Mirušās dvēseles

XI NODAĻA

Tomēr nekas tā nenotika, kā Čičikovs bija nodomājis. Vis­pirms viņš uzmodās vēlāk, nekā bija domājis — tā bija pirmā nepatikšana. Piecēlies viņš tūliņ aizsūtīja uzzināt, vai zirgi iejūgti un vai viss ir gatavs; bet viņam atbildēja, ka puskariete vēl nav iejūgta un nekas nav gatavs. Tā bija otra nepatikšana. Viņš sadusmojās, pat taisījās mūsu draugu Selifanu par to drusku pārmācīt un ar nepacietību tikai gai­dīja, kādu iemeslu viņš no savas puses uzdos, lai attaisnotos. Drīz vien Selifans parādījās durvīs, un kungam bija izdevība dzirdēt tās pašas izrunas, kādas vienmēr jādzird no apkalpo­tājiem, kad vajadzīgs drīzumā kaut kur braukt.

«Vajadzētu taču, Pāvel Ivanovič, zirgus apkalt.»

«Ak tu eāka! lempis! kādēļ agrāk to nesacīji? Vai nebija laika, vai?»

«Laiks bija gan … Nu, lūk, ritenim arī, Pāvel Ivanovič, vajadzēs jaunu riepu uzvilkt, tāpēc ka ceļš tagad ļoti nelī­dzens, visur grambas … Un, ja atļausiet paziņot, puskarie­tes priekša arī pavisam sašķobījusies, tā ka tā varbūt ir pāris stacijas neizturēs.»

«Ak tu nelieti!» kliedza Čičikovs, rokas sasizdams, un pie­gāja pie viņa tik tuvu, ka Selifans, no bailēm, ka nedabū no kunga dāvanu, atkāpās atpakaļ un sānis.

«Vai tu gribi mani nokaut? ja? vai gribi rīkli pārgriezt' Uz lielceļa kā laupītājs mani gribi nokaut, tu nolādētā cūka, elles zvērs! ja? ja? Trīs nedēļas stāvējām uz vietas, ja? Kaut tu jel vārdiņu būtu teicis, nejēga, — bet tagad beidzamajā bridi tev viss vajadzīgs! kad jau bez kavēšanās jāsēžas un jābrauc, ja? bet ko tu te cūkojies, ko? ko? Tu taču to zināji agrāk? Tu zināji to, ja? ja? Atbildi. Zināji? Ja?»

«Zināju,» atbildēja Selifans, galvu nokārdams.

«Nu, kādēļ tad tūliņ neteici, ko?»

Uz šo jautājumu Selifans nekā neatbildēja, bet, galvu no­kāris, kā likās, pats pie sevis runāja: «Palūk, cik jocīgi gadī­jies: taču zināju, bet neteicu!»

«Bet tagad ej, atved kalēju, un tā ka divu stundu laikā viss ir gatavs. Vai dzirdi! visādā ziņā divu stundu laikā; bet, ja nebūs, tad es tevi, es tevi… ragā saliekšu un mezglā sa- siešu!» Mūsu varonis bija stipri sadusmojies.

Selifans jau atgriezās pret durvīm, lai izpildītu pavēli, bet apstājās un sacīja:

«Un vēl, kungs, lāsaino zirgu, patiesi, vajadzētu pārdot, tā­pēc ka viņš, Pāvel Ivanovič, tīrais nelietis, viņš ir tāds zirgs, ka lai dievs nedod, tikai posts ar viņu.»

«Kā tad! iešu, skriešu uz tirgu pārdot!»

«Nudien, Pāvel Ivanovič, viņš tikai no izskata ir labs, bet patiesībā ļoti blēdīgs zirgs; tāda zirga nekur…»

«Muļķi! kad gribēšu pārdot, tad pārdošu. Sācis spriedelēt! Nu es gan redzēšu: ja tūliņ neatvedisi kalējus un ja divi stundu laikā viss nebūs gatavs, tad es tevi tā samizošu . .. pats sevi vairs nepazīsi! Marš! projām!» Selifans aizgāja.

Čičikovs bija ļoti saīdzis un nosvieda uz grīdas zobenu, ko vadāja līdzi, lai, kā nākas, saceltu bailes, kam vajag. Vairāk nekā ceturtdaļu stundas viņš nokrāmējās ar kalējiem, kamēr salīga, tāpēc ka kalēji, kā jau tas mēdz būt, bija lieli nelieši un, noprazdami, ka darbs ir steidzams, uzprasīja sešas reizes vairāk. Lai kā viņš dusmojās, gan nosaukdams viņus par blē­žiem, slepkavām, ceļinieku izlaupītājiem, atgādinādams pat pastara tiesu, bet kalējus tas tomēr neietekmēja: viņi pilnīgi izturēja raksturu: ne tikai nekā nenolaida no cenas, bet divu stundu vietā noņēmās ar darbu veselas piecas ar pusi. Pa to laiku viņam bija izdevība izbaudīt priecīgus brīžus, kas pazīstami katram ceļiniekam, kad somās viss jau sapakots un istabā mētājas tikai aukliņas, papīriņi un citi mēsli, kad cilvēks nav ne uz ceļa, ne arī mājās, kad viņš skatās pa logu uz garām ejošajiem ļaudīm, kas spriež par savām darīšanām un ar kaut kādu muļķīgu ziņkārību paceļ acis uz augšu, lai, uz viņu paskatījušies, atkal turpinātu savu ceļu, kas padara vēl īgnāku nabaga nebraucošo ceļinieku. Viss, kas tikai viņa priekšā, viss, ko viņš redz: ir bodele pret viņa logiem, ir ve­cene, kas dzīvo namā otrpus ielas un kas pienāk ar īsiem aiz­kariem aizvilktā loga — viss tas riebjas, tomēr viņš neatiet

no loga. Viņš stāv te, domās nogrimis, te it kā pa miegam atkal pievērš uzmanību visam, kas viņa priekšā kustas un ne­kustas, un no dusmām spaida kaut kādu mušu, kas tobrīd dūc un dauzās gar stiklu zem viņa pirkstiem. Bet viss reiz izbei­dzas, un tā gaidītais bridis tomēr pienāca: viss bija gatavs, puskarietes priekša bija pienācīgi izlabota, ritenim bija uz­vilkta jauna riepa, zirgi padzirdīti, un laupītāji kalēji, da­būto naudu pārskaitīdami un laimīgu ceļu novēlēdami, aiz­gāja. Beidzot arī puskariete bija aizjūgta, un divi karsti, tikko kā pirkti veģi tur ielikti, arī Selifans kaut ko sev iebāza pie bukas pierīkotajā somā, un beidzot pats varonis, viesnī­cas sulainim, kas bija ģērbies tajā pašā demikotona svārkā, cepuri vicinot un citiem sapulcējušamies kučieriem un su­laiņiem noraugoties, iekāpa ekipāžā, — un puskariete, kādā mēdz braukāt neprecējušies un kas tik ilgi bija stāvējusi pil­sētā un varbūt lasītājam jau apnikusi, beidzot izbrauca pa viesnīcas vārtiem. «Paldies dievam!» Čičikovs nodomāja un pārmeta krustu. Selifans uzcirta ar pātagu, Petruška, kas līdz šim bija stāvējis uz kāpšļa, nosēdās viņam blakus, un mūsu varonis, ērtāk norīkojies uz gruzinu paklājiņa, aizbāza aiz muguras ādas spilvenu, piespieda abus karstos veģus, un puskariete šūpodamās un dejodama aizripoja pa bruģi, ku­ram, kā zināms, bija liels svaidīšanas spēks. Nenoteiktu jūtu pārņemts, viņš lūkojās uz namiem, sienām, žogiem un ielām, kas arī no savas puses, it kā uz augšu palēcoties, lēni virzījās atpakaj un ko, dievs zina, vai liktenis būs lēmis viņam savā mūžā vēl kādreiz redzēt. Uz citu ielu pagriežoties, puskarie­tei bija jāapstājas, tāpēc ka pa to virzījās bezgalīga bēri­nieku procesija. Čičikovs, izbāzis galvu, lika Petruškam ap­vaicāties, ko glabā, un dabūja zināt, ka glabā prokuroru. Nepatīkamu jūtu pārņemts, viņš tūliņ noslēpās kaktā, ap­sedzās ar ādu un aizvilka priekškarus. Tajā laikā, kad eki­pāžā tādā kārtā bija apstādināta, Selifans un Petruška, diev­bijīgi cepures noņēmuši, aplūkoja, kas bija bērinieki, kā tie bija ģērbušies, vai gāja, vai brauca, skaitīdami, cik bija ir kājnieku, ir braucēju, bet kungs, pavēlējis viņiem ar pazīs­tamajiem sulaiņiem nesasveicināties, arī nedroši raudzījās pa rūtiņām, kas bija ietaisītas ādas priekškaros: noņēmuši cepures, aiz zārka gāja visi ierēdņi. Viņš sāka baidīties, ka nepazīst viņa ekipāžu, bet viņiem prāts uz to nenesās. Viņi pat nenodarbojās ar ikdienišķām sarunām, kā bērinieki arvien mēdz darīt, līķi pavadot. Visas viņu domas bija pie­vērstas vienīgi sev pašiem: viņi domāja, kāds būs jaunais ģenerālgubernators, kā ķersies pie lietas un kā izturēsies pret viņiem. Aiz kājām gājējiem ierēdņiem brauca karietes, no kurām lūkojās dāmas melnās sēru cepurēs. No viņu lūpu un roku kustības bija redzams, ka viņas dzīvi savā starpā saru­nājas; varbūt viņas arī runāja par jaunā ģenerālgubernatora atbraukšanu un izsacīja minējumus par ballēm, ko viņš izrī­kos, un rūpējās par saviem mūžīgajiem kruzuļiem un bārk­stīm. Beidzot aiz karietēm kā zosis rindā sekoja vairākas tuk­šas droškas, un tad iela kļuva tukša, un mūsu varonis varēja braukt. Adas aizsegu attaisījis, viņš nopūtās, no sirds pie­bilzdams: «Lūk, prokurors! dzīvoja, dzīvoja un tad nomira! un, lūk, iespiedīs avīzēs, ka apakšniekiem un visai cilvēcei par apbēdināšanu nomiris dārgs tēvs, uzticīgs laulāts draugs, cienījams pilsonis, un daudz vēl ko rakstīs; piezīmēs varbūt arī, ka par viņu lej rūgtas asaras atraitne un bāriņi, bet, ja lietu nopietni aplūko, tad no tevis vairāk nekā nebija kā tikai biezās uzacis.» Viņš pavēlēja Selifanam braukt ātrāk, un pats pie sevis nodomāja: tas tomēr labi, ka satikām bērinie­kus; saka, ja liķi satiek, tad esot laime.

