Sieviete smiltīs

26

Cilvēks skrēja.

Ar nespodru uguņu zibu pretī traucās mājas, te pa­šķirdamas ceļu viņam, te izaugdamas par jaunu šķērsli. Rīkles šaurajā spraugā gārdz gaiss. Vēja garša… Rūsas garša. Bīstama spēle uz plāna stikla, kas draud sašķīst drumslu drumslās. Pārāk vēls, lai cerētu, ka smilšu pār­nēsātāji nav vēl izgājuši no mājas, un par daudz agrs, lai domātu, ka tie jau sasnieguši krastmalu. Pikaps, šķiet, vēl nav braucis. Nevar būt, ka viņš kilometra attālumā pa­laidis gar ausīm šo apdullinošo divtaktu motora tarkšķoņu. Stāvoklis riebīgs.

Pēkšņi no tumsas izlēca tāds kā kamols. Spriežot pēc skaļās elsoņas, laikam liels suns. Tas, kā redzams, nebija mācīts slepšus uzklupt un, pirms mēģināja iecirsties ar zobiem, skaļi ierējās. Vīrietis gāza tam ar virvi, kurai galā bija iesietas grieznes, un, šķiet, trāpīja. Zēli smilkstē­dams, suns nozuda tumsā. Par laimi, tas bija tikai izrāvis robu viņa biksēm. Vīrietis pārāk strauji rāvās uz priekšu, kājas sapinās, un viņš pakrita, apmeta kūleni, bet tūdaļ atkal uzlēca augšā un drāzās tālāk.

Taču izrādījās, ka suns nav viens, to bija kādi pieci vai seši. Pirmā neveiksmes izbiedēti, tie ar skaļām rejām riņ­ķoja viņam apkārt, gaidīdami īsto brīdi, lai kluptu virsū. Varbūt tas pats rudais suns no pussagruvušās būdas bija uzvedinājis tos uz viņa pēdām. Satvēris virvi kādu pus­metru no gala, vīrietis to grieza no visa spēka sev virs galvas. Tā atgaiņādamies no suņiem, viņš pārlēca pāri gliemežvāku kaudzei, izjoza cauri šaurajai ejai starp žo­giem, pārskrēja pāri pagalmam, kur žāvējās zemē izklāti salini, un beidzot sasniedza platu ceļu. Vēl mazliet — un ciems beigsiesl

Gar ceļa malu stiepās šaurs grāvis. No turienes pēkšņi izlīda divi bērni, kā likās — brālis un māsa. Viņš tos pa­manīja par daudz vēlu. Parāva virvi, lai bērnus neskartu grieznes, bet nekas neiznāca, un visi trīs ielidoja grāvī. Gravja dibenā bija ūdens tekne. Nokrakšķēja koks. Bērni iebrēcās… Ko viņi, velni, tā auro! Viņš no visa spēka tos atgrūda un izrāpās ārā. Un tajā mirklī triju kabatas bate­riju gaismas stari cits citam blakus aizkrustoja viņam ceļu.

Nodimdēja zvans. Skaļi raudāja bērni. Aizvien vēl rēja suņi. Katrs zvana šķindiens lika sāpīgi sarauties sirdij. Kukaiņu tūkstoši, gluži kā rīsa graudi, izbira no atvērta­jām alām. Vienai no kabatas baterijām, acīm redzot, bija reflektors gaismas fokusēšanai — stars te izplūda, te pēkšņi dūra kā ar smalku, nokaitētu adatu.

Mesties viņiem virsū, vai, un ar kājas spērieniem iz­svaidīt uz visām pusēm?… Ja izdotos izlauzties, tad tūlīt jau arī būtu ārā no ciema … Vai viņam nāksies nožēlot vai ne — to izšķirs šis mirklis … Nav ko vilcināties!… Pēc brīža būs par vēlu… Vēl drusciņ — un vajātāji var apiet viņu, tad viss pagalam!

