Mirušās dvēseles

Stāsts par kapteini Kopeikinu

«Pēc divpadsmitā gada kara, mans kungs,» — tā iesāka pastmeistars, nevērojot to, ka istabā sēdēja nevis viens kungs, bet veseli seši, — «pēc divpadsmitā gada kara līdz ar ievainotajiem tika atsūtīts arī kapteinis Kopeikins. Vai nu pie Krasnajas, vai pie Leipcigas, tikai varat iedomāties, vi­ņam bija norauta roka un kāja. Nu, toreiz par ievainotajiem, zināt, netika vēl nemaz gādāts: tā sauktais invalidu kapitals tika nodibināts, varat iedomāties, dažā ziņā daudz vēlāk. Kapteinis Kopeikins redz: vajadzētu strādāt, bet viņam, sa­protat, ir tikai kreisā roka. Ieradās mājās pie tēva; tēvs at­bild: «Man nav nekā, ar ko tevi barot, es,» — varat iedomā­ties, — «pats tikko nopelnu maizi.» «Lūk, mans kapteinis Kopeikins apņēmās, mans kungs, doties uz Pēterburgu un lūgt valdnieku, vai nebūs monarcha žēlastības: «ka, lūk, tā un tā, dažā ziņā, tā sakot, dzīvību upurējis, asinis lējis…» Nu, kaut kā, zināt, ar ceļa vīriem vai kroņa vezumiem, vārdu sakot, mans kungs, viņš kaut kā aizvilkās līdz Pēterburgai. Nu, varat iedomāties, tāds kaut kāds, tas ir, kapteinis Kopei­kins, piepeši atradās galvaspilsētā, kurai līdzīgas, tā sakot, nav pasaulē! Piepeši viņa priekšā pasaule, tā sacīt, kāds dzī­ves lauks, pasakaina Šecherezada. Piepeši kaut kāds tāds, varat iedomāties, Ņevas prospekts vai ari, zināt, kaut kāda Zirņu iela, velns lai parauj! Vai arī kaut kāda Ļiteinaja; tur paceļas kaut kāda smaile gaisā; tilti karājas tik ellišķīgi, va­rat iedomāties, bez kādas, tas ir, pieskaršanās, vārdu sakot, mans kungs, Semiramida, un tas ir viss! Viņš mēģināja no­īrēt dzīvokli, tikai viss tas briesmīgi kož makā: aizkari, sto- ras, tāda velna būšana, saprotat, paklāji — tīrā Persija: ar kājām, tā sacīt, mīdi kapitalu. Nu, vienkārši, tas ir, tu ej pa ielu, un tavs deguns tā vien jūt, ka ož pēc tūkstošiem; bet mana kapteiņa Kopeikina asignāciju bankā, saprotat, nav vairāk kā gabalu desmit zilo. Nu, beidzot viņš apmetas Re- veles viesnīcā, par rubli diennaktī: pusdienā dabūja kāpostus un gabalu gaļas. Redz, nav ko gaidīt. Izprašņāja, pie kā griez­ties. Saka, ka esot savā ziņā augstākā komisija, valde, sapro­tat, kaut kāda un par priekšnieku kāds ģeneralanšefs. Bet valdnieka, jums jāzina, tajā brīdī nebija galvaspilsētā; kara­spēks, varat iedomāties, vēl nav atgriezies no Parizes, visi bija ārzemēs. Mans Kopeikins, agrāk piecēlies, ar kreiso roku bārdu noskuvis, tāpēc ka maksāt bārddzinim, tas, dažā ziņā, sastādīs rēķinu, veco mundieri uzvilcis, ar savu koka kruķi, varat iedomāties, devās pie paša priekšnieka, pie augstmaņa. Izprasīja, kur dzīvo. «Lūk,» saka, norādot viņam namu Pils- krastā. Mājiņa, vai saprotat, kā zemniekam, bet stiklu vietā logos, varat iedomāties, pusotras asis gari spoguļi, tā ka vā­zes un viss, kas vien ir istabās, izliekas ārā: dažā ziņā var pasniegt no ielas ar roku: dārgi marmori pie sienām, metala galantērijas, pie durvīm metala rokturi, tā ka vispirms, vai zināt, jāieskrej sīkumbodē, jānopērk par grasi ziepes un stundas divas jāberž ar tām rokas, un tad tikai var ķerties pie spožā roktura, ar vārdu: visur tāda laka — savā ziņā prāta aptumsums. Šveicars vien jau izskatās pēc ģeneralisi- musa: zizlis apzeltīts, fiziognomija kā grafam, tāds kā trekni nobarots mopsis; batista apkaklītes, neģēlība!… Mans Kopei­kins ar savu koka kāju kaut kā ievilkās pieņemamā istabā, tur iespiedās kaktiņā, lai ar elkoni, varat iedomāties, neno- grūstu kaut kādu Ameriku vai Indiju — tādu apzeltītu, sa­protat, porcelānā vāzi. Nu, saprotams, ka viņš tur nostāvējās, cik iien, tāpēc ka, varat iedomāties, bija atnācis tādā laikā, kad ģenerālis, savā ziņā, bija tikko kā piecēlies no gultas un kambarsulainis, varbūt, viņam pasniedza kaut kādu tur sudraba vanniņu, kur, saprotat, visādi mazgāties. Gaida mans Kopeikins stundas četras, kamēr, lūk, beidzot ienāk adju­tants vai kāds cits ierēdnis. «Ģenerālis,» — saka, «tūliņ iz­nāks pieņemamā istabā.» Bet pieņemamā istabā jau ļaužu kā pupas uz šķīvja. Tie nav vis tādi kā mūsu bāliņš kalps, visi tikai ceturtās vai piektās klases pulkveži, bet vietvietām uz­plečos ari pamirdz resnais makarons — ar vārdu, ģenerali- tate. Pēkšņi istabā, saprotat, it kā mazliet sakustējās, līdzīgi maigam eteram. Sur un tur dzirdams: «šū, šū,» un beidzot iestājās baismīgs klusums. Lielmanis ienāk. Nu … varat iedomāties: valsts cilvēks! Sejā, tā sacīt… nu, saskaņā ar rangu, saprotat… ar augsto činu… ari tāda izteiksme, sa­protat. Visi, kas vien atradās priekšistabā, protams, acumirklī izstiepās, dreb, gaida, savā ziņā, likteņa lēmumu. Ministrs vai augstmanis pieiet pie viena, pie otra: «Jums kas? jums kas? ko jūs vēlaties? kas jums par lietu?» Beidzot, mans kungs, pie Kopeikina. Kopeikins, dūšu saņēmis: «Tā un tā, jūsu ekselence: esmu lējis asinis, savā ziņā, pazaudējis roku un kāju, strādāt nevaru, uzdrošinājos lūgt monarcha žēlastību.» Ministrs redz: cilvēks uz koka kājas un labā piedurkne tukša piesprausta pie mundiera. «Labi,» saka, «pienāciet pēc kādām dienām.» Mans Kopeikins iznāk gandrīz vai sajūsmā: viens tas, ka ir bijis gods būt audiencē, tā sacīt, ar pirmkla­sīgu augstmani, bet otrs tas, ka tagad nu beidzot dažā ziņā izšķirsies par pensiju. Tādā, saprotat, sajūsmā lec pa tro­tuāru. Iegāja Palkina traktierī izdzert glāzi degvīna, paēda pusdienu Londonā, lika sev atnest kotleti ar kaperiem, lika atnest treknu vistu ar visādām finterlejām; pudeli vīna, va­karā devās uz teātri, ar vārdu, saprotat, uzdzīvoja. Pa ietvi redz, iet kāda slaida angliete kā kāds gulbis, varat iedomā­ties. Mans Kopeikins, zināt, asinis viņam iekaisa, jau sāka uz savas koka kājas skriet viņai pakaļ, truk, truk — «labāk ne,» nodomāja, «labāk tad, kad dabūšu pensiju, tagad jau es esmu par daudz iztērējies.» Tā, mans kungs, pēc kādām