Puskariete pa tam nogriezās pa tukšākām ielām; drīz sākās tikai gari koku žogi, kas liecināja, ka pilsētai beigas. Lūk, bruģis jau beidzies, ir aizšķērslis, ir pilsēta aiz muguras, un nekā vairs nav, un atkal ceļā. Un atkal lielceļam gar abām pusēm redzami verstu stabi, staciju uzraugi, akas, vezumu virknes, pelēkas sādžas ar patvāriem, sievietēm un brašu bārdainu saimnieku, kas ar auzām saujā skrien no iebrauca­mās vietas; ceļinieks noplīsušās vīzēs, kas nostaigājis jau ap 800 verstu; uz ātru roku celtas pilsētiņas ar dēlu bodītēm, miltu tīnēm, vīzēm, veģiem un citiem sīkumiem, raibi aiz- šķēršji, labojami tilti, abpus ceļa nepārredzami lauki, muiž­nieku kulbas, zaldāts, kas, zirgam mugurā uzsēdies, ved zaļu kasti ar svina zirņiem un uzrakstu: tādas un tādas artilērijas baterijas; stepē pazibošas zaļas, dzeltenas un melnas tikko uzartas strēmeles, miglā tītas priežu galotnes, tālumā atska­noša dziesma un zvana skaņas, vārnas kā mušas, un bezga­līgs apvārsnis… Krievija! Krievija! redzu tevi, no sava brī­nišķīgā, skaistā tāluma tevi aplūkoju: nabadzīgi, izsvaidīti, nemājīgi tevī; skatus nepriecē un nebiedē pārdrošie dabas brīnumi, pārdrošo mākslas brīnumu vainagoti; nav redzamas klintī cirstas pilis ar daudziem logiem, gleznaini koki un stai­pekņi, kas apvij mājas, ūdenskritumi ar mūžīgu troksni un putekļiem; galva nav jāatliec atpakaļ, lai apskatītu akmens kraujas, kas bezgalīgi paceļas pāri un augšā; nepaspīd caur tumšajām arkām, kas pārmestas viena otrai, apvītas vīnogu­lājiem, staipekņiem un neskaitāmiem miljoniem mežrožu, nepaspīd tālē caur tām mirdzošo kalnu mūžīgās līnijas, kas tiecas sudrabotajās, skaidrajās debesīs. Viss tev ir līdzējis, atklāts un tuksnešains; tavas vienkāršās pilsētas izskatās kā punktiņi, kā plankumiņi lielajos līdzenumos; nekas apbrīno­jams un burvīgs nesaista skatienu. Bet kas tas par neizpro­tamu, apslēptu spēku, kas velk pie tevis? Kādēļ ausīs vien­mēr un bez mitēšanas atskan tava skumīgā dziesma, kas plūst pār visu ieleju un tavu plašumu, no jūras līdz jūrai? Kas ir viņā, šajā dziesmā? Kas ir tas, kas aicina, raud, aiz­grābj sirdi? Kādas skaņas sāpīgi skūpsta un tiecas manā dvēselē, un vijas ap manu sirdi? Krievija! ko tad tu gribi no manis? kādas neizprotamas saites mūs saista? Kāpēc tu tā lū­kojies un kādēļ viss, kas tevī ir, pavērsis uz mani gaidu pil­nas acis? … Un vēl, pilns nesaprašanas, nekustīgi es stāvu, bet pār galvu jau savilcies draudīgs mākonis, smags, ar drīzu lietu, un prāti mulst, tavu plašumu iedomājoties. Ko pareģo šis neaptveramais plašums? Vai te, vai tavā klēpī nav jā­dzimst bezgalīgajai domai, ja tev pašai nav gala? Vai te nav vieta milzim, ja ir telpas, kur savus spēkus izmēģināt? Un baismīgi aptver mani varenais plašums, ar briesmīgu spēku dvēseles dziļumos iespiezdamies; pārdabīgā varā spīd manas acis: ak! kāds mirdzošs, brīnišķīgs, neredzēts plašums zemei! Krievija!…

«Turi, turi, muļķi!» čičikovs kliedza Selifanam.

«Dabūsi ar zobenu!» kliedza pretim braucējs fsldjegers ar- šinu garām ūsām. «Vai neredzi, lai velns tevi parauj: kroņa ekipāžā!» Un kā spoks rībēdams un putekļos trijjūgs pazuda.

Cik dīvains un vilinošs, un saucošs, un brīnišķīgs ir vārds: ceļš! un cik brīnišķīgs ir viņš pats, šis ceļš: skaidra diena, rudens lapas, vēss gaiss … ietīties ciešāk ceļa mētelī, uzbāzt cepuri uz ausīm un iespiesties stingrāk un ērtāk stūrī! Pē­dējo reizi pār taviem locekļiem pārskrien salti drebuļi, un to vietā iestājas patīkams siltums. Zirgi auļo … cik vilinoši pie­zogas snaudiens, un acis aizveras, un pa sapņiem jau dzirdi: ir «Balti sniegi», ir zirgu krākšanu, ir riteņu troksni, un tu esi jau aizmidzis, stūri iespiedis savu kaimiņu. Tu uzmosties: piecas stacijas jau nobrauktas, mēness, nepazīstama pilsēta, baznīcas ar veclaiku koka kupoliem un melnām smailēm, tumši baļķu un balti akmeņu nami. Vietu vietām mēness vizma: it kā balti audekla lakati būtu izkārti pa sienām, pa bruģi, pa ielām: svītrās tos šķērso ogļu melnas ēnas; kā spožs metāls mirdz slīpi apspīdētie dēļu jumti, un nekur nav ma­nāma neviena dvēsele — viss guļ. Tikai kādā retā lodziņā spīd vientuļa uguntiņa; vai nu pilsētnieks lāpa savus zāba­kus, vai maiznieks rīkojas ap krāsni — kas mums gar tiem par daļu? Bet nakts! debess spēki! kāda burvīga nakts nori­sinās tur augstienē! Un gaiss, un debess, tāla, augsta, kas tur savā neaizsniedzamā dziļumā tik neaptverami skanīgi un dzidri izplētusies!… bet spirgti dveš tieši acīs vēsā nakts elpa un ieaijā tevi, un, lūk, tu jau snaud aizmirsies un krāc, un nabaga kaimiņš, ko tu esi piespiedis kaktā, dusmīgi gro­zās, sajuzdams tavu smagumu. Tu uzmosties, un atkal tavā priekšā lauki un stepes, nekur nekas — visur klajums, viss atklāts. Verstu stabs ar ciparu steidz tev pretim; rīts sāk -aust; pie nobālējušā aukstā apvāršņa parādās bālgani zel­taina svītra; vēsāks un asāks top vējš: tu ietinies ciešāk sil­tajā mētelī!… kāds patīkams aukstums! kāds brīnišķīgs miegs no jauna tevi apņem! Grūdiens, un atkal esi atmodies. Saule stāv augstu debesis; lēnāk! vieglāk! dzirdama ba'ss, rati nobrauc no kraujas: lejā plats dambis un liels, tīrs dīķis, kas saulē spīd kā spoža vara ripa; sādža, mājas izmētātas pa kalna nogāzi; kā zvaigzne sādžas malā spīd baznīcas krusts; dzirdama zemnieku čalošana, un kuņģī rodas necie­šama ēstgriba. Ak dievs! cik jauks tu dažreiz esi, tālais tālais ceļš! Cik reižu kā pazudis un slīcējs esmu pie tevis palīdzību meklējis, un tu katru reizi esi man augstsirdīgi līdzējis un izglābis! Bet cik daudz brīnišķīgu nodomu, poētisku sapņu tu esi radījis, cik daudz izjusts brīnišķīgu iespaidu! … Bet arī mūsu draugs Čičikovs tajā laikā nebūt neizjūta prozaiskus sapņus. Paskatīsimies, ko viņš izjuta. No sākuma viņš nejuta nekā un tikai skatījās atpakaļ, vēlēdamies pārliecināties, vai tiešām jau izbraucis no pilsētas; bet, kad redzēja, ka pilsēta jau sen bija izzudusi, kad vairs nebija redzamas ne kalves, ne dzirnavas, it nekas no tā, kas atrodas ap pilsētām, un kad pat mūra baznīcu baltās smailes bija sen zemē iegrimušas, viņš uzmanību pievērsa vienīgi ceļam, skatījās tikai pa labi un pa kreisi, un N pilsēta izgaisa no viņa atmiņas, it kā viņš caur to būtu braucis jau sen atpakaļ, bērnībā. Beidzot arī ceļš viņu pārstāja nodarbināt, un viņš pamazām sāka aizvērt acis un noliekt galvu uz spilvena. Autoram, taisnību sakot, tas pat patīk, jo tā viņam ir izdevība parunāt par savu va­roni; jo līdz šim, kā lasītājs redzēja, viņam pastāvīgi traucēja te Nozdrevs, te balles, te dāmas, te pilsētas tenkas, te bei­dzot tūkstošiem to sīkumu, kas tikai tad liekas par sīku­miem, kad iespiesti grāmatā, bet, kamēr apgrozās sabiedrībā, tiek uzskatīti par loti svarīgiem. Bet tagad liksim visu pie malas un tieši ķersimies pie lietas.

Ļoti jāšaubās, vai mūsu izvēlētais varonis patīk lasītājiem. Dāmām viņš nepatiks, to var droši teikt, jo dāmas prasa, lai varonis būtu pati pilnība, un, ja tam būs pie dvēseles vai miesas kāds traipiņš, tad bēdas! Lai cik dziļi autors ieskatītos viņa dvēselē, lai skaidrāk par spoguli atspoguļotu viņa tēlu, viņam nebūs nekādas vērtības. Pat Cičikova pilnīgais stāvs un pusmūža gadi viņam daudz kaitē: varonim nekādā ziņā nepiedos tuklumu, un Joti daudzas dāmas, no viņa novērsda­mās, sacīs: fui! cik nejauks! Ak vai! autors to visu zina, bet tomēr viņš nevar ņemt par varoni ideālu cilvēku. Bet… varbūt šajā pašā stāstā būs jaušamas citas, līdz šim vēl ne­aizskartas stīgas, parādīsies krievu gara neskaitāmās bagātī­bas, mēs redzēsim ar dievišķīgām īpašībām apbalvotu vīru vai brīnišķīgu krievu meiču, kādu nekur pasaulē nevar at­rast, ar brīnišķīgi skaistu sievietes dvēseli, kas visa ir augst­sirdīgas tieksmes un pašuzupurēšanās pilna. Un viņu priekšā citu tautu ideālie cilvēki izliksies nedzīvi, tāpat kā grāmata ir nedzīva dzīva vārda priekšā! Uzplauks krievu jūtas.".. un redzēs, cik dziji iesakņojies slavu dabā tas, kas citas tautas dabu skāris tikai garām ejot… Bet kāpēc un kādēļ runāt par to, kas priekšā? Neklājas autoram kā vīram, ko sen jau ir iz­audzinājusi skarbā iekšējā dzīve un vientulības atspirdzi­nošā atturība, aizmirsties līdzīgi jauneklim. Katrai lietai sava kārta un vieta, un laiks! Bet idealais cilvēks tomēr nav ņemts par varoni. Un var pat sacīt, kāpēc nav ņemts. Tāpēc ka bei­dzot ir laiks ļaut atpūsties nabaga idealajam cilvēkam, tāpēc ka velti ņem uz lūpām vārdu: ideāls cilvēks; tāpēc ka idea­lais cilvēks pārvērsts par zirgu, un nav rakstnieka, kas to nejādeiētu, uzmudinādams to ar pātagu un ar visu, kas tikai gadās; tāpēc ka nomocījuši ideālo cilvēku tā, ka tagad viņā; nav vairs ne ēnas no idealības, bet palikušas tikai ribas un āda miesas vietā; tāpēc ka liekulīgi piemin ideālo cilvēku, tāpēc ka necieni ideālo cilvēku. Nē, beidzot laiks arī nelieti iejūgt. Tātad iejūgsim nelieti!

