Mirušās dvēseles

I NODAĻA

Kāpēc gan attēlot nabadzību, tikai nabadzību, tikai mūsu dzīves nepilnības, izceļot ļaudis no malienas, no attālajiem valsts kaktiem? Ko darīt, ja jau tāda ir sacerētāja daba, ka tas, sasirdzis ar paša nepilnību, vairs nespēj neko citu attēlot kā tikai nabadzību un nabadzību, un mūsu dzīves nepilnību, izmeklējot ļaudis no malienas, no attālajiem valsts kaktism'!* Un lūk, atkal mēs esam nokļuvuši malienā, atkal atdūrušies kaktā. Un kādā malienā un kādā kaktā!

It kā kāda bezgalīga cietokšņa milzu valnis ar stūra no­cietinājumiem un šaujamām lūkām vairāk nekā tūkstoš verstu garumā aizlocījās kalnu augstienes. Stalti tās pace­ļas pār bezgalīgo līdzenumu tālēm, gan kā mālainā Kaļķa kraujas, strautu gultnēm un plaisām izraibinātas, gan kā piemīlīgi, ieapaļi, zaļi izciļņi, kurus kā aitādiņas klāja jaunas nocirstu koku atvases, gan beidzot kā tumši mežu biezokņi, kas aiz kāda brīnuma bija palikuši cirvja neskarti. Līdzteku kalniem aizlocījās saviem krastiem uzticīgā upe ar līčiem un pagriezieniem, gan aizplūzdama pļavā, lai tur apmestu dažus līkumus, ugunīgi pamirdzētu saulē, pazustu bērzu, apšu un alkšņu birzīs un no turienes uzvaroši izskrietu tiltu, dzir­navu un dambju pavadījumā, kas it kā dzinās tai pakaļ katrā pagriezienā.

Vienā vietā stāvais nogāzes sāns bija tērpts biezākā koku lapotnes zaļumā. Te. pateicoties kalnainās gravas nevienlīdzīgumam un mākslīgiem stādījumiem, satikās vienuviet augu valsts ziemeļi un dienvidi. Ozols, egle, meža bumbiere, kļava, ķezbere un ērkšķu krūms, akacija un pīlādzis, apīņu apvīti, te veicinādami viens [otraļ* augšanu, te viens otra

* Kvadratiekavās liktie vārdi Gogoļa rokrakstā nav. Sakārtojot Gogoļa manuskriptus, tos iesprauduši redaktori.

nomākdami, rāpās pa visu kalnu no lejas uz augšu. Bet augša, pašā virsotnē, ar koku zaļajām galotnēm jaucās kungu namu sarkanie jumti un aiz tiem noslēpušos zemnieku ēku čukuri un šķores, un kungu nama augšstāvs ar kokgrebumiem izro­tāto balkonu un lielu pusapaļu logu. Un vēl augstāk pār šo koku un jumtu sapulci pacēlās vecā sādžas baznīca ar saviem pieciem apzeltītiem, spīguļojošiem kupoliem. Visos tās pie­cos galos mirdzēja zeltīti ažūri krusti, nostiprināti ar tādām pašām zeltītām ķēdēm, tā ka no tālienes likās, it kā gaisā bez kādiem balstiem karātos kvēlojošs zelts. Un viss tas ačgārni, ar koku galotnēm, jumtiem, krustiem uz leju, glez­naini atspoguļojās upē, kur neglīti izdobti vītoli, citi stāvē­dami pie paša krasta, citi pavisam ūdenī, mērcēdami tajā zarus un lapas, sapīņātus ar gļotaino upes sūkli, kas peldēja ūdenī kopā ar dzeltenajām ūdenspuķēm, it kā vēroja šo brī­nišķīgo atspulgu.

Skats bija ļoti jauks, bet skats no augšas uz leju, no atstatumā stāvošā nama virsbūves, bija vēl labāks. Neviens viesis un apmeklētājs nevarēja uz balkona vienaldzīgi nostā­vēt. Izbrīnā tam krūtīs aizrāvās elpa, un viņš varēja tikai iesaukties: «ak kungs, kāds te plašums!» Bez gala, bez malas te atklājās tāles: aiz pļavām, birztalu un ūdensdzir­navu izraibinātām, vairākās zaļās joslās zēla meži; aiz mežiem, cauri mazliet dūmakotam gaisam, dzeltēja smiltāji, un atkal meži jau zilgani kā jūra vai tālu izplūdusi migla; un atkal smiltāji, vēl bālāki, bet tomēr dzeltenīgi. Pie tālās debesmalas pacēlās krīta kalnu grēdas, kas balti mirdzēja pat apmākušās dienās, it kā tās apspīdētu mūžīga saule. To žilbinošajā baltumā, piekājē, kur vietām rēgojās ģipša nogulšņi kā dūmaka ņirbēja zilganpalsi plankumi. Tās bija tālas sādžas; taču tās vairs nevarēja saskatīt cilvēka acs. Tikai saules spulgas iedegtā baznīcas kupola zelta dzirkstele ļāva noprast, ka tur atradās liels, daudz ļaužu apdzīvots ciems. Visu to apņēma netraucēts klusums, ko nespēja modi­nāt pat tālēs zūdošo gaisa dziedoņu atbalsis, kas tikko sasnie­dza dzirdi. Ar vārdu — viesis, stāvēdams uz balkona, pēc divu stundu vērošanas nespēja pateikt nekā cita kā tikai: «Ak kungs, kāds te plašums!»

Kas tad bija šīs sādžas iemītnieks un īpašnieks, pie kuras, kā pie nepieejama cietokšņa, no šejienes pat nevarēja pie­braukt, bet vajadzēja to apbraukt no otras puses, kur izklai­

dus ozoli laipni sagaidīja ierodamies viesi, stiepdami pretim savus platos zarus kā draudzīgus apkampienus un pavadī­dami to līdz tās pašas mājas durvīm, kuras augšstāvu mēs redzējām no pakaļpuses un kura tagad atklāti stāvēja mūsu priekšā, vienā pusē ar kokgrebumiem rotāto ēku čukuru un šķoru virkni, bet otrā — baznīcu, kas mirdzēja zelta krustiem un gaisā pakārtām mežģinotām ažurām zelta važām. Kādam laimīgajam gan piederēja šī nomajā vieta?

Andrejam Ivanovičam Tentetņikovam, Tremalachanas apriņķa muižniekam, jaunam, trīsdesmit trīs gadus vecam laimes bērnam un pie tam vēl neprecētam cilvēkam.

Kas tad viņš tāds, kāds viņš, kādas dabas, kādu īpašību cilvēks? Pie kaimiņiem, lasītāj, pie kaimiņiem jāapjautājas. Kaimiņš, kurš piederēja pie veiklās, mūsu dienās gandrīz jau izzūdošās atvaļinātu štaboficieru-branderu ģints, raksturoia viņu ar izteicienu: «Visdabiskākais lops!» Verstis desmit kai­miņos dzīvojošais ģenerālis teica: «Jauns cilvēks, nav muļķis, bet daudz ko ieņēmis sev galvā. Es varētu būt viņam noderīgs, jo neesmu bez sakariem Pēterburgā un pat pie …» ģenerālis teikumu nenobeidza. Kapteinis ispravņiks atbildei deva šādu virzienu: «Lūk, es rīt pat braukšu pie viņa parādu iekasēt!» Viņa sādžas zemnieks uz jautājumu, kāds ir viņa kungs, nekā neatbildēja. Tātad atsauksmes par viņu bija nelabvēlīgas.

Ja gribam bezpartejiski spriest — viņš nebija slikts cilvēks, viņš bija, vienkārši sakot — debesu kvēpinātājs. Tā kā pasaulē nav mazums laužu, kuri kvēpina debesis, tad kāpēc Tentetņikovam tās nekvēpināt? Bet rādīsim izvilkumu no viņa dzīves — vienu dienu, dienu, kas ir līdzīga visām citām, un lai pats lasītājs pēc tam spriež, kāds bija viņa raksturs un kā viņa dzīve saskanēja ar tās apkārtnes skaistumiem.

No rītiem viņš modās ļoti vēlu un, piecēlies, acis berzē­dams, ilgi sēdēja uz savas gultas malas. Un tā ka, par nelaimi, acis bija loti mazas, tad viņu izberzēšana vilkās neparasti ilgi, un visu to laiku pie durvīm stāvēja sulainis Michailo ar mazgājamo trauku un dvieli. Sis nabaga Michailo stāvēja stundu, otru, tad gāja uz virtuvi, pēc tam atkal atgriezās, — kungs vēl arvien berzēja acis un sēdēja uz gultas. Beidzot viņš cēlās no gultas, mazgājās, apvilka chalatu un gāja uz viesistabu, lai dzertu tēju, kafiju, kakao un pat siltu pienu, iebaudīdams no visa pa malciņam, bez žēlastības drupinādams maizi un visur neganti piemēslo­dams ar pīpja pelniem. Tā divas stundas viņš sēdēja pie tējas galda. Bet tas vēl maz: viņš mēdza ņemt vēl atdzisušo tasi un nostāties ar to pie loga, kas bija sētas pusē, un aiz loga ik dienas norisinājās šāda aina.

Vispirms Grigorijs, dzimtscilvēks bufetnieka amatā, pilnā rīklē šķendējās ar saimniecības pārzini Perfiljevnu apmē­ram šādos vārdos: «Ak neciešamā pļāpa, zemais radījums? Cietusi labāk klusu, nekrietnā!»

«Bet vai negribi šito?» kliedza zemais radījums jeb Perfiljevna, pigu rādīdama, tā bija sieva, nikna rīcībā, nevē­rojot to, ka bija liela kārumniece uz rozinēm, pastilēm tu* visādiem saldumiem, kas glabājās viņas ziņā aiz atslēgas.

«Tu jau ar pārvaldnieku arī saķersies, klēts žurka tāda!» rēca Grigorijs.

«Nu, pārvaldnieks ir tāds pats zaglis kā tu. Domā. kungs jūs nepazīst? tepat viņš ir, visu viņš dzird.»

«Kur ir kungs?»

«Lūk, viņš sēž pie loga; viņš visu redz.»

Un, patiesi, kungs sēdēja pie loga un visu redzēja.

Jezgu papildinot, aizelsdamies bļāva vēl kāds saimes bērns, dabūjis no mātes kāvienu, smilkstēja kurts, ar dibenu pie zemes pieplacis, tāpēc ka pavārs, no virtuves izšļākdams vārošu ūdeni, bija to applaucējis. Vārdu sakot, visa sēta nepanesami verkšķēja un blāva. Kungs visu redzēja un dzir­dēja. Un tikai tad, kad tas kļuva tādā kārtā neciešams, ka traucēja pat ne ar ko nenodarboties, viņš izsūtīja pateikt, lai trokšņotu klusāk.