Kamēr viņš svārstījās, kabatas baterijas sāka viņu ielenkt, tuvodamās no labās un kreisās puses; attālums saruka aizvien mazāks un mazāks. Vīrietis stiprāk sa­žņaudza virvi un saspringa, bet nekādi nevarēja izšķirties. Zābaku purngali grima aizvien dziļāk mīkstajā pamatā. Arvien augošajā atstatumā starp baterijām drūzmējās ļaužu ēnas. Vai daudz to? Bet ceļmalā tādas kā bedres aprises — ai nē, tas jau pikaps. Ja viņš arī izlauzīsies uz priekšu, viņu sagrābs no muguras. Aizmugurē viņš iz­dzirda mūkošo bērnu soļu dipu — viņi vairs neraudāja. Uz mirkli pazibēja izmisīga doma. Saķert viņus un iz­mantot par vairogu! Viņi būs ķīlnieki, un viņš neļaus tiem neģēļiem nākt sev klāt. Bet, kad pagriezās, lai sagrābtu bērnus, pamanīja jaunas ugunis, kas uzglūnēja viņam. Ceļš bija nogriezts.

Gluži kā vaļā palaista atspere, viņš metās atpakaļ un, ko kājas nes, skrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija nokļuvis šeit. Viņš darīja to gandrīz neapzināti, cerēdams atrast vietu, kur varētu šķērsot kāpu, kas bija it kā zemesraga turpinājums. Ar negantiem kliedzieniem viņam dzinās pa­kaļ vai viss ciems. No milzu piepūles kājas kļuva ļenganas, it kā tām būtu izrautas dzīslas. Bet varbūt tāpēc, ka viņa vajātāji bija negaidot pārsteigti, vīrietim tomēr izdevās saglabāt pietiekamu distanci un laiku pa laikam pamest aci atpakaļ — kur tie ir.

Cik daudz viņš noskrējis?… Jau ticis pāri vairākām kāpām. Un, jo zuda spēki, jo auga pārliecība, ka viss ir velti, ka viņš mīcās uz vietas, kā sapnī. Bet tagad nav īstā reize spriedelēt par to, cik lietderīgi viņš tērē savus spēkus. Mutē bija ar asinīm sajaukta medus garša. Viņš gribēja izspļaut siekalas, bet tās bija tik stīgras, ka nekādi nevarēja ar tām tikt galā. Vajadzēja vilkt ārā ar pirkstiem.

Vēl joprojām dauzīja zvanu, taču tas jau bija tālu, un reizēm tā skaņa izdzisa pavisam. Arī suņi bija palikuši tālu prom un rēja kaut kur krietnā gabalā. Dzirdama tikai paša aizelsu elpa — likās, it kā vīle skrāpētu metālu. Va­jātāju kabatas baterijas — visas trīs, — tāpat kā iepriekš, par gabaliņu cita no citas, šūpojās augšup, lejup, it kā netikdamas tuvāk, bet arī neattālinādamās. Gan bēglim, gan tiem, kas dzenas viņam pakaļ, vienlīdz grūti skriet. Uzvarēs tas, kam lielāka izturība. Bet tas nav mierinā­jums. Varbūt no ilgā sasprindzinājuma zudis gribas spēks, piezadzies vājums, vēlēšanās, kaut ātrāk viņš pavisam pagurtu. Bīstams simptoms… Bet, kamēr viņš vēl apzi­nās šīs briesmas, nav tik ļauni.

Zābaki smilšu pilni, pirksti sāp. Viņš atskatījās. Vajā­tāji palikuši kādus septiņdesmit astoņdesmit metrus iepa­kaļ, mazliet pa labi. Kāpēc tie aizklīduši sānis? Droši vien centušies skriet pa līdzenumu, un tā nu iznācis… Šķiet, arī viņi ir krietni noguruši… Saka taču, ka vajātāji pie­kūstot ātrāk… Viņš zibenīgi norāva zābakus un sāka skriet basām kājām… Ja zābakus iebāzīs kabatās, tie traucēs, un viņš tos aizgrūda aiz jostas. Mirkli atvilcis elpu, vienā pastiepienā pievārēja stāvu smilšu kalnu. Ja tā veiksies arī uz priekšu, tad viņš, šķiet, izbēgs no šiem riebekļiem …

Mēness vēl nebija uzlēcis, bet zvaigžņu gaisma visu izraibināja ar gaišiem un tumšiem plankumiem, un tālo kāpu virsotnes bija skaidri saskatāmas. Viņš skrēja it kā uz zemesragu. Atkal stūre velk pa kreisi. Tiklīdz viņš gri­bēja mainīt virzienu, pēkšņi aptvēra, ka līdz ar to saīsi­nās attālumu starp sevi un vajātājiem. Tad viņš beidzot saprata to plānu un izbijās.

