Sieviete smiltīs

21

Kā likās, viņš nebija snaudis ilgu laiku, nemierīgi gro­zīdamies sviedros un gļotās, kas atgādina sarūgtējušus zivs taukus. Viņš bija redzējis sapni. Viņam rādījās sa­sista glāze, garš gaitenis ar izļodzītu grīdu, ateja ar pilnu klozeta podu, vannas istaba, kuru nekādi nevarēja atrast, kaut gan ūdens šalkoņa visu laiku bija dzirdama. Kāds cilvēks paskrēja garām ar plakanpudeli rokā. Viņš palūdza malku ūdens, bet tas nikni pablenza viņā un, palēkdamies kā sienāzis, aizjoza garām.

Vīrietis pamodās. Kaut kas lipīgs un karsts dedzināja mēli. Ar divkāršu spēku sevi pieteica slāpes… Dzert! Spīguļojošs, kristālskaidrs ūdens. Sidrabaini gaisa pūs­līši, kas paceļas no glāzes dibena … Bet viņš pats — ūdensvada caurule pamestā, pa pusei sagrautā namā, pie­putējusi, zirnekļu tīmekļu aiztīklota, aizslāpusi kā no ūdens izmesta zivs …

Viņš piecēlās. Rokas un kājas bija smagas kā ar ūdeni pielieti gumijas spilveni… Viņš pacēla katliņu, kas vā­ļājās zemē, un, atgāzis to atpakaļ, pielika pie mutes. Pēc kāda brīža uz mēles galiņa uzpilēja pāris lāšu. Mēle tās iesūca kā dzēšpapīrs. Bet rīkle, kas tā bija kārojusi šo lāšu, krampjaini noraustījās, velti tīkodama tās norīt.

Meklējot ūdeni, vīrietis izokšķerēja ap mazgājamo ierīci itin visu, kas pagadījās pa rokai. No visiem ķīmiskajiem savienojumiem ūdens ir visvienkāršākais. Tam te jābūt, tāpat kā galda atvilktnē aizvien būs patvērusies kāda des­mit jenu monēta. Ahā, uzvēdīja ūdens smarža. Tieši tā, ūdens smarža. Vīrietis steigšus grāba mitrās smiltis no tvertnes dibena un bāza tās mutē. Apšķebinājās dūša. Pie­liecās, vēderu sarāva krampji. Viņš izvēma žulti, noritēja asaras.

Galvassāpes, gluži kā svina plātne, spieda acis… Fi­ziskais tuvums gala rezultātā tikai tuvināja bojā eju. Vīrietis, piepeši nometies četrrāpus, sāka pa suņa modei kašāt smilšu klonu. Izracis bedri tik dziļu, ka tajā pazuda roka līdz elkonim, viņš atklāja, ka smiltis kļuvušas tum­šas un mitras. Iebāzis bedrē galvu, piespiedis pie smiltīm kaistošo pieri, viņš dziļi ieelpoja to smaržu. Ja krietnu brīdi tā paelpošu, kuņģī skābeklis un ūdeņradis, bez šau­bām, savienosies.

— Velns parāvis, cik netīras rokas! — Viņš krampjaini sažņaudza dūres — nagi iecirtās delnā — un pagriezās pret sievieti. — Nu ko tad beigu beigās darīt? Ūdens tik tiešām vairs nekur nav?

Pārvilkusi kājām pāri kimono un sarāvusies čokurā, sieviete nočukstēja:

— Nav, nemaz nav …

— Nav? Nu un ko tad? Ar šiem «nav» tā arī taisies samierināties? Tā jau garu drīz var izlaist… Gatavā draņķe!… Rauj, kur gribi, uz karstām pēdām! … Es lūdzu tevi… Vai dzirdi? Šobrīd vēl es saku «lūdzu».

