Mirušās dvēseles

II NODAĻA

Labie zirgi mazliet ilgāk nekā pusstundā aizvizināja Čiči­kovu desmit verstis tālu: sākumā brauca pa ozolu mežu, tad gar druvām, kas jau zaļoja starp svaigajiem arumiem, tad pa piekalni, no kurienes arvien un arvien tālē atklājās jau­nas ainavas; tad plata, jau plaukt sākušu liepu aleja ieveda sādžas vidū. Te liepu aleja pagriezās pa labi un pārvērtās papeļu ielā; papeles no apakšas bija iežogotas pīteņiem; pa­peļu iela izbeidzās dzelzs treliņu vārtos, pa kuriem bija re­dzams ģenerāļa mājas kokgrebumiem bagātīgi rotātais fron- tons, kas balstījās uz astoņām korintiešu kolonām. Visur oda pēc eļļas krāsas, kas visu atjauno un nekam neļauj noveco­ties. Pagalms tīrības ziņā līdzinājās parketam. Čičikovs cienīgi izkāpa, lika sevi pieteikt ģenerālim, un tika ievests tie­ši viņa kabinetā. Ģeneraļa dižā āriene viņu pārsteidza. Viņš bija tērpies brīnišķīgas purpura krāsas vatētā atlasa chalatā. Gaišs skatiens, vīrišķīga seja, ūsas un liela, iesirma vaigu bārda, pakausī īsi apcirpti mati, resns kakls, kā saka, trīs stāvos jeb trīs krokās, ar šķērsrievu: ar vārdu sakot, tas bija viens no tiem gleznainajiem ģenerāļiem, ar kādiem tik bagāts bija slavenais 12. gads. Ģenerālim Betriščevam, tāpat kā daudziem no mums, bez daudzām labām īpašībām bija arī daudz trūkumu. Kā vienas, tā .otri, kā jau tas pie krievu ļaudīm parasts, bija viņā izkaisīti kaut kādā glez­nainā nekārtībā. Izšķirīgos brīžos — augstsirdība, drosme, neierobežota devība, saprāts visās lietās un pie visa tā — kaprises, godkāre, pašmīlība un tās sīkās īpašībiņas, bez kā­dām neiztiek neviens krievu cilvēks, kad viņam nav nekā ko darīt……. Viņš nemīlēja visus tos, kuri dienestā bija aizgājušiviņam priekšā, un izteicās par tiem dzēlīgi, asās epigramās. Visvairāk tika sadots viņa bijušajam līdzgaitniekam, kuru uz­skatīja kā zemāku par sevi ir prāta, ir spēju ziņā, bet kurš tomēr aizgājis viņam priekšā un jau bija divu guberņu ģenerālgubernators, un, kā par spīti, tieši to guberņu, kurās atradās.viņa muižas, tā ka viņš bija it kā atkarīgs no viņa. Atriebjoties viņš dzēla viņu katrā izdevīgā gadījumā, nopēla katru tā rīkojumu un visos viņa darbos un pasākumos sa­skatīja tikai galīgu neprātu. Viss pie viņa bija dīvains, sākot ar izglītību, par ko viņš dedzīgi iestājās; viņš mīlēja zināt to, ko citi nezina, un necieta tos, kuri zināja kaut ko tādu, ko viņš nezina. Vārdu sakot, viņš mīlēja dižoties ar zināšanām. Baudījis pusārzemniecisku audzināšanu, viņš tomēr gribēja tēlot krievu kungu. Un nav nekāds brīnums, ka ar tādu ne­vienādu raksturu, ar tādiem lieliem, spilgtiem pretstatiem, viņš dienestā nenovēršami sadūrās ar visādām nepatikša­nām, kuru pēc aizgāja atvaļinājumā, visu vainu uzkraudams kaut kādai naidīgai partijai, nebūdams pietiekoši augst­sirdīgs kaut jel kādā vietā vainot pats sevi. Atvaļinājumā viņš uzglabāja to pašu gleznaino, majestātisko ārieni. Svār­kos, frakā, chalatā — visādi viņš bija tas pats. No balss skaņas līdz mazākai auguma kustībai, viss viņā bija vald- niecisks, pavēlošs, kas iedvesa zemākām činām ja ne cienību, tad vismaz biklumu.

Čičikovs izjuta ir vienu, ir otru: gan cienību, gan biklumu. Goddevīgi pieliecis galvu sānis un turēdams rokas savā priekšā, it kā taisītos ar tām pacelt paplāti ar tasēm, viņš apbrīnojami veikli noliecās ar visu augumu un sacīja: «Uz­skatīju par pienākumu stādīties priekšā jūsu ekselencei. Sa­juzdams cienību pret vīru nopelniem, kuri glābuši tēviju kaujas laukā, uzskatīju par pienākumu personīgi stādīties priekšā jūsu ekselencei.»

