Sieviete smiltīs

13

Vīrietis bija caurcaurēm slapjš un kusa kā vasks. No viņa porām plūda sviedri. Pulkstenis bija apstājies, un viņš nezināja, cik īsti tagad varētu būt. Tur augšā, iespē­jams, vēl gaiša diena. Bet divdesmit metru dziļajā bedrē jau krēsloja.

Sieviete vēl gulēja cietā miegā. Kājas un rokas viņai brīdi pa brīdim nervozi noraustījās — viņa sapņoja. Vī­rietis jau gribēja viņu modināt, bet diez vai bija vērts. Viņa jau bija izgulējusies.

Vīrietis piecēlās un ļāva augumu vējam. Miegā grozo­ties, viņam dvielis, acīm redzot, bija noslīdējis no sejas un aiz ausīm, padegunē un lūpu kaktiņos salipis tik daudz smilšu, ka vai ar skrāpi jāskrāpē. Viņš iepilināja zāles acīs un piesedza tās ar dvieļa galu. Tikai atkārtojis to vairākas reizes, varēja beidzot acis tā īsti atvērt. Vēl pāris dienu — un pilieni būs cauri. Jau tādēļ vien gribas, lai ātrāk viss beigtos. Augums tik smags, it kā viņš dzelzs bruņās gu­lētu uz magnēta. Kaut arī līdz pēdējam sasprindzināja re­dzi, taču nespodrajā gaismā, kas spraucās pa durvīm, avīzes hieroglifi šķita kā nosprāgušu mušu sastingušās kājas. Patiesību sakot, vajadzēja vēl dienā palūgt sievieti, lai viņam palasa. Tad viņa tagad būtu miega badā. Ar vienu šāvienu būtu nokniebis divus zaķus. Bet diemžēl viņu pašu miegs pieveica vēl ātrāk. Lai kā centās — ņēma un visu sabojāja.

Un tagad atkal viņu mocīs šis drausmīgais bezmiegs. Viņš mēģināja elpas ritmā skaitīt no simta atpakaļ. Cen­tās iztēlē soli pa solim noiet ierasto ceļu no mājas līdz skolai. Mēģināja zināmā kārtībā nosaukt visus viņam pa­zīstamos kukaiņus, grupējot tos pēc sugām un dzimtām. Taču, pārliecinājies, ka visas pūles veltas, sāka vēl vairāk nervozēt. Vēja dobjā rūkoņa virs bedres. Lāpstas šņirk- stoņa, griežot savilgušās smiltis… Tālas suņu rejas… Tikko sadzirdamas balsis, kas viļņo kā sveces liesma…

Bez rimas birstošas smiltis, kas, gluži kā smirģelis, skrāpē nervu galus… Un tas viss jāpacieš…

Nekas, kaut kā izcietīšu. Bet tajā mirklī, kad spirgti, zili stari pāri malai ieslīdēja bedres dibenā, viss pavērsās otrādi — sākās cīņa ar miegu, kas pārņēma viņu kā ūdens sūkli. Un, ja šis burvju loks netiks salauzts, smilšu grau­diņi, kas zina, apstādinās ne tikai pulksteni, bet arī pašu laiku.

Raksti avīze bija vieni un tie paši. Tur nebija ne mi­ņas no tā, ka ir apritējusi nedēļa. Ja tas ir logs uz ār­pasauli, tad tā rūtis gaužām nespodras.

«Kukuļņemšana sakarā ar nodokļiem pārsviedusies no atsevišķām kompānijām uz pilsētas varas iestādēm…», «Universitātes pilsētas pārvērst par industrijas Meku …».

«Uzņēmumi cits pēc cita pārtrauc darbu. Tuvojas arod­biedrību ģenerālās padomes sēde; tās viedoklis būs pub­licēts …», «Māte nogalinājusi divus bērnus un noindēju- sies pati…», «Biežās automobiļu nolaupīšanas — jauns dzīves stils vai arī jauns noziegumu veids? …», «Nezi­nāma meitene jau trīs gadus nes ziedus uz policistu sarg- mājiņu …», «Olimpiskā budžeta grūtības Tokijā …», «Šodien spoks atkal nogalinājis divas meitenes…», «Stu­denti bendē savu veselību ar narkotiskām vielām …», «Ru­dens vējš skāris akciju kursu …», «Slavenais tenors Bli Džeksons ierodas Japānā …», «Dienvidāfrikas Savienībā atkal satraukums; 280 nogalināto un ievainoto…», «Blēžu skola bez mācību maksas; iejauktas sievietes; ates­tātus saņem pēc sekmīgi nokārtotiem eksāmeniem».

Neviena raksta, ko būtu žēl palaist garām. No iluzo- riskiem ķieģeļiem celts iluzors tornis ar dažām gaismas ailēm. Starp citu, ja pasaulē eksistētu tikai tas, ko žēl palaist garām, īstenība pārvērstos vārā stikla nieciņā, kam bail pieskarties. Bet dzīve ir tie paši avīžu raksti. Tā­dēļ ikviens, izprazdams tās bezjēdzīgumu, kompasa centru liek savā mājā.

Un pēkšņi viņš ieraudzīja pārsteidzošu rakstu.

«Četrpadsmitajā ap pulksten astoņiem no rīta dzīvoja­mās mājas būvlaukumā Jokokava ielā trīsdesmit ekskava­tora vadītāju Tosiro Cutomu (divdesmit astoņi gadi), kas strādāja Hinohara kompānijā, saspieda nogruvušas smil­tis, un viņš tika smagi sakropļots. Viņu nogādāja tuvējā slimnīcā, bet cietušais drīz nomira. Kā liecina izmeklē­

šana, ko izdarīja Jokokavas policijas iecirknis, nelaimes gadījuma iemesls, acīm redzot, bijis tas, ka cietušais, no­līdzinādams desmit metrus augsto kalnu, bija izgrābis apakšā pārāk daudz smilšu.»

Skaidrs… Viņi man tīšām pabāzuši šo rakstu. Velti jau nu viņi neietu izpildīt manu lūgumu. Labi vēl, ka rak­stu nav apvilkuši ar sarkanu. Tipiem, kam tik ļoti patīk skandāli, var pagādāt arī, tā teikt, Melno Džeku … Adas maisu piebērs ar smiltīm un ar tādu daiktiņu iezvels ne sliktāk kā ar tērauda vai svina nūju … Lai runā cik ru­nādami, ka smiltis plūst, no ūdens tās tomēr atšķiras… Pa ūdeni var peldēt, bet smiltis ar savu smagumu cilvēku nogremdē.

Pārāk gaišās krāsās esmu iztēlojies savu stāvokli.