Mirušās dvēseles

II NODAĻA

Jau vairāk nekā nedēju iebraucējs kungs bija nodzīvojis pilsētā, braukādams uz ballēm un viesībām un, kā mēdz sacīt, tā pavadot ļoti patīkami laiku. Beidzot viņš apņēmās arī ārpus pilsētas paviesoties, apciemot muižnieku Maņilovu un Sobakeviču, kā to bija solījies. Varbūt viņu uz to pamu­dināja svarīgāks iemesls, nopietnākas sirdij tuvu stāvošas darīšanas … Bet par visu to lasītājs dabūs zināt pamazīti- ņām un savā laikā, ja tikai viņam būs pacietība izlasīt šo piedāvājamo stāstu, ļoti garu, kurš, tuvojoties visa vainago­jošām beigām, izplešas plašumā. Kučierim Selifanam bija pavēlēts agri no rīta iejūgt zirgus jau pazīstamajā pus­karietē; Petruškam bija pavēlēts palikt mājā, uzskatīt istabu un somu. Lasītājam nebūs lieki iepazīties ar šiem mūsu varoņa diviem dzimtļaudīm. Kaut gan, zināms, viņi nav tik ievērojamas personas, bet pieder pie tā sauktās otrās vai pat trešās šķiras, lai gan poēmas galvenie notikumi un atsperes nebalstās uz viņiem un varbūt tikai vietu vietām tos viegli aizķer, -— tomēr autors ļoti mīl visās lietās būt pamatīgs un šai ziņā, neskatoties uz to, ka pats ir krievu cilvēks, grib būt tik akurats kā vācietis. Tas, starp citu, ne­aizņems daudz laika un telpas tāpēc ka maz kas piezīmē­jams pie tā, ko lasītājs jau zina, tas ir, ka Petruškam bija paplati, brūni, kunga jau apvalkāti svārki un viņa kārtas ļaudīm piemēroti liels deguns un lūpas. Pēc rakstura viņš bija vairāk kluss nekā runīgs, viņam pat piemita cēla tieksme pēc izglītības, proti, mīlēja lasīt grāmatas, ar kuru saturu neapgrūtināja sevi: viņam bija vienalga, vai mīlestī­bas romāns vai ābece, vai lūgšanas grāmata: — visu viņš lasīja ar vienādu uzmanību; ja viņam kāds būtu iedevis ķimiju, viņš arī no tās neatteiktos. Viņam patika nevis tas. par ko lasīja, bet vairāk pati lasīšana vai, labāk sakot, pati lasīšanas gaita, proti, ka no burtiem mūžīgi iznāk kaut kāds vārds, kurš dažreiz velns zina ko īsti nozīmē. Sī lasīšana

notika vairāk guļus, priekšistabā, gultā uz matraces, kāpēc tā arī bija kļuvusi cieta un plāna kā plācenis. Bez kaislības uz lasīšanu viņam vēl biia divas paražas, kas arī jāpieskaita pie viņa rakstura īpašībām: viņš mēdza gulēt neizģērbies, tā, kā stāv, tajos pašos svārkos un pastāvīgi nēsāt sev līdzi savu īpatu gaisu, savu paša smaku, kas mazliet atgādināja dzīvojamu istabu, tāpēc viņam tikai vajadzēja kaut kur no­vietot savu gultu, kaut arī līdz tam neapdzīvotā istabā, un ienest tur savu šineli un lietas, un jau izlikās, it kā tanī istabā ļaudis būtu dzīvojuši mazākais desmit gadu. Čičikovs, būdams ļoti jūtelīgs cilvēks un dažos gadījumos pat untu­mains, rītos ar svaigu degunu ievelkot gaisu, tikai viebās un kratīja galvu, runādams: «tu, brāl, velns tevi zina, vai svīsti vai. Būtu kaut aizgājis uz pirti.» Petruška uz to nekā neatbildēja un tūliņ centām iesākt kaut kādu darbu: vai nu oiegāja ar suku kunga frakai, kas turpat karājās, vai tāpat kaut ko kārtoja. Ko viņš i.ai briaī domaja, kad cieta klusu? varbūt viņš pie sevis runāja: «un tu arī esi labs, tev nav apnicis četrdesmit reižu vienu un to pašu atkārtot» — dievs lai zina, grūti izzināt, ko domā kalps dzimtcilvēks tai brīdī, kad kungs viņam izsaka pamācības. Un tā, lūk, pagaidām viss, ko varējām sacīt par Petrušku. Kučieris Selifans bija gluži citāds cilvēks … Bet autors kautrējas kavēt tik ilgi lasītājus pie zemas šķiras ļaudīm, jo viņš pēc piedzīvojumiem zina, cik nelabprāt tie iepazīstas ar zemākiem slāņiem. Tāds jau ir krievu, cilvēks: viņam piemīt stipra kaislība iepazīties ar to, kas kaut činu par viņu augstāks, un pat attāla pazīšanās ar grafu vai kņazu viņam daudz tīkamāka par ikkatru vis­tuvāko, draudzīgāko satiksmi. Autoram pat uznāk bažas par savu varoni, kas ir tikai kolēģijas padomnieks. Galma pa­domnieki ar viņu, varbūt, vēl iepazīsies, bet tie, kas jau tikuši līdz ģeneraļa činām, tie, dievs zina, varbūt pat pame­tīs vienu no tiem nicīgiem skatieniem, kādus lepni met cilvēks uz visu, kas vien ložņā pie viņa kājām, vai, kas vēl ļaunāk un autoram vēl nepaciešamāk, tie aizies vienaldzīgi garām. Lai cik bēdīgi būtu viens kā otrs, tomēr vajag atgriezties pie varoņa. Tātad, nodevis vajadzīgās pavēles jau vakarā, viņš, piecēlies rītā ļoti agri, nomazgājies, noberzējies no galvas līdz kājām ar slapju sūkli, ko darīja tikai svētdienas rītos, un tai dienā bija gadījusies svētdiena, noskuvies, tā ka vaigi kļuva tīri kā atlass, ja runā par gludumu un spožumu, apvilcis fraku brūkleņu krāsā un lielu lāčādas kažoku, viņš nokāpa pa trepēm, te vienā, te otrā pusē no traktiera sulaiņa pie­turēts, un iesēdās puskarietē. Ar troksni puskariete izbrauca pa viesnīcas vārtiem uz ielu. Pops, kas gāja garām, noņēma cepuri, vairāk zēnu netīros kreklos pastiepa rokas, sacīdami: «kungs, atmet ko bārenītim!» Ievērojis, ka viens no viņiem bija liels meistars uzmesties uz pakaļkāpšļa, kučieris uzcirta tam ar pātagu, un puskariete lēkāja tālāk pa akmeņiem. Ne bez prieka tālumā saskatīja svītroto šķērsi, kas liecināja, ka bruģim līdz ar visām citām mokām drīz beigas; un, vēl da­žas reizes ar galvu pret karietes griestiem diezgan stipri atsities, Čičikovs beidzot aizbrauca pa mīkstu zemi. Tiklīdz pilsēta bija aiz muguras, kā gar abām ceļa malām sākās mums pazīstamais skats: ciņi, egliene, zemas, panīkušas, jaunas priedītes, veco apdegušie stumbri, viršu lauki un tamlīdzīgas blēņas. Vietām arī bija redzamas kā ar šņori novilktas sādžas, kuru ēkas līdzinājās vecām malkas grē­dām, pelēkiem jumtiem ar kokā grebtiem rotājumiem, kas karājās zem tiem kā izšūti dvieļi. Daži zemnieki aitādas ka- žoķeļiem mugurā pa ieradumam dēdēja vārtu priekšā uz soliem. Pa augšas logiem skatījās sievas apaļām sejām un pārsietām krūtīm; bet apakšā teļš bija izbāzis savu galvu vai cūka stulbo snuķi. Vārdu sakot, pazīstamas ainavas. Kad piecpadsmit verstis bija nobrauktas, viņš atcerējās, ka šeit pēc Maņilova vārdiem vajag būt viņa sādžai, bet arī sešpadsmitā versts aizsteidzās garām, bet sādža arvien vēl nebija redzama, un, ja pretim nepagadītos divi zemnieki, diezin vai nebūtu nomaldījušies. Uz jautājumu, vai tālu līdz Zamaņilovkai, zemnieki noņēma cepures, un viens no viņiem, kas bija gudrāks un nēsāja ķīļa veidīgu bārdu, atbildēja: «varbūt Maņilovka, bet ne Zamaņilovka?»