Ģenerālim, redzams, nebija nepatīkams šāds ievads. Ar visai labvēlīgu galvas kustību viņš teica: «Ļoti priecājos iepazīties. Laipni lūdzam sēsties. Kur jūs dienējāt?»

«Mana dienesta gaita,» sacīja Čičikovs, nosēzdamies nevis krēsla vidū, bet sāniski, aptverdams ar roku balsteni: «iesā­kās valsts ienākumu un īpašumu palatā, jūsu ekselence. Bet turpmākās dienesta gaitas noritēja dažādās iestādēs: guber­ņas tiesā, būvkomisijā, muitā. Manu dzīvi var pielīdzināt kuģim jūras bangās, jūsu ekselence. Ar pacietību, tā sakot, jau pasaulē nācis un bērnautos vingrinājies un, tā sakot, pats būdams iemiesota pacietība.. . Bet, kas nācies paciest no naidniekiem, kuri tīkoja pēc manas dzīvības, tad!

ne vārdi, ne krāsas, ne arī, tā sakot, ota nespēs to attēlot, un tā mūža otrajā pusē es tikai domāju par kaktiņu, kur pavadīt savu dienu atlikumu. Pagaidām esmu apmeties pie jūsu ekselences tuvā kaimiņa …»

«Pie kā īsti?»

«Pie Tentetņikova, jūsu ekselence.»

Ģenerālis savilka pieri grumbās.

«Viņš, jūsu ekselence, ļoti nožēlo, ka nav parādījis pie­nācīgo cienību…»

«Pret ko?»

«Pret jūsu ekselences nopelniem. Neatrod vārdu … Saka: «Kaut tikai es ar kaut ko varētu … tāpēc ka patiesi,» saka, «protu cienīt vīrus, kuri izglābuši tēviju,» saka».

«Apžēlojieties, ko tad viņš? Es taču nemaz neskaišos,» ģenerālis, kļuvis mīkstāks, noteica. «Savā sirdi es viņu patiesi esmu iemīlējis un esmu pārliecināts, ka ar laiku viņš kļūs ļoti noderīgs cilvēks.»

«Gluži pareizi jums labpatikās izteikties, jūsu ekselence: patiesi ļoti noderīgs cilvēks; var tikt uz augšu ir ar vārda dāvanām, ir ar spalvu.»

«Man gan liekas, ka viņš raksta tikai niekus — kaut kādus dzejoļus?»

«Nē, jūsu ekselence, ne niekus… Viņam kaut kas lie­tišķs … Viņš raksta … vēsturi, jūsu ekselence.»

«Vēsturi? vēsturi par ko?»

«Vēsturi…» te Čičikovs aprāvās un, vai nu tādēļ, ka viņa priekšā sēdēja ģenerālis, vai arī, vienkārši, lai vairāk uz­svērtu sakāmo, piebilda: «vēsturi par ģenerāļiem, jūsu ekselence.»

«Kā par ģenerāļiem? par kādiem ģenerāļiem?»

«Vispār par ģenerāļiem, jūsu ekselence, visumā. Tas ir, īsti sakot, par tēvzemes ģenerāļiem.»

Čičikovs pavisam sapinās un apjuka, tikko nenospļāvās un domās teica pats sev: «Ak kungs, kādas aplamības te melšu!»

«Atvainojiet, es ne visai saprotu … Kā tad īsti, kaut kāda laikmeta vēsturi vai atsevišķas biogrāfijās? un pie tam, vai par visiem, jeb tikai par 12. gada dalībniekiem?»

«Tieši tā, jūsu ekselence, par 12. gada dalībniekiem!» To izteicis, viņš nodomāja: «Sit vai nost, nekā nesaprotu!»

«Kālab tad viņš neatbrauc pie manis? Es viņam varētu sa­vākt Joti daudz interesanta materiala.»

«Kautrējas, jūsu ekselence.»

«Kas par aplamībām! Kaut kāda nenozīmīga vārda pēc, kas mūsu starpā izteikts … Es nepavisam neesmu tāds cil­vēks … Esmu gatavs pats pie viņa nobraukt.»

«To viņš nepieļaus, viņš pats atbrauks,» teica Čičikovs, atjēdzās, pilnīgi uzmundrinājās un nodomāja: «Ekur gadī­jums! kā noderēja ģenerāļi! bet mēle pavisam aplamības mala.»

