V NODAĻA

Mūsu varonis bija ļoti pārbijies. Kaut gan puHkariete ri­poja pilnā sDarā un Nozdreva ciems sen bija izzudis no acīm, aizsedzies ar laukiem, pakalniem un kalniņiem, bet viņš vēl arvien ar bailēm skatījās atpakaļ, it kā gaidīdams, ka nupat nupat kāds dzīsies pakaļ. Viņš elpoja ar pūlēm un, kad pa­mēģināja pielikt roku pie sirds, tad juta, ka tā lēkāja kā pai­pala būrītī. «Ech,. kādu pirti man sakurināja! palūk, kāds!» Nozdrevam tika tagad novēlēts daudz ļauna un nelaba, ne­trūka pat nepieklājīgu vārdu. Ko lai dara? Krievu cilvēks, un vēl dusmās. Pie tam lieta arī nemaz nebija smieklīga.. «Saki, ko gribi,» viņš pats pie sevis runāja: «nebūtu atbraucis kapteinis ispravņiks, nezina vai es vairs šo pasauli skatītu! Būtu pazudis kā burbulis ūdenī, bez kādām pēdām, neatstājis ne pēcnācējus, nesagādājis nākamiem bērniem ne mantas, ne godīga vārda!» Mūsu varonis ļoti rūpējās par saviem pēcnā­cējiem.

«Kāds slikts kungs!» domāja pie sevis Selifans. -

Zirgi, kā likās, arī nekā laba nedomāja par Nozdrevu: ne tikai vien bēris un piesēdētājs, bet ari lāsainais bija saīdzis. Kaut gan viņš arvien dabūja sliktākās auzas un Selifans citādi tās nebēra silē, kā papriekšu pateicis: «ak tu blēdis!» bet tomēr tās bija auzas un ne vienkāršs siens, viņš ēda tās ar baudu un bieži, īpaši kad Selifana nebija stt-llī, iebāza savu garo purnu biedru silēs nogaršot, kāda ir viņu pārtika; bet tagad bija tikai siens: tas nebija i^bi; visi bija neapmie­rināti.

Bet drīz pēkšņs, gluži negaidīts notikums pārtrauca visu neapmierināto atmiņas. Visi, neizņemot arī pašu kučieri, tikai tad atjēdzās un atmodās, kad viņiem uzbrauca virsū kāda ar sešiem zirgiem aizjūgta kariete un gandrīz virs pašām gal­vām atskanēja karietē sēdošo dāmu kliegšana un svešā ku­čiera draudi un lamas: «Ak tu nelietis tāds; es taču tev pilnā rīklē kliedzu: griezies, vārna, pa labi! Vai esi piedzēris, vai?» Selifans apjauda savu nolaidību, bet, tā kā krievu cilvēks nemīl citu priekšā atzīt savu vainu, tad tūliņ izslējies atbil­dēja: «Bet kam tu tā skrej virsū? vai esi acis kropū ieķīlājis, vai?» Pēc tam viņš sāka vilkt puskarieti atpakaļ, lai tā at­brīvotos no svešā aizjūga, bet tas neizdevās, viss bija saķēries. Lāsainais ziņkārīgi apošņāja savus jaunos biedrus, kas viņam bija gadījušies abās pusēs. Bet karietē sēdošās dāmas uz visu to lūkojās ar bailēm sejā. Viena bija vecene, otra jauniņa, gadu sešpadsmit, nelielu galviņu un zeltainiem, gludi sasu­kātiem un skaisti sapītiem matiem. Viņas sejas skaistais ovāls apaļojās kā svaiga ola un, līdzīgi tai, balsnēja kaut kādā caur­spīdīgā baltumā, kad to svaigu, tikko kā izdētu, lai pārbau­dītu, ekonome tur pret gaismu savās iedegušajās rokās un laiž cauri mirdzošās saules starus; viņas mazās austiņas nrī bija caurspīdīgas, sārtojoties siltajā gaismā. No bailēm at­vērtas, nekustīgas lūpas, acīs asaras — viss tas bija tik jauki pie viņas, ka mūsu varonis raudzījās viņā vairāk minušu, nepievērsdams nekādu uzmanību tracim zirgu un kučieru starpā. «Atvelc jel atpakaļ, Ņižegorodas vārna!» kliedza sve­šais kučieris. Selifans sarāva grožus, svešais kučieris darīja to pašu, zirgi drusku atkāpās, bet pēc tam atkal sapinās, pār­kāpdami viens otram pār streņģēm. Pie šādiem apstākļiem lāsainajam zirgam tā patika jaunā iepazīšanās, ka viņš ne­parko negribēja kāpt laukā no grambas, kurā bija iekļuvis, pateicoties neparedzētam liktenim, un, savu purnu jaunajam biedram uzlicis uz kakla, likās, ka viņš tam čukstēja kaut ko pašā ausī, laikam gan vislielākās blēņas, tāpēc ka atbraucējs nemitīgi skurināja ausis.