trim čet­rām dienām atkal ierodas mans Kopeikins pie ministra, gaida pieņemšanu. «Tā un tā,» saka: «atnācu,» saka, «lai dzirdētu jūsu augstās ekselences pavēli par slimajiem un ievainota­jiem…» un tamlīdzīgi, saprotat, dienesta valodā. Augstmanis, varat iedomāties, viņu tūliņ pazina: «A,» saka, «labi,» saka: «šoreiz nekā jums vairāk nevaru teikt kā tikai to, ka jums vajadzēs gaidīt valdnieka atbraukšanu; tad, bez šaubām, tiks doti rīkojumi par ievainotajiem, bet, tā sacīt, bez monarcha gribas es nekā nevaru darīt.» Palokās, saprotat, un — ar dievu. Kopeikins, varat iedomāties, iznāca visnenoteiktākā stāvokli. Viņš jau bija domājis, ka viņam izdos naudu: «Še tev, balodīt, dzer un līksmo»; bet tā vietā viņam pavēlēts gaidīt, un pie tam arī laiks nav nolikts. Viņš tad tik pūcīgs iznāca uz kāpnēm kā pūdelis, saprotat, kuru pavārs aplējis ar ūdeni: ir aste kājstarpi, ir ausis nokāris. «Nu, nē,» pie se­vis domā: «iešu otrreiz, izskaidrošu, ka ēdu beidzamo ku­mosu — ja nepalīdzēsiet, man, zināmā mērā, jāmirst badā.» Vārdu sakot, mans kungs, atkal viņš atnāk Pilskrastā, un viņam saka: «Nevar, nepieņem, atnāciet rīt.» Otrā dienā — tas pats; bet šveicars uz viņu vienkārši ir skatīties negrib. Bet pa to laiku viņam no zilajām, saprotat, kabatā palikusi ti­kai viena. Agrāk ēda kāpostus, gabalu gaļas: bet tagad bodītē paņem kaut kādu siļķi vai sālītu gurķi un maizi par diviem grašiem, ar vārdu — badojas nabags, bet apetits tīri kā vil­kam. Iet garām tādam restoranam — pavārs, varat iedomā­ties, tur ārzemnieks, tāds francūzis ar platu fiziognomiju, ho­landiešu veļā, priekšauts sniega baltumā, gatavo kaut kādu fenzervu, kotletes ar trifeļiem, ar vārdu — tādu rasupē deli­katesi, ka no apetita varētu vai pats sevi apēst. Vai arī gadās iet gar Miļutina veikaliem, tur pa logu raugās dažā ziņā lasis, ķirši — par pieci rubļi gabalā, milzenis arbūzs, īsts diližanss, lien pa logu laukā un, tā sacīt, meklē muļķi, kas samaksātu simt rubļu, ar vārdu — uz katra soļa tāds kārdinājums, slie­nas tek, bet viņš arvien dzird «rīt». Tad nu varat iedomāties, kāds viņa stāvoklis: te, no vienas puses, tā sacīt, lasis un ar­būzs, bet, no otras puses, viņu cienā ar vienu un to pašu ēdienu: «rit». Beidzot nabadziņam dažā ziņā kļuva neciešami, viņš apņēmās par katru cenu ietikt ar varu, saprotat. Pagai­dīja pie ieejas, vai nenāks vēl kāds lūdzējs, un kopā ar kādu ģenerāli, saprotat, uz savas koka kājas ieslīdēja pieņemamā istabā. Augstmanis pēc paraduma iznāk: «Jums kas? Jums kas! A!» saka, ieraudzījis Kopeikinu: «es taču jums paziņoju, ka jums jāgaida lēmums.» — «Apžēlojieties, jūsu augstā ekselence, — nav, tā sacīt, maizes gabala …» — «Ko lai dara? Es jums nekā nevaru palīdzēt, pagaidām pacentieties paši sev palīdzēt, gādājiet paši līdzekļus.» — «Bet, jūsu aug­stā ekselence, paši varat, dažā ziņā, spriest, kādus līdzekļus varu sagādāt bez rokas un kājas.» — «Taču,» saka lielmanis, «saprotiet: es jūs nevaru uzturēt, dažā ziņā, uz sava rēķina; man ir daudz ievainoto, visiem viņiem vienādas tiesības… Bruņojieties ar pacietību. Atbrauks valdnieks, es jums varu dot goda vārdu, ka viņa monarcha žēlastība jūs neat­stās.» — «Bet, jūsu augstā ekselence, es nevaru gaidīt,» saka Kopeikins un saka, dažā ziņā, rupji. Lielmanim, saprotat, sa­nāk jau dusmas. Patiesi: tur no visām pusēm ģenerāļi gaida lēmumus, pavēles; tā sacīt, svarīgas valsts darīšanas, kas prasa visātrāko izpildi, — ik nokavēts brīdis svarīgs, — bet te nezin no kurienes piesējies neatlaidīgs kā velns. — «Atvai­nojiet,» saka: «man nav vaļas … mani gaida svarīgākas lie­tas nekā jūsu.» Atgādina dažā ziņā smalkā veidā, ka laiks beidzot iet projām. Bet mans Kopeikins, — zināt, bads viņu padara drošu: «kā gribat, jūsu augstā ekselence,» saka, «ne­kustēšos no vietas līdz tam laikam, kamēr nedosiet rezolū­ciju.» Nu … varat iedomāties: atbildēt tādā kārtā augst­manim, kuram jāsaka tikai vārds, ka aizlidosi pa gaisu tā, ka ir velns tevi neatradis … Bet, ja jums kādam kaut ko līdzīgu teiks ierēdnis, par vienu činu zemāks, tad jau tūliņ rupjības. Nu, bet tur, kāds atstatums, kāds atstatums: ģeneralanšefs un kaut kāds kapteinis Kopeikins! 90 rubļu un nulle! Ģene­rālis, saprotat, vairāk nekā, kā tikai paskatījās, bet skatiens — kā ass ierocis: dūšas vairs nav — tā jau papēžos. Bet mans Kopeikins, varat iedomāties, ne no vietas, stāv kā miets. «Ko tad jūs?» saka ģenerālis un saņem šo, kā saka, grožos. Kaut gan, jāsaka, ka viņš apgājās vēl diezgan žēlīgi: kāds cits pa­sūtītu tā, ka dienas trīs pēc tam iela grieztos ačgārni gaisā, bet viņš tikai noteica: «Labi,» saka: «ja jums te par dārgu dzīvot un jūs galvaspilsētā nevarat mierīgi nogaidīt savu lik­teni, tad es jūs izsūtīšu uz kroņa rēķina. Pasaukt feldjegeru! aizsūtīt viņu uz dzīves vietu!» Bet feldjegers, saprotat, stāv jau tur: trīs aršinas garš vīrietis, ķetnas viņam, varat iedo­māties, jau no pašas dabas dotas kā priekš ormaņiem, ar vārdu, īsts dantists… Tad viņu, dieva kalpu, sagrāba, mans kungs, un ratos iekšā ar feldjegeru. «Nu,» domā Kopeikins, «vismaz nav jāmaksā vešanas nauda, paldies arī par to.» Lūk, viņš, mans kungs, brauc ar feldjegeru un, braukdams ar feld­jegeru, avā ziņā, tā sacīt, apspriežas pats ar sevi: «Ja ģene­rālis saka, lai es pats pameklējot līdzekļus, kā sev palīdzēt, — labi,» saka, «es,» taka, «atradīšu līdzekļus!» Nu, tiklīdz viņu nogādāja dzīves vietā, un, kur tieši viņu atveda, nekas nav zināms. Tā, zināt, arī baumas par kapteini Kopeikinu iegri­mušas aizmirstības upē, kaut kādā tādā Letā, kā dzejnieki saka. Bet atjaujiet, kungi, te nu tad, var teikt, arī sākas pa­vediens, romāns. Tātad, kur palika Kopeikins, nav zināms; bet, varat iedomāties, nepagāja ir divi mēneši, kad Rjazaņas mežos uzradās laupītāju bars, un šā bara atamans, mans kungs, bija nekas cits kā …»