Divas stundas pirms pusdienām viņš devās savā kabinetā, lai nopietni strādātu pie kāda sacerējuma, kam būtu jāap­tver visa Krievija no visiem viedokļiem — pilsoniskā, poli­tiskā, reliģiskā, filozofiskā, lai atrisinātu sarežģītos uzde­vumus un jautājumus, kādus tai stāda laikmets, un skaidri nospraustu tās lielo nākamību; vārdu sakot, visu tā un tādā veidā, kā šolaiku cilvēks to mīl darīt. Tomēr kolosalais pasākums aprobežojās gan tikai ar pārdomām: tika sagrauzta spalva, uz papīra parādījās zīmējumi, un pēc tam viss tas tika nobīdīts pie malas, tā vietā tika paņemta grāmata, kuru neizlaida no rokām līdz pašai pusdienai. Šī grāmata tika lasīta pie zupas, mērces, cepeša un pat pie saldiem cepumiem, tāpēc daži ēdieni atdzisa un citi palika gluži neskarti. Tam sekoja pīpis ar kafiju, šacha partija pašam ar sevi, bet, kas tika darīts pēc tam līdz pašām vakariņām, pat pateikt grūti. Liekas, nekas netika darīts.

Un tā jauns, gadus trīsdesmit trīs vecs cilvēks pavadīja savu laiku kā vientulis plašā [pasaulē], sēdēdams, dēdēdams chalatā, bez kaklsaites. Viņam nepatika staigāt, kustēties, nepatika pat uzkāpt augšstāvā, pat atvērt logu nepatika, lai ielaistu istabā svaigu gaisu, un jaukie sādžas skati, kuros vienaldzīgi nolūkoties nespēja neviens viesis, it kā nemaz neeksistēja pašam mājastēvam. No tā lasītājs redz, ka Andrejs Ivanovičs Tentetņikovs piederēja pie to laužu cilts, kuru Krievijā nav trūkums, kurus agrāk dēvēja par slinkuma lāpītājiem, guļavām, miega micēm un kurus tagad patiesi nezinu, kā nosaukt. Vai tādas dabas ļaudis jau piedzimst vai ar laiku izveidojas cilvēka skarbās apkārtnes bēdīgo apstākļu ietekmē? Atbildes vietā būs labāk pastāstīt viņa audzināšanas un bērnības stāstu.

Liekas, viss tiecās uz to, lai no viņa iznāktu kaut kas lietišķs. Divpadsmit gadu vecumā kā asprātīgs, paslimīgs, mazliet sapņotājs zēns viņš nokļuva mācības iestādē, kuras priekšnieks tolaik bija neparasts cilvēks. Jaunekļu elks, brī­nums starp audzinātājiem, nesalīdzināmais Aleksandrs Petrovičs bija apdāvināts ar teicamu dzirdi…………. [5] Kā viņš pazina krievu cilvēka dabu! Kā pazina bērnus! Kā mācēja virzīt! Nebija nerātņa, kas, kādu palaidnību izdarījis, pats nenāktu pie viņa un neatzītos. Tas vēl nebija viss, viņš dabūja stingru………. bet palaidnis aizgāja no viņa, nevis degunu nokāris, bet to pacēlis. Patiesi, viņā bija kaut kas uzmundrinošs, kaut kas runājošs: «Uz priekšu! Celies ātrāk kājās, neraugies, ka pakriti.» Par labu uzvešanos viņš ir neieminējās. Parasti viņš sacīja: «Prātu es prasu no jums un neko citu. Kas domā par to, kā kļūt gudram, tam nav laika darīt palaidnības: palaidnībām jāpazūd pašām no sevis.» Un, patiesi, palaidnības izzuda pašas no sevis. Biedru nicināšanu ieguva tas, kas necentās būt……….. Pieaugušajiem ēzeļiem un muļķiem nācās dzirdēt'visnozākājošākās palamas no vis­mazākajiem, un neviens tos nedrīkstēja ne ar pirkstu aiz­skart. «Tas ir par daudz!» daudzi sacīja: «no pārgudrinie- kiem iznāks iedomīgi ļaudis.» «Nē, tas nav par daudz,» [viņš] sacīja: «neapdāvinātus es ilgi neturu; tiem pietiek ar vienu kursu, bet gudrajiem man ir cits kurss.»1 Un tā bija, visi spējīgie pie viņa izturēja otro kursu. Daudzas pārgalvības viņš neierobežoja, saskatīdams tajās garīgo spēju attīstības sākumus un sacīdams, ka tās viņam nepieciešamas, kā ārstiem vajadzīgi izsitumi, lai no tiem mācītos, kas īsti cilvēkā slēpjas.

Kā visi zēni viņu mīlēja! Nē, tāda bērnu pieķērība pat saviem vecākiem nekad nav redzēta. Nē, pat neprātīgo gadu neprātīgo tieksmju nevaldāmās kaislības nav tik spēcīgas, kāda bija mīlestība pret viņu. Līdz kapa malai, līdz mūža pēdējām dienām pateicīgais audzēknis, sava brīnišķīgā, jau sen mirušā audzinātāja dzimšanas dienā paceldams kausu………. pievēra acis un nobirdināja par viņu asaras.

Viņa mazākais uzmudinājums jau lika trīcēt un iedrebēties priekā un lika godkārīgām vēlēšanām visus pārspēt. Maz- apdāvinātos viņš ilgi neturēja; tiem viņam bija īsiņš kurss; bet spējīgajiem vajadzēja izturēt divkāršas mācības. Un pēdējā klase, kas viņam bija tikai vienīgi izredzētajiem, pavisam nelīdzinājās tām, kādas mēdz būt citās mācību iestādēs. Tikai tajā viņš prasīja no audzēkņa visu to, ko daži neprātīgi [prasa] no bērniem, — to augstāko prātu, kas prot ne tikai pazoboties, bet arī paciest katru izzobojumu, kas prot ļaut muļķim vaļu un neuztraukties par to, nezaudēt pašsavaldīšanos, nekādā [gadījumā] nebūt atriebīgam un turēties nesatricināmas dvēseles lepnā mierā; un viss, kas var no cilvēka iztaisīt stingru vīru, te tika lietots, un pats viņš izdarīja ar tiem nemitīgus mēģinājumus. Ak,, kā viņš pazina dzīves zinātni!

Viņam nebija daudz skolotāju. Lielāko zinību daļu viņš mācīja pats. Bez pedantiskajiem terminiem, uzpūstajiem uzskatiem un viedokļiem viņš prata parādīt pašu zinātnes dvēseli, tā ka pat mazgadīgam bija saprotams, kādēļ tā viņam vajadzīga. Tika izraudzītas tādas zinātnes, kas spēja no cilvēka izveidot savas zemes pilsoni. Lekciju lielākā daļa bija nostāsti par to, kas jaunekli sagaida turpmākajā dzīvē, un viņš prata tā notēlot viņu dzīves ceļa apvārsni, ka jau­neklis, vēl sēdēdams uz skolas sola, savās domās un sirdī jau dzīvoja tur, dienestā. Neslēpa nekā: visus sarūgtināju­mus un šķēršļus, kādi tik cilvēkam viņa dzives ceļā var gadīties, visus priekšā stāvošos kārdinājumus un vilināju­mus viņš parādīja visā kailumā, nekā neslēpdams. Visu viņš zināja, it kā pats būtu bijis visos stāvokļos un amatos. Vai nu no tā, ka jau loti spēcīgi attīstījās godkāre, jeb arī no tā, ka jau paša neikdienišķīgā audzinātāja acīs bija kaut kas, kas jauneklim teica: uz priekšu! šis krievu cilvēkam pazīstamais vārdiņš, kas viņa jūtīgā dabā sacel tādus brīnu­mus, — bet jauneklis jau no paša sākuma meklēja tikai grūtības, alka darboties tur, kur grūti, kur vairāk šķēršļu, kur jāpierāda vislielākais garīgais spēks. Nedaudzi beidza šo kursu, bet tad arī bija spēka vīri, bija cilvēki, kas oduši pulveri. Dienestā viņi noturējās visnedrošākajos amatos, kurpretī daudzi, par tiem pat gudrāki, sīku nepatikšanu dēļ neizcieta, pameta visu vai arī, samulsuši, pagrimuši slinkumā,2 iekļuva blēžu un kukujņēmēju nagos. Bet viņi bija nesatricināmi un, pazīdami kā dzīvi, tā cilvēku un gud­rības atbalstīti, ieguva lielu ietekmi pat pār sliktiem ļaudīm.3

Godkārīgā puisēna kvēlā sirds ilgi pukstēja pie domas vien, ka beidzot viņš nokļūs šai nodaļā. Kas gan mūsu Tentetņikovam varētu būt labāks par šo audzinātāju! Bet vajadzēja gadīties, ka taisni tai laikā, kad viņu pārcēla šo izredzēto kursā, — ko viņš tik loti vēlējās, neparastais audzi­nātājs ātrā nāvē [nomira]! Ai, kas tas viņam b'ja par sitienu!

kāds briesmīgs pirmais zaudējums! Viņam likās, it kā………..

Skolā viss pārmainījās. Aleksandra Petroviča vietā atnāca kāds Fjodors Ivanovičs. Tūlīt tas metās uz kaut kādu ārēju kārtību; sāka prasīt no bērniem to, ko var prasīt tikai no pieaugušiem. Viņu brīvā nepiespiestība viņam šķita kaut kas nevaldāms. Un, it kā par spīti savam priekštecim, jau pirmajās dienās viņš paziņoja, ka prātam un sekmēm viņa acīs nav nekādas nozīmes, ka viņš raudzīsies tikai uz labu [uzvešanos].4 Dīvaini: labu uzvešanos Fjodors Ivanovičs nepa­nāca. Ieviesās apslēptas trakulības. Dienā viss noritēja gludi kā pa diedziņu, bet naktīs notika iedzeršana.