— Nu atliek tik mums sākt darbu, un tūdaļ pat…

— Labi, padodos!… Ko lai dara, padodos!… Nav nekāda prieka kļūt par žāvētu siļķi… Nosprāgt par baltu velti. Bet tā nav kapitulācija aiz brīva prāta. Lai dabūtu ūdeni, esmu ar mieru pat mērkaķu danci nodancot — lai bola acis… Padodos, goda vārds .;. Bet gaidīt vakaru, kad ved ūdeni, — nu, tencinu … Tādi te aizslapuši, tuvu pie gala, mēs jau nevaram strādāt. Vai ne tā? Vienalga, kā, tūdaļ uzņem sakarus ar viņiem… Pašai droši vien rīkle izkaltusi?

— Ja sāksim darbu, viņi tūlīt to uzzinās. Ugunsdzēsēju tornī viens visu laiku skatās ar binokli.

— Ugunsdzēsēju tornis?

Ne dzelzs vārti, ne bezlogu sienas, bet mazā actiņa kameras durvīs — lūk, kas cilvēkam ik brīdi liek paturēt prātā, ka viņš ir cietumā. It kā sarāvies mazāks, vīrietis sāka domās pārlūkot apkārtni. Visapkārt — debess un smiltis, nekā cita … Nav tur nekāda ugunsdzēsēju torņa. Bet, ja tas nav redzams no šejienes, tad nez vai no tā var saskatīt mūs …

— Pavērojiet no kraujas pretējās sienas, un viss būs -skaidrs…

Vīrietis ātri pieliecās un pacēla lāpstu. Domāt tagad par pašcieņu — būtu tas pats, kas rūpīgi gludināt dubļos savārtītu kreklu. Kā plēsts viņš izdrāzās ārā.

Smiltis dega kā" tukša panna uz uguns. Svelme aiz­cirta elpu. Gaiss oda pēc ziepēm. Uz priekšu! Tikai tā ce­rības tikt tuvāk ūdenim. Kad viņš apstājās pie smilšu sienas, kas atradās jūras pusē, un pacēla acis, tad patiesi ar pūlēm saskatīja pašu melnā torņa galu, ne lielāku par mazā pirkstiņa vienu posmu. Bet mazītiņais izcilnītis augšā droši vien ir novērotājs. Jau laikam pamanījis. Jā­domā, ar nepacietību gaidījis šo mirkli.

Vīrietis pagriezās pret melno izcilnīti un, pacēlis lāp­stu, enerģiski ar to pamāja. Viņš centās to turēt tādā leņķī, lai novērotājs pamanītu uztrītā asmens spīguļošanu… Acīs iešļācās karsts dzīvsudrabs… Ko tā sieviete tur dara? Būtu nākusi palīgos …

Pēkšņi pāri bedrei kā mitrs lakats pārklājās ēna: vēja dzīts mākonis debesu pamalē, ne lielāks par nobirušu lapu. Velns parāvis, uznācis lietus, tad visa šī ķēpa būtu lieka. Ek, viņš pastieptu saujas, un tajās sālītu ūdens… Odens straumes uz loga stikla… Ūdens strūklas, ko iz­šļāc notekcaurule … Lietus lāses, kas garo uz asfalta …

Viņš sapņo, vai arī rēgi pārvērtušies īstenībā — visap­kārt troksnis un tāda kā kustība. Atģidies viņš redzēja, ka stāv nogruvušu smilšu vidū. Viņš metās uz mājas nojumi un piespiedās pie sienas. Kauli bija kļuvuši mīksti kā kon­servētai zivij. Slāpes pulsēja deniņos. Un sīkas šo slāpju drumstalas kā tumši plankumi izkaisījušās kaut kur apzi­ņas virspusē. Izstiepis uz priekšu zodu, satvēris ar rokām vēderu, viņš cīnījās ar uznākušo nela.bumu.

Atskanēja sievietes balss. Pagriezusies pret krauju, viņa kaut ko kliedza. Vīrietis ar pūlēm pacēla smagos plakstus un paskatījās uz to pusi. Tas pats vecis, kas viņu bija atvedis šurp, uzmanīgi laida lejā virves galā piestip­rinātu spaini. Ūdens!… Beidzot atnesuši!… Spainītis sašķiebās, un uz smilšu nogāzes radās mitrs plankums, īsts, visīstākais ūdens!… Vīrietis iekliedzās un metas pie spaiņa.