Tumša un neievērojama ir mūsu varoņa izcelšanās. Viņa vecāki bija muižnieki, bet, vai cilts muižnieki vai arī perso­nīgi — dievs zina. No izskata viņš nebija viņiem līdzīgs: vis­maz radiniece, zema, īsa sieviņa, no tām, kuras parasti sauc par žagatām, kas pie viņa dzimšanas bija klāt, viņu uz rokām paņēmusi, izsaucās: «nemaz nav tāds, kādu es iedomājos! Viņam vajadzēja atsisties vecmātē no mātes puses, kas būtu labāk, bet viņš piedzimis vienkārši, kā saka paruna: ne pēc tēva, ne pēc mātes, bet pēc caurbraucēja ceļinieka.» Dzīve no sākuma viņā paraudzījās kaut kā skābi, nemīlīgi, pa kaut kādu neskaidru, ar sniegu aizputinātu lodziņu: neviena drauga, ne biedra bērnībā! Maza istabiņa ar maziem logiem, ko neatvēra ne ziemu, ne vasaru, tēvs, slimīgs cilvēks, garos svārkos, izoderētos ar aitādiņām, un adītās tupelēs ua basas kājas; viņš vienmēr pūta, staigājot pa istabu, un spļāva kaktā stāvošā smilšu traukā, mūžīga sēdēšana uz lāviņas ar spalvu rokās, tinti uz pirkstiem un pat uz lūpām, mūžīgs priekšraksts acu priekšā: nemelo, esi paklausīgs vecākiem cilvēkiem un glabā sirdī tikumību; istabā mūžīga tupēju šļūkšana un švlkstināšana, pazīstama, bet vienmēr barga balss: «atkal jau muļķojies!» kas atskanēja tad, kad bērns, vienmulīgo darbu apnicis, pielipināja burtam kādu āķīti vai asti; un mūžīgi pazīstamās, bet vienmēr nepatīkamās jūtas, kad pēc šiem vārdiem viņa auss galiņu no muguras puses ļoti sāpīgi satvēra garu pirkstu nagi: lūk, viņa bērnu dienu nabadzīgā ainava, par kuru viņš bija saglabājis tikai bālas atmiņas. Bet dzīvē viss mainās ātri un steidzīgi: reiz kādā dienā, kad atspīdēja pirmā pavasara saule un strauti bija pārplūduši, tēvs, paņēmis dēlu, aizbrauca ar to ratos, kurus vilka iebrūns, raibs zirģelis, kādu zirgu uzpircēji mēdza saukt par žagatu; par kučieri bija mazs, kuprains vīrelis, tās vie­nīgās dzimtļaužu ģimenes galva, kas piederēja Cičikova tēvam: šis kuprītis izpildīja gandrīz visus mājas amatus. Ar žagatu viņi vilkās vairāk nekā pusotras dienas; ceļā viņi pār­gulēja nakti, pārcēlās pār upi, ēda aukstu pīrāgu un ceptu aitas gaļu un tikai trešās dienas rītā sasniedza pilsētu. Zēna priekšā negaidītā greznumā atspīdēja pilsētas ielas, no ka viņš aiz brīnumiem uz brīdi atplēta muti. Pēc tam žagata līdz ar vāģiem iekrita bedrē, ar ko sākās šaura, dubļaina šķērs­iela, kas gāja uz leju; ilgi tur zirģelis ķepurojās visā spēkā, maisīja kājām dubļus, kuprīša un paša kunga uzmudināts, beidzot ievilka viņus kādā nelielā sētā, kura atradās paugurā ar divām ziedošām ābelēm vecas mājiņas priekšā un ar mazu, zemu dārziņu dibenā; tanī auga tikai pīlādži un pliederu ceri, kuru zaļumos slēpās koka būdiņa ar lubu jumtu un mazu lodziņu. Te dzīvoja viņu radiniece, nevarīga vecene, kas tomēr katru rītu vēl gāja uz tirgu un pēc tam žāvēja zeķes pie patvāra; viņa noglaudīja zēna vaigus un nopriecā­jās par viņa tuklumu. Te viņam bija jāpaliek un katru dienu jāiet pilsētas skolā uz stundām. Nakti pārgulējis, tēvs otrā dienā tūliņ devās ceļā. Šķiroties no tēva acīm nenobira neviena asara; dēlam iedeva kapara pusrubli kabatas naudas saldumiem un, kas daudz svarīgāk, izteica gudru pamācību: «Pielūko, Paulīt, mācies, neblēņojies un nedauzies, bet vis­vairāk raugi iztapt skolotājiem un priekšniekiem. Ja iztapsi priekšniekam, tad, kaut arī mācībās nebūs labas sekmes ūn dievs talantu nebūs devis, tomēr tiksi cauri un citiem visiem priekšā. Ar biedriem nedraudzējies: viņi tev nekā laba ne­iemācīs; bet, ja nu bez tā nevar iztikt, tad draudzējies ar tādiem, kas ir bagātāki un vajadzības brīdī tev var būt derīgi. Necienā un nemielo neviena, bet ierīkojies labāk tā, lai citi tevi cienātu, un, par visām lielām, g'abā un taupi kapeiku: tā ir visuzticamākā lieta pasaulē. Biedrs vai draugs tevi piekrāps un nelaimes brīdī pirmais tevi pametīs, bet kapeika tevi nepametīs, lai tu kādā klizmā nokļūtu. Pasaulē tu visu panāksi un visur tiksi cauri ar kapeiku.» Tādu pamā­cību devis, tēvs šķīrās no dēla un aizklidzināja ar savu žagatu uz mājām, un no tā laika viņi nekad vairs neredzējās, bet vārdi un padoms dziļi iespiedās dēlam dvēselē.

Tūliņ otrā dienā Pāvels sāka iet skolā. Sevišķu spēju kaut kādā mācības priekšmetā viņam nebija- viņš izcēlās ar čak­lību un tīrību; bet par to viņam izrādījās apķērīgs prāts ne otras, no praktiskās puses. Viņš tūliņ noprata un saprata lietu un izturējās ar biedriem tā, ka viņi pacienāja viņu, bet viņš tos ne tikai nekad necienāja, bet pat dažreiz paslēpa dabūto cienastu un pēc viņiem pašiem pārdeva. Vēl bērns būdams, viņš prata no visa kā atteikties. No tēva dotā pus­rubļa viņš neiztērēja ne kapeikas, gluži otrādi, tajā pašā gadā to pavairoja, parādīdams gandrīz neparastu veiklību; viņš izlipināja no vaska sniedzi, nokrāsoja to un pārdeva loti izdevīgi. Pēc tam viņš labu laiku nodarbojās ar citām spe­kulācijām un, lūk, ar kādām: uz tirgus nopircis ko ēdamu, viņš nosēdās klasē blakus tiem, kas bija bagātāki, un, kad ievēroja, ka biedram sāk palikt nelabi, kas liecināja par uz­nākušo ēstgribu, tad it kā nejauši viņš izbāza no sola apak­šas bulkas vai piparkūkas galu un, viņu iekārdinājis, ņēma naudu, raugoties pēc ēstgribas. Divus mēnešus b z atpūtas viņš mājās nodarbojās ar peli, kuru bija iesēdinājis mazā koka būrītī, un beidzot panāca to, ka pele tupēja uz pakaļ­kājām un pēc pavēles cēlās un gūlās; arī to viņš pārdeva ļoti izdevīgi. Kad bija sakrājis piecus rubļus, viņš tos iešuva mazā maisiņā un sāka krāt otrā. Priekšnieku priekš! viņš prata vēl gudrāk izturēties. Neviens nemācēja klasē tik mie­rīgi sēdēt. Jāpiezīmē, ka skolotājs bija liels klusuma un kārtīgas uzvešanās mīlētājs un nevarēja ciest gudrus un asprātīgus zēnus; viņam likās, ka tiem par viņu katrā ziņā jāsmejas. Kas jau bija kā asprātīgs ievērots, tam tikai vaja­dzēja drusku pakustēties vai nejauši uzacis pakust'nāt, lai tūliņ iemantotu dusmas. Viņš to vajāja un sodīja bez žēlastī­bas. «Es no tevis, brālīt, izdzīšu stūrgalvību un nepaklau­sību!» viņš teica: «es tevi labāk pazīstu nekā tu pats. Tu man tupēsi uz ceļiem! tu man pabadosies'» Un nabaga zēns, pats nezinādams, par ko. tupēja uz ceļiem un caurām d'enām nedabūja ēst. «Gara dāvanas un spējas? tas viss nieki,» viņš mēdza sacīt: «es skatos tikai uz uzvešanos. Es ielikšu visos priekšmetos pilnas atzīmes tam, kas nez: na ne «a» ne «b», bet priekšzīmīgi uzvedas: bet, kam ievērošu ne1 abu dabu un zobgalību, tam — nulli, kaut arī viņš būtu gudrāks par pašu Solonu!» Tā runāja skolotājs, kas ne acu galā nevarēja ieredzēt Krilovu, tāpēc ka tas bija sacījis: manis dēļ labāk dzert, bet zini savu darbu; šis pats skolotājs ar baudas izteiksmi sejā un acīs stāstīja, ka tai skolā, kur viņš agrāk strādājis, esot bijis tāds klusums stundā, ka varējuši dzirdēt mušu lidojam, ka vesela gada laikā neviens sko'ēns klasē ne reizi neesot ieklepojies, ne arī šņaukājies un ka līdz zva­nam nav bijis iespējams zināt, vai klasē ir kāds cilvēks vai ne. Čičikovs tūliņ izprata skolotāja dabu un kā jāuzvedas. Stundu laikā viņš nepamirkšķināja ne aci, nepakustināja ne uzaci, lai arī citi viņu nezin kā no muguras knaibīja. Tiklīdz

Ieskanējās zvaniņš, viņš pa kaklu pa galvu metās, lai ātrāk par citiem skolotājam pasniegtu trijstūreni (skolotājs nēsāja trijstūrehi); pasniedzis trijstūreni, viņš pirmais izgāja no kla­ses un mēģināja ar viņu reizes trīs satikties ceļā, vienmēr cepuri noņemot. Tam bija lieli panākumi. Pa visu skolas laiku viņš pelnīja teicamu ievērību un pēc beigšanas saņēma uzslavu visos mācības priekšmetos, atestatu un grā­matu zelta burtiem par priekšzīmīgu čaklību un krietnu uz­vešanos. No skolas izstājoties, viņš jau bija jauneklis ar diez­gan pievilcīgu izskatu un zodu, kas prasīja pēc bārdas naža. Tanī laikā nomira viņa tēvs. Mantojums sastāvēja no četriem jau galīgi nonēsātiem kamzoļiem, diviem veciem svārkiem ar aitādiņu oderi un nelielu naudas sumu. Tēvs, kā redzams,, prata dot padomu kapeiku krāt, bet pats bija sakrājis loti maz. Veco mājiņu ar niecīgo zemes stūrīti Čičikovs tūliņ pārdeva par tūkstoš rubļiem, bet dzimtļaužu ģimeni aizveda līdzi uz pilsētu, kur bija nodomājis apmesties uz dzīvi un iestāties dienestā. Tanī pašā laikā, vai nu aiz muļķības vai citas vainas dēļ, nabaga skolotāju, klusuma un kārtīgas uz­vešanās mīlētāju, izdzina no skolas. No bēdām skolotājs sāka dzert, beidzot pietrūka arī ko dzert; slims, bez maizes kumosiņa un palīdzības viņš uzturē'ās kādā nekurinātā, pamestā kambarītī. Viņa bijušie skolnieki, asprātīgie un pārgudrinieki. kuros viņš vienmēr juta stūrgalvību un augst­prātīgu uzvešanos, dabūjuši zināt par viņa nožēloiamo stā­vokli, tūliņ savāca viņam naudu, ^pārdodami pat ļoti vaja­dzīgas lietas: tikai Pāvels Čičikovs aizbildinājās, ka neesot naudas, un iedeva kādu sudraba pieckapeiku gabalu, ko b'edri tūliņ atsvieda tam atpakaļ, sacīdami: «ak tu skopuli!» Nabaga skolotājs aizklāja rokām acis, kad dabūja z; nāt par tādu savu biiušo skolnieku izturēšanos: asaras kā krusa bira no izdzisušajām acīm, viņš raudāia kā nevarīgs bērns. «Mirstot, uz slimības gultas, dievs man vēl lēmis raudāt,» viņš. smagi nopūzdamies, vāiā balsī sacīja un. oar C'čikovu dzirdēt dabūjis, tūliņ piebilda: «Ak Pavluša! lūk, kā cilvēks pārmainās! cik priekšzīmīgs bija! ne mazākās nepaklausības, tīri kā zīds! esi mani piekrāpis, stipri piekrāpis …»