«Nūja, Maņilovka.»

«Maņilovka! kad nobrauksiet vēl vienu versti, tad še tev. tas ir, tad taisni pa labi.»

«Pa labi?» kučieris atkārtoja.

«Pa labi,» teica zemnieks. «Tas tev būs ceļš uz Maņi- lovku; bet Zamaņilovkas nekādas nav. To sauc tā, tas ir, viņu sauc par Maņilovku, bet Zamaņilovkas te nepavisam nav. Tur taisni uz kalna ieraudzīsi divstāvu mūra namu — kunga māju, tas ir, kurā dzīvo pats kungs. Lūk, tā tev būs Maņilovka, bet Zamaņilovkas te nebūt nav un ari nav bijis.»

Brauca meklēt Maņilovku. Divi verstis nobraukuši, ierau­dzīja nogriežamies lauku celiņu, bet nu jau ir divas, ir trīs, ir četras un varbūt vēl vairāk verstis bija pagājušas, bet divstāvu mūra nams vēl nebija redzams. Te Čičikovs atcerējās, ka, ja draugs uzaicina ciemoties pie sevis piec­padsmit verstis attālā muižā, tad tas nozīmē, ka līdz tai droši būs ap trīsdesmit. Maņilovkas sādža nevarēja vis dau­dzus vilināt ar savu atrašanās vietu. Kungu nams kā vien­tulis stāvēja klajā vietā, tas ir, uz pakalna, un bija pieietams visiem vējiem, kādi vien iedomātos pūst; pakalna nogāze, uz kuras tas stāvēja, bija klāta apcirptām velēnām. Se bija pēc angļu modes rīkots parks, kas sastāvēja no diviem trim ceriņu un dzelteno akaciju krūmiem; vietvietām pieci seši pudurīši nelielu bērziņu stiepa uz augšu savas sīklapainās, šķidrās galotnes. Zem diviem bērziem bija redzama lapene ar plakanu, zaļu jumolu, zilām koka kolonām un uzrakstu: «vientuļu pārdomu templis»; lejāk bija dīķis ar sazaļojošu ūdeni, kā to nereti sastopam krievu muižnieku angliskajos dārzos. Šā pakalna pakājē un pa daļai arī pa nogāzi bija krus­tām šķērsām izmētātas pelēkas balku mājiņas, kuras mūsu varonis, nav zināms aiz kāda iemesla, tūliņ sāka skaitīt un saskaitīja vairāk par divi simti; nekur starp tām nebija neviena kociņa vai kāda zaļuma; visur raudzījās tikai baļķi. Ainavu dzīvāku padarīja divas sievas, kas, gleznaini lindrakus sacēlušas un no visām pusēm tos saspraudušas, brida līdz ceļiem pa dīķi, pie kārtīm vilkdamas saplīsušu tini, kurā bija ieķērušies divi vēži un spīdēja iekļuvusi rauda; sievas, kā likās, bija sanākušas strīdā un par kaut ko bārās. Tālumā, nomalē kaut kādā garlaicīgā zilā krā­sā tumsa priežu mežs. Arī laiks bija gadījies tāds pats: ne gaiša, ne arī apmākusies diena, bet tādā kā gaiši pelēkā krāsā, kāda ir veciem mundieriem, ko nēsā garnizona zal- dati, šis parasti ļoti miermīlīgais, tikai svētdienās mazliet iedzēries karaspēks. Lai ainava būtu pilnīgāka, netrūka ari laika pārmaiņas pareģotāja gaiļa, kas dziedāja ļoti skaļi un sita pat ar spārniem, nodriskātiem kā veca maša; viņš bija ļoti dūšīgs, nevērojot to, ka citi gaiļi, aiz ģimenes naida, bija pāršķēluši viņam galvu līdz smadzenēm. Pagalmam tuvojo­ties, Čičikovs ieraudzīja pašu saimnieku, kas, zaļos šalona svārkos ģērbies, stāvēja uz lieveņa un turēja roku pie pie­res virs acīm kā saules sargu, lai jo labāk aplūkotu piebrau­cēja ekipāžu. Jo tuvāk puskariete nāca lievenim, jo priecī­gākas kļuva viņam acis, jo smaids plauka vairāk un vairāk.

«Pāvel Ivanovič!» viņš beidzot iesaucās, kad Čičikovs iz­kāpa no puskarietes. «Taču esat mūs reiz atcerējies!»

Abi draugi ļoti cieši saskūpstījās, un Maņilovs veda savu viesi istabā. Kaut gan laiks, kamēr viņi ies pa lievenēm, priekšnamu un ēdamo istabu, mazliet par īsu, bet pamēģinā­sim, vai kaut kā to nevarētu izmantot un teikt kādu vārdu par mājas tēvu. Bet te autoram jāatzīstas, ka tāda apņem­šanās ļoti grūta. Daudz vieglāk ir zīmēt lielu apmēru rak­sturus: te var ar brīvu roku vilkt otu pa audeklu: melnas, liesmojošas acis, nekarājušās uzacis, pieri šķeļ grumba, pār pleciem melns vai uguns sarkans apmetnis, un portrets gatavs, bet, lūk, visi šie kungi, kuru ir daudz pasaulē, pēc izskata viens otram ļoti līdzīgi, bet tomēr, ia vērīgāk ieskā* tīsies, redzēsi daudz tikico uztveramu īpašību. — šādu kungu portreti ļoti grūti zīmējami. Te nāksies stipri sa­sprindzināt uzmanību, lai tavā priekšā iznirtu visi smalkie, gandrīz nesaskatāmie vaibsti, un vispār nāksies stipri pie­pūlēt jau pētīšanā ievingrināto skatienu.