Ar mācībām arī notika kaut kas dīvains. Pieņēma jaunus mācības spēkus, ar jauniem uzskatiem, jauniem pieturas punktiem un viedokļiem. Skolniekus apbēra ar lielu dau­dzumu jaunu terminu un vārdu; savā atstāstījumā viņi parādīja ir loģisku sakarību, ir sekošanu jaunajiem atklāju­miem, ir pašu aizrautības dedzību: bet, ak vai! tikai dzīvī­bas nebija pašā mācībā. Uz viņu lūpām mirusī zinātne oda pēc maitas. Ar vārdu, viss gāja ačgārni. Zuda cieņa pret priekšniecību un valdīšanu: sāka zoboties gan par audzinā­tājiem, gan par skolotājiem; direktoru iesauca par Fedjku, par bulku un vēl citos vārdos. Ieviesās bērniem pavisam nepiedienīga netiklība: notika tādas lietas, ka daudzus nācās izslēgt un padzīt. Divos gados iestādi i pazīt vairs nevarēja.

Andrejs Ivanovičs bija klusas dabas cilvēks. Viņu nespēja aizraut ne biedru nakts orģijas, kuri paša direktora dzīvokļa logu priekšā turēja kaut kādu dāmu, ne viņu svētuma zai- mojumi vienīgi aiz tā iemesla, ka bija pagadījies ne visai gudrs pops. Nē, viņa dvēsele pat sapnī apzinājās savu dievišķīgo izcelšanos. Viņu nevarēja pavest; bet viņš nokāra degunu. Godkāre gan bija pamodināta, bet tai trūka darba un darbības lauka. Labāk tā nebūtu modināta. Viņš klausījās iekaisušos profesorus uz katedrām, bet atcerējās bijušo audzinātāju, kurš neiekaizdams prata runāt saprotami. Kādus priekšmetus un kādus kursus viņš gan noklausījās! Medicinu, filozofiju un pat tieslietas, un vispārējo cilvēces vēsturi tik milzīgā apjomā, ka trijos gados profesors paspēja tikai nolasīt ievadu un kaut kādu vācu pilsētu kopienas attīstības gaitu, — un dievs zina, ko viņš visu noklausījās! Bet viss tas palika viņa galvā kā kaut kādas bezveida drumslas. Pateicoties iedzimtajam prātam, viņš nojauta, ka ne tā jāmāca, bet kā — tā viņš nezināja. Un bieži viņš atcerējās Aleksandru Petroviču, un viņam kļuva tik skumji, ka nezināja, kur dēties no skumjām.

Bet jaunatne laimīga ar to, ka tai ir nākotne. Jo tuvāk nāca skolas beigas, jo straujāk iepukstējās viņa sirds. Viņš sacīja pats sev: «Tā vēl nav dzīve; tā tikai sagatavošanās dzīvei; īstā dzīve ir dienestā, tur būs sasniegumi.» Un neuz­metis skatienu jaukajai vietai, kas tā aizgrāba ikvienu viesi apciemotāju, neapmeklējis savu vecāku kapu, līdzīgi visiem godkārīgajiem, viņš steidzās uz Pēterburgu, kurp, kā zināms, trauc mūsu dedzīgā jaunatne no visām Krievijas malām — dienēt, spīdēt, izkalpoties vai arī vienkārši no virsas sagrābt bezkrāsaino, ledusauksto, ārišķīgo sabiedrības izglītību.

Gan Andreja Ivanoviča godkārās tieksmes jau pašā sākumā iegrožoja viņa tēvocis, īstenais valsts padomnieks Onufrijs Ivanovičs. Viņš paskaidroja, ka galvenais ir labs rokraksts, bet nevis kaut kas cits, ka bez tā netiksi ne ministros, ne valstsvīros. Pēdīgi ar lielām pūlēm un ar tēvoča protekciju palīdzību viņš iekļuva kādā departamentā. Kad viņu ieveda zālē ar parketa grīdu un lakotiem rakstāmgaldiem, tik lepnā un gaišā, it kā te noturētu savas sanāksmes pirmie valsts augstmaņi, kuri spriež par visas valsts likteņiem, un viņš ieraudzīja leģionus skaistu, rakstošu kungu, kuri, noliekuši galvas uz sāniem, čirkstināja savas spalvas, un viņu pašu arī nosēdināja pie galda, uzdodami turpat pārrakstīt kādu, it kā par spīti, mazliet sīkumaina satura papīru (tā bija sarakstī­šanās trīs rubļu dēļ, kas jau ilga pus gadu), neparasti dīvaina sajūta pārņēma nepiedzīvojušo jaunekli: visapkārt sēdošie kungi viņam izlikās kā skolēni! Šo iespaidu vēl pastiprināja tas, ka daži no tiem lasīja kādu muļķīgu [tulkotu] romānu, noslēpuši to apstrādājamās akts lielajos papīros, it kā nodar­botos ar pašu akti, pie tam ik reizes, kad parādījās priekš­nieks, nodrebēja. Viss te viņam izlikās tik dīvains, agrākā nodarbība šķita nozīmīgāka par šo, sagatavošanās dienestam labāka par pašu dienestu. Viņam kļuva žēl skolas. Un pēkšņi kā dzīvs viņa priekšā parādījās Aleksandrs Petrovičs — un tik tikko viņš nesāka raudāt. Istaba sāka griezties apkārt, sajuka ierēdņi un galdi, viņš tikko noturējās no pēkšņa nelabuma. «Nē,» viņš atjēdzies nodomāja: «ķeršos pie darba, lai cik sīkumains tas sākumā liktos!» Saņēmies viņš nolēma strādāt tāpat kā citi.

Kur gan nevar atrast baudas? Arī Pēterburgā tās mājo, nevērojot tās skarbo, drūmo ārieni. Ielās sprēgā nikns trīs­desmit grādu sals; gaudo ziemc-ļa izdzimums ragana snieg- pūte, aizputina ietves, lipina ciet acis, kaisa sniegu uz zvērādas apkaklēm, ļaužu ūsās un spalvaino dzīvnieku purnos, bet kaut kur augšā ceturtā stāvā, caur krustām šķēr­sām lidojošām pārslām redz gaismu logā: tur, mājīgā istabā, vienkāršu stearina sveču gaismā, pie sīcoša patvāra noris prātu un sirdi iesildoša saruna, tur lasa jūsmīga krievu dzejnieka darba gaišās lappuses, ar kādiem dievs apveltījis savu Krieviju, un tik cildeni kvēli pukst jaunekļa jaunā sirds, kā tas nenotiek pat zem dienvidu debesīm.

Tentetņikovs drīz vien sarada ar dienestu, tikai tas nestā­vēja viņam pirmajā vietā un nebija galvenais mērķis, kā no sākuma bija domāts, bet ieņēma otro vietu. Tas viņam noderēja kā laika iedalītājs, likdams tam labāk novērtēt atli­kušos brīvos brīžus. Tēvocis, īstenais valsts padomnieks, jau loloja cerības, ka no brāļa dēla iznāks lietas koks, bet tad pēkšņi brāļa dēls visu sabojāja. Starp Andreja Ivanoviča draugiem, kuru viņam netrūka, gadījās divi cilvēki, kādus mēdz dēvēt par sarūgtinātiem ļaudīm.. Vioi piederēja pie tiem dīvainajiem, nemierīgajiem raksturiem, kuri nespēj vienaldzīgi paciest ne tikai netaisnības, bet pat visu to, kas viņu acīs liekas esam netaisnība. Pēc būtības labi cilvēki, bet paši savā rīcībā nenosvērti, pret sevi prasīdami iecietību un tai pašā laikā parādīdami neiecietību pret citiem, viņi ar savām dedzīgajām runām un cēlo sašutumu pret sabiedrību stipri ietekmēja Andreju Ivanoviču. Satraukuši viņa nervus un neiecietības garu, viņi pievērsa tā uzmanību visiem tiem sīkumiem, par kuriem agrāk tam pat prātā neienāca domāt. Pēkšņi viņam sāka nepatikt Fjodors Fjodorovičs Ļeņicins, kādas vienā no lepnajām zālēm atrodošās nodaļas priekš­nieks. Viņš sāka atrast viņā daudz vājību. Viņam likās, ka Ļeņicins sarunās ar augstāk stāvošajiem gluži pārvērtās kaut kādā salkanā cukuriņā, bet — etiķī, kad ar to runāja apakšnieks; viņam likās, ka pēc visu sīkumainu ļautiņu parauga viņš iegaumēja tos, kuri svētkos neieradās viņu apsveikt, atriebās tiem, kuru vārdus neatrada šveicara sarakstā; lūk, par visu to viņš sajuta pret viņu nervozu pre­tīgumu. Kāds ļauns gars lika viņam izdarīt Fjodoram Fjodorovičam kaut ko nepatīkamu. Ar sevišķu baudu viņš šai lietā rakņājās un arī panāca savu. Kādu d; enu viņš ar to izrunājās tik spēcīgi, ka saņēma no priekšniecības paziņojumu — vai nu lūgt atvainošanu, vai iet atvaļinājumā. Viņš iesnie­dza atvaļinājuma lūgumu. Tēvocis, īstenais valsts padom­nieks, atbrauca pie viņa satraukts ar lūgumu: «Paša Kristus dēļ! apžēlojies, Andrej Ivanovič! ko tu dari? Pamest tik izdevīgi iesāktu karjeru tikai tāpēc vien, ka gadījies ne tāds priekšnieks, kādu vēlies! Apžēlojies! Ko tu? ko tu? Ja tā skatīsies, tad neviens vairs dienestā nepaliks. Pieņem prātu, atmet lepnību, patmīlību, brauc un izskaidrojies ar viņu!»

«Tas nav tas, tēvocīt,» sacīja brāļa dēls. «Man nav grūti viņu nolūgties. Esmu vainīgs: viņš ir priekšnieks un tā ar viņu neklājas runāt. Bet lieta, lūk, kāda. Man ir cits dienests: trīssimt dvēseles zemnieku, muiža panīkusi, pārvaldnieks — muļķis. Valstij nebūs liels zaudējums, ja manā vietā kan­celejā nosēdīsies kāds cits papīrus pārrakstīt, bet liels zaudējums būs, ja trīssimt cilvēku nemaksās nodokļus. Es — kā jums šķiet? — esmu muižnieks, kas………. dienests……….