Jā, viņa vajātāju ceļš, kas pirmajā mirklī likās izrau­dzīts nemākulīgi, īstenībā bija gudri izvēlēts, tie centās viņu piespiest pie jūras. Nenojauzdams šo plānu, viņš visu laiku bijis to rokās. Padomājis viņš saprata, ka arī kabatas baterijas tiem kalpo, lai viņam parādītu, kur tie atrodas. Tātad arī tas, ka vajātāji nedz nāk viņam tuvāk, nedz arī paliek iepakaļ, bet visu laiku turas zināmā attā­lumā, ir ar gudru ziņu.

Nē, padoties vēl par agru. Kaut kur jābūt ceļam, kas ved augšā klintīs, bet, ja nav citas izejas, var pa jūru peldus tikt apkārt zemesragam. Prom visas šaubas — pietiek tikai iztēloties, kā sagrābj viņu ciet un iemet atpa­kaļ bedrē.

_ Pēc augsta, lēzena smilšu kalna krauja nogāze… Pēc stāvā kalna — gara, nolaidena nogāze… Solis, vēl solis kā krelles virknējas cits aiz cita — īsta pacietības pār­baude. Vienā mirklī zvans apklusis. Nevar īsti noteikt, vai viņš dzird vēja gaudas, juras bangoņu vai tikai džinkst ausīs. Uzrāpies kādā smilšu paugurā, viņš apgriezās. Va­jātāju ugunis pazudušas. Brīdi nogaidīja — no tām ne zīmes. Vareni! Vai tiešām laimējies izbēgt?

Cerība liek straujāk pukstēt sirdij. Ja tas tiešām tā, tad nav ko pūsties. Vēlreiz ievilkt elpu — un uz priekšu, līdz nākamajai kāpai!

Bet kādēļ tik grūti skriet? Kājas tik smagas. Un sma­gums tāds neparasts. Tas nebija tikai nogurums — kājas patiešām bruka smiltīs. Gluži kā sniegā, viņš nodomāja, bet kājas jau bija smiltīs līdz puslieliem. Pārbijies viņš centās izvilkt vienu kāju, bet otra iemuka līdz celim. Kas tad tas?… Viņš bija dzirdējis, ka ir smiltis, kas spēj aprīt cilvēku… Vīrietis visiem spēkiem kārpījās ārā no smil­tīm, bet, jo vairāk nopūlējās, jo dziļāk iegrima. Kājas jau bija iestigušas gandrīz līdz gūžām.

Bet varbūt tās ir gluži vienkārši lamatas?!… Tie nav dzinuši viņu uz jūru, bet uz šejieni… Tie grib viņu iznī­cināt, nemaz neķēpājoties ar tvarstīšanu … Tā ir iznīci­nāšana vārda pilnā nozīmē. Burvju mākslinieks ar savu lakatu nevarētu to nostrādāt labāk… Vēl viens vēja brāziens — un arī galva būs zem smiltīm… Un tad vi­ņam pēdas nesadzīs pat policijas suns, kas konkursā saņē­

mis pirmo godalgu… Tie riebekļi jau te nerādīs savas acis!… Viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši. Kaut kāds muļķa ieklīdenis pats apmaldījies un pazu­dis… Un darīts, maitas, pat rokas nesasmērēs…

Slīkstu… slīkstu… Jau līdz jostas vietai smiltīs… Ko iesākt? … Ja izdotos palielināt smilšu un ķermeņa sa­skares laukumu, ķermeņa spiediens katrā atsevišķā punktā pavājinātos un viņš, jādomā, dziļāk negrimtu… Plaši izpletis rokas, viņš nogūlās ar krūtīm uz smiltīm… Bet bija jau par vēlu. Un, kaut gan viņš gulēja uz vēdera, ķer­meņa apakšdaļa bija sastingusi vertikālā stāvoklī. Lauza krustos, un viņš nevarēja ilgāk palikt, saliekts taisnā leņķī. Neviens, pat trenēts sportists, nespētu ilgi izturēt tādu stāvokli.

