Sieviete smiltīs

28

Oktobris.

Pa ieilgušās vasaras dienu smiltis bija tā sa- kaitušas, ka basām kājām nevarēja uz tām nostāvēt ne piecas minūtes. Bet vajadzēja tikai norietēt saulei, lai drēgns aukstums ieplūstu pa šķirbainajām sienām, un, pirms iekurināja pavardu, bija jāizžāvē savilgušie pelni. Rītos un vakaros bezvēja laikā straujās temperatūras maiņas dēļ cēlās migla, kas atgādināja mutuļojošu upi.

Vīrietis taisīja aiz mājas lamatas vārnu ķeršanai. Viņš tas nosauca par «Cerību». Lamatas ,bija darinātas ļoti vienkārši, ņemot vērā smilšu īpašības. Viņš izraka padziļu bedri un ielika tur koka muciņu. Ar trim ķīlīšiem, tik lie­liem kā sērkociņš, viņš nostiprināja vāciņu, kas bija drus­ciņ mazāks, nekā vajadzētu būt, lai atbilstu muciņai. Pie katra ķīlīša piesēja tievu diegu. Diegi stiepās pāri sprau­gai uz vāciņa centru un bija savienoti ar stiepli ārpusē. Stieples galā uzsprauda ēsmu — kaltētu zivi. Visu ierīci rūpīgi apbēra ar smiltīm, atstājot tikai ēsmu ārpusē seklā smilšu iedobītē. Līdzko vārna satver ēsmu, tajā pašā brīdī puļķīši pajūk uz visām pusēm, vāciņš iekrīt muciņas di­benā, grūst smiltis, un vārna ir dzīva aprakta… Viņš vairākkārt izmēģināja savu ietaisi. Tā darbojās nevaino­jami … Viņš jo dzīvi iztēlojās šo nelaimīgo vārnu, ko tik strauji apraka smiltis, ka tā pat spārnus nepaguva sa­vēcināt.

Ja palaimēsies noķert vārnu, varēs uzrakstīt vēstuli un piesiet tai pie kājas… Nu, protams, viss atkarīgs no tā, vai laimēsies. Maz gan izredžu, ka izlaistā vārna otrreiz nokļūs cilvēka rokās… Ej nu sazini, uz kurieni tā lidos… Parasti vārnu lidojuma loks ļoti šaurs … Turklāt nav iz­slēgts, ka šie ciema tipi salīdzinās divus faktus: mana vārna aizbēgusi, bet barā parādījusies vārna, kurai pie kājas piesieta balta papīra strēmele, un viņiem uzreiz kļūs skaidrs mans nodoms… Un var gadīties, ka viss, kas tik rūpīgi apsvērts, ar tādu pacietību gatavots, būs vējā…

Pēc neveiksmīgās bēgšanas vīrietis bija kļuvis ļoti pie­sardzīgs. Viņš piemērojās dzīvei bedrē, it kā iegrima zie­mas miegā un rūpējās tikai par to, lai izkliedētu ciemi- nieku aizdomas. Mēdz sacīt, ka vienas un tās pašas dar­bības bezgalīga atkārtošana esot vislabākā maskēšanās. Un, ja viņš dzīvos tādu dzīvi, kur nemitīgi tiks atkārtots viens un tas pats, nav izslēgts, ka galu galā viņu aiz­mirsīs.

Atkārtošanās var nest arī citādu labumu. Nu, piemē­ram, divus pēdējos mēnešus sieviete, galvu nepacēlusi, diendienā ver krelles un tā aizrāvusies ar savu darbu, ka pat seja pietūkuši. Garā adata zib vien, kad viņa ar tās aso galu uzķer kartona kārbā sabērtās, metāliski spīguļo­jošās krelles. Viņas ietaupījumi jau sasnieguši divi tūk­stoši jenu. Pastrādās vēl pāris nedēļu — un nauda pirma­jai iemaksai par radiouztvērēju būs rokā.

Adata, kas dietin dēja ap kārbu ar krellēm, šķita esam kaut kas tik nozīmīgs, it kā šī kārba būtu pasaules centrs. Atkārtošanās bija tagadnes rota, tā piešķīra apkārtnei rea­litāti. Un arī vīrietis nolēma aizmirsties vienmuļā fiziskā darbā. Nomēzt smiltis no bēniņiem, sijāt rīsus, mazgāt, tas' bija kļuvis par viņa ikdienas pienākumu. Kamēr viņš strādāja, dungodams sev zem deguna, laiks traucās žig­lāk. Sev par prieku viņš sameistaroja nelielu polietilēna pārjumu, lai miegā viņiem uz galvas nebirtu smiltis, un izgudroja ierīci zivju vārīšanai karstās smiltīs.