Kabinetā atskanēja troksnis. Kokgrebumiem rotātās riek­sta koka durvis atdarījās pašas no sevis, un to otrā pusē, satvērusi misiņa rokturi, parādījās žirgta figūriņa. Ja tumšā istabā pēkšņi iemirdzētos caurspīdīga glezna, no aizmugures apgaismota ar spēcīgām lampām, — tā ar savu pēkšņo pa­rādīšanos tik loti nepārsteigtu kā šī figūriņa. Bija redzams, viņa ienāca ar nolūku kaut ko teikt, bet, ieraudzījusi nepa­zīstamu cilvēku Likās, kopā ar viņu ielidoja saules stars.

sadrūmušais ģeneraļa kabinets it kā iesmējās. Pirmajā mirkli Čičikovs nespēja atjēgt, kas stāv viņa priekšā. Grūti bija pa­teikt, kāda zeme ir viņas dzimtene. Tik tīrus, cildenus sejas pantus nekur gan nevarētu atrast kā varbūt vienīgi kādās vecās kamejās. Taisna un viegla kā šautra, viņa ar savu stāvu it kā pacēlās pāri citiem. Bet tie bija maldi. Viņa ne­būt nebija gara auguma. Tas tikai tā likās aiz visu viņas auguma daļu ārkārtīgās saskaņotības. Apģērbs viņai piestā­vēja tik labi, ka likās, it kā labākās šuvējas būtu apspriedušās, kā vislabāk viņu izgreznot. Bet arī tas bija maldi Viņas tērps veidojās it kā pats no sevis: veselam gabalam vienkrāsaina auduma divās trijās vietās kaut kā pieskārās adata, un drēbe jau kļāvās un veidojās ap viņu tik brīnišķīgās krokās, ka, ja visu to kopā ar viņu pašu novietotu gleznā, tad visas pēc modes tērptās jaunkundzes viņai līdzās izliktos pēc kaut kādām raibaļām no lupatu tirgus. Un, ja viņu ar visām šīm viņas tērpa krokām izveidotu marmorā, tad to nosauktu par ģeniālu kopiju … Viens nebija labi: viņa bija pārāk tieva un vāja.

«Rekomendēju jums manu lutekli!» sacīja ģenerālis, griez­damies pie Čičikova. «Taču vēl nezinu jūsu familijas vārdu, vārdu un tēva vārdu.»

«Vai nu var būt pazīstams tāda cilvēka vārds un tēva vārds, kam nav nekādu nopelnu?» kautrīgi sacīja Čičikovs, noliekdams galvu sānis.

«Tomēr, jāzina būtu …»

«Pāvels Ivanovičs, jūsu ekselence,» sacīja Čičikovs, gandrīz ar militārā cilvēka veiklību paklanījies un atlēcis atpakaļ tik viegli kā gumijas bumbiņa.

«Uliņka!» teica ģenerālis, griezdamies pie meitas: «Pāvels Ivanovičs patlaban pastāstīja ļoti interesantu jaunumu. Mūsu kaimiņš Tentetņikovs nepavisam nav tāds nelga, kā mēs domājām. Viņš nodarbojas ar diezgan svarīgu lietu: ar divpadsmitā gada ģenerāļu vēsturi.»

«Bet kas tad domāja, ka viņš ir nelga?» viņa strauji sacīja. «Gan vienīgi Višņepokromovs, kuram tu tici, kurš ir tukšs un zemisks cilvēks!»

«Kāpēc zemisks? Patukšs viņš ir, tas tiesa,» sacīja ģenerālis.

«Viņš ir diezgan nelietīgs un pretīgs, ne tikvien patukšs. Kas tā darījis pāri saviem brāļiem un padzinis no mājas miesīgu māsu, tas ir nejauks cilvēks.»

«Bet tā jau tikai stāsta.»

«Velti tādas lietas nestāstīs. Es nesaprotu, tēvs, kā var ar tādu tik cēlu sirdi, kāda ir tev, ar tādu jauku dvēseles lab­sirdību kā tev, pieņemt cilvēku, kas tev tik tāls kā zeme no debess, par kuru pats zini, ka viņš slikts cilvēks.»

«Lūk, šitā, redzat,» pasmaidījis ģenerālis teica Cičikovam: «lūk, šitā mēs arvien ar viņu strīdamies.» Un, pavērsies pret strīdnieci, turpināja:

«Bet, manu sirsniņ, es taču nevaru viņu aizdzīt!»

«Kāpēc projām dzīt? Bet kāpēc arī pievērst tam tādu uz­manību? Kāpēc mīlēt?»

Te Čičikovs uzskatīja par pienākumu iebilst vārdu arī no savas puses.

