Sieviete smiltīs

18

Gaidīt bija smagi. Laiks, gluži kā saritinājusies čūska, meta cilpu cilpas. Uz priekšu varēja tikt, vienīgi izlodā­jot visus gredzenus. Un katrā no tiem savas šaubas, un katrām šaubām savs ierocis. Un ļoti grūti bija tikt uz priekšu, strīdoties ar šīm šaubām, tās ignorējot vai arī atmetot.

Mokošās gaidās pagāja nakts. Uzausa gaisma. Logā par viņu ņirgājās rīts, līzdams kā gliemezis pa viņa pieri un degunu.

— Piedodiet, vai nevarētu ūdeni…

Kas tad tas? Laikam viņš bijis iesnaudies. Krekls un bikses ceļgalos kļuvušas mitras. Smiltis, kas saķepu- šas uz sviedrainās miesas, gan pēc krāsas, gan blīvuma atgādina pusjēlu kviešu rausi. Viņš piemirsis aizklāt seju, tāpēc deguns un mute izkaltusi kā rīsa lauks ziemā.

— Piedodiet, es ļoti lūdzu … (

Sieviete, no galvas līdz kājām smilšu apbērta, drebēja kā drudzī. Viņas mokas kā pa vadiem pārstrāvoja arī uz vīrieti. Viņš norāva no katliņa polietilēnu un vispirms pats pieplaka klāt. Ieņēma malku ūdens, lai izskalotu muti, bet vienas, pat divu reižu bija par maz. Viņš spļāva un spļāva smilšu pinkuļus. Tad atmeta ar roku un norija līdz ar ūdeni-arī smiltis. Tas bija gluži tas pats, kas rīt akmeņus.

Izdzertais ūdens tūlīt pārvērtās sviedros. Iekaisusī āda, kas klaja muguru, krūtis, vēderu un sānus līdz pat krus­tiem, sāpēja tā, it kā to sloksnēm plēstu nost.

Beidzot viņš bija padzēries un ar vainīgu seju pielika katliņu pie lūpām sievietei. Viņa sakampa to ar zobiem un, neizskalojusi muti, dūdodama kā balodis, aizgūtnēm dzēra. Trijos malkos katliņš bija tukšs. Acīs, kas no pie- tūkušo plakstiņu apakšas noraudzījās vīrietī, pirmoreiz iedegās nesaudzīgs nosodījums. Tukšais katliņš bija kļu­vis viegls, it kā tas būtu taisīts no papīra.

Lai paglābtos no urdošās vainas apziņas, vīrietis no­kāpa lejā uz klona, nopurināja sev smiltis. Varbūt nober­zēt viņai vismaz seju ar mitru dvieli? Jā, tā būs krietni vien gudrāk nekā ļaut viņai nosmakt sviedros. Pastāv uz­skats, ka civilizācijas līmenis proporcionāls ādas tīrībai. Ja cilvēkam ir dvēsele, tā, bez šaubām, mājo ādā. Tiklīdz prātā ienāk ūdens, netīrā āda tūdaļ pārklājas ar desmi­tiem tūkstošu sūknīšu, kas gatavi ūdeni uzsūkt. Auksta un caurspīdīga kā ledus, mīksta kā dūna — lielisks pa­tvērums dvēselei… Vēl mirklis — un āda, kas klāj viņa miesu, sapūs un nokritīs nost.

Viņš ielūkojās tvertnē un izmisis-iekliedzās:

— Tukša!… Pavisam tukša!

Viņš iebāza tvertnē roku. Melnās smiltis, kas bija no­sēdušās dibenā, nosmērēja pirkstu galus. Zem ādas, kas slāpa ūdens, sāka ņudzēt ievainotu tūkstoškāju miriādes.

— Nelieši, aizmirsuši ūdeni!… Varbūt viņi taisās to atvest vēlāk?

Vīrietis labi saprata, ka tikai mierina sevi. Pikaps aiz­vien beidz darbu un aizbrauc atpakaļ uz ciemu, līdzko uzaust gaisma. So neģēļu nolūks skaidrs. Tie, acīm re­dzot, nolēmuši pārtraukt ūdens piegādi un novest viņu līdz trakumam. Un viņš atcerējās, ka šie tipi, ļoti labi zi­nādami, cik bīstami smilšu krauju rakt no apakšas, netu­rēja par vajadzīgu pat brīdināt viņu. Tiem pat prātā ne­nāk gādāt, lai ar viņu nenotiktu kas ļauns. Tie ir netaisās izlaist dzīvu no šejienes cilvēku, kurš tik dziļi iepazinis viņu noslēpumus, un, ja jau nostājušies uz šī ceļa, tad ies pa to līdz galam.