Lai nebendētu sev nervus, viņš kopš tā laika vairs ne­lasīja avīzes. Pietika paciesties vienu nedēļu, un avīzes gandrīz vairs nevilināja. Bet pēc mēneša jau bija aizmir­sis, ka tādas ir pasaulē. Kādreiz viņš bija redzējis gravī­ras reprodukciju, gravīra saucās «Vientulības elle», un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Sim cil­vēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan «Vientulības elle»? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumu Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība — tā ir neremdināmās alkas pēc sava sapņa.

Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek — ja pukst sirds. Pīpē tabaku, kad kaitina domāšanas ritms. Nervozi nodreb, nerodot apmierinājumu dzimumaktā. Gan elpošana, gan iešana, gan zarnu peristaltiskās kustības, gan darbdienas, kas mijas cita ar citu, gan svētdiena, kas atkartojas pēc katrām sešām dienām, gan eksāmeni, kas skolas tiek likti ik pēc četriem mēnešiem, — tas viss nevis nomierināja viņu, bet gan ierosināja uz jaunu un jaunu jau ierastā atkārtošanu. Izpīpēto cigarešu skaits auga, vi­ņam rādījās murgaini sapņi, kuros viņš kopā ar kādu sievieti, kam bija netīri nagi, meklēja vientuļus, svešām acīm apslēptus kaktiņus. Un, kad beidzot viņš konstatēja saindēšanās simptomus, domās tūlīt pievērsās debesīm, ko veido vienkāršas cikliskas eliptiskas kustības, un kāpām, kur valda vienu astotdaļu milimetra gari viļņi.

Viņš guva zināmu baudu nebeidzamajā cīņā ar smil­tīm, savā ikdienas darbā, kas bija pārvērties par labu mācību, bet nevar teikt, ka tā būtu bijusi gatavā pašmo- cība. Viņš nebrīnītos, ja atklātu, ka tas ir ceļš uz izvese­ļošanos. Taču kādu rītu kopā ar produktiem viņa rokā no­kļuva karikatūru žurnāls. Žurnāls kā jau žurnāls, nekā sevišķa. Vāks pārplēsts, izraibināts netīru pirkstu nospie­dumiem — viņi būs to dabūjuši no kāda vecu krāmu uz­pircēja. Kaut gan žurnāla izskats nav nekāds pievilcīgais, šāda cieminieku rīcība jānovērtē kā rūpes par viņu. Vis­vairāk vīrieti samulsināja tas, ka, lasīdams žurnālu, viņš aiz smiekliem vārtījās pa grīdu, spārdījās ar kājām, it kā būtu sākušās konvulsijas.

Karikatūras bija ļoti muļķīgas. Tukšas, vulgāras, sliktā izpildījumā — ja viņam pajautātu, kas tajās jocīgs, viņš nevarētu atbildēt. Padevusies bija tikai viena karikatūra, kurā bija uzzīmēts pakritis zirgs, kam saļodzījušās kājas, kad tam mugurā uzrāpies milzīgs tēvainis. Purns zirgam tiešām bija jocīgs. Bet tik un tā — vai gan tāds neveik­sminieks kā viņš drīkst smieties? Kauns gan! Pielāgoties var tikai līdz zināmai robežai. Turklāt tam jābūt līdzek­lim, nekādā gadījumā mērķim. Viegli runāt par ziemas guļu, bet vai gan viņš var pārvērsties kurmī un uz visiem laikiem nokaut sevī jebkuru vēlēšanos ieraudzīt dienas gaismu.

Tiesa, ja labi padomā, nav jau nekādas cerības, ka vi­ņam jebkad jel kādi izdosies izkļūt no šejienes. Tomēr nav izslēgts, ka var pierast pie bezmērķa gaidām, bet, kad ziemas guļa būs galā, izrādīsies — gaisma tevi apžilbinā­jusi un tu nevari līst ārā. Saka taču: ubags trīs dienas — ubags uz visu mūžu… Rūsa sirdī ieēdas apbrīnojami ātri… Viņš iegrima dziļās pārdomās, bet, līdzko atcerējās jocīgo zirga purnu, viņu atkal sagrāba muļķīgie smiekli. Sieviete blakus lampai, kā aizvien nogrimusi piņķerīgajā kreļļu vēršanā, pacēla galvu un labsirdīgi viņam uzsmai­dīja. Vīrietis, nespēdams paciest savu nodevību, nometa žurnālu un izgāja ārā. Virs bedres mutuļoja pienbalta migla. Nakts paliekas — izmētātas ēnu driskas… ēnu pavedieni, kas zvāro kā nokaitēta metāla stieple… spīgu­ļojošās garaiņu lāsītēs pārvērtušies peldoši ēnu punktiņi… Un šie teiksmainie ēnu raksti modināja sapni, kuram ne­bija gala. Viņš skatījās un nevarēja vien noskatīties. Ik mirklis slēpa sevī jaunu atklāsmi. Te jaucās kopā viss — gan tēli, kas aizgūti no dzīves, gan fantāzija, kam trūka reāla pamata.