Ja es parūpēšos par man uzticēto trīssimt cilvēku dzīves apstākļu nodrošināšanu, pacelšanu un uzlabošanu un apgādā­šanu valstij trīssimt viskrietnāko, sātīgāko, strādīgāko pavalstnieku — vai mans dienests būs sliktāks par kaut kāda nodaļas priekšnieka Ļeņicina dienestu?» īstenais valsts padomnieks izbrīnā palika ar ieplēstu muti. Viņš nebija gaidījis tādus vārdu plūdus. Mazliet padomājis, viņš uzsāka šādi: «Bet tomēr… bet kā tad šitā… kā var iesloazīt sevi sādžā? Kāda gan sabiedrība var būt starp? … Te kaut uz ielas gadās, ka garām aiziet ģenerālis, kņazs. Arī pats tu aizej kādam garām … tur… nu, un gāzes apgais­mojums, rūpnieciskā Eiropa; bet ko tur, tur var sastapt vai nu zemnieku, vai bābieti. Par ko tad tā, par ko tad notiesāt sevi uz visu dzīvi tumsībā?»

Bet tēvoča pārliecinošie iegalvojumi uz brāļa dēlu neie­darbojās. Sādža rādījās kā tīkama, mājīga lizda, domu un prāta ierosinātāja, vienīgais derīga darba lauks. Viņš jau bija sameklējis jaunākās grāmatas par lauksaimniecību, īsi sakot — nedēļas divas pēc šīs sarunas viņš jau atradās ceļā uz to vietu, kur bija pagājusi viņa bērnība, netālu no tā jaukā stūrīša, kas tā sajūsmināja katru viesi un apmeklē­tāju. Viņā sakustējās jaunas jūtas. Dvēselē pamodās bijušie, sen neizpaustie iespaidi. Daudzas vietas viņš bija jau gluži aizmirsis un ar pirmreizēju ziņkāri noraudzījās jaukajās ainās. Un tā, nezin no kā, pēkšņi iepukstējās viņa sirds. Bet, kad ceļš pa šauru gravu ielocījās varena, sirma meža biezok­ņos un viņš redzēja augšā, lejā, virs sevis un zem sevis, trīssimt gadu vecos, treju cilvēku apkampienu resnos ozolus, kas zaļoja pārmiju ar balteglēm, vīksnām un vāczemes apsēm, kas bija pāraugušas papeļu galotnes, un kad uz jau­tājumu: «kam pieder šis mežs?» viņam atbildēja: «Tentetņikovam»; kad, izvijies no meža, ceļš gāja pa pļavām, gar apšu birzīm, gar jauniem un veciem vītoliem un kārklāju, aiz kuriem tālumā manīja pakalnus, kad ceļš divās vietās šķērsoja vienu un to pašu upi, kas palika gan labajā, gan kreisajā pusē, un kad uz jautājumu: «kā šīs pļavas un liekņas?» viņam atbildēja: «Tentetņikova»; kad pēc tam ceļš pacēlās kalnup un turpinājās pa līdzenu augstieni, — no vienas puses gar nenovāktiem kviešu, rudzu un miežu lau­kiem, no otras puses, gar jau agrāk apbrauktām vietām, kas visas tagad rādījās samazinātā attālumā, un kad ceļš pama­zām ievirzījās platzaraino, kuplo, līdz pašai sādžai izklaidu zaļā maurā augošo koku tumšajā ēnā un jau pavīdēja zem­nieku izrotātās istabas un kungu mūra ēku sarkanie jumti, kad jau iemirdzējās [baznīcas] zelta kupoli, kad kvēli puk­stošā sirds arī bez jautājuma zināja, kur atbraukusi: pama­zām uzkrājušās jūtas beidzot izraisījās skaļā izsaucienā: «Nu, vai neesmu visu laiku bijis muļķis? Liktenis man lēmis būt par šīszemes paradizes valdnieku, bet es metos nedzīvā papīra smērēšanas verdzībā? Izskolojies, izglītojies, ieguvis zināšanu krājumu, kas vajadzīgs, lai sētu visa labā sēklu starp sev padotiem ļaudīm, lai uzlabotu vesela novada dzīves apstākļus, lai izpildītu daudzpusīgos muižnieka tiesneša, rī­kotāja, kārtības uzturētāja pienākumus, es uzticu šo vietu nejēgam pārvaldniekam, bet pats nododos sev pilnīgi svešu ļaužu lietu kārtošanai, kurus neesmu ne acīs redzējis, kuru īpašības un raksturu nepazīstu, — īstas pārvaldīšanas vietā es ņēmos pārvaldīt papīrus, fantastiski pārvaldīt tūkstoš verstu attālas provinces, kur nekad neesmu kāju spēris un kur varu iztaisīt tikai daudz nejēdzību un muļķību!»

Pa tam jau viņu gaidīja cita aina. Zemnieki, uzzinājuši par kunga pārbraukšanu, sapulcējās lieveņa priekšā. Viņu vis­apkārt ielenca skaisto cilvēku vainagi, kikas, lakati, svārki un gleznainas pilnbārdas. Kad atskanēja vārdi: «Mūsu maizes devējs! atcerējies…» un negribot apraudājās ir veči, ir vecenes, kas atcerējās viņa vectēvu un vecvectēvu, arī viņš pats nenovaldīja asaru. Un viņš nodomāja pie sevis: «Cik daudz mīlestības! un par ko? — Par to, ka nekad neesmu viņus redzējis, nekad neesmu ar viņiem nodarbojies!» Tad viņš deva sev solījumu dalīties [ar tiem] pūlēs un darbā.

Viņš uzsāka saimniekot, rīkot. Atvieglināja klaušas, sama­zinot darba dienas muižniekam un palielinādams zemnieka laiku. Muļķi pārvaldnieku padzina. Pats bija klāt visur, gāja uz lauka, rijā, šķūnī, dzirnavās, piestātnē pie barku un laivu iekraušanas, tā ka kūtrie jau sāka knosīties. Bet tā neturpinājās ilgi* Zemnieks ir apķērīgs: drīz viņš saprata, ka, lai gan kungs rādās sparīgs un viņam ir griba ķerties pie daudz kā, bet kā īstenr, kādā veidā pie kā ķerties, to nesajēdz, runā kā no grāmatas un nepārliecinoši. Iznāca tā, ka kungs un zemnieks ne jau nu gluži viens otra nesaprata, bet neva­rēja kopā sadziedāties, nepiclāgojās vilkt vienu un to pašu noti.

Tentetņikovs sāka ievērot, ka kunga zemē viss padevās tā kā sliktāk nekā uz zemnieku tīrumiem. Sēts tika agrāk, uzdīga vēlāk, bet strādāja, kā likās, labi. Pats viņš bija klāt un par centīgo darbu lika pat izsniegt pa mēriņam degvīna. Zemniekiem jau sen brieda rudzi, bira.auzas, ceroja prosa, bet viņam tikai nule labība sāka stiept stiebrus un vārpas vēl nebija lāgā aizmetušās. Ar vārdu, kungs sāka ievērot, ka zemnieks, nevērojot visus atvieglinājumus, blēžojas. Viņš mēģināja pārmest, bet saņēma šādu atbildi: «Kā gan, kungs, tas varētu būt, ka mēs nepūlētos par kunga labumu! Paši redzējāt, ar kādu centību arām un sējām — pat mēriņu degvīna likāt izsniegt.» Ko te varēja iebilst?

«Bet kāpēc gan tagad slikti iznācis?» kungs taujāja.

«Kas lai zina! Šķiet, tārpi būs no apakšas grauzuši. Un ari vasara kāda: lietus pavisam nav lijis.»

Bet kungs redzēja, ka zemniekiem tārpi nav saknes grau­zuši, arī lietus bija tā dīvaini lijis — joslām, zemniekiem ticis, bet kunga druvā kaut jel pilīti būtu nopilinājis.

Vēl grūtāk viņam bija sadzīvot ar sieviešiem. Diendienā tās atlūdzās no darba, sūrodamās par klaušu smagumu. Dīvaina lieta! viņš bija pavisam atlaidis visādas audekla, ogu, sēņu un riekstu devas, uz pusi tām samazinājis citus darbus, domādams, ka sievieši šo laiku izmantos mājsaimniecībā, apšūdināsies, aplāpīs savus vīrus, pavairos sakņu dārzus. Bet nekas no tā! Dīkdienība, kautiņi, tenkas un visādas ķildas ieviesās pie daiļā dzimuma un vēl tādā mērā, ka vīri nāca pie viņa ar šādiem vārdiem: «Kungs, savaldi manu velna bābu! Taisni kā pats nelabais — nevar ar tādu sadzīvot!»

Pārvarējis sevi, viņš drīz noņēmās būt bargs; bet kā tu būsi bargs? Sieviete kļuva par tādu bābu; tā sāka gaudot, bija tik vārga, slima, aptinusies tādās nejaukās, riebīgās lupatās; dievs zina no kurienes tādas bija rāvusi. «Ej, pazūdi man no acīm! Dievs ar tevi!» sacīja nabaga Tentetņikovs un pēc tam ievēroja, ka slimā, tikusi aiz vārtiem, saķērās ar kaimiņieni kaut kāda rāceņa dēļ un tā noglaudīja tai sānus, ka pat vese­līgs vīrietis to nespēs. *

Viņš iedomājās tiem ierīkot kaut kādu skolu, bet iznāca tādas aplamības, ka viņš pat galvu nokāra; labāk nebūtu to iedomājies! Tiesas spriešanā un izmeklēšanā izrādījās, ka visi tie juridiskie smalkumi, kuros viņu bija apmācījuši profesori filozofi, nekur neder. Melo viena puse, melo otra puse, un velns lai tiek galā! Un viņš atskārta, ka juridisko un filozo­fisko grāmatu smalkuma vietā vajadzīgāka bija vienkārša cilvēka pazīšana; un viņš redzēja, ka viņam kaut kā trūkst, bet kas — to dievs zina. Un notika, kas bieži notiek: ne zemnieks saprata kungu, ne kungs zemnieku; zemnieks pa­rādīja savu slikto pusi, un kungs parādīja savu slikto pusi. Viss tas ievērojami atvēsināja muižnieka centību. Darbus pārraugot, viņš vairs nebija vērīgs. Vai nu pļavās klusi ska­nēja izkaptis, vai nu kaudzēs krāva, vai labību cēla stirpās, vai arī tuvumā tika darīti sādžas darbi — viņa skatiens vērsās tālāk; vai atkal, ja tālumā kaut kur notika darbi — viņa acis uzmeklēja tuvākos priekšmetus vai vērās sānis uz upes līci, pa kuru staigāja sarkanknābainais sarkankājainais mārtiņš, protams — putns, bet ne cilvēks. Viņš ziņkārīgi vēroja, ka putns, noķēris piekrastē zivi, turēja to šķērsu knābī, it kā pārdomādams, rīt vai nerīt, — un pie tam cītīgi raudzījās gar upi, kur tālumā baloja otrs mārtiņš, kas, zivi vēl nesamedījis, savukārt vēroja pirmo, kam tā jau bija knābī. Vai atkal, pavisam piemiedzis acis un pacēlis augšup galvu pret debesu tālēm, viņš ļāva savai ožai uzsūkt lauku smaržas, bet dzirdei priecāties par gaisa iemītnieku dziedoņu balsīm, kas no visām pusēm, no debesīm un no zemes, savienojās vienā saskaņotā korī, viens otru nejaukdami. Rudzos kliedz paipala, zālē griež grieze, virs [tiem] čivina pāri skrejošās kaņepju žubītes, blēj gaisā pacēlusies mēr- kaza, trallina cīrulis, gaismā pazuzdams, un kā taures skan dzērvju klaigas, kad tās lielos augstumos kārto savus trīs­stūrus. Visa skaņā pārvērtusies apkārtne atsaucas . .. Radītāj! cik skaista vēl ir tava pasaule vientuļā malā, sādžā, tālu no nekrietnajiem lielceļiem un pilsētām! Bet arī tas viņam apnika. Drīz viņš pavisam mitējās iet uz lauka, iesēdās istabās, pat atteicās pieņemt pārvaldnieku ar ziņojumu.