Vīrietis, stāvēdams durvīs, palūkojās debesīs. Rīta sau­les staru sārtotajā klaidā grūti saskatīt kautros, pūkainos mākoņus… Debesis nevēstī lietu. Ar katru elpas vilcienu ķermenis, kā liekas, zaudē ūdeni.

— Kas gan tiem padomā?! Grib mani nobendēt, vai?!

Sieviete, tāpat kā iepriekš, klusuciešot trīcēja. Varbūt

tāpēc, ka viņai viss gaužām skaidrs. Vārdu sakot, nozie­guma līdzdalībniece tēlo upuri. Pamokies vien!… Tavas mokas ir tikai taisnīga atmaksa.

Un tomēr viņas mokām trūkst jēgas, ja par tām ne­zina ciema neģēli. Un nav arī garantijas, ka uzzinās. Tur­klāt, ja apstākļi prasīs, tie nekautrēsies arī sievieti pār­vērst upurī. Varbūt tāpēc viņa ir tik izbiedēta. Zvērs pārāk vēlu aptvēris, ka sprauga, kurā viņš ielīdis cerībā iz­kļūt brīvībā, ir eja krātiņā… Zivs, vairākkārt atsitusies ar galvu pret akvārija stiklu, beidzot apjēdz, ka tas ir ne­pārvarams šķērslis… Viņš otrreiz palicis ar garu de­gunu. Un tagad ieroči ir viņu rokās.

Bet nevajag zaudēt galvu. Kuģa avārijā cietušie iet bojā ne tik daudz aiz bada un slāpēm kā aiz bailēm, ka nepietiks ēdamā un ūdens. Tiklīdz prātā pazib doma, ka esi zaudējis, tajā pašā mirklī sākas sakāve. No degungala noritēja sviedru lāse. Sākt prātot par to, cik kubikcenti­metru "šķidruma zaudēts, nozīmē uzķerties uz ienaidnieka makšķeres. Pagudrosim labāk, cik ilgā laikā izgaro glāze ūdens. Veltīgs satraukums jau nepaskubinās šo kleperi — laiku.

— Varbūt atraisīt, ko?

Sieviete neticīgi pieklusa, aizturēja elpu.

— Ja negribat — man vienalga… Ja gribat, atrai­sīšu… Bet ar vienu noteikumu… Bez atļaujas nedrīkst lāpstu ņemt rokā … Nu kā, vai apsolāt?

— Ļoti lūdzu, nu, lūdzu! — sieviete, kas pacietīgi, kā paklausīgs suns bija līdz šim visu panesusi, žēli izdvesa. Tas nāca tik negaidīti, it kā vēja brāzmā būtu uz otru pusi izvērsts lietussargs. — Apsolīšu visu, ko vien gribat. Ļoti lūdzu, nu, lūdzu … lūdzu!…

Virves bija atstājušas zilgansārtus nospiedumus. Tos klāja bālgana plēvīte. Gulēdama tādā pašā stāvoklī, ar seju augšup, sieviete berzēja potītes vienu pret otru. Tad, otras rokas pirkstiem piepalīdzot, sāka ievingrināt plaukstu locītavas. Lai apspiestu vaidu, viņa sakoda zobus. Seja pārklājās ar sviedriem. Viņa lēnām apgriezās un paslējās četrrāpus: sākumā tikai uz ceļiem, tad arī uz rokām.

Beidzot ar pūlēm pacēla galvu. Viegli šūpodamās, viņa labu brīdi palika šādā stāvoklī.

Vīrietis klusu sēdēja uz grīdas paaugstinājuma. Viņš krāja mutē siekalas un rija tās. Pēc pāris malkiem tās kļuva stīgras kā līme un iestrēga kaklā. Miegs nenāca, bet aiz noguruma apziņā viss izplūda kā tinte uz mitra papīra. Acu priekšā ņirbēja tādi kā neskaidri plankumi un līnijas. It kā dīvaina glezna. Ir sieviete… Ir smiltis… Ir tukša ūdens tvertne… Ir dzīvniekam līdzīgs radījums ar nokārtu degunu … Ir saule… Un kaut kur — bet, kur īsti, to viņš arī pats nezina, — protams, ir vietas ar zemu atmosfēras spiedienu un brīvība. No kura gala lai ķeras klāt šim vienādojumam ar tik daudziem nezināmiem?

Sieviete piecēlās un lēnām gāja uz durvīm.

— Uz kurieni? …

Lai tiktu vaļā no viņa, tā kaut ko nomurmināja. Nu skaidrs, kāpēc tai visu laiku bijis tik slikti. Vīrietis tūdaļ izdzirda, ka viņa aiz dēļu sienas klusām urīnē.

Un pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka it viss zaudē savu jēgu.