manierīga.»
«Ak mana dārgā Anna Grigorjevna, viņa jau ir izcirsts tēls, kaut jel kāda izteiksme būtu sejā.»
«Ak, cik manierīga! ak, cik manierīga' Mans dievs, cik manierīga! Es nezinu, kas viņu tā izmācījis, bet es vēl neesmu redzējusi sievieti, kas būtu tik klīrīga.»
«Mīļā! viņa ir tēls un bāla kā nāve.»
«Ak, to nesakiet, Sofija Ivanovna: krāsojas bezdievīgi.»
«Ak, ko jūs, Anna Grigorjevna, viņa ir krīts, krīts, kā tīrs krīts.»
«Mīļā, es sēdēju viņai blakus: krāsa bija pirksta biezumā un krita no vaigiem veseliem gabaliem kā apmetums. Māte izmācījusi, pati ir koķete, bet meita māmiņu pārspēs.»
«Bet atļaujiet, varat zvērēt, kā gribat, bet es esmu gatava tūliņ pazaudēt bērnus, vīru, visu muižu, ja viņai ir kaut tikai viena pilīte, kaut mazākā daļiņa, kaut ēna no kāda sārtuma!»
«Ak, ko jūs runājat, Sofija Ivanovna!» no visām pusēm patīkamā dāma sacīja, rokas sasizdama.
«Ak, kāda jūs esat, Anna Grigorjevna! Es par jums brīnos!» sacīja patīkamā dāma un arī sasita rokas.
Lai lasītājs nebrīnās, ka dāmas nebija vienis prātis par to, ko abas gandrīz reizē bija redzējušas. Patiesi, pasaulē ir daudz lietu, kam tāda īpašība: ja uz tām paskatās viena dāma, tās izliekas gluži baltas, bet, ja paskatās otra — tās iznāk sarkanas, sarkanas kā brūklenes.
«Nu, lūk, jums vēl viens pierādījums, ka viņa ir bāla.» turpināja patīkamā dāma: «es kā tagad atminas, ka sēdēju blakus Maņilovam un sacīju viņam: paskatieties, cik viņa bāla! Nudien, vajag būt tik neprātīgiem kā mūsu vīriešiem, lai jūsmotu par viņu. Bet mūsu skaistulis .. . Ak, cik riebīgs viņš man izlikās! Jūs nevarat iedomāties, Anna Grigorjevna, cik riebīgs viņš man izlikās.»
«Tomēr atradās dažas dāmas, kas nebija pret viņu vienaldzīgas.»
«Es, Anna Grigorjevna? To jūs nekad nevarat teikt, nekad, nekad!»
«Es jau par jums nerunāju, it kā bez jums nevienas nebūtu.»
«Nekad, nekad, Anna Grigorjevna! Atļaujiet man jums piezīmēt, ka es sevi ļoti labi pazīstu; varbūt gan, ka kādas citas dāmas, kas izliekas ļoti nepieietamas.»
«Nu, atvainojiet, Sofija Ivanovna! Atļaujiet man teikt, ka ar mani tādi skandaljozi nekad nav notikuši. Varbūt ar kādu citu, bet ar mani ne, atļaujiet man to jums izskaidrot.»
«Kādēļ tad jūs apvainojāties? tur taču bija arī citas dāmas, bija pat tādas, kas pirmās sagrāba krēslu pie durvīm, lai nosēstos viņa tuvumā.»
Nu, pēc tādiem patīkamās dāmas vārdiem gan neizbēgami vajadzēja sekot negaisam, bet, par lieliem brīnumiem, abas dāmas piepeši apklusa, un it nekas nesekoja. No visām pusēm patīkamā dāma atminējās, ka jaunās modes kleitas piegrieztne viņai vēl nav rokā, bet vienkārši patīkamā dāma noprata, ka viņa vēl nav spējusi izzināt nekādus sīkumus no sirdsdraudzenes atklājuma, un tāpēc miers iestājās ļoti drīz. Tomēr nevar sacīt, ka abām dāmām būtu iekšēja dziņa darīt otrai nepatikšans, un, vispār, tām nemaz nebija ļauna daba, bet sarunā, gluži nemanot, radās maza vēlēšanās otrai drusku iedurt; vienkārši viena otrai izdevīgā brīdī pateiks kādu dzīvāku vārdiņu: še tev! na, saņem, apēd! Visādas ir kā vīriešu, tā sieviešu dzimuma sirdsvēlēšanās.