«Bet atļauj, Ivan Andrejevič,» pēkšņi teica policijmeistars, viņu pārtraukdams: «taču kapteinis Kopeikins, tu pats teici, bez rokas, bez kājas, bet Cičikovam …»

Te pastmeistars iesaucās un visā sparā iesita ar roku pa savu pieri, publiski visu klātienē nosaukdams sevi par teļu. Viņš nevarēja saprast, kā šis apstāklis viņam paša stāsta iesā­kumā nebija ienācis prātā, un atzinās, ka taisnība ir parunai: krievu cilvēkam lēna domāšana. Taču pēc brīža viņš sāka blēžoties un pamēģināja izgrozīties, sacīdams, ka Anglijā ļoti racionalizēta mechanika, kas redzams no avīzēm, ka kāds izgudrojis tādas koka kājas, ka, pieskaroties neredzamai at­sperei, šīs kājas aiznesušas cilvēku dievs zina kādās vietās, tā ka pēc tam viņu nekur nevarējuši atrast.

Bet visi ļoti šaubījās, ka Čičikovs varētu būt kapteinis Ko­peikins, un atrada, ka pastmeistars tvēris jau pārlieku tālu. Tomēr viņi no savas puses arī neatpalika un, pastmeistara asprātīgās iedomas ierosināti, vēl dziļāk iestiga purvā. Dau­dzo, dažā ziņā asprātīgo pieņēmumu skaitā bija viens tāds, ko savādi pat minēt: vai Čičikovs neesot pārģērbies Napo­leons, jo anglis jau sen apskaužot, ka Krievija ir tik liela un plaša, ka vairāk reižu esot redzētas karikatūras, kur uzzī­mēts, ka krievs ar angli sarunājas. Anglis stāv un aiz mugu­ras tur pie saites suni, bet ar suni esot domāts Napoleons! Pieraugi, sak, ja nebūs, kā es gribu, tad es laidīšu tev šo suni virsū! Un, lūk, tagad viņi, varbūt, izlaiduši viņu no Helenas salas, un nu viņš tagad maisās pa Krieviju it kā Čičikovs, bet patiesībā nemaz nav Čičikovs.