Tikai vienīgi dievs varbūt varētu pasacīt, kāds raksturs bija Maņilovam. Ir ļaužu šķ: ra, par kuriem mēdz teikt: ne šis, ne tas, ne pilsētā Bogdans, ne uz laukiem Selifans, ar sakāmvārdu runājot. Varbūt arī Maņilovu vajag pieskaitīt tiem. No izskata viņš bija stalts cilvēks: viņa vaigam ne­trūka glītuma, bet šim glītumam, likās, piemita par daudz cukura; viņa izturēšanās un runā bija kaut kas pieglaimīgs, kas meklēja labvēlību un pazīšanos. Viņš smaidīja vilinoši, bija gaišmatis, zilām acīm. Pirmā minūtē ar viņu sarunājo­ties, nevari neizsauklies: cik patīkams un labs cilvēks! Pēc tam sekojošā minūtē nekā neteiksi, bet trešajā sacīsi: velns viņu zina, kas tas ir! un aiziesi tālāk, bet, ja neaiziesi, tad sajutīsi nāvīgu garlaicību. No viņa nesagaidīsi neviena dzīva vai pat skarba vārda, ko var dzirdēt gandrīz no katra, ja aizskarsi priekšmetu, kas viņam tuvs. Ikvienam sava kais­lība: viens mīl medību suņus; otram liekas, ka viņš liels mūzikas cienītājs un apbrīnojami izprot visas tās dziļākās vietas; trešais meistars labi paēst; ceturtais grib spēlēt kaut tikai par veršoku augstāku lomu, nekā viņam nolemts; piek­tais, ar aprobežotākām vēlēšanām, guļ un sapņo, kā varētu ar fliģeladjutantu kopā pastaigāties un tā sevi izrādīt sa­viem draugiem, pazīstamiem un pat svešiem; sestais apvel­tīts ar tādu roku, kas jūt pārdabisku vēlēšanos atliekt stūri kādam kārava dūzim vai diviniekam, bet septītajam roka tā vien tiecas kaut ko nokārtot, pūlas tikt jo tuvāk stacijas uzraugam vai ormaņiem, ar vārdu, katram ir kaut kas savs, bet Maņilovam nebija nekā. Mājās viņš ļoti maz runāja un pa lielākai daļai tikai fantazēja un domāja, bet, par ko viņš domāja, arī laikam tikai vienīgi dievam bija zināms. Nevar sacīt, ka viņš nodarbotos ar saimniecību, viņš pat nekad nebrauca uz lauku, saimniecība gāja it kā pati no sevis. Kad muižas pārvaldnieks sacīja: «labi būtu, kungs, to un to da­rīt»; «jā, nebūtu slikti,» viņš parasti atbildēja, pīpi smēķē­dams, pie kā bija pieradinājies, kad dienēja armijā, kur viņu uzskatīja par pieticīgāko, delikātāko un izglītotāko oficieri, «jā, nebūtu gan slikti,» viņš atkārtoja. Kad pie viņa atnāca zemnieks un, ar roku pakausi pakasījis, prasīja: «Kungs, atļauj izpalikt no darba, jāiet nodokļi sapelnīt,» «ej,» viņš atbildēja, pīpi smēķēdams, un viņam pat prātā nenāca, ka zemnieks gāja dzert. Dažreiz no lieveņa uz pagalmu un dīķi lūkodamies, viņš runāja, cik labi būtu, ja pēkšņi no mājas ierīkotu apakšzemes eju vai pār dīķi uztaisītu akmens tiltu, uz kura gar abām pusēm būtu veikali, un lai tajos sēdētu tirgotāji un pārdotu dažādas sīkas, zemniekiem vajadzīgas preces. Pie tam viņa acis kļuva ārkārtīgi saldas un sejā ra­dās liela apmierinājuma izteiksme. Taču visi šie projekti izbeidzās ar runām. Viņa kabinetā vienmēr gulēja kāda grā­mata, kuru viņš pastāvīgi jau divus gadus lasīja, bet tikai līdz 14. lappusei bija aizlasījis. Viņa mājā pastāvīgi kaut kā trūka: viesistabā stāvēja skaistas mēbeles, pārvilktas ar greznu zīda drānu, kura droši vien maksāja dārgi; bet diviem atzveltnes krēsliem tās bija pietrūcis, tāpēc tie bija apvilkti vienkārši ar maisu; jau vairāk gadu mājas tēvs atgādināja saviem viesiem: nesēdieties uz šiem krēsliem, tie vēl nav gatavi. Dažās istabās nebija nekādu mēbeļu, kaut gan pirmās dienās pēc kāzām tika teikts: «sirsniņ, rīt jāparūpējas, lai arī šajā istabā kaut uz laiku ieliek mēbe­les.» Vakaros uz galda tika likts lepns tumšas bronzas luk­turis, rotāts trim antikām gracijām un greznu perlamutra vairogu, un blakus tam nostādīja klibu, uz vienu pusi sašķiebušos, vispār taukiem notecējušu kaut kādu īstu vara invalidu, neviens to neievēroja, ne pats kungs, ne kundze, ne arī kalpi. Viņa si^va… nu, viņi bija viens ar otru Joti mierā. Nevērojot to, ka pēc kāzām jau bija pagājuši astoņi gadi, viņi viens otram vēl pienesa vai ābola gabaliņu, vai konfekti, vai riekstu un sacīja aizkustinoši maigā balsī, kas pauda vislielāko mīlu: «atplēt, sirsniņ, savu mutīti, es tur ielikšu šo kumosiņu.» Pats par sevi saprotams, ka mutīte šādā gadījumā tika atvērta Joti graciozi. Uz dzimšanas dienu tika sagatavotas dāvanas: kāds pērļu maciņš zobu birstei. Un ļoti bieži, uz dīvana sēdot, piepeši, nemaz nezinot, aiz kāda iemesla, viens atstāj pīpi, otra darbu, ja tāds gadās tobrīd rokā, un uzspiež viens otram tik tvīkstošu un garu skūpstu, ka pa to laiku it viegli var izsmēķēt nelielu cigāru. Vārdu sakot, viņi bija laimīgi. Zināms, varētu piezīmēt, ka mājā daudz citu darbu bez gariem skūpstiem un dāvanām, un vispār par daudz ko varētu jautāt. Kāpēc, piemēram, vir­tuvē muļķīgi bez kādas jēgas tiek gatavoti ēdieni? kāpēc pieliekamais kambaris diezgan patukšs? kāpēc ekonome zog? kāpēc sulaiņi dzērāji un netīri? kāpēc visa saime bez žēlastības guļ un pārējo laiku vazājas apkārt? Tomēr tās visas ir tik zemas lietas, bet Maņilova labi audzināta. Bet labu audzināšanu, kā zināms, iegūst pansionos. Bet pansionos, kā zināms, par cilvēces tikumības pamatu uzskata trīs gal­venos priekšmetus: franču valodu, kas nepieciešama ģimenes dzīves laimei; klavieres, ar ko laulātam draugam sagādāt patīkamus brīžus, un, beidzot, pašu saimniecības daļu: nau­das maku un citu dāvanu adīšana. Tiesa, audzināšanas metode, īpaši mūsu laikos, tiek visādi papildināta un dažā­dota; tas viss lielāko tiesu atkarīgs no pansionu priekšnieču saprātības un gara dāvanām. Citos pansionos ir tā, ka pa- priekšu klavieres, tad franču valoda un, beidzot, saimniecī­bas būšanas. Bet dažreiz arī mēdz būt tā, ka papriekšu saim­niecības būšanas, tas ir, dāvanu adīšana, tad franču valoda un beidzot klavieres. Metodes jau ir dažādas. Nebūs lieki pie­zīmēt, ka Maņilova … bet jāatzīstas, es ļoti baidos runāt par dāmām, un pie tam man laiks atgriezties pie mūsu varoņiem, kuri jau dažas minūtes stāvēja pie viesistabas durvīm, viens otru lūgdami ieiet pa priekšu iekšā.