«Es tikai to nevaru saprast,» sacīja vienkārši patīkamā dāma: «ka Čičikovs kā iebraucējs varēja iedrošināties spert tādu drošu soli. Nevar būt, ka tur nav līdzdalībnieku.»
«Un jūs domājat, ka nav?»
«Bet kā jūs domājat, kas viņam varēja palīdzēt?»
«Nu, kaut vai tas pats Nozdrevs.»
«Vai tiešām Nozdrevs?»
«Nu, kādēļ ne? viņš uz to arī būs gatavs. Jūs zināt: viņš savu miesīgo tēvu gribēja pārdot vai, labāk sakot, uz kārtīm nospēlēt.»
«Ak mans dievs, kādus interesantus jaunumus es uzzinu no jums! Man nenāca ne prātā, ka arī Nozdrevs iemaisīts šajā notikumā!»
«Bet es jau to vienmēr domāju'»
«Ja apdomā, nudien, kas gan nenotiek pasaulē: nu, vai tad varēja iedomāties, kad, atcerieties, Čičikovs bija tikko kā iebraucis mūsu pilsētā, ka viņš sabiedrībā izdarīs tādu dīvainu maršu? Ak Anna Grigorjevna, kaut jūs zinātu, kā es izbijos! ja nebūtu jūsu labvēlības un draudzības… es patiesi stāvētu nelaimes malā .. . kur vēl tālāk? Mana Maška redz, ka esmu bāla kā nāve: mīļā kundze, viņa man saka, jūs esat bāla kā nāve. Maška, atbildu: man par to nav vaļas tagad domāt. Tad, lūk, kāds notikums! Tad arī Nozdrevs tur ir klāt, kas to būtu domājis!»
Patīkamajai dāmai ļoti gribējās izzināt citus sīkumus par nolaupīšanu, tas ir, kurā stundā un citu, bet viņa gribēja par daudz. No visām pusēm patīkamā dāma tieši atbildēja, ka nezinot. Viņa nemācēja melot: kaut ko iedomāties, — tā cita lieta, bet arī tikai tanī gadījumā, kad iedomas dibinājās uz iekšēju pārliecību, ja tika izjusta iekšēja pārliecība, tad viņa prata sevi aizstāvēt, un lai tikai kāds blēdis advokats, ievērojams citu domu uzvarētājs, pamēģinātu te spēkoties, tas tūliņ redzētu, ko nozīmē iekšēja pārliecība.
Ka abas dāmas beidzot galīgi pārliecinājās par to, ko no sākuma ieskatīja tikai par iedomām, tur nav nekā neparasta. Mūsējie, gudri ļaudis, kā mēs paši sakām, izturas gandrīz tāpat, un par pierādījumu der mūsu zinātniskie prātojumi. No sākuma zinību vīrs tuvojas kā kāds blēdis, iesāk bailīgi, iesāk lēnā garā, mēreni, iesāk ar vispazemīgāko jautājumu: vai tas nav no turienes? vai šis apgabals nav no tā kakta savu nosaukumu dabūjis? jeb: vai šis dokuments nepieder citiem, vēlākiem laikiem? jeb ari: vai ar šo tautu nav jāsaprot, lūk, kāda tauta? Nekavējoties citē gan vienu, gan otru seno rakstnieku, un, tikko mana kaut kādu norādījumu vai, vienkārši, kad kaut kas viņam tikai izliekas kā norādījums, viņš jau top drošāks un dūšīgs, sarunājas ar seniem rakstniekiem bez kautrēšanās, jautā viņiem un pats atbild viņu vietā, pavisam aizmirsdams, ka viņš iesācis ar nedrošu varbūtību; viņam jau liekas, ka viņš to jau redz, ka tas ir skaidrs — un spriedums nobeidzas ar vārdiem: tad, lūk, tas tā bija, tad, lūk, par kādu tautu tiek runāts, tad, lūk, no kādas puses lieta jāaplūko! Pēc tam to visiem dzirdot pasludina no katedras, un jaunatklātā patiesība sāk staigāt pa pasauli, iekarodama sev piekritējus un cienītājus.