Tomēr nevar sacīt, ka mūsu varoņa daba būtu biiusi tik rupja un cieta, ka viņa jūtas būtu tik notrulinātas, ka viņ§ nemaz nepazītu ne žēlsirdības, ne līdzcietības; viņš izjuta kā vienu, tā otru, viņš pat gribētu palīdzēt, bet tikai lai tas neizpaustos lielākā sumā, lai nebūtu jāķeras pie tās naudas, kuru viņš bija apņēmies neaiztikt, ar vārdu, tēva padoms: taupi un krāj kapeiku, bija labi ielāgots. Bet viņš nebija pie­ķēries naudai naudas dēļ; viņu nemocīja skopums un sīkstums. Nē, ne tie valdīja pār viņu, viņam priekšā tēlojās dzīve visā pārticībā un ar visām baudām: ekipāžās, teicami ierīkota māja, gardi ēdieni, lūk, kas viņam vienmēr stāvēja prātā. Lai beidzot ar laiku visu to varētu baudīt, lūk, kādēļ viņš krāja kapeiku, tādēļ pagaidām viņš bija sīksts pret sevi un citiem. Kad kāds bagātnieks skaistā izbraucienu droškā, rikšotājiem priekšā un dārgā aizjūgā aizšāvās viņam garām, viņš palika kā ierakts uz vietas stāvam un pēc tam, it kā no gara miega uzmodies, sacīja: bet tas taču reiz bija kanto­rists, nēsāja apaļīgi apcirptus matus! Un viss, kas tikai atgā­dināja bagātību un lepnu dzīvi, ietekmēja viņu neizprotamā kārtā. Skolu beidzis, viņš negribēja pat atpūsties: tik stipra bija viņa vēlēšanās ātrāk stāties darbā un dienestā. Tomēr, nevērojot teicamos atestatus, viņš ar lielām pūlēm dabūja vietu kroņa palatā. Arī tālā nomalē vajadzīga protekcija! Vietiņu viņš dabūja Joti niecīgu, ar trīsdesmit vai četrdesmit rubļiem algas gadā. Bet viņš apņēmās ar dedzību strādāt, visu pārspēt un paciest. Un, tiešām, viņš parādīja neredzētu pacietību, atteikšanos un pašuzupurēšanos. Viņš rakstīja, pil­nīgi iegrimis kancelejas papīros, no agra rīta līdz vēlam va­karam. ne miesīgi, ne garīgi nenogurdams, negāja nemaz uz mājām, gulēja kancelejas istabā uz galdiem, daudzreiz ēda kopā ar sargiem un pie visa tā prata uzturēt tīrību, glīti ģērb­ties, savai sejai piešķirt patīkamu izskatu un ieturēt cēlas kustības. Jāpiezīmē, ka citi palatas ierēdņi bija pelēki un neizskatīgi. Dažiem sejas izskatījās kā slikti izcepta maize: vaigs bija izspiedies uz vienu pusi, zods nošķiebts uz otru. virslūpa bija saplaisājusi un uzpūsta kā pūslis: vārdu fukot. ļoti neglīts izskats. Viņi visi runāja skarbā balsī, it kā taisī­damies kādu piekaut; viņi bieži ziedoja Bakcham, ar tr> pie­rādīdami, ka slavu dabā vēl ir daudz pagānu laiku pa!ieku; darbā bieži ieradās, kā mēdz teikt, piesūkušies, tāpēc kance­lejā bija nelāgi un gaiss nebūt nebija aromatisks. Tādu ierēdņu vidū Čičikovs nevarēja palikt neievērots un neat­zīmēts, jo bija pilnīgs pretstats gan ar glīto seju, laipno balsi un ar to, ka nemaz nelietoja nekādus stiprus dzērienus. Bet ar visu to viņa ceļš bija ļoti grūts: viņam gadījās kalpot zem kāda veca galda priekšnieka uzraudzības; 'šis vecis izcēlās ar kaut kādu akmenscietu ne jutību un nesatricināmību; mūžīgi nepieejams, tāds, kas nekad dzīvē nebija pasmaidījis, ne ari kādu apsveicinājis, apjautādamies par tā veselību. Ne mājās, ne uz ielas neviens viņu nekad nebija redzējis savādāku, nekā viņš vienmēr mēdza būt; kaut jel reiz viņš būtu pa­rādījis par kaut ko savu līdzdalību, kaut jel reiz viņš būtu bijis piedzēries un dzērumā pasmējies; kaut jel būtu nodevies me­žonīgiem priekiem, kādus mīl laupītājs, kad piedzēries, bet no vis^ tā viņam nebija pat ne ēnas. Nekā nevarēja pie viņa ievērot: ne Jauna, ne laba, un šajā pilnīgā tukšumā bija kaut kas baismīgs. Viņa cietajai marmora sejai trūka jebkādas savdabības, tā nebija ne ar ko salīdzināma; sejas panti bija bargi un samērīgi. Tikai pēc daudzajām rētām un grumbām, kas bija to izvagojušas, varēja pieskaitīt pie tām sejām, uz kurām, kā tautā runā, velns pa nakti kujot zirņus. Kā likās, cilvēka spēkos nestāvēja pielabināties tādam cilvēkam un iemantot viņa laipnību, bet Čičikovs mēģināja. No sākuma viņš pūlējās viņam iztapt visādos neievērojamos sīkumos; uz­manīgi aplūkoja spalvu noasinājumu, ar kādām viņš mēdza rakstīt, un. pēc šī parauga tādas vairākas sagatavojis, lika tās viņam arvien parocīgi uz galda; noslaucīja un nopūta no viņa galda smiltis un tabaku; iegādājās viņam jaunu lupatiņu tintnīcai: kaut kur uzmeklēja viņa cepuri, ļoti sliktu cepuri, kāda laikam nekad visā pasaulē nebūs redzēta, un arvien nolika to viņam blakus brīdi pirms kancelejas darba beigām; tīrīja viņam muguru, ja to viņš bija gar sienu nosmērējis, bet viss tas palika bez jebkādas ievērības, it kā nekas tāds nebūtu ticis darīts. Beidzot viņš izošņāja viņa mājas un ģimenes dzīvi, dabūja zināt, ka viņam ir pieaugusi meita, ar tādu seju. it kā velns uz tās pa nakti zirņus kultu. Viņš iedomāja iet uz­brukumā no šīs ouses. Viņš uzzināja, kādā baznīcā viņa mēdz iet pa svētdienām, un, glīti apģērbies ar labi iestērķelētu krūtežu, katru reizi nostājās viņai pretī, un lietai bija sekmes- bargais galda priekšnieks kļuva mīkstāks un ielūdza viņu uz tēju! Un kancelejā nepaspēja ne apskatīties, kad lieta jau bija tikusi tik tālu, ka Čičikovs pārvācās viņa mājā, kļuva par vajadzīgu un nepieciešamu cilvēku, iepirka miitus un cukuru, ar meitu apgājās kā ar līgavu, galda priekšnieku sauca par papiņu un skūpstīja viņam roku; palatā visi no­sprieda, ka februara beigās, līdz lielajam gavēnim, būšot kāzas. Bargais galda priekšnieks sāka pat rūpēties pie priekš­niecības par viņu, un pēc kāda laika Čičikovs kļuva par galda priekšnieku vienā no vakantajām vietām. Kā likās, vienīgi aiz šā nolūka viņš bija pūlējies iztapt vecajam galda priekš­niekam; tāpēc ka tūliņ slepeni aizsūtīja savu lādi uz māja un otrā dienā jau atradās citā dzīvoklī. Galda priekšnieku viņS vairs nesauca par papiņu un vairs neskūpstīja viņam roku, bet ar kāzām tā arī nekas neiznāca, it kā nekas nebūtu bijis. Tomēr, ar viņu satiekoties, Čičikovs katru reizi laipni spieda viņam roku un ielūdza pie sevis uz tēju, tā ka vecais galda priekšnieks, nevērojot mūžīgo nekustību un auksto vienal- dz'bu, vienmēr purināja galvu un pie sevis caur degunu rūca: piekrāpa, piekrāpa, velna dēls!

Šis bija visgrūtākais slieksnis, ko viņš pārkāpa. Nu viss sāka iet vieglāk un sekmīgāk. Viņš bija ticis par cilvēku, ko jau mēdz ievērot. Viss viņā bija, kas vajadzīgs šai pasaulē: ir pievilcīga izturēšanās un uzvešanās, ir laba izveicība r.mat* darīšanās. Ar šiem līdzekļiem viņš drīzā laikā dabūja iene­sīgu vietu, ko arī teicami prata izmantot. Jāzina, ka tam pašā laikā sāka loti stingri apkarot visādu kukuļošanu: vajāšanu viņš nebaidījās, bet tūliņ izlietoja to sev par labu, tādā kārtā pierādīdams īsteni krievu apķērību, kas izpaužas tikai tad, kad sāk spaidīt. Lieta bija, lūk, kā ierīkota: tiklīdz atnāca kāds lūdzējs un iebāza roku kabatā, lai no tās izvilktu pa­zīstamās rekomendācijās vēstules ar kņaza Chovanska pa­rakstu, kā pie mums Krievijā mēdz teikt, — viņš, smaidī­dams un lūdzēja roku apķerdams, sacīja, «nē, nē,» viņš teica ar smaidu, roku atturēdams, «jūs domājat, ka es … nē, nē. Tas mums jādara, tas mūsu pienākums, kas jāizpilda bez nekāda atlīdzinājuma! Sai ziņā varat būt mierīgi: rītu pat viss tiks izdarīts Atļaujiet jautāt, kur ir jūsu dzīvoklis, jums pašam ne par ko nav jārūpējas: viss tiks mājās klāt pienests.» Ap­burtais lūdzējs iet uz mājām, gandrīz gavilēdams, domājot: «lūk, kāds cilvēks, kaut tādu būtu vairāk, tiešām, tas ir dārgs dimants!» Bet lūdzējs gaida dienu, gaida otru — viņam nekā nepienes mājā, trešajā arī ne. Viņš iet uz kanceleju, lieta nav vēl ne sākta; viņš griežas pie dārgā dimanta. «Ak, piedodiet!» runāja Čičikovs ļoti laipni, viņa abas rokas satverdams: «mums bija tik daudz darba; bet rītu viss tiks izdarīts, visādā ziņā rītu, nudien, man patiesi- kauns!» Un viss tas tika sa­vienots ar apburošiem žestiem. Ja svārkam pavērās vaļā stūris, tad roka to tūliņ steidzās sakārtot un stūri pieturēt. Bet ne ritu, ne paritu, ne trešā dienā neko uz māju nenes. Lūdzējs sāk apdomāt, vai tur nav kāds āķis? aprunājas, saka, ka vajag dot rakstvežiem. «Kādēļ tad nedot? esmu gatavs vienu otru kvartu.» «Nē, ne kvartu, bet balto.» «Rakstvežiem pa baltajai!» lūdzējs iesaucas. «Ko jūs tā uztraucaties,» viņam atbild: «tā jau iznāk: rakstveži dabūs pa kvartam, bet pārējais tiks priekšniecībai.» Neapķērīgais lūdzējs sit sev pa pieri un lamā, kā vien mācēdams, jauno kārtību, kukuļošanas vajāšanu un ierēdņu laipno, godprātīgo apiešanos. Agrāk, mazākais, zināji, ko darīt: aiznes lietvedim sarkano un lietai līdzēts, bet tagad vajag balto un nedēļa turklāt vēl jānova­zājas, iekām vari apķert; velns lai parauj ierēdņu nesavtību un godprātību! Lūdzējam, zināms, taisnība, bet par to tagad nav kukuļu ņēmēju: visi lietveži ir visgodīgākie un cēlākie cilvēki, tikai sekretāri un rakstveži ir blēži. Drīz vien Ciči­kovam iesākās daudz plašāks darba lauks: organizējās kaut kādas diezgan kapitalas kroņa celtnes būvniecības komisija. Sajā komisijā pierīkojās ari viņš un izrādījās viens no darbī­gākajiem locekļiem. Komisija bez kavēšanās stājās pie darba. Sešus gadus noņēmās ap ēku, bet vai nu klimats traucēja, vai ari materials bija tāds, tikai kroņa ēka nekādi necēlā3 augstāk par pamatiem. Bet pilsētas otrā galā pa to laiku kat­ram komisijas loceklim bija gadījies pa gatavam namam pēc civilās architekturas prasībām: kā redzams, tur bija labāka grunts. Locekļi jau sāka dzīvot labklājībā un taisījās no­dibināt ģimenes. Te tikai, tagad tikai Čičikovs pamazām sāka atraisīties no bargajiem sātības likumiem un savas nepie­lūdzamās pašuzupurēšanās. Tikai tagad garais gavēnis rāka beigties, un izrādījās, ka viņam nekad nav bijušas svešas dažādas baudas, no kurām bija pratis atturēties karstajās jaunības dienās, kad neviens cilvēks nevar pilnīgi par sevi valdīt. Radās viena otra nesātiba: viņš sāka turēt diezgan labu pavāru, valkāja holandiešu audekla kreklus. Jau vad­malu viņš nopirka sev tādu, kādu nevalkāja visa guberņa, an no šā laika sāka vairāk pieturēties pie brūnas un iesarkanas krāsas ar dzirksteli; viņš jau bija iegādājies pāri lepnu zirgu un pats turēja grožus, likdams, lai blakus zirgs griežas sā­niski; viņš jau bija ieņēmies paražu berzēties ar sūkli, samēr­cētu ūdeni ar odekolonu, viņš jau sāka pirkt kādas diezgan dārgas ziepes, lai āda kļūtu gludāka, jau arī …