Protams, ticēt tam ierēdņi neticēja, kaut gan kļuva do­mīgi un, lietu katrs pie sevis aplūkojis, atrada, ka Cičikova ģīmis, ja viņš pagriežas un nostājas sānis, ļoti līdzīgs Napo­leona portretam. Policijmeistars, kas bija dienējis divpad­smitā gada karā un Napoleonu personīgi redzējis, nevarēja neatzīties, ka no auguma viņš neesot garāks par Čičikovu un ka viss Napoleona stāvs, nevar teikt, ka būtu gluži resns, bet tomēr arī ne tievs. Varbūt daži lasītāji visu to nosauks par neticamu, autors arī, lai viņiem izpatiktu, labprāt to no­sauktu par neticamu; bet kā par nelaimi viss notika tā, kā tiek stāstīts, un jo apbrīnojamāk, ka pilsēta nebija nekādā malienā, bet, gluži otrādi, netālu no abām galvaspilsētām. Tomēr jāievēro, ka viss tas notika drīz pēc franču slavenās izdzīšanas. Tanī laikā visi mūsu muižnieki, ierēdņi, tirgotāji, bodes puiši un visādi mācīti un nemācīti ļaudis, mazākais, uz veseliem astoņiem gadiem bija no politikas kā apmāti. Mos- kovskije Vedomosti un Sin Otečestva tika nežēlīgi daudz la­sīti, un pēdējais lasītājs dabūja tos tādās driskās, kas vairs nekur nebija lietojamas. Jautājuma vietā: par cik, mīļais, pārdevi auzas? kā izmantoji vakar uzkritušo sniegu? runāja: ko raksta avīzēs? vai Napoleons nav atkal no salas izlaists? Tirgotāji no tā loti baidījās, jo pilnīgi ticēja kāda pravieša pareģojumam, kurš jau trīs gadus sēdēja cietumā; pravietis bija atnācis nezin no kurienes, ar vīzēm kājās un kailādas kažociņā, kas stipri smirdēja pēc sapuvušām zivīm, un paslu­dināja, ka Napoleons ir antikrists un tiekot turēts akmens važā, aiz sešām sienām un septiņām jūrām, bet beidzot pār­raušot važu un uzvarēšot visu pasauli. Par pareģošanu pra­vietis, kā pienākas, nokļuva cietumā, bet savu darbu viņš bija padarījis un galīgi samulsinājis tirgotājus. Un ilgi vēl, noslē­guši pat visienesīgākos veikalus un pēc tam viesnīcā tēju dzerot, sprieda par antikristu. Arī daudzi no ierēdņiem un ievērojamākiem muižniekiem negribot sāka par to domāt un, misticisma pārņemti, kas toreiz, kā zināms, bija lielā modē, pat katram burtam, no kā sastāvēja vārds Napoleons, pie­šķīra kādu sevišķu nozīmi; daudzi viņā atklāja pat apokalip­ses ciparus. Tātad nav ko brīnīties, ka ierēdņi neviļus sāka domāt par šo lietu; tomēr drīz viņi apķērās, ievērodami, ka viņu iedomu spēks par daudz straujš un ka tas viss tā ne­maz nav. Domāja, domāja, sprieda, sprieda un beidzot no­sprieda, ka nebūtu nemaz lieki par visu to labi izprašņāt Nozdrevu. Tā kā viņš pirmais izpauda notikumu ar mirušām dvēselēm un stāvēja ar Čičikovu, tā sakot, kaut kādā tuvā sakarā, tātad, bez šaubām, arī zina kaut ko par viņa dzīve» apstākļiem, tad vēl vajadzēja uzzināt, ko teiks Nozdrevs.