Pagriezies pret šo ēnu jūkli, vīrietis uzsauca:

— Tiesas priekšsēdētāja kungs, iepazīstiniet mani ar apsūdzības rakstu! Sakiet — kāds pamats šādam sprie­dumam? Notiesātais, kājās stāvot, gaida jūsu atbildi!

Miglā iešalcās balss, kas šķita viņam pazīstama. Tā bija dobja, it kā atskanētu telefona klausulē.

— Tikai viens no simta galu galā …

— Ko tas nozīmē?

— Es saku, Japānā no katriem simts cilvēkiem viens ir šizofrēniķis.

— Piedodiet, par ko jūs runājat?

— Starp citu, kleptomānu arī ir viens no simta.

— Par ko jūs runājat?

— Ja uz sava dzimuma mīlestību disponēts viens pro­cents vīriešu, tad, dabiski, tikpat lielam jābūt sieviešu procentam. Un, turpinot tālāk, — viens procents dedzinā­tāju, viens procents alkoholiķu, viens procents garīgi at­palikušu, viens procents seksuālu maniaku, viens procents lielummānijas apsēsto, viens procents rūdītu blēžu, viens procents impotento, viens procents teroristu, viens pro­cents paranoiķu.

— Es jūs lūdzu, izbeidziet šīs nejēdzības!

— Labi, klausies rāmi! Pieskaitīsim vēl tos, kas sirgst ar bailēm no augstuma, bailēm no ātruma, narkomāniju, histēriju, slepkavības domu apsēstos, sifilitiķus, plānprā­tīgos … — arī pa vienam procentam — un mums būs jau divdesmit procenti. Bet, ja tu tādā pašā garā vari nosaukt vēl astoņdesmit anomālijas… nav nekādu šaubu, ka to var izdarīt… Tas nozīmē, ka ar statistikas datiem pavi­sam skaidri pierādīts: simt procentu cilvēku ir nenormāli.

— Kas par blēņām! Ja nebūtu kaut kāda normalitātes etalona, tad nevarētu konstatēt arī nenormalitāti!

— Tā nevajag, es taču tikai gribēju tevi aizstāvēt.

— Aizstāvēt?

— Diez vai tu gribēsi apgalvot, ka esi vainīgs?

— Bez šaubām — ne.

— Tad kļūsti piekāpīgāks. Lai cik ārkārtējs būtu tavs stāvoklis, sevi spīdzināt nav jēgas. Cilvēkiem nevar uzlikt par pienākumu glābt ērmotu kāpuru, bet viņiem nav tie­sību arī to nosodīt…

— Kāpuru?… Kāpēc protests pret nelikumīgu aiztu­rēšanu mani pārvērtis ērmotā kāpurā?

— Netēlo vientiesi… Japānā, zemē, kam raksturīgs liels mitrums un augsta temperatūra, astoņdesmit septi­ņus procentus dabas katastrofu rada plūdi, un šajos ap­stākļos zaudējumi, ko nodara vēja dzītās smiltis, sastāda tikai vienu tūkstošdaļu procenta. Ņemt to vērā — būtu tas pats, kas izdot īpašus likumus cīņai ar plūdiem Sahārā. Tukšas runas!

— Es jau nerunāju par to. Runa ir par manām mocī­bām … Nelikumīga aizturēšana ir nelikumīga visur — vienalga, vai tas būtu tuksnesī vai purvā!

— A, nelikumīga aizturēšana … Cilvēku alkatībai taču nav robežu… Un tu esi gards kumosiņš ciema iedzīvotā­jiem …

— Bada laikā velns mušas ēd! Bet es dzīves jēgu sa­skatu kaut kur augstāk!

— Tas viss ir pareizi. Tātad tu uzskati, ka tev nav paveicies ar tavām dievinātajām smiltīm?

— Nav paveicies? …

— Esmu dzirdējis, ka pasaulē ir cilvēki, kas turpat desmit sava mūža gadus ziedojuši tam, lai izrēķinātu skaitli jt ar vairākiem simtiem zīmju pēc komata … Nu brīnišķīgi… Arī tā droši vien var atrast dzīves jēgu … Bet tieši tāpēc jau tu esi iemaldījies šajā apvidū, ka neat­zīsti tādu dzīves jēgu.

