Sieviete smiltīs

10

Paslepus, ar acu kaktiņu vērodams, kā sieviete mizo kartupeļus, vīrietis mokoši domāja: vai viņam jāpieņem ēdiens, ko tā gatavo.

Pašreiz ir tieši tāds brīdis, kad nepieciešams miers un aukstasinība… Sievietes nolūks skaidrs, un jāmet pie malas svārstīšanās, nav ko mierināt sevi ar tukšām cerī­bām, jāskatās acīs faktiem un jāizstrādā reāls plāns, kā izkļūt no šejienes… Apvainojumus pretlikumīgā rīcībā atstāsim nākotnei… Bet bads vienīgi nokauj gribu … traucē saņemt dūšu. Taču, no otras puses, ja viņš katego­riski protestē pret šādu stāvokli, laikam gan vajadzētu atteikties no ēdiena. Būtu smieklīgi izrādīt savu sašutumu un tomēr ēst. Pat suns, kad to baro, luncina asti.

Tomēr nesteigsimies… Nav ko ieņemt tik krasas aizsardzības pozīcijas, kamēr nav skaidrs, cik tālu grasās iet sieviete… Nevar būt pat runas, ka varētu ko ņemt no viņas par baltu velti, nekādas labdarības… Kārtīgi samaksāt par katru kumosu… Un, ja samaksāts, viņam nav iemesla justies parādniekam, ne mazākā mērā. Pat boksa komentētājs televīzijas pārraidēs ne vienu reizi vien teicis, ka uzbrukums ir labākā aizstāvēšanās.

Un tā, atradis teicamu iemeslu, lai nebūtu jāatsakās no ēdiena, viņš atviegloti uzelpoja. Pēkšņi viņam it kā atausa gaisma, viņš satvēra domas pavedienu, kas visu laiku bija slīdējis projām. Vai gan viņa galvenais ienaid­nieks nav smiltis? Bet, ja tā, tad nav ko sev velti izdomāt dažādus neveicamus uzdevumus — kā, piemēram, tikt ārā pa durvīm, kas aizšautas ar dzelzs bultām, vai vēl ko tādā garā. Ja virvju kāpnes aizvāktas, var iztaisīt no koka. Tā kā smilšu siena pārāk krauja, to var norakt, lai kļūtu lēzena … Vajag tik druscītiņ palauzīt galvu, un viss no­kārtosies … Varbūt tas ir pārāk vienkārši, bet, ja šādā ceļā var tikt pie mērķa, tad, jo vienkāršāk, jo labāk. Kā redzams no piemēra ar Kolumba olu — vispareizākais at­risinājums nereti ir vienkāršāks par vienkāršu. Ja vien nenobīstas grūtību, ja cīnās ar pilnu krūti… tad vēl nekas nav zaudēts.

Sieviete beidza mizot kartupeļus, sagrieza tos un, pie­likusi klāt ar visām lapām sasmalcinātus rutkus, sabēra lielā čuguna katlā, kas bija pakārts virs pavarda. Viņa uzmanīgi izņēma no polietilēna maisiņa sērkociņus, iekūra uguni, sērkociņus atlika atpakaļ un uzmauca maisiņam gumiju. Tad iebēra sietiņā rīsus un uzlēja tiem virsū ūdeni. Droši vien tādēļ, lai noskalotu smiltis. Vira katlā sāka bur­buļot, uzplūda nepatīkama rutku smaka.

— Ūdens, tiesa, palicis pavisam maz, bet varbūt jūs tomēr nomazgāsiet seju?

— Nē, tad jau labāk padzeršos …

— Ai, piedodiet… Dzeramais ūdens ir citā vietā. — No mazgājamās ierīces apakšas viņa izvilka lielu, poli­etilēnā ievīstītu katlu. — Ūdens nav visai auksts, toties es to uzvārīju, lai varētu dzert.

— Bet, ja tvertnē nepaliks nemaz ūdens, nebūs ar ko nomazgāt traukus.

— Nē, traukus es noberžu ar smiltīm, un tie kļūst pa­visam tīri.

To teikusi, sieviete pagrāba no palodzes sauju smilšu, iebēra šķīvī, ko turēja rokā, izdarīja dažas apļveidīgas kustības, griezdama smiltis riņķī, un parādīja viņam šķīvi. Viņš netika īsti gudrs, vai tas kļuvis tīrāks vai ne, beidzot tomēr nolēma, ka droši vien. Katrā ziņā šāda smilšu iz­mantošana pilnā mērā atbilda viņa senajam priekšstatam par tām.