Tanī laikā, kad abas dāmas tik veiksmīgi un asprātīgi atšķetināja tik sarežģītu jautājumu, viesistabā ienāca prokurors ar savu vienmēr sastingušo seju, biezajām uzacīm un mirkšķinošo aci. Dāmas viena par otru steidzās viņam paziņot visus notikumus, izstāstīja par mirušo dvēseļu pirkšanu, par nodomu aizvest gubernatora meitu un viņu gluži apmulsināja, tā ka viņš nekā nesaprata, lai cik ilgi stāvēja vienā un tai pašā vietā, mirkšķināja kreiso aci un purināja ar lakatu no bārdas tabaku. Abas dāmas pameta viņu tā stāvam un steidzās katra uz savu pusi dumpot pilsētu. So pasākumu viņām izdevās veikt mazliet vairāk nekā pusstundā. Pilsēta bija pilnīgi sadumpota; viss sāka rūgt, kaut jel kāds ko būtu varējis saprast. Dāmas visiem prata sapūst tādu miglu acīs, ka visi, bet it īpaši ierēdņi, labu laiku bija apstulbināti. Viņu stāvoklis no sākuma bija līdzīgs skolnieka stāvoklim, kam guļot biedri, kas agrāk cēlušies, iebāzuši degunā huzaru, tas ir, ar tabaku pildītu papīriņu. Ievilcis ar visu gulētāja sparu tabaku degunā, viņš atmostas, lec augšā, skatās kā muļķis, acis ieplētis, uz visām pusēm un nevar saprast, kur viņš, kas ar viņu noticis, un pēc tam tikai sāk izšķirt slīpiem saules stariem apgaismotās sienas, biedru smieklus, kuri paslēpušies kaktos, rītu, kas skatās pa logu, atmodušos mežu, kas skan tūkstošām putnu balsīm, gaišu kļuvušo upi, kas šur un tur līčloču pazūd starp tievajām niedrēm un visa nokaisīta pliku bērnu bariem, kuri saskrējuši uz peldēšanos, un pēc tam tikai beidzot sāk jūst, ka viņa degunā sēž huzars. Gluži tāds pats pirmajā brīdī bija pilsētas iedzīvotāju un ierēdņu stāvoklis. Ikviens apstājās kā auns, acis ieplētis. Mirušās dvēseles, gubernatora meita un Čičikovs, viss tas viņu galvās sajuka un samaisījās neparasti dīvaini: un tikai pēc tam, pēc pirmā reibuma, viņi pa druskai sāka tos apjaust katru atsevišķi, šķirt vienu no otra, sāka prasīt izskaidrojumu, un dusmojās, redzēdami, ka lieta nekādi negrib noskaidroties. Kas par joku īsteni, kas par joku tās mirušās dvēseles? Mirušajās dvēselēs nav nekādas loģikas, kā var mirušas dvēseles pirkt? kur tāds muļķis atradīsies? un par kādu stulbu naudu viņš tās pirks? un kur, beidzot, kur var likt tādas mirušas dvēseles? un kāpēc te iejaukta gubernatora meita? Ja viņš ir gribējis to aizvest, tad kādēļ viņam pirkt mirušas dvēseles? Un, ja pirkt mirušas dvēseles, tad kādēļ jāaizved gubernatora meita? vai viņš būs gribējis dāvināt viņai tās mirušās dvēseles, vai? Patiesi, kādas aplamas tenkas izplatītas pa pilsētu? Kas tā par kārtību, tu neesi ne apgriezies, bet tādas tenkas jau