Bet pēkšņi: agrākā miega mices vietā tika atsūtīts jauns priekšnieks, stingrs, militārs cilvēks, kukuļošanas un visādas netaisnības ienaidnieks. Jau otrā dienā viņš visus pārbiedēja, pieprasīja norēķinus, atrada trūkumus, uz katra sola iz­trūkstošas sumas, tūliņ ievēroja skaistos namus, celtus pēc civilās architekturas prasībām, un negaiss bija kājās. Ierēd­ņus atstādināja no amata; skaistie, pēc civilās architekturas celtie nami tika atdoti kronim un ierīkoti labdarīgām iestā­dēm un kantonistu skolām, visiem izgāja ļoti šķībi, bet Ciči­kovam ļaunāk nekā citiem. Pēkšņi viņa seja, nevērojot glīto izskatu, priekšniekam nepatika, tieši kādēļ, dievs lai to zina, , dažreiz tur nav pat nekādu iemeslu, un viņš nāvīgi viņu ienīda. Bet tā ka viņš bija militārs cilvēks, tātad visos sīku­mos nezināja civildienesta machinacijas, tad pēc kāda laika, pateicoties godīgai ārpusei un mākslai visiem pieglaimoties, viņam prata pielīst citi ierēdņi, un ģenerālis drīz vien nokļuva vēl lielāku blēžu rokās, kurus viņš par tādiem nemaz ne­turēja; pat bija apmierināts, ka beidzot izvēlējies īstus ļaudis, un ne pa jokiem lielījās, ka smalki prot atšķirt spējas. Ierēdņi piepeši izprata viņa dabu un raksturu. Visi, kas vien zem viņa dienēja, kjuva par briesmīgiem netaisnības vajātājiem, tie vajāja to visās lietās kā zvejnieks ar savu žebērkli vajā treknu belugu un vajāja to ar tādām sekmēm, ka drīzā laikā ikvienam gadījās vairāk tūkstošu liels kapitals. Tanī laikā arī daudz veco ierēdņu atgriezās uz patiesības ceļa un no jauna tika pieņemti dienestā. Bet Čičikovs nekādā ziņā nevarēja pieglaimoties, lai kā pūlējās, lai kā viņu ieteica ar kņaza Chovanska vēstulēm uzmudinātais ģenerālā pirmais sekre­tārs, kas bija visā pilnībā izpratis, kā ģenerālis vazājams aiz deguna, tomēr te viņš gluži nekā nevarēja izdarīt. Ģenerālis bija tādas dabas cilvēks, kuru gan vadāja aiz deguna (pro­tams, viņam pašam nezinot), bet par to, ja viņam galvā iekri­ta kāda doma, tad tā turējās tur tā kā dzelzs nagla: nekādi to nevarēja izdabūt no turienes laukā. Viss, ko spēja panākt gudrais sekretārs, bija tas, ka iznīcināja sasmērēto dienesta atestatu, uz ko viņš piedabūja priekšnieku ne citādi, kā iekus­tinot līdzjutību, attēlodams spilgtās krāsās Cičikova nelai­mīgās ģimenes aizkustinošo likteni, kaut gan viņam, par laimi, ģimenes nemaz nebija.

«Nu, ko tad!» teica Čičikovs: «satvēru, sāku jau vilkt, norāvās, nav ko taujāt. Bēdām ar raudāšanu nepalīdzēsi, vajag ķerties pie darba.» Un, lūk, viņš apņēmās no jauna sākt karjeru, no jauna bruņoties ar pacietību, atkal visur sevi ierobežot, lai cik brīvi un jauki bija iepriekš dzīvojis. Vaja­dzēja pārceļot uz citu pilsētu un tur iemantot ievērību. Bet kaut kā neveicās. īsā laikā viņam bija jāpārmaina amats di­vas trīs reizes. Sie amati bija par daudz netīri, zemi. Jāzina, ka Čičikovs bija vistikumīgākais cilvēks, kāds diezin vai kādreiz pasaulē būs redzēts. Kaut gan no sākuma viņam bija jāgrozās netīrā sabiedrībā, bet dvēselē arvien saglabāja tīrī­bu, mīlēja, lai kancelejā galdi būtu no lakota koka un lai viss būtu cēli. Viņš nekad savā runā nepieļāva neviena piedau­zīga vārda un katru reizi jutās apvainots, ja citu runā no­vēroja, ka čina vai kārta netiek pienācīgi godāta. Lasītājam, es domāju, būs patīkami zināt, Ra viņš ik pārdienas mainīja veļu, bet vasarā, karstā laikā, pat katru dienu: ikviena kaut cik nepatīkama smaka jau viņu apvainoja. Aiz šī iemesla viņš ik reizes, kad Petruška nāca viņu izģērbt un zābakus novilkt, lika sev degunā krustnagliņu, un vispār daudzos gadījumos viņa nervi bija jūtelīgi kā meitenei; tāpēc viņam bija smagi atkal atrasties tanīs aprindās, kur viss smirdēja pēc degvīna un nepieklājība bija sastopama uz katra soļa. Lai gan viņš nebūt nezaudēja dūšu, tomēr novājēja un pat kļuva zaļš šādu nedienu laikā. Viņš jau bija sācis kļūt tukls un iegūt tās apaļās un pieklājīgās formas, kādās lasītājs viņu sastapa pie iepazīšanās, un, nevienu vien reizi spogulī skatīdamies, viņš pārdomāja par daudzām jaukām lietām: par sieviņu, par bērnistabu, un smaidi pavadīja šīs domas; bet tagad, netīšus spogulī uz sevi paskatījies, viņš nevarēja neizsaukties: «ak svētā dievmāte! cik neglīts es esmu kļuvis!» Un pēc tam ilgi neņēma spoguli rokā. Bet mūsu varonis visu pārcieta, pār­cieta dūšīgi, ar pacietību pārcieta, un — beidzot iestājās die­nestā muitā. Jāsaka, ka par šo dienestu viņš sen jau bija pa- slepus domājis. Viņš redzēja, kādas lepnas ārzemju lietas parādījās muitas ierēdņiem, kādus porcelanus, batistus pār­sūtīja savām krustmātēm, mātes māsām un māsām. Jau sen pirms tā viņš mēdza pie sevis nopūsties: «lūk, kur jāpāriet: ir robeža tuvu, ir izglītoti ļaudis, un kādus smalkus holan­diešu kreklus var iegādāties!» Jāpiezīmē, ka te viņš domāja arī par sevišķu franču ziepju šķirni, kas padara ādu un vai­gus apbrīnojami baltus un svaigus; kā šādas ziepes sauc, dievs to lai zina, bet pēc viņa domām tās katrā ziņā atradās uz robežas. Tātad viņš jau sen gribēja pāriet uz muitu, bet viņu aizturēja būvkomisijas dažādās ienesīgās darīšanas, un viņš pareizi sprieda, ka muita, lai nu kā būdams, tomēr vēl ir mednis kokā, bet komisija jau zīle rokā. Tagad viņš apņēmās visādā ziņā ietikt muitā un tika arī. Viņš ķērās pie sava dar­ba ar neparastu centību. Likās, pats liktenis bija lēmis viņam būt par muitas ierēdni. Tāda veiklība, apķērība un asprātība nebija ne tikai redzēta, bet par tādu nebija arī dzirdēts. Tri­jās četrās nedējās viņš jau tā bija ievingrinājies muitas nama darbos, ka zināja itin visu: pat ne svēra, ne mērīja, bet pēc faktūras nosacīja, cik aršinu vadmalas vai citas drānas vienā vai otrā baķī; paņēmis rokā saini, viņš tūliņ varēja pasacīt, cik tajā mārciņu. Kas attiecas uz kratīšanu, tad te, kā viņa paša biedri sacīja, viņš parādīja īstas suņa ošanas spē­jas: nevarēja nebrīnīties, redzot, cik liela pacietība viņam bija, lai aptaustītu katru podziņu, un viss tas notika ar nā­vīgu aukstasinību, neiedomājamu laipnību, un tajā laikā, kad kratāmie dusmojās, zaudēja pacietību un sajuta niknas tiek­smes izpliķēt viņa patīkamo ārieni, viņš, ne seju, ne laipno apiešanos nepārmainījis, tikai sacīja: vai jūs nebūtu tik laipni un nepapūlētos mazliet piecelties? jeb: vai jums, kundze, ne­patiktu ienākt otrā istabā? tur viena no mūsu ierēdņu kun­dzēm parunāsies ar jums. Vai arī: atļaujiet, es ar nazīti drus­ku atārdīšu jūsu mētelim oderi, un, to teicis, viņš aukstasi­nīgi, kā no savas paša lādes, vilka no turienes laukā šalles un lakatus. Pat priekšniecība sacīja, ka tas esot velns, bet ne cilvēks: viņš pārmeklēja riteņus, ilksis, zirgu ausis un sa­zini nu kādas vietas, kur nevienam autoram nav nācis prātā ielīst un kur atļauts ielīst tikai vienīgi muitas ierēdņiem. Tā ka nabaga ceļinieks, pār robežu pārbraucis, kādu brīdi ne­varēja atjēgties un, slaucīdams sviedrus, kas bija izspiedušies kā sīka rasa pār visu miesu, meta tikai krustu un runāja: nu, nu! Viņa stāvoklis bija ļoti līdzīgs skolnieka stāvoklim, kas patlaban izskrējis no slepenās istabas, kur to priekšnieks iesaucis, lai dotu kādu pamācību, bet tā vietā pavisam ne­gaidot krietni izkūlis. īsā laikā viņš padarīja kontrabandis­tiem dzīvi nepanesamu. Viņš bija visu poļu, žīdu rīkste un negaiss. Viņš bija nepārvarami, gandrīz nedabiski godīgs un neuzpērkams. Viņš pat neiekrāja ne mazāko kapitalu no dažādām konfiscētām precēm un citām sīkām atņemtām lietām, kas netika atdotas valstskasei, lai nebūtu lieka rakstīšana. Tādu uzticīgu un nesavtīgu amata pildīšanu drīz vien visi apbrīnoja un beidzot tā kļuva zināma priekšnie­cībai. Viņš dabūja činu un tika amatā paaugstināts un drīz pēc tam iesniedza projektu, kā saķert visus kontrabandistus, un lūdza tikai palīdzību, lai to varētu veikt pats. Viņam tū­liņ uzticēja komandu un deva neierobežotas tiesības izdarīt visādas meklēšanas. To tikai viņam gribējās. Tajā laikā nodi­binājās spēcīga, ar apdomu ierīkota kontrabandistu biedrība; pārdrošais pasākums solīja miljonus. Viņam par to jau sen bija zināms, un viņš pat noraidīja tos, kas mēģināja viņu uzpirkt, sausi pateikdams: vēl nav laiks. Bet, ieguvis savā rīcībā visu, viņš tajā pašā brīdī darīja zināmu biedrībai, teik­dams: tagad ir laiks. Aprēķins bija ļoti pareizs. Tagad vienā gadā viņš varēja dabūt to, ko neieņemtu pat divdesmit vis­uzticīgākā dienesta gados. Agrāk viņš ar tiem nemaz neielai­dās, tāpēc ka bija ne vairāk kā vienkāršs ierēdnis, tātad daudz neko nesaņemtu; bet tagad… tagad pavisam cita lieta: nu viņš varēja prasīt, cik patīk. Lai lieta būtu drošāka, viņš pie­runāja arī otru ierēdni, savu biedru, kas arī padevās kārdinā­šanai, kaut gan viņa matus jau rotāja sirmums. Līgumi bija noslēgti, un biedrība stājās pie darba. Darbība iesākās spoži: lasītājs, bez šaubām, būs dzirdējis tik bieži atkārtoto nostāstu par spāniešu aunu asprātīgo ceļošanu, kā tie gājuši pār ro­bežu dubultos kažociņos un zem kažociņiem pārneši par miljonu Brabantes mežģines. Tas notika taisni tai laikā, kad Čičikovs dienēja muitā. Ja viņš pats pie tā nebūtu ņēmis dalību, nevienam žīdam pasaulē nebūtu izdevies izdarīt tam­līdzīgu lietu. Kad auni trīs vai četras reizes bija pār robežu pārceļojuši, abiem ierēdņiem jau katram bija ap četrsimt tūkstošu liels kapitals. Cičikovam, kā saka, sniedzies pat pāri par piecsimt, tāpēc ka bija veiklāks. Dievs zina, cik lielas šīs svētīgās sumas būtu izaugušas, ja kāds nelaimīgs zvērs ne­būtu pārskrējis visam pār ceļu. Velns abus ierēdņus bija no­vedis no ceļa: ierēdņi, vienkārši runājot, par neko sanāca naidā un sastrīdējās. Reiz iekarsis, varbūt arī drusku iedzē­ris čičikovs otru ierēdni nosauca par popa dēlu, bet tas, lai gan patiesībā bija popa dēls, nav zināms, kāpēc, nikni apvai­nojās un tūliņ viņam stipri un neparasti asi atbildēja, un tieši. lūk. kā: «nē, tu melo, es esmu valsts padomnieks, bet nevis popa dēls, bet tu pats esi popa dēls!» Un tad vēl par spīti, lai vēl vairāk sadusmotu, piebilda: «Lūk, kā, redzi nu!»