«Visi vēlas mīlas, cienījamā,» čičikovs teica. «Ko lai dara? Arī lopiņš mīl, ka viņu paglāsta; pabāž no kūts purnu: še, paglāsti!»

Ģenerālis iesmējās. «Zināms, ka pabāzīs purnu: glāsti viņu!… Ha, ha, ha! Viņam ne tikai purns vien, — viss, viss nosmērēts kvēpiem, bet arī prasa, kā saka, labvēlības… Ha, ha, ha!» un ģeneraļa augums sāka smieklos locīties. Pleci, kas kādreiz nesa biezus uzplečus, kratījās, it kā vēl tagad nestu biezus uzplečus.

Čičikovs arī lāvās smieklu interjekcijai, bet, aiz cienības pret ģenerāli, laida vaļā uz burta e: he, he, he, he, he. Un ari viņa augums sāka smieklos līgoties, kaut gan pleci nekratī­jās līdzi, tāpēc ka uz tiem nebija biezo uzpleču.

«Apzog, aplaupa kroņa kasi un turklāt, kanaļa, prasa at­algojumu! Nevar bez pamudinājuma: centos… Ha, ha, ha, ha!»

Meitenes mīļajā, cēlajā sejā izpaudās sāpes. «Ak tēt! Ne­saprotu, kā tu vari smieties! Man šie negodīgie darbi rada tikai skumjas un vairāk neko. Kad redzu, ka acu priekšā notiek krāpšana un visi, kas to redz, nesoda šos ļaudis ar vispārēju nicināšanu, tad nezinu, kas ar mani notiek, tad es kļūstu ļauna, pat nelāga: es domāju, domāju…» Un tikko pati neapraudājās.

«Tikai, lūdzama, nedusmo uz mums,» sacīja ģenerālis. «Mūsu vainas te nav. Vai ne?» viņš jautāja Cičikovam. «No­skūpsti mani un ej uz savu istabu. Es tūlīt ģērbšos uz pus­dienām. Tu taču,» viņš teica, paraudzīdamies Cičikovam acīs: «es ceru, pusdienosi ar mani?»

«Ja tikai jūsu ekselence…»

«Ak ko, bez ceremonijām. Es, paldies dievam, vēl varu pabarot. Kāposti ir.»

Atkal veikli paplētis rokas, Čičikovs atzinīgi un goddevīgi nolieca galvu, tā ka uz brītiņu no visa, kas bija istabā, viņš redzēja tikai savu pašu puszābaku purngalu. Bet kad, kādu brītiņu pabijis šajā goddevīgajā pozē, atkal pacēla galvu, viņš Uliņkas vairs neredzēja. Viņa bija nozudusi. Viņas vietā parādījās milzis kambarsulainis kuplām ūsām un vaiga bārdu, ar sudraba ūdens trauku un mazgājamo bļodu rokās.

«Vai atļausi man tavā klātienē pārģērbties?»

«Ne tikai pārģērbties, bet varat man klātesot darīt visu, kas jūsu ekselencei labpatīk.»

Nolaidis no vienas rokas chalatu un uzrotījis savu vareno roku krekla piedurkni, ģenerālis sāka mazgāties, slaucīda­mies un sprauslādams kā pīle. Ūdens ar ziepēm šķīda uz vi­sām pusēm.

«Mīl, mīl, kā tad, mīl pamudinājumu», viņš teica savu kaklu slaucīdams no visām pusēm … «Paglāsti, paglāsti viņu! kā tad lai šis zog bez pamudinājuma! Ha, ha, ha!»

Čičikovs bija neaprakstāmi labā garastāvoklī. Pēkšņi vi­ņam uznāca iedvesme. «Jautrs un lāga cilvēks šis ģenerālis — kā būtu, ja pamēģinātu!» viņš nodomāja un, redzēdams, ka kambarsulainis ar mazgājamiem traukiem iziet, iesaucās: «Jūsu ekselence! tā kā jūs pret visiem esat tik labs un vērīgs, man būtu liels lūgums.»

«Kāds?»

Čičikovs paraudzījās visapkārt.

«Man, jūsu ekselence, ir vārgs večuks tēvocis, viņam pie­der tikai trīssimt dvēseļu un divi tūkstoši… un bez manis nav neviena mantinieka. Pats aiz vecuma viņš nevar muižu pārvaldīt, bet man arī to neatstāj. Un kādu dīvainu iemeslu viņš uzdod! «Es,» saka, «brāļa dēlu nepazīstu; varbūt viņš ir izšķērdētājs. Lai viņš man pierāda, ka uz viņu var pajauties: lai viņš vispirms pats iegūst trīssimt dvēseļu; tad es atdošu viņam ari savas trīssimt dvēseles.»