Eda viņš atkal zem saulessarga. Vārītas saknes un žāvētas zivis… Viss bija aizdarīts ar smiltīm. Viņi būtu varējuši pusdienot reizē, ja saulessargu pakārtu pie gries­tiem, vīrietis nodomāja, taču baidījās, ka sieviete to no­vērtēs kā tuvināšanās mēģinājumu. Lētā tēja, lai gan izskatījās stipra, bija gandrīz bez kādas garšas.

Kad viņš bija beidzis, sieviete apsēdās pie mazgāja­mās ierīces un, pārmetuši pāri galvai polietilēna skrandu, sāka rāmi ēst. Tagad viņa atgādina kādu kukaini, vīrietis nodomāja. Vai patiesi viņa taisās tā aizvadīt visu dzīvi?… Tiem tur augšā šis ir tikai mazītiņš milzī­gās zemes ielāpiņš, bet no bedres dibena nav redzams nekas — vienīgi bezgalīgās smiltis un debesis. Vienmuļa dzīve, it kā uz visiem laikiem acu priekšā sastingusi aina. Un tā dzīvo sieviete, kurai nav pat nekā, ko atcerēties — savu mūžu viņa nav dzirdējusi silta vārda. Viņai droši vien, gluži kā meitenei, aizpukstējās sirds, kad par seviš­ķas labdarības zīmi atdeva mani — slazdā noķerto… Cik žēl viņas …

Viņam gribējās ko sacīt sievietei, un, lai pārmestu tiltu, viņš nolēma aizpīpēt. Tik tiešām, polietilēns šeit ir pirmās nepieciešamības priekšmets, bez tā nekādi nevar iztikt. Lai cik ilgi viņš turēja liesmojošo sērkociņu pie cigaretes, tā neaizdegās. Viņš sūca no visa spēka, tā ka vaigi ievilkās starp zobiem, bet, visām pūlēm par spīti, sajuta tikai dūma garšu. Un arī šis dūms, treknais niko­tīna dūms tikai kairināja mēli, nekādi neaizstādams īstu pīpēšanu. Garastāvoklis bija sabojāts, un ne tik vien kā neizdevās pārmest tiltu, viņam vispār zuda vēlēšanās runāt.

Novākusi netīros traukus un nolikusi tos zemē, sieviete bez steigas sāka bērt tajos smiltis. Ar redzamu piespieša­nos viņa nedroši teica:

— Jūs zināt… Laiks jau būtu noraust smiltis no bē­niņiem …

— Noraust smiltis? Nu ko tad, lūdzu — «Kāda man tur daļa,» vīrietis vienaldzīgi nodomāja. «Lai sapūst sijas, lai sagāžas balsti — man maza bēda.»

— Ja es jūs traucēju, varbūt man kur aiziet?

— Atvainojiet, lūdzu, bet…

Nav ko tēlot! Negribēja pat manīt likt. Bet pašai tāda sajūta, it kā būtu uzkodusi sapuvušu sīpolu. Sieviete ar ierastām, izveicīgām kustībām aizsēja muti un degunu ar divkārt salocītu dvieli, iežmiedza padusē slotu, paņēma dēļa galu un pakāpās uz sienas skapja plaukta; skapim bija palikušas tikai vienas durvis.

— Godīgi runājot, ja gribat zināt manas domas, — tāda māja lai labāk sabrūk.

Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pār­vērtusies kukainī…

— Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs te visi kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu … Tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci… Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā … Krancim vien­mēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt… Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns — nezinu, kas tam uznāca, — piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā … Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. — Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti— kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriek­šējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. — Nu labi… Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta … Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits — lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! Nekas, vēl mazliet — un ķer nu vēju laukā!… Velti jūs mani vērtē­jat tik zemu … Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm… Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes …

— Cigaretes! — Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. — Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni…

— Cigaretes? … Un cigaretes arī? … — Vīrietis, pa­šam negaidot, nosprauslojās. — Runa jau nav par to… Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu… Vai patiesi nav skaidrs?… Es gribu teikt, ka nocirptās spal­vas dēļ nav vērts pūlēties.