Jocīgi ļaudis šie ierēdņu kungi un līdz ar viņiem arī visas

citas kārtas: viņi it labi zināja, ka Nozdrevs ir melkulis, ka viņam nevienā vārdā nevar ticēt, ne to mazāko nieku, bet to­mēr griezās tieši pie viņa. Ej tu izkaro ar cilvēku! dievam viņš netic, bet, ja deguna gals niez, tad tic, ka visādā ziņā jāmirst; viņš palaidīs neievērotu dzejnieka darbu, kas skaidrs kā diena un kas izdveš īstu harmoniju un augstu, bet vien­kāršu gudrību, bet kārīgi ķersies pie tā, kur kāds veikls nie- kalbis samuldējis, sašķeterējis, .pārgrozījis un izķēmojis dabu, un tas viņam patīk, un viņš sāks kliegt: lūk, tā ir īsta sirds noslēpumu pazīšana! visu savu mūžu viņš ieskatījis, ka ārsti nav graša vērti, bet beidzot griežas pie vecenes, kas dziedē ar vārdošanu un pūšļošanu, vai, kas vēl labāk, pats izdomā kaut kādas drapes no diezin kādiem mēsliem un dievs viņu zina kādēļ iedomājas, ka tas vislabākais līdzeklis pret viņa slimību. Protams, mūsu ierēdņa kungus pa daļai var at­vainot, tādēļ ka viņiem bija patiesi smags stāvoklis. Saka, ka slīcējs ķeroties pie mazākās skaidiņas, un viņam tad nemaz neienāk prātā, ka uz skaidiņas tikko var muša uzmesties, bet viņš sver pudus četrus vai pat visus piecus; bet tad viņam nekas nekrīt prātā, un viņš ķeras pie skaidiņas. Tā arī mūsu kungi beidzot ķērās pie Nozdreva. Policijmeistars tūliņ aiz­sūtīja viņam zīmīti un ielūdza viņu uz vakaru, un iecirkņa uzraugs, botfortos, ar valdzinošu sārtumu vaigos, tai pašā mirklī, ar roku pieturēdams zobenu, palēkdamies traucās uz Nozdreva dzīvokli. Nozdrevs bija iesācis loti svarīgu darbu; veselas četras dienas nebija izgājis no istabas, neviena ne­laida pie sevis un ēdienu lika pasņiegt pa lodziņu, — ar vārdu, bija pat kļuvis vājš un zaļš. Darbs prasīja ļoti lielu uzmanību: no vairāk desmit duču spēļu kāršu viņš sastādīja vienu spēli, kam vajadzēja būt tik trāpīgai, ka uz to var pa­ļauties kā uz visuzticamāko draugu. Vēl bija ko strādāt ma­zākais divas nedēļas; pa visu šo laiku Porfirijam bija jātīra Medeļanas kucēnam naba-ar sevišķu suku un jāmazgā trīs reizes dienā ar ziepēm. Nozdrevs bija Joti dusmīgs par to, ka iztraucēja viņa vientulību; vispirms viņš sūtīja iecirkņa uzraugu pie velna, bet, kad pilsētas galvas zīmītē izlasīja, ka var gadīties laba uzdzīve, jo viesībās gaidāms arī kāds jauns viesis, tūliņ atmaiga, uz ātru roku aizslēdza istabu ar at­slēgu, apģērbās, kā nu gadījās, un steidzās pie viņiem. Noz­dreva izskaidrojumi, liecības, apsvērumi bija pilnīgā pret­statā ierēdņu kungu domām un spriedumiem, viņu beidza­mās aizdomas tika sajauktas. Tas patiesi bija cilvēks, kas ne­pazina šaubīšanos; un cik daudz svārstīšanās un nedrošības bija ierēdņu hipotēzēs, par tik drošs un nešaubīgs viņš bija savos spriedumos. Uz visiem punktiem viņš atbildēja pat bez mazākās stomīšanās, pateica, ka Čičikovs esot sapircis miru­šās dveseles par vairāk tūkstoš rubļiem un ka pats esot vi­ņam pārdevis, tāpēc ka neredzot iemesla, kāpēc nepārdot; uz jautājumu: vai viņš neesot spiegs un vai viņš nepūlas kaut ko izzināt, Nozdrevs atbildēja, ka esot spiegs, ka jau skolā, kur viņi kopā mācījušies, viņš ticis saukts par fiskali un ka par to biedri, to skaitā arī viņš, tā viņu piekāvuši, ka pie de­niņiem bijis vajadzīgs pielikt 240 dēles, tas ir, viņš gribēja teikt 40, bet 200 paspruka kaut kā pats no sevis. Uz jautā­jumu: vai viņš netaisa viltotu naudu, viņš atbildēja, ka taisa, un sakarā ar to izstāstīja anekdotu par Cičikova apbrīnojamo veiklību, ka, uzzinot, ka viņa mājā atrodas kādi divi miljoni rubju viltotu asignāciju, māja aizzīmogota un pielikti sargi pa divi zaldatiem pie katrām durvīm, bet Čičikovs viena naktī visu naudu pārmainījis, tā ka otrā dienā, kad noņemti zīmogi, redzējuši, ka visas asignacijas ir īstas. Uz jautājumu, vai Cičikovam tiešām bijis nodoms aizvest gubernatora meitu un vai tiesa, ka viņš pats apsolījies šai lietā piedalīties un palīdzēt, Nozdrevs atbildēja, ka palīdzējis, un, .ja viņa ne­būtu, tad nekas neiznāktu, te viņš apķērās, ka gluži aplam samelojies un ka ar to var sev uzvelt nepatikšanas, bet mēli neparko nevarēja savaldīt. Un, patiesi, bija arī grūti, tāpēc ka paši no sevis radās tik interesanti sīkumi, kurus nekādā ziņā nevarēja laist garām: pat sādža tika nosaukta pie vārda, kur atradās tās draudzes baznīca, kur bija nolikts laulāties; proti, sādžu sauca par Truchmačevku un popu par Sidora tēvu, par laulāšanu 75 rubļus; bet pops nebūtu bijis mierā, ja pats Nozdrevs nebūtu viņu pabaidījis, solīdamies sūdzēt par to, ka tas salaulājis klēts sargu Michailu ar kūmu; pats viņš esot apsolījis savu karieti un izgādājis, lai visās stacijās būtu zirgu maiņas. Sīkumi sniedzās tik tālu, ka sāka pat saukt pie vārda kučierus. Mēģināja arī par Napoleonu ieminēties, bet paši nožēloja, ka bija mēģinājuši, tāpēc ka Nozdrevs sāka stāstīt tādas blēņas, kam nebija ne mazākās līdzības ne tikai ar patiesību, bet pat ne ar ko, tā ka ierēdņi nopūzdamies aiz­gāja projām; tikai policijmeistars viens pats vēl ilgi klausī­jās, domādams, ka mazākais tālāk taču kaut kas būs; bet bei­dzot ari tas, ar roku atmetis, sacīja: velns zina, ko muld! Un visi atzina, ka gar vērsi var mocīties, cik patīk, bet piena no viņa neizslauksi. Un ierēdņi palika vēl sliktākā stāvoklī, nekā bija agrāk, jo sapulce beidzās ar to, ka viņi neparko ne­varēja uzzināt, kas ir Čičikovs. Nu Joti gaiši parādījās, kāds radījums ir cilvēks: gudrs, saprātīgs, apķērīgs viņš ir pie visa, kas zīmējas uz citiem, bet ne uz sevi pašu: ar kādiem piesardzīgiem un stingriem padomiem viņš pamāca citus grū­tos dzīves apstākļos! Lūk, gudra galva! pūlis kliedz: cik pat­stāvīgs raksturs! Bet, ja šai gudrajai galvai uzbrūk posts un ja viņš pats kādreiz nokjūst smagos dzīves apstākļos, kur tad paliek raksturs, nelokāmais vīrs tad pavisam apjucis un pār­vērties par nožēlojamu bailuli, par niecīgu, vāju bērnu vai it vienkārši par fitjuku, kā Nozdrevs saka.

