Sieviete smiltīs

16

— Ei! — atskanēja piesmakusi balss.

— Ko jūs tur darāt? — gluži kā atbalss tai pievieno­jās cita — vēl diezgan jauneklīga.

Bedre grima tik dziļā tumsā, ka šķita — šo tumsu var sataustīt, bet augšā jau droši vien uzlēcis mēness, jo tur, kur saplūda smiltis ar debesi, kā neskaidrs plankums mel- noja blīva ļaužu grupa.

Labajā rokā satvēris lāpstu, vīrietis līda pa bedres dibenu.

Augšā atskanēja piedauzīga ķiķināšana. Lejā nolaidās virve ar kāsi galā, lai vilktu augšā kannas.

— Tantiņ, kusties nu žiglāki

Tajā pašā mirklī vīrietis sasprindzis metās pie virves, saceldams aiz sevis smilšu vērpetes.

— Ei, velc augšā! — viņš ieaurojās, abām rokām sa­grābis raupjo virvi tik cieši, ka tā varēja būt kaut no ak­mens, pirksti tik un tā tajā ieurbtos. — Velc! Velc! Velc! Kamēr neizvilksiet, vaļā nelaidīšos… Sieviete mājā vā­ļājas sasieta! Ja gribat viņai palīdzēt, velciet žiglāk! Āt­rāk klāt viņai netiksiet!… Ja kāds mēģinās šeit bāzt savu degunu, pauri ar lāpstu pāršķelšu. Ja būs jāiet pie tiesas — vinnēšu es! Žēlastības negaidiet!… Nu, ko tūļā­jaties? Ja tūlīt izvilksiet mani ārā, es nesūdzēšu, visu no­klusēšu… Nelikumīga aizturēšana nav mazais nozie­gums! … Nu, kas tur ir? Velciet!

Birstošās smiltis kulsta seju. Zem krekla no kakla lejup plūst kaut kas nejauks, lipīgs. Karstā elpa svilina lūpas.

Augšā laikam apspriežas. Te pēkšņi — straujš rāviens, un virve slīd augšup. Viņa augums, kas kūļājas gaisā, ir krietni vien smagāks, nekā viņš bija domājis, virve sprūk no rokām ārā. Vīrietis iekrampējas tajā ar divkāršu spēku. Gluži kā no aizturētiem smiekliem, vēderu sarauj krampji, no mutes uz visām pusēm pašķīst šļakatas… Ļaunais ve­selu nedēļu ilgušais sapnis sairst un izgaist… Labi… Labi… Nu esmu glābtsl

Pēkšņi viņš sajuta bezsvara stāvokli un sāka peldēt iz­platījumā … Jūras slimībai līdzīga sajūta izplūda pa visu augumu, virve, kas tikko vēl viņam plēsa ādu no rokām, tagad ļengana gulēja viņa delnās. Tie nelieši palaiduši virvi vaļā!… Apmetis kūleni, viņš neveiklā pozā ietrie­cās smiltīs. Kukaiņu kaste pretīgi nokrakšķēja zem viņa auguma svara. Tad kaut kas aizlidoja garām, skardams vaigu. Acīm redzot, tas bija virves galā piesietais kāsis. Ko tie dara, neģēļi tādi! Labi vēl, ka neaizķēra viņu. Pa­taustīja sānus, ar kuriem bija uzkritis uz kastes, lielu sāpju šimbrīžam nejuta. Kā dzelts uzlēca kājās un sāka meklēt virvi. Tā jau bija uzvilkta augšā.

— Stulbeņi!

Vīrietis ierēcās pārvērstā balsī.

— Stulbeņi! Gan jūs to nožēlosiet!

Nekādas reakcijas. Tikai klusa sačukstēšanās, vārdi nebija atšķirami — peldēja gaisā gluži kā dūmi. Kas tvan šajā čukstoņā, naids vai izsmiekls — ej nu sazini! Un tas nav izturams.

Niknums un pazemojums kā stīpās iekala viņa augumu. Viņš aizvien vēl kliedza, sažņaudzis tik stipri dūres, ka nagi urbās miklajās delnās.

— Vēl nav skaidrs?! Vārdus jūs tik tiešām nesaprotat, bet es izdarīju ko tādu, kas pat jums iedzīs saprašanu. Vai es jums neteicu, ka sieviete ir sasieta?… Kamēr jūs mani neizvilksiet ārā vai arī nenolaidīsiet lejā kāpnes, viņa tā arī gulēs valgos!… Un nebūs neviena, kas raks smiltis… Nu kā, vai patīk? … Padomājiet labi… Ja šeit visu aizbērs smiltis, tas jums dārgi maksās, tā taču ir? Smiltis gāzīsies pāri bedrei un velsies virsū ciemam!… Ko tad jūs iesāksiet? … Kādēļ klusējat?