Sieviete klusēja, un nelikās, ka viņa grasītos ko teikt sev par attaisnojumu. Viņa mirkli nogaidīja un, kad bija pārliecinājusies, ka vīrietis beidzis, nesatricināmā mierā atkal ķērās pie darba, no kura bija atrauta. Viņa atbīdīja lūkas vāku griestos virs skapja, ielīda līdz jostasvietai iekšā un, turēdamās uz elkoņiem un neveikli tirinādama kājas, rāpās augšā. Gan še, gan tur sīkām urdzi- ņām sāka tecēt smiltis. Viņam iešāvās prātā, ka bēniņos droši vien mājo kādi neparasti kukaiņi… Smiltis un sa­puvis koks… Nu nē, diezgan! Neparastā jau tā līdz kaklam.

Tad no griestiem te vienā, te otrā vietā atrisa dau­dzas smilšu lentes. Bija ļoti savādi, ka šī raženā straume plūst gandrīz bez skaņas. Vienā mirklī uz salmu pīteņiem, kas sedza grīdu, kā bareljefs pacēlās dēļu griestu nospie­dums — ar visām spraugām un zaru caurumiem. Deguns un acis vīrietim bija smilšu pilnas. Viņš ar joni metās laukā.

Pirmajā mirklī bija tāda sajūta, ka ielēcis ugunskurā un jau sāk kust pēdas. Bet kaut kur iekšā bija palikusi cilindriska ledus plēksnīte, kas nepadevās pat tādai sve- loņai… Kaut kur iekšā kaisa kauns… Šī sieviete ir kā dzīvnieks… Viņa nezina, kas tas ir — vakar un ko no­zīmē — rīt, viņa dzīvo ar domu par šodienu… Pasaule, kur valda pārliecība, ka cilvēku drīkst aizmēzt prom, tik­pat kā noslaucīt krītu no skolas tāfeles… Pat sapni nebija rādījies, ka mūsu dienās vēl kaut kur perinās tāds mežonīgums. Nu labi… Ja tā ir pazīme, ka viņš atgu­vies pēc nervu satricinājuma un viņā beidzot atgriezies miers, tad šis kauns nav nemaz tik slikts.

Tomēr nav ko velti tērēt laiku. Labi būtu ar visu tikt galā līdz tuifisai. Piemiedzis aci, viņš centās aptuveni no­teikt augstumu viļņainajai smilšu sienai, ko it kā klāja viegls šķidrauts, kas atgādināja izkausētu stiklu. Jo ilgāk

viņš sienu vēroja, jo augstāka tā likās. Grūti, protams, griezt krūti pretī dabai un lēzenu nogāzi pārvērst kraujā, bet viņš taču grib stāvu nogāzi padarīt lēzenu — neko vai­rāk. Sevišķu iemeslu nolikt ieročus it kā nebūtu.

Visdrošākais būtu sākt no augšas. Bet, tā kā to nevar izdarīt, nav citas izejas kā sākt no apakšas. Vispirms viņš paraksies apakšā, cik nepieciešams, un pagaidīs, kamēr smiltis no augšas nogāžas lejā, tad atkal raks, un atkal smiltis gāzīsies lejā … Atkārtodams to vēl un vēl, viņš pacelsies arvien augstāk un augstāk un galu galā nokļūs augšā. Bez šaubām, šajā ceļā gaida nogruvumi un smilšu straumes gāzīs viņu lejā. Bet, kaut arī tās sauc par straumēm, smiltis tomēr nav ūdens. Viņam nav gadījies dzirdēt, ka smiltīs slīktu.

Lāpsta kopā ar kannām stāvēja pie mājas ārsienas. Asi uztrītais asmens spīguļoja kā marmora lauska.

Kādu laiku viņš raka, muguru neatliekdams, ar sirdi un dvēseli nododamies darbam. Smiltis bija ļoti irdas, un darbs gāja no rokas. Katrs lāpstas dūriens smiltīs, katrs sēciens mērīja laiku. Tomēr rokas aizvien biežāk smeldza nogurumā. Viņam likās, ka rok jau diezgan ilgi, bet re­zultāti īsti nebija manāmi. Nogruva tikai nelieli smilšu blāķi tieši tajā vietā, kur viņš raka. Tas viss stipri vien atšķīrās no vienkāršās ģeometriskās shēmas, ko viņš bija zīmējis savā prātā.