Nav zināms, kādēļ visi šie spriedumi, baumas un prātojumi visvairāk ietekmēja nabaga prokuroru. Viss tas iedarbojās uz viņu tādā mērā, ka viņš, mājās pārgājis, sāka domāt, domāt un piepeši, kā saka, ne no šī, ne no tā nomira. Vai nu viņu bija ķērusi trieka vai kas cits, tikai kā krita no krēsla augš­pēdu uz grīdas un bija pagalam. Kā jau parasts, tuvinieki sasita rokas, iekliedzās: «ak mans dievs!» un nosūtīja pēc ārsta, lai nolaistu asinis, bet redzēja, ka prokurors bija jau līķis. Tad tikai ar līdzjutību uzzināja, ka nelaiķim patiesi bijusi dvēsele, kaut gan viņš aiz savas kautrības to nekad ne­bija rādījis. Bet nāves parādīšanās, neievērojamam vīram mirstot, bija tikpat briesmīga, cik briesmīga tā varenam: tas, kas vēl nesen bija staigājis, kustējies, spēlējis vistu, parak­stījis dažādus papīrus, un tik bieži bija redzams ierēdņu vidū ar savām biezajām uzacīm un mirkšķinošo aci, tagad gulēja uz galda, kreisā acs vairs nemaz nemirkšķināja, bet viena uz­acs vēl bija pacelta un, likās, it kā ko jautātu. Ko nelaiķis jautāja: kādēļ viņš mira vai kādēļ dzīvoja, to tikai dievs zina.

Bet tas taču aplam! tas ne pēc kā neizskatās! tas nav iespē­jams, ka ierēdņi tā varētu paši sevi nobaidīt, izdomāt tādas muļķības, tā noklīst no patiesības, kad pat bērnam sapro­tams, kas par lietu! Tā izsauksies daudzi lasītāji un pārmetīs autoram aplamības vai nosauks'nabaga ierēdņus par muļ­ķiem, tāpēc ka cilvēks ar vārdu muļķis ļoti devīgs, un gatavs vai divdesmit reižu dienā likt to dzirdēt savam tuvākam. Pie­tiek, ja tev starp deviņām labām īpašībām ir viena muļķīga, lai tu kļūtu nosaukts par muļķi, nevērojot deviņas labās.

Lasītājiem viegli spriest, lūkojoties no sava mierīgā kaktiņa un no augšienes, no kurienes redzams viss apvārsnis un viss, kas notiek apakšā, kur cilvēks var redzēt tikai tuvāko priekš­metu. Un vispārīgā cilvēces vēsturē ir daudz veselu gadsim­tu, kurus, liekas, varētu izsvītrot un iznīcināt kā nevaja­dzīgus. Pasaulē ir notikušas daudzas maldīšanās, kuras, kā liekas, tagad ir bērns neizdarītu. Kādus līkumainus, nomaļus, šaurus, neizbrienamus ceļus, kas noved tālu sāņus, ir gājusi cilvēce, cenzdamās aizsniegt mūžīgo patiesību, kaut gan tās priekšā bijis vaļā taisnais ceļš, līdzīgi ceļam, kas ved uz brī­nišķīgu templi, kurš līdzinās valdnieka mītnei. Tas ir pla­tāks un krāšņāks par visiem ceļiem, to apspīd saule un visu nakti apgaismo uguņi, bet cilvēki tam gāja garām aklā tumsā. Un cik reižu, jau virzīti no debesīm nākošās sapra­šanas, arī te viņi pratuši atkāpties un nomaldīties sānis, pra­tuši baltas dienas laikā no jauna ieklīst neizbrienamos čūk- slājos, atkal pratuši iepūst viens otram acīs aklības miglu un, tiekdamies pēc maldugunīm, pratuši gan nonākt pie bez­dibeņa, lai tad viens otram šausmās jautātu: kur izeja, kur ir ceļš? Tagadējā paaudze visu to skaidri redz, brīnās par mal­dīšanos un smejas par savu senču nejēgu, nesaprazdama, ka šī vēsture atzīmēta ar debess uguni un kliedz tanī katrs burts, ka tas pats redzīgais pirksts no visām pusēm norāda taisni uz viņu, uz viņu, uz tagadējo paaudzi, bet tagadējā paaudze smejas un pašapzinīgi, lepni uzsāk jaunus maldus, par ko pēcnācēji atkal tāpat pasmiesies.

Čičikovs par visu to nekā nezināja. Kā par spīti tai laikā viņš bija mazliet saaukstējies un saslimis ar flusu un nelielu kakla iekaisumu, kas daudzu mūsu guberņu pilsētu klimatā bieži notiek. Lai dzīve, dievs pasarg, nebeigtos kaut kā bez pēcnācējiem, viņš labāk bija nolēmis dienas trīs nosēdēt istabā. Sajās dienās viņš nemitīgi skaloja rīkli ar pienu un vīģēm, kuras pēc tam apēda, un nēsāja pie vaiga piesietu spilventiņu ar kumelītēm un kamparu. Vēlēdamies kaut kā laiku kavēt, viņš sastādīja vairākus jaunus, daudz plašākus visu pirkto zemnieku sarakstus, izlasīja pat kādu sējumu no hercogienes Lavaljeras, ko bija atradis ceļa «omā, pārlūkoja savā lādītē visus priekšmetus un zīmītes, kas tanī bija iekšā, šo to pārlasīja pat divi reizes, bet viss tas viņam stipri ap­nika. Viņš nekādi nevarēja saprast, ko tas nozīmē, ka ne­viens pilsētas ierēdnis nav ne reizes pie viņa atbraucis un apjautājies par viņa veselību, kurpretī vēl nesen viesnīcas priekšā vienmēr stāvēja gan pastmeistara, gan prokurora, gan priekšsēdētāja droška. Viņš raustīja tikai plecus, pa istabu staigādams. Beidzot viņš sajutās labāk un kļuva, dievs zina, cik priecīgs, kad redzēja, ka jau ir iespēja iziet tīrā gaisā. Nekavējoties viņš ķērās pie tualetes, atvēra savu lādīti, ielēja glāzē karstu ūdeni, izņēma bārdas nazi un ziepes un sāka skūties, ko jau sen bija vajadzīgs darīt: tāpēc, ka, zodu aptaustījis un spogulī palūkojies, pats sacīja: «lūk, kādi meži saauguši!» Un, patiesi, meži, ne meži, bet zodu un vaigus sedza diezgan biezi rugāji. Noskuvies, viņš sāka tik ātri un steidzīgi ģērbties, ka tikko neizlēca no biksēm. Beidzot viņš bija apģērbies, ar odekolonu salaistījies un, vaigu drošības pēc apsējis, silti ietinies, izgāja uz ielas. Kā katra vesela kļu­vuša, tā arī viņa pastaigāšanās bija kā svētki. Ko vien viņš redzēja, viss viņam izlikās it kā smejamies, ir nami, ir ielas, ir garām ejošie zemnieki, kas, taisnību sakot, bija diezgan nopietni, no kuriem dažs labs jau bija paspējis savam tuvā­kajam iekraut pa ausi. Vispirms viņš bija nodomājis apcie­mot gubernatoru. Ejot viņam šaudījās pa galvu visādas do­mas; visvairāk viņš kavējās pie gaišmates, iztēle jau sāka kļūt rotaļīga, un viņš pats jau sāka drusku jokot un par sevi pašu smieties. Tādā noskaņojumā viņš nonāca gubernatora durvju priekšā. Priekšnamā viņš jau sāka žigli novilkt šineli,, kad šveicars viņu pārsteidza ar pavisam negaidītiem vār­diem: nav pavēlēts pieņemt!