Agrāk, gadījās, iegriezās pie viņa no kaimiņiem viscauri tabakas dūmu piesātinātais atvaļinātais huzaru poručiks vai atkal kraso uzskatu dēļ augstskolu nebeidzis students, kas savas gudrīoas sasmēlies no jaunākām brošūrām un avizēm. Bet arī tie viņam apnika. Viņu valodas tam sāka likties paviršas, vaļīgā eiropiskā izturēšanās ar uzsišanu uz ceļ­gala, tāpat muguras liekšana un izlaidība — izlikās par daudz tieša un kaila. Viņš nolēma pārtraukt ar viņiem pazī­šanos un izdarīja to pat diezgan asi. Piemēram, kad vis­patīkamākais visās paviršās sarunās par visu ko pasaulē, mūsu dienās jau izmirstošo pulkvežu branderu pārstāvis un līdz ar to uznākušā jauno domu virziena sludinātājs Varvars Nikolajevičs ViŠņepokromovs atbrauca pie viņa, lai patriek­tos pēc sirdspatikas gan par politiku, gan filozofiju, gan lite­ratūru, gan morāli un pat par Anglijas finanču stāvokli — viņš lika pateikt, ka neesot mājās, un reizē ar to bija tik neuzmanīgs parādīties pie loga. Viesi un saimnieks saskatī­jās. Viens, protams, norūca caur zobiem- «lops!», otrs dusmās atbildēja tāpat ar kaut kādu, apmēram, cūkai līdzīgu nosaukumu. Ar to pazīšanās beidzās. Kopš tā laika neviens pie viņa nebrauca.

Par to viņš priecājās un nodevās liela sacerējuma pārdo­mām par Krieviju. Kā šis sacerējums tika pārdomāts, to lasītājs jau redzēja. Nodibinājās dīvaina, nekārtīga kārtība. Tomēr nevar sacīt, ka nebūtu brīžu, kuros viņš it kā pamo­dās no miega. Kad pienāca pasts ar avizēm un žurnāliem un viņš izlasīja kāda bijuša biedra pazīstamu vārdu, kurš jau paspējis tikt redzamā vietā valsts dienestā vai kurš ar visu krūti darbojjs zinātnes un vispasaules lietās, tad viņa sirdi apņēma klusas skumjas un neviļus izlauzās sāpīgs pārme­tums par savu bezdarbību. Tad^paša dzīve tam likās pretīga un nejauka. Ar neparastu spēku viņa atmiņā atausa bijušie skolas gadi, un gara acu priekšā pēkšņi kā dzīvs nostājās Aleksandrs Petrovičs… Asaras straumēm lija pār viņa vaigiem…

Ko nozīmēja šīs raudas? Vai sāpošā dvēsele ar tām atklāja savas slimības skumjo noslēpumu, — ka viņā nebija spējis izveidoties un pieņemties spēkā augstvērtīgs iekšējais cilvēks, kas bija sācis rasties; — ka, no jaunības nenorūdījies cīņā ar neveiksmēm; viņš nespēja sasniegt to augsto stā>- vokli, lai paceltos un briestu no šķēršļiem un kavēkļiem; ka, izkusis līdzīgi sakarsētam metālam, lielo sajūtu bagātais krā­jums neguva pēdējo rūdījumu; ka pārāk agri nomira viņa neparastais audzinātājs un ka tagad visā pasaulē nav neviena, kas spētu atjaunot mūžīgā svārstībā ļodzošos spēkus un nevarīgo, piespiesties nespējīgo gribu, kas dvēselei uzsauktu modinošu, pamudinošu vārdu: uz priekšu! pēc kura alkst visur, visu pakāpju, visu šķiru un kārtu, visu arodu krievu cilvēks?

Kur ir tas, kas dzimtajā valodā mūsu krievu dvēselei mācētu pateikt šo visspēcīgo vārdu — uz priekšu! kas, pazī­dams visus mūsu dabas spēkus un īpašības un visu tās dzi­ļumu, ar vienu burvja mājienu spētu uzvest mūs uz augstās dzīves ceļa? Ar kādām asarām, ar kādu mīlu tam atmaksātu pateicīgais krievu cilvēks! Bet aizrit mūži aiz mūžiem, apkaunojošā kūtrībā un nenobrieduša jaunekļa neprātīgos darbos tikai………. un nesūta dievs vīru, kas māk šo vārdu pateikt!

Viens apstāklis tik tikko nepamodināja viņu, tik tikko ne­radīja pārmaiņu viņa raksturā: gadījās kaut kas līdzīgs mīlai. Bet arī te viss beidzās ar neko. Kaimiņos, desmit verstis no sādžas, dzīvoja ģenerālis, kurš, kā mēs jau redzējām, ne­visai labvēlīgi atsaucās par Tentetņikovu. Ģenerālis dzīvoja kā jau ģenerālis, pacienāja, mīlēja, ka kaimiņi atbrauc izteikt viņam savu cienību, pats viesībās nebrauca, runāja aizsmakušā balsī un lasīja grāmatas; bez visa tā viņam bija meita, neredzēta būtne, dīvaina. Viņa bija kaut kas tik dzīvs, kā pati dzīve.

Viņu sauca par Uliņku. Dīvaina bija viņas audzināšana. Viņu mācīja guvernante angliete, kura neprata ne vārda krieviski. Jau agrā bērnībā viņa bija zaudējusi māti. Tēvs bija nevaļīgs. Tomēr, līdz neprātam meitu mīlēdams, viņ§ to varēja tikai izlutināt. Vi$a bija tiepīga, kā jau savvaļā audzis bērns. Redzot, ka pēkšņās dusmās viņas skaistajā sejiņā savilkās asas grumbas un cik iekaisusi viņa strīdējās ar tēvu, ikviens nodomātu, ka tā ir visuntumainākais radī­jums. Bet viņas dusmas uzliesmoja tikai tad, kad viņa dzirdēja par kaut kādu netaisnību vai ļaunu darbu, vien­alga no kā. Un nekad viņa nestrīdējās sevis dēļ un neattais­noja sevi. Viņas dusmas vienā mirklī izgaistu, ja gadītos redzēt nelaimē to, uz kuru dusmojās. Lai kas arī lūgtu palī­dzību, viņa tūlīt tam atdotu savu maciņu ar visu, kas tur iekšā, nekā neprātojot, nekā nepārliekot." Viņā piemita kaut kas trauksmains. Kad viņa runāja, likās, ka viss viņā traucas pakaļ domām — sejas izteiksme, valoda, roku kustības; pat drēbju krokas it kā traucās uz to pusi, un šķita, ka arī viņa pati aizlidotu līdzi pašas vārdiem. Nekā viņa neprata slēpt. Nevienam viņa nebītos atklāt savas domas un nekāda vara nespētu viņu piespiest klusēt, kad viņai gribējās runāt. Viņas apburošā, īpatā, viņai vienai piemītošā gaita bija tik droši brīva, ka gribot negribot ikviens viņai deva ceļu. Ļauns cilvēks viņas klātienē apmulsa un apklusa; visveik­lākais un balamutīgākais viņas priekšā neatrada vārdu un apjuka, bet kautrīgais ar viņu varēja sarunāties kā nekad un ne ar ko citu savā mūžā, un jau sarunas sākumā viņam likās, ka kaut kur un kaut kad viņš to jau pazinis, ka šos sejas pantus jau kādreiz redzējis, ka tas gadījies it kā tālās, neatceramās bērnības dienās, it kā tēva mājās, jautrā vakarā, jautra bērnu bara rotaļās: un vēl ilgi pēc tam viņam cilvēka prātīgie gadi šķita garlaicīgi.

Gluži tas pats notika ar viņu un Tentetņikovu. Viņa dvē­selē ieviesās neizprotama jauna jūta. Viņa garlaicīgajā dzīvē iemirdzējās gaismas stars.

Sākumā ģenerālis uzņēma Tentetņikovu diezgan viesmī­līgi un labi, bet saprasties viņi nevarēja. Viņu sarunas bei­dzās ar strīdiem un kaut kādām abpusējām nepatīkamām sajūtām, tāpēc ka ģenerālis nemīlēja pretrunas un iebildu­mus; arī Tentetņikovs, no savas puses, bija kutelīgs. Protams, meitas dēļ tēvam daudz kas tika piedots, un viņi satikās mierīgi, kamēr pie ģeneraļa neatbrauca ciemā radinieces: grā­fiene Boldireva un kņaze Juzakina, vecā galma vēl palikušās dāmas, vēl arvien paturējušas kaut kādus sakarus, kuru dēļ ģenerālis viņām mazliet lišķēja. Jau tūlīt, kad viešņas ieradās, Tentetņikovam likās, ka ģenerālis kļūst vēsāks, neievēro viņu vai izturas pret viņu kā pret tādu, kam nav nekas sakāms; bieži viņš to uzrunāja tā kā niecinoši: mans mīļais, paklausies, brālīt, un pat ar tu. Tas galu galā viņā sacēla sašutumu. Valdīdamies un zobus sakodis, viņš tomēr prata pateikt neparasti pieklājīgā un laipnā balsī, kaut gan sejā parādījās plankumi un iekšā vārījās: «Pateicos jums ģeneral, par labvēlību. Ar vārdu tu jūs man piedāvājat ciešu draudzību, uzlikdami arī man pienākumu teikt jums tu. Bet gadu starpība nepieļauj mūsu starpā šādu familiāru izturē­šanos.» Ģenerālis samulsa. Meklēdams vārdus un jēdzienus, viņš diezgan nesakarīgi pasacīja, ka vārdu tu viņš neesot teicis tādā nozīmē un ka vecim dažreiz atjauts uzrunāt jaunu cilvēku ar tu (par savu činu viņš neieminējās ne vārda).