palaistas, un kad_ jel tur būtu kāda jēga … Tomēr ir izplatītas, tātad kaut kads iemesls taču bijis? Bet kāds iemesls var būt mirušās dvēselēs? tur ir iemesla nav. Tas iznāk tā: bābas visādus niekus saķērušas un putru savārījušas, lai nu tagad visi strebj! nudien, lai velns parauj! … Vārdu sakot, sacēlās tenkas, un visa pilsēta sāka runāt par mirušām dvēselēm un gubernatora meitu, par Čičikovu un mirušām dvēselēm, par gubernatora meitu un Čičikovu, visi, kas vien spēja, sacēlās kājās. Kā viesulis sāka griezties līdzi tam, kā likās, snaudošā pilsēta! Izlīda no alām visi gulšņavas un miega mices, kas vairāk gadu nakts svārkos bija staigājuši pa mājām, uzveldami vainu te kurpniekam, kas pašuvis šaurus zābakus, te skroderim, te dzērājam kučierim. Visi tie, kas sen bija pārtraukuši visas pazīšanās un sagājās tikai ar muižniekiem Miegapūžņi un Gulētāju (slaveni termini, atvasināti no vārdiem miegs un gulēt, kas pie mums Krievijā lielā cieņā tāpat kā frāze: iebraukt pie Šņācēja un Krācēja, kas nozīmē visādus nāves miegus uz sāniem, uz muguras un visādos citos stāvokļos ar krākšanu, svilpošanu pa degunu un visiem citiem piederumiem). Visi tie, ko nevarēja no mājas izvilināt laukā ne ar ielūgumu uz piecsimt rubļu dārgu zivju viru ar divi aršinu garām storēm un mutē kūstošām zivju pastētēm; vārdu sakot, izrādījās, ka pilsēta ir liela, ka tajā daudz ļaužu, ka tā pienācīgi apdzīvota. Parādījās arī kāds Sisojs Pafnut- jevičs un Makdonalds Karlovičs, par kuru nekad nekas nebija dzirdēts; viesistabās tagad dēdēja kāds garš, garš ar sašautu roku, tik gara auguma, kāds vēl nekad nebija redzēts. Pa ielām brauca aizsegtas droškas, visādi sen neredzēti līnij- rati, kratekļi, čīkstekļi — un ievārījās putra. Citā reizē un pie citiem apstākļiem tādām tenkām varbūt nebūtu pievērsta nekāda uzmanība; bet N pilsēta jau sen nebija dabūjusi dzirdēt nekādas ziņas. Triju mēnešu laikā pat nebija noticis nekas tāds, ko galvaspilsētās mēdz nosaukt par komeražām, kas, kā zināms, pilsētai ir tikpat kā īstā laikā ievesta pārtika. Pilsētas baumotavā pēkšņi radās divējādi, viens otram gluži pretēji ieskati, un piepeši izcēlās divas pretējas partijas: vīriešu un sieviešu Vīriešu partija, visaplamākā, pievērsa uzmanību mirušām dvēselēm. Sieviešu nodarbojās tikai ar gubernatora meitas nolaupīšanu. Sajā partijā, dāmām par godu jāsaka, bija nesamērojami vairāk kārtības un apdomības. Kā redzams, viņu uzdevums jau ir būt par labām saimniecēm un kārtības uzturētājām. Viss viņām it drīz pieņēma možu, noteiktu veidu, ietērpās skaidrās un taustāmās formās, noskaidrojās, nokristalizējās, ar