«Kā, ko tu runā, tu laikam mani nepazīsti? tu paskaties, uzmanīgāk sejā!» teica viņam Čičikovs.

«Kā nepazīstu! neredzu jūs pirmoreiz,» sacīja šveicars: «Tikai jūs nav brīv laist iekšā, citus visus var.»

«Te nu bija! kādēļ? kāpēc?»

«Tāda pavēle, tā, laikam, arī vajadzīgs,» sacīja šveicars un beigās vēl piebada: «iā». Pēc tam viņš nostājās ļoti brīvi, no- laipnības, ar kādu viņš agrāk steidzās viņam palīdzēt novilkt šineli, nekas nebija palicis. Kā likās, viņš domāja: ehe! ja jau kungi tevi dzen no mājas laukā, tad, redzams, tu tāds die­delnieks vien §si!

«Nesaprotami!» sevī nodomāja Čičikovs un tūliņ devās pie- palatas priekšsēdētāja, bet, viņu ieraudzījis, palatas priekš­sēdētājs tā samulsa, ka nevarēja ne divus vārdus izteikt un. sarunāja tādus niekus, ka pat viņiem abiem bija kauns par to. No viņa aizejot, pa ce]u Čičikovs visādi pūlējās izprast, ko priekšsēdētājs ar to gribējis teikt, uz ko zīmējas viņa vārdi, bet it nekā nevarēja saprast. Pēc tam iegāja arī pie citiem: pie policijmeistara, vicegubernatora, pastmeistara, bet tie viņu vai pavisam nepieņēma, vai arī saņēma tik dīvaini, ru­nāja tik piespiesti un nesaprotami, tā apmulsa, un no visa tā iznāca tāda putra, ka viņš sāka šaubīties par viņu sma­dzeņu veselību. Pamēģināja vēl pie viena otra pieiet, lai, ma­zākais, dabūtu zināt cēloni, bet nekādu cēloni nenoskaidroja. Kā pusmiegā viņš klida bez kāda mērķa pa pilsētu, nevarē­dams izprast, vai viņš kļuvis ārprātīgs, vai ierēdņi galvu pa­zaudējuši, vai tas notiek pa sapņiem, vai arī nomodā ievārī- jusies trakāka putra nekā sapnis. Labi vēlu, gandrīz krēslā, viņš atgriezās viesnīcā, no kuras bija izgājis ļoti jautrā omā, un no īgnuma lika sev atnest tēju. Izklaidīgi, kaut kādās mulsās pārdomās par savu dīvaino stāvokli, viņš sāka ieliet tēju, bet piepeši durvis atvērās un istabā gluži negaidīts ienāca Nozdrevs.

«Lūk, paruna saka: priekš drauga septiņas verstis nav līkums!» viņš teica, cepuri noņemdams: «eju garām, redzu, logā uguns, iešu iekšā, nodomāju, droši vien vēl neguļ. A! cik labi, ka tev tēja uz galda, ar prieku izdzeršu tasīti: šo­dien pusdienā pārēdos visādus draņķus, manu, ka vēdērā jau ceļas nekārtības. Pavēli piebāzt man pīpi. Kur tava pīpe?»

«Es taču pīpi nepīpēju,» Čičikovs sausi atbildēja.

«Nieki, it kā es nezinātu, ka tu esi pīpmanis. Ei! kā sauc tavu sulaini? Ei Vachramej, paklausies.»

«Ne Vachramejs, bet Petruška.»

«Kā? Agrāk tev taču bija Vachramejs.»

«Man nekāds Vachramejs nekad nav bijis.»

«Jā, tiesa, Derebinam ir Vachramejs. Iedomājies, kāda laime Derebinam: viņa mātes māsa sastrīdējusies ar dēlu par to, ka tas apņēmis par sievu dzimtcilvēku, un tagad visu muižu norakstījusi Derebinam. Es domāju, tāda mātes māsa katram būtu patīkama! Bet kādēļ tu, brāl, no visiem tā at­svešinies, nekur vairs neej? Nu jā, es jau zinu, ka tu daž­reiz nodarbojies ar zinībām, ka mīli lasīt (kāpēc Nozdrevs bija nācis pie slēdziena, ka mūsu varonis nodarbojas ar zinī­bām un mīl lasīt, to mēs, jāatzīstas, nemākam teikt, un pats Čičikovs vēl mazāk). Ak bāliņ Čičikov, kaut tikai tu būtu re­dzējis . .. nudien, būtu laba viela tavām satiras dāvanām (kāpēc Cičikovam bija satiras dāvanas, tas arī nav zināms). Iedomājies, brāl, mēs spēlējām kārtis pie tirgotāja Lichačeva, tad ta bija smiekli! Perependevs, kas arī tur bija, saka, kaut tagad te būtu Čičikovs, tam būtu pa zobam!… (bet Čičikovs savu mūžu nebija pazinis nevienu Perependevu). Bet atzīs­ties, bāliņ, toreiz tu gan slikti uzvedies, vai atminies, kad mēs dambreti spēlējām, es taču vinnēju … Jā, brāl, nudien, tu mani vienkārši izjokoji. Bet velns viņu zina, es nekādi ne­varu dusmoties. Aizvakar ar priekšsēdētāju … Ak jā! man tev jāsaka, ka pilsētā visi pret tevi: viņi domā, ka tu taisot viltotu naudu, piesējās man, bet es tevi stingri aizstāvēju, sastāstīju viņiem, ka ar tevi esmu kopā mācījies, ka pazinu tavu tēvu; un, ko tur vēl runāt, aizbāzu viņiem visiem mutes.»