Protams, ar to viņu pazīšanās izbeidzās, un ari mīlestībai bija gals pašā sākumā. Uz mirkli iemirdzējusies gaisma no­dzisa, un krēsla pēc tam kjuva vēl drūmāka. Viss novirzī­jās uz to dzīves veidu, kādu lasītājs redzēja nodajas sākumā — uz gulšņavāšanu un bezdarbību. Mājā ieviesās neķītrība un nekārtība. Dažkārt cauru dienu istabas vidū nogulēja slota ar visām saslaukām. Bikses mētājās pat viesistabā. Uz lepnā galda dīvana priekšā rēgojās nosmulēti bikšturi, gluži it kā viesu pacienāšanai, un viņa dzīve kļuva tik niecīga un miegaina, ka viņš ne tikai zaudēja cieņu saimes ļaužu acīs, bet gandrīz vai viņu sāka knābāt mājas vistas. Paņēmis rokā spalvu, viņš veselām stundām zīmēja uz papīra radziņus, mājiņas, istabas, ratus, trijjūgus. Bet dažkārt, aizsapņojusies, spalva pati no sevis, bez saimnieka ziņas, skicēja mazu gal­viņu, ar smalkiem sejas pantiem, ar strauju, dedzīgu skatienu un sacēlušos matu sprogu, un izbrīnījies saimnieks redzēja, ka iznācis tās portrets, kuru nespētu nogleznot neviens mākslinieks. Tad viņam kļuva vēl skumjāk, un, neticēdams, ka zemes virsū būtu atrodama laime, viņš kļuva vēl vien­aldzīgāks un apatiskāks.

Tāds bija Andreja Ivanoviča Tentetņikova noskaņojums tai brīdī, kad viņš pēc paraduma piesēdās pie loga skatīties un, par brīnumu, neizdzirdēja sētā ne Grigorija, ne Perfiljevnas balsis, bet manīja it kā kādu kustību un nemieru. Pavārēns un grīdu mazgātāja skrēja atvērt vārtus. Vārtos parādījās zirgi, uz mata tādi, kādus veido vai glezno uz triumfa arkām: galva pa labi, galva pa kreisi, galva vidū. Pāri tām, uz bukas — kučieris un sulainis, platos svārkos, apjozies ar kabatas lakatu. Aiz tiem kungs, cepuri ga'.vā, šinelī, apti­nies ar varavīksnes krāsas lakatu. Kad ekipāžā pagriezās pret lieveni, izrādījās, ka tā nav nekas cits kā viegla atsperu puskariete. Uz lieveņa uzkāpa neparasti pieklājīga izskata kungs, gandrīz tikpat strauji un veikli kā karavīrs.

Andrejs Ivanovičs nobijās: domāja, ka tas ir kāds valdī­bas ierēdnis. Jāsaka, ka reiz jaunībā viņš bija iemaisīts kādā neprātīgā lietā. Divi filozofi, bijušie huzari, salasījušies visā­das brošūras, kāds mācību kursa nenobeidzis estet'ķis un nospēlējies kāršu sitējs bija sadomājuši kaut kādu filan- tropisku biedrību, kurā galvenais rīkotājs bija vecs blēdis,

masonis un ari kāršu spēlmanis, bet visdaiļrunīgākais cilvēks. Biedrības mērķi bija nosprausti plaši — visai cilvēcei, no Temzas krastiem līdz Kamčatkai, sagādāt nevīstošu laimi. Tai vajadzēja milzīgus naudas līdzekļus, no augstsirdīgajiem biedriem savāca neticamas ziedojumu sumas. Kur viss tas aizgāja — to zināja tikai augstākais rīkotājs. Sai biedrībā viņu ievilka divi draugi, sarūgtināto šķiras piederīgie, labi cilvēki, bet no biežajiem laimes uzsaukumiem zinātnei, apgaismībai un nākamajai kalpībai cilvēces labā kļuvuši īsti dzērāji. Tentetņikovs ātri attapās un izstājās no šī pul­ciņa. Bet biedrība jau bija paspējusi iepīties kaut kādās citās padarīšanās, pat ne visai pieklājīgās muižniekam, tā ka vēlāk iznāca saskare ar policiju … Un tā saprotams, ka, gan izstājies un pārtraucis ar tiem sakarus, Tentetņikovs to­mēr nevarēja justies mierīgs: sirdsapziņa viņam nejutās visai ērti. Arī tagad viņš ne gluži bez bailēm raudzījās atvēr­tajās durvīs.

Taču bailes uz reizi pazuda, kad viesis neparasti veikli paklanījās, gan mazliet sāniski, bet paturēdams cienīgu gal­vas stāvokli, un īsos, noteiktos vārdos paskaidroja, ka jau sen viņš braukājot pa Krieviju, gan vajadzības, gan ziņkā­res mudināts; ka mūsu valsts ir bagāta ar ievērojamiem priekšmetiem, nemaz nerunājot par mājrūpniecības daudzē- jādību un zemes dažādību; ka viņš aizrāvies no viņa sādžas gleznainā dabas jaukuma; ka tomēr, nevērojot skaisto vietu, viņš nebūtu uzdrošinājies viņu traucēt ar savu ierašanos nelaikā, ja pavasara plūdu un slikto ceļu pēc viņa ekipnžai nebūtu noticis nejaušs bojājums, kas prasa palīdzīgu roku no kalēju un meistaru puses; ka pie visa tā, ja arī nekas ne- , būtu noticis ar viņa karieti, viņš tomēr nebūtu spējis sev liegt prieku apliecināt viņam personīgi savu cienību.

Runu beidzis, viesis apburoši tīkami pašļūca kāju, apautu švītā lakādas puszābakā aizpogātā perlamutra pogām, un, nevērojot pilnīgo augumu, tīilīt atlēca mazliet atpakaļ tik viegli kā gumijas bumbiņa.

Nomierinājies Andrejs Ivanovičs nolēma, ka tas būs kāds mācīts profesors, kurš interesēdamies par kaut kādu augu vai varbūt izrakteņu vākšanu, apcejo Krieviju. Viņš bez ka­vēšanās apsolīja tam izlīdzēt visās lietās; piedāvāja savus amatniekus, ratniekus un 'kalējus; lūdza ierīkoties kā paša maja; nosēdinaja viņu lielajā Voltēra atzveltnes fkreslā] un taisījās uzklausīt viņa stāstu dabas zinātņu mācībā.

Taču viesis vairāk pieskārās iekšējās pasaules notiku­miem. Salīdzināja savu dzīvi ar kuģi plašā jūrā, ko no visām pusēm dzenā viltīgi vēji; ieminējās par lo, ka tam bijis daudzkārt jāmaina dienests, ka viņš daudz cietis par taisnību, ka aiz naidniekiem pat viņa dzīvība daudzreiz bi­jusi briesmās, un viņš vēl pastāstīja daudz ko tādu, kas drīzāk liecināja par praktiska cilvēka īpašībām. Runu bei­dzis, viņš nošņaucās baltā batista mutautiņā tik skaļi, kā Andrejs Ivanovičs vēl nebija dzirdējis. Dažkārt orķestrī gadās tāds negants rags, kas ja laiž vaļā, tad liekas, ka bļauj nevis orķestrī, bet pašā ausī. Gluži tāda pati skaņa noska­nēja snaudošā nama pamodinātās telpās, un tūlīt tai sekoja odekolona smarža, ko neredzami izplatīja batista kabatas lakatiņa veiklie vēdinājumi.

Lasītājs varbūt būs uzminējis, ka viesis nebija neviens cits kā mūsu godātais, jau sen mūsu atstātais Pāvels Ivano­vičs Čičikovs. Viņš bija kļuvis mazliet vecāks; redzams, šis laiks tam nebija aizritējis bez vētrām un uztraukumiem. Likās, arī fraka viņa plecos būtu kļuvusi tā kā vecāka, tā­pat puskariete, kučieris, sulainis un zirgi, kā arī iejūgs būtu tā kā nodiluši un novalkājušies. Likās, ari viņa finances ne­bija apskaužamā stāvoklī. Bet sejas izteiksme, pieklājība, izturēšanās palika kā agrāk. Viņš bija kļuvis pat tā kā pa­tīkamāks uzvedībā un izteiksmē, sēžoties krēslā, vēl veiklāk pierausa kāju aiz kājas. Vēl vairāk maiguma bija viņa iz­runā, vairāk piesardzīgas mērenības vārdos un izteicienos, vairāk prasmes uzvesties un vairāk takta visā. Baltāka un tīrāka par sniegu bija viņa apkaklīte un uzkrūts, un, kaut gan viņš nāca no ceļa, ne pūciņu neredzēja pielipušu pie viņa frakas, — aicini kaut vai šai pašā brīdī uz vārda dienas mielastu. Vaigi un zods bija tik gludi noskūti, kā vienīgi aklais varētu nepapriecāties par to tīkamo apaļīgumu un tuklumu.