vārdu, iznāca gatava ainava. Izrādījās, ka Čičikovs jau sen bijis iemīlējies un ka viņi satikušies dārzā pie mēnesgaismas, ka gubernators būtu pat viņam atdevis savu meitu, tāpēc ka Čičikovs bagāts kā žīds, ja tikai par iemeslu nebūtu bijusi sieva, ko esot atstājis (kur viņas bija dabūjušas zināt, ka Čičikovs precējies — par to nevienam nebija ne jausmas), un ka sieva, kas ciešot aiz bezcerīgas mīlestības, uzrakstījusi gubernatoram ļoti aizgrābjošu vēstuli un ka Čičikovs, redzēdms, ka tēvs un māte nekad nebūs ar mieru, nodomājis zagšus aizvest. Citos namos runāja drusku citādāk: ka Cičikovam sievas nemaz neesot, bet ka viņš, veikls un noteiktas rīcības cilvēks, gribēdams dabūt meitas roku, esot sācis ar māti un viņam bijusi paslepena sirds draudzība ar viņu un ka tikai vēlāk deklarējis par meitas roku; bet māte, baidīdamās, ka nenotiek noziedzība pret reliģiju, un sirdsapziņas mocīta, esot galīgi atsacījusi, un ka, lūk, tādēļ Čičikovs nolēmis nozagt. Pie visa tā pievienojās dažādi paskaidrojumi un labojumi, par cik šīs baumas iespiedās visnomaļākajās šķērsielās. Krievijā zemākās aprindās ļoti mīl parunāt par tenkām, kas gadās augstākās aprindās, un tādēļ par visu to sāka runāt tādās mājelēs, kur Čičikovs nekad nebija ne acīs redzēts, kur viņu neviens nepazina un kur daudz ko vēl pielika un paskaidroja klāt. Sižets ar katru brīdi kļuva interesantāks un, katru dienu vairāk no- apaļodamies, beidzot galīgā formā, tā, kā ir, nonāca tieši pašas gubernatori enes ausīs. Gubernatoriene kā ģimenes māte, kā pilsētas pirmā dāma un, beidzot, kā dāma, kam par to visu nebija ne mazākās aizdomas, jutās galīgi apvainota no šādām pasakām un iekvēlojās dusmās, no visiem viedokļiem taisnīgās. Nabaga gaišmatei bija jāizcieš visnepatīkamākā tēte-ā-tēte, kāda vien var gadīties sešpadsmit gadu vecai meičai. Visādiem jautājumiem, tirdīšanām, lietas izmeklēšanai, bārieniem, draudiem, pārmetumiem, biktēšanām nebija gala, tā ka meiča sāka raudāt, vaimanāt un nevarēja neviena vārda saprast; šveicaram tika dota visstingrāko pavēle nekad un ne pie kādiem apstākļiem nelaist Čičikovu iekšā.
Nodarījušas savu lietu ar gubernatoriem, dāmas gandrīz jau pievērsās vīriešu partijai, pūlēdamās tos dabūt savā pusē, iegalvodamas, ka mirušās dvēseles esot tikai izdomājums un izlietots nolūkā, lai varētu novērst visas aizdomas un sekmīgāk izdarīt nolaupīšanu. Daudzus no vīriešiem arī noveda no ceļa, un tie piestāja viņu partijai, nevērojot to, ka dabūja sīvus pārmetumus no saviem biedriem, kas viņus nolamāja par bābām un brunčiem, kā zināms, vīriešu kārtai ļoti apvainojošiem vārdiem.