«Es taisot viltotu naudu?» iekliedzās Čičikovs, no krēsla pieceldamies.

«Tomēr, kādēļ tu esi viņus tā pārbaidījis?» Nozdrevs tur­pināja. «Viņi, velns zina, no bailēm prātu zaudējuši: ieskata tevi par laupītāju un par spiegu … Bet prokurors no bailēm pat nomira, rīt būs bēres. Vai tu nebūsi? Viņi, taisnību sakot, baidās no jaunā ģenerālgubernatora, ka tevis dēj kaut kas nenotiek; bet es par ģenerālgubernatoru domāju, ka, ja viņš cels degunu par augstu un būs lepns, ar muižniecību viņš nekā neizdarīs. Muižniecība grib laipnību, vai ne? Protams, var savā kabinetā ieslēgties un neizrīkot nevienu balli, bet kas ar to ir panākts? Ar to nekas nav iegūts. Bet tu tomēr, Čičikov, esi iesācis riskantu lietu.»

«Kas par riskantu lietu?» nemierīgi jautāja Čičikovs.

«Nu, gubernatora meitu aizvest. Es, taisnību sakot, to gai­dīju, nudien, gaidīju! Kad jūs ballē pirmoreiz kopā ierau­dzīju, tūliņ nodomāju, nu, domāju, Čičikovs jau par velti ne­pūlas … Tomēr aplam esi taisījis tādu izvēli: es pie viņas nekā pievilciga neatradu. Bet Bikusovam ir viena radiniece, māsas meita, tā, lūk, ir meiča, ka prieks uzskatīt.»

«Nu, ko tu, ko tu muldi! Gubernatora meitu aizvest, ko tas nozīmē?» runāja Čičikovs, acis ieplētis.

«Nu, bāliņ, kādēj tu esi tik noslēpumains cilvēks! Es, tais­nību sakot, tikai tādēļ pie tevis atnācu: gribu tev labprāt palīdzēt. Lai notiek: paturēšu tev kroni, došu tev savu ka­rieti, zirgus, bet tikai ar norunu: tev jāaizdod man trīs tūk­stoši rubļu. Man, bāliņ, tagad nauda ārkārtīgi vajadzīga!»

Kamēr Nozdrevs pļāpāja, Čičikovs vairāk reižu berzēja sev acis, vēlēdamies pārliecināties, vai viņš to nedzird pa sap­ņiem. Viltotas naudas taisītājs, gubernatora meitas aizvešana, prokurora nāve, kam viņš it kā par iemeslu, ģenerālguber­natora atbraukšana — viss tas viņu krietni izbiedēja. Nu ja tā ir, viņš pie sevis nodomāja, tad vairs nav ko kavēties, tad jāsteidzas no šejienes ātrāk projām.

Viņš pūlējās no Nozdreva tikt drīzāk vajā, tūliņ atsauca Selifanu un pavēlēja viņam rīta ausmā būt gatavam, tā ka rīt pulksten sešos visādā ziņā var izbraukt no pilsētas, lai viss ir sarīkots, puskariete izsmērēta utt., utt. Selifans atbildēja: klausos, Pāvel Ivanovič, un tomēr labu brītiņu apstājās pie durvīm, ne no vietas nekustēdamies. Petruškam kungs tūliņ pavēlēja izvilkt no gultas apakšas ceļa somu, ko jau bija hp- klājusi bieza putekļu kārta, un kopā ar viņu bez sevišķas šķirošanas sāka tanī iepakāt visādas lietas: zeķes, kreklus, mazgātu un nemazgātu vēju, zābaku liestes, kalendaru … Viss tas tika sakrauts, kā gadījās; viņš gribēja visādā ziņā būt gatavs no vakara, lai rītā nebūtu nekāda kavēšanās. Pie durvīm brītiņu pastāvējis, Selifans beidzot loti lēnām izgāja no istabas. Lēni, cik lēni tik var iedomāties, viņš kāpa pa kāpnēm lejā, pamezdams uz to izmīdītajiem pakāpieniem no slapjiem zābakiem pēdas, un ilgi viņš kasīja ar roku pakausi. Ko nozīmēja šī kasīšana? un ko tā vispārīgi nozīmē? Vai dusmas par to, ka rītdien nav izdevies nodomātais gājiens uz krogu ar savu draugu, kas ģērbies nosmulētā, ar jostu ap­joztā kažokā, vai arī jaunajā vietā bija radies kāds sirds- āķītis, un tagad jāpamet pie vārtiem stāvēšana un politiskā balto roku turēšana tajā stundā, kad pār pilsētu klājas krēsla, kad jauneklis sarkanā kreklā trinkšķina uz balalaikas saimes priekšā, un pa dienu izstrādājušies ļautiņi risina klusas sa­runas? Vai, varbūt, vienkārši bija žēl šķirties no iesildītās vietas saimes virtuvē, zem kažociņa krāsns tuvumā, un no kāpostiem ar mīkstu pilsētas pīrāgu, lai no jauna atkal lietū un negaisā un visādas ceļa mokas pārciešot klejotu no vienas vietas uz otru? Dievs viņu zina, neuzminēsi. Krievu ļaudīm daudz un dažādas nozīmes ir pakauša kasīšanai.