«Esiet tik laipns, neļaujiet traucēties manis dēļ, es iešu aiz jums,» Čičikovs sacīja.

«Nē, Pāvel Ivanovič, nē, jūs esat viesis,» Maņilovs teica, ar roku uz durvīm rādīdams.

«Nepūlieties, lūdzami nepūlieties. Lūdzu, ejiet,» sacīja Čičikovs.

«Nē, atvainojiet, tādam patīkamam un izglītotam viesim neļaušu iet pēdējam.»

«Kāpēc izglītotam? . . . Lūdzami, ejiet.»

«Esiet tik labs un ejiet jel pats.»

«Kādēļ tad?»

«Nu, lūk, tādēļ!» Maņilovs, laipni smaidīdams, atteica.

Beidzot abi draugi, viens otru drusku piespiezdami, sāniski iegāja reizē pa durvīm.

«Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu sievu,» Maņilovs teica. «Sirsniņ! Pāvels Ivanovičs!»

Čičikovs ieraudzīja dāmu, kuru, ar Maņilovu durvju priekšā klanīdamies, nepavisam nebija ievērojis. Viņa bija puslīdz skaista, piemērīgi ģērbusies. Bālas krāsas zīda mājas kleita viņai labi piestāvēja; viņas mazā, tievā rociņa kaut ko ātrumā nosvieda uz galda un satvēra batista mutautiņu ar izšūtiem stūriem. Viņa piecēlās no dīvana, uz kura bija sēdējusi. Čičikovs ne bez patikšanas noliecās pie viņas rokas. Maņilova, drusku svepstēdama, teica, ka viņš Joti iepriecinā­jis viņus ar savu atbraukšanu un ka viņas vīrs katru dienu esot par viņu atminējies.

«Jā,» Maņilovs piebilda: «viņa jau man vienmēr jautāja: «kāpēc tavs draugs neatbrauc?» — «Pagaidi, sirsniņ, at­brauks.» Un beidzot jūs arī pagodinājāt mūs ar savu apcie­mojumu. Lielu prieku mums sagādājis, maija dienu .. . sirds svētkus.»

Dzirdēdams, ka jau par sirds svētkiem tiek runāts, Čičikovs pat drusku apjuka un pieticīgi atbildēja, ka viņa vārds neesot ievērojams, ka viņam neesot augsta ranga.

«Jums viss ir,» Maņilovs viņu, tāpat laipni smaidīdams, pārtrauca: «viss ir, pat vēl vairāk.»

«Kā jums patīk mūsu pilsēta?» jautāja Maņilova. «Vai jūs tur patīkami pavadījāt laiku?»

«Ļoti laba pilsēta, skaista pilsēta,» Čičikovs atbildēja. «Joti patīkami arī pavadīju laiku: sabiedrība ļoti jauka.»

«Bet ko jūs spriežat par mūsu gubernatoru?» jautāja Maņilova.

«Vai nav tiesa, ka ļoti cienījams un visai mīļš cilvēks?» Maņilovs piemetināja.

«Gluži pareizi,» atbildēja Čičikovs: «ļoti cienījams cilvēks. Un cik krietni viņš izpilda savu amatu, cik labi saprot to! Kaut mums būtu daudz tādu vīru.»

«Un kā viņš māk ar katru apieties, cik delikāts visā savā rīcībā,» Maņilovs smaidīdams piebilda un labpatikā gandrīz pavisam aizmiedza acis kā runcis, kad tam aiz ausīm drusku pakutina ar pirkstu.

«Ļoti saticīgs un patīkams cilvēks,» Čičikovs turpināja: «un kāds mākslinieks! es to nekad nebūtu varējis iedomāties. Cik labi prot izšūt dažādus rokdarbus. Viņš man parādīja paša izšūtu naudas maku: reta dāma var tik mākslīgi izšūt.»

«Bet vicegubernators, vai nav tiesa, kāds mīļš cilvēks?» Maņilovs teica, acis atkal drusku piemiegdams.

«Ļoti ļoti teicams vīrs,» atbildēja Čičikovs.

«Bet atļaujiet, bet kā jums patika policijmeistars? Vai nav tiesa, ka ļoti patīkams cilvēks?»

«Ārkārtīgi patīkams un cik gudrs, cik izglītots cilvēks! Mēs pie viņa ar prokuroru un palatas priekšsēdētāju līdz pašai gaismai spēlējām vistu. Ļoti ļoti cienījams vīrs!»

«Nu, bet kādās domās jūs par policijmeistara sievu?» Maņilova piebilda. «Vai nav tiesa, ka ļoti mīļa sieviete?»

«O, tā ir viena no viskrietnākajām dāmām, kādas tik es pazīstu,» atbildēja Čičikovs.

Pēc tam neizlaida palatas priekšsēdētāju, pastmeistaru un tā pārcilāja gandrīz visus pilsētas ierēdņus, kas visi izrādījās par viscienījamākiem ļaudīm.

«Vai jūs vienmēr dzīvojat uz laukiem?» Čičikovs beidzot jautāja no "Savas puses.

«Pa lielākai daļai uz laukiem,» atbildēja Maņilovs. «Dažu reizi gan aizbraucam uz pilsētu, lai satiktos ar izglītotiem ļaudīm. Var jau kļūt par mežoni, tādā kaktā dzīvojot.»

«Tiesa, tiesa,» Čičikovs apstiprināja.