Uz tādu traci drīz vien paspēja zemnieki saskriet no sā­džas, kas, par laimi, nebija tālu. Tā kā tamlīdzīgi skati zem­niekam ļoti patīkami, gluži tāpat kā vācietim avizes vai klubs, tādēļ ap karietēm viņu drīz sapulcējās vesels lēvenis un sādžā palika tikai vecas sievas un mazi bērni. Streņģes at­laida vaļā; daži belzieni pa purnu piespieda lāsaini atkāpties; vārdu sakot, viņus izšķīra un atvilka. Bet vai nu tās bija dusmas par to, ka bija jāšķiras no biedriem, vai arī tie bija vienkārši niķi, tomēr svešie zirgi nekustējās un stāvēja kā ierakti, lai cik viņus kučieris kapāja. Zemnieku līdz­dalība sasniedza neiedomājami augstu pakāpi. Katrs aiz­gūtnēm uzbāzās ar savu padomu: «Ej, Andruška, tu ņem labās puses piejūgto pie pavadas, bet tēvocis Mitjajs lai kāp ilkss zirgam mugurā! Kāp mugurā, tēvoci Mitjaj!» kalsnais un garais, sarkanbārdainais tēvocis Mitjajs uzrāpās ilkss zir­gam mugurā un izskatījās kā sādžas zvanu tornis vai, labāk, kā vinda, ar ko no akas velk ūdeni laukā. Kučieris uzcirta zirgiem, bet nekas neiznāca, tēvocis Mitjajs nebūt nepalīdzēja. «Pag, pag!» zemnieki kliedza: «tu, tēvoci Mitjaj, sēdies pie-' jūgtajam mugurā, bet ilkss zirgā lai sēžas tēvocis Miņajs!» Tēvocis Miņajs, drukns zemnieks ar ogles melnu bārdu un vēderu, līdzīgu tam milzu patvārim, kurā vāra kulteni visam nosalušajam tirgum, labprāt uzsēdās ilkss zirgam mugurā, kas zem viņa noliecās gandrīz līdz pašai zemei. «Tagad tā lieta ies!» kliedza zemnieki. «Uzcērt, uzcērt viņam! liec tur tam pelēķim pātagu just, ko viņš staipās kā koramora!» [4] Bet, redzēdami, ka uz priekšu neiet un ka nekāda uzriršana ne­palīdz, tēvocis Mitjajs ar tēvoci Miņaju abi uzsēdās ilkss zir­gam mugurā, bet jiz piejūgtā uzsēdināja Andrušku. Beidzot kučieris, pacietību zaudējis, aizdzina kā tēvoci Mitjaju, tā arī tēvoci Miņaju, un prātīgi darīja, tāpēc ka zirgi tā kūpēja, it kā tie vienos aulekšos būtu noskrējuši no vienas stacijas līdz otrai. Viņš ļāva tiem brītiņu atpūsties, pēc kam tie gāja paši no sevis. Visa šā notikuma laikā Čičikovs ļoti uzmanīgi ap­lūkoja jauno svešinieci. Viņš vairāk reižu metināja ar to uz­sākt valodas, bet tas kaut kā neizdevās. Bet pa to laiku dāmas aizbrauca, un glītā galviņa, ar smalkajiem vaibstiem un tievo stāvu pazuda kā parādība, un atkal bija ceļš, pus­kariete, lasītājam pazīstamā trijjūga zirgi, Selifans, Čičikovs, apkārtējo lauku līdzenums un tukšums. It visur, lai kur dzīvē, vai nu zemāko slāņu rupjo, nabadzīgi noplukušo un netīrīgi apsūbējušo ļaužu starpā, vai arī vienmulīgi aukstajās un gar­laicīgi tīrīgajās augstākās aprindās, it visur, kaut reiz, cil­vēka ceļā gadīsies parādība, kas nelīdzinās visam tam, ko viņam nācies redzēt, kas kaut reizi modinās viņā gluži savā­dākas jūtas nekā tās, kuras nolemts viņam just visu mūžu. Visur, nevērojot nekādas bēdas, kuras caurauž mūsu dzīvi, jautri aizjoņo mirdzošs prieks, tāpat kā dažreiz spoža eki­pāžā ar zeltītu aizjūgu, zibošiem stikliem un lepnk-m zirgiem piepeši, negaidot aizripo gar kaut kādu vientuļu nabadzīgu sādžu, kas vairāk nekā nav redzējusi kā tikai laucinieku ratus, un ilgi zemnieki stāv, no brīnuma mutes atvēruši, kailām gal­vām, kaut gan brīnišķīgā ekipāžā jau sen aizbraukusi un no acīm izzudusi. Tāpat gaišmate arī piepeši, pilnīgi negaidot, parādījās mūsu stāstā un tāpat pazuda. Būtu šoreiz Cičikova vietā gadījies kāds divdesmit gadu vecs jauneklis — vai nu huzars, vai students, vai arī vienkārši kaut kurš, kas tikko kā uzsācis dzīves ceļu, ak dievs! ko viņš būtu jutis kas būtu atmodies, kas būtu sācis viņā runāt! Ilgi, bez jēgas viņš būtu stāvējis uz vietas un acīm tālumā bezprātīgi ieurbies, aiz­mirsdams ir ceju un visus gaidāmos pārmetumus un bārienus par nokavēšanos, aizmirsdams ir sevi, ir dienestu, ir pasauli un visu, kas pasaulē.

Bet mūsu varonis jau bija pusmūža gados un auksta, apdo­mīga rakstura. Viņš gan arī ieslīga domus un domāja, bet viņa domas bija noteiktākas, ne tik gaisīgas un pa dajai ļoti pa­matīgas. «Jauks skuķēns!» viņš teica, tabakas dozi attaisī­dams un iešņaukdams. «Bet kas tad pie viņas īpaši tik pie­vilcīgs? Pievilcīgs ir tas, ka viņa tikko, kā redzams, izlaista no kāda pansiona vai institūta, ka viņā, tā sacīt, vēl nekā nav no bābiskuma, tas ir, no tā, kas pie viņām ir visnepatīkamā­kais. Viņa tagad ir kā bērns, viss pie viņas ir vienkāršs, viņa teiks, kas ienāk prātā, smiesies, kad smiekli nāk. No viņas visu var iztaisīt, viņa var tapt par brīnumu, bet arī par mēslu, un kļūs par mēslu! Lai tik viņa tiek māmiņu un tantiņu nagos. Gada laikā viņu tā piebāzīs ar visādām bābu būšanām, ka pats tēvs viņu vairs nepazīs. Viņa kļūs uzpūtīga un klī- rīga, sāks grozīties pēc iekaltām manierēm, lauzīt galvu un prātot, ar ko un kā un cik daudz jārunā, kā uz katru skatī­ties, katru brītiņu baidīsies, lai neizrunātu vairāk kā vajag, beidzot pati sapīsies un beigs ar to, ka sāks melot visu mūžu, un no viņas velns zina kas iznāks!» Te viņš brīdi apklusa un pēc tam piemetināja: «Bet interesanti zināt, kas viņa tāda ir? kas viņas tēvs? vai bagāts, godāts muižnieks vai vienkārši kārtīgs, dienestā pie kapitala ticis cilvēks? Jo ja šai mei­tenei, teiksim, ir divsimt tūkstošu pūra naudas, tad no viņas

var iznākt ļoti ļoti gards kumoss. Tad viņa, tā sacīt, varētu aplaimot kārtīgu cilvēku.» Divsimt tūkstoši viņa galvā sāka tēloties tik pievilcīgi, ka viņš nodusmojās uz sevi, ka pa to Laiku, kamēr pūlējās gar ekipāžu šķiršanu, nebija foreitoram vai kučieram izprasījis, kas bija ceļotājas. Drīz vien parādījās Sobakeviča sādža; tā izklaidēja viņa domas un piespieda pie­vērsties viņa pastāvīgajam priekšmetam. Šādža viņam likās diezgan liela; divi meži, bērzu un priežu, kā divi spārni, viens tumšāks, otrs gaišāks, bija tai pa labo un kreiso pusi; vidū bija koka māja ar mezoninu, sarkanu jumtu, tumši pe­lēkām vai, labāk sakot, neapmestām sienām; tā bija līdzīga mājām, kādas mēdz celt militārām nometnēm un vācu kolo­nistiem. Varēja vērot, ka, to būvējot, celtniekam pastāvīgi bija jākaro ar saimnieka gaumi. Celtnieks bija pedants un gribēja simetriju, saimnieks — ērtību un, kā redzams, tādēļ bija visus attiecīgos logus vienā pusē aiznaglojis un to vietā izcirtis vienu mazu lodziņu, kas laikam bija vajadzīgs tum­šajā pieliekamajā. Ģēvele, nevērojot to, ka architekts bija ļoti pūlējies, ari nebija mājas vidū, tāpēc ka saimnieks bija pa­vēlējis vienu sānu kolonu izmest un tāpēc palika ne vis čet­ras kolonas, kā bija paredzēts, bet tikai trīs. Ap pagalmu bija stipra nesamērīgi resnu koku sēta. Muižnieks, kā likās, daudz rūpējās par to, lai viss būtu stiprs. Staļļi, šķūņi un virtuves bija celti no smagiem, resniem baļķiem, kam vajadzēja stāvēt mūžigi. Zemnieku istabas arī bija stipri taisītas: tām nebija tēstu sienu, nekādu izgreznojumu, nedz citu izdomājumu, bet viss bija stingri un kā vajag pielāgots. Pat aka bija taisīta no tik cieta ozola koka, no kāda taisa tikai dzirnavas un ku­ģus. Vārdu sakot, viss, kam vien viņš acis uzmeta, bija stiprs, neizkustināms, kaut kādā noteiktā un neveiklā kārtībā. Pie lieveņa piebraucis, viņš ieraudzīja, ka logā gandrīz vienā un tanī pašā laikā parādījās divas sejas: kā gurķis, šaura un gara sievietes sej^ ar nakts cepuri galvā un vīrieša seja, tik plata un apaļa kā Moldavijas ķirbji, no kā Krievijā taisa balalai- kas, divstīgu vieglas balalaikas, ar ko lepojas un uzjautrinās gadu divdesmit veci švītīgi, acīgi puiši, kas mīl pamirkšķināt un uzsvilpot baltkrūtēm, baltkaklītēm ciema meitām, kuras sapulcējušās noklausīties viņa kluso stīgu trinkšķināšanā. Paraudzījušās, abas sejas no 1 oga tūliņ pazuda. Uz lieveņa iznāca sulainis pelēkā kamzolī ar zilu, stāvu apkakli un ieveda Čičikovu priekšnamā, kur viņu jau gaidīja pats mājastevs. Viesi ieraudzījis, viņš strupi sacīja: ludzu! un ieveda viņu iekšējās istabās.