Kāda tumsa … Visa pasaule aizvērusi acis un aizbā­zusi ausis… Nosprāgsti te, un neviens pat nepaskatīsies uz tavu pusi! Bailes, kas bija slēpušās kaut kur dziļi rīklē, piepeši izlauzās uz āru. Vīrietis pavēra muti un iegaudo­jās kā dzīvnieks:

— Palīgāl

Nodeldēta frāze!… Nu lai ir nodeldēta… Kad nāve zobu galā, nav jāmeklē oriģinalitāte. Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve mats matā līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi. Drīz smiltis sasniegs krūtis, smakru, degungalu… Diezgan! Pietiek!

— Palīgā!… Apsolu visu, ko gribat!… Es jūs lūdzu, palīdziet!… Es jūs lūdzu!

Vīrietis neizturēja. Viņš iešņukstējās, tad sāka raudāt pilnā balsī. Viņš ar Šausmām saprata, ka viss pagalam. Vai nav vienalga — kas gan viņu te redz? … 2ēl, pro­tams, ka tas notiek bez šādos gadījumos nepieciešamās procedūras… Kad mirst uz nāvi notiesātais, viņš var at­stāt savas piezīmes … Seit brēc, cik gribi… nevienam nav gar tevi daļas. Slikti!

Viņš pat sevišķi neizbrīnījās, aizmugurē pēkšņi izdzir- dis balsis. Viņš bija uzvarēts. Kauns šķita esam sadedzis un pārvērties pelnos kā spāres spārniņš, kam pielikta uguns.

— Ei, ķeries klāt!

Garš dēlis slīdēja lejup un atdūrās viņam sānā. Gais­mas stars zīmēja smiltīs apli un apspīdēja dēli. Vīrietis

ar pūlēm pagrieza sastingušo rumpi uz to pusi, no kurie­nes atskanēja balsis, un žēli palūdza:

— Piedodiet, bet varbūt jūs mani izvilksiet ar šo virvi…

— Kur nu, neesat jau nekāds celms, kas jālauž ārā.

Aizmugurē iesmējās. Precīzi nevarēja noteikt, bet tur

bija kādi pieci vai seši cilvēki.

— Kāds brīsniņš jāpaciešas, jau aizgāja pēc lāp­stām… Lieciet elkoņus uz dēļa, un būs labi…

Viņš atbalstījās ar elkoņiem pret dēli, kā bija ieteikts, un iespieda seju delnās. Mati bija slapji no sviedriem. Viņš nejuta neko citu kā vien vēlēšanos drīzāk izkļūt no šī pazemojošā stāvokļa.

— Vai zināt?… Jūsu laime, ka mēs skrējām pakaļ. Te ir tāds staignājs, ka pat suņi met līkumu… Jums drau­dēja pamatīgas briesmas… Kazi, cik cilvēku, nekā ļauna nenojauzdami, te iemaldījušies un tā arī nav atgriezušies. Šeit, kalnu pakājē, dikti rāma vietiņa, nu un sadzen smil­tis… Kad atnāk ziema, saputina sniegu… Uz tā atkal smiltis… Tad atkal sniegu un tā kādus simt gadus — kā lāgā neizcepta kārtaina vafele… Tā mums, reče, stās­tīja bijušā arteļa priekšsēdētāja dēls, nu tas, kurš aiz­brauca uz pilsētu mācīties… Interesanti, vai nav tiesa?… Ja pamēģinātu aizrakties līdz dibenam, kazi, at­rastu ko vērtīgu.

Kālab viņš to visu saka? Runā tā, it kā mazgātu rokas nevainībā! Varētu gan izbeigt savus spriedelējumus… Būtu labāk pavilkuši uz zoba, tas te krietni labāk iederē­tos… Vai arī — lai lasās prom un atstāj mani vienu ar sabrukušajām cerībām.