«Zināms,» turpināja Maņilovs: «cita lieta, ja būtu labi kaimiņi, ja, piemēram, būtu tāds cilvēks, ar ko savā ziņā varētu parunāt par laipnību, par labu apiešanos, iztirzāt kaut kādu tādu zinību, kas garu ierosinātu, kas dvēselei, tā sakot, dotu lidojumu, kas …» Te viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet, redzēdams, ka aizrunājies visai tālu, paurbināja tikai ar roku gaisu un turpināja: «tad, protams, lauku dzīve un vien- tuliba savā ziņā būtu ļoti patīkama. Bet, tiešām nav ne­viena … Tikai dažu reizi vari palasīties Tēvijas dēlu.»

Čičikovs tam pilnīgi piekrita un piebilda, ka nekas nevar būt patīkamāks kā dzīvot vientulībā, baudīt dabas jauku­mus un dažreiz palasīt kaut kādu grāmatu …

«Bet vai zināt,» Maņilovs piebilda: «tomēr, ja nav drauga, ar ko varētu dalīties …»

«O, pareizi, gluži pareizi!» Čičikovs pārtrauca, «ko tad līdz visas pasaules mantas! Ja tev nav naudas, apgādājies labus draugus, saka kāds prātnieks.»

«Un vai zināt, Pāvel Ivanovič,» Maņilovs, pārlaizdams sejai ne tikai saldu, bet pat salkanu izteiksmi, līdzīgu tai mikstūrai, kuru veikls aristokratu ārsts, iedomādamies iepriecināt pacientu, bija nežēlīgi sasaldinājis, sacīja: «tad tas ir savā ziņā garīgs baudījums … Lūk, kā, piemēram, tagad, kad man gadījusies tik reta, var sacīt, priekšzīmīga laime runāt ar jums un tīksmināties par jūsu patīkamo sarunu …»

«Apžēlojieties, kas par patīkamu sarunu?… Niecīgs cilvēks un vairāk nekas,» atbildēja Čičikovs.

«O! Pāvel Ivanovič, atļaujiet man būt vaļsirdīgam: es ar prieku atdotu pusi no savas mantas, ja varētu iegūt kaut daļu no tām īpašībām, kādas ir jums! .. .»

«Gluži otrādi, es no savas puses ieskatītu par vislielāko …»

Nav zināms, cik tālu abi draugi būtu atklājuši viens otram savas jūtas, ja nebūtu ienācis sulainis un paziņojis, ka ēdiens gatavs.

«Pazemīgi lūdzu,» teica Maņilovs.

«Atvainojiet, ka pie mums nav tik labas pusdienas kā lep­nos namos un galvas pilsētās: pie mums vienkārši, pēc krievu paražas, kāposti, ko ar priecīgu sirdi piedāvājam. Pazemīgi lūdzu.»

Te viņi vēl kādu laiciņu pastrīdējās par to, kam pa priekšu ieiet, un beidzot Čičikovs sāniski iegāja ēdamistabā.

Ēdamistabā jau stāvēja divi zēni, Maņilova dēli, kas bija tajos gados, kad bērnus jau sēdina pie galda, bet pagaidām augstos krēslos. Pie viņiem stāvēja skolotājs, kurš laipni un ar smaidu paklanījās. Nama māte piesēdās pie viras bļodas; viesi nosēdināja starp saimnieci un saimnieku, sulainis ap­sēja bērniem servjetes ap kaklu.

«Cik mīļi bērni,» Čičikovs teica, paskatījies uz tiem: «un cik veci jau?»

«Vecākajam astoņi gadi, bet jaunākais vakar kļuva tikai seši gadi vecs,» sacīja Maņilova.

«Temistoklus!» Maņilovs teica, pagriezies pret vecāko dēlu, kurš pūlējās atbrīvot savu smakru, ko sulainis bija apsējis ar servjeti. Čičikovs sarāva drusku uzacis, izdzir­dējis tādu pa daļai grieķu vārdu, kam, nav zināms, kādēļ, Maņilovs bija pielicis galotni «us», bet tūliņ pacentās atgūt sejā parasto izteiksmi.

«Temistoklus, saki man, kāda ir ievērojamākā Francijas pilsēta?»

Te skolotājs pievērsa visu savu uzmanību Temistoklusam un, likās, gribēja viņam acīs ielēkt, bet beidzot pilnīgi ap­mierinājās un pamāja ar galvu, kad Temistokluss sacīja: «Parize».

«Bet kāda mums ir ievērojamākā pilsēta?» Maņilovs atkal jautāja.

Skolotājs atkal kļuva uzmanīgs.

«Pēterburga,» atbildēja Temistokluss.

«Bet vēl?»

«Maskava,» atbildēja Temistokluss.

«Kāds gudrinieks!» Teica Čičikovs. «Sakiet tomēr…» viņš turpināja griezdamies it kā izbrīnījies pie Maņilova. «Man jums jāsaka, ka šim bērnam būs lielas gara spējas.»

«O, jūs viņu vēl nepazīstat!» Maņilovs atbildēja: «viņš ir ļoti asprātīgs. Lūk, mazais Alkids, tas nav tik veikls, bet šim, kādu vabolīti vai tārpiņu ieraugot, tūliņ acis zib; viņš uz pēdām tiem pakaļ un tūliņ aplūko. Es domāju viņu par diplomātu izskolot. Temistoklus!» viņš turpināja, no jauna pievērsies dēlam, «vai gribi būt par sūtni?»

«Gribu,» Temistokluss atbildēja, maizi ēzdams un galvu uz vienu un otru pusi šūpodams.

Tanī brīdī sulainis, kas stāvēja aiz muguras, noslaucīja sūtnim degunu un tas bija ļoti prātīgi darīts, jo citādi liels nevajadzīgs piliens būtu iekritis virā. Pie galda sāka runāt par mierīgas dzīves patīkamām pusēm, pie kam namamāte reižu reizēm to pārtrauca ar piezīmēm par pilsētas teātri un aktieriem. Skolotājs ļoti uzmanīgi skatījās uz runātājiem un, tikko ievēroja, ka tie gatavi nosmīnēt, tūliņ atvēra muti un sāka no sirds smieties. Viņš laikam bija atzinīgs cilvēks un ar to gribēja saimniekam pateikties par labu apiešanos, lleiz gan viņa vaigs kļuva bargs, un viņš stingri uzsita pa gal­du, raudzīdamies pretī sēdošajos bērnos. Un tas bija arī vaja­dzīgs, tāpēc ka Temistokluss bija iekodis Alkidam ausī un Alkids, acis piemiedzis un muti atplētis, gribēja sākt vis­nožēlojamākā kārtā raudāt, bet, nojautis, 'ka tā viegli var paspēlēt ēdienu, salika lūpas kā agrāk un ar asarām sāka grauzt aitas kaulu, no kā abi vaigi jau spīdēja no taukiem. Mājas māte it bieži griezās pie Čičikova ar vārdiem: «Jūs nekā neēdat, jus ļoti maz paņēmāt.» Uz to Čičikovs katru reizi atbildēja: «Pazemīgi pateicos, esmu paēdis, patīkama saruna labāka par ikkuru ēdienu.»