Kad Čičikovs sāņus paskatījās uz Sobakeviču, viņam tas šoreiz izlikās ļoti līdzīgs vidēja lieluma lācim. Ijai līdzība būtu pilnīgāka, viņam bija mugurā lāčādas krāsas fraka ar garām piedurknēm, garas arī bija bikses, pēdas viņš spēra šķībi un greizi un pastāvīgi uzmina otram uz kājām. Viņa seja bija pietvīkusi, karsta, vara pieckapeiku gabala krāsā. Ir zināms, ka pasaulē ir daudz tādu seju, pie kuru apdares daba nav daudz gudrojusi, nav lietojusi nekādus smalkus instrumentus, 'kā: vīles, mazus urbjamos uin citus, bet cir­tuši atvēzdamās: vienu reizi ar cirvi — iznācis deguns, otru — iznākušas lūpas, ar lielo svārpstu izurbusi acis un, nekā ne­nogludinājusi, laidusi pasaulē, sacīdama: dzīvo! Tāda pati spēcīgi cirsta un nenogludināta seja bija ari Sobakevičam: viņš to vairāk turēja uz zemi nekā uiz augšu, kaklu nemaz negrozīja un, pateicoties tādam stīvumam, reti kad skatījās acīs tam, ar ko runāja, -bet vienmēr vai nu uz krāsns vai durvju pusi. Ēdamistabai cauri ejot, Čičikovs uz viņu vēlreiz sāņus paskatījās: lācis, gatavs lācis! Un tad vēl tāda dīvaina sagadīšanās: viņu pat sauca par Michailu Semjonoviču. Pa­zīdams viņa ieražu otram mīt uz kājām, Čičikovs gāja ļoti uzmanīgi un deva viņam ceļu sev pa priekšu. Mājastēvs, kā likās, juta pie sevis šo grēku un tūliņ jautāja: «vai neesmu jūs kā traucējis?» Bet Čičilkovs pateicās, atbildēdams, ka vēl ndkāds traucējums nav noticis.

Kad bija iegājuši viesistabā, Sobakevičs norādīja uz at­zveltnes krēslu, teikdams: lūdzu! Sēzdamies Čičikovs pa­skatījās uz sienām uin bildēm, kas pie tām karājās. Uz bil­dēm bija tikai spēka vīri, grieķu kara vadoņi, gravēti visā augumā: Maurokordato sarkanās biksēs un mundierī ar brillēm uz deguna, Miauli, Kanari. Visiem šiem varoņiem bija tik resni gurni un neredzētas ūsas, ka drebuļi gāja pār kauliem. Stipro grieķu vidū, nezin kādā ceļā un kādēļ, ļoti šauros ietvaros, bija nostādīts Bagrations, vājš un sīciņš ar maziem karodziņiem un lielgabaliem pie kājām. Viņam blakus karājās atkal grieķu varone Bobeliina, kuras viena kāja bija resnāka nekā to švitu rumpis, švitu, ar kuriem pār­pildīti mūsu tagadējie saloni. Mājastēvs, pats veselīgs un stiprs cilvēlks būdams, kā likās, gribēja, lai arī viņa istabu rotātu stipri un veselīgi tēli. Blakus Bobelinai, pie paša loga, karājās būrītis, no kura lūkojās melns ar baltiem punkti­ņiem, Sobakevičam ļoti līdzīgs, strazds. Viesis ar mājastēvu vēl nebija ne divas minūtes klusu cietuši, kad viesistabas durvis atvērās un ienāca mājasmāte, ļoti gara dāma, galvā tai bija cepure, pie kuras karājās lentes, ar pašu pagatavotu krāsu pārkrāsotas. Viņa ienāca cienīgi, galvu taisni turē­dama kā palma.

«Tā ir mana Feodulija Ivanovna!» Sobakevičs sacīja.

Čičilkovs tuvojās Feodulijas Ivanovnas rokai, ko tā viņam gandrīz grūšus piegrūda pie lūpām, tā ka viņam bija gadī­jums ievērot, ka rokas bija mazgātas gurķu sālījumā.

«Sirsniņ, stādu tev priekšā!» Sobakevičs turpināja: «Pā­vels Ivanovičs Čičikovs! Man bija gods ar viņu iepazīties pie gubernatora un pastmeistara.»

Feodulija Ivanovna lūdza sēsties, arī pateikusi: lūdzu! un galvu palocīdama līdzīgi aktrisēm, kas tēlo karalienes. Pēc tam viņa nosēdās uz dīvana, apklājās ar savu merinosu lakatu un nu vairs nepacēla ne acu, nepakustināja uzacis.

Čičikovs atkal pacēla skatienu uz augšu un atkal ierau­dzīja Kanari ar resiniem gurniem un bezgalīgām ūsām, Bo- belinu un būrī strazdu.

Gandrīz veselas piecas minūtes visi cieta klusu; atskanēja tilkai troksnis, ko sacēla strazds, ar knābi kaldams koka būri, no kura grīdas tas uzlasīja labības graudus. Čičikovs vēlreiz apskatīja istabu un visu, kas tanī tikai bija, — viss bija stipirs, augstākā mērā neveikls un kaut kā dīvaini, bet līdzīgā izskatā ar pašu mājastēvu: viesistabas kaktā stāvēja vēderains rieksta koka rakstāmgalds ar četrām ļoti neglī­tām kājām, tas bija gluži kā lācis. Galds, atzveltnes krēsli, sēdekļi, — visi bija ļoti smagi un bez kādas gaumes, aa- vārdu, katra lieta, katrs krēsls, likās, sacīja: arī es esmu So­bakevičs! vai: arī es esmu ļoti līdzīgs Sobakevičam!

«Mēs par jums atcerējāmies pie palatas prieikšsēdētāja Ivana Grigorjeviča,» Čičikovs beidzot sacīja, redzēdams, ka neviens negrib rumu iesākt: «pagājušo ceturtdien. Tur ļoti patīkami pavadījām laiku.»

««Xci, es tad nebiju pie priekšsēdētaja,» Sobakevičs atbil­dēja.