Kad spainis jau bija tik zemu, ka to varēja aizsniegt, viņš atgrūda sievieti un, izpletis kājas, saudzīgi ar abam rokām trauku pieturēja. Viņš atraisīja virvi un, degdams nepacietībā, tūdaļ pat iebāza seju ūdenī, un viss viņa ķer­menis pārvērtās sūknī. Viņš pacēla galvu, atguvās un atkal pieplaka pie spaiņa. Kad trešo reizi atravas no spaiņa, no deguna un lūpām strūkloja ūdens, trūka elpas. Viņam saļodzījās ceļi, gurdi aizvērās acis. Tagad bija sie­vietes kārta. An viņa dzēra aizgūtnēm: šņākdama,- it kā viņas ķermenis būtu gumijas virzulis, vienā paņemiena iztukšoja pusspainīša.

Paķērusi spaini, sieviete iegāja mājā, bet vecais sāka vilkt virvi. Te pēkšņi vīrietis iekārās taja un žēlabaini sauca:

— Pagaidiet! Es gribu, lai jūs mani uzklausītu. Tikai uzklausītu. Es jūs lūdzu, pagaidiet!

Vecais nepretojās, virvi atlaida. Apjukumā viņš mirk­šķināja acis, bet sejas izteiksme palika tā pati.

— Tā kā jūs atnesāt ūdeni, es izdarīšu, kas man jā­dara. Es to apsolu un gribu, lai jūs mani uzklausītu. Jūs ļoti maldāties… Es esmu skolotājs… Man ir draugi, ir arodbiedrība, pedagogu padome un vecāku un pedagogu asociācija, un visi mani gaida. Vai jūs patiešām domājat, ka sabiedrība noklusēs manu pazušanu?

Vecais pārlaida mēles galu augšējai lūpai un vien­aldzīgi pasmaidīja. Nē, tas pat nebija smaids — viņš tikai samiedza acis, lai tajās neiekļūtu smiltis, ko nesa vējš. Bet satrauktā vīrieša skatienam nepaslīdētu garām pat vissīkākais vaibsts viņa sejā.

— Kas te notiek? Vai jums nav skaidrs, ka jūs atro­daties uz nozieguma sliekšņa?

— Ko? Kopš tā laika jau aizskrējušas desmit dienas, bet no policijas ne čiku, ne grabu… — Vecais runāja nosvērti, likdams vārdu pie vārda. — Bet, ja jau desmit dienas klusē, ko tad vēl…

— Nevis desmit dienas, bet nedēju.

Taču vecis neatbildēja. Patiešām, šādai sarunai pašlaik nav jēgas… Vīrietis apvaldīja satraukumu- un centās runāt mierīgi.

— Nu labi, tas nav tik svarīgi… Vai'nebūtu gudrāk, ja jūs nolaistos lejā un mēs te apsēdušies mierīgi visu apspriestu? Es jums neko nedarīšu. Pat ja gribētu ko darīt, tik un tā nevarētu. Pret jums es esmu bezspēcīgs… Apsolu. — Vecais joprojām klusēja. Vīrietis runāja aizel­sies: — Es taču saprotu, cik svarīgi ciemam, lai smiltis tiktu raktas… Ko tur runāt — dzīvības jautājums… Ļoti akūts jautājums… Lieliski saprotu… Ja mani ne­būtu spieduši ar varu, kas zina, es pats uz savu ierosmi būtu gribējis kopā ar jums… Ticiet man! Vajag tikai paskatīties, kāda šeit dzīve — un jebkurš, tīras cilvēcības mudināts, gribēs jums palīdzēt. Bet vai gan to, ko daru es, var uzskatīt par īstu palīdzību? … Šaubos … Kāpēc jūs nepalauzāt galvu par kaut kādiem citiem, vairāk pieņe­mamiem sadarbības veidiem? … Ļaudis vajag izvietot gudri… Viscildenākā vēlēšanās palīdzēt tiks nomākta, ja neatradīs cilvēkam viņa īsto vietu… Nu tā taču ir?… Vai gan nevarēja izgudrot kaut ko citu, kā likt lietā ma­nus spēkus, neķeroties pie tik briesmīgi riskanta pasā­kuma?