— Tas nav tiesa! Arī par smiltīm nevar spriest tik vienpusīgi. Piemēram, vai tad no tām netaisa veidnes at- lējumiem? … Tālāk — tās nepieciešamas kā izejmateriāls betonam, lai tas būtu cietāks… Smiltis pēti lauksaimnie­cības speciālisti, jo tajās viegli var iznīcināt baktērijas un nezāles… Beidzot, tiek izdarīti mēģinājumi, lai smiltis pārvērstu auglīgā augsnē, tajās ievadot enzīmus. Par smiltīm nevar spriest tik vienkārši…

— Tavu brīnumu! Cik dedzīgi tu centies pievērst savai ticībai… Bet, ja nu tavi uzskati mainās, es nezināšu, kam lai tic.

— Man derdzas nosprāgt kā sunim!

— Bet vai gan nav vienalga… No āķa norāvusies zivs aizvien šķiet lielāka par noķerto.

— Velns ar ārā, ko tad tu galu galā iesaki?

Bet miglas auti uzplīvoja augšup, un atbildi viņš nesa­dzirdēja. Lejup šļācās gaismas šaltis. Gaisma apžilbināja acis. Sakodis zobus, viņš neļāva nogurumam, lipīgu sod­rēju kamolam, kas spriedās kaklā, izlauzties uz āru.

Ieķērcās vārna. Atcerējies lamatas, viņš nolēma aiziet viņpus mājas un apskatīt savu «Cerību». Nav ko lolot ce­rības, bet ar lamatām ir interesantāk noņemties nekā šķir­stīt karikatūru žurnālu.

Ēsma joprojām stāvēja neskarta. Nāsīs iesitās sapu­vušu zivju smaka. Kopš tā laika, kad viņš iztaisīja «Cerību», aizritējušas jau vairāk nekā divas nedējas — un nekādu rezultātu. Kāds tam galu galā iemesls? Par lamatu konstrukcijas pareizību viņš ir pārliecināts. Ja vārna sakamptu ēsmu, viss būtu kārtībā. Bet tās pat virsū neskatās, nu ko lai dara? …

Kāpēc vārnām nepatīk «Cerība»? Skaties, no kuras puses gribi, — nekā aizdomīga šajās lamatās nav. Vārnām raksturīgi, ka, tīkojot iegūt ko ēdamu, tās riņķo ap cil­vēku mājokļiem, turklāt ļoti piesardzīgi. Viņas it kā sacen­šas piesardzībā ar cilvēku. Kamēr viņu uztverē šī sapuvusi zivs iedobē nepārvērtīsies par kaut ko pavisam parastu … Vispār aukstasinība vēl nenozīmē sakāvi… Gluži otrādi, ja pacietību sāc uzskatīt par sakāvi, tad īstā sakāve tikai sākas. Tieši tāpēc jau viņš izvēlējās nosaukumu «Ce­rība». Labās Cerības Rags — nevis Gibraltārs, bet Keip- tauna …

Lēniem, šļūcošiem soļiem vīrietis atgriezās mājā. Jau atkal laiks gulēt.

Ieraudzījusi viņu, sieviete it kā tikai tagad attapās, no­dzēsa lampu un pārsēdās tuvāk pie durvīm, kur bija gai­šāks. Vai tiešām viņa grib turpināt darbu? Tūlīt pat vaja­dzēja kaut ko darīt. Pieskrējis pie sievietes, vīrietis nogāza viņai no ceļiem kārbu ar krellēm. Melnās bumbiņas, kas atgadināja kaut kādus augļus, izbira pa klonu un vienā mirklī pazuda smiltīs. Sieviete izbīlī noraudzījās viņā, taču neteica ne vārda. Vīrietis stāvēja ar trulu seju. No bez­palīdzīgi savaikstītajām lūpām līdz ar dzeltenu siekalu iz­lauzās žēls vaids.

— Ko nu tur … Veltas pūles… Nav ko tērēt vār­dus … Tu jau esi saindēta …

Sieviete joprojām klusēja. Viņa klusām laida caur pirk­stiem jau savērtās krelles. Tās spīdēja kā želejas gabaliņi. Vīrieti sagrāba drebuļi: trīsas no kājām kāpa aizvien augstāk un augstāk.

— Jā, tā tas ir. Drīz nekas vairs nebūs līdzams. Kādā jaukā dienā attapsimies, ka ciemā nav palicis neviena cil­vēka, tikai mēs. Man viss skaidrs… Jā … jā … Tas mūs sagaida, turklāt ļoti drīz… Un, kad atjēgsimies, ka esam nodoti, būs par vēlu… Mēs esam ziedojuši visus savus spēkus, bet tiem par to nospļauties.

Sieviete, cieši vērdamās saujās sažņaugtajās krellēs, lēnām šūpoja galvu.