«Bet ļoti patīkams cilvēks!»

«Kas tāds?» Sobakevičs jautāja, uz ikrāsns stūri skatīda­mies.

«Priekšsēdētājs.»

«Nu, varbūt tas tikai jums tā izliekas: kaut gan viņš ir masonis, bet tāds muļķis, kāda otra vairs nav pasaulē.»

Tāds pa daļai ass spriedums Čičikovu drusku pārsteidza, bet pēc taim viņš pārlabodams turpināja: «Zināms, katram cilvēkam savas vājās puses, ibet par to gubernators, kāds teicams cilvēks!»

«Gubernators teicams cilvēks?»

«Jā, vai nav tiesa?»

«Pirmais laupītājs pasaulē!»

«Kā, gubernators laupītājs?» Čičikovs sacīja un pilnīgi nevarēja saprast, kā gubernators kļuvis par laupītāju. «Man jāatzīstas, ka es to nekādi nebiju domājis,» viņš turpināja. «Bet atļaujiet tomēr piezīmēt, ka viņš nemaz tā neizturas; • gluži otrādi, drīzāk viņā ir par daudz maiguma.» Te viņš par pierādījumu pat minēja viņa pašrocīgi izšūtos tabakas makus un slavēja arī viņa laipno sejas izteiksmi.

«Arī seja viņam Ikā laupītājam!» Sobakevičs sacīja. «Iedo­diet tam nazi un palaidiet uz lielceļa, nokaus, par kapeiku nokaus! Viņš un vicegubernators, abi Gogs un Magogs!»

«Nē, viņš ar tiem nesatiek,» Čičikovs pie sevis nodomāja. «Vai runāt air viņu par policijmeistaru? tas liekas viņa draugs.» — «Taisnību sakot, kas uz mani zīmējas,* viņš sa­cīja: «tad man jāatzīstas, ka man vislabāk patīk policijmeis­tars. Kaut kāds tāds taisns, atklāts raksturs; vaigā atspogu­ļojas kaut kas vaļsirdīgs.»

«Blēdis!» Sobakevičs ļoti aukstasinīgi sacīja: «pārdos, piekrāps un ēdīs ar jums vēl pusdienas kopā! Es viņus visus pazīstu: tie ir visi blēži, visa pilsēta tur ir tāda: blēdis blēdim mugurā sēž un blēdis no pakaļas dzen. Visi ir Kristus no­devēji. Tur tikai viens vienīgs ir kārtīgs cilvēks: prokurors; bet arī tas, ja gribam taisnību sacīt, cūka.»

Pēc tik slavinošām, kaut gan diezgan īsām biogrāfijām čičikovs noskārta, ka par citiem ierēdņiem nemaz nav jā­piemin, un atcerējās, ka Sobakevičs ne par vienu nemīl labi atsaukties.

«Ko, sirsniņ, iesim pusdienot,» sacīja Sobakeviča laulātā draudzene.

«Lūdzu!» teica Sobakevičs. Pēc tam, piegājuši pie galda, uz kura bija uzkožamie, viesis un mājastēvs, kā pienākas, izdzēra pa glāzītei degvīna, tad uzkoda, kā mēdz uzkost visā plašā Krievijā, kā pilsētā, tā arī uz laukiem, tas ir, iebaudīja visādus sālījumus un citas dieva dāvanas, kas uzbudina ēst­gribu, un visi devās uz ēdamistabu; pati mājasmāte kā stalta zoss gāja pa priekšu. Nelielais galds bija klāts četrām personām. Ceturtajā vietā drīz ieradās, nevar gluži nosacīt, vai tā bija kundze vai jaunkundze, radiniece vai saimniecī­bas vadītāja, vai arī vienkārši piedzīvotāja mājā; tā bija gadus trīsdesmit veca, ar raibu lakatu aubes vietā. Ir perso­nas, kas eksistē pasaulē ne kā> priekšmeti, bet kā lieki punk­tiņi vai melnumiņi uz priekšmeta. Tās vienmēr sēž uz vietas, vienādi tur galvu, viņas gandrīz var noturēt par mēbeli, un tu domā, ka neviens vārds vēl nav nācis pār tādām lūpām; bet kaut kur meitu istabā vai pieliekamajā izrādīsies vien­kārši: oho-ho!

«Kāposti, manu sirsniņ, šodien ļoti labi,» teica Sobalkevičs, iestrēbis kāpostus, un ievēla no bļodas lielu gabalu tā ēdiena, ko arvien pasniedza ar kāpostiem un kas sastāv no auna kuņģa ar griķu biezeni, smadzeņu un kāju pildījumu. «Tādu ēdienu jūs pilsētā nedabūsiet,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies: «tur velns zina ko krauj galdā!»

«Pie gubernatora tomēr labi ēd,» Čičikovs teica.

«Bet vai ari zināt, no kā tas viss tiek gatavots? jūs ne­ēstu, ja dabūtu zināt.»

«Nezinu, kā pagatavo, par to es nevaru spriest, bet cūku kotletes un novārītas zivis bija lieliskas.»

«Tas jums tikai tā izlikās. Es taču zinu, ko viņi tirgū pērk. Tas kanaļa pavārs, kas pie francūža izmācījies, nopērk runci, nodīrā un liek uz galda zaķa vietā.»

«Fui! kā tu runā!» sacīja Sobakeviča laulātā draudzene.

«Bet ko darīt, sirsniņ, tā tas pie viņiem ir, es neesmu vainīgs, tā pie viņiem visiem tas tiek darīts. Visu, kas ne­kam vairs neder, ko mūsu Akuļka, ar atļauju sacīt, met sa­mazgu toverī, no tā viņi gatavo viru! gatavo viru! jā, no tā!»

«Tu pie galda vienmēr kaut ko tādu pastāstīsi!» atkal at­teica Sobakeviča laulātā draudzene.

«Ko lai dara, manu sirsniņ,» teica Sobakevičs: «ja es pats to būtu darījis, bet es tev saku taisni acīs, ka es mēslus neēdīšu. Vari vardi vai ar cukuru apkaisīt, neņemšu mutē, ari austeres neēdīšu: es zinu, kam tā austere līdzinās. Ņe­miet aumu,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies: «tie ir auna sāni ar biezeni! Tas vis inav frikasē, ko lielmaņu vir­tuvēs pagatavo no auna gaļas, kas četras dienas tirgū mētā­jusies! To visu izdomājuši vācu un franču ārsti, es viņus par to pakārtu! Izdomājuši dietu, grib ar badu dziedināt! ja viņiem vācu vārgā daba, tad viņi iedomājas, ka tiks galā arī ar krievu kuņģi! Nē, tā neiet, tas viss izdomāts, tas viss …» Te Sobakevičs pat dusmīgi pakratīja galvu. «Tiek spriests par izglītību, izglītību, bet tāda izglītība — fui! Būtu vēl citu vārdu sacījis, bet pie galda tas nepieklājas. Pie manis tā nav. Pie mani®, kad cūkas gaļa — visa cūka galdā; auna gaļa — velc šunp visu aunu, zoss — visu zosi! Labāk pie­tieku ar diviem ēdieniem, bet tad ēdu, kā pienākas, cik tik sirds vēlas.» Sobakevičs to pierādīja darbos: viņš ievēla pusi no auna sāniem sev šķīvī, noēda visu, apgrauza un no­sūkāja pēdējo kauliņu.