Vecais ar tādu izskatu, ka nevarēja tikt gudrs, klausās viņš vai ne, pagrieza galvu un atmeta ar roku, it kā at­gaiņādamies no delvera kaķēna. Bet varbūt viņu satrauc novērotājs tornī? Varbūt baidās tā acu priekšā tik ilgi sarunāties?

— Jums būs man jāpiekrīt… Patiesi, smilšu rakšana ir svarīgs darbs … Bet tas ir līdzeklis, nevis mērķis … Mērķis — kaut kā atvairīt šīs baismās dzīvības bries­mas … Nu ir taču tā? Par laimi, es pietiekami daudz esmu pētījis smiltis. Esmu dziļi interesējies par šo jautājumu. Tāpēc jau es atbraucu uz tādu te vietu. Ko nu tur, bet smiltis mūsdienās pievelk cilvēku… Un šo izdevību ne­vajag palaist garām… Šo apvidu var pārvērst jaunā tūristu rajonā … Izsist labumu no smiltīm, tām pakļaujo­ties, nevis izrādot pretestību… Tā sakot, sāciet domāt citā virzienā!

Vecais pacēla acis un ar vienaldzīgu seju teica:

— Kāds tad te nu tūristu rajons, ja nav karsto avotu… Turklāt visiem skaidrs, ka no tūrisma iedzīvojas tikai tirgotāji un atbraucēji.

Vīrietis saklausīja viņa vārdos izsmieklu un tūdaļ pat atcerējās sievietes stāstu par atklātņu pārdevēju, kuru bija piemeklējis tāds pats liktenis kā viņu un kurš bija sasli­mis un nomiris.

— Jā … Zināms tas, ko es teicu, — tas tikai piemēr ram… Vai jūs neesat padomājuši par speciālām lauk­saimniecības kultūrām, kas augtu smiltīs? … Vispār nav nekādas vajadzības par katru cenu turēties pie vecās dzī­ves …

— Mēs te dažādi punktierējam. Mēģinām stādīt zemes­riekstus un sīpolaugus… Ja jūs tik redzētu, kā te aug tulpes…

— Bet kādi darbi tiek veikti, lai pasargātos no smil­tīm? … īsti darbi šai jomā … Kāds mans biedrs strādā par korespondentu … Ar avīzes palīdzību izdosies mobi­lizēt sabiedrības domu. Tur nav nekā neiespējama.

— Lai kā šī jūsu sabiedrības doma mūs žēlotu, tā ir tukša būšana, ja mēs nesaņemam palīdzību naudā.

— Es jau tieši arī iesaku uzsākt kampaņu, lai saņemtu tādas te subsīdijas.

— Varas iestādes nolēmušas, ka smiltis, ko nes vējš, nav uzskatāmas par stihisku nelaimi, un zaudējumus ne­sedz.

— Vajag piespiest.

— Ej vien ko panāc mūsu prefektūrā!… Mēs jau esam zaudējuši ticību … Tā, kā darām pašlaik, iznāk vislē­tāk… Bet, ja gaidīs uz varas iestādēm, tad, kamēr šie rakstīs un rēķinās, smiltis jau būs mūs aprakušas.

— Bet es taču, es taču esmu cilvēks ar stāvokli! — vīrietis iekliedzās ar pilnu krūti. — Re, jūs, vai gan jūs neesat savu bērnu vecāki? Jums jāizprot, kāds ir skolo­tāja pienākums!