Uztraukties vēl par agru, viņš nolēma mazliet atpūs­ties un izgatavot bedres modeli, lai pārbaudītu savus ap­rēķinus. Materiālu, par laimi, cik uziet. Viņš izraudzījās vietu zem mājas dzegas, ēnā, un sāka rakt bedri — centimetrus piecdesmit lielu. Bet nez kādēļ nogāzes slī­pums viņam nepadevās vajadzīgajā leņķī. Vislielākais, četrdesmit pieci grādi — kā piestai, kas augšgalā papla­šinās.

Kad viņš mēģināja parakties zem bedres sienām, pa tām plūda smiltis, bet nogāzes slīpums palika nemainīgs. Likās, smiltīm ir kaut kāds stabils leņķis. Smilšu grau­diņu svars un pretestība, kā redzams, ir proporcionāli. Bet, ja tā, tad arī šai sienai, ko viņš grib pieveikt, ir tāds pats slīpuma leņķis.

Nē, tas nevar būt… Vai tik nav redzes māns? Taču nē, tā nemēdz būt… Skaties uz kuru nogāzi skatīda­mies — no apakšas tā aizvien liksies stāvāka, nekā ir īstenībā.

Un vispār — varbūt to visu nosaka kvantitāte?… Ja atšķiras daudzums, dabiski, atšķiras arī spiediens. Ja at­šķiras spiediens, tad arī svara un pretestības proporcija neizbēgami mainās. Iespējams, ka šeit sava nozīme ari smilšu graudiņu uzbūvei. Ja ņem, piemēram, sarkanos mā­lus. Sarkanajiem māliem to dabiskajā stāvoklī un sarka­najiem māliem pēc to ieguves ir pavisam citāds pretes­tības lielums. Turklāt vēl jāņem vērā mitrums… Un tā modelis var būt pakļauts gluži citiem likumiem.

Un tomēr mēģinājums nebija veltīgs. Viņš saprata, ka nogāzes sienas slīpums ir superstabils, — arī tas jau bija liels ieguvums. Vispār nav jau tik grūti superstabilitāti pārvērst parastā stabilitātē.

Vajag tikai viegli saskalināt pārsātinātu šķīdumu, iz­dalās kristāli, un šķīdums kļūst piesātināts.

Piepeši, sajutis, ka viņam kāds nostājas līdzās, vīrietis pagriezās. Durvīs stāvēja sieviete un vērīgi lūkojās uz viņa pusi. Viņš nebija pat dzirdējis, kad tā iznāca no mājas. Negaidīti pārsteigts, viņš apjukumā pakāpās atpa­kaļ, apmulsis paskatījās apkārt. Un tad viņš pamanīja, ka no aizmugures, no austrumu puses smilšu kraujas, viņā noraugās trīs galvas. Tās bija aptītas ar dvieļiem, kuru gali aizsedza sejas lejasdaļu, un tādēļ viņš nebija īsti pārliecināts, vai tie ir vakardienas veči vai ne. Tomēr, kā rādās, tie paši. Uz mirkli vīrietis nokrita kā no plaukta, bet tūlīt saņēma sevi grožos un nolēma, nepievēršot tiem uzmanību, turpināt darbu. Tas, ka viņu vēro, pat it kā skubināja strādāt ašāk.

Sviedri pilēja no degungala, lija acīs. Nebija vaļas tos noslaucīt, un viņš raka aizvērtām acīm. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut atelpu rokām. Redzot, cik veikli viņš strādā, tie sapratīs, cik paši ir aprobežoti, cik zemiski.

Viņš paskatījās pulkstenī. Pie biksēm noslaucīja stiklu. Tikai desmit minūtes pāri diviem. Tās pašas desmit mi­nūtes pāri diviem kā agrāk, kad skatījās pulkstenī. Viņam uzreiz zuda pārliecība par saviem ātrajiem tempiem. Ja skatās ar gliemeža acīm, tad laikam saule riņķo ar beis­bola bumbas ātrumu. Viņš satvēra lāpstu un no jauna metās uzbrukumā smilšu sienai.

Pēkšņi nogāzās smilšu lavīna. Atskanēja dobjš blāk- šķis, it kā būtu kritis milzīgs gumijas priekšmets, un kaut kas ar visu spēku uzgāzās viņam uz krūtīm. Lai saprastu, kas noticis, vīrietis pacēla galvu un dzīrās paskatīties augšup, tomēr noteikt, kur īsti ir augša, tā arī nevarēja. Viņš gulēja sakņupis paša vēmekjos, bet visapkārt plu­doja tāda kā nespodra, pienaina gaisma.