«Jā,» domāja Čičikovs: «tas var gan ēst.»

«Re manis tā nav!» Sobakevičs sacīja, ar servjeti rokas slaucīdams: «pie manis nav tā kā pie kaut kāda Pļuškina: tam 800 dvēseļu, bet dzīvo un ēd sliktāk nekā man gans.»

«Kas tas par Pļuškinu?» jautāja Čičikovs.

«Blēdis,» atbildēja Sobakevičs. «Tāds skopulis, kādu iedomāties grūti. Cietumnieki dzīvo labāk par viņu: visus ļaudis badā nomērdējis.»

«Vai patiesi!» dzīvi uztvēra Čičikovs: «un jūs sakāt, ka viņam tiešām ļaudis mirst lielā skaitā?»

«Mirst kā mušas.»

«Vai patiesi, kā mušas! Bet atļaujiet jautāt, vai viņšdizīvo tālu no jums?»

«Verstis piecas.»

«Piecas verstis!» čičikovs izsaucās un pat sajuta, ka sirds sāk pukstēt straujāk. «Bet ja izbrauc pa jūsu vārtiem, vai tas būs pa labi vai kreisi?»

«Es jums pat neieteicu zināt ceļu pie tā suņa!» sacīja Sobakevičs. «Var atvainot, ja apmeklē kādu piedauzīgu vie­tu, bet ne viņu.»

«Nē, es neprasu- ne aiz kādiem nolūkiem, bet tikai tādēļ, ka vēlos visādas vietas zināt,» — Čičikovs uz to atbildēja.

Pēc auna sāniem ēda biezpiena raušus, kas bija lielāki par šķīvi, tad nāca tītars teļa lielumā; tas bija pildīts ar visādiem labumiem: olām, rīsiem, aknām un nezin ar ko vēl, kas viss vienā pikā pildīja kuņģi. Ar to pusdiena arī beidzās; bet, kad piecēlās no galda, Čičikovs jutās par pudu smagāks. Iegāja viesistabā, kur bļodiņā uz galda jau stāvēja ievārījums ne no bumbieriem, ne no plūmēm, ne arī no citām ogām, pie kura gan nepieākārās ne viesis, ne mājas­tēvs. Mājasmāte izgāja nolūkā, lai to uzliktu airī uz citām bļodiņām. Izlietojis tās nostbūtni, Čičikovs griezās pie So­bakeviča, kurš, atzveltnes krēslā gulēdams, tikai krekšķi­nāja pēc tik bagātas pusdienas un ar muti izdvēsa kaut kādas nesaprotamas skaņas, krustīdamies un ik brīdi to aiz­segdams ar roku. Čičikovs griezās pie viņa a>r šādiem vār­diem:

«Es gribēju ar jums parunāt par kādām darīšanām.»

«Te vēl būs ievārījums!» teica mājasmāte, ar bļodiņām atpakaļ atnākdama: «medū ievārīti rutki!»

«To dabūsim vēlāk!» atbildēja Sobakevičs. «Tu tagad ej savā istabā, mēs ar Pāvelu Ivanoviču novilksim frakas, mazliet atpūtīsimies!»

Mājasmāte jau piesolīja liikt atnest pēļus un spilvenus, bet mājastēvs sacīja:_ «Nekas, mēs atpūtīsimies tāpat at­zveltnēs,» un mājasmāte aizgāja.

Sobakevičs drusku nolieca galvu, sataisīdamies klausī­ties. kas tās par darīšanām.

Čičikovs iesāka kaut kā no lielas tālienes, vispārīgos vār­dos pieskārās visai krievu valstij un atsaucās ar lielu uz­slavu par tās plašumu, sacīja, ka pat vissenāko romiešu monarchija neesot bijusi tik lieOa un ārzemnieki pamatoti brīnoties . .. Sobakevičs, galvu noliecis, tikai klausījās. Un, ka pēc šīs valsts pastāvošajiem likumiem, kurai nav līdzī­gas slavenībā, jau dzīves gaitu beigušas revizijas dvēseles tomēr tiek ieskatītas par dzīvām līdz nākošās revizijas listes iesniegšanai, lai tā neapgrūtinātu valsts iestādes ar daudzām sīkām, nevajadzīgām izziņām un lai tā jau sarež­ģītais valsts mechanisms nekļūtu vēl sarežģītāks. . . Soba­kevičs, galvu noliecis, vēl arvien klausījās — un ka tomēr, nelūkojoties uz šīs rīcības pareizību, tā tomēr esot pa daļai apgrūtinoša daudzu muižu īpašniekiem, kam jāmaksā no­dokļi par visiem tāpat kā par dzīviem, un ka viņš, sajuz­dams personīgu cienību pret viņu, esot gatavs pa daļai ņemt uz sevi šo patiesi smago pienākumu. Par pašu gal­veno priekšmetu Čičikovs izteicās ļoti uzmanīgi: nenosauca vis dvēseles par mirušām, bet tikai — par neesošām.

Sobakevičs tāpat kā pirmīt klausījās, galvu noliecis, un kaut jel kas līdzīgs izteiksmei būtu atspoguļojies viņa sejā. Likās, ka šai ķermenī nemaz nebija dvēseles vai arī tā bija tikai pavisam ne tur, kur tai jābūt, bet kā nemirstīga­jam Koščejam kaut kur aiz kalniem un noslēgta tik biezā čaulā, ka viss, lai kas tās dibenā norisinājās, neradīja virs­pusē ne mazākā satricinājuma.

«Un tātad?» Čičikovs vaicāja, ne bez uztraukuma gai­dīdams atbildi.

«Jums vajadzīgas mirušās dvēseles?» jautāja Sobakevičs ļoti vienkārši, bez mazākā izbrīna, it kā runa ietu par labību.

«Jā,» čičikovs atbildēja un atkal mīkstināja izteicienu, pie­bilzdams: «neesošās.»

«Atradīsies gan, kāpēc nebūs .. .» teica Sobakevičs.

«Un ja atradīsies, tad jums, bez šaubām . .. būs patīkami tikt no viņām vaļā?»

«Lūdzu, esmu gatavs pārdot,» Sobakevičs sacīja, jau galvu drusku uz augšu pacēlis un nopratis, ka pircējs droši vien ar tām grib iegūt kādu labumu.

«Velns rāvis!» Čičikovs nodomāja pie sevis, «tas jau pār­dod, pirms vēl esmu ko ieminējies!» un balsī sacīja: «Bet, piemēram, kāda būs cena? kaut gan tas, taisnību sakot, tāds priekšmets … ka par cenu pavisam dīvaini…»

«Lai neprasītu no jums lieku, tad par simt rubļiem ga­balā!» sacīja Sobakevičs.

«Par simt!» izsaucās Čičikovs, muti atplēzdams un viņam taisni acīs ieskatīdamies, nevarēdams izprast, vai viņš pats pārklausījies vai ar-ī Sobakeviča mēle, savas smagās dabas pēc, nav tā pagriezusies, kā vajag, un viena vārda vietā iz­grūdis otru.

«Ko vai tad jums par dārgu?» Sobakevičs jautāja un pēc tam piemetināja «Bet kāda tad būtu jūsu cena?»