Sajā mirklī vecais pavilka virvi. Negaidīti pārsteigts, vīrietis izlaida to no rokām. Kas tad tas? … Vai patiesi vecis tikai izlicies, ka uzklausa viņu, bet pats tvēris mirkli, lai izrautu viņam virvi?… Apjukumā viņš tvarstīja ar rokām gaisu.

— Jūs esat traki… Jūs esat nenormāli… Pat pērtiķis,

ja to iedīdīs, raks smiltis… Es spēju kaut ko vai­rāk… Cilvēkam jāliek lietā visas savas spējas.

— Edz, ko… — vecais nevērīgi izmeta, un viss viņa izskats liecināja, ka šī pļāpāšana viņam līdz kaklam. — Nu labi, neņemiet nu ļaunā, ja kaut kas nav īsti pa prā­tam. Ko varēsim, to darīsim jūsu labā.

— Pagaidiet! Jokus pie malas! Ei, pagaidiet, lūdzu!… Jūs to nožēlosiet! Jūs taču vēl neko neesat sapratuši!… Es jūs lūdzu!… Nu pagaidiet!

Bet vecais ne reizi pat neatskatījās. Uzkumpis, it kā nestu uz muguras smagu nastu, viņš piecēlās un gāja. Pēc trim soļiem skatienam nozuda viņa pleci, bet pēc ceturtā viņš pavisam pagaisa no redzes loka.

Vīrietis gurdi atslējās pret sienu. Rokas un galvu viņš iegremdēja smiltīs, un smiltis tecēja aiz apkakles; tajā vietā, kur bikšu siksna saturēja kreklu, uzpūtās tāds kā spilvens. Pēkšņi kakls, seja, kājstarpe pārplūda sviedriem. Bija izdalījies viss nule izdzertais šķidrums. Sviedri, sa­jaukušies ar smiltīm, šķita kā sinepju plāksteris, kas cieši pielipis pie ādas. Āda pietūka un kļuva gludena kā gumi­jas lietus mētelis.

Sieviete jau bija ķērusies pie darba. Vīrietim pēkšņi modās aizdomas, ka viņa izdzērusi atlikušo ūdeni. Pani­kas pārņemts, viņš metās mājā.

Ūdens stāvēja neskarts. Vienā paņēmienā viņš nodzēra trīs vai četrus malkus un atkal nevarēja vien nobrīnīties par šī caurspīdīgā minerāla garšu. Viņš nespēja slēpt sa­traukumu. Līdz vakaram viņam ar šo ūdeni nekādi neiz­tikt. Bet par ēdiena pagatavošanu ar tādu lāsi nav pat ko domāt. Siem tipiem viss smalki aprēķināts. Bailes no slā­pēm ir groži, ar kuriem viņi taisās mani vadīt, kā vien labpatiks.

Pārvilcis pār acīm lielu salmu cepuri, viņš kā plēsts izdrāzās ārā. Bailes no slāpēm viņa domas un spriedumus pārvērta nožēlojamās sniegpārsliņās, kas krīt uz karstas pieres. Ja desmit glāzes ir debesu dzira, tad viena glāze — jau drīzāk pātaga.

— Nu kur tad ir tā lāpsta?… — Sieviete norādīja uz nojumi un, gurdi pasmaidījusi, piedurknē noslaucīja svied­raino pieri. Kaut gan viņa jutās kā salauzta, taču ne uz mirkli neizlaida no prāta, kur stāv darba rīki. Šis ieras­tais domāšanas veids ir raksturīgs cilvēkam, kas savu mūžu pavada smiltīs.

Tajā mirklī, kad vīrietis satvēra lāpstu, viņa pagurušie kauli kļuva it kā īsāki, gluži kā laba statīva kājas. Droši vien tāpēc, ka pagājušajā naktī viņš nebija ne acu aiz­vēris. Lai kādi ir apstākļi, vispirms jāvienojas ar sievieti par darba minimālo apjomu. Bet viņam grūti runāt. Var­būt tādēļ, ka sarunai ar veco bija izšķiedis tik daudz spēka, balss saites šķita satrūkušas gabalos kā satrūsējusi dzija. Gluži kā tāds automāts, viņš nostājās blakus sievietei un sāka cilāt lāpstu.