Jau bija piecēlušies no galda. Maņilovs bija ārkārtīgi apmierināts un, ar roku pieturēdams sava viesa muguru, gribēja viņu tā ievadīt viesistabā, te pēkšņi viesis ar visai nopietnu izskatu paziņoja, ka gribot ar viņu runāt par kādu ļoti svarīgu lietu.

«Tādā gadījumā atļaujiet man jūs lūgt manā kabinetā,» teica Maņilovs un ieveda viesi nelielā istabā ar logu uz zilo- jošā meža pusi. «Lūk, mans kaktiņš,» Maņilovs teica.

«Patīkama istabiņa,» teica Čičikovs, acis pār to pārlaidis. Istabiņa tiešām arī nebija bez sava jaukuma: sienas bija izkrāsotas kaut kādā zilganā krāsā, kas izskatījās pelēcīga, četri krēsli, viens atzveltnes krēsls, galds, uz kura gulēja grāmata ar ieliektu lapu, par kuru mums jau bija gadījums runāt, daži pierakstīti papīri, bet visvairāk bija tabakas. Tā bija dažādos veidos: gan saiņos, gan tabakdozē un beidzot it vienkārši uzbērta uz galda kaudzē. Uz abiem logiem bija novietotas no pīpēm izbērto pelnu kaudzītes, kas ne bez centības bija sakārtotas skaistās virknēs. Varēja redzēt, ka tas mājastēvam dažu labu reizi bijis par laika kavēkli.

«Atļaujiet jūs palūgt atlaisties šai atzveltnes krēslā,» teica Maņilovs. «Te jums būs ērtāk.»

«Atļaujiet, es sēdēšu krēslā.»

«Atļaujiet man jums to neatļaut,» sacīja Maņilovs ar smaidu. «Sis atzveltnes krēsls man ir asignēts tikai viesiem: vai patīk, vai nepatīk, bet jāsēd.»

Čičikovs apsēdās.

«Atļaujiet man jums piedāvāt vienu pīpi.»

«Nē, nesmēķēju,» Čičikovs laipni un it kā nožēlodams atbildēja.

«Kāpēc?» Maņilovs ari laipni un nožēlodams teica.

«Neesmu pieradis, baidos; saka, ka no smēķēšanas topot vājš.»

«Atļaujiet man jums piezīmēt, ka tie ir aizspriedumi. Man pat liekas, ka smēķēt pīpi ir daudz veselīgāk nekā šņaukt tabaku. Mūsu pulkā bija poručiks, vispatīkamākais, visizglī­totākais cilvēks, kas neizlaida pīpi no zobiem ne tik vien pie galda, bet pat, atļaujiet izteikties, it visās citās vietās. Un, lūk, viņam tagad jau vairāk par četrdesmit gadiem, bet, paldies dievam, līdz šim vēl tik vesels, ka labāk nevajag.»

Čičikovs piezīmēja, ka tas patiesi var gadīties un ka dabā daudz tādu lietu, ko pat visgudrākais nevar izskaidrot.

«Bet atļaujiet man vispirms ko lūgt…» viņš sacīja balsī, kurā jaucās dīvaina vai gandrīz dīvaina pieskaņa, un tūliņ, nezin kādēļ, atskatījās atpakaļ. Maņilovs arī, nezin kādēļ, atskatījās atpakaļ. «Vai jau sen, kopš pēdējo reizi iesniedzāt revizijas listi?»

«Jau diezgan sen; bet, pareizāk sakot, neatminos.»

«Un vai no tā laika jums daudz zemnieku miruši?»

«Nevar teikt: par to, es domāju, vajag pajautāt pār­valdniekam. Ei sulain, pasauc pārvaldnieku, viņam šodien jābūt te.»

Pārvaldnieks ienāca. Viņš bija gadu četrdesmit vecs, skuva bārdu, valkāja svārkus, un varēja redzēt, ka viņam ļoti mierīga dzīve, tāpēc ka viņa seja bija ti'k tukla, it kā pietūkuši, bet iedzeltenā ādas krāsa un mazās acis liecināja, ka spilveni un pēļi viņam pārāk labi pazīstami. Tūliņ varēja redzēt, ka viņš savu dzīves ceļu bija staigājis līdzīgi visiem muižu pārvaldniekiem: sākumā mājā bijis vienkārši lasīt pratējs zēns, pēc tam apprecējis kaut kādu Agašku ekonomi, cienmātes favoriti, tad pats kļuvis par ekonomu un beidzot arī par pārvaldnieku. Bet, kļuvis par pārvaldnieku, izturējās, zināms, kā visi citi pārvaldnieki: sādžā sagājās un draudzējās tikai ar bagātākiem, bet nabagiem viņu klaušas padarīja vēl smagākas, uzcēlies ap pulksten deviņiem rītā, gaidīja pat­vāri un dzēra tēju.

«Klau, mīļais! cik zemnieku mums miruši no tā laika, kad pēdējo reizi iesniedzām revizijas listi?»

«Kā — cik? No tā laika daudzi miruši,» pārvaldnieks atbil­dēja un pie tam nožagojās, roku kā vairogu mutei priekšā pielicis.

«Jā, atzīstos, es pats arī tā domāju,» Maņilovs piekrita: «taisni ļoti daudz miruši!» Tad viņš atgriezās pret Čičikovu un vēl piebilda: «nudien, ļoti daudz.»

«Bet cik, piemēram, pēc skaita?» Čičikovs jautāja

«Jā, cik pēc skaita?» Maņilovs uztvēra.

«Jā, cik lai saka pēc skaita? Nav taču zināms, cik miruši, viņus neviens neskaitīja.»

«Jā, tā ir,» Maņilovs teica, pret Čičikovu atgriezies: «e? arī domāju, liela mirstība; pavisam nav zināms, cik miruši.»

«Tu, lūdzams, saskaiti viņus,» teica Čičikovs: «un sastādi visiem sīku sarakstu pēc vārda.»

«Jā, visus pēc vārda,» Maņilovs piebilda.

Pārvaldnieks atbildēja: «klausos!» un aizgāja.

«Bet kam jums to vajag zināt?» jautāja Maņilovs, kad pārvaldnieks bija aizgājis.

Likās, viesim bija grūti uz šo jautājumu atbildēt, viņa sejā radās kaut kāda sasprindzināta izteiksme, no kutas viņš pat nosarka, — pūles kaut ko izteikt, kas bija grūti pasakāms vārdiem. Un, patiesi, Maņilovs beidzot dabūja dzirdēt tādas dīvainas un neparastas lietas, kādas neviena cilvēka auss vēl nebija dzirdējusi.

«Jūs jautājāt, kam man to vajag zināt? iemesli, lūk, šādi: gribu pirkt zemniekus …» teica Čičikovs, sāka stomīties un nebeidza teikumu.