— Nē, tas nu nevar būt. Kā tad tie dzīvos, no šejienes aizgājuši, — nekur jau negaida atplestām rokām!…

— Vai nav vienalga? Šeit garu vilkt vēl nenozīmē dzīvot!…

— Bet ir smiltis, un tāpēc …

— Smiltis? — Sakodis zobus, vīrietis paraustīja zodu. — Smiltis, bet kāds labums no tām? Plika graša ar tām nenopelnīsi, slogs kaklā.

— Nē, tās pārdod.

— Pārdod? Kam tad viņi tās pārdod?

— Nu, tās aiziet celtniecībai, vai… Jauc klāt beto­nam …

— Izbeidz velnu dzīt! Labi vēl, ja šīs smiltis varētu piemaisīt cementam, bet tās taču pilnas ar sāli. Tā jau būtu celtniecības noteikumu neievērošana vai, tā sakot, instrukciju pārkāpšana …

— Nu, zināms, droši vien pārdod pa kluso… Piegādā par puscenu …

— PJāpā tavu pļāpāšanu! Ja dambis vai nama pamati sagrūs, viņus neglābs tas, ka smiltis bijušas par puscenu vai pat par velti.

Sieviete uzmeta viņam dusmīgu skatienu. Tad nodūra acis un viņas balsī vairs nebija pazemības.

— Bet kas tad mums tur, vai nav vienalga? Tā nav mūsu darīšana, nevajag bāzt savu degunu.

Vīrietis apstulba. Viņu pārsteidza ar sievieti notikusī pārmaiņa — it kā viņai no sejas būtu nokritusi maska. Tā bija sievietes veidu pieņēmušā ciēma seja. Līdz šim ciems bija viņam šķitis tikai bende. Vai nederīgs plēsoņa augs, rijīga aktīnija. Viņš sevi uzskatīja par nelaimīgu, aiz ne­jaušības sagrābtu upuri. Bet no ciema iedzīvotāju redzes viedokļa tieši viņi bija visu pamesti un atstāti. Pats par sevi saprotams, ka viņiem nebija nekādu pienākumu pret pārējo pasauli. Un, tā kā vīrietis piederēja pie tiem, kas viņus iegrūduši šai postā, ciema atvieztie ilkņi tika vērsti pret viņu. Viņš vēl ne reizi nebija savas un ciema attie­cības apsvēris šādā plāksnē. Nav nekāds brīnums, ka viņi paši nezina, ko dara. Nu, lai arī tā, tomēr atkāpties būtu tikpat kā pārvilkt svītru savai taisnībai.

— Varbūt patiesi nav ko raizēties par citiem. Aiz sa­traukuma viņš saslējās. — Tomēr no šī netīrā darījuma kāds brangi iedzīvojas, vai ne?… Nav ko liekt savu mu­guru šo tipu labā …

— Nē, smilšu pārdošana — tā ir arteļa ziņā.

— Kā tad!… Tik un tā, kuram vairāk akciju, kurš ieguldījis vairāk naudas, tas galu galā …

— Saimnieki, kuriem bija nauda, par ko nopirkt šo­neri, sen no šejienes aizbraukuši… Bet pret mums izturas ļoti labi… Varat ticēt, nekādas krāpšanas nav… Ja do­mājat, ka es meloju, lieciet viņiem parādīt aktus, un jums uzreiz būs skaidrs.

Vīrietis stāvēja samulsis, satraukts. Viņš pēkšņi jutās nožēlojams un bezpalīdzīgs. Uzbrukuma plāns, kur ienaid­nieka un paša karaspēks bijis apzīmēts dažādās krāsās, pārvērties mīklainā nenosakāmas krāsas smērējumā, no kura nevar tikt gudrs. Un vai gan bija vērts tik ļoti ņemt pie sirds atgadījumu ar karikatūru žurnālu? Nevienu tas neuztrauc, vai viņš smejas savus muļķīgos smieklus vai ne… Ar pūlēm kustinādams mēli, viņš meimļoja:

— Nu jā… Jā, zināms… Citu ļaužu darīšanas… Tā ir …

Un tad no viņa lūpām izlauzās vārdi, kas pārsteidza viņu pašu un kam nebija* nekāda sakara ar tikko pār­runāto.

— Tuvākajās dienās vajadzētu nopirkt kādu augu podā … — Viņš pats brīnījās, bet sievietes seja kļuva vēl domīgāka, un viņš vairs nevarēja atkāpties. — Visapkārt kā izmiris, pat acij nav kur atpūsties ..,

Sieviete satraukta atbildēja:

— Varbūt priedi?