«Mana cena! Mēs laikam kaut kā esam kļūdījušies vai viens otru nesaprotam, esam aizmirsuši, ap ko lieta grozās.

Roku uz sirds likdams, no savas puises varu sacīt astoņas grivenas par dvēseli ir vislabākā cena!»

«Ek, kur ķēris — astoņas grivenas!»

Nu, ko tad, pēc mainas saprašanas, kā es domāju, vairāk nevar.»

«Nu. es taču nepārdodu vīzes.»

«Bet tomēr, saprotiet pats: tie arī nav cilvēki.»

«Tad jūs domājat atrast tādu muļķi, kas jums pārdos re­vizijas dvēseli par divām grivenām.»

«Bet atļaujiet: kādēļ jūs tās saucat par revizijas dvēse­lēm, ja pašas dvēseles jau sen mirušas, palikusi tikai jutek­ļiem neaptverama skaņa. Tomēr, lai nenoklīstam tālās saru­nās par šo lietu, došu jums pusotra rubļa, bet vairāk ne­varu.»

«Vajadzētu jums kaunēties ir minēt tādu sumu! jūs kau­lējaties, sakiet īsto cenu!»

«Nevaru, Michail Semjonovič, ticiet manai sirdsapziņai, nevaru: kas nav iespējams darīt, tas nav iespējams,» runāja Čičikovs, bet tomēr pa pusrublim piesvieda.

«Ko jūs skopojaties?» teica Sobakevičs: «nudien, nav dārgi! Cits blēdis jūs piekrāps, pārdos jums mēslus, bet ne dvēseles, bet man visas ir Ikā kodolīgi rieksti, atlasītas: vai nu amatnieks, vai arī citādi veselīgs zemnieks. Palūkojie­ties, ņemsim, piemēram kariešu taisītāju Michejevu! taču nekādas citas ekipāžās netaisīja, vienīgi atsperu. Un nebija vis kā Maskavas darbs, kas tikai vienai stundai tiek strā­dāts, liels stiprums, pats arī tapsēja un nolakoja!»

Čičikovs atplēta muti, lai piezīmētu, ka Michejeva tomēr vairs sen nav pasaulē; bet Sobakevičs, kā saka, bija iegājis valodā, neizprotami, kur viņam uzreiz bija gadījies tāds valodas plūdums un dāvanas:

«Bet (namdaris Stepans Probka? es varu galvu ieķīlāt, ka jūs tādu zemnieku nekur neatradīsiet. Kas par spēku bija! Dienētu viņš gvardijā, viņš dievs zina par ko būtu uz­dienējis, bija trīs aršinas un ver šoku garš!»

Čičikovs atkal gribēja piezīmēt, ka arī Probkas vairs nav pasaulē; bet Sobakevičs nebija apturams; bija pasprukusi tāda valodas straume, ka vajadzēja tikai klausīties:

«Un mūrnieks Miluškins! tas varēja uzmūrēt krāsni, kādā mājā tik vēlaties. Un kurpnieks Maksims Teļatņiikovs: cik dur ar Sienu, tilk zābaki gatavi, un kā zābaki, tā arī paldies, bez tam mo reibinošiem dzērieniem viņš ne pilītes mutē ne­ņēma. Bet Jeremejs Sordkopļechins! tas zemnieks par visiem pārālks, tirgojās Maskavā un nesa mājās nodevas vien par piecsimt rubļiem. Lūk, kādi ļaudis! Tie nav vis tādi zemnieki, ko jums pārdos kaut kāds Pļuškins.»

«Bet atļaujiet,» Čičikovs beidzot sacīja, izbrīnījies par tādiem vareniem valodas plūdiem, kam, likās, nemaz gala nebija: «kādēļ jūs uzskaitāt visas viņu īpašības, no tām jau nav nekāda labuma, tie ļaudis taču visi miruši. Un ar līķi vari vai žogu atstutēt, paruna saka.»

«Jā, zināms, miruši,» sacīja Sobakevičs, it (kā atjēdzies un atminēdamies, ka viņi patiesi jau bija miruši; bet pēc tam piebilda: «taisnību šalkot, kas ir no tiem ļaudīm, kas tagad skaitās dzīvajos? Kas tie par cilvēkiem? mušas, bet ne cil­vēki.»

«Tomēr viņi taču dzīvo, bet tie ir tikai iedomas.»

«Nu nē, nav vis iedomas! Es jums pierādīšu,» kāds bija Michejevs, nu, tādus ļaudis jūs nekur neatradīsiet: vīrs kā mašina, tā ka šai istabā netiek iekšā: nē, tās nav iedomas! Bet plecos viņam bija lielāks spēks nekā zirgam; gribētu zināt, kur jūs citur varat atrast tādas iedomas!» Pēdējos vārdus viņš teica, atgriezies jau pret Bagrationa un Kolo- kotrona portretiem, kas karājās pie sienas, kā tas arvien mēdz notikt pie sarunu biedriem, kad viens no viņiem piepeši nezin kādēļ griežas ne pret to personu, ar ko runā, bet pret trešo, dažreiz gluži svešu, negaidītu ienācēju, kaut gan zina, ka no tā nedabūs ne atbildes, ne arī kāda izskaidrojuma vai arī ap­stiprinājuma, bet ko tik uzmanīgi tomēr aplūko, it kā sauktu viņu par starpnieku, un, pirmajā acumirklī drusku apjucis, ienācējs nezina, vai atbildēt viņam par lietu, no kuras nekā nav dzirdējis, vai, ievērojot pieldājības likumus, tāpat pastā­vēt un pēc tam aiziet projām.

«Nē, vairāk par divi rubļiem nevaru dot,» sacīja Čičikovs.

«Nu, lai jums nebūtu ko sūdzēties, ka esmu daudz uzpra­sījis un nemaz negribu nolaist, tad lai iet par septiņdesmit pieci rubļiem dvēsele, tikai asignacijās un tad arī tikai kā pazīstamam!»

«Nudien, vai viņš mani par muļķi vai tur?» Čičikovs pie sevis nodomāja un tad sacīja: «Es tīri brīnos: liekas, ka mēs spēlējam teātri vai jokus dzenam, citādi to nevar izskaidrot… Jūs, kā redzams, esat diezgan gudrs cilvēks, esat baudījis izglītību. Priekšmets taču tikai: tpu, tpu. Ko tas var maksāt? kam vajadzīgs?»

«Jā, bet jūs taču pērkat, tātad ir vajadzīgs.»

Uz to Čičikovs tikai iekoda lūpā un neatrada, ko atbildēt. Viņš sāka runāt par kādām ģimenes un radu būšanām, bet Sobakevičs viņam atbildēja vienkārši:

«Par jūsu lietām man nekā nevajag zināt: es ģimenes būša­nās neiejaucos, tā jūsu pašu darīšana. Jums vajadzīgas dvē­seles, es jums tās pārdodu, un nožēlosiet, ja nepirksiet.»

«Divi rublīši,» Čičikovs teica.

«Nudien, mal tavu malšanu, kā saka paruna, kā uzklupis diviem, tā netiek projām no tiem. Dodiet īstu cenu!»