«Bet atļaujiet jūs vaicāt,» teica Maņilovs: «kā jūs vēlaties pirkt zemniekus: vai ar zemi, vai bez zemes, tas ir, jūs tos pārvedīsiet uz citurieni?»

«Nē, tā ne, es negribu gluži zemniekus,» teica Čičikovs: «es gribu mirušus …»

«Ko? atvainojiet. .. esmu drusku pakurls, es izdzirdēju ļoti čfīvainu vārdu . . .»

«Es gribu iegūt mirušus, kuri tomēr pēc revizijas listes tiek skaitīti pie dzīvajiem,» teica Čičikovs.

Te Maņilovam nokrita pīpe ar visu kātu uz grīdas, un, kā atvēra muti, tā arī palika vairākas minūtes ar izplestu muti. Abi draugi, kas tikko bija sprieduši par draudzīgas sadzīves jaukumiem, palika nekustīgi, cieši lūkojoties viens otram acīs, kā tie portreti, ko agrākos laikos mēdza kārt vienu pret otru abpus spogulim. Beidzot Maņilovs pacēla pīpi ar garo kātu no grīdas un paskatījās viņam no apakšas sejā, cenzdamies pārliecināties, vai uz viņa lūpām nav manāms smīns, vai viņš nav jokojies, bet nekas tāds nebija redzams, turpretim seja izlikās pat nopietnāka nekā parasti; pēc tam nodomāja, vai viesis nav piepeši prātā jucis, un ar bailēm uzmeta viņam pētījošu skatienu; bet viesa acis bija gluži skaidras, tanīs nebija mežonīgas, nemierīgas uguns, kas kvēlo ārprātīga cilvēka acīs; viss bija pieklājīgi un kārtībā. Lai gan Maņilovs visādi gudroja, kā viņam būt un ko viņam darīt, bet nekā cita nevarēja izdomāt kā izlaist mutē paliku­šos pīpes dūmus ļoti tievā strūkliņā.

«Tātad es vēlētos zināt, vai jūs man varat tādus, patiesībā mirušus, bet pēc likuma dzīvus, zemniekus atdot, dāvāt vai kā nu jums pašam labpatiktos?»

Bet Maņilovs bija tā apjucis un samulsis, ka tikai skatījās viņā.

«Man liekas, jūs šaubāties?» piezīmēja Čičikovs.

«Es?… tā nu nē,» Maņilovs teica: «bet es nevaru saprast… atvainojiet… es, zināms, neesmu tik spožu izglītību baudījis, kāda, tā sakot, redzama katrā jūsu kustībā; neprotu augstā valodā runāt… Varbūt še … tajā, jūsu nupat izteiktā … slēpjas kaut kas cits… Varbūt jūs tā atļāvāties izteikties valodas jaukuma dēļ?»

«Nē,» Čičikovs atbildēja: «nē, es lietu saprotu tā, kāda tā ir, tas ir, tās dvēseles, kas jau tiešām mirušas.»

Maņilovs pavisam apjuka. Viņš juta, ka viņam kaut kas jā­dara, kaut kas jājautā, bet kas — velns viņu zina. Viņš beidza ar to, ka izlaida atkal pīpes dūmus, šoreiz ne no mutes, bet nāsīm.

«Tātad, ja nav šķēršļu, tad ar dieva palīgu varētu ķerties pie pirkšanas līguma apstiprināšanas,» teica Čičikovs.

«Kā, par mirušām dvēselēm pirkšanas līgumu?»

«Ak, nē!» Čičikovs atbildēja: «Mēs uzrakstīsim, ka viņas ir dzīvas, tā kā patiesībā stāv revizijas listē. Es esmu ieradis nekur neatkāpties no civillikumiem, kaut gan par to dienestā esmu daudz cietis, bet atvainojiet: pienākums man svēta lieta, likums — esmu mēms likuma priekšā.»

Pēdējie vārdi Maņilovam patika, bet pašu lietu viņš tomēr nesaprata un atbildes vietā sāka sūkt savu pīpi tik stipri, ka tā beidzot *feāka gārgt kā fagote. Likās, it kā viņš gribētu no tās izsūkt izskaidrojumu par tik nedzirdētām lietām; bet pīpe gārdza un vairāk nekā.

«Varbūt jums ir kaut kādas šaubas?»

«O! apžēlojieties, nemaz! Es nerunāju par to, ka man būtu kaut kādi, tā sakot, kritiski aizspriedumi pret jums. Bet at­jaujiet jautāt, vai šis pasākums jeb, vēl skaidrāk, tā sacīt, runājot, negocija, vai šī negocija nebūs pretrunā ar Krievijas civillikumiem un citiem iestādījumiem?»

Te Maņilovs, mazliet sakustinājis galvu, ieskatījās Čičiko- vam Joti uzmanīgi sejā, izrādot ar visiem savas sejas pantiem un sakniebtajām lūpām tik dziju izteiksmi, kāda varbūt vēl nekad nebija bijusi cilvēka sejā lasāma, izņemot varbūt tikai kādu pārāk gudru ministru un tad arī vienīgi vissarežģītāko jautājumu brīdī.

Bet Čičikovs atbildēja vienkārši, ka tāds pasākums vai ne­gocija nebūt nebūs pretruna civillikumiem un citiem Krievi­jas iestādījumiem, bet tad pēc brīža piezīmēja, ka valsts- kasei no tā būšot pat peļņa, jo dabūšot likumīgos nodokļus.

«Tad jūs domājat? …»

«Es domāju, ka tas būs labi.»

«Bet ja labi, tad cita lieta: man tur nekas nav pretim,» at­bildēja Maņilovs un pilnīgi nomierinājās.

«Tagad atliek norunāt par cenu …»

«Par cenu?» atkal iejautājās Maņilovs un apklusa. «Vai tad jūs domājat, ka es ņemšu naudu par dvēselēm, kas dažā ziņā jau beigušas savu dzīvi? Ja nu jums radusies tāda, tā sakot, fantastiska vēlēšanās, tad es no savas puses atdodu jums viņas par velti un gādāšu arī par pirkšanas līgumu.»

So notikumu vēsturnieks būtu pelnījis lielu pārmetumu, ja aizmirstu piezīmēt, ka viesi apņēma prieks pēc tādiem vār­diem, ko izteica Maņilovs. Lai cik viņš bija rāms un saprātīgs, bet te tikko nepalēcās kā āzis, kas, kā zināms, notiek tikai vislielākā prieka uzplūdos. Viņš tik stipri pagriezās atzveltnī, ka pārplēsa vilnas drēbi, ar ko bija apvilkts spilvens; pats Maņilovs paskatījās viņā it kā nesapratnē. Atzinības pamu­dināts, viņš turpat izsacīja tik daudz pateicības, ka tas ap­juka, nosarka, nepiekrizdams kratīja galvu un beidzot pa­teica, ka tas gluži nekas, ka viņš patiesi kaut kā gribētu pierādīt savu mīlestību, dvēseles magnētismu, bet mirušās dvēseies dažā ziņā esot tīrais mēsls.