— Priedi? … Nē, priedes es nemīlu … Kaut gan vien­alga — ko, kaut vai kādu zāli… Tur ap zemesragu daudz tās, kā to sauc?

— Spilve", vai? Tomēr kādu kociņu būtu labāk, vai ne?

— Ja nu koku, tad varbūt kļavu vai arī paulovniju ar tieviem zariem un lielām lapām… Lai tās plandītos vējā …

Plandītos… Trīcošu lapu čemuri. Ja tām ienāks prātā aizbēgt, nekur netiks — cieši pieaugušas pie stumbra …

Nez kādēļ elpa kļuva aprauta. Viņš tikko valdīja asa­ras. Aši noliecies pie zemes, kur bija sabirušas krelles, viņš sāka neveikli rušināties smiltīs.

Sieviete steigšus piecēlās.

— Nekas, nekas. Es pati… Atri visu pārsijāšu.

Kādreiz, kad vīrietis bija aizgājis aiz mājas savās vajadzībās un_ nolūkojās pāri bedres malai kāpjošajā bāl­ganajā mēnesī, kas šķita esam tik tuvu, ka varētu aizskart ar roku, viņam pēkšņi pārskrēja auksti drebuļi. Varbūt saaukstējies?… Nē, diez vai… Viņu daudzreiz bija kra­tījuši drebuļi, pirms cēlās temperatūra, bet šoreiz bija kaut kas cits. Gaiss nelikās dzeldīgs, miesu neklāja zos­āda. Šermuļi nekņudināja ādu, bet drebināja kaut kur dziļāk, kaulos. Tie izplūda pa augumu sīkiem vilnīšiem, kādi ņirb virs ūdens, kad iemests akmens. Trula sāpe skraidīja no viena kaula uz otru, un nelikās, ka drīz pār­ies. Bija tāda sajūta, it kā, vēja nesta, viņā būtu iestrē­guši sarūsējusi skārda kanna un nu blarkšķēdama veļas pa viņa iekšieni.

Kamēr viņš tā stāvēja, pie visām miesām trīcēdams, un skatījās uz mēnesi, galvā dzima vispārsteidzošākās asociācijas. Ko gan atgādina šis plakanais mēness? Apre­pējis un dažviet rupjiem miltiem apbārstīts augonis… Lētas, sažuvušas ziepes… Bet varbūt apaļa, appelējusi alumīnija brokastkārba… Nu tuvāk centram jau pavi­sam neticami veidojumi. Galvaskauss… Visām zemēm vienādā indes emblēma… Ar baltu pulveri apbiruši kristāli pudeles dibenā… Pārsteidzoša līdzība starp mē­ness virsmu un kristāliem, ko iztvaikodams atstāj ciān- kālija šķīdums. Šī pudele, jādomā, aizvien vēl stāv, ap­bērta ar smiltīm, netālu no durvīm …

Sirdī bija jūtami pārsitieni, tā lēkāja kā ieplīsusi galda tenisa bumbiņa. Cik skumjas asociācijas. Kādēļ prātā aiz­vien kas baiss? Jau arī tā oktobra vējā skan bēdas un iz­misums. Vējš gaudo tā, it kā pūstu stabuli, kas taisīta no tukšas pāksts.

Noraudzīdamies uz kraujas malu, pār kuru lija blāva mēness gaisma, cilvēks nodomāja: ej nu sazini — varbūt šī sajūta, it kā iekšā viss izdedzis, ir tikai skaudība. Viņš apskauž visu, kas jel kādi pārstāv to, kas atstāts tur, augšā, — apskauž ielas, tramvajus, gaismas signālu apa­rātus ielu krustojumos, reklāmas uz telefona stabiem, pus- sprāgušus kaķus, aptiekas, kur tirgojas ar cigaretēm. Un, tāpat kā smiltis bija aprijušas sienu iekšpusi un mājas stabus, skaudība bija izgrauzusi viņa iekšpusi un pārvēr­tusi viņu tukšā kastrolī, kas atstāts uz uguns. Kastroļa temperatūra strauji ceļas. Karstums kļūst neciešams, un nav izslēgts, ka jebkuru mirkli kastrolis izkusīs. Un, pirms runāt par cerību, jāpārdomā, kā pārvarēt šo mirkli un vai vajag pārvarēt.

Gribas vieglāka gaisa! Gribas kaut vai tīra gaisa, kas nebūtu sajaukts ar to, kuru es ieelpoju! Ja katru dienu varētu uzrāpties augšā un kaut vai pusstundu nolūkoties uz jūru, cik tas būtu jauki! Nu to taču varēja atļaut. Ciems apsargā viņu pārāk stingri. Viņa vēlēšanās gluži dabiska, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš tik apzinīgi strādājis šos pē­dējos trīs mēnešus. Pat ieslodzītajam tiek atļautas pa­staigas.