Bet, lai gan vīrieši bruņojās un pretojās, tomēr viņu partijā nepavisam nebija tādas kārtības kā sieviešu. Viss viņiem bija it kā sacietējis, neaptēsts, nelāgs, neglīts, nesaskaņots, slikts, galvā bija jukas, nekārtība, nenoteiktība, domas neskaidras— vārdu sakot, visur bija manāma vīriešu tukšā, rupjā, smagā daba, kurai nav spēju rūpēties par ģimenes laimi, ne ar sirdi pieķerties, daba, kas ir mazticīga, slinka, vienmēr svārstās un mūžīgi baiļojas. Viņi sprieda, ka tas viss nieki, ka gubernatora meitas aizvešana drīzāk piestāvot kādam huzaram, bet nevis civilistam, ka Čičikovs to nedarīšot un ka bābas melojot, jo bāba esot tikpat kā maiss, ko ieliksi, to nesīs; bet svarīga lieta, uz ko jāgriež vērība, esot mirušās dvēseles, kas velns viņu zina ko nozīmē, bet tajās slēpjoties kaut kas visai ļauns, nelāgs. Kāpēc vīriešiem izlikās, ka tajās slēpjas kaut kas ļauns un nelāgs, to mēs tūliņ dabūsim zināt; guberņā patlaban bija iecelts jauns ģenerālgubernators, notikums, kas, kā zināms, loti uzbudina ierēdņus: sāksies tirdīšanas, rājieni, dīdīšana un visādas dienesta putras, ar ko priekšnieks uzcienā savus apakšniekus! Ierēdņi domāja: bet ja viņš tik dabū zināt, ka mūsu pilsētā tādas muļķīgas tenkas izplatītas, tad par to vien mums var sadot ne uz dzīvību, bet nāvi. Slimnīcu valdes inspektors piepeši kļuva bāls: viņam diezin kas ienāca prātā, ka vai tik ar mirušām dvēselēm nav jāsaprot tie slimnieki, kas slimnīcās un vispār arī citās vietās lielā pulkā miruši no karstumu guļas, pret kuru nav tikuši lietoti vajadzīgie pasākumi, un vai tik Čičikovs neesot ģenerālgubernatora kancelejas sūtīts, lai lietu slepeni izmeklētu. Viņš paziņoja par to priekšsēdētājam. Priekšsēdētājs atbildēja, ka tās muļķības, bet pēc tam piepeši pats nobālēja, nodomādams: bet ko tad, ja Cičikova pirktās dvēseles tiešām mirušas? un viņš atļāvis par tām apstiprināt pirkšanas līgumu, pie tam vēl pats bijis Pļuškina pilnvarotais, un ja tas nonāk līdz gubernatoram, ko tad? Viņš par to vairāk nekā, kā tikai pateica vienam un otram, un viens un otrs piepeši kļuva bāls; bailes ir lipīgākas nekā mēris, tās izplatās acumirklī. Visi pie sevis pēkšņi atrada tādus grēkus, kādu viņiem pat nemaz nebija. Vārds mirušās dvēseles skanēja tik nenoteikti, ka sāka celties aizdomas, vai tik te nav kāds mājiens par steigā apraktiem līķiem, sakarā ar diviem nesen notikušiem atgadījumiem. Pirmais gadījums zīmējās uz kaut kādiem Soļviče- godskas tirgotājiem, kas bija atbraukuši uz gadatirgu un pēc tirgus sarīkojuši dzīres saviem biedriem Uztsisoļskas tirgotājiem, dzīres pēc krievu paražas, ar vāciešu untumiem: aršadēm„ punšiem, balzamiem un tamlīdzīgiem. Dzīres, kā jau ierasts, beidzās ar kautiņu. Soļvičegodskas tirgotāji līdz nāvei piekāva uztsisoļskiešus, kaut gan arī paši tika krietni samizoti, gan pa sāniem, gan pa mīkstumu, gan pa tukšumiem, kas liecināja par nesamērīgi lielajām dūrēm, kādas bija bijušas miroņiem. Pēc cīnītāju izteicieniem, vienam no uzvarētājiem pat bija noskaldīts vēja rādītājs, tas ir, pilnīgi sašķaidīts deguns, tā ka no tā vairs sejā nebija palicis ne par pus pirksta. Šajā lietā tirgotāji atzinās par vainīgiem, izskaidrodami, ka esot tikai drusku padraiskojušies; klīda baumas, ka apsūdzētie pie izmeklēšanas