Visi sarosās — redzams, atnestas lāpstas. Trīs vīri, piestiprinājuši pie pazolēm dēļus un ar pūlēm noturēdami līdzsvaru, zināmā attālumā sāka atrakt no viņa smiltis. Slānis pēc slāņa. Gan sapņi, gan kauns, gan izmisums — viss bija apbedīts zem šīm smiltīm. Un viņš pat nebrīnī­jās, kad viņu satvēra aiz pleciem. Ja pavēlētu, viņš varētu nolaist bikses un turpat visu acu priekšā nokārtot savas dabiskās vajadzības. Debesis kļuva gaišākas — tūlīt droši vien uzlēks mēness. Ar kādu seju mani sagaidīs sie­viete?… Vai nav vienalga, ar kādu… Tagad mani var pātagot, cik uziet, — viss jāpacieš.

Cilvēku apsēja zem padusēm ar virvi un kā maisu no jauna ielaida bedrē. Visi klusēja. Likās, ka tie piedalās viņa apbedīšanā. Bedre dziļa, tumša. Mēness gaisma tina kāpas plānā, spožā zīdā; vēja iezīmētos rakstus, pat smiltīs iemītās pēdas tā vērta zaigojošā, kroku krokās sastingušā stiklā. Un tikai bedre, kam netika iekļauties kopējā ainavā, viena pati grima tumsā. Taču vīrieti tas viss atstāja vien­aldzīgu. Kad viņš pacēla acis un paskatījās uz mēnesi, viņam sāka reibt galva un kļuva nelabi — tik ļoti viņš bija noguris.

Šai aklajā tumsā sievietes stāvs iezīmējās kā melnum melns plankums. Viņas pieturēts, vīrietis kaut kā aizvilkās līdz gultai, bet pašu sievieti nez kādēļ neredzēja. Un ne tikai sievieti — viss bija izplūdis kā miglā. Pat nokritis uz matrača, viņš «aizvien vēl skrēja pa smiltīm… Arī miegā skrēja. Gulēja nemierīgi. Skaidri atcerējās lejup laisto un augšup vilkto grozu čīkstoņu, tālas suņu rejas. Zināja, ka sieviete ienāca ap pusnakti, lai paēstu, un aiz­dedza pie gultas stāvošo lampu. Bet īsti pamodās tikai tad, kad piecēlās, lai nodzertos ūdeni. Iet sievietei talkā viņš nejaudāja.

Viņš aizdedza lampu un aizsmēķēja, aplaizdams ap­kārt izklaidīgu skatienu. Resns, bet varen ņiprs zirneklītis tekalēja ap lampu. Ja tas būtu tauriņš — vīrietis nebrīnī­tos, bet tas, ka gaisma pievilinājusi zirnekli, — bija sa­vādi. Viņš jau gribēja tam pielikt degošo cigareti, taču pārdomāja. Zirneklis ar sekunžu rādītāja precizitāti meta lokus ap lampu piecpadsmit, divdesmit centimetru attā­lumā no tās. Bet varbūt zirnekli pievelk kas cits, ne tikai gaisma? Jā, zirneklis sagaidīja savu gaidāmo — pie uguns atlidoja naktstauriņš- Pāris reižu viņš triecās pret lampas stiklu — lielā ēna iezīmējās uz griestiem, — tad nokrita uz metāla paliktņa, un vairs nekādu dzīvības zīmju. Kāds dīvains tauriņš — tik pretīgs. Vīrietis piespieda pie tā cigareti. Nervu centri bija paralizēti, un viņš pasvieda kukaini, kas vēl rāvās čokurā, zirneklim. Norisinājās drāma, ko vīrietis jau bija paredzējis. Acumirklī zirneklis pielēca klāt un ieķērās vēl dzīvajā tauriņā. Tad zirneklis atkal sāka mest lokus, stiepdams līdzi savu upuri, kas vairs nekustējās. Viņš, acīm redzot, jau iepriekš tīksminājās par to, kā aprīs sulīgo tauriņu.