«Nu, lai velns viņu parauj!» Čičikovs pie sevis nodomāja: «pa pusrublim pielikšu sunim priekš riekstiem!» «Lai iet, pusrubli pielikšu.»

«Nu, es arī teikšu jums savu pēdējo vārdu: piecdesmit rubļu! nudien, pašam zaudējums, lētāk nekur nepirksiet tādus labus ļaudis!»

«Tas tik ir kulaks!» Čičikovs pie sevis nodomāja un pēc tam drusku īgnā balsī turpināja: «Tiešām, kas tā nu par lietu … it kā patiesi būtu nopietna lieta; citā vietā es dabūšu par velti. Katrs man labprāt tos atdos, lai tikai no viņiem arīzāk tiktu vaļā. Tikai muļķis tos paturēs sev un maksās par viņiem nodokļus!»

«Bet vai zināt, ka tāda veida pirkums, es to runāju starp mums, aiz draudzības, ne vienmēr atļauts, un ja es vai kāds cits par to izpļāpā, tad pircējam neviens vairs neuzticēsies ne pie līguma slēgšanas, ne arī kādās citās svarīgās darī­šanās.»

«Palūk, kur tēmē, nelietis!» nodomāja čičikovs un tūliņ ar ļoti augstasinīgu izskatu atbildēja: «kā vēlaties, es nepērku tos aiz kaut kādas vajadzības, kā jūs domājat, bet tā, ne no šī, ne no tā iekrita prātā. Ja divi un pus negribat, ardievu!»

«Viņu nesamulsināsi, nepiekāpīgs!» nodomāja Sobakevičs. «Nu, dievs ar jums, dodiet trīsdesmit un ņemiet tos prom!»

«Nē, es redzu, jūs negribat pārdot, ardievu!»

«Pagaidiet, pagaidiet!» Sobakevičs izsaucās, viņa roku ne- izlaizdams un uzmīdams viņam uz kājas, jo mūsu varonis bija aizmirsis piesargāties, kāpēc par sodu bija jānosēcas un jāpa- lecas uz vienas kājas.

«Lūdzu piedošanas! liekas, es jūs iztraucēju. Lūdzu, sēdie ties še! Lūdzu!» Te viņš nosēdināja viņu atzveltnes krēslā, pat ar tādu veiklību, kā tāds lācis, kas jau bijis dīdītāja rokās un prot pēc pavēles grozīties un taisīt visādus jokus: bet nu parādi, Miška, kā sievas pirtī peras? vai: bet kā, Miška, mazi bērni zirņus zog?

«Nudien, es par velti laiku tērēju, man jāsteidzas.»

«Pasēdiet vēl mazu brītiņu, es jums tūliņ pasacīšu vienu patīkamu vārdu.» Te Sobakevičs viņam piesēdās tuvāk un kā kādu noslēpumu iečukstēja ausī: «vai gribat par kvartu?»

«Tas ir, par divdesmit pieci rubļiem? Nē, nē, nē! Ne ce­turtdaļas kvarta nedošu, ne kapeikas nepielikšu.»

Sobakevičs apklusa. Čičikovs arī apklusa. Klusums ilga pāris minūtes. Bagrations ar ērgļa degunu ļoti uzmanīgi no sienas aplūkoja šo pirkumu.

«Kāda tad būs jūsu pēdējā cena?» Sobakevičs beidzot jautāja.

«Divi ar pus.»

«Nudien, jums cilvēka dvēsele tikpat kā sautēts rācenis. Dodiet kaut trīs rubļus!»

«Nevaru.»

«Nu, ko lai ar jums dara, lai iet! Zaudējums gan ir, bet man jau tāda suņa daba: nevaru bez tā, lai savam tuvākam nesagādātu prieku. Es domāju, vajadzēs arī pirkšanas līgumu apstiprināt, lai viss būtu kārtībā.»

«Zināms.»

«Nu, palūk, vēl būs jābrauc uz pilsētu.»

Tā darījums noslēdzās. Abi nosprieda rīt ierasties pilsētā un apstiprināt pirkšanas līgumu. Čičikovs palūdza zemnieku sarakstu. Sobakevičs bija ar to labprāt mierā un tūliņ, pie rakstāmgalda piegājis, sāka pašrocīgi izrakstīt ne tikai vārdus, bet piezīmēja arī katra labās īpašības.

Bet Čičikovs, atrazdamies viņam aiz muguras, laika ka­vēkļa dēļ, sāka aplūkot visu viņa lielo stāvu. Kā paraudzījās uz viņa muguru, platu kā zemajiem Vjatkas zirgiem, un uz viņa kājām, kas līdzinājās čuguna stabiem, ko stāda gar ietves malām, nevarēja iekšēji neizsaukties: «Ek, ir gan tevi dievs apdāvinājis! taisni tā, kā mēdz sacīt, slikti piegriezts bet stipri šūts!. .. Vai nu tu esi jau kā lācis piedzimis, vai arī tevi malienes dzīve, zemes darbi, pūles ar zemniekiem tevi pārvērtušas par lāci, par to, ko sauc par cilvēku kulaku? Bet nē: es domāju, tu vienmēr būtu tāds pats, kaut arī tiktu pēc modes audzināts, palaists sabiedrībā un dzīvotu Pēter­burgā, bet ne malienē. Visa starpība tikai tā, ka tagad tu apēd pusi auna sāna ar putru, uzkozdams biezpiena raušus šķīvja lielumā, bet tad tu būtu ēdis kotletes ar trifeļiem Tagad tavā varā ir zemnieki: jūs ar viņiem labi satiekat, un, zināms, tu viņus pārlieku nespaidīsi, tāpēc ka viņi tavs īpa­šums, tas tev pašam nāktu par ļaunu; bet tad tev būtu ierēdņi, kurus tu stipri vien tirdītu, apsvērdams, ka tie nav tavi dzimtļaudis, vai arī tu tukšotu, valsts kasi. Nē, kas jau ir dūre, to par delnu neatlieksi! Bet ja no dūres atlieksi vienu vai divus pirkstus, būs vēl ļaunāk. Ja viņš pavirši būtu saķerstījis kaut kādas zinības un ticis kādā ievērojamākā vietā, tad viņš liks trūkties visiem tiem, kas patiesi zinības baudījuši! Un tad vēl, varbūt, teiks: Nu es sevi parādīšu! Un izdomās tik gudru likumu, ka daudziem kļūs par karstu . . . Ak, kaut visi kulaki!…»

«Saraksts ir gatavs!» teica Sobakevičs atgriezies.

«Gatavs? Lūdzu, dodiet to šurp!» Viņš pārlaida pār to acis un pabrīnījās, cik tas akurats un precizs: kārtīgi bija piezī­mēts ne tikai mirušā amats, kārta, vārds, vecums un ģimenes sastāvs, bet malās pat bija sevišķas atzīmes par uzvešanos, sātību, ar vārdu, prieks bija redzēt.

«Tagad lūdzu rokas naudu!» Sobakevičs sacīja.

«Kam jums rokas nauda! Pilsētā jūs dabūsiet visu naudu uz reizi.»

«Jūs jau zināt, tas tā pieņemts,» atbildēja Sobakevičs.

«Nezinu, kā lai jums dodu, es nepaņēmu līdz naudas. Bet. lūk, desmit rubļu būs.»