Kaut gan viņš tādā kārtā krietni sadeva, daudz krietnāk, nekā pats bija dabūjis, un kaut gan izteiciens: lūk, kā, redzi nu! bija stiprs, tomēr, ar šo vēl nebūdams mierā, viņš nosū­tīja par viņu slepenu ziņojumu. Saka, ka viņiem it kā jau bijis strīds kādas sievietes dēļ, kas bijusi svaiga un ņipra, pēc muitas ierēdņu izteiciena, kā sulīga biete; ka esot bijuši uz­pirkti puiši, lai pievakarē, kādā tumšā šķērsielā krietni no­mizotu mūsu varoni; bet ka abi ierēdņi esot piemuļķoti un sievieti sev par labu izlietājis kāds štabskapteinis Samšarevs. Kā lieta bija patiesībā, dievs viņu zina; lasītājs, kas vēlas, lai pats piedzejo. Bet svarīgākais ir tas, ka slepenie sakari ar kontrabandistiem kļuva zināmi. Kaut gan valsts padomnieks pats sevi pazudināja, tomēr viņš savam biedram arī iegrieza. Ierēdņi nāca zem tiesas, viss, kas vien viņiem bija, tika kon­fiscēts un aprakstīts, un viss tas nāca pār viņu galvām līdzīgi pērkonam. Kā pēc tvana tagad tikai viņi atjēdzās un ar šaus­mām noprata, ko bija izdarījuši. Valsts padomnieks nepa­nesa likteņa spērienu un kādā malienā gāja bojā, bet kolē­ģiju padomnieks pārcieta. Lai gan uz izmeklēšanu atbrauku­šajai priekšniecībai bija laba ošanas spēja, tomēr daļu nau­das viņš prata noslēpt. Būdams ar lielu pieredzi, pārāk labi pazīdams .ļaudis, viņš izlietoja visu savu apķērību: vietām izpalīdzējās ar pievilcīgu izturēšanos, vietām ar aizgrābjo­šām runām, vietām ar glaimiem, kas nekad lietu nemaitā, vietām iegrūda naudu, vārdu sakot, viņš panāca vismaz to, ka viņu neatstādināja ar tādu negodu kā biedru, un izslīdēja krimināltiesai. Bet ne vairs kapitala, ne dažādu ārzemju lie­tu, nekas viņam vairs nepalika; visam tam atradās citi gri­bētāji. Nebaltām dienām viņam izdevās apslēpt kādus desmit tūkstošus, divus dučus holandiešu kreklu, nelielu puskarieti, kādā mēdz braukāt neprecējušies, un divus dzimtļaudis — kučieri Selifanu un sulaini Petrušku, un bez tam vēl muitas ierēdņi aiz līdzjūtības atstāja viņam piecus vai sešus gabali­ņus ziepju, kas uztur svaigus vaigus, un tas arī viss. Un tā, lūk, kādā stāvoklī atkal atradās mūsu varonis! Lūk, kāds nelaimju kalns sagruva viņam uz galvas! To viņš nosauca: dienestā patiesības dēļ ciest. Tagad būtu jādomā., ka pēc tādām vētrām, pārbaudēm, tādiem likteņa spērieniem un posta dzīves viņš ar saviem palikušajiem desmit tūkstošiem aizbrauks kādā nomaļā apriņķa pilsētiņā un tur līdz sava mūža galam zemā namiņā dēdēs pie loga, ģērbies katūna chalatā, pa svētdienām noskatīdamies, kā zemnieki logu priešā plūcas, vai arī atspirdzināšanās dēļ nostaigādams līdz vistu kūtij, personīgi aptaustīs vistu, kas nolemta virai, un tādējādi pavadīs klusu un dažā ziņā arī derīgu dzīvi. Bet tā nenotika. Jāizsaka atzinība viņa rakstura nepārvaramajam spēkam. Pēc visa tā, kas pilnīgi pietiek, lai varētu cilvēku ja ne nokaut, tad tomēr uz visiem laikiem padarīt rāmu un mie­rīgu, viņā neizdzisa neizprotamā kaislība. Viņš bija noskumis, dusmīgs, kurnēja uz visu pasauli, sirdījās par likteņa ne­taisnību, sašuta par ļaužu netaisnību un tomēr nevarēja at­sacīties no jauniem mēģinājumiem. Vārdu sakot, viņš parā­dīja pacietību, pret kuru vācieša, jau no viņa lēnās, slinkās asinsriņķošanas atkarīga, kokainā pacietība ir tīrais nieks. Cičikova asinis turpretī stipri viļņoja, un vajadzēja daudz saprātīgas gribas, lai iegrožotu visu to, kas tiecās izlēkt un brīvi pastaigāties. Viņš sprieda, un viņa spriedumi dažā ziņā bija pareizi: «Kāpēc tad es? Kādēļ īpaši mani nelaime pie­meklē? Kurš ierēdnis tagad dienestā snauž? visi iegūst. Ne­vienu neesmu nelaimīgu padarījis, atraitni es neesmu aplau­pījis, neviens manis dēļ nav nabadzībā kritis, esmu ņēmis tikai no pārpilnības, ņēmis tur, kur ikviens būtu ņēmis, ne­būtu es to izmantojis, citi to būtu darījuši. Kāpēc tad citi dzīvo zaļi un man kā tārpam jāiznīkst? Un kas es tagad esmu? Kur esmu derīgs? ar kādām acīm tagad es skatīšos katra godīga ģimenes tēva acīs? Kā lai es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, zinādams, ka par velti apgrūtinu zemi? un ko pēc tam sacīs mani bērni? Lūk, teiks, tēvs bija lops, viņš nav mums atstājis nekāda mantojuma!»

Jau ir zināms, ka Čiģikovs bija ļoti norūpējies par saviem pēcnācējiem. Tik jūtelīga lieta! Dažs, varbūt, tik dziļi nemaz nebūtu bāzis roku, ja viņam, nav zināms, kāpēc, pats no sevis nerastos jautājums: bet ko teiks bērni? Un, lūk, nā­košais ciltstēvs kā piesardzīgs runcis, tikai ar vienu aci šķielēdams, vai neraugās no kaut kurienes saimnieks, stei­dzīgi ķer visu, kas tikai viņam tuvāk: vai nu ziepes, vai sveci, taukus, vai arī kanarijas putniņu, ja tas gadījies pa ķērie­nam, — vārdu sakot, nekā nelaiž garām. Tā sūdzējās un rau­dāja mūsu varonis, bet viņa galva nemaz nekļuva mazāk darbīga; tā vienmēr gar kaut ko nopūlējās un vēl tikai gai­dīja uz plānu. Viņš no jauna sarāvās, no jauna iesāka grūtu dzīvi, no jauna sevi visur aprobežoja, no jauna tīrības un pieklājīga stāvokļa dēl noslīga dzīves dubļos un netīrumos. Uz kaut ko labāku gaidot, viņš bija spiests kļūt par kaktu advokatu, nodarbība, kas pie mums vēl nav ieguvusi pilsoņa tiesības, nodarbība, ko grūsta no visām pusēm, ko vāji cienī sīkie kancelejas radījumi un pat paša klienti, nodarbība, kuras dēļ nolemts zemoties priekšistabās, panest rupjības utt , bet vajadzība piespieda visu uzņemties. Starp citiem uzdevumiem viņam gadījās tāds: izgādāt, lai aizbildņu pa­domē tiktu ieķīlāti vairāki simti zemnieku. Muiža bija visbē­dīgākā stāvoklī: To bija izputinājušas lopu sērgas, blēži pār­valdnieki, neražas, lipīgas slimības, kas laupīja labākos stnid- niekus, un beidzot paša muižnieka aplamības, kurš Maskavā bija ierīkojis sev namu pēc pēdējās modes un par šo ierīko­šanu izdevis visu savu kapitalu līdz beidzamajai kapeikai, tā a pat nebija vairs ko ēst. Aiz šā iemesla beidzot vajadzēja ieķīlāt beidzamo palikušo muižu. Ieķīlāšana valstskasē toreiz bija neierasta lieta, uz ko izgāja ne bez bailēm. Kā pilnvar­nieks Čičikovs vispirms iesmērēja visus ierēdņus (jo bez iepriekšējas smērēšanas, kā zināms, nevar dabūt pat visvien­kāršāko izziņu, mazākais, vajag ieliet katra rīklē pa pudelei madeiras), — tātad visus, ko vajag, iesmērējis, viņš izskaid­roja, ka, starp citu, esot, lūk, arī šāds apstāklis: puse zemnie­ki- esot miruši, tādēļ, lai pēc nepiesietos… «Bet revizijas listē viņi taču ir ieskaitīti?» sekretārs jautāja. «Ir ieskaitīti,» atbildēja Čičikovs. «Nu, ko tad jūs baidāties?» sekretārs sacīja: «viens miris, otrs dzimis, un visi kopā der.» Sekretārs, kā redzams, prata runāt atskaņās. Te mūsu varonim iešāvās galvā tik ģeniālā doma, kāda diezin vai kad ienākusi cilvēka galvā. «Ak es vientiesīgais Akims!» viņš pie sevis nodomāja: «es meklēju cimdus, bet abi aiz jostas! Kamēr vēl nav iesnieg­tas jaunas revizijas listes, man tikai jānopērk visi zemnieki, kas miruši; teiksim, nopirkšu tūkstoti, pieņemsim, aizbildņu padome dos divsimt rubļu par dvēseli: lūk, būs divsimt tūk­stošu liels kapitals! Un tagad ir ļoti izdevīgs laiks: nesen bija epidemija, paldies dievam, ļaudis miruši ne mazums. Muižnieki ir uz kārtīm nospēlējušies, nodzērušies un izšķēr­dējušies, kā pienākas; visi aizlīduši uz Pēterburgu dienēt: muižas pamestas, pārvaldītas tiek vāji, nodokļi ar katru gadu grūtāk samaksājami, katrs ar prieku tās man atdos, kaut vai tādēļ, lai tikai nebūtu par viņām jāmaksā nodokļi, un varbūt var ari gadīties, ka cits man pa kapeikai klāt piemaksā. Pro­tams, grūti, tas prasīs daudz pūlu, bailīgi, ka var iekrist, ka var izcelties skandals. Nu, bet kādēļ tad cilvēkam dota sa­prašana. Un, galvenais, tas ir labi, ka tāda lieta visiem izlik­sies fantastiska, neviens neticēs. Tiesa, bez zemes nevar ne pirkt, ne ieķīlāt. Bet es pirkšu uz pārvietošanu, uz pārvieto­šanu; Taurijas un Chersonas guberņās zemi tagad atdod par velti, lai tikai to apdzīvo. Tur es viņus visus pārvedīšu! Uz Chersonas guberņu viņus! lai viņi tur dzīvo! Bet pārceļošanu var izdarīt likumīgi, kā pienākas, caur tiesām. Ja pieprasīs apliecību par zemniekiem, es tur nemaz neesmu pretim, kā­dēļ ne? es iesniegšu apliecību ar kapteiņa ispravņika pašro­cīgu parakstu. Sādžu var nosaukt par Cičikova sādžu vai arī pēc mana kristītā vārda par Pavlovskas ciemu.» Lūk, tā mūsu varoņa galvā attīstījās šī dīvainā dēka, par kuru, nezinu, vai lasītāji būs viņam pateicīgi, bet, cik autors ir pateicīgs, pat izteikt grūti. Jo, saki, ko gribi, bet, ja Cičikovam tādas domas nebūtu ienākušas galvā, šī poēma nebūtu radusies pasaulē.