«Nebūt nav mēsls,» atbildēja Čičikovs, viņa roku spiez­dams. Te tika izlaista ļoti dziļa nopūta. Likās, viņš bija no­skaņots izkratāt savu sirdi un beidzot arī ne bez jūtām un. valodas daiļuma izsacīja sekojošus vārdus:

«Ja jūs zinātu, kādu pakalpojumu jūs esat izdarījis cilvē­kam bez cilts un dzimtas, ar šo acīm redzamo mēslu! Jā, nu patiesi, ko es esmu izcietis? kā kāda laiva niknās bangās …. Kādas vajāšanas, kādas mokas esmu cietis, kādas bēdas esmu pieredzējis, bet par ko? par to, ka mīlēju taisnību, ka turēju tīru savu sirdsapziņu, ka sniedzu roku ir nespēcīgai atraitnei, ir bārenim bēdulim? …» Te viņš pat noslaucīja ar lakatu iz- ritējušo asaru.

Maņilovs bija gluži aizgrābts. Abi draugi ilgi spieda viens, otram roku un, klusu ciešot, ilgi skatījās viens otram acīs, kurās bija redzamas asaras. Maņilovs nekādi negribēja laist vaļā mūsu varoņa roku un turpināja spiest to tik karsti, ka tas vairs nezināja, kā to izglābt. Beidzot, to paklusām atbrī­vojis, viņš teica, ka nebūtu par sliktu jo drīzāk apstiprināt pirkšanas līgumu un labi būtu, ja viņš pats brauktu uz pil­sētu. Pēc tam paņēma cepuri un sāka atvadīties.

«Ko? jūs gribat braukt?» teica Maņilovs, piepeši atjēdzies un gandrīz izbijies.

Tanī brīdī kabinetā ienāca Maņilova.

«Līziņ,» Maņilovs mazliet žēlā balsī teica: «Pāvels Ivano­vičs mūs atstāj!»

«Tāpēc, ka esam apnikuši Pāvelam Ivanovičam,» atbildēja Maņilova.

«Kundze! šeit,» teica Čičikovs: «lūk, kur šeit,» te viņš uz­lika roku uz sirds: «jā, šeit glabāsies priecīgie brīži, ko ar jums pavadīju! un, ticiet, man nebūtu lielākas laimes kā c'zīvot ar jums, ja nu arī ne vienā namā, tad mazākais vis­tuvākos kaimiņos.»

«Un vai zināt, Pāvel Ivanovič.» teica Maņilovs, kam tāda doma ļoti iepatikās, «patiesi, cik labi būtu, ja tā varētu dzīvot kopā zem viena jumta vai kādas gobas ēnā pafilozofēt par kaut ko, iedziļināties!…»

«O! tā būtu paradizes dzīve!» Čičikovs nopūzdamies atbil­dēja. «Ardievu, kundze!» viņš turpināja, Maņilovas rokai tu­vojoties. «Ardievu, cienījamais draugs! Neaizmirstiet, lūgumu!»

«O, esiet pārliecināts!» atbildēja Maņilovs. «Es no jums: šķiros ne vairāk kā uz divām dienām.»

Visi iegāja ēdamistabā

«Ardievu, mīļie bērni!» sacīja Čičikovs, ieraudzīdams Al- kidu un Temistoklusu, kuri nodarbojās ap kādu koka huzaru, kam vairs nebija ne roku, ne deguna. «Ardievu, mani mazu­līši. Atvainojiet mani, ka neatvedu jums kukuļa, tāpēc ka, atzīstos, nemaz nezināju, vai jūs dzīvojat pasaulē; bet tagad, kad citā reizē atbraukšu, visādā ziņā atvedīšu. Tev atvedīšu zobenu; vai gribi zobenu?»

«Gribu,» atbildēja Temistokluss.

«Bet tev bungas; vai ne tā, tev bungas?» viņš turpināja, noliecies pie Alkida.

«Punkas,» galvu nokāris, čukstēdams atbildēja Alkids.

«Labi, es tev atvedīšu bungas. Tādas varenas bungas, tā vien ies: turrr … ru … tra ta ta, ta ta ta … Ardievu, mīļais! Ardievu,» te viņš noskūpstīja viņam galvu un griezās pie Maņilova un viņa kundzes ar nelieliem smiekliem, ar kādiem parasti mēdz apliecināt viņu bērnu nevainīgās vēlēšanās.

«Nudien palieciet, Pāvel Ivanovič!» Maņilova teica, kad visi jau bija izgājuši uz lievenēm. «Paskatieties, kādi mākoņi.»

«Tie mazi mākonīši,» atbildēja Čičikovs.

«Bet vai zināt ceļu uz Sobakeviču?»

«Par to jums gribēju jautāt.»

«Atļaujiet, es tūliņ izstāstīšu jūsu kučierim.» Te Maņilovs visu tikpat laipni izstāstīja kučierim un vienu reizi pat pa­teica viņam: jūs.

Kučieris, izdzirdis, ka jābrauc garām diviem ceļiem un jā­nogriežas pa trešo, atbildēja: «atradīsim, jūsu labdzimtība,» un Čičikovs aizbrauca, un saimnieki, uz pirkstgaliem pacē­lušies, viņu pavadīja ar klanīšanos un lakatu vēcināšanu.

Maņilovs ilgi stāvēja uz lieveņa, ar acīm aizripojošo pus­karieti pavadīdams, un, kad tā vairs nemaz nebija redzama, viņš tomēr vēl stāvēja, pīpi smēķēdams. Beidzot viņš iegāja istabā, apsēdās krēslā un iegrima domās, no sirds priecāda­mies, ka sagādājis savam viesim nelielu prieku. Pēc tam nemanot viņa domas pārlidoja uz citiem priekšmetiem un beidzot aizlidoja dievs zina kur. Viņš domāja par draudzīgas dzīves labumu, par to, cik labi būtu dzīvot ar draugu uz kādas upes krasta, pēc tam pār šo upi tika būvēts tilts, pēc tam milzīgs nams ar tik augstu belvederu, ka no turienes var redzēt pat Maskavu, un tur tīrā gaisā vakaros dzert tēju un spriest par kaut kādām patīkamām lietām. — Pēc tam, ka viņi abi kopā ar Čičikovu labās karietēs aizbrauc uz kādām viesībām, kur visus apbur ar savu smalko uzvešanos, un it kā pats ķeizars, dabūjis zināt par tādu viņu draudzību, pa­augstina viņus par ģenerāļiem un beidzot dievs zina par ko vēl, ir pats to nekādi nevarēja saprast. Čičikova dīvainais lū­gums piepeši pārtrauca visus viņa sapņus. Viņš nekā neva­rēja tikt galā ar domām par to: lai kā arī viņš tās grozīja, taču nekā sev nevarēja izskaidrot, un viņš sēdēja visu laiku un smēķēja pīpi; tas vilkās līdz pašam vakaram.