Vīrietis pat nebija zinājis, ka ir tādi zirnekļi. Cik pras­mīgi tīmekļa vietā var izmantot lampu. Aužot tīklu, atliek tikai gaidīt, ka tajā kas ieskries, bet ar lampas palīdzību upuri pats var atvilināt. Tam nepieciešams tikai piemērots gaismas avots. Dabā diemžēl tādu nav. Mēness vai meža ugunsgrēki diez vai noderēs. Nav izslēgts, ka šis zirneklis pārstāv kādu jaunu sugu, kas izstrādājusi savus instin­ktus, evolucionējot līdzi cilvēkam … Izskaidrojums, šķiet, nav slikts… Bet kā tad lai izskaidro, ka gaisma pievelk tauriņus?… Tauriņš ir gluži kas cits nekā zirneklis, diez vai lampas gaisma sekmē viņa saglabāšanos. Pie tam šī parādība novērojama tikai pēc mākslīgās gaismas rašanās. To pierāda kaut vai tas, ka tauriņi nesalasījās baros un neaizlidoja uz mēnesi.

Vēl varētu saprast, ja šāds instinkts piemistu kādai vienai šo kukaiņu sugai. Bet tas taču kopējs visiem tau­riņiem, kuru ir kādi desmit tūkstoši sugu. Tātad tas ir noteikts, negrozāms likums. Akla, neprātīga spārnu plivi­nāšana, ko rada mākslīgā gaisma. Noslēpumaina sakarība starp gaismu, zirnekļiem un tauriņiem… Ja likums var izpausties tik aplam, kam tad lai tic?

Vīrietis aizvēra acis… Uzpeldēja neskaidri mēness mirguļi…

Kad viņš pastiepa roku, lai tos satvertu, tie iezibējās un pazuda … Gluži kā spāniešu mušu ēnas smiltīs …

Viņu uzmodināja raudas.

— Ko tu raudi?

Sieviete centās slēpt apjukumu un piecēlās.

— Piedodiet… Gribēju jums uzvārīt tēju …

Viņas nomāktā balss, kurā skanēja asaras, padarīja vīrieti domīgu. Kad sieviete noliecās, lai aizkurinātu krās­niņu, viņas mugura savādi raustījās, un viņš ilgi nevarēja saprast, kas noticis. Gaisma viņam atausa pamazām, it kā viņš laiski šķirstītu appelējušas grāmatas lapas. Bet labi vēl, ka var tās pāršķirt. Un pēkšņi viņam kļuva sevis neizsakāmi žēl.

— Nekas neiznāca …

— Jā …

— Un tik muļķīgi viss izgāzās.

— Nevienam jau nav izdevies… nevienu pašu reizi…

Viņa runāja caur asarām, taču balsī skanēja pārlie­cība, it kā viņa izskaidrotu un attaisnotu viņa neveiksmi.

Saki, ko gribi, — aizkustinoša līdzjūtība. Būtu nekrietni nelikties to manām.

— Zēl gan… Es jau biju nolēmis, ja vien izdosies aiz­bēgt, tūlīt nopirkt un atsūtīt tev radio…

— Radio?

— Tu taču par to jau sen sapņo.

— Nav liela bēda, nevajag… — Sieviete runāja bikli, kā atvainodamās. — Ja sparīgi ķeršos pie darba, nopirkšu tepat… Ja ņem uz nomaksu, tad pirmajai iemaksai, šķiet, naudas jau pietiek.

— Jā, zināms, ja uz nomaksu…

— Vai nenomazgāsimies, kad ūdens būs sasilis?

Pēkšņi viņam uznāca skumjas, pelēkas kā mijkrēslis.

Laizīsim viens otra brūces. Bet, ja mūždien laizīs viens otra nedzīstošās brūces, tad jau arī no mēles nekas nepa­liks pāri.

— Nu labi, nevajag mierināt… Dzīvi jau nevar no- - dzīvot ar vieniem mierinājumiem… Tur ir sava dzīve, šeit — sava, un aizvien šķiet, ka sveša dzīve ir saldāka … Vispretīgākais ir domāt: ko tad, ja tāda būs visa dzīve?… Kas gan tā par dzīvi? Bet to jau neviens nezina… Ek, labāk līdz kaklam apkrauties ar darbu un par visu to ne- lauzīt galvu …

— Vai nomazgāsimies? …

Sieviete to sacīja tāpēc, lai viņu uzmundrinātu. Maigi, mierinoši. Vīrietis lēnām atpogāja kreklu, novilka bikses. Viņš no galvas līdz papēžiem bija vienās smiltīs. (Ko tagad dara tā otra?) Viss, kas bija bijis līdz vakardienai, šķitās esam tāla pagātne.

Sieviete saziepēja dvieli.