Pēc krievu ieražas krustu pārmetis, viņš stājās pie darba. Ar ieganstu, ka izmeklē dzīves vietu, un citiem ieganstiem viņš nodomāja ieskatīties vienā un otrā mūsu valsts kaktā un īpaši tajos, kas bija vairāk par citiem cietuši no dažādiem nelaimes gadījumiem, neražas, lipīgām slimībām un tā tā­lāk, un tā joprojām, vārdu sakot — tur, kur cerēja izdevī­gāk un lētāk nopirkt vajadzīgos ļaudis. Viņš negriezās vis bez nekādas izvēles pie katra muižnieka, bet izmeklēja ļaudis pēc savas gaumes vai arī tādus, ar kuriem varēja ar mazāk grūtību apdarīt līdzīgas lietas, pūlēdamies iepriekš iepazīties, iedraudzēties, lai varētu zemniekus iegūt vairāk pa draugam nekā ar pirkšanu. Tātad lasītāji nevar dusmo­ties uz autoru, ja personas, kas līdz šim parādījušās, nav pēc viņu gaumes; tā ir Cičikova vaina, te viņš ir pilnīgs saimnieks, un, kur viņš iedomāsies, tur arī mums jāvelkas. Ja varbūt mūs apvainos, ka raksturi un personas ir bālas un necilas, teiksim to, ka sākumā nekad nav pārredzama visa lietas plašā gaita un apmērs. Iebraukšana, vienalga kādā pilsētā, kaut vai galvaspilsētā, izliekas kaut kā bāla, no sā­kuma viss pelēks un vienmuļīgs: stiepjas bezgalīgas, dūmiem nokvēpušas fabrikas un rūpnīcas, bet pēc tam sāk parādī­ties sešstāvu namu stūri, veikali, izkārtnes, ielu milzīgās perspektīvais, viss zvanu torņos, kolonās, statujās, torņos, ar pilsētas spožumu, troksni un rīboņu, un ar visu, ko par apbrīnu radījusi cilvēka roka un doma. Kā notika pirmie pirkumi, lasītājs jau zina; kā lieta virzīsies turpmāk, kādas būs varoņa sekmes un neveiksmes, kā viņš izšķirs un pār­varēs grūtākus šķēršļus, kādi kolosāli tēli radīsies, kā dar­bosies plašā stāsta apslēptās atsperes, cik tālu pavērsies tā apvāršņi un kā viss iegūs varenu lirisku plūsmu, to redzēs pēc tam. Vēl tāls ceļš veicams visai ceļa ekipažai, kas sastāv no kunga vidējos gados, puskarietes, kādās braukā neprecē­jušies, sulaiņa Petrušikas, kučiera Selifana, trim zirgiem, kuri jau zināmi pēc vārda, sākot ar priekšsēdētāju līdz lā- sumainajam nelietim. Tātad, lūk, te ir mūsu varonis, tāds, kāds viņš ir! Bet varbūt vēl prasīs pēc īsa noslēguma apzī­mējuma; kas tad viņš ir tikumiskā ziņā? ka viņš nav tiku­mīgs un ideāls varonis, tas redzams. Kas tad viņš ir? tātad nelietis? Kāpēc tad nelietis, kādēļ tad būt tik stingram pret citiem? Tagad mums neliešu nav, ir godīgi, patīkami cil­vēki, bet tādu, kuri visiem par kaunu izstādītu savas fizi- ognomijas publiskam pliķim, atradīsies tikai varbūt divi trīs cilvēki, bet arī tie jau tagad runā par tikumību. Taisnīgāk viņu nosaukt: saimnieks, ieguvējs. Iegūšana visam par iemeslu; tās dēļ notiek lietas, kuras sabiedrība ir nosaukusi par ne visai tīrām. Tiesa, tādā raksturā jau ir kaut kas at­baidošs, un tas pats lasītājs, kas sadzīvē draudzēsies ar tādu cilvēku, saiesies ar viņu uin pavadīs patīkami laiku, sāks raudzīties uz viņu šķībi, ja viņš kļūs par dramas, poēmas varoni. Bet gudrs ir tas, kas nenicina neviena rakstura, bet, cieši pievērsis savu pētījošo skatienu, izdibinās viņu līdz pamatu pamatiem. Cilvēkā viss ātri mainās; tu vēl neesi pa­spējis apskatīties, kad jau iekšā izaudzis briesmīgs tārps, kas varmācīgi izsūc visu dzīvības sulu. Un ne vienu vien reizi ne tikai lielas kaislības, bet niecīga kaislībiņa uz kaut ko sīku ir pieņēmusi lielus apmērus tādā, kas dzimis cēlai varonībai, ir piespiedusi viņu aizmirst lielus un svētus pie­nākumus un niecīgos zvārguļos redzēt dižumu un svētumu. Cilvēku kaislības ir neskaitāmas kā smiltis jūrmalā un viena nelīdzinās otrai, un visas tās, zemiskas un skaistas, sākumā ir cilvēkam paklausīgas un tikai pēc tam kļūst par viņu briesmīgajiem valdoņiem. Svētīgs ir tas, kas no visām ir Izvēlējies visskaistāko kaislību; aug un ar katru brīdi des- mitkāršojas viņa neizmērījamā svētlaime, un viņš vairāk un vairāk iedziļinās savas dvēseles bezgalīgajā paradīzē. Bet ir kaislības, kuras izvēlēties nav cilvēka spēkos. Tās dzimušas ar viņu tajā brīdī, kad viņš radās pasaulē, un nav dots vi­ņam spēka izvairīties no tām. Tās vada augstāka roka, un tajās ir kaut kas mūžīgi aicinošs, visu dzīvi neapklustošs Zemes virsū tai lemts liels darba lauks: vienalga, vai nu drūma tēla veidā, vai arī pazibot kā gaišai parādībai, kas iepriecē pasauli — vienādi tās radušās cilvēka nezināmajai laimei. Un varbūt tā paša Cičikova kaisle, kas viņu vada, nav no viņa, un viņa saltajā dzīvē slēpjas tas, kas pēc tam cilvēku nospiedīs pīšļos un uz ceļiem debesu gudrības priekšā. Un ir noslēpums, kāpēc šis tēls likts poēmā, kas tagad parādījusies pasaulē.

Bet nevis tas ir smagi, ka būs nemierā ar varoni, smagi tas, ka dvēselē mājo nepārvarama pārliecība, ka ar to pašu varoni, ar to pašu Čičikovu lasītāji būtu bijuši apmierināti. Ja autors nebūtu ieskatījies viņam dziļāk dvēselē, ja viņš nebūtu tās dziļumos sakustinājis to, kas paslīd garām uin slēpjas no gaismas, ja viņš nebūtu atsedzis visapslēptākās domas, kuras cilvēks nevienam neuztic, bet ja būtu parā­dījis viņu tādu, kāds viņš izlikās visai pilsētai, Maņilovam un citiem ļaudīm, un visi būtu priecīgi un uzskatītu viņu par interesantu cilvēku. Nav nekāda vajadzība, lai viņa seja, viss viņa tēls kā dzīvs plaiksnītos acu priekšā: par to pēc izlasīšanas dvēsele ne ar ko nebūtu satraukta, un var atkal pievērsties kāršu galdam, kas uzjautrina visu Krie­viju. Jā, mani labie lasītāji, jums negribētos redzēt atsegtu cilvēka nabadzību. Kādēļ, jūs vaicājat, kam viss tas? Vai tad mēs paši nezinām, ka dzīvē ir daudz muļķīga un nici­nāma? Jau tā mums bieži gadās redzēt to, kas nebūt neie- priecē. Labāk rādiet mums skaisto, aizrautīgo. Lai mēs labāk aizmir9tamies! «Kāpēc tu, brāl, man stāsti, ka ar saim­niecību viss iet uz leju?» saka muižnieks pārvaldniekam: «es, brāl, to zinu bez tevis, vai tad tev citu valodu nav, vai9 Tu ļauj man to aizmirst, nezināt to, tad es esmu laimīgs.» Un, lūk, to naudu, kas lietu mazliet uzlabotu, tērē dažā­diem līdzekļiem, kas nestu aizmirstību. Dus prāts, kas var­būt glabā lielu nezināmu spēku avotu; un tā muižu izūtrupē, uin sāk muižnieks klaiņāt pa pasauli, lai rastu aizmirstību, un viņa dvēsele no posta ir gatava uz nelietībām, kuras agrāk viņu būtu šausminājušas.