Viņi raka kā sasieti — vienā solī virzīdamies uz priekšu starp nogruvušajiem smilšu blāķiem un māju. Mājas dēļu sienas bija izčākstējušas kā pajēls rīsu plā­cenis, tur tikai sēnēm augt. Beidzot viņi bija savākuši smiltis kaudzē. Tad sāka tās bērt kannās un stiept tur, kur smiltis bija jau noraktas. Aiznesuši visas kannas, raka tālāk.

Trulas, gandrīz neapzinātas kustības. Mute pilna pu­tainām siekalām, kuru garša atgādina jēlu olbaltumu •.. Siekalas tek pa zodu un pil uz krūtīm, bet viņš nepievērsa tam uzmanību.

— "Saņemiet te ar kreiso roku, re, tā, mazliet ze­māk … — sieviete klusu ierunājās. — Tad lāpsta nebūs tā jāvicina, labā roka darbosies kā svira,' tā jūs tik ļoti nenogursiet.

Ieķērcās vārna. Dzeltenā gaisma pēkšņi pārvērtās zilā. It kā tuvplānā uzņemtās sāpes izkliedējās apkārtējā ainavā. Gar piekrasti zemu aizlidoja četras vārnas. Pavizēja to tumšzaļie spārni, un vīrietis nez kādēļ atcerējās ciānkāliju burkās. Jā, kamēr nav aizmirsies, kukaiņi jāpārliek citā burkā un jāietin polietilēnā. Citādi karstumā sabirzīs, ka nebūs ko redzēt.

— Sai dienai, kā liekas, būs gana.

To teikusi, sieviete pacēla acis uz kraujas kranti. Viņas seja bija pavisam sažuvusi, un, lai gan to klāja smilšu kārta, vīrietis saprata, ka tajā nav ne lāsītes asins. Te pēkšņi viss satumsa, it kā pārklājās ar rūsu. Ar taustes palīdzību cauri aptumšotās apziņas tunelim viņš beidzot nokļuva savā piesviedrētajā gultā. Kad atgriezās sieviete, viņš vairs neko nedzirdēja.

Ja starp muskujiem salietu ģipsi, tad sajūta laikam būtu tāda pati. Acis ir it kā vaļā, bet kāpēc tāda tumsa? Netālu skrabinās pele, tā kaut ko velk uz savu alu… Kaklā dedzina, it kā tas būtu izbrucināts ar rašvīli… No mutes nāk smaka kā no mēslu izgāztuves… Kārojas uzsmēķēt… Nē, vispirms nodzeršos … Ūdens! Un tūlīt viņš atgriezās īstenībā … Tad redz, kā! Tā nav nekāda pele — sieviete sākusi strādāt!… Cik ilgu laiku viņš no­gulējis?… Gribēja piecelties, bet kaut kāds briesmīgs spēks nometa viņu atpakaļ uz matrača … Beidzot viņš aptvēra, kas par vainu, un norāva no sejas dvieli. Pa plaši atvērtajām durvīm plūda dzidra, kā caur želatīnu izlaista mēness gaisma. Nemanot atkal bija iestājusies nakts.

Pie gultas stāvēja katliņš, lampa un pudele ar deg­vīnu. Viņš žigli paslējās uz elkoņiem un izskaloja muti. Ūdeni spļāva pēc iespējas tālāk prom, pie pavarda. Lēnām, ar baudu norija dažus malkus. Pataustījies visapkārt lam­pai, sagrābstīja mīkstu sainīti — sērkociņi un cigaretes. Aizdedza lampu, pielika uguni pie cigaretes. Nodzēra pā­ris malku no pudeles. No apziņas drumslām maz pamazām dzima kaut kas' vesels.