«Tad jau iznāk, ka viņš pavisam muļķis?» jautāja ģenerālis.

«Lai ari būtu muļķis, tā viņa darīšana. Bet kāds mans stāvoklis, jūsu ekselence! Večukam gadījusies kaut kāda saimniecības pārzine, bet saimniecības pārzinei ir bērni. Pa­raug vien, viss var tikt viņiem.»

«Vecis no prāta izdzīvojies un vairāk nekā,» sacīja ģene­rālis. «Bet es neredzu, ar ko te varu līdzēt,» viņš teica, iz­brīnā raudzīdamies Čičikovā.

«Lūk, ko es izdomāju! ja visas jūsu sādžas mirušās dvē­seles, jūsu ekselence, jūs man atdotu tādā veidā, it kā tās būtu dzīvas, ar pirkšanas-pārdošanas līgumu, es šo līgumu uzrādītu vecim un viņš atdotu man mantojumu.»

Te ģenerālis laida vaļā tādus smieklus, kādiem nez vai kād­reiz kāds cilvēks smējies. Kā stāvējis, viņš nokrita atzvelt­nes krēslā. Atlieca atpakaļ galvu un tikko neaizrijās. Visa māja satraucās. Parādījās kambarsulainis. Nobijusies atskrē­ja meita.

«Tēys. kas ar tevi noticis?» viņa jautāja bailēs, neizpraša­nā, viņam acīs raudzīdamās.

Bet ģenerālis ilgi nevarēja pateikt ne skaņas.

«Nekas, mans draugs; nebažījies. Ej vien; mēs tūlīt iera­dīsimies pie galda. Esi mierīga. Ha, ha, ha!»

Un, vairākas reizes elpai aizraujoties, ar jaunu spēku spruka vaļā ģeneraļa smiekli, izskanēdami no priekšnama līdz pēdējai istabai.

Čičikovs sajuta nemieru.

«Tēvocis, ai tēvocis! Kā tēvdcis iekritīs! Ha, ha, ha! Dzīvo vietā dabūs miroņus! Ha, ha!»

«Sāk atkal!» nodomāja Čičikovs. «Cik kutelīgs! Kā viņS nepārplīst!»

«Ha, ka, ha!» turpināja ģenerālis. «Kāds ēzelis! Kā var ienākt prātā tāda prasība: «vispirms lai pats no nekā sagādā trīssimt dvēseļu, un tikai tad došu viņam trīssimt dvēseļu!» Viņš taču ir ēzelis!»

«Ēzelis, jūsu ekselence.»

«Nu, bet tu arī esi izgudrojis labu joku, — pacienāt veco ar miroņiem! Ha, ha, ha! Es diezin ko dotu, lai redzētu, kā tu viņam pasniegsi par tiem pirkšanas līgumu. Nu, kāds viņš? Kāds izskatās? Ļoti vecs?»

«Gadu astoņdesmit.»

«Un vēl kustas, mundrs? Viņam jābūt arī spēcīgam, tāpēc ka pie viņa piedzīvo saimniece? …»

«Kas par spēcīgumu! Smiltis birst, jūsu ekselence!»

«Tāds muļķis! Viņš taču ir muļķis?»

«Muļķis, jūsu ekselence.»

«Bet kā, vai brauc viesībās? mēdz būt sabiedrībā? vai vēl turas kājās?»

«Turas, bet ar pūlēm.»

«Tāds muļķis! Bet tomēr stiprs? Vai zobi vēl ir?»

«Pavisam divi zobi, jūsu ekselence.»

«Kāds ēzelis! Tu, brālīt, neskaisties… kaut gan viņš tavs tēvocis, bet taču ēzelis.»

«Ēzelis, jūsu ekselence. Kaut gan ir radinieks un grūti par to atzīties, bet ko lai dara?»

Čičikovs meloja: viņam nepavisam nebija grūti atzīties, jo vairāk tāpēc, ka nez vai tam vispār jel kad bijis kāds tē­vocis.

«Tātad, jūsu ekselence, vai dosiet man…»

«Atdot tev mirušās dvēseles? Par tādu izdomu došu tev tās ar zemi, ar dzīves vietu! Ņem ciet visu kapsētu! Ha, ha, ha, ha! Ai vecis, vecis! Ha, ha, ha, ha! Kādos muļķos paliks tē­vocis! Ha, ha, ha, ha!»

Un ģeneraļa smiekli no jauna skanēja pa ģeneraja ista­bām. [6]