Vēl autoru apsūdzēs tā sauktie patrioti, kuri mierīgi sēž savos kaktos un nodarbojas ar blakus lietām, krāj sev ka- pitalus, celdami savu labklājību uz citu rēķina; bet, tiklīdz kas notiek, pēc viņu domām, tēvzemi apvainojošs, parādī­sies kāda grāmata, kurā dažreiz būs izteikta rūgta patiesība, viņi kā zirnekļi, kas redz, ka tīklā ieķērusies muša, izskries no visiem kaktiem un pēkšņi sāks kliegt: «Vai tad gan labi to rādīt pasaulei, izkliegt par to? jo viss tas, kas šeit aprak­stīts, ir mūsu, vai tas ir labi? bet ko tad teiks ārzemnieki? Vai tad ir priecīgi dzirdēt sliktas domas par sevi? Ko domā, vai tad tas nav sāpīgi? Ko domā, vai tad mēs neesam pat­rioti?» Uz tādām gudrām piezīmēm, sevišķi attiecībā par ār­zemnieku spriedumu, atzīstos, nekā nevar atrast ko atbildēt. Bet varbūt, lūk, ko: dzīvoja kādā attālā Krievijas malā divi iedzīvotāji. Viens bija ģimenes tēvs, vārdā Kifa Mokijevičs, cilvēks ar lēnīgu dabu, kas dienas pavadīja rīta svārkos. Ar savu ģimeni viņš nenodarbojās; viņa dzīve vairāk sastā­vēja no spriedelēšanas un bija aizņemta ar šādu, kā viņš nosauca, filozofisku jautājumu: «Lūk, par piemēru, zvērs,» viņš runāja, staigādams pa istabu, «zvērs piedzimst kails. Kāpēc tad īsteni kails? Kāpēc ne tā kā putns, kāpēc neiz­šķiļas no olas? Kā gan tas tā: dabu nepavisam nevar izprast kaut arī esi tajā iedziļinājies!» Tā sprieda iedzīvotājs Kifa Mokijevičs. Bet tas vēl nav galvenais. Otrs iedzīvotājs bija Mokijs Kifovičs, viņa paša dēls. Bija viņš tas, ko Krievijā mēdz saukt par spēkavīru, un tajā laikā, kad tēvg nodarbo­jās ar zvēra dzimšanu, viņa desmitgadīgā platplecainā daba tā vien tiecās atvēzēties. Ne pie kā viņš neprata viegli pie­skarties, vai nu kādam roka sāka brikšķēt, vai arī puns parādīsies uz kāda deguna. Ir mājā, ir kaimiņos visi, sākot ar kalponi, beidzot ar sētas suni, viņu ieraugot, bēga pro­jām, viņš guļamistabā bija pat savu gultu salauzis gabalos. Tāds bija Mokijs Kifovičs, kaut gan viņam bija lāga dvēsele. Bet tas nu vēl nav galvenais. Bet galvenais, lūk, kas: «Ap­žēlojies, lielkungs tētiņ Kifa Mokijevič, — tēvam teica paša un sveša saime, — kas tas tev ir par Mokiju Kifoviču? Nevienam nav no viņa miera, visiem pāri dara!» «Jā, ne­rātns, nerātns,» uz to parasti atbildēja tēvs, «bet ko lai dara: kauties ar viņu par vēlu, pie tam mani visi apvainos par cietsirdību; bet viņš ir godkārīgs cilvēks, pārmet vien vi­ņam viena otra klātienē, viņš aprims, bet visi taču dabūs zināt, lūk, posts! pilsētā uzzinās, nosauks viņu par īstu suni. Ko tad gan domā, vai tad man nav sāpīgi? vai tad es ne­esmu tēvs? Ka es nodarbojos ar filozofiju un ka vienu otru reizi nav laika, vai tad nu es vairs neesmu tēvs? Taču gan tā nav, tēvs, tēvs, velns viņus rāvis, tēvs! Man Mokijs Kifovičs, lūk, te, sirdī sēž!» Te Kifa Mokijevičs, ar dūri diez­gan stipri dauzīja sev pa krūtīm un nonāca pilnīgā azartā. «Ja arī viņš paliek par suni, tad lai no manis par to neuz­zina, lai es neesmu tas, kas viņu nodevis.» Ūn, parādījis tādas tēva jūtas, viņš Jāva Mokijam Kifovičam turpināt viņa spēkavīra paņēmienus, bet pats atkal pievērsās mīļo­tajam priekšmetam, pēkšņi uzdodams sev kādu šādu jau­tājumu: nu, bet ja zilonis dzimtu no olas, tad čaumala laikam gan būtu bijusi stipri bieza, ko ne ar lielgabalu nesa- šaut; vajag izdomāt kādu jaunu šaujamu ieroci.» Tā pava­dīja mūžu divi mierīga kaktiņa iedzīvotāji, kuri negaidot, gluži kā pa lodziņu paskatījās laukā mūsu poēmas beigās, paskatījās tādēļ, lai kautrīgi atbildētu uz dažu kvēlu patriotu apvainojumiem, patriotu, kuri pagaidām mierīgi no­darbojas ar kaut kādu filozofiju vai ar pelnīšanos uz maigi mīļotās tēvzemes rēķina, kuri domā ne par to, lai nedarītu slikta, bet par to, lai tikai nerunātu, ka viņi dara sliktu. Bet nē, nevis patriotisms un nevis pirmās jūtas ir par iemeslu apvainojumiem, gluži cits slēpjas aiz tām. Kāpēc jāslēpj vārds? Kas gan cits, ja ne autors teiks svēto patiesību? Jūs baidāties dziļi vērstu ska­tienu, jūs baidāties paši uz kaut ko pavērst dziļu skatienu, jūs mīlat pār visu pārslīdēt nedomājošām acīm. Jūs pat no sirds pasmiesieties par Čičikovu, varbūt pat uzlielīsiet autoru, teiksiet: «tomēr šo to viņš ir veikli novērojis, viņam jābūt jautras dabas cilvēkam!» Un pēc tādiem vārdiem ar divkāršu lepnumu pievērsīsieties sev, uz jūsu sejas parādī­sies pašapmierināts smaids, un jūs piemetināsiet: «Bet jā­piekrīt, ka dažās provincēs ir ļoti dīvaini un pārlieku smiek­līgi ļaudis, pie tam ne mazie nelieši!» Bet kas no jums, pilns kristīgas pazemības, nevis visiem dzirdot, bet klusībā, viens pats, brīžos, kad pats ar sevi vientulībā sarunājās, dziļi savā dvēselē pārdomās šo jautājumu: Bet vai arī manī ne­piemīt kāda daļiņa no Cičikova? Jā, gaidi vien! Bet, lūk, vajag tikai šajā brīdī viņam garām paiet kādam viņa pazi­ņam, kam ir ne nu pārlieku liela, ne nu pārlieku maza čina, viņš tūliņ piegrūdīs savam kaimiņam pie sāniem un teiks, gandrīz vai spurdzot no smiekliem: palūk, palūk, kur Čiči­kovs, Čičikovs aizgāja! Un tad kā bērns, aizmirsis visu pie­klājību, kādu vajadzētu ieturēt viņa gados un pie viņa amata, skries viņam pakaļ, ķircinādams un runādams: «Čičikovs! Čičikovs! Čičikovs!»

Bet mēs sākām runāt diezgan skaļi, aizmirsuši, ka mūsu varonis, kas gulēja, kad mēs stāstījām stāstu par viņu, jau ir atmodies un viegli var izdzirdēt tik biežu viņa uzvārda atkārtošanu. Bet viņš ir cilvēks, kas ātri apvainojas un nav mierā, ja par viņu izsakās nepienīgi. Lasītājam nav liela bēda, vai uz viņu Čičikovs saskaitīsies vai ne, bet, kas at- ' tiecas uz autoru, tad viņam nekādā ziņā nevajag ķildoties ar savu varoni: vēl ne mazums ceļu un taku viņiem nāksies roku rokā divatā izstaigāt; priekšā divas lielas daļas — tas nav vis nieks.

«Ehe-he, kas tad nu?» teica Čičikovs Selifanam: «tu?»

"Ko?» atbildēja Selifans rāmā balsī.

«Kā ko? tu zoss! kā tu brauc? Nu, taču ātrāk!»

Un, patiesi, jau sen Selifans brauca aizvērtām acīm, tikai brīžiem pusmiegā paraustīdams ar grožiem arī snaudošajiem zirgiem gar sāniem; bet Petruškam jau nezin kādā vietā bija nokritusi cepure, un viņš pats, atgāzies atpakaļ, bija pie­bāzis savu galvu pie Cičikova ceļgala, tā ka pēdējam nācās to iebukņīt. Selifans kļuva mundrs un, vairākas reizes lāsai- nim pa muguru uzcirtis, tāpat savicinājis pār visiem pātagu, smalkā, dziedošā balsī uzsauca: ei, drošāk! zirgi sasparojās un kā spalviņu aizrāva vieglo puskarieti. Selifans tikai vici­nāja pātagu un uzsauca: ech! ech, ech! līgani palēcās uz ' bukas, kad trijjūgs te uzlidoja paugurā, te visā sparā auļoja no paugura, ar kuriem bija nosēts viss lielceļš, kas tikko manāmi nolaideni gāja lejup. Čičikovs tikai smaidīja, maz­liet uzlidodams no sava ādas spilvena, jo mīlēja ātru brauk­šanu. Un kurš krievs gan nemīl ātri braukt? Vai ne viņa sirdij, kurai ir tieksmes griezties virpulī, uzjautrināties, reizi pa reizei sacīt: velns rāvis visu! vai gan viņa sirdij to ne­mīlēt? Vai to gan nemīUēt, kad tajā dzirdams (kaut kas sa- lūsmīgi brīnišķīgs? Liekas, ka neredzams spēks tevi uzņēmis uz sava spārna un tu pats lido, un viss lido: lido verstu stabi, pretim lido tirgoņi, sēdēdami uz savu kulbu bukām, abās pusēs lido mežs ar egļu un priežu tumšo virkni, ar cirvju klaudzienu un vārnu klaigām, nezin kur lido viss ceļš gaistošajā tālē, un kaut kas briesmīgs slēpjas šajā ātrajā ņirbēšanā, kur nepaspēj iezīmēties izzūdošais priekšmets, ti­kai debess pār galvu un viegli mākoņi, un izlīdušais mēness* vieni p>aši liekas nekustīgi. Ech trijjūgs! putns trijjūgs, kas tevi ir izdomājis? tikai drosmīgai tautai tu varēji rasties, tādā zemē, kur nemīl šaurību, bet kas līdzenā tālē izplētu­sies puspasaulē, tad ej nu, skaiti verstis, kamēr tev sāks ņirbēt acis. Un, liekas, šis ceļošanas līdzeklis nav necik sa­režģīts, tas nav kaldināts ar dzelzs skrūvēm, bet uz ātru roku, ar cirvi un kaltu tevi darinājis un kopā savācis veik­lais Jaroslavas zemnieks. Kučieris nav vis vāciešu botfortos: bārda un dūraiņi, un velns zina uz kā sēž; bet, kad pieceļas un savicina, un uzrauj dziesmu — zirgi auļos, riteņu spieķi sakūst gludenā aplī, ceļš tik nodreb, un apstājies ceļinieks nobijies iesaucas! un, lūk, tas aizlido, aizlido, aizlido … Un, lūk, tur tālē redzams, ka kaut kas saceļ putekļus un urbj gaisu.

Vai arī tu, Krievija, tā nelido kā veiklais nepanākamais trijjūgs? Dūmakā kūp ceļš, rīb tilti, viss atpaliek un paliek aizmugurē. Novērotājs apstājas, no dieva brīnuma pār­steigts: vai tas nav no debesīm nomests zibens? ko nozīmē šī šausmas iedvesošā traukšanās? Un kas par neredzamu spēku slēpjas šajos pasaulē neredzētajos zirgos. Ech, zirgi, zirgi, kas par zirgiem! Viesuļi vai sēž jūsu krēpēs! Vai dzir­dīga auss deg katrā jūsu dzīslā? Jūs izdzirdējāt no augstie­nes pazīstamu dziesmu, saderīgi un reizē sasprindzinājāt vara krūtis un, ar pakaviem gandrīz zemi neskardami, pār- vērtāties vienā stieptā līnijā, kas lido pa gaisu, un auļo viss dieva iedvesmotais!… Krievija, kurp tu trauc, dod atbildi? Nedod atbildes. Brīnišķīgās skaņās dzied pulkstentiņš; krāc un par vēju pārvēršas gabalos sarautais gaiss; garām lido viss, kas vien tik ir zemes virsū, un citas tautas un valstis greizi skatīdamās griežas sāņus un dod tai ceļu.