Sainītī bija arī ēdiens. Trīs vēl silti no miltiem un rīsiem cepti rauši, divas žāvētas siļķes, apkaltuši, savītuši marinēti rutki — un skripata vārītu dārzeņu, kas atsita mutē rūgtumu, liekas, sažāvētas to pašu rutku lapas. Viņš remdināja izsalkumu ar siļķi un rausi. Kuņģis bija sa- šļāpis kā gumijas cimds. v

Vīrietim pieceļoties, locītavas noknakšķēja kā skārda jumts vēja brāzmā. Viņš bažīgi ielūkojās tvertnē. Tā atkal bija pilna līdz malām. Vīrietis samērcēja, dvieli un pielika sev pie sejas. Cauri visam ķermenim izskrēja drebuļi, glužr kā elektrības dzirksts, iededzot dienas gaismas spuldzi. Viņš noberzēja kaklu, sānus, izslaucīja smiltis no pirkstu starpām. Varbūt tieši šādos mirkļos vaj spriest par dzīves jēgu.

— Vai teju negribat? — Durvīs stavēja sieviete.

— Nav vērts… Vēders kā bungas — pilns ar ūdeni.

— Vai gulējāt labi?

— Kad cēlies, vajadzēja arī mani modināt…

no;

Nodūrusi galvu, brīdi pa brīdim ieķiķinādamās, it kā viņu kāds kutinātu, sieviete sacīja:

— Es naktī trīs reizes cēlos augšā, sakārtoju jums dvieli uz sejas.

Tā koķetēt varētu trīs gadus vecs bērns, kurš ar pūlēm sāk atdarināt pieaugušo smieklus. Sievietes apjukums skaidri liecināja, ka viņa gluži vienkārši nezina, kā labāk parādīt savu lielo prieku. Vīrietis drūmi novērsa skatienu.

— Palīdzēt rakt? … Vai arī nest kannas?

— Jā, bet… jau laiks… Kuru katru mirkli nolaidīs grozus…

Sākdams darbu, viņš brīnījās, ka nejūt sevī to pretes­tību, ko bija gaidījis. Kāds iemesls šādai pārmaiņai? Var­būt bailes palikt bez ūdens vai pienākuma sajūta pret sie­vieti, bet nav izslēgts, ka izskaidrojums meklējams pašā darba būtībā. Patiesi, darbs palīdz samierināties ar to, ka laiks trauc vēja spārniem, samierināties pat tad, ja tas aizskrien bezmērķīgi.

Reiz «Mebiusa lente» viņu aizvilka uz kādu lekciju. Vieta, kur tā notika, bija apjozta ar zemu sarūsējušu dzelzs režģi, aiz kura mētājās tik daudz papīru, tukšu konservu kārbu, neizprotamai vajadzībai domātu lupatu, ka zemi nevarēja nemaz saredzēt. Kā gan projektētāja galvā bija dzimusi doma uzcelt šeit žogu? Un, it kā atbildēdams uz šo izbrīna pilno jautājumu, uzradās kāds cilvēks apval­kātā žaketē, pārliecās pār dzelzs režģi un cītīgi skrubināja to ai" pirkstiem. «Mebiusa lente» pačukstēja, ka tas ir ci­vildrēbēs pārģērbies policists. Griestos izplūda dzeltenīgi lietus radīti plankumi — tik milzum lielus viņš nebija ne­kad redzējis. Un, lūk, tādos, apstākļos lektors runāja: «Nav cita ceļa, lai paceltos pāri darbam, kā vien pats darbs. Ne jau pašam darbam ir kāda vērtība, svarīgi ir tas, ka ar darba palīdzību var uzveikt darbu… Darba īstā vērtība ir tā sevis paša noliegšanas spēkā.»