esot noskaitījuši pa četrām divsimt rubļu asignacijām katrs; kaut gan lieta vispār pārāk tumša; pēc izmeklēšanas un izziņām izrādījās, ka Uztsisoļskas puiši esot nomiruši tvanā, un tāpēc tos arī apbedīja kā noslāpušus. Otrs nesen notikušais gadījums bija šāds: Utainās-lielības ciema kroņa zemnieki, savienojušies ar tādiem pašiem Silu un Ķildu ciema zemniekiem, it kā no- slaucījuši no zemes virsas zemstes policiju, piesēdētāja, kaut kāda Drobjaškina, personā, tāpēc ka zemstes policija, tas ir, it kā piesēdētājs Drobjaškins, sācis par daudz bieži braukāt uz viņu sādžu, lai apkarotu karstumgulu, bet īstais iemesls esot bijis tas, ka zemstes policija, būdama ar vāju sirdi, ieskatījusi sādžas sievas un meitas. Skaidri gan nav zināms, kaut gan liecībās zemnieki izteikušies tieši, ka zemstes policija bijis tāds nešķīstnieks kā kaķis, ka viņš ne vienu vien reizi ticis pieķerts un reiz pat gluži kails izdzīts no kādas istabas, kur bijis ielīdis. Zināms, zemstes policijai bija jādabū sods par viņa sirds vājībām, bet Utainās-lielības un arī Ķildu ciema zemniekus nevarēja attaisnot par patvarību, ja tikai viņi bija pie slepkavības vainīgi. Bet lieta bija tumša, zemstes policiju atrada uz ceļa, zemstes policijas mundieris jeb svārki bija sliktāki nekā lupatas, bet fiziognomiju ir pazīt nevarēja. Lieta staigāja pa tiesām un beidzot ienāca palatā, kur to klusībā šādi izsprieda: tā kā nav zināms, kurš no zemniekiem piedalījies, un viņu ir daudz, bet Drobjaškins ir beigts cilvēks, tad viņam nebūs nekāds liels labums, ja viņš arī prāvu vinnētu, bet zemnieki vēl ir dzīvi, tātad spriedums viņiem par labu no liela svara; tad tādēļ arī nosprieda: piesēdētājs Drobjaškins pats bijis par iemeslu, tādēļ ka netaisnīgi spaidījis Utainās-lielības un Ķildu ciema zemniekus un ka nomiris uz mājām braucot kamanās ar trieku.
Lieta, kā likās, bija gludi nodarīta, bet ierēdņi, nav zināms, kāpēc, sāka domāt, ka tagad, laikam, runā par šīm mirušajām dvēselēm. Kā par spīti tanī pašā laikā, kad ierēdņu kungi lā kā tā jau atradās Joti grūtā stāvoklī, gubernators vienā reizē saņēma divus papīrus. Vienā bija teikts, ka esot daži ziņojumi un norādījumi, ka viņu guberņā uzturoties kāds viltotu asignaciju taisītājs, kas slēpjoties ar dažādiem vārdiem, un ka nekavējoties vajagot iesākt visstingrāko izmeklēšanu. Otrs raksts bija no kaimiņu gubernatora, kas paziņoja, ka viņa guberņā no likumīga soda izbēdzis kāds laupītājs un, ja varbūt viņu guberņā gadītos kāda šaubīga persona, kas neuzrāda nekādas apliecības un pases, tad lai to uz pēdām aizturot. Šie divi papīri visus gluži samulsināja. Līdzšinējie spriedelējumi un minējumi bija galīgi satricināti. Protams, nekādi nevarēja iedomāties, ka te kaut kas zīmējas uz Čičikovu, tomēr kad katrs pie sevis padomāja, kad atcerējās, ka viņi vēl nemaz nezinot, kas tad Čičikovs patiesībā ir, ka viņš pats Joti neskaidri stāstījis par savu personību, stāstījis, tiesa, ka dienestā cietis taisnības dēj, bet visu to kaut kā neskaidri, un kad pie tam vēl atcerējās, kā viņš pats izteicies, ka viņam bijuši daudz ienaidnieku, kas tīkojuši pēc viņa dzīvības, tad visi kļuva vēl domīgāki: tātad viņa dzīvība ir bijusi briesmās; tātad viņš ticis vajāts, tātad viņš arī kaut ko tādu nodarījis… jā, bet