Tūlīt mājā notika pārgrozības. Puse nama, līdz šim mitusi tumsā, ar pievērtiem slēģiem, pēkšņi kļuva redzīga un gaiša. Gaismu atguvušajās istabās visu pārkārtoja, un tās drīz pie­ņēma šādu izskatu: guļamistabai nolemtajā telpā atradās viss, kas vajadzīgs nakts tualetei; kabinetam nodomātā istaba… bet vispirms mums jāzina, ka šajā istabā bija trīs galdi: viens rakstāmgalds — dīvana priekšā, otrs lombera galds — starp logiem spoguļa priekšā, trešais—stūra galds, stūrī starp guļamistabas durvīm un durvīm uz neapdzīvo­jamo zāli, ko tagad izlietoja par priekšistabu, ar invalidam mēbelēm, kurā līdz šim veselu gadu neviens nebija ienācis. Uz šī stūra galda bija novietotas no ceļasomas izņemtās drēbes, proti: frakas bikses, gluži jaunas bikses, pelēkas bikses, divas samta un divas atlasa vestes un svārki. Viss tas bija salikts viens uz otra piramīdā un nosegts ar zīda kabatas lakatiņu. Otrā kaktā, starp durvīm un logu, virknējās zābaki: vieni ne gluži jauni, otri gluži jauni, lakādas puszābaciņi un rīta kurpes. Tie arī bija kautrīgi nosegti ar zīda kabatas drā- niņu, — tā, it kā to tur pavisam nebūtu. Uz rakstāmgalda, tāpat rūpīgā kārtībā, atradās: lādīte, odekolona pudele, ka- lendars un divi kaut kādi romāni, no abiem otrais sējums. Tīrā veļa izvietojās kumodē, kas atradās guļamistabā; maz­gātājai nododamā veļa sainī, pabāzta zem gultas. Arī iztuk­šotā ceļasoma bija nobāzta zem gultas. Zobens, pastāvīgais ceļa biedrs un briesmu iedvesējs zagļiem, arī novietojās gu­ļamistabā uz naglas netālu no gultas. Viss bija pieņēmis ne­parastas tīrības un kārtības izskatu. Nekur ne papīriņa, ne spalviņas, ne gruzīša. Pat gaiss likās it kā uzlabojies: tajā jutās veselīga, svaiga vīrieša smaka, kas ilgi neienēsā veļu, iet pirtī un svētdienās noberžas ar mitru sūkli. Priekšējā zālē uz laiku grasījās ieviesties sulaiņa Petruškas smaka, bet Petrušku drīz pārvietoja uz virtuvi, kā tas arī pienācās.

Pirmajās dienās Andrejs Ivanovičs bažījās par savu neat­karību, kad tik viesis viņu kaut kā nesaista, kaut kā neiero­bežo viņa dzīves veidu un neizjauc viņa tik teicami ievesto dienas kārtību; bet bažas izrādījās veltīgas. Mūsu Pāvels Ivanovičs parādīja neparasti lokanas spējas visam piemēro­ties. Uzslavēja saimnieka filozofisko gausumu, sacīdams, ka tas garantē simtgadu mūžu. Par vientulību izteicās ļoti at­tapīgi, proti, tā attīstot cilvēkā lielas domas. Uzmetis acis bibliotēkai un ar uzslavu atsaucies par grāmatām vispār, piezīmēja, ka tās pasarga cilvēku no dīkdienības. Vārdu tērēja maz, bet ar svaru. Tāpat vēl jo vairāk pieņemama bija viņa izturēšanās. Nāca laikā, laikā gāja; kad mājas tēvs

bija mazrunīgs, nejautāja tam nekā; labprāt spēlēja ar viņu šachu, labprāt cieta klusu tanī laikā, kad viens laida gaisā kuplus pīpes dūmu mākoņus, otrs, pīpes nesmēķētājs, to­mēr izdomāja sev attiecīgu nodarbību: izvilka, piemēram, no kabatas melni emaljētu sudraba tabakas dozi un, saņēmis to divos 'kreisās rokas pirkstos, ātri grieza to ar labās rokas pirkstu, līdzīgi tam, kā zemes sfēra griežas ap savu asi, vai atkal, klusi svilpodams, bungoja pa to ar pirkstu. Ar vārdu, netraucēja mājas tēvu. «Es pirmo reizi redzu cilvēku, ar kuru var sadzīvot,» Tentetņikovs sacīja pats sev: «vispār šo mākslu reti kāds mums prot. Ir starp mums daudz ļaužu, gan gudru, gan skolotu, gan labu, bet pastāvīgi vienmērīga rakstura cilvēku, ar kuriem visu mūžu varētu nodzīvot bez strīda — patiesi nezinu, vai daudz mums tādu atradīsies. Lūk, pirmais cilvēks, kuru satieku.» Tā Tentetņikovs atsaucās par savu ciemiņu.

Čičikovs arī ļoti priecājās, ka uz laiku apmeties pie tāda mierīga un klusa saimnieka. Cigana dzīve viņam bija apni­kusi. Kaut mēnesi atpūsties jaukajā sādžā, starp laukiem, agrīnā pavasarī, bija lietderīgi pat no hemoroidalā viedokļa.

Grūti būtu atrast labāku stūrīti atpūtai. Ziemeļa aizkavē­tais pavasaris sākās spēji visā savā jaukumā, un visur mo­dās dzīvība. Jau iezilgnējās mežu izcirtumi, uz pirmā, svaigā smaragda zaļuma dzeltēja pienenes, mēļās anemones lieca maigās galviņas. Purvos parādījās bariem knišu un kukaiņu; tos jau ķerstīja ūdens zirneklis; bet sausajā niedrājā no visām pusēm sāka pulcēties daždažādākie putni. Visi tiecās viens otru apfskatīt]. Pēkšņi zeme kļuva apdzīvota, pamodās meži, skanēja pļavas. Sādžā sākās dziesmas un dejas. Pavē­rās laiks izpriecām. Kāds zaļuma spilgtums! kāds svaigums gaisā! Kā putnu balsis tricina dārzu! Visur paradize, prieks un gaviles! Sādžā skanēja un dziedāja kā kāzās.

Čičikovs daudz staigāja. Bija kur ldaiņāt, bija kur pa­staigāties. Te viņš vērsa savus soļus uz lēzeno augstieni, ar skatu uz leju ielejās, kurās pēc paliem vēl visur bija pali­kuši lieli ezeri, ar vēl kailo koku puduriem kā tumšām salām; vai viņš devās biezokņos, mežainās gravās, kur cieši…………. kopā auga koki ar putnu lizdām……………… ķērcošu vārnu bari, krustām šķērsām lidodami, aptumšoja debesis. Pa iz- žuvušo zemi varēja aiziet līdz piestātnei, no kurienes atīrās pirmie kuģi ar zirņiem, miežiem un kviešiem, un tai pašā laikā straujie ūdeņi ar apdullinošu troksni gāzās uz jau darbu uzsākušo dzirnavu ratu. Viņš gāja vērot pirmos pa­vasara darbus, skatīt, kā svaigi uzplēstas vagas melnās slejās svītroja zaļo zēlumu un kā sējējs, piesizdams ar roku kaklā piekārtai sētuvei, saujām kaisa sēklu tik vienmērīgi, ka ne graudiņš nekrīt attālāk ne uz vienu, ne uz otru pusi.

Čičikovs bija visur pabijis. Izrunājies un izspriedies gan ar pārvaldnieku, gan ar zemniekiem, gan ar dzirnavnieku. Uzzinājis visu, par visu, kas un kā, kā iet saimniecībā, par cik pārdod labību, cik pavasaros un rudeņos ieņem par miltu malumu, kā sauc katru zemnieku, kurš ar kuru rados, kur pircis govi un ar ko baro cūku, — vārdu sakot, — visu. Viņš bija uzzinājis arī to, cik zemnieku apmiruši; izrādījās — nedaudz. Kā gudrs cilvēks viņš pēkšņi ievēroja, ka Andreja Ivanoviča saimniecībā neiet diezcik labi: visur nolaidība, nevērība, zagšana, ne mazums arī žūpības. Un domāja: «Kas tas Tentetņikovs gan par lopu! Tāda muiža un tik nolaista! Te varētu saņemt piecdesmit tūkstošus gada ienākuma.»

Šādās pastaigās ne vienu reiz vien viņam ienāca prātā kād­reiz pašam kļūt, — tas ir, protams, ne tagad, bet vēlāk, kad galvenais darbs būs nodarīts un būs iegūti līdzekļi, — pašam kļūt par šādas muižas mierīgu īpašnieku. Te viņš iedomājās arī jaunu, svaigu sievu, skaistu seju, no tirgoņu vai citas bagātas kārtas, kura prastu arī spēlēt. Domās viņš skatīja arī jauno paaudzi, kuras uzdevums būtu gādāt par Čičikovu ģimenes turpināšanu: nerātnis puisēns un skais­tule meitene vai pat divi puisēni un divas vai pat trīs mei­tenes, lai visi zinātu, ka viņš patiesi dzīvojis un bijis, bet nevis kā kaut kāda ēna vai rēgs pārslīdējis pār zemi, — lai nebūtu jākaunas arī pret tēvzemi. Tad pat viņš iedomājās vēl par to, ka nebūtu slikts činas paaugstinājums: piemē­ram, valsts padomnieks, godājama un cienījama čina… Vai nu maz kas ienāk prātā cilvēkam pastaigājoties, kas tik bieži cilvēku atrauj no vienmulīgā tagadnes brīža, sapurina, iekairina, ierosina fantaziju, un patīkami viņam ir pat tad, ja viņš pats pārliecināts, ka tas nekad nepiepildīsies!

Arī Pāvela Ivanoviča ļaudīm bija iepatikusies sādža. Arī viņi, tāpat kā viņš, bija te iedzīvojušies. Petruška ļoti drīz sadraudzējās ar bufetnieku Grigoriju, kaut gan no sākuma abi viens pret otru nepanesami dižojās uin uzipūtās. Petruš­ka mēģināja apmulsināt Grigoriju ar to, ka apceļojis dažda­žādas vietas; bet Grigorijs taim aizbāza muti ar Pēterburgu, kur Petruška nebija bijis. Pēdējais gribēja atspēlēt ar treju vietu attālumu, līdz kurienei tas nobraucis; bet Grigorijs viņam minēja tādu vietu, kādu ne uz vienas kartes nesa­meklēsi, un saskaitīja pāri par trīsdesmit tūkstoš verstīm, tā ka Pāvela Ivanoviča sulainis pavisam apstulba, ieplēta muti, un visa saime par viņu sāka smieties. Tomēr viss abu starpā nobeidzās ar visciešāko draudzību. Sādžas galā Pimens Plikpauris, visu zemnieku tēvocis, turēja krogu, kuru sauca par Akuļku. Sajā iestādē viņus varēja satikt cauru dienu. Tur viņi kļuva par savējiem jeb, kā tauta mēdz teikt — dienišķie kroga brāļi.

Selifanam bija cits vilinājums. Sādžā ik vakaru dziedāja dziesmas, gāja pavasara rotaļās. Staltas, labi noaugušas meičas, kādas tagad lielās sādžās būs grūti sameklējamas, lika viņam stundām ilgi stāvēt mulsumā. Grūti pateikt, kura ir labāka: visas baltām krūtīm, baltiem kakliem, visām acis kā rāceņi, tvīkstošas, gaita kā pāvam un bize līdz jostai. Kad, baltās rokas abās ķetnās saņēmis, viņš lēni gāja ar tām lokā vai, kopā ar citiem puišiem, virknē gāja tām pre­tim, un kad meičas, tāpat virknē viņiem pretim dieda- mas, skaļi smiedamās, dziedāja: «Kur, bajāri, precinieks!» un pamazām visapkārt sāka krēšļot, un tālu aiz upes izska­nējušais piedziedājums atgriezās atpakaļ kā skumja atbalss, — tad viņš pats vairs neatskārta, kas ar viņu notiek. Sapnī un nomodā, no rīta un vakara krēslā, viņam arvien rādījās, ka viņa abās rokās divas baltas rokas un ka viņš iet rotaļās.