«Ko nu desmit! Dodiet mazākais kaut piecdesmit!»

Čičikovs mēģināja atrunāties, ka neesot; bet Sobakevičs tik pārliecinoši sacīja, ka viņam esot nauda, tā ka viņš izvilka vēl papīru, piebilzdams:

«Te būs vēl piecpadsmit, kopā divdesmit pieci. Bet lūdzu tikai kvīti.»

«Kam jums kvīts?»

«Jūs jau zināt labāk, ja ir kvīts. Daudz drošāk, viss kas var gadīties.»

«Labi, tad dodiet šurp naudu!»

«Kādēļ tad naudu? Tā te manā rokā! tiklīdz izrakstīsiet kvīti, tūliņ dabūsiet.»

«Bet apdomājiet, kā tad es varu rakstīt kvīti? papriekšu man jāredz nauda.»

Čičikovs atdeva naudu Sobakevičam, kas, pie galda pie­gājis un ar kreisās rokas pirkstiem to apklājis, ar otru uz­rakstīja uz papīra gabaliņa, ka par pārdotām dvēselēm div­desmit piecus rubļus rokas naudas valsts asignacijās saņēmis pilnībā. Kvīti uzrakstījis, viņš vēlreiz aplūkoja asignacijas.

«Papīriņš tāds pavecs,» viņš sacīja, vienu no tiem gaismā aplūkodams: drusku ieplīsis, nu, bet draugu starpā uz to nevar lūkoties.»

«Kulaks, kulaks!» čičikovs pie sevis nodomāja: «un vēl bestija turklāt!»

«Bet vai sieviešu dzimuma negribat?»

«Nē, pateicos.» •

«Es dārgi neprasītu. Kā pazīstamam par rubli gabalā.»

«Nē, sieviešu kārtu man nav vajadzīgs.» '

«Nu, ja nevajag, tad nav ko runāt. Gaumei nav likuiAa: vienam patīk māte, otram meita, saka paruna.»

«Vēl es gribēju lūgt, lai šis darījums paliek starp mums,» atvadoties sacīja Čičikovs.

«Nu, pats par sevi saprotams. Trešo tur nav ko jaukt; kas aiz sirsnības notiek starp diviem tuviem draugiem, tam būs palikt viņu draudzības noslēpumam. Ardievu! Paldies par apciemojumu, lūdzu arī uz priekšu neaizmirst: ja atliek kāds vaļas brītiņš, atbrauciet pusdienot, laiku pavadīt. Varbūt at­kal varēsim viens otram kaut kā izlīdzēt.»

«Tā nu gan nav!» Čičikovs pie sevis nodomāja, puskarietē sēzdamies: «Izplēsa man divi ar pus rubļa par mirušu dvēseli, velna kulaks!»

Viņš nebija mierā ar Sobakeviča izturēšanos. Tomēr, lai nu kā būdams, pazīstams cilvēks, satikušies gan pie guberna­tora, gan pie policijmeistara, bet izturējās kā pret gluži svešu, par mēsliem paņēma naudu! Kad puskariete izbrauca no sētas, viņš atskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka Sobakevičs vēl vienmēr stāvēja uz lieveņa un. kā likās, vēroja, gribēdams zināt, uz kurieni viesis brauks.

«Nelietis, vēl vienmēr stāv!» viņš norūca caur zobiem un pavēlēja Selifanam tā pagriezties gar zemnieku mājām, lai no kunga mājas ekipāžu nevarētu redzēt. Viņam gribējās iebraukt pie Pļuškina, kam, pēc Sobakeviča vārdiem, ļaudis mirstot kā mušas, bet nepatika, ka Sobakevičs to zinātu. Kad puskariete jau bija sādžas viņā galā, viņš piesauca kādu zem­nieku, kas, pacēlis kaut kur uz ceļa paresnu baļķi, līdzīgi čaklai skudrai vilka to pār pleciem uz savu māju.

«Ei bārda! kā no šejienes var tikt pie Pļuškina, tā, lai ne­būtu jābrauc gar kunga māju?»

Kā likās, zemnieks nesaprata jautājumu.

«Ko, vai nezini?»

«Nē, kungs, nezinu.»

«Ek tu! Bet mati jau sirmi metas! nepazīsti skopuli Pļuš- kinu, to, kas ļaudis slikti baro?»

«A! to noskrandušo, noskrandušo!» zemnieks iesaucās. Vār­dam noskrandušais viņš vēl pielika ļoti piederīgu lietas vārdu, kas smalkā sarunā gan netiek lietots, un tādēļ mēs to izlaidīsim. Bet, kā noskārstams, tas bija ļoti zīmīgi teikts, tāpēc fka Čičikovs, puskarietē sēdēdams, vēl vienmēr smējās, kiaut gan zemnieks jau sen bija aizgājis un paši jau bija aizbraukuši lalbu gabalu. Krievu tauta prot lietot stiprus iz­teicienus! un, ja kādu apveltī ar palamu, tad tā viņam paliek uz bērnu bērniem, tā iet viņam līdz arī dienestā, tā neatstāj viņu mājā, iet līdz uz Pēterburgu un uz pasaules malu. Tad vari pūlēties, kā gribi, savu palamu pataisīt par dižciltīgu, vari pat uzdot ierēdņiem par naudu to atvasināt no senu laiku kņazu cilts, nekas nelīdzēs: palama kliegs pilnā vārnas rīklē un gaiši pateiks, no kādas olas putns iz­šķīlies. Zīmīgi izteikts vārds ir tikpat kā rakstīts, to ne ar cirvi neizcirtīsi. Un cik asprātīgs ir viss tas, kas nāk no pašas Krievijas 'dziļumiem, 'bur nav ne vāciešu, ne čukņu, ne citu kādu tautu, bet vienīgi pašradnis, dzīvais un apķērī­gais krievu prāts, kas nemeklē vārdus pa kabatām, neperē tos kā vista cāļus, bet iedod to uz reizi kā pasi uz visu mūžu, un tad vairs nav nekā ko pielikt, kāds tev deguns vai lūpas — ar vienu vilcienu tu esi apzīmēts no galvas līdz kājām!

Tāpat kā neskaitāmu daudzumu baznīcu, klosteru ar ku­poliem, torņiem, krustiem redzam visā plašajā svētajā, diev­bijīgajā Krievijā, tā -daudz dažādu paaudžu, tautu un cilšu pulcējas, ņirb uin kustas zemes virsū. Un katra tauta, kam ir savs iekšķīgs spēks, savs radošs dvēseles saturs un savas spilgtas īpatības un citas dieva dotas gara dāvanas, arvien īpatnēji ir izcēlusies ar savu paša vārdu, ar kuru apzīmējot kādu nebūt priekšmetu, tā izteiksmē atspoguļo daļu no sava paša rakstura. Brita valoda liecina cilvēka sirds īpašību un dzīves apstākļu pazīšanu; kā veikls frants paspīdēs un iz­zudīs nepastāvīgais francūža vārds, izgudrēm izdomās savu, ne katram saprotamo, gudri lieso vārdu vācietis, bet nav vārda, kam būtu tāds vēriens, tik asprātīgs, tā nāktu no sirds dziļumiem, tā kūsātu un būtu tik dzīvības pilns kā zī­mīgi teikts krievu' vārds.

Загрузка...