Mirušās dvēseles

III N O D A Ļ A

Bet Čičikovs lielā labsajūtā sēdēja savā puskarietē, kas jau sen ripoja pa lielceļu. No iepriekšējās nodaļas jau redzams, kas bija viņa gaumes un tieksmju galvenais priekšmets, un tāpēc nav brīnums, ka drīz vien viņš tam pilnīgi nodevās ar miesu un dvēseli. Nodomi, aprēķini un apsvērumi, kas klīda pa viņa seju acīm redzot bija ļoti patīkami; jo ik brīdi iezīmēja apmierināta smīna pēdas. Ar tiem aizņemts, viņš neievēroja, ka viņa kučieris, ar Maņilova saimes ļaužu uzņemšanu ap­mierināts, taisīja visai prātīgas piezīmes labajā pusē piejūg­tajam lāsainajam zirgam. Sis lāsumainais zirgs bija liels vilt­nieks un izlikās tikai, it kā vilktu, turpretī ilksīs ejošais bēris un kreisā pusē piejūgtais gaiši brūnais, ko sauca par priekš­sēdētāju, tāpēc ka bija pirkts no kāda priekšsēdētāja, pūlējās ar visu sirdi, tā ka pat viņu acīs varēja vērot patiku, kuru viņi no tā ieguva. «Blēžojies vien, blēžojies! gan es tevi pār- blēdīšu!» runāja Selifans, paceldamies un sliņķim ar pātagu uzcirzdams. «Zini savu darbu, lupatu vācietis! Bēris cienījams zirgs, viņš izpilda savu pienākumu, es viņam labprāt kādu mēriņu piemetīšu, tāpēc ka viņš cienījams zirgs un priekš­sēdētājs arī labs zirgs … Nu, nu! ko skurini ausis? Tu, muļķi, klausies, ja runā! es tev, mežoni, slikta nemācīšu. Re, kur nu lien!» Te viņš atkal uzcirta viņam ar pātagu, piebilzdams: «Ū, barbar, tu nolādētais Bonaparts!…» Pēc tam uzkliedza vi­siem: «ei, jūs, mīlīši!» un uzišāva visiem trim, šoreiz nevis sodīdams, bet lai parādītu, ka ar viņiem ir apmierināts. Guvis tādu baudu, viņš vērsās atkal ar runu pie lāsumainā: «tu domā, ka apslēpsi savu uzvešanos. Nē, dzīvo pēc taisnības, ja gribi, lai tevi cienītu. Lūk, tam muižniekam, pie kā mēs bi­jām», ir labi ļaudis. Es labprāt parunāju, ja cilvēks ir labs; ar labu cilvēku vienmēr esmu biedros, tuvs draugs: vai glāzi tējas kopā izdzert, vai uzkost — labprāt, ja ir labs cilvēks. Labu cilvēku katrs godās. Lūk, mūsu kungu katrs godā, tāpēc ka viņš, vai dzirdi, ir ķeizaram kalpojis, viņš ir kaleģu pa­domnieks …»

Tā spriedelēdams, Selifans beidzot nokļuva pie vistālā­kajām abstrakcijām. Ja Čičikovs būtu ieklausījies, viņš iz­dzirdētu dažādus uz viņa personu attiecošos sīkumus; bet viņa domas tā bija aizņemtas ar savu priekšmetu, ka vienīgi tikai stiprs pērkona grāviens piespieda viņu atmosties un pa­raudzīties visapkārt: visa debess bija klāta mākoņiem un uz putekļainā pasta ceļa krita iietus lāses. Beidzot pērkons norī­bēja vēl stiprāk un tuvāk, un pēkšņi lietus sāka gāzt kā no spaiņa. No sākuma, šķībi iegriezies, tas cirta kulbas virsai pa vieniem sāniem, tad pa otriem, pēc tam, grozījis uzbrukuma veidu, sākdams taisni no augšas, bungoja tai pa virsu; beidzot šļakatas sāka līt viņam sejā. Tas lika viņam aizvilkt ādas priekškaru ar diviem apaļiem lodziņiem, kas bija ietaisīti, lai varētu aplūkot ceļa skatus, un pavēlēja Selifanam braukt ātrāk. Selifans, arī pašā runas vidū pārtraukts, noskārta, ka. tiešām nevajag kavēties, izvilka no bukas apakšas kādu pal­traku no pelēkas vadmalas, uzvilka to mugurā, saķēra grožus rokās un uzkliedza savam trijjūgam, kas tikko tikko vilka kājas, jo juta patīkamu nogurumu no pamācīgām runām. Bet Selifans nekādi nevarēja atminēties, vai diviem vai trim pa­griezieniem bija garām pabraucis. Apdomājis un atcerējies vairāk ceļu, viņš saprata, ka daudz ir bijis pagriezienu, ku­riem visiem aizbraucis garām. Taču krievu cilvēks izšķirīgos brīžos arvien atjautīs, kas darāms, neielaižoties tālā spriede­lēšanā, tad, pagriezis pa pirmo krusta ceļu pa labi, viņš uz­kliedza: «ei jūs, cienījamie draugi!» un aizaulekšoja, ko spēja, nemaz nedomādams, uz kurieni izvēlētais ceļš aizvedīs.

Lietus, kā likās, bija sataisījies uz ilgu līšanu. Ceļa putekļi ātri pārvērtās par dubļiem, un zirgiem ar katru brīdi bija grūtāk vilkt puskarieti. Čičikovs jau sāka stipri uztraukties, tik ilgi neredzēdams Sobakeviča sādžu. Pēc viņa aprēķina jau sen bija laiks to sasniegt. Viņš apskatījās uz visām pu­sēm, bet bija tik tumšs, ka nevarēja nekā saredzēt.

«Selifan!» viņš beidzot sacīja, izliecies no karietes.

«Ko, kungs?» atsaucās Selifans.

«Paskaties, vai nav redzama sādža!»

«Nē, kungs, nekur nav redzama!» Pēc tam Selifans, ar pā­tagu vicinādams, uzsāka dziesmu, ne dziesmu, bet kaut ko tik garu, kam ir gala nebija. Tanī bija viss kas: visi uzmu­dinošie un pamācošie izsaucieni, ar kuriem Krievijā no viena gala līdz otram apveltī zirgus, visāda veida īpašības vārdi bez kādas izvēles, kas tikai pirmais gadās uz mēles. Tā nonāca tiktāl, ka beidzot viņš savus zirgus sāka saukt par sekre­tāriem.

Pa tam Čičikovs sāka ievērot, ka puskariete šūpojas uz visām pusēm un apveltī viņu stipriem grūdieniem; tas lika viņam nojaust, ka viņi ir nogriezušies no ceļa un acīm redzot brauc pa uzecētu lauku. Selifans to arī, kā likās, noskārta, bet nesacīja ne vārda.

«Ko, blēdi, pa kādu ceļu tu brauc?» jautāja Čičikovs.

«Nu ko tad, kungs, lai dara, tāds laiks; ne pātagu nevari redzēt, tāda tumsa!» To teicis, viņš tā sagāza puskarieti uz sāniem, ka Cičikovam bija ar abām rokām jāpieturas. Nu tikai viņš ievēroja, ka Selifans ir iedzēries.

«Turi, turi, apgāzīsi!» viņš tam kliedza.

«Nē, kungs, kā nu var, lai es apgāztu,» atbildēja Selifans. «Apgāzt nav labi, to es pats zinu: es neparko neapgāzīšu.» Pēc tam viņš sāka lēnām griezt puskarieti, grieza, grieza un beidzot arī pavisam apgāza to uz sāniem. Čičikovs ar rokām un kājām iekrita dubļos. Selifans zirgus tomēr apturēja; kaut gan viņi arī paši būtu apstājušies, jo bija stipri nokusuši. Tāds negaidīts gadījums viņu pavisam pārsteidza. No bukas nokāpis, viņš, rokas sānos iespiedis, nostājās puskarietes priekšā, kamēr kungs kārpījās pa dubļiem, pūlēdamies no tiem izrāpties, un, drusku padomājis, piebilda: «Paraug, ap­krita gan!»

«Tu esi piedzēris kā kurpnieks!» teica Čičikovs.

«Nē, kungs, kā nu es varu būt piedzēris! Es zinu, ka nav laba lieta būt piedzērušam. Ar draugu parunāju, tāpēc ka ar labu cilvēku var parunāt, tur nav nekā slikta; un kopā uzko­dām. Uzkošana nav slikta lieta; ar labu cilvēku var uzkost.»

«Bet ko es tev pēdējo reizi teicu, kad biji piedzēris? ko? vai esi aizmirsis?» teica Čičikovs.

«Nē, jūsu labdzimtība, kā nu es varu aizmirst. Es jau savu lietu zinu. Es zinu, ka nav labi būt piedzērušam. Ar labu cilvēku parunāju, tāpēc ka …»

«Kad es tevi iepēršu, tad zināsi, kā ar labu cilvēku jārunā.»

«Kā jūsu žēlastībai labpatiksies,» atbildēja Selifans, būdams ar visu mierā, «kad izpērt, tad izpērt; es nemaz tam nepreto­jos. Kāpēc tad neizpērt, ja vajadzīgs, tā ir kunga griba. Vajag izpērt, tāpēc ka zemnieks izlaižas, kārtība jāievēro. Ja esmu pelnījis, tad kul mani; kāpēc tad nekult?»

Uz tādu spriedelējumu kungs nepavisam neattapās, ko at­bildēt. Bet tanī brīdī, likās, pats liktenis par viņu nolēmis ap­žēloties. Tālumā bija dzirdama suņu riešana. No tā ieprieci­nātais Čičikovs lika braukt uz priekšu. Krievu kučierim acu vietā ir laba nojauta, tāpēc gadās, ka viņš, acis aiztaisījis, dažreiz aulekšo cik jaudas un vienmēr kaut kur aizbrauc. Selifans, nekā neredzēdams, uzbrauca taisni ciemam un ap­stājās tikai tad, kad puskariete ar ilksīm atsitās pret žogu un galīgi vairs nekur nebija iespējams braukt. Čičikovs caur lietus gāzi ieraudzīja tikai kaut ko jumtam līdzīgu. Viņš sūtīja Selifanu uzmeklēt vārtus, kas, bez šaubām, būtu vilcies ilgi, ja Krievijā šveicaru vietā nebūtu niknu suņu, kuri pieteica viņu tik skaļi, ka viņš pielika pirkstus pie ausīm. Vienā lo­dziņā pazibēja uguns un ar miglainu straumi aizsniedza žogu, parādot mūsu ceļiniekiem vārtus. Selifans sāka klauvēt, un drīz kāds svārkā ietinies stāvs atvēra vārtiņus, izbāza pa tiem galvu, un kungs līdz ar kalpu izdzirdēja aizsmakušu sievietes balsi: «kas tur klauvē? ko trokšņo?»

«Ceļinieki, māmiņ, ielaid pārgulēt,» teica Čičikovs.

«Lūk, cik žigls,» atbildēja vecene: «kādā laikā atbraucis! Te tev nav vis iebraucamā vieta, te dzīvo muižniece.»

«Ko darīt, māmiņ, redz, no ceļa nomaldījāmies. Nevaram taču tādā laikā stepē gulēt.»

«Jā, laiks tumšs, nelāga laiks,» piezīmēja Selifans.

«Klusi, muļķi,» teica Čičikovs.

«Bet kas jūs tāds esat?» jautāja vecene.

«Muižnieks, māmiņ.»

Vārds muižnieks, šķiet, lika vecenei mazliet pārdomāt. «Pagaidiet, es pasacīšu cienmātei,» viņa noteica un pēc pāris minūtēm atgriezās ar vējlukturi rokā. Vārti atvērās. Uguns atspīdēja arī otrā logā. Sētā iebraukusi, puskariete apstājās neliela namiņa priekšā, ko tumsā lāgā nevarēja saskatīt. Tikai tā viena puse bija apgaismota no uguns, kas spīdēja pa logiem; nama priekšā bija redzama arī peļķe, uz ko tieši krita tā pati gaisma. Lietus skaļi grabēja pa koka jumtu un čurkstošām straumēm tecēja apakšā noliktajā mucā. Suņi pa tam rēja visvisādās balsīs, kādas vien iespējamas: viens, galvu uz augšu pacēlis, vilka tik gari un ar tādu rūpību, it kā viņš par to dabūtu dievs zina kādu algu; otrs ņēmās ātri kā zva­niķis; tam pa starpu kā pasta zvārgulis skanēja laikam kāda jauna kucēna neapklusināmais diskants, un visu to noslēdza bass, kas varbūt piederēja vecim ar īsta, nopietna suņa dabu, tāpēc ka viņš sēca aizsmacis, līdzīgi dziedātāja kontrabasam, kad koncerts pilnā spēkā, tenori pieceļas uz pirkstgaliem, stipri vēlēdamies izvilkt augsto noti, un visi, galvas atmetuši, stiepjas uz augšu, bet vienīgi viņš, neskūto smakru kakla lakatā iebāzis, nosēdies un gandrīz līdz zemei noliecies, laiž no turienes savu noti, no kuras stikli trīc un dreb. Jau no suņu riešanas vien, kas sastāvēja no tādiem muzikantiem, varēja noskārst, ka sādža nav maza; bet mūsu slapjais un nosalušais varonis par citu neko nedomāja kā tikai par gultu. Puskariete vēl nebija pilnīgi apstājusies, ka viņš jau uzlēca palievenī, paklupa un tikko nepakrita. Uz lieveņa atkal iz­nāca kāda sieviete, jaunāka kā pirmējā, bet tai loti līdzīga. Viņa ieveda viņu istabā. Čičikovs pārlaida pār to pāris ska­tienu: istaba bija tapsēta ar vecām svītrotām tapetēm; bildes, uz kurām bija kaut kādi putni, logu starpā; veclaicīgi, mazi spoguli ar tumšiem ietvariem, saritinājušos koku lapu veidā, aiz katra spoguļa bija aizbāzta vai nu vēstule, vai vecu kāršu spēle, vai arī zeķe; sienas pulkstenis ar puķēm uz ciparnī­cas … vairāk viņš nekā nevarēja apjaust. Viņš juta, ka acis līp ciet, it kā kāds tās būtu iesmērējis ar medu. Pēc brītiņa ienāca mājasmāte, jau padzīvojusi sieviete, ar ātri uzsietu nakts cepuri galvā un flaneli ap kaklu; viņa piederēja pie tām māmiņām, nelielu muižu īpašniecēm, kas gaužas par ne­ražu, zaudējumiem un mēdz pašķiebt galvu drusku uz vie­niem sāniem, taču tanī pašā laikā pamazām pilda ar naudu svītrotus maisiņus, ko glabā kumodu atvilktnēs. Vienā mai­siņā tiek salikti rubļi, otrā pusrubli, trešā kvarti, kaut gan no skata liekas, ka kumodē vairāk nekā nav kā tikai veļa, nakts jakas, dziju kamolīši un izārdīti rīta svārki, kuriem nolemts pārvērsties par kleitu, ja vecajā, svētku karašas un visādus sviesta raušus cepot, izdeg caurums vai arī pati no sevis noplīst. Bet kleita nesadeg, un ari pati no sevis neno­plīst: vecene ir taupīga, un rīta svārkam ilgi jānoguļ izārdītā veidā, iekām to līdz ar citām lupatām pēc testamenta manto māsas mazbērni kopā ar dažādiem citiem krāmiem.

Čičikovs atvainojās, ka traucējis viņu ar tik negaidītu iera­šanos. «Nekas, nekas,» mājasmāte atbildēja. «Dievs pasargi, kādā laikā esat atbraukuši! Tāds negaiss un slapjdraņķis, pēc ceļa vajadzētu gan kaut ko iekost, bet nakts laiks, nekā nevar pagādāt.»

Mājasmātes vārdus pārtrauca dīvaina šņākšana, tā ka vie­sis gandrīz izbijās; pēc trokšņa likās, it kā visa istaba būtu pilna ar čūskām; bet, uz augšu paskatījies, viņš apmierinājās, jo noprata, ka sienas pulkstenis taisās sist. Šņākšanai tūliņ sekoja krāciens, un, beidzot, visus spēkus saņēmis, tas nosita divi tādā skaņā, it kā kāds ar nūju dauzītu pa saplīsušu podu, pēc tam pendelis atkal turpināja tikšķēt pa labi un kreisi.

Čičikovs pateicās mājasmātei, sacīdams, ka viņam nekā nevajag, lai viņa ne par ko nepūlas, ka viņš vairāk nekā ne­grib kā tikai gultu, un vienīgi mēģināja uzzināt, kur atbrau­cis un vai tālu līdz muižniekam Sobakevičam, uz ko vecene atbildēja, ka tāda vārda neesot pat dzirdējusi un ka tāda muižnieka nemaz neesot.

«Vismaz Maņilovu jūs taču pazīstat?» jautāja Čičikovs.

«Kas tas Maņilovs tāds ir?»

«Muižnieks, māmiņ.»

«Nē, neesmu dzirdējusi, tāda muižnieka nav.»

«Kādi tad ir?»

«Bobrovs, Svinjins, Kanapatjevs, Charpakins, Trepakins, Pļešakovs.»

«Vai bagāti ļaudis, vai?»

«Nē, mīļais, pārāk bagātu nav. Kam divdesmit, kam trīs­desmit, bet tādu, kam simt dvēseļu, tādu nav.»

Čičikovs noprata, ka viņš iebraucis visai nomaļā kaktā. «Bet vismaz vai tālu līdz pilsētai?»

«Verstis sešdesmit būs. Cik žēl, ka man nav ko dot jums iekost; vai negribat, mīļais, tēju?»

«Pateicos, māmiņ. Nekā nevajag, tikai vienīgi gultu.»

«Taisnība, pēc tāda ceļa ļoti derīgi atpūsties. Lūk, mīļais, liecieties uz šī dīvana. Ei Fetiņja, atnes pēļus, spilvenus un palagu. Kādu laiku uzsūtījis dievs: tāds pērkons — man visu nakti dega svece svētbildes priekšā. Ek mīļo manu, tev jau kā veprim visa mugura un sāni dubļos! kur tā novārtījāties?»

«Paldies dievam, ka tikai novārtījos, jāpateicas, ka ribas neielauzu.»

«Ak kungs, kādas briesmas! Vai nevajadzētu ar kaut ko muguru ierīvēt?»

«Paldies, paldies. Nepūlieties, bet lieciet savai meitai iz­žāvēt un iztīrīt manas drēbes.»

«Vai dzirdi, Fetiņja!» mājasmāte sacīja sievietei, kas bija iznākusi uz lieveņa ar sveci pretī un kas jau bija paspējusi ienest pēli, ko purinādama ar rokām no abām pusēm, palaida istabā veselus spalvu plūdus. «Tu paņem viņu svārkus un bikses, papriekš izžauj tos uguns priekšā, kā to darīji ar ne­laiķa kunga drēbēm, tad izberzē un krietni izdauzi.»

«Klausos, cienmāt!» atbildēja Fetiņja, pēli ar palagu ap­klādama un spilvenus uzlikdama.

«Nu, lūk, tev gulta gatava,» teica mājasmāte. «Ardievu, mī]ais, vēlu labu nakti. Bet vai vēl ko nevajag? Varbūt, tu, mijais, esi ieradis, lai kāds pirms iemigšanas pakasītu kāju pēdas. Mans nelaiķis bez tā nemaz nevarēja iemigt.»

Taču viesis atsacījās arī no kāju pēdu kasīšanas. Mājasmāte aizgāja, un viņš tūliņ steidza izģērbties un atdeva Fetiņjai visu savu apģērbu, kā virs, tā arī apakšdrēbes, un Fetiņja, arī no savas puses labu nakti novēlējusi, aizstiepa šīs slapjās bruņas. Viens palicis, viņš ne bez prieka aplūkoja savu guļas vietu, kas sniedzās gandrīz līdz griestiem. Fetiņja, kā re­dzams, bija meistariene uzpurināt pēļus. Kad, krēslu pielicis, viņš ierāpās gultā, tā zem viņa noslīka gandrīz līdz pašai grīdai, un spalvas, no savas vietas izspiestas, izlidoja pa vi­siem istabas kaktiem. Sveci izpūtis, viņš apsedzās ar kokvilnas segu un, zem tās kliņģeri saritinājies, tūliņ ari aizmiga. Otrā rītā viņš atmodās diezgan vēlu. Saule spīdēja pa logu taisni viņam acīs, un mušas, kas vakar bija mierīgi gulējušas pie sienām un griestiem, visas tagad aplenca viņu: viena bija uzsēdusies viņam uz lūpas, otra uz auss, trešā mēģināja no­mesties uz pašas acs, bet to, kas aiz neuzmanības nosēdās tuvāk pie nāsīm, viņš pusmiegā ievilka degunā; tas lika viņam stipri šķaudīt, — apstāklis, kas bija par cēloni viņa atmodai. Pār istabu skatienu pārlaidis, viņš tagad ievēroja, ka ne uz visām bildēm bija putni: to starpā karājās ari Kutuzova ģī­metne un kāds eļļas krāsā gleznots vecis, mundierī ar sarka­niem aplokiem, kādus nēsāja Pāvila Petroviča laikā. Pulk­stenis atkal izlaida šņācienu un nosita desmit; pa durvīm kāda sieviete iebāza galvu, bet tūliņ atkal pazuda, jo Čičikovs, vēlēdamies labāk izgulēties, bija pilnīgi visu noģērbis. Pavī­dējusī seja viņam likās tā kā drusku pazīstama. Viņš sāka atcerēties: kas tā varēia būt, un beidzot atminējās, ka tā ir mājasmāte. Viņš apģērba kreklu; drēbes, jau izžāvētas un iztīrītas, atradās viņam blakus. Apģērbies, viņš piegāja pie spoguļa un nošķaudījās atkal tik stipri, ka tanī brīdī pie loga pienākušais tītars, logs bija ļoti zems, piepeši, ātri savā dīvainā valodā sāka viņam kaut ko stāstīt, kas laikam no­zīmēja «esiet vesels,» bet Čičikovs viņu nosauca par muļķi. Pie loga piegājis, viņš sāka apskatīt ainavu: loga priekšā, kā likās, bija vistu kūts, vismaz šaurais pagalms bija putnu un visādu mājloDu pPns. Tītariem un vistām nebija skaita; viņu starpā mēreniem soļiem staigāja gailis, seksti purinādams un galvu sānis noliekdams, it kā kaut ko uzma­nīgi klausīdamies; tur netrūka arī cūkas ar visu saimi; turpat, mēslu čupu rakņādama, viņa, garām iedama, apēda cāli un, tā nemaz neievērojusi, turpinaja mierīgi pēc savas ieražas rīt arbuzu mizas. Ap šo nelielo pagalmu vai vistu kūti bija dēļu sēta, aiz kuras stiepās 'ieli sakņu dārzi ar kāpostiem, sīpo­liem, kartupeļiem, bietēm un citiem saimniecībā vajadzīgiem dārzeņiem. Sakņu dārzā šur tur bija izsvaidītas dažas ābeles un citi augļu koki, ar tīkliem pārvilkti, lai aizsargātu tos no žagatām un zvirbuļiem, pēdējie lieliem, slīpiem mākoņiem lidoja no vienas vietas uz otru. Tā paša nolūka dēļ uz gariem mietiem bija uzstiprināti baidekļi ar izplestām ro­kām; vienam bija galvā pat saimnieces naktscepure. Aiz sakņu dārziem nāca zemnieku istabas, kuras kaut gan bija saceltas juku jukām un nevirknējās pareizās ielās, tomēr pēc Čičikova vērojuma tās liecināja par zemnieku turību, jo bija uzkoptas, kā pienākas: vecu dēļu vietā uz jumtiem visur bija ielikti jauni; vārti nekur nebija sašķiebušies; viņam tuvāk esošajos labi apjumtajos zemnieku šķūņos viņš ieraudzīja vai nu vienus, citur arī divus gandrīz jaunus ratus. «Viņai nav vis maza sādžiņa,» viņš sacīja un tūliņ apņēmās ar mājasmāti tuvāk aprunāties un iepazīties. Viņš paraudzījās pa durvju šķirbu, pa kuru viņa nesen bija iebāzusi galvu, un, ieraudzījis viņu pie tējas galda sēžam, iegaja pie tās ar jautru un laipnu seju…

«Labrīt, mīļais. Kā labi gulējāt?» sacīja mājasmāte piecel­damās. Viņa bija labāk apģērbusies nekā vakar, tumšās drē­bēs, un nakts cepures galvā arī vairs nebija, tikai ap kakki tāpat bija kaut kas aptīts.

«Labi, labi,» atbildēja Čičikovs, atzveltnes krēslā atsēz­damies. «Un kā jūs, māmiņ?»

«Slikti, mīļais.»

«Kā tā?»

«Bezmiegs. Vienmer krusti sāp un kāja virspus skriemeļa, tā i lauza.»

«Pāries, pāries, māmiņ. Par to nebēdājieties.»

«Lai dievs dotu, ka pārietu. Es gan smērēju ar cūku tau­kiem un ar terpentinu arī slapināju. Bet ar ko jūs dzersiet tēju? Pudelē ir augļu liķieris.»

«Nav par ļaunu, māmiņ, iedzersim ari liķieri.»

Es domāju, lasītājs jau būs atjautis, ka Čičikovs, nevēro­jot ^ipno seju, tomēr runāja daudz brīvāk nekā ar Maņilovu un nebūt tā neievēroja ceremonijas. Jāatzīstas, ka pie mums Krievijā, ja arī mēs neesam visur panākuši ārzemniekus, taču tālu esam tos pārspējuši mākslā izturēties. Dažādos mūsu izturēšanās smalkumus un nokrāsas nevar ne uzskaitīt. Fran­cūzis vai vācietis ne mūžam neapķers un nesapratīs visas tās īpatības un atsķirības; viņš ganunz tādā pašā balsī, tādā pašā valodā runā kā ar miljonāru, tā ar tabakas sīktirgotāju, kaut gan, zināms, savā sirdī pirmā priekšā attiecīgi pieglaimosies. Bet pie mums nav tā: mums ir tādi gudrinieki, kas ar muiž­nieku, kam pieder divsimt dvēseļu, runās pavisam citādi nekā ar to, kam to ir trīssimt, bet ar to, kam to ir trīssimt, runās atkal ne tā kā ar to, kam pieci simti, bet ar to, kam pieci simti, pavisam citādāk nekā ar to, kam astoņi simti, ar vārdu, varam kāpt vai līdz miljonam, bet arvien atradīsies nianses. Teiksim, piemēram, kādā vietā, nevis te, bet trejdevītā valstī, atrodas kāda kanceleja, bet kancelejā, teiksim, ir kancelejas priekš­nieks. Lūdzu apskatīt viņu, kad viņš sēž savu apakšnieku vidū — no bailēm ne vārda neteiksi! lepnība, dižciltība un kas tik nav viņa vaigā lasāms! ņem tik otu un zīmē: Prome­tejs kas Prometejs! Skatās kā ērglis, staigā stalti un cēli. Bet, kad tas pats ērglis, istabu tikko .atstājis, tuvojas sava priekš­nieka kabinetam, tad, papīriem padusē, tekalē gluži kā irbīte, ka ne izturēt nevar. Viesībās vai ballē, kur visiem neliela čina, Prometejs tāpat paliek Prometejs, bet, tiklīdz kāds augstāks par viņu, ar Prometeiu notiek tāda pārvērtība, kādu pat Ovidijs nevar izdomāt: muša, pat mazāks par mušu, niecīgs smilšu graudiņš! «Tas taču nav Ivans Petrovičs,» sacīsi, viņu aplūkojis. «Ivans Petrovičs ir lielāka aueuma, bet šis maziņš, sīciņš, tas runā skaļi, basā un nekad nesmejas, bet šis, velns zina kas: pīkst kā putns tin vienmēr smeias.» Pieej tuvāk, apskaties, nudien Ivans Petrovičs! «Ai-ja-jā'» tu nodomāsi pie sevis… Bet pievērsīsimies mūsu darbības personām. Čičikovs, kā mēs redzējām, bija nolēmis atmest ceremonijas un tāpēc, tējas tasi paņēmis un tur ielējis liķieri, sāka šādu sarunu:

«Jums, māmiņ, laba sādžiņa. Cik tanī dvēseļu?»

«Dvēseļu tanī, mīļais, būs bezmaz 80,» saimniece atbildēja, «tikai posts, slikti laiki, lūk, arī pērngad bija neraža, dievs lai pasarga.»

«Tomēr pēc izskata zemnieki jums spēcīgi, ēkas stipras. Bet atļaujiet uzzināt jūsu vārdu. Es biju tik izklaidīgs … iebraucu nakts laikā …»

«Korobočka, kolēģiju serkretariene.»

«Pazemīgi pateicos. Bet vārds un tēva vārds?»

«Nastasja Petrovna.»

«Nastasja Petrovna? labs vārds Nastasja Petrovna. Manu mātes māsu arī sauc par Nastasju Petrovnu.»

«Bet jūsu vārds?» jautāja muižniece. «Jūs, šķiet, esat pie­sēdētājs?»

«Nē, māmiņ,» smiedamies atbildēja Čičikovs: «neesmu vis piesēdētājs, bet tāpat ceļoju savās darīšanās.»

«A, tad jūs esat uzpircējs! Cik gan žēl, ka es tirgotājiem visu medu tik lēti pārdevu, bet tu, mīļais, droši vien būtu man to atpircis.»

«Medu gan nebūtu pircis.»

«Ko tad citu? Vai kaņepes? Bet, lūk, arī kaņepju man tagad tā pamaz: tikai puspuda pavisam.»

«Nē, māmiņ, man vajadzīga cita prece: sakiet, vai jums zemnieki ir miruši?»

«Ak mīļais, astoņpadsmit cilvēku!» vecene nopūzdamās at­bildēja. «Un tādi labi vīri nomira, visi strādnieki. Pēc tam, tiesā, citi gan radās klāt, bet kas nu no tiem par jēgu, tādi vien sīki. Bet atbrauc piesēdētājs un prasa, lai par katru dvēseli samaksā. Cilvēki miruši, bet maksā par viņiem kā par dzīvajiem. Pagājušā nedēļā man sadega kalējs, tāds labs kalējs, ari atslēdznieka amatu mācēja.»

*Bet vai tad pie jums bija ugunsgrēks, māmiņ?»

«Dievs pasargāja no tādas nelaimes, ugunsgrēks būtu vēl ļaunāk; pats sadega, mīļais. Iekšā viņam sāka degt, pārlieku bija iedzēris, tikai zila uguns iznāca pa muti laukā, visgarām sagruzdēja, sagruzdēja un palika melns kā ogle, bet bija gan krietns kalējs! un tagad es vairs nekur nevaru izbraukt, nav kas zirgus apkaļ.»

«Tas viss dieva prāts, māmiņ!» teica Čičikovs nopūzdamies; npret dieva gribu nevar nekā teikt… Atdodiet viņus man, Nastasja Petrovna?»

«Ko tad, mīļais?»

«Lūk, visus tos, kas nomiruši.»

«Kā tad jums varu viņus atdot?»

«It vienkārši. Vai varbūt pārdodiet. Es jums došu naudu par viņiem.»

«Bet kā tad, es, nudien, nevaru saprast? Vai tad tu pa­tiesi gribi izrakt viņus no zemes?»

Čičikovs redzēja, ka vecene bija ķērusi par tālu un ka ne­pieciešams viņai izskaidrot, kas par lietu. Viņš nedaudz vār­dos viņai paskaidroja, ka pirkšana skaitīsies tikai uz papīra un ka dvēseles pierakstīs par dzīvām.

«Bet kam tev tās vajag?» platām acīm viņu uzlūkodama, vecene jautāja.

«Nu, tā ir mana darīšana.»

«Bet viņi jau miruši.»

«Kas tad saka, ka viņi dzīvi? Tāpēc jau arī jums zaudējums, ka miruši: jums par viņiem jāmaksā, bet es tagad izglābšu jūs no pūlēm un maksājumiem. Saprotat? Un ne tikai iz­glābšu, bet došu vēl klāt piecpadsmit rubļu. Nu, tagad skaidrs?»

«Nudien, nezinu,» mājasmāte stomīdamās atbildēja. «Es taču mirušus vēl nekad neesmu pārdevusi.»

«Ko vēl nē! Tas būtu brīnums, ja jūs kādam tos būtu pār­devusi. Vai tad jūs domājat, ka no viņiem tiešām kāds la­bums?»

«Nē, to es nedomāju. Kas nu no viņiem par labumu, labuma nekāda nav. Mani tikai tas samulsina, ka viņi jau miruši.»

«Nu, vecene liekas cietpaure!» pie sevis nodomāja Čičikovs, «Paklausieties, māmiņ! Tad apdomājiet labi: jūs taču izpu­tiniet sevi. Jūs maksājat par viņu nodokļus kā par dzīvu.»

«Ak mīļais mans, ir nerunā par to!» iebilda muižniece. «Pirms trijām nedēļām samaksāju vairāk nekā pusotra simta arī piesēdētāju piekukuļoju.»

«Nu palūk, māmiņ. Bet tagad apdomājiet, ka jums piesē­dētāju vairs nevajadzēs piekukuļot, tāpēc ka es par viņiem

tagad maksāšu; es, bet ne jūs; es uzņemos visas nodevas. Els pat par savu naudu nokārtošu pirkšanas līgumu, vai to jūs saprotat?»

Vecene kļuva domīga. Viņa redzēja, ka veikals tiešām lie­kas it kā izdevīgs, bet ka tas pārlieku jauns un neierasts; un tāpēc sāka stipri baidīties, ka tikai šis uzpircējs viņu kaut kā nepiekrāpj; taču atbrauca dievs zina no kurienes un pie tam vēl nakts laikā.

«Nu kā būs, māmiņ, sitīsim saujās, vai?» jautāja Čičikovs.

«Nudien, mīļais, man vēl nekad nav gadījies nelaiķus pār­dot. — Dzīvus gan es pārdevu, lūk, ir aizpērn Protopopovam divas meičas par simt rubļiem katru, un viņš ļoti pateicās, esot iznākušas labas strādnieces: pašas aužot servjetes.»

«Nu, par dzīviem netiek runāts; dievs ar viņiem. Es gribu mirušus.»

«Patiesi, sākumā man vēl bail, ka man neceļas kāds zau­dējums. Varbūt tu, mīļais, mani krāp, bet viņi varbūt… viņi varbūt vairāk maksā.»

«Paklausieties, māmiņ … ek, kāda jūs! ko viņi var maksāt? Apdomājiet: tie taču ir pīšļi. Vai saprotat? tie ir tikai pīšļi. Ņemiet visnederīgāko, vispēdējo lietu, piemēram, vienkāršu lupatu, ir lupatai sava cena: to, mazākais, pirks papīra fab­rikā, bet tie nekam nav vajadzīgi. Nu, sakiet paši, kam tie der?»

«Tas jau, zināms, tiesa. Gluži nekam neder; bet. raugi, mani tikai tas attur, ka viņi jau miruši.»

«Ek, kur ozolkoka galva!» pie sevis nodomāja Čičikovs, jau sākdams zaudēt pacietību. «Tiec nu galā ar viņu! sasvied- rēja pat, nolādētā vecene!» Te viņš, lakatu no kabatas izvilcis, sāka slaucīt sviedrus, kas patiesi bija izspiedušies uz pieres. Taču Čičikovs par velti dusmojās: dažs godājams un pat valsts vīrs, bet darīšanās bieži izturas kā īsta Korobočka. Kad ieņems kādas domas galvā, tad neceri tās ārā dabūt, vari celt viņam priekšā visādus pierādījumus, tik skaidrus kā diena, bet no viņa viss lec atpakaļ, kā gumijas bumba atlec no sienas. Sviedrus noslaucījis, Čičikovs nolēma pamēģināt, vai nevarētu viņu uzdabūt, uz ceļa no kaut kādas citas puses. «Jūs, māmiņ,» viņš sacīja: «vai nu negribat ma'nus vārdus saprast, vai arī tīši tā runājat, lai tikai būtu kaut kas ko ru­nāt … Es jums dodu naudu: piecpadsmit rubļu asignacijās.

Vai saprotat? Tā taču ir nauda. Uz ielas to neatradīsiet. Nu, sakiet taisnību, par cik pārdevāt medu?»

«Par 12 rubļiem pudu.»

«Drusku samelojāt, māmiņ. Par divpadsmit nepārdevāt.»

«Nudien, pārdevu.»

«Nu, redzat? Par to tas ir medus. Jūs ar lielām pūlēm, centību un rūpēm krājāt to, varbūt veselu gadu; braukājāt, meklējāt bites, veselu ziemu tās barojāt pagrabā, bet mirušas dvēseles nav no šīs pasaules. Tur jūs no savas puses neesat pielikusi nekādas pūles, tā bija dieva griba, ka viņas atstāja šo pasauli, nodarīdamas zaudējumu jūsu saimniecībai. Tur jūs dabūjāt par darbu, par rūpēm divpadsmit rub)u, bet te, it ne par ko, par velti, ne divpadsmit, bet piecpadsmit rubļu, ne sudrabā, bet visus zilās asignacijās.» Pēc tādas spēcīgas pārliecināšanas Čičikovs gandrīz vairs nešaubījās, ka vecene beidzot padosies.

«Nudien,» muižniece atbildēja: «es esmu nepiedzīvojusi atraitne! labāk drusku pagaidīšu, varbūt sabrauks tirgotāji, tad apjautāšos par cenām.»

«Kauns, kauns, māmiņ! vienkārši kauns! Nu, ko jūs ru­nājat, apdomājiet pati! kas tad viņas gan pirks? Nu, kur tad tādas var izlietot?»

«Bet varbūt saimniecībā kaut kā pie gadījuma var no­derēt …» atbildēja vecene, bet tā ir nepabeidza teikumu, atplēta muti un gandrīz bailīgi uzskatīja viņu, vēlēdamās zināt, ko viņš par to teiks.

«Miruši saimniecībā! Ek, kas jums nāk prātā! Zvirbuļus pa naktīm sakņu dārzā ar viņiem baidīt, vai?»

«Dievs ar jums! Ko tu tādas briesmas runā!» krustu mez­dama, norunāja vecene.

«Nu, kur tad jūs viņus vēl gribējāt izlietot? Starp citu, taču kauli un kapi, viss paliek jums: man tie būs tikai uz papīra. Nu, ko tad vēl? Kā tad būs? vismaz atbildiet! *

Vecene no jauna kļuva domīga.

«Par ko tad jūs domājat, Nastasja Petrovna?»

«Patiesi, nevaru saprast, ko darīt, pārdošu juma labāk kaņepes.»

«Kam man kaņepes? Apžēlojieties, es jums lūdzu pavisam kaut ko citu, bet jūs man bāžat kaņepes! Kaņepes paliek ka­ņepes, citreiz atbraukšu, nopirkšu arī kaņepes. Nu kā tad būs, Nastasja Petrovna?»

«Nudien, tik dīvaina prece, pavisam neierasta!»

Te Čičikovs pavisam pazaudēja pacietību, dusmās cirta krēslu pret grīdu un novēlēja veceni velnam.

No velna muižniece ārkārtīgi izbijās. «Ak, nemini viņu, dievs ar viņu!» viņa iekliedzās, visa nobālēdama. «Aizpagā- jušo nakti man visu nakti nelabais rādījās sapņos. Vakarā pēc lūgšanas gribēju drusku pazīlēt uz kārtīm, bet, redzams, dievs par sodu man atsūtīja viņu. Tik riebīgu ieraudzīju; bet ragi garāki nekā vērsim.»

«Es brīnos, kā viņi jums, veseliem desmitiem nerādās sap­ņos. Tikai no kristīgas cilvēku mīlestības gribēju: redzu, nabaga atraitne mokās, cieš trūkumu … bet izputi un no­sprāgsti ar visu savu sādžu!…»

«Ak, kādus sliktus vārdus tu runā!» sacīja vecene, ar bai­lēm viņu uzlūkodama.

«Taču pietrūkst ar jums vārdu! Nudien, sliktu vārdu nesakot, jūs tīri ,kā tāds sētas suns, kas gul uz siena: pats siena neēd, bet citiem arī nedod. Es gribēju no jums pirkt dažādus saimniecības produktus, tāpēc ka esmu arī kroņa uzpircējs…» Te viņš sameloja, kaut gan nejauši un bez kādas tālākas pārdomāšanas, bet negaidīti izdevīgi. Kroņa iepirkumi Nastasju Petrovnu stipri ietekmēja, vismaz viņa jau gandrīz lūdzošā balsī sacīja: «Par ko tu tik ļoti noskaities? Būtu es sākumā zinājusi, ka esi tik dusmīgs, es nemaz ne­būtu tev runājusi pretim.»

«Nav par ko dusmoties! Lieta nav olas čaumalas vērta, un es sākšu par to dusmoties.»

«Nu, lai tad arī iet, esmu gatava tev atdot par piecpadsmit asignacijām! bet palūko, tētiņ, par iepirkumiem: ja vajag rudzu vai griķu miltu, vai putraimu, vai kautus lopus, tad, lūdzams, neapbēdini mani.»

«Nē, māmiņ, neapbēdināšu,» viņš atbildēja, ar roku svied­rus slaucīdams, kas trijiem strautiem plūda pa viņa vaigu. Viņš izjautāja, vai viņai neesot pilsētā kāds pilnvarnieks vai pazīstams, kam varētu izdot pilnvaru līguma apstiprināšanai un visam, kas vajadzīgs. «Kā ne, protopopa Kirila tēva dēls dien palatā,» atbildēja Korobočka. Čičikovs palūdza, lai viņa izraksta protopopam pilnvaru, un, lai atbrīvotu no liekām pūlēm, pats ņēmās sacerēt.

«Būtu labi,» Korobočka pa tam pie sevis nodomāja: «ja no manis viņš priekš kroņa uzpirktu miltus un lopus, vajag viņu pielabināt: no vakarvakara vēl mikla palika, jāiet pasacīt Fetiņjai, lai izcep bļinas; derētu pagatavot ari olu pīrāgu no neraudzētas mīklas, to man labi prot, arī daudz laika tur nevajag.» Mājasmāte izgāja, lai izpildītu savu nodomu par pīrāga pagatavošanu un laikam papildināt to ar citiem mājas ceptuves un virtuves darinājumiem; bet Čičikovs iegāja vies­istabā, kur bija pārgulējis nakti, lai izņemtu no savas lādītes vajadzīgos papīrus. Viesistabā jau sen viss bija piekopts, lepnie pēji iznesti laukā, dīvana priekšā stāvēja apklāts galds. Nolicis uz tā lādīti, viņš mazliet atpūtās, jo juta, ka bija vis­caur nosvīdis, kā izpeldināts: viss, kas viņam bija mugurā, sākot no krekla līdz zeķēm, viss bija slapjš. «Ek, kā nomocīja mani, nolādētā vecene!» teica viņš, drusku atpūties, un at­slēdza lādīti. Autors ir pārliecināts, ka ir daži tādi ziņkārīgi lasītāji, kas vēlēsies iepazīties ar plānu un lādītes iekšējo saturu. Un kāpēc arī neapmierināt! Lūk, iekšējais saturs: pašā vidū iedobumiņš ziepēm, ap to seši vai septiņi šauri no­dalījumi bārdas nažiem; tad kvadratiņi smilšu trauciņam un tintnīcai ar laivai līdzīgu rieviņu vidū spalvām, zīmoglakai un visam, kas pagarāks; pēc tam visādi nodalījumi ar vākiem un bez vākiem, visam tam, kas īsāks, tur bija visādas vizīt­kartes, teatra biļetes, ielūgumi bērēs un citi raksti, ko nolika piemiņai. Lādītes virsdaļu ar visiem nodalījumiem varēja iz­ņemt laukā, un zem tās atradās telpa, aizņemta papīra kau­dzēm loksnes lielumā, beidzot nāca maza, paslepena atvilkine naudai, no lādītes sāniem nemanot izvelkama. Tās īpašnieks vienmēr to tik žigli izvilka un tanī pašā brīdī atstūma atpakaļ, ka patiesi nevarēja sacīt, cik tur bija naudas. Čičikovs sāka darboties un, noasinājis spalvu, sāka rakstīt. Tanī brīdī ienāca mājasmāte.

«Tev laba kastīte, mīļais,» viņa sacīja pie tā piesēzdamās. «Laikam Maskavā pirkta?»

«Maskavā,» atbildēja Čičikovs, turpinādams rakstīt.

«Es jau to zināju: tur viss ir labs darbs. Aizpērn mana māsa atveda no turienes siltus zābaciņus bērniem: tik stipra prece, līdz šim laikam valkā. Ak, kas tev tur zīmogpapīra!» viņa turpināja, lādītē ieskatīdamās. Un tiešām, zīmogpapīru tur nebija mazums. «Kaut man vienu loksnīti iedāvinājis! man tāds liels trūkums; ja gadās tiesā kādu lūgumrakstu iesniegt,, nav uz kā rakstīt.»

Čičikovs paskaidroja viņai, ka tas nav tāds papīrs, ka tas derot līgumu noslēgšanai, bet ne lūgumrakstiem. Tomēr, lai viņu apmierinātu, viņš iedeva tai kādu rubļa vērtu loksni Vēstuli norakstījis, deva viņai parakstīties un palūdza īsu zemnieku sarakstu. Izrādījās, ka muižniecei nekādu sarakstu, ne piezīmju nebija, bet zināja gandrīz visus no galvas; viņš lika tai diktēt viņus. Daži zemnieki viņu mazliet pārsteidza ar saviem vārdiem, bet vēl vairāk ar palamām, tā ka katru reizi, tādu vārdu dzirdējis, papriekšu apstājās un tad tikai sāka rakstīt. It īpaši viņu pārsteidza kāds Pēteris Saveljevs- Negoda-Sile, tā ka viņš nevarēja neteikt: «cik garš!» Otram pie vārda bija piekārts Govju ķieģelis, cits saucās vienkārši: Ritenis Ivans. Rakstīt beidzis, viņš ievilka nāsīs drusku gaisa un saoda kaut kā sviestā cepta vilinošo smaržu, i «Pazemīgi lūdzu iekost,» sacīja mājasmāte. Čičikovs atska­tījās un ieraudzīja, ka uz galda jau bija sēnes, pīrādziņi, mai­zītes, karašas, bļinas, plāceņi ar visādām piedevām: ar sīpoliem, magoņu sēklām, biezpienu, zivīm un diezin ko vēl visu.

«Neraudzētas mīklas pīrāgs ar olu!» sacīja mājasmāte.

Čičikovs paņēma neraudzētas mīklas pīrāgu ar olu un, vairāk nekā pusi apēdis, to uzslavēja. Un tiešām, pīrāgs pats par sevi bija gards, bet pēc visām mokām un pūlēm ar veceni izlikās vēl gardāks.

«Bet blinas?» teica mājasmāte.

Atbildes vietā Čičikovs satina trīs blinas kopā un, apmēr­cējis izkausētā sviestā, iebāza mutē, bet lūpas un rokas no­slaucīja ar servjeti. Trīs reizes to atkārtojis, viņš palūdza mājasmSti likt iejūgt viņa puskarieti. Nastasja Petrovna tūliņ izsūtīja Fetiņju, turpat pavēlēdama ienest vēl karstas blinas.

«Jums, māmiņ, ļoti gardas bļinas,» teica Čičikovs, snieg­damies pēc ienestajām, karstajām.

«Jā, man tās labi cep,» atbildēja mājasmāte: «tikai, lūk nelaime, slikta raža, nav labu miltu … Bet ko tad mīļais, jūs tā steidzaties?» viņa sacīja, redzēdama, kā Čičikovs jau pa­ņem rokā cepuri: «puskariete taču vēl nav iejūgta.»

«Iejūgs, māmiņ, iejūgs, man ātri iejūdz.»

«Bet, lūdzami, neaizmirstiet par kroņa iepirkumiem.»

«Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu,» atbildēja čičikovs, priekš­namā iziedams.

«Vai cūku taukus nepērkat?» mājasmāte jautāja, viņam pakaj iedama.

«Kāpēc nepirkt? Pirkšu, tikai vēlāk.»

«Ap svētkiem man ir cūku tauki būs.»

«Pirksim, pirksim, visu pirksim, ir cūku taukus pirksim.»

«Varbūt jums arī vajadzēs putnu spalvu. Ap Filipa gavēņa laiku man ir putnu spalvas būs.»

«Labi, labi,» runāja Čičikovs.

«Redzi nu, mīļais, tava puskariete vēl nav gatava,» sacīja mājasmāte, kad abi bija izgājuši uz lieveņa.

«Būs, būs gatava. Pastāstiet tikai man, kā tikt uz lielceļa.»

«Kā tad to izdarīt?» sacīja mājasmāte. «Tas ļoti grūti iestāstīt, daudz sānu ceļu; varbūt dot tev kādu meiteni, lai pavada. Tev taču uz bukas, kā liekas, būs vieta, kur viņai piesēsties?»

«Kā nu nebūs.»

«Manis pēc, es tev došu meiteni, viņa zina ceļu, tikai tu pielūko! neaizved viņu līdzi, tirgotāji man vienu jau aizveda.»

Čičikovs pārliecināja viņu, ka neaizvedīšot, un Korobočka, apmierinājusies, jau sāka aplūkoties, kas notiek viņas pagalmā; ar acīm ieurbās ekonomē, kas nesa no pieliekamā kambara koka bļodu ar medu, zemniekā, kas parādījās vārtos, un pamazām nogrima saimniecības darīšanās. Bet kādēļ tik ilgi kavēties pie Korobočkas? Korobočka vai Maņilovs, vai saimniecības darīšanas, vai arī nesaimniecības — lai paliek tās! Nevis tas pasaulē ir brīnišķīgi iekārtots: priecīgais acumirklī pārvēršas bēdīgā, ja tikai pie tā ilgāk uzkavēties, un tad diezin kas vēl ienāk galvā. Varbūt pat sāksi domāt: vai patiesi Koro­bočka stāv tik zemu uz cilvēces attīstības bezgalīgajām kāp­nēm? Vai patiesi tik liels bezdibenis, kas atdala viņu no viņas māsas, kura neaizsniedzami norobežota aristokrātiskā nama sienām ar smaržīgām čuguna kāpnēm, ko rotā spožs varš, sarkankoks un paklāji; tur viņa sēž žāvādamās ar puslasītu grāmatu, gaidīdama uz asprātīgi aristokrātiskām viesībām, kur viņai būs izdevība izrādīt savu gudrību un izsacīt iekal­tas domas, domas, kas, pēc modes likumiem, veselu nedēļu nodarbinās visu pilsētu, domas ne par to, kas notiek viņas mājā un viņas muižās, kur aiz sliktas saimniekošanas viss nolaists un izputināts, bet par to, kāds politisks apvērsums gatavojas Francijā, kādu virzienu ņēmis šolaiku katolicisms. Bet garām, garām! kādēļ runāt par to? Bet kādēļ bezdomu jautros, bezrūpīgos brīžos, gluži negaidot, pati no sevis uzšalc cita brīnišķīga dvesma: vēl smaidi nav gluži aizlidojuši no sejas, bet jau esi kļuvis gluži citāds to pašu ļaužu vidū, jau pavisam citā gaismā atmirdz seja …

«A, lūk, puskariete, lūk, puskariete!» izsaucās Čičikovs, beidzot ieraudzījis piebraucam savu puskarieti. «Ko tu, muļķi, tik ilgi kavējies? Redzams, vakarējais reibums vēl viss nav izgājis no galvas.»

Selifans uz to nekā neatbildēja.

«Ardievu, māmiņ! Bet kur tad jūsu meitene?»

«Ei Pelageja,» muižniece sacīja pie palieveņa stāvošajai gadu vienpadsmit vecai meitenei, apģērbtai mājās krāsotās drēbēs un basām kājām, ko no tālienes varēja noturēt par zābakiem, tik ļoti tās bija aplipušas svaigiem dubļiem: «Pa­rādi kungam ceļu.»

Selifans palīdzēja meitenei uzrāpties uz bukas; uzlikusi vienu kāju uz kungu kāpšļa, papriekšu nosmērēja to ar dubļiem un tad tikai uzkāpa augšā un novietojās viņam bla­kus. Tūliņ pēc viņas arī pats Čičikovs uzcēla kāju uz kāpšļa un, puskarieti uz labo pusi pasvēris, tāpēc ka bija pasmags, beidzot nosēdās, sacīdams: «ā! tagad labi! ardievu, māmiņ!» Zirgi sāka iet.

Selifans bija visu ceļu drūms un līdz ar to arī labi uz­manīja savu darbu, kas gadījās ar viņu vienmēr pēc tam, kad bija kaut kā nogrēkojies vai piedzēries. Zirgi bija apbrī­nojami notīrīti. Vienas sakas, kuras gandrīz vienmēr uzlika saplīsušas, tā ka no ādas līda laukā pakulas, tagad bija veikli sašūtas. Viņš visu ceļu cieta klusu, uzcirta tikai ar pātagu un nemaz nevērsās pie zirgiem ar pamācošu runu, kaut gan lāsainajam zirgam, zināms, būtu gribējies noklausīties kādā pamācībā, jo tanī laikā runīgā kučiera rokās groži arvien turējās kaut kā laiski, un pātaga tikai formas dēļ staigāja pa muguras virsu. Bet no drūmajām lūpām šoreiz bija dzir­dami tikai vienmulīgi, nepatīkami izsaucieni: «Nu, tak, nu, vārna! nežāvājies, nežāvājies!» un vairāk nekā. Arī pats bēris un Piesēdētājs bija neapmierināti, ne reizi nedzirdējuši ne mīļo, ne cienījamo. Lāsainais juta Joti nepatīkamus sitienus pa savām resnajām un platajām daļām. «Re, kāds dusmīgs tagad!1 viņš pie sevis domāja, drusku ausis skurinādams.

«Zina gan, kur sist! Negāž vis taisni pa muguru, bet tā vien meklē vietu, kur vairāk sāp, uzdod pa ausīm vai iecērt pa pavēderi.»

«Pa labi, vai?» ar tādu sausu jautājumu Selifans griezās pie blakus sēdošās meitenes, rādīdams viņai ar pātagu uz dubļaino ceļu spilgti zaļo, atspirgušo lauku vidū

«Nē, nē, es jau parādīšu,» sacīja meitene.

«Kur tad?» jautāja Selifans, kad bija tuvāk piebraukuši.

«Lūk, kur,» atbildēja meitene, ar roku rādīdama.

«Ek tu,» Selifans atteica, «tas jau ir pa labi: nezina, kas pa labi, kas pa kreisi!»

Kaut gan bija ļoti jauka diena, bet zeme bija kļuvusi tik dubļaina, ka puskarietes riteņi apķepa dubļiem kā ar voi- loku, kas ekipāžu padarīja daudz smagāku; pie tam augsna bija mālaina un ārkārtīgi lipīga. Kā viens, tā otrs bija par cēloni, ka viņi agrāk par pusdienu nevarēja izkļūt laukā no mazceļiem. Bez meitenes ir tas būtu bijis grūti izdarāms; tāpēc ka ceļi klīda uz visām pusēm kā noķerti vēži, kad tos izber no maisa, un Selifans būtu nobraucis šķībi bez paša vainas. Drīz meitene norādīja ar roku uz tālumā melnojošo ēku, sacīdama: «lūk, tur ir lielceļš!»

«Bet ēka?» jautāja Selifans.

«Traktieris,» meitene atbildēja.

«Nu, tagad mēs paši izbrauksim,» Selifans sacīja: «vari iet uz mājām.»

Viņš apturēja zirgus un palīdzēja tai nokāpt, caur zobiem piebilzdams: «ek tu melnkāje!»

Čičikovs iedeva viņai kapara grasi, un viņa brida uz mā­jām jau ar to vien apmierināta, ka bija dabūjusi pasēdēt uz bukas.