Arī Cičikova zirgiem patika jaunā dzīves vieta. Kā ilkss zirgs, tā priekšsēdētājs un pat lāsainis nepavisam nesūdzējās par garlaicību pie Tentetņikova, auzas novērtēja kā labas un staļļa iekārtu par teicamu: katram savs, kaut arī norobežots steliņģis, bet pār starpsienu varēja redzēt arī citus zirgus, tā ka, ja kādam no tiem, pat visattālākajam, uznāktu aušība pēkšņi iezviegties, tam varētu uz pēdām atbildēt ar to pašu.

Ar vārdu, visi iedzīvojās kā mājās. Bet kas attiecās uz to vajadzību, kuras dēļ Pāvels Ivanovičš apbraukāja plašo Krieviju, tas ir, mirušās dvēseles, tad šai priekšmetā viņš bija kļuvis ļoti uzmanīgs un delikāts, un kaut arī viņam būtu darīšanas ar īstiem muļķiem. Bet Tentetņikovs, lai nu kā, lasa grāmatas, filozofē, cenšas sev noskaidrot cēloņus — kāpēc tas tā un kādēļ? «Nē, labāk pameklēties, vai nevar no otra gala.» Tā viņš domāja. Bieži pļāpādams ar saimes ļaudīm, viņš no tiem, starp citu, uzzināja, ka kungs agrāk diezgan bieži braucis pie kaimiņa ģenera|a, ka ģenerālim ir jaunkundze, ka kungs ar jaunkundzi un jaunkundze atkal ar kungu … bet tad pēkšņi par kaut ko sastrīdējušies un izšķīrušies. Viņš arī pats bija ievērojis, ka Andrejs Ivano­vičs ar zīmuli un spalvu arvien zīmē kaut kādas galviņas, vienu otrai līdzīgas.

Reiz, pēc pusdienām, pa paradumam grozīdams starp pirkstiem kā ap asi savu sudraba tabakas dozi, viņš teica tā: «Jums ir viss, Andrej Ivanovič, tikai viena trūkst.»

«Kā?» tas jautāja, izpūzdams kuplu dūmu.

«Dzīves biedres», sacīja Čičikovs.

Andrejs Ivanovičs nesacīja nekā. Ar to saruna izbeidzās.

Čičikovs neapjuka, izvēlējās citu laiku, šoreiz pirms vaka­riņām, un, sarunādamies par šo un to, pēkšņi teica: «Pa­tiesi, Andrej Ivanovič, jums ļoti noderētu precēties.»

Kaut jel vārdiņu uz to būtu atbildējis Tentetņikovs, it kā pati saruna par to viņam būtu nepatīkama.

Čičikovs neapjuka. Trešo reizi viņš izraudzījās laiku pēc vakariņām un sacīja tā: «Tomēr, lai kā ņemam jūsu apstākļus, redzu, ka jums jāprecas: iestigsiet grūtsirdībā.»

Vai nu Cičikova vārdi šoreiz bija tik pārliecinoši jeb viņa garastāvoklis šodien bija sevišķi noskaņots uz vaļsir­dību — viņš nopūtās, izpūta gaisā pīpes dūmus un sacīja: «Visam tam, Pāvel Ivanovič, ir jāpiedzimst par laimes bēr­nu,» un izstāstīja visu, kā bija — visu pazīšanās stāstu ar ģenerāli līdz pat strīdam.

Kad Čičikovs uzklausīja visu stāstu vārdu pa vārdam un redzēju, ka viena tu vārda pēc viss izjucis, viņš apstulba. Brīdi viņš vērīgi raudzījās Tentetņikovam acīs, nezinādams, ko par viņu domāt: vai viņš ir īsts nelga jeb tikai pamuļķis, un beidzot —

«Andrej Ivanovič! apžēlojieties!» viņš sacīja, satverdams tā abas rokas: «kas par apvainojumu? kas gan apvainojošs var būt vārdā tu?»

«Pašā vārdā nav nekā apvainojoša,» teica Tentetņikovs: «bet vārda jēgā, bet balsī, kādā tas teikts, slēpjas apvaino­jums. Tu? — tas nozīmē: «Atceries, ka tu esi mēsls; es tevi pieņemu tikai tāpēc, ka nav cita labāka; bet atbrauca kaut kāda kņaze Juzakina — zini savu vietu, nostājies pie sliekš­ņa. Lūk, ko tas nozīmē!» Tā runājot, klusajam un lēnīgajam Andrejam Ivanovičam iedzirkstījās acis; viņa balsī bija dzirdāms apvainotu jūtu satraukums.

«Un kauču arī tādā nozīmē, kas tad tur?» sacīja Čičikovs.

«Kā! Jūs gribat, lai pēc šādas izturēšanās es vēl turpinātu pie viņa ciemoties?»

«Kas tad te par izturēšanos? Tur nav nekādas izturēša­nās,» aukstasinīgi teica Čičikovs.

«Kā nav izturēšanās?» izbrīnījies jautāja Tentetņikovs.

«Tas ir ģenerāļu paradums, bet ne izturēšanās: viņi vi­siem saka tu. Un kāpēc to neatļaut nopelniem bagātam, cie­nījamam cilvēkam? …»

«Tā ir cita lieta,» sacīja Tentetņikovs. «Ja viņš būtu na­baga vecis, nebūtu lepns, nebūtu augstprātīgs, nebūtu ģe­nerālis, tad es viņam atļautu teikt man tu un pieņemtu to pat ar cienību.»

«Viņš ir pavisam muļķis,» nodomāja pie sevis Čičikovs: «skrandainim atļautu, bet ģenerālim neatļautu! …» — «Labi!» viņš teica skaļi: «pieņemsim, viņš apvainoja jūs, nu, par to jūs ar viņu izrēķinājāties: viņš jums, bet jūs viņam. Strīdēties, atstājot pie malas paša personīgo [lietu], — tas, atvainojiet… Ja jau mērķis izraudzīts, tad nevajag atlais­ties. Vai jāskatās, ka cilvēks spļaudās! Cilvēks arvien spļaudās: viņš tā radīts. Un šodien jūs visā pasaulē neatra­dīsiet. cilvēku, kas nespļaudās.»

«Dīvains cilvēks šis Čičikovs!» neizprašanā nodomāja pie sevis Tentetņikovs, gluži samulsis no šādiem vārdiem.

«Ir gan ērms šis Tentetņikovs!» pa tam nodomāja Čiči­kovs.

«Andrej Ivanovič! Es runāšu ar jums kā brālis ar brāli. Jūs esat nepiedzīvojis cilvēks — atļaujiet man šo lietu no­kārtot. Es aizbraukšu pie viņa ekselences un paskaidrošu, ka tas noticis aiz pārpratuma no jūsu puses, aiz jaunības,, aiz ļaužu un pasaules nepazīšanas.»

«Lišķēt viņa priekšā es nedomāju!» sašutis teica Tentetņi­kovs: «un arī jūs nevaru uz to pilnvarot.»

«Lišķēt es neesmu spējīgs,» apvainojies sacīja Čičikovs. «Citā lietā nogrēkoties aiz cilvēcīgas vājības varu, bet par nelieti būt — nekad … Atvainojos, Andrej Ivanovič, par savu labo gribu, bet es nesagaidīju, ka manus vārdus jūs uz­ņemsiet tādā apvainojošā nozīmē.» Viss tas tika teikts ar cieņu.

«Esmu vainīgs, piedodiet!» steidzīgi teica saviļņotais Tentetņikovs, saņēmis viņa abas rokas. «Es negribēju jūs apvainot. Zvēru, ka man dārga jūsu labā līdzjūtībai Bet atstāsim šo sarunu! Un nekad vairs par to ne­runāsim!»

«Tādā gadījumā es tāpat aizbraukšu pie ģenerālā.»

«Kādēļ?» Tentetņikovs jautāja, neizprašanā raudzīdamies viņam acīs.

«Apliecināt cienību.»

«Dīvains cilvēks šis Čičikovs!» nodomāja Tentetņikovs.

«Dīvains cilvēks šis Tentetņikovs!» nodomāja Čičikovs.

«Jau ritu, Andrej Ivanovič, ap pulksten desmitiem priekš pusdienas es braukšu pie viņa. Manuprāt, jo ātrāk cilvēkam apliecināt cienību, jo labāk. Tā kā mana puskariete vēl nav tikusi pienācīgā stāvoklī, tad atļaujiet man paņemt jūsu puskarieti. Rīt pat jau, tā ap pulksten desmitiem priekš pus­dienas, es labprāt nobrauktu pie viņa.»

«Apžēlojieties, kas par lūgumu? Jūs esat pats kungs: ir ekipāžā, ir viss jūsu rīcībā.»

Pēc tādas sarunas viņi atvadījās un gāja gulēt, viens par otra dīvainībām pārdomādami.

Brīnišķīgas, jāsaka, lietas! ,Otrā dienā, kad Cičikovam pie­brauca zirgus un viņš ielēca puskarietē gandrīz ar karavīra vieglumu, ietērpies jaunā frakā, baltā vestē, baltu kakla saiti un aizbrauca apliecināt ģenerālim cienību, Tentetņiko­vam uznāca tāds dvēseles saviļņojums, kādu sen nebija iz­jutis. Visa viņa ierūsējusī un snaudošā domu gaita pārvērtās darbīgi nemierīgā. Nervu satraukums pēkšņi pārņēma visas līdz šim bezrūpīgā kūtrībā nogrimušā miega mices jūtas. Viņš te nosēdās uz dīvana, te tuvojās logam, gan ķērās pie grāmatas, gan gribēja domāt — veltīga gribēšana! domas viņam nelīda galvā. Tad viņš pūlējās ne par ko nedomāt — veltīgas pūles! drumslas no kaut kā, domām līdzīga, domu galiņi un fragmenti no visām pusēm līda un lipa viņa sma­dzenēs. «Dīvains stāvoklis!» viņš teica un pievirzījās pie loga — paraudzīties uz ceļu, kas šķērsoja ozolu birzi, ceļa galā vēl kūpēja nenogūlušies putekļi. Bet atstāsim Tentetņikovu un sekosim Cičikovam.