Atskanēja griezīgs svilpiens. Ielicis mutē divus pirk­stus, kāds deva norunāto signālu. Bezrūpīgie saucieni, ar kādiem tika pavadīti augšup vilktie grozi, tuvojoties viņu bedrei, pamazām pierima. Grozus nolaida jau dziļā klu­sumā. Vīrietis juta, ka viņu novēro, bet pagriezties pret sienu un kliegt — pašlaik būtu vēl bezjēdzīgāk nekā ag­rāk. Kad vajadzīgais smilšu daudzums bija laimīgi uz­vilkts augšā, sasprindzinājums atslāba, atmosfēra it kā izlādējās. Neviens nekā nebilda, bet tā vien likās, ka sa­prašanās panākta.

Arī sievietes uzvedībā bija manāma pārmaiņa.

— Atpūtīsimies… Es atnesīšu tēju …

Kā viņas balsī, tā kustībās jautās mundrums. Sieviete sprēgāja neslēptā šķelmīgumā. Vīrietim tas gandrīz vai Šķebināja dūšu, it kā viņš būtu pārēdies cukuru. Tomēr, kad sieviete gāja garām, viņš viegli papliķēja viņai pa sē­žamvietu. Kad spriegums kļūst par daudz augsts, drošinā­tājs pārdeg. Nekādā ziņā nedrīkst viņu tā mānīt. Līdzko radīsies izdevība, vajadzēs viņai pastāstīt par sardzi, kas apsargā iluzorisku cietoksni.

Bija cietoksnis… Nē, tam nav jābūt noteikti cietok­snim — rūpnīca, banka, spēļu nams — nav svarīgi. Un sardzes vietā droši var būt vienkārši sargs. Un tā nu sargs, jebkuru brīdi gaidīdams ienaidnieka uzbrukumu, aiz­vien bija nomodā. Beidzot ilgi gaidītais ienaidnieks iera­dās. Sargs tūdaļ sāka pūst signāltauri. Tomēr, lai cik tas dīvaini, no karapulka nebija nekādas atbildes. Skaidrs, ka ienaidnieks bez kādām pūlēm, ar vienu triecienu apklusi­nāja sargu. Savā pēdējā dzīves brīdī viņš kā caur miglu redzēja, ka ienaidnieks, nesastapdams pretestību, kā gaiss izbrāžas cauri vārtiem, sienām, namiem. īstenībā nevis ienaidnieks bija gaiss, bet gan cietoksnis. Sargs, vientuļš, gluži kā sauss koks aizaugušā laukā, visu mūžu bija sar­gājis rēgu…

Vīrietis apsēdās uz lāpstas un grasījās aizsmēķēt. Uz­rāvis trešo sērkociņu, viņš beidzot aizdedzināja smēķi. No­gurums kā ūdenī izlieta tuša aizplūst lokos, kā medūza iz­stiepj uz visām pusēm savus taustekļus, pārvēršas sarež­ģītā ornamentā, tad atomu kodolu shēmā un beidzot iz­šķīst. Naktsputns, pamanījis lauku peli, pretīgā balsī aicina savu draudzeni. Dobji rej saērcināts suns. Debesu dzīlēs sadurdamās, iegaudojas gaisa straumes. Bet virs zemes ass vējš it kā ar nazi kārtu pa kārtai dīrā smiltīm plāno ādu.

Vīrietis noslaucīja sviedrus, izpurināja no galvas smil­tis, ar diviem pirkstiem izšņauca degunu. Smilšu raksti zem viņa kājām atgādināja pēkšņi sastingušu viļņu mu­guras.

Ja tie būtu skaņu viļņi, kāda gan tagad te skanētu me­lodija? Ja degunu aizspiestu ar ogļu knaiblēm, ausis aiz- ķepinātu -ar asins recekļiem, ar veseri izdauzītu visus zo­bus, citu pēc cita, tad laikam gan arī cilvēks varētu iz­dziedāt šo melodiju… Bet tas būtu tik cietsirdīgi, turklāt melodija tik un tā būtu cita … Pēkšņi sāka likties, ka viņa acis kā divi putni uzspurgušas augstu gaisā un no turienes uzmanīgi nolūkojas viņā. Un neviens cits kā viņš pats, kas prāto par visā notiekošā dīvainumu, dzīvo ļoti dīvainu dzīvi.

.