— Tas nav izturamsl Dzīvot veselu gadu, iebāzušam degunu smiltīs. Tas jau tikpat kā dzīvu iekonservēt. Vai patiesi man kaut retumis neatļaus pastaigāties bedres ap- kartnē?

Taču sieviete, nerazdama atbildi, klusēja. Viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa nezinātu, ko iesākt ar bērnu, kurš gražojas, pazaudējis konfekti.

— Lai tikai pamēģina teikt, ka nedrīkst! — vīrietis noskaitās. Viņam atkal nedeva miera šīs nīstās virvju kāpnes,, kas izraisīja tik rūgtas atmiņas. — Kad tajā dienā bēgu, es tās redzēju savām acīm… Arī mūsu rindā ir vairākas mājas, pie kurām nolaistas kāpnes.

_— Jā, bet… — viņa runāja bikli, gluži kā taisnoda­mās, — vairums no viņiem jau veselām paaudzēm dzīvo šajās mājās.

— Bet vai tad uz mums viņi nepaļaujas, vai?

Sieviete kā suns, kas gatavs uz visu, pazemīgi nolieca

galvu. Ja vīrietis tepat viņas acu priekšā dzertu ciānkāliju, viņa droši vien tikpat pazemīgi klusētu.

— Labi, mēģināšu pats ko sarunāt ar šiem neģē­ļiem.

Tiesa, dvēseles dziļumos viņš neloloja lielas cerības, ka šīs sarunas ko dos. Viņš jau bija apradis ar vilšanos. Tā­dēļ, kad kopā ar otru smilšu pārnēsātāju ieradās tas pats vecis un pavēstīja atbildi, viņš pat nedaudz apmulsa.

Taču šo apmulsumu nekādi nevarēja salīdzināt ar tām izjūtām, kas viņu pārņēma, kad bija aptvēris atbildes jēgu.

— Nu labi… — Vecais runāja lēnām, stostīdamies, it kā atmiņā pārcilādams vecus papīrus. — Tas vispār ne jau nu tā, ka nemazam nevarētu sarunāt, — tā jau nu nav… Es to saku tāpat vien — piemēra dēļ: ja nu jūs abi iznāktu laukā no mājas un mūsu visu acu priekšā … to izdarītu, bet mēs paskatītos… Nu, bet tas, ko jūs lū­dzat, tas ir pareizi, to varēs nokārtot, labi…

— Bet kas mums jāizdara?

— Nu, tas… kā lai saka, nu tas, ko dara tēviņš un mātīte. Kopojas … Nu tad tā …

Smilšu pārnēsātāji iezviedzās. Vīrietis sastinga, it kā viņam būtu aizžņauguši rīkli. Viņš ar pūlēm sāka aptvert, ko tie grib. Sāka saprast, ka viņš saprot. Un, kad bija to sapratis, priekšlikums vairs nelikās tik mežonīgs.

Kabatas baterijas stars kā zelta putns aizspurdza gar vīrieša kājām. Tas bija kāds signāls. Tam nopakaļ vēl septiņi vai astoņi stari sāka lodāt pa bedres dibenu. Viņu stindzināja augšā stāvošo vīru nepacietība, kurā tie dega tikpat kā sveķi, un viņš, vēl nevarēdams attapt vārdus, lai noraidītu šo priekšlikumu, jau pats iedegās šai neprātā.

Viņš lēnām pagriezās pret sievieti. Nupat vēl viņa te bija vēzējusi savu lāpstu, bet pēkšņi pazudusi. Būs iemu­kuši mājā. Viņš ielūkojās pa durvīm iekšā un pasauca viņu.

— Nu, ko mēs darīsim?

Aiz sienas atskanēja viņas apslāpētā balss:

— Lai iet ratā!

— Bet gribas tak no šejienes tikt ārā …

— Tā nedrīkst!

— Nu, ko tur, uz visu jāskatās vienkāršāk…

Pēkšņi sieviete, smakdama vai nost, nāca viņam virsū.

— Vai jūs prātu esat zaudējuši? … Tik tiešām zaudē­juši prātu. Sajukuši. Kā drīkst ko tādu atļauties?… Es vēl neesmu traka!