kas tad viņš patiesībā tāds ir? Protams, nevar domāt, ka viņš būtu viltotās naudas taisītājs, un jo vairāk ne, ka laupītājs, ārpuse ļoti godīga, bet pie visa tā, kas tad viņš īsti var būt? Un, lūk, ierēdņu kungi sev uzdeva jautājumu, kuru viņiem vajadzēja sev uzdot mūsu poēmas pirmajā nodaļā. Tika nospriests iztaujāt tos, no kuriem pirktas dvēseles, lai, mazākais, uzzinātu, kas tā par pirkšanu un kas īpaši jāsaprot ar šīm mirušajām dvēselēm, un vai viņš varbūt nav kādam neviļus kaut garām ejot izstāstījis par saviem īstajiem nodomiem, un vai nav kādam teicis, kas viņš tāds ir. Vispirms griezās pie Korobočkas, bet te nekā daudz neieguva: viņš esot par piecpadsmit rubļiem nopircis dvēseles un pērkot arī putnu spalvas, un daudz vēl ko apsolījies pirkt, uzpērkot arī kronim taukus un tāpēc droši vien esot blēdis, jo esot jau viens tāds bijis, kas pircis putnu spalvas un kronim taukus, tas visus esot piekrāpis un protopopa sievu piekrāpis vairāk nekā par simt rubļiem. Visu, ko viņa vēl stāstīja, bija viena un tā paša atkārtojums, un ierēdņi saprata tikai to, ka Korobočka ir vienkārši muļķīga vecene. Maņilovs atbildēja, ka viņš par Pāvelu Ivanoviču vienmēr gatavs galvot kā par sevi pašu, ka viņš ziedotu visu savu muižu, lai iemantotu kaut simto daļu no Pāvela Ivanoviča īpašībām, un atsaucās par viņu visglaimojošākos teikumos un, jau ar piemiegtām acīm, piemetināja dažas domas par draudzību. Šīs domas, protams, pietiekoši izskaidroja viņa maigās sirds īpašības, bet neizskaidroja ierēdņiem lietas būtību. Sobakevičs pateica, ka, pēc viņa domām, Čičikovs esot labs cilvēks, ka esot pārdevis viņam vislabākos zemniekus un visādā ziņā dzīvus; bet ka viņš nevarot galvot, kas var notikt turpmāk, ja grūtās pārceļošanas dēļ viņi ceļā nomirst, tā nebūšot viņa vaina, bet dieva prāts, un ka drudžu un citu nāvi nesošu slimību pasaulē neesot mazums, un esot jau piemēri, ka izmirstot veselas sādžas. Ierēdņu kungi ķērās vēl pie viena līdzekļa, kas gan nebija visai glīts, bet ko tomēr dažureiz lieto, tas ir, aplinkus viņi lika saviem sulaiņiem izprašņāt Cičikova ļaudis vai tie nezina kādus sīkumus par viņa kunga agrāko dzīvi un apstākļiem, bet dabūja zināt ļoti maz. Petruška iepazīstināja viņus tikai ar savu smaku, bet Selifans atbildēja, ka esot pildījis valsts dienestu un agrāk kalpojis muitā un vairāk nekā. Šai ļaužu šķirai ir ļoti dīvaina ieraža. Ja viņam jautā par kaut ko tieši, viņš nekā neatceras, nevar saprast, ko no viņa grib, un pat it vienkārši atbildēs, ka nezina, bet, ja prasa par kaut ko citu, tad piepīs arī to klāt, kas vajadzīgs zināt un izstāstīs ar tādiem sīkumiem, kurus nemaz negribi dzirdēt. Visas ierēdņu izmeklēšanas atklāja viņiem tikai to, ka viņi nekā nezina, kas Čičikovs tāds ir, un ka tomēr Cičikovam visādā ziņā kaut kam ir jābūt. Viņi beidzot apņēmās šo lietu galīgi pārrunāt un nospriest, mazākais, kas un kā viņiem jādara, pie kādiem līdzekļiem jāķeras un kas viņš īsti tāds ir: vai tāds cilvēks, kas kā šaubīga persona jāaiztur un jāarestē, vai arī tāds cilvēks, kas pats var viņus kā šaubīgus saņemt un arestēt. Visa tā dēļ nolēma sapulcēties pie policijmeistara, lasītājam jau pazīstamā pilsētas labdara un tēva.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги