Mirušās dvēseles

VII NODAĻA

Laimīgs ceļinieks, kas pēc gara, vienmuļa ceļa ar tā aukstumu, slapjumu, dubļiem, miegainiem staciju uzraugiem, pulkstenīšu tinkšķēšanu, lāpīšanu, bāršanos, kučieriem, kalē­jiem un visāda veida ceļa neliešiem beidzot ierauga pazīstamu jumtu ar pretim traucošiem uguņiem un viņa priekšā parādās pazīstamas istabas, viņu sagaida pretim izskrējušo ļaužu prie­cīgie izsaucieni, bērnu trokšņošana un skraidīšana un mīļi, klusi vārdi, ko pārtrauc kvēli skūpsti, kas spēj izgaisināt no atmiņas visu bēdīgo. Laimīgs ģimenes tēvs, kam ir tāds stūrītis, bet bēdas vecpuisim!

Laimīgs rakstnieks, kas netēlo garlaicīgus, riebīgus raksturus, kas pārsteidz ar savu bēdīgo īstenību, bet kas zīmē raksturus, kuri rāda cilvēka augsto vērtību, kas no lielā ikdienas virpuļojošo tēlu atvara izvēlējies tikai retus izņē­mumus, kas savu augsti uzskaņoto liru nekad nav piekrāpis, kas ne reizi no sava augstuma nav nolaidies pie saviem nie­cīgajiem brāļiem un, pie zemes nepiedurdamies, viss iegrem­dējies tālu no tās atrautajos cēlajos tēlos. Divkārt apskau­žams ir viņa skaistais liktenis: viņš to vidū kā paša ģimenē; bet viņa slava pa tam izplatās tuvu un tālu. Ar reibinošu vīraku viņš apkvēpinājis ļaužu acis: viņš brīnišķīgi tiem pieglaimojies, apslēpjot bēdīgo dzīvē, parādīdams viņiem skaistu cilvēku. Visi, rokas plaukšķinādami, steidzas pakaļ viņa triumfa ratiem. Viņu godā par lielu vispasaules dzej­nieku, kas lido augstāk par visiem citiem pasaules ģenijiem, kā ērglis lidinās pār citiem augsti lidojošiem. Tikai viņa vārdu dzirdot, jaunās, kvēlās sirdis jau apņem trīsas, visu acīs mirdz pateicības asaras .. . Viņam nav spēkā līdzīga — viņš ir dievs! P>et gluži citāda daļa un citāds tā rakstnieka likte­nis, kurš iedrošinājies zīmēt to, kas ik brīdi ir mūsu acu priekšā un ko neredz vienaldzīgas acis, visas briesmīgās, satricinošās sīkmanības gļotas, kas aptinušās ap mūsu dzīvi, visus aukstos, sadrumstalotos, ikdienišķos raksturus, kas pār­pilda mūsu daudzkārt rūgto un garlaicīgo dzīves ceļu, un kurš uzdrošinājies tos nostādīt ar sava kalta stipro spēku taustāmi un spilgti visas tautas acu priekšā! Viņš nekad ne­dzirdēs tautas aplausus, viņš nekad neredzēs atzinības asaras un viņa saviļņoto siržu nedalīto prieku; viņam neskries pre­tim sešpadsmit gadu veca meitene ar apskurbušu galvu un varonīgu aizgrābtību; viņam arī nav lemts aizmirsties viņa paša izvilināto skaņu burvībā; un, beidzot, viņam neizbēgt sava laika tiesai, liekulīgi bezjūtīgai sava laika tiesai, kas nosauks viņa lolotos darbus par niecīgiem un zemiem, ierādīs viņam nicināmu kaktu to rakstnieku virknē, kas apvaino cilvēci, piešķirs viņam viņa tēlotu varoņu īpašības, atņems viņam ir sirdi, ir dvēseli, ir talanta dievišķīgo liesmu. Jo viņa laika tiesa neatzīst, ka vienādi apbrīnojami ir stikli, caur kuriem aplūkojam zvaigznes un ar kuriem skatām sīku kukaiņu kustības; jo mūslaiku tiesa neatzīst, ka vajag lielu dvēseles dziļumu, lai apgaismotu ainavu, kas ņemta no nicinātās dzīves, un pārvērstu to par radījuma pērli; jo mūs­laiku tiesa neatzīst, ka augstiem, apgarotiem smiekliem ir tiesība stāties blakus cēlām, liriskām kustībām un ka starp tiem un balaganu jokdaru šķobīšanos ir vesels bezdibenis! To neatzīst mūslaiku tiesa, un to visu vērsīs kā pārmetumu un zaimus pret neatzīto rakstnieku; bez līdzjūtības, bez atbildes, bez līdzdalības, kā ceļinieks bez ģimenes viņš viens paliks ceļa vidū. Drūms viņa darba lauks, un rūgti viņš sajutīs savu vientulību.

Un no brīnišķīgas varas man nolemts vēl ilgi iet ar maniem dīvainajiem varoņiem roku rokā, ' aplūkot visu vareni plūstošo dzīvi, aplūkot to caur pasaulei redzamiem smiekliem un tai neredzamām un nezināmām asarām! Un tālu vēl tas laiks, kad iedvesmas bargā vētra citādā veidā pacelsies no svētās šausmās un spožumā apņemtajām lappusēm un sa­mulsušās trīsās jutīs citas valodas vareno pērkonu …

Ceļā! ceļā! prom, pierē iezagusies krunka, prom, skarbā vaibstu krēsla! Uz reizi un pēkšņi metīsimies dzīvē, visos tās sīkumos un paskatīsimies, ko dara Čičikovs.

Čičikovs atmodās, izstaipīja rokas un kājas un juta, ka labi izgulējies. Pāris minūtes uz muguras nogulējis, viņš uzsita knipi un ar priekā spīdošu seju atminējās, ka viņam tagad bija bezmaz četrsimt dvēseļu. Viņš tūliņ izlēca no gul­tas, neaplūkoja nemaz savu seju, kuru viņš sirsnīgi mīlēja un kurā viņš, kā liekas, par vispievilcīgāko uzskatīja smak­ru, jo ļoti bieži lielījās ar to viena vai otra drauga priekšā, īpaši, kad tas gadījās skūšanās laikā. «Liīk, paskaties,» viņš mēdza arvien sacīt, to ar roku glaudīdams: «kāds man smakrs: gluži apaļš!» Bet tagad viņš neapskatīja ne smakra, ne arī seju, bet, kā no gultas lēcis, tūliņ apmauca ar visādu krāsu ādiņām izrotātus safjana zābakus, ar kādiem rosīgi tirgojas Toržokas pilsētā, pateicoties krieva rakstura tieksmēm uz nolaidību; tad pēc skotu modes, tikai īsā kreklā, aizmirsdams savu apdomību un pieklājīgos pusmūža gadus, iztaisīja istabā pāris lēcienu, visai veikli sev iesperdams ar kājas papēdi. Pēc tam, tanī pašā brīdī, ķērās pie darba: lādītes priekšā saberzēja rokas tādā pašā priekā, kā tās berzē uz izmeklēšanu izbraukusī neuzpērkamā zemstes tiesa, tai­sīdamās saķert brangu kumosu; viņš tūliņ izņēma no kastī­tes papīrus. Viņam gribējās visu drīzāk beigt, lietu nemaz nevilcinot. Viņš pats apņēmās sastādīt līgumus un pārrakstīt tos, lai nebūtu nekas jāmaksā skrīveriem. Vajadzīgais veids viņam bija labi zināms: viņš lieliem burtiem veikli uzrak­stīja: tūkstoš astoņi simti tādā un tādā gadā, pēc tam tūliņ atkal ar sīkākiem: tāds un tāds muižnieks un tā visu, kā pienākas. Divu stundu laikā viss bija gatavs. Kad viņš pēc tam paraudzījās uz šīm lapiņām, uz zemniekiem, kas tiešām reiz bijuši zemnieki, strādājuši, aruši, žūpojuši, braukuši šķūtīs, kungus krāpuši, bet varbūt bijuši vienkārši labi zemnieki, tad viņu pārņēma dīvainas, viņam pašam neizpro­tamas jūtas. Katrai lapiņai, likās, bija savs īpats raksturs, un ar to arī paši zemrlieki it kā dabūja savu īpašu raksturu. Zemnieki, kas bija piederējuši Korobočkai, gandrīz visi bija ar palamām un piedēkļiem. Pļuškina saraksts izcēlās ar stila īsumu: bieži vien bija uzrakstīti tikai vārda un tēva vārda pirmie balsieni un tad divi punkti. Sobakeviča saraksts pār­steidza ar savu neierasto pilnību un sīko apstrādājurnu: neviena no zemnieku īpašībām nebija izlaista: par vienu bija sacīts: «labs galdnieks», otram bija piezīmēts: «saprā­tīgs un reibinošo nelieto». Jo smalki arī bija apzīmēts, kas bijis tēvs, kas māte un kāda to abu uzvešanās, tikai pie viena, kāda Fedotova, bija piezīmēts: «par tēvu nekas nav zināms, bet piedzimis no saimes meitas Kapitolinas, tomēr labas dabas un nav zaglis». Visi šie sīkumi piešķīra sarak­stam kādu sevišķu svaigumu: likās, ka zemnieki vēl vakar būtu dzīvojuši. Ilgi raudzīdamies viņu vārdos, viņš gara aizgrābtībā nopūzdamies sacīja: «Mani mīļie, cik jūs te esat sabāzti! ko jūs, mani dārgie, savā muižā esat darījuši? kā kūlušies?» Un viņa skatiens neviļus apstājās pie kāda uz­vārda, tas bija pazīstamais Pēteris Savelievičs Negoda- sile, kas kādreiz bija piederējis muižniecei Korobočkai. Viņš atkal nenocietās, neizsaucies: «Ek, cik garš, visu rindu aiz­ņēmis! Vai tu esi bijis meistars vai vienkāršs zemnieks un kāda nāve tevi aiznesusi? vai krogā, vai uz ceļa tevi, aiz- snaudušos, sabraukuši neveikli braucēji? — Stepans Probka, namdaris, liels sātības mīļotājs. A! lūk, viņš, Stepans Probka, lūk, tas milzis, kas būtu gvardijā derējis! Laikam gan būs izstaigājis visas guberņas ar cirvi aiz jostas un zābakiem pār plecu, ēdis par grasi maizes un par kapeiku žāvētas zivis, bet makā droši vien katru reizi atnesis mājās pa simt rubļu, bet varbūt arī tūkstoš rubļu asignaciju iešuva nāt­najās biksēs vai iebāza zābakā, — kur tu dabūji savu galu? Vai lielākas peļņas dēļ biji baznīcas tornī uzlīdis vai varbūt arī uz paša krusta uzrāpies un, paslīdējis uz šķērskoka, no turienes nogāzies zemē, un tikai kāds tev blakus stāvošs tēvocis Michejs, pakausi kasīdams, piebilda: «Ek Vaoa, kā tev izgāja!» bet pats, ar virvi aptinies, līda tavā vietā. Maksims Teļatņikovs, kurpnieks. Hē, kurpnieks! piedzēris kā kurpnieks, saka paruna. Pazīstu, pazīstu tevi, balodīt; ja gribi, izstāstīšu visu tavu dzīves gājumu: tu mācījies pie vācieša, kas jūs visus kopā baroja, par neakuratību kūla ar Fiksnu pa muguru un nelaida uz ielas dauzīties, un tu biji brīnums, bet ne kurpnieks, un nevarēja vācietis tevi be'gt slavēt, ar sievu vai kamradu runājot. Bet tiklīdz mācības laiks beidzās: «Nu, tagad pats iegādāšos sev mājiņu, — tu teici, — un ne tā kā vācietis, kas vāc naudu pa kapeikām, bet pēkšņi uz reizi kļūšu bagāts.» Un, lūk, kungam samak­sājis labu obroku, tu atvēri bodi un, pieņēmis veselu kaudzi pasūtījumus, sāki strādāt. Tu nopirki puspuvušas, trīsreiz lētākas ādas un, patiesi, divreiz vairāk pelnīji uz katra zābaka, bet pēc pāris nedēļām visi tavi šūtie zābaki saira, un tiki neģēlīgi nogānīts. Un, lūk, tava bode kļuva arvien tukšāka, un tu sāki dzert un pa ielām vārtīties, kurnēdams! «Nē, slikti pasaulē! krievu cilvēkam nav dzīves, visur vācieši ceļā stājas.» «Kas par zemnieku: Elizabetes Zvirbu­lis. Kad tu izčibētu: bāba' kā tā te iekļuvusi? Neģēlis

Sobakevičs ir te piekrāpa!» Cičikovam bija taisnība; tā patiesi bija sieviete. Kā viņa te iekļuvusi — nav zināms, bet viņa bija tik veikli ierakstīta, ka no tālienes viņu varēja noturēt par vīrieti un vārds pat beidzās uz «s», tas ir, nebija rakstīts Elizabete, bet Elizabets. Tomēr viņš to neņēma vērā un tūliņ viņu izsvītroja. «Grigorijs Brauc-neaizbrauksi! Kas tu biji par cilvēku? Vai ar šķūtīm nodarbojies un, trijjūgu ar mašas klātu kulbu iegādājies, uz visiem laikiem atsacī­jies no mājas un no dzimtā pavarda un sāki braukāt ar uzpir­cējiem pa gada tirgiem? Vai uz ceļa tu dievam dvēseli atdevi, jeb vai tevi nožmiedza tavi paša draugi kaut kādas resnas sar- kanvaidzes zaldatienes dēļ, vai varbūt kādam meža klaidonim iepatika tavi ādas cimdi un mazo, bet stipro zirgu trijjūgs, vai varbūt tu pats, uz lāviņas gulēdams, domāji, domāji īm ne no šā, ne no tā iegriezies krogā, bet pēc tam taisni āliņģī, un ne gailis vairs pakaļ nedzied. Ak, krievu ļaudis! tie nemīl mirt dabiskā nāvē! Bet ko jūs, mani balodīši?» viņš turpi­nāja, pievērsdamies papīriņam, kur bija pierakstītas Pļuškina aizbēgušās dvēseles, «kaut gan jūs vēl esat dzīvi, bet kāda no jums jēga! tādi paši kā mirušie, un kur gan skraida tagad jūsu žiglās kājas? Vai jums bija slikti pie Pļuškina vai arī, vienkārši, patikšanas pēc blandāties pa mežiem un aplaupāt ceļiniekus? Vai cietumos sēžat, jeb vai esat piemetušies pie citiem kungiem un arat zemi? Jeremejs, Karakins, Nikita Blandonis, viņa dēls Antons Blandonis — jau no vārda var redzēt, ka tie labi vazaņķi. Popovs, saimes cilvēks, droši vien prata lasīt un rakstīt; nazi, es domāju, nebūs ņēmis rokā, bet itin labi pārticis kā godīgs zaglis. Bet, lūk, tev nebija pases un tevi saķēra kapteinis ispravņiks. Tu droši stāvi viņa priekšā. Kā cilvēks esi? jautā kapteinis isprav­ņiks, pateicis tev pie šīs ķibeles kādu stipru vārdu. «Tāda nu tāda muižnieka,» tu dūšīgi atbildi. Kā tu te esi ticis? jautā kapteinis ispravņiks. «Esmu atlaists par obroku,» tu atbildi bez stomīšanās. Kur tava pase? «Pie mana tagadējā saim­nieka, pie pilsoņa Pimenova». Pasaukt Pimenovu! Vai tu esi Pimenovs? «Es esmu Pimenovs.» Vai viņš tev iedeva savu pasi? «Nē, viņš man nekādu pasi nav devis.» Ko tad tu melo? saka kapteinis ispravņiks, pielikdams kādu stipru vārdu. «Taisni tā,» tu droši atbildi: «es viņam neesmu devis, tāpēc ka pārnācu vēlu mājās, bet iedevu zvaniķim Antipam Prochorovam paglabāt.» Pasauciet zvaniķi! Vai viņš tev iedeva pasi? «Nē, neesmu no viņa nekādu pasi saņēmis.» Ko tad tu atkal melo! saka kapteinis ispravņiks, pastiprinādams runu ar vienu otru stipru vārdu. Kur tad ir tava pase? «Man tā bija,» tu izveicīgi izskaidro: «bet laikam man tā ceļā būs izkritusi.» Bet zaldata šineli, saka kapteinis isprav­ņiks, piedevām atkal tevi ar spēcīgu vārdu pamielodams, kāpēc nozagi? un kādēļ mācītājam lādi ar vara naudu nocēli? «Nebūt nē,» tu turies pretī: «zadzis savā mūžā vēl nekad neesmu.» Bet kāpēc tad šineli pie tevis atrada? «Nevaru zināt: laikam to kāds cits būs atnesis.» Ak tu bestija, bestija! saka kapteinis ispravņiks, galvu grozīdams un rokas sānos iespiezdams. Lieciet viņu važās un vediet uz cietumu. «Lai notiek! es ar prieku,» tu atbildi. Un, lūk, tabakas dozi no kabatas izvilcis, tu draudzīgi pacienā tos divus invalidus, kas tev iekaļ kājas važās, un izjautā viņus, vai jau sen viņi kamēr no dienesta pārnākuši un kādā karā bijuši. Un, lūk, tu dzīvo cietumā, kamēr tiesa izmeklē tavu lietu. Un tiesa spriež: viņš jāaizsūta no Carevokokšaiskas uz tādas un tādas pilsētas cietumu, bet tā tiesa spriež: viņš jāaizsūta uz kaut kādu Vesjegonsku; un tu ceļo no viena cietuma uz otru, un, jauno dzīves vietu aplūkodams, saki: «Nē, Vesjegonskas cietums ir tīrāks: tur tik daudz telpas, ka var iet pat rotaļās, un ļaužu arī tur vairāk!» Abakums Firovs! kas tu esi, brāl? kur, pa kādām vietām blandies? Vai esi devies uz Volgu un iemīlējis brīvību, piestādamies pie strūdziniekiem? …» Te Čičikovs apstājās un mazliet kļuva domīgs. Par ko viņš domāja? Vai viņš domāja par Abakuma Firova likteni, vai kļuva domīgs tāpat ne no šā, ne no tā, kā nogrimst domās katrs krievu cilvēks, vienalga, cik tas vecs, kādas činas un kādas turības, kad tam ienāk prātā plašā, jautrā dzīve. Un patiesi, kur tagad ir Firovs? dzīvo jautri un trokšņaini labības ostā, salīdzis ar uzpircējiem. Ar puķēm un lentēm pie cepurēm viss strūdzinieku pulks līksmo un priecājas, atvadoties no slaidām, staltām mīļākām un sievām, kas izgreznojušās monētām un lentēm; viss lauks virmo dziesmās un rotaļās, bet nesēji pa to laiku kliedzot, lamājoties un uzmudinot, ar āķi uzvēluši sev uz muguras pa deviņiem pudiem, ar troksni ber zirņus un kviešus dziļos kuģos vai piekrauj tos ar auzu un miežu maisiem, bet pa visu laukumu tālu redzami maisi, kas kā lielgabalu lodes savelti lielās, piramidām līdzīgās kaudzēs, un milzīgs izskatās viss šis labības arsenals, kamēr visi kuģi piepildīti un šī bezgalīgā flote aizpeldēs kā zosis rindā, līdz ar pavasara ledus gaba­liem. Tur jūs, strūdzinieki, dabūsiet izstrādāties! un drau­dzīgi, tāpat kā pirms tam uzdzīvojāt un trakojāt, tā tagad ķersieties pie darba un pūlēm, velkot valgu, ar vienu bez­galīgu kā Krievija dziesmu.

«Ehe, he! pulkstenis jau divpadsmit!» beidzot sacīja Čičikovs, uz pulksteni paskatījies: «Kā tad es tā tūļājos? l?n kaut jel būtu darbu darījis, bet ne no šā, ne no tā, papriekšu sāka muldēt niekus, bet pēc tam ieslīgu domās. Nudien, esmu gan muļķis!» To teicis, viņš pārmainīja savu skotu apģērbu pret eiropiešu, sasprādzēja labi stipri savu apaļo vēderu, iesmaržojās ar odekolonu, paņēma siltu cepuri un ar papīriem azotī devās uz civillietu palatu apstiprināt pirk­šanas līgumus. Viņš steidzās ne tāpēc, ka baidījās nosebot„ novēlot viņš nebaidījās, jo priekšsēdētājs bija pazīstams cil­vēks un tas varēja darba laiku pēc viņa vēlēšanās pagarināt vai paīsināt, līdzīgi veclaiku Homēra Zevam, kas darīja dienas garākas un uzsūtīja bez laika naktis, skatoties pēc tā, vai viņa mīļajiem varoņiem vajadzēja cīņu beigt, jeb vai tiem bija jādod vaļa izkauties, bet viņš pats juta vēlēšanos, cik ātri vien iespējams, vest lietu galā; kamēr tā nebija izbeigta, viņš jutās nemierīgi un neērti; arvien nāca prātā, ka viņa dvēseles nav gluži īstas un ka līdzīgos gadījumos tāda nasta jāsviež drīzāk no pleciem zemē. Ar lāčādu izode- rētu brūnas vadmalas kažoku plecos, par visu to domādams, viņš vēl nebija paspējis iziet uz ielas, kad pie paša šķērsielas stūra satikās krūtīs ar kādu kungu tādā pašā brūnas vadmalas segtā lāčādas kažokā un siltā ziemas cepurē ar ausīm. Kungs iekliedzās, tas bija Maņilovs. Viņi tūliņ krita viens otra apkampienos un minūtes piecas palika tādā stāvoklī uz ielas. Skūpsti no abām pusēm bija tik stipri, ka abiem gandrīz visu dienu sāpēja priekšzobi. No priekiem Maņilovam palika sejā tikai deguns un lūpas, acis pavisam izzuda. Ap ceturtdaļstundas viņš ar abām rokām turēja Čičikova roku un to briesmīgi sasildīja. Vissmalkākos un vispatīkamākos vārdos viņš stāstīja, kā steidzies šurp apkampt Pāvelu Ivanoviču; savu runu viņš beidza ar tādu komplimentu, kāds pieklājīgs vai vienīgi jaunavai, kuru aicina uz deju. Čičikovs atplēta muti, vēl pats nezinādams, kā pateikties, kad Maņilovs piepeši izvilka no kažoka papīru, satītu rullītī un sārtu lentīti pārsietu.

«Kas tas?»

«Zemnieki.»

«A!» viņš to tūliņ attina vaļā, pārlaida pār to acis un izbrīnījās par tīro un glīto rokrakstu. «Skaisti norakstīts,» viņš sacīja: «nevajag ne pārrakstīt. Un vēl zīmēts izrotājums gar malām! kas to tik mākslīgi zīmējis?»

«Nu, jel nejautājiet,» Maņilovs atbildēja.

«Jūs?»

«Sieva.»

«Ak mans dievs! nudien, man kauns, ka esmu Jūs lā apgrūtinājis.»

«Pāvela Ivanoviča labā man nav apgrūtinājumu.»

Čičikovs atzinībā paklanījās. Dabūjis zināt, ka viņš iH uz palatu apstiprināt pirkšanas līgumus, Maņilovs izsūci ja vēlēšanos iet viņam līdzi. Draugi saķērās rokās un aizgāja kopā. Pie katra mazākā nelīdzenuma vai paaugstinājuma, vai pakāpiena Maņilovs pieturēja Čičikovu un gandrīz pacēla ar roku uz augšu, patīkami smaidot piebilzdam3, ka neļaušot Pāvelam Ivanovičam kājas nodauzīt. Cičikovam bija neērti, viņš nezināja, kā pateikties, jo apzinājās, ka bija mazliet par smagu. Viens otram pakalpodami, viņi beidzot sasniedza laukumu, kur atradās iestādes: liels trīsstāvu akmens nams, gluži balts kā krīts, lai norādītu uz tanī kal­pojošo amatu vīru dvēseles skaidrību, citas ēkas uz laukuma nevarēja mēroties ar mūra namu lielumā. Tur bija: sarga būda, pie kuras stāvēja zaldats ar šauteni, divas trīs ormaņu biržas un beidzot gari žogi ar pazīstamiem žogu uzrakstiem un ar krītu un ogli uzķēpātiem zīmējumiem; vairāk nekā nebija uz šī vientuļā vai, kā pie mums izsakās, skaistā lau­kuma. Pa otrā un trešā stāva logiem bija izbāzuši savas gal­vas Temidas neuzpērkamie priesteri un tanī pašā acumirklī pazuda, acīm redzot tajā brīdī istabā ienāca priekšnieks. Draugi neuzkāpa, bet uzskrēja pa kāpnēm, tāpēc ka Čičikovs, gribēdams tikt vaļā no Maņilova pieturēšanas, paātrināja soli, bet Maņiiovs arī no savas puses steidzās uz priekšu, cenzdamies neļaut Cičikovam nogurt, un tāpēc abi ļoti stipri elsoja, kad iegāja tumšajā gaitenī. Ne gaiteņos, ne istabās viņu skatienu nepārsteidza tīrība. Tad par to vēl nerūpējās; un tas, kas bija netīrs, tāpat arī palika netīrs, nepieņemdams pievilcīgāku izskatu. Temida, vienkārši, kāda bija, negližē uti chalatā pieņēma viesus. Vajadzētu gan aprakstīt kancelejas istabas, pa kurām gāja mūsu varoņi, bet autors izjūt lielu kautrību pret visām iestādēm. Ja arī viņam bija gadījies iet pa tām, kad tās ir spožas un uzpostas ar lakotām grīdām un galdiem, viņš, pazemīgi acis uz zemi nolaidis, centās izskriet caur tām, cik ātri vien iespējams, un tāpēc nemaz nezina, kāda tur labklājība un uzplaukums Mūsu varoņi redzēja daudz papīru, gan melnrakstā, gan glīti aprakstītu, noliektas galvas, platus pakaušus, frakas, svārkus pēc guber­ņas modes un pat kādu ļoti acīs durošos gaiši pelēku kamzoli, kurš, galvu sāņus noliecis un to gandrīz uzlicis uz papīra, veikli un platiem vēzieniem pārrakstīja kaut kādu protokolu par zemes atsavināšanu vai par kādas muižas izūtrupēšanu, ko sagrābis kāds mierīgs muižnieks, kas visu m«žu nodzīvo­jis, atrazdamies zem tiesas, tās paspārnē bērnus un maz­bērnus pieredzēdams; laiku pa laikam bija arī dzirdami īsi, aizsmakušās balsīs izsacīti teikumi: «Padodiet, Fedosej Fedosejevič, akti Nr. 368!» — «Jūs arvien kaut kur nobāžat kroņa tintnīcas korķi!» Dažreiz dižāka balss, piederoša, bez šaubām, kādam priekšniekam, pavēloši atskanēja: «Se, pār­raksti! ja ne, novilks tev zābakus, un nosēdēsi man sešas dienas neēdis.» Troksnis, ko sacēla spalvas, bija liels un izli­kās, it kā vairāk žagaru vezumu brauktu pa mežu, kurš klāts par ceturtdaļas aršinu ar izkaltušām lapām.

Čičikovs un Maņilovs piegāja pie pirmā galda, kur sēdēja divi gados vēl jauni ierēdņi, un jautāja: «Atļaujiet uzzināt, kur te notiek pirkšanas līgumu apstiprināšana?»

«Bet ko jums vajag?» jautāja abi ierēdņi atgriezušies.

«Man jāiesniedz lūgums.»

«Bet ko jūs esat pirkuši?»

«Es vispirms vēlētos zināt, kur līgumu galds, še vai citā vietā?»

«Sakiet papriekšu, ko esat pirkuši un par kādu cenu, tad mēs jums tūliņ teiksim; bet citādi nevar zināt.»

Čičikovs tūliņ redzēja, ka ierēdņi bija it vienkārši ziņkā­rīgi, līdzīgi visiem jauniem ierēdņiem, un gribēja sev un saviem darbiem piešķirt lielāku svaru un nozīmi.

«Paklausieties, mīļie!» viņš sacīja: «es it labi zinu, ka visas darīšanas, kas zīmējas uz līgumiem, vienalga par kādu cenu, notiek vienā vietā, un tāpēc lūdzu parādīt mums galdu, bet, ja jūs nezināt, kas te kur notiek, tad mēs prasī­sim citiem.» Ierēdņi uz to nekā neatbildēja, viens no viņiem tikai ar pirkstu pabadīja uz istabas kaktu, kur pie galda sēdēja kāds vecis un atzīmēja kaut kādus papīrus. Čičikovs ar Maņilovu pa galda starpām gāja taisiv pie viņa. Vecis strādāja ļoti cītīgi.

«Atļaujiet uzzināt,» teica Čičikovs paklanīdamies: «vai te ir līgumu lietas?»

Vecis pacēla acis un atbildēja pa balsieniem: «Še nav līgumu lietas.»

«Bet kur tad?»

«Tas ir līgumu ekspedicijā.»

«Bet kur tad ir līgumu ekspedicijā?»

«Pie Ivana Antonoviča.»

«Bet kur tad ir Ivans Antonovičs?»

Vecis norādīja ar pirkstu uz otru istabas kaktu. Čičikovs ar Maņilovu gāja pie Ivana Antonoviča. Ivans Antonovičs jau uzmeta viņiem vienu aci un šķībi viņus aplūkoja, bet tūliņ nogrima rakstīšanā vēl cītīgāk.

«Atļaujiet uzzināt,» teica Čičikovs palocīdamies: «vai še ir ligumu galds?»

Ivans Antonovičs likās nekā nedzirdam un, nekā neat­bildējis, pilnīgi nogrima papīros. Tūliņ varēja redzēt, ka tas jau ir labi piedzīvojis cilvēks, ne tāds kā kāds jauns pļāpa un auša. Ivanam Antonovičam, likās, bija tālu pāri par četrdesmit gadiem; viņam bija melni, biezi mati; viņa sejas vidusdaļa bija padevusies uz priekšu un izvērsās degunā, vārdu sakot, tā bija seja, ko mēdz nosaukt par suņa purnu.

«Atļaujiet uzzināt, vai te ir līgumu ekspedicijā?» teica Čičikovs.

«Te,» atbildēja Ivans Antonovičs, savu suņa purnu pagriez­dams, un atkal turpināja rakstīt.

«Man, lūk, tāda lieta: esmu pircis no dažiem šī apriņķa īpašniekiem zemniekus ar pārvietošanu: pirkšanas līgums jau ir gatavs, tas tik vēl jāapstiprina.»

«Vai pārdevēji ir atnākuši?»

«Daži ir, bet no citiem ir pilnvaras.»

«Un vai lūgumrakstu atnesāt?»

«Lūgumrakstu arī atnesu. Es gribētu … man jāsteidzas .. . vai piemēram, nevarētu šodien lietu nobeigt?»

«Jā, šodien! šodien nevar,» atbildēja Ivans Antonovičs: «Vēl jāpārliecinās, vai nav kādi aizliegumi.»

«Kas attiecas uz to, lai lietu paātrinātu, tad priekšsēdētājs, Ivans Grigorjevičs, man ir liels draugs …»

«Jā, bet Ivans Grigorjevičs nav viens; ir jau citi arī,» teica bargi Ivans Antonovičs.

Čičikovs saprata, kādu āķi izmeta Ivans Antonovičs, un sacīja: «Citiem arī nebūs jāsūdzas; es pats esmu dienējis, to lietu pazīstu …»

«Ejiet pie Ivana Grigorjeviča,» teica Ivans Antonovičs drusku laipnākā balsī. «Lai viņš tikai izdod pavēli, kam nākas, un mēs jau lietu neaizkavēsim.»

Čičikovs izvilka no kabatas naudas zīmi un nolika Ivanam Antonovičam priekšā, bet tas to nemaz neievēroja un tūliņ uzlika tai grāmatu. Čičikovs gribēja uz to viņam norādīt, bet Ivans Antonovičs ar galvas mājienu lika saprast, ka rādīt nevajag.

«Lūk, viņš jūs aizvadīs līdz kancelejai,» Ivans Antonovičs sacīja, ar galvu pamādams, un viens no taisnības dievu kal­potājiem, kas atradās turpat, ar tādu centību upurēdams Temidai, ka elkoņos abas piedurknes bija pārplīsušas un no turienes jau sen rēgojās odere, par ko savā laikā bija ticis par kolēģiju reģistratoru, pakalpoja mūsu draugiem, kā kād­reiz Virgilijs bija pakalpojis Dantem, un ieveda viņus kan­celejā, kurā bija tikai liels atzveltnes krēsls un tanī aiz galda kā saule spoguļa' un divu biezu grāmatu priekšā sēdēja priekšsēdētājs. Sajā vietā jaunais Virgilijs izjuta tādu god­bijību, ka neparko nedrīkstēja spert tur savu kāju, un pagriezās atpakaļ, parādīdams savu kā mašu noberzēto muguru, pie kuras diezin kur bija pielipusi kāda vistas spalva. Kancelejas zālē iegājuši» viņi redzēja, ka priekš­sēdētājs nebija viens, viņam blakus, spoguļa gluži ap­slēpts, sēdēja Sobakevičs. Viesu ierašanās izraisīja izsau­cienu, valdības krēsls tika ar troksni atbīdīts. Sobakevičs arī piecēlās no krēsla un nu bija redzams no visām pusēm līdz ar savām garajām piedurknēm. Priekšsēdētājs saņēma Čičikovu savos apkampienos, un kancelejā atskanēja skūpsti;

* Spogulis (baznīcas slavu valodā 3 e p u a ji o) — trīsšķautnalna prizma ar ērgli un trim Pētera I ukaziem uz skaldnēm. Spogulis atradās katrā iestādē, šiei ukazi prasīja stingri ievērot taisnu tiesu. Tulk.

apjautājās viens par otra veselību; izrādījās, ka abiem sāp krusti, ko attiecināja uz sēdošu dzīves veidu. Kā likās, Sobakevičs jau bija paziņojis priekšsēdētājam par pirkumu, jo sāka vēlēt viņam laimes, kas no sākuma mūsu varoni drusku smīdināja, sevišķi kad ieraudzīja, ka ir Maņilovs, ir Sobakevičs, abi pārdevēji, ar kuriem lieta bija kārtota vienatnē, tagad stāvēja kopā viens pret otru. Tomēr viņš pateicās priekšsēdētājam un, tūliņ pret Sobakeviču atgriezies, jautāja:

«Bet kā ar jūsu veselību?»

«Paldies dievam, nevaru sūdzēties,» atbildēja Sobakevičs. Un tiešām nebija par ko žēloties: drīzāk dzelzs varēja saauk­stēties un klepot nekā šis brīnišķīgi noaugušais muižnieks.

«Jā, jums jau vienmēr laba veselība,» sacīja priekšsēdētājs, «un ari jūsu nelaiķa tēvs bija stiprs cilvēks.»

«Jā, viens pats gāja lācim pretī,» atbildēja Sobakevičs.

«Man liekas,» teica priekšsēdētājs: «ka arī jūs lāci no­gāztu, ja tikai gribētu ar to cīnīties.»

«Nē, nenogāztu,» atbildēja Sobakevičs: «nelaiķis bija stip­rāks par mani,» un nopūties turpināja: «Nē, nav tagad vairs tie cilvēki; un kaut, piemēram, mana dzīve, kas tā par dzīvi? tā, ne šis, ne tas …»

«Kas tad jūsu dzīvei kait?» teica priekšsēdētājs.

«Nav laba, nav laba!» Sobakevičs atbildēja, galvu grozī­dams: «Spriediet pats, Ivan Grigorjevič: dzīvoju jau piekto desmitu, bet vēl ne reizi neesmu bijis slims; kaut jel kakls būtu reiz iesāpējies vai kāds augonis vai ēde piemetusies… Nē, tas nav uz labu! kādreiz gan nāksies ciest par visu to.» To teicis, Sobakevičs iegrima melancholijā.

«Palūk!» ir Čičikovs, ir priekšsēdētājs abi reizē nodomāja: «par ko iedomājies sūdzēties!»

«Man priekš jums ir vēstule,» sacīja Čičikovs, no kabatas izņemdams Pļuškina vēstuli.

«No kā?» priekšsēdētājs jautāja un atplēsis iesaucās: «A! no Pļuškina. Viņš vēl vienmēr nīkst pasaulē. Lūk, liktenis, bet kāds gudrs un bagāts cilvēks bija! bet tagad …»

«Suns,» teica Sobakevičs: «blēdis, visus ļaudis badā no­mērdējis.»

«Labprāt, labprāt,» teica priekšsēdētājs, vēstuli izlasījis, «esmu ar mieru būt par pilnvaroto. Kad jūs gribat noslēgt pirkšanas līgumus, tūliņ vai vēlāk?»

«Tūliņ,» Čičikovs atbildēja: «es gribētu jūs lūgt, ja iespē­jams, pat šodien; tāpēc ka rīt gribu izbraukt no pilsētas; es atnesu ir līgumus, ir lūgumrakstu.»

«Tas viss labi, bet tikai kā nu gribat, mēs jūs tik ātri nelaidīsim projām. Pirkšanas līgumi tiks apstiprināti šodien, bet jūs vēl pie mums kādu laiku padzīvosiet. Es tūliņ došu pavēli,» viņš sacīja un atvēra durvis uz kancelejas istabu, kas bija pilna ar ierēdņiem, kuri līdzinājās čaklām bitēm; kas darbojas pa šūnām, ja tikai šūnas var pielīdzināt kan­celejas aktīm: «vai Ivans Antonovičs ir te?»

«Te!» kāda balss iekšā atsaucās.

«Pasauciet viņu šurp!»

Lasītājiem jau pazīstamais Ivans Antonovičs, suņa purns, parādījās priekšsēdētāja zālē un godbijīgi paklanījās.

«Lūk, ņemiet, Ivan Antonovič, visus šos līgumus…»

«Bet neaizmirstiet, Ivan Grigorjevič,» Sobakevičs krita starpā: «vajadzēs lieciniekus, mazākais pa diviem no katras puses. Aizsūtiet tūliņ pēc prokurora: viņš vaļas cilvēks un droši vien sēž mājās, viņa vietā visu padara viņa rakstvedis Zolotucha, pirmais rāvējs pasaulē. Slimnīcu valdes inspek­tors arī vaļas cilvēks un droši vien mājā, ja tik nav kur aiz­braucis kārtis spēlēt, te vēl daudz tādu tuvumā; Trucha- čevskis, Beguškins, tie visi zemei ir lieka nasta!»

«Zināms, zināms!» priekšsēdētājs sacīja un tūliņ aizsūtīja pēc tiem kancelejistu.

«Vēl gribētu jūs lūgt,» teica Čičikovs: «aizsūtiet vēl pēc kādas muižnieces, ar kuru man arī ir darījums, piln­varotā, protopopa Kirila tēva dēla; viņš tepat pie jums dien.»

«Kā ne, ir pēc viņa aizsūtīsim!» sacīja priekšsēdētājs, «viss tiks izdarīts, bet ierēdņiem jūs nevienam nekā nedodiet, to es jums lūdzu. Maniem draugiem nekas nav jāmaksā.» To teicis, viņš deva Ivanam Antonovičam kādu pavēli, kas tam, likās, nepatika. Līgumi, kā redzams, darīja uz priekšsēdētāju labu iespaidu, it īpaši, kad redzēja, ka viss pirkums bija ap simt tūkstoš rubļu. Kādu brīdi viņš skatījās Cičikovam acīs ar lielas labpatikas izteiksmi un beidzot sacīja: «Palūk! Tad tā, Pāvel Ivanovič! tad jūs esat nopircis.»

«Nopirku,» Čičikovs atbildēja.

«Teicama lieta, patiesi, teicama lieta!»

«Jā, es pats redzu, ka nekā prātīgāka nebūtu varējis iesākt. Lai nu kā būdams, cilvēka mērķis tomēr vēl neno­teikts, kamēr viņš ar stingrām kājām nav nostājies uz cieta pamata, bet ne uz kaut kādām brīvdomīgām jaunības chimerām.» Te viņš pie reizes, Joti vietā, izlamāja visus jaunos ļaudis par liberālismu. Bet bija vērojams, ka viņa vārdos varēja just kaut kādu nedrošību, it kā turpat viņš pats sev sacītu: «Ech brāl, melo un pie tam ļoti stipri!» Viņš pat nepaskatījās uz Sobakeviču un Maņilovu no bailēm kaut ko ieraudzīt viņu sejās. Bet viņš veltīgi baidījās: Sobakeviča seja bija nekustīga, bet Maņilovs, no frāzes aiz­grābts, labpatikā tikai piekrītoši kratīja galvu, iegrimdams tādā stāvoklī, kādā atrodas mūzikas mīļotājs, kad dziedātāja, pašu vijoli pārspēdama, izspiedz tik augstu noti, kāda nav pa spēkam ir putna rīklei.

«Bet kādēļ tad jūs nesakāt Ivanam Grigorjevičam,» ieru­nājās Sobakevičs: «ko jūs īpaši esat pircis: bet jūs, Ivan Grigorjevič, kādēļ jūs neprasāt, ko viņš īsti iemantojis? Kas par ļaudīm! tīrais zelts! Es taču viņam pārdevu arī kariešu taisītāju Michejevu.»

«Nē, vai patiesi arī Michejevu pārdevāt?» priekšsēdētājs brīnījās. «Kariešu taisītāju Michejevu pazīstu: slavens meistars; viņš man drošku pārlaboja. Bet paga, kā tad… Jūs taču man sacījāt, ka viņš miris …»

«Kas, Michejevs miris?» teica Sobakevičs, ne druskas neapjucis. «Viņa brālis gan nomira, bet viņš vēl šodien dzīvo un ir veselīgāks nekā agrāk. Vēl nesen tādu puskarieti uztai­sīja, kādu visā Maskavā neatradīsiet. Pēc būtības viņam vajadzētu tikai ķeizaram strādāt.»

«Jā, Michejevs ir slavens meistars,» priekšsēdētājs teica: «un es brīnos, ka jūs varējāt no viņa šķirties.»

«It kā viens Michejevs vien būtu! Kur tad namdaris Stepans Probka, mūrnieks Miluškins, kurpnieks Maksims Teļatņikovs, taču visi aizgāja, visus pārdevu!» Bet kad priekšsēdētājs prasīja, kādēļ tad viņi aizgājuši, būdami saimniecībā tik vajadzīgi cilvēki un tādi meistari, Sobakevičs, ar roku atmezdams, atbildēja: «A! tā ne no šā, ne tā uznāca dumjība: domāju, kas ir, pārdošu un aiz muļ­ķības arī pārdevu!» To teicis, viņš nokāra galvu tā, it kā pats nožēlotu šo lietu, un piebilda: «Lūk, jau cilvēkam mati sirmi metas, bet vēl nav pie prāta ticis.»

«Bet atļaujiet, Pāvel Ivanovič,» priekšsēdētājs sacīja, «kā tad jūs pērkat zemniekus bez zemes? vai uz pārvietošanu?»

«Uz pārvietošanu.»

«Nu, ja uz pārvietošanu, tā cita lieta. Bet uz kurieni?»

«Uz … uz Chersonas guberņu.»

«O, tur laba zeme!» sacīja priekšsēdētājs un atzinīgi atsau­cās par turienes lielo zāli.

«Bet vai zemes pietiekošā daudzumā?»

«Pietiekošā, tik, cik vajag nopirktiem zemniekiem.»

«Vai upe vai dīķis?»

«Upe. Kaut gan arī dīķis ir.» To teicis, Čičikovs neviļus paskatījās uz Sobakeviču, un kaut gan Sobakevičs kā agrāk sēdēja nekustīgi, bet viņam izlikās, ka viņam sejā ir rakstīts: «Oi, kā tu melo! diezin, vai ir upe un dīķis un tāpat arī zeme.»

Kamēr turpinājās sarunas, pamazām sāka salasīties lieci­nieki: lasītājam pazīstamais prokurors mirkšķinātājs, slim­nīcu valdes inspektors, Truchačevskis, Beguškins un citi, kas pēc Sobakeviča vārdiem lieki apgrūtināja zemi. Daudzi 110 viņiem Cičikovam bija gluži nepazīstami: iztrūkstošie bija pieaicināti no palatas ierēdņiem. Atveda ne tikvien proto- popa Kirita tēva dēlu, bet arī pašu protopopu. Katrs lieci­nieks parakstījās visā savā cienībā ar visām činām, kāds pagrieza savu vārdu šķībi uz vienu, kāds uz otru pusi, kāds ar kājām gaisā, vilkdams tādus burtus, kādi krievu alfabētā vēl nekad nebija redzēti. Pazīstamais Ivans Antonovičs izda­rīja visu ļoti žigli, līgumi bija pierakstīti, atzīmēti, grāmatās un, kur pienākas, ierakstīti, saņemts likumīgais pus pro­cents un par izsludināšanu Ziņotājā, un Cičikovam bija ļoti maz jāmaksā. Priekšsēdētājs bija pat pavēlējis no nodokļa naudas ņemt tikai pusi, bet otru pusi, nezin kāpēc uzrēķināt kādam citam lūdzējam.

«Tā,» teica priekšsēdētājs, kad viss bija gatavs: «vēl tikai atliek pirkumu apslacīt.»

«Es esmu ar mieru,» teica Čičikovs. «Jums tikai jānosaka laiks. Būtu grēks no manas puses, ja tādai patīkamai sabiedrībai neliktu attaisīt vienu otru pudeli putojošā.»

«Nē, jūs nepareizi sapratāt: putojošo mēs paši apgādā­sim,» teica priekšsēdētājs, «tas mūsu pienākums. Jūs esat mūsu viesis: mūsu pienākums jūs pacienāt. Vai zināt ko, kungi! Pagaidām mēs, lūk, ko izdarīsim: visi, cik te esam, dosimies pie policijmeistara; viņš mums ir brīnumdaris: gar zivju rindu vai pagrabu garām ejot, viņam tikai vajag pamirkšķināt, un mēs, vai zināt, kā pamielosimies! un pie šās okazijas varēsim arī vistu saspēlēt.»

No tāda priekšlikuma neviens nevarēja atsacīties. Par zivju rindām tikai dzirdot, liecinieki jau sajuta apetitu; tūliņ visi paņēma cepures, un sēde beidzās. Viņiem caur kanceleju ejot, Ivans Antonovičs, suņa purns, godbijīgi paklanījies, Cičikovam paklusu teica:

«Zemniekus nopirkāt par simt tūkstoš rubļiem, bet par pūlēm iedevāt tikai vienu balto.»

«Nu, kas nu tie par zemniekiem,» Čičikovs viņam tāpat čukstoši atbildēja: «pavisam nelietderīgi un mazvērtīgi ļau­dis, nav ne pus tik daudz vērts.» Ivans Antonovičs noprata, ka apmeklētājs cietas dabas cilvēks un vairāk nedos.

«Bet cik jūs maksājāt Pļuškinam par dvēseli?» Sobakevičs iečukstēja viņam otrā ausī.

«Bet kādēļ pierakstījāt Zvirbuli?» Čičikovs uz to viņam at­bildēja.

«Kādu Zvirbuli?» jautāja Sobakevičs.

«Nu, sievieti, Elizabeti Zvirbuli, un vēl burtu «s» galā pierakstījāt.»

«Nē, nekādu Zvirbuli neesmu pierakstījis,» atbildēja Sobakevičs un aizgāja pie citiem viesiem.

Viesi barā beidzot sasniedza policijmeistara māju. Policij­meistars tiešām bija brīnumdaris: tiklīdz viņš izdzirda, kas par lietu, tanī pašā acumirklī pasauca kvartala uzraugu, veiklu vīru laķētos botfortos, un, kā likās, iečukstēja tam ausī tikai divus vārdus un tikai piebilda: saproti! bet jau otrā istabā, kamēr viesi spēlēja vistu, uz galda parādījās beluga, store, lasis, kaviars — presēts un svaigi sālīts, siļķes, sevruga, sieri, žāvētas mēles, žāvētas stores mugura, kas viss bija nācis no zivju rindas. Pēc tam parādījās piedevas no saimnieces puses, virtuves ražojumi: viens pīrāgs no galvas, kur bija iegājuši deviņi pudi smagās stores skrim- stala un vaigi, otrs pīrāgs, pildīts ar gailenēm, pīrādziņi ar gaļu un sīpoliem, sviestā cepti rauši, kompots. Policijmeistars savā ziņā bija pilsētas tēvs un labdaris. Pilsoņu vidū viņš bija kā savā ģimenē un pa veikaliem staigāja kā pa savu pieliekamo kambari. Vispār, kā mēdz sacīt, viņš sēdēja savā vietā un saprata savu amatu uz to labāko. Grūti pat bija izšķirt, vai viņš bija radīts vietas dēļ vai vieta viņa dēj. Lieta bija tik gudri izkārtota, ka viņš saņēma divreiz lielākus ienākumus nekā viņa priekšgājēji, bet, starp citu, viņš bija ieguvis visas pilsētas mīlestību. Vispirms viņu mīlēja tirgo­tāji, taisni par to, ka nebija lepns; un tiešām, viņš krustīja viņu bērnus, kūmojās ar viņiem un kaut gan dažbrīd viņus stipri plēsa, bet darīja to kaut kā ļoti veikli: gan paplikšķina pa plecu, ir pasmejas, ir ar tēju padzirda, pats apsolās iet dambretu saspēlēt, apjautājas par visu: kā stāv darīšanas un kā citādi. Ja dabū zināt, ka bērniņš saslimis, tad ieteic zāles, vārdu sakot, malacis! Ja brauc ar drošku, ieved kār­tību, bet turpat arī teiks vienam otram: «Nu, kas ir, Michejič! vajadzētu kādu partiju saspēlēt.» — «Jā, Aleksej Ivanovič,» tas atbild, cepuri noņemdams, «derētu gan.» — «Nu, brāl lija Paramonič, atnāc pie manis aplūkot rikšotāju: laidīšu ar tavu skrieties, iejūdz savējo; pamēģināsim.» Tirgotājs, kurš bija jucis uz rikšotāju, par to tikai ar sevišķu, kā saka, prieku pasmaidīja un, bārdu glaudīdams, atbildēja: «Pamē­ģināsim, Aleksej Ivanovič!» Pat visi veikala puiši pēc para­žas tādos brīžos bez cepurēm ar prieku skatījās viens otrā un it kā gribēja sacīt: «Aleksejs Ivanovičs labs cilvēks!» Ar vārdu, viņš bija ieguvis pilnīgu popularitāti, un tirgotāju domas bija tādas, ka Aleksejs Ivanovičs «kaut gan paņems, bet par to atkal viņš nevienu nenodos».

IeVērojis, ka uzkožamie jau gatavi, policijmeistars piedā­vāja viesiem vistu beigt pēc brokasta, un visi iegāja tanī istabā, no kurienes plūstošā smarža jau sen patīkami kuti­nāja viesu nāsis un kurā Sobakevičs jau sen bija lūkojies pa durvīm, no tālienes notēmējis stori, kas sāņus atradās uz lie­lās bļodas. Viesi vispirms izdzēra pa glāzītei degvīna, kam bija tāda tumša oliva krāsa, kāda ir vienīgi Sibirijas caur­spīdīgajiem akmeņiem, no kā Krievijā taisa zīmogus, tad no visām pusēm ar dakšiņām sēdās pie galda, un katrs sāka rādīt, kā saka, savu raksturu un tieksmes, vai nu ķerdamies pie kaviara, vai pie lašiem, vai pie siera. Sobakevičs, tādus sīkumus nemaz neievērodams, pierīkojās storei, un, kamēr citi dzēra, sarunājās un ēda, viņš ceturtdaļstundā pievārēja to visu, un tad, kad policijmeistars par to atminējās un teica: «bet kā jums, kungi, patiks šis dabas produkts?» kopā ar citiem dakšiņām rokās tuvojās bļodai, tad ieraudzīja, ka no dabas produkta bija palikusi tikai aste; bet Sobakevičs izlikās tā, ka to nav viņš darījis, un, piegājis pie šķīvja, kas stāvēja tālāk no citiem, durstīja ar dakšiņu kādu mazu žāvētu zivtiņu. Stori nokopis, Sobakevičs atsēdās atzveltnes krēslā un vairs ne ēda, ne dzēra, bet tikai miedza un mirk­šķināja acis. Policijmeistars, kā likās, nemīlēja taupīt vīna; tostiem nebija gala. Vispirms, kā lasītāji varbūt paši noskār­tīs, uzdzēra jaunā Chersonas muižnieka veselībai, pēc tam viņa zemnieku labklājībai, to laimīgai pārceļošanai, tad viņa nākošās sievas, skaistules, veselībai, kas izraisīja uz mūsu varoņa lūpām tīkamu smaidu. Viņu apstāja no visām pusēm un cītīgi sāka lūgt, lai viņš vēl pāris nedēļas paliekot pilsētā: «Nē, Pāvel Ivanovič! kā gribat, tas iznāk tā kā tikai istabu izvēsināt: pārkāpj pār slieksni un projām! nē, jūs pie mums vēl kādu laiciņu padzīvojiet! Mēs jūs apprecināsim: vai nav tiesa, Ivan Grigorjevič, mēs viņu apsievosim?»

«Apprecināsim, apprecināsim!» priekšsēdētājs attrauca. «Variet spārdīties, kā gribat, ar rokām un kājām, mēs jūs apsievosim! Nē, mīļais, iekļuvāt pie mums, tad nežēlojieties. Mēs nemīlam jokot.»

«Nu, ko tad? kādēļ tad ar rokām un kājām spārdīties,» Čičikovs nosmīnēdams atbildēja: «precēšanās jau nav tāda lieta, lai spārdītos, būtu tikai līgava.»

«Arī līgava būs, kā tad nebūs, viss būs, viss, ko vien vēlaties!…»

«Nu, ja būs …»

«Bravo, paliks!» visi iekliedzās: «vivat, urrā, Pāvel Ivanovič! urrā!» Un visi gāja pie viņa ar pokāliem rokā saskandināt. Čičikovs saskandināja ar visiem. «Nē; nē, vēl­reiz!» sauca tie, kuri bija draiskulīgāki, un no jauna pie­skandināja; pēc tam gāja trešo reizi skandināt, saskandināja arī trešo reizi. īsā laikā visiem kļuva neizsakāmi jautri. Priekšsēdētājs, kas tādos jautros brīžos bija ļoti mīļš, vairāk reizes apkampa Čičikovu un, sirsnīgu jūtu pārņemts, teica: «Sirsniņ, manu! māmulīt manu!» un, pat knipus sizdams, sāka ap viņu diet un dziedāt pazīstamo dziesmu: «Ak tu šāds un tāds, Komarinas zemnieciņ.» Pēc šampanieša dzēra Ungarijas vīnu, kas deva vēl vairāk spara un uzjautrināja sabiedrību. Par vistu galīgi aizmirsa; strīdējās, kliedza, sprieda par visu, par politiku, par karu un izsacīja brīvdo­mības, par kādām citā reizē paši būtu izkūluši savus bērnus. Turpat izsprieda daudz visvisādu sarežģītu jautājumu.

Čičikovs nekad nebija juties tik jautrs un, jau Iedomājies sevi par īstu Chersonas muižnieku, runāja par visādiem uzlabojumiem: par trīslauku saimniecību, par divu dvēseļu laimi un debešķīgo dzīvi, un sāka Sobakevičam dzejā skaitīt priekšā Vertera vēstuli Šarlotei, uz ko šis, atlaidies krēslā, tikai mirkšķināja acis, jo pēc stores sajuta lielu tieksmi uz miegu. Čičikovs arī pats nomanīja, ka kļuvis par daudz vaļīgs, palūdza ekipāžu un aizbrauca prokurora droškā. Prokurora kučieris, kā uz ceļa izrādījās, bija piedzīvojis puisis, tāpēc ka grožus turēja tikai vienā rokā, bet ar otru, atstiepis atpakaļ, pieturēja kungu. Tā Čičikovs prokurora droškā sasniedza viesnīcu, kur vēl ilgi viņš muldēja visādas blēņas: par gaišmatainu līgavu ar sarkaniem vaigiem un mazu bedrīti labā vaigā, par Chersonas muižu, kapitalu. Selifanam pat tika dotas dažas saimnieciskas pavēles sasaukt visus pārvietotos zemniekus, lai tos visus izsauktu pēc vār­diem. Selifans, klusu ciezdams, ļoti ilgi klausījās un pēc izgāja no istabas, sacīdams Petruškam: «ej, noģērb kungu!» Petruška sāka novilkt viņam zābakus un līdz ar tiem gan­drīz novilka pašu kungu uz grīdas. Bet beidzot zābaki bija novilkti, kungs noģērbās, kā pienākas, un, brīdi pa nežēlīgi čīkstošo gultu izgrozījies, aizmiga kā īsts Chersonas muiž­nieks. Bet Petruška pēc tam iznesa gaitenī bikses un brūk­leņu krāsas ar dzirksteli fraku, ko, uz koka drēbju karināmā uzstiepis, sāka dauzīt ar rīksti un suku, pieputinādams visu gaiteni. Taisīdamies tās jau likt pie malas, viņš paraudzījās no galerijas lejā un ieraudzīja Selifanu nākam no staļļa. Viņu skatieni sastapās, un viņi bez vārdiem saprata viens otru, kungs nolicies gulēt, tagad var kaut kur aiziet. Tūliņ, bikses un fraku istabā ienesis, Petruška nogāja lejā, un abi kopā aizgāja, ne vārda nerunādami par ceļošanas mērķi, bet ejot pļāpāja par kaut ko gluži citu. Tālu viņi neaizstaigāja: tieši pārgāja tikai pār ielu līdz viesnīcai pretī stāvošajam namam un iegāja pa zemām, nokūpējušām stikla durvīm, kas veda gandrīz pagrabā, kur jau pie koka galdiem sēdēja daudz dažādu: gan skūtām, gan neskūtām bārdām, gan bez- drēbes kažokos, gan gluži kreklos, gan arī frizēs šineļos. Ko Petruška ar Selifanu tur darīja, dievs zina, bet iznāca viņi no turienes pēc stundas, rokās saķērušies, pilnīgi klusu ciešot, izrādīdami viens otram lielu uzmanību un sargādami viens otru no dažādiem stūriem. Roku rokā, viens otru atbalstīdami, viņi veselu ceturtdaļu stundas rāpās pa trepēm uz augšu, beidzot pārvarēja tās un iegāja. Petruška brītiņu apstājās savas zemās gultas priekšā, pārdomādams, kā pie- klājīgāk apgulties, un apgulās pavisam šķērsu, tā ka kājas atspiedās uz grīdas. Arī Selifans nogulās tanī pašā gultā, galvu Petruškam uz vēdera uzlikdams un pavisam aizmirsis par to, ka viņam te nemaz nebija jāguļ, bet varbūt kaut kur kalpu istabā, ja ne stallī pie zirgiem. Abi tanī pašā acumirklī aizmiga, sākdami nedzirdēti stipri krākt, uz to kungs no otras istabas atbildēja ar smalku svilpošanu caur degunu. Drīz pēc viņiem viss apklusa, un viesnīcu apņēma dziļš miegs; uguns vēl spīdēja tikai vienā logā, kur dzīvoja kāds no Rjazaņas atbraucis poručiks, kas, kā redzams, bija liels zābaku draugs, tāpēc ka bija jau iegādājies četrus pārus un tagad nemitīgi pielaikoja piekto. Jau vairāk reižu viņš tuvo­jās gultai, lai tos novilktu un ietu gulēt, bet nekādi nevarēja: zāb( aki patiesi bija labi pašūti, un ilgi viņš vēl cilāja kājas un aplūkoja apbrīnojami glīti un pēc modes veidoto papēdi.