«Varbūt tiešām? … Varbūt tiešām jūku prātā? …» Sie­vietes spīvums spieda viņu atkāpties, bet krūtīs pletās pla­šumā tukšums… Viņš bija tik daudz kājām spārdīts, kāda jēga tagad godam, pašcieņai?… Kad uz tevi skatās un tu dari kaut ko riebīgu, tad šis riebīgais vienlīdz ap­traipa arī tos, kas skatās … Tikt novērotam un vērot… Kādēļ gan tik strikti nošķirt šos divus jēdzienus? Zināma atšķirība starp tiem, protams, ir, bet, lai tā izzustu, es sa­rīkošu viņiem šo nelielo izrādi… Turklāt jāņem vērā arī tas, kāda balva par to gaidāma!… Brīvi staigāt pa zemes virsu… Es gribu izbāzt galvu no šī smirdošā purva un uzelpot ar pilnu krūti! Nojautis, kur atrodas sieviete, viņš pēkšņi metās tai virsū. Sievietes kliedziens, savijušos au­gumu kritiena troksnis pie mājas sienas uzkurināja augšā dzīvniecisku uzbudinājumu. Atskanēja svilpiens, plaukšķi­nāšana, rupji izsaucieni… Ļaužu pulks bija krietni pie­audzis, šķiet, tur bija arī jaunas sievietes. Trīskārt vairāk bija saradies arī kabatas bateriju, kuru gaisma šaudījās gar mājas durvīm.

Viņš sievieti bija pārsteidzis, un viņam izdevās to iz­vilkt ārā. Viņš aizžņaudza tai kaklu, un sievietes augums kļuva ļengans kā maiss. Uguņu pusloks virs bedres atgādināja svētku ilumināciju. Lai gan nebija sevišķi karsts, no padusēm lija sviedri, mati samirkuši, it kā uz galvas būtu uzgāzts ūdens toveris. Skatītāju bļāvieni kā atbalss skanēja ausīs, kā milzīgi, melni spārni aizklāja de­besis. Vīrietim šķita, ka tie ir viņa spārni. Viņš bija kā sa­audzis ar šiem ļaudīm, kas saspringti skatījās no kraujas krants. Tie bija daļa no viņa paša. Viņā uzkurinātā iekāre lika tecēt to siekalām. Viņš drīzāk jutās kā bende, nevis kā upuris.

Tumsa, turklāt trīcēja rokas, un pirksti bija kļuvuši it kā divtik resni. Kad viņš beidzot sagrāba sievieti savās skavās, tā izliecās un veikli izslīdēja no viņa rokām. Stig- dams smiltīs, viņš metās tai pakaļ. Taču tā, gluži kā tē­rauda atspere, no jauna atsvieda viņu nost. Beidzot sa­kampis sievieti, viņš sāka lūgties.

— Lūdzu… Es tevi lūdzu… Es taču tik un tā ne­varu … Nu, izliksimies tikai…

Bet viņam vairs nevajadzēja sievieti turēt. Tai, šķiet, bija zudusi vēlēšanās bēgt. Piepeši viņš izdzirda plīstošas drānas stirkšķi un tai pašā mirklī sajuta stipru belzienu pavēderē — sieviete bija iezvēlusi ar elkoni, ielikdama šajā sitienā visu savu niknumu, visu spēku. Neizdvesis ne skaņas, viņš sakņupa uz priekšu un satvēra ar rokām ceļ­galus. Noliekusies pār viņu, sieviete ņēmās ar dūrēm kul­stīt viņa seju. Pirmajā mirklī varēja likties, ka viņas kus­tības ir gurdas, taču īstenībā katrs sitiens bija tik stiprs, it kā viņa grūstu savilguša un pēc tam sacietējuša sāls galvas. No deguna viņam izšļācās asins strūkla. Asiņainā seja drīz aplipa ar smiltīm un pārvērtās smilšu pikā.

Uzbudinājums augšā noplaka, gluži kā salauzts lietus­sargs. Cits caur citu skanēja sašutuma pilni izsaucieni, ņirgas, uzmundrinājumi, taču tie bija haotiski, aprauti. Arī skurbās, piedauzīgās klaigas nevarēja uzmundrināt skatītājus. Kāds kaut ko meta lejā, bet cits viņu tūdaļ no­rāja. Beigas bija tikpat negaidītas kā sākums. Tālumā skanēja balsis, kas aicināja pie darba, garā uguņu aste izdzisa, it kā to būtu uzvilkuši augšā. Pūta drūms ziemeļu vējš, aizmēzdams pēdējās uzbudinājuma pēdas.

Vīrietis, sadauzīts un smilšu apbērts,• sāka noģist, ka viss bija gājis kā pēc notīm. Šī doma gailēja kaut kur dziļi apziņā, kas atgādināja piesviedrētu veļu, zem kuras

tikai sirds dauzās mokoši skaļi. Sievietes ugunīgi karstās delnas guļ viņam padusēs, un tās sviedru smaka kā ar dzeloņiem dursta viņa nāsis. Vīrietim šķita, ka viņš guļ tās liegajās rokās gluži kā maziņš akmentiņš rāmas upes gultnē.