Par atbildi tie gluži vienkārši ņēma un aizgāja, atstā­dami aiz sevis tikai pa smiltīm vilkto grozu švīkstoņu.

— Kāpēc?… Kā jūs drīkstat aiziet, neteikuši ne vārda? …

Nožēlojams brēciens, kuru dzirdēja vienīgi viņš pats.

Drebēdams pie visām miesām, vīrietis pieliecās un tausto­ties sāka vākt kopā sasistās kukaiņu kolekcionēšanas kas­tes saturu. Spirta pudele, kā redzams, bija iesprāgusi: kad viņš tai pieskārās, starp pirkstiem izplūda patīkams vē­sums. Vīrietis neskanīgi ieraudājās. Taču viņš nemaz ne­bija tik ļoti satriekts. Likās pat, ka raud kāds cits.

Smiltis viņam līda nopakaļ kā viltīgs zvērs. Maldīda­mies melnajā tumsā, tik tikko vilkdams kājas, viņš aiz­kļuva līdz durvīm. Kasti ar atlauzto vāku taustīdamies klusu nolika pie pavarda. Gaisu pāršķēla vēja gaudas. No tukšās burkas pie pavarda viņš izņēma polietilēnā ietītos sērkociņus un iededza lampu.

Sieviete vēl aizvien gulēja tajā pašā pozā, tikai vēl vairak pieplakusi pie grīdas. Viņa pagrieza galvu uz durvju pusi, redzams, gribēja zināt, kas notiek ārā. Iede­goties gaismai, viņa sāka mirkšķināt acis un tūlīt tās cieši samiedza. Kā viņa uzņem šo cietsirdību un rupjību, kas tikko viņam pašam bija jāizbauda? … Ja grib raudāt — lai raud, ja grib smieties — lai smejas… Vēl viss nav pagalam. Manās, nevis kāda cita rokās ir palēninātās dar­bības mīnas deglis …

Vīrietis notupās uz ceļiem sievietei aiz muguras. Brīdi vilcinājies, atraisīja dvieli, kas žņaudza viņai muti. Un ne jau tādēļ, ka piepeši būtu sajutis sirdsapziņas pārmetu­mus. Un, protams, ne jau aiz žēluma vai līdzjūtības.

Viņam vairs nebija spēka. Viņš nevarēja izturēt šo mūžīgo sasprindzinājumu. Vīšķim īstenībā nebija nekādas jēgas. Ja sieviete arī būtu saukusi pēc palīdzības, tas var­būt, gluži otrādi, būtu radījis apjukumu viņa ienaidniekos un spiedis tos drīzāk izšķirt šo jautājumu.

Sieviete, izstiepusi zodu, smagi elpoja. No siekalām, kas bija sajaukušās ar smiltīm, dvielis kļuvis pelēks un smags kā nosprāgusi pele. Dvieļa atstātie zilie nospie­dumi, šķita, nekad neizzudīs. Lai atdzīvinātu sastingušos vaigus, kas tagad bija tik cieti kā kaltēta zivs, viņa bez mitas kustināja apakšžokli.

— Jau laiks… — Ar diviem pirkstiem paņēmis dvieli, viņš nometa to zemē… — Laiks beigt tiem apspriešanos. Tūlīt tie atskries ar virvju kāpnēm. Ja viss paliks, kā bi­jis, tiem pašiem būs slikti. Jā gan … Ja negribēja lieku klapatu — nevajadzēja mani iemānīt šais slazdos.

Sieviete norija siekalas un aplaizīja lūpas.

— Bet… — Mēle viņai vēl slikti klausīja, un viņa runāja dobji, it kā mutē būtu ola. — Vai zvaigznes jau uzlēkušas?

— Zvaigznes? … Kāds te sakars ar zvaigznēm?

— Bet ja nu zvaigžņu vēl nav?

— Kas par to, ja nav?

Sieviete pagurusi atkal apklusa.

— Ko tas nozīmē? Ja esat sākusi — teiciet līdz ga­lam! Varbūt gribat sastādīt horoskopu? Vai arī tā ir še­jienes māņticība? … Varbūt sacīsiet, ka bezzvaigžņu nak­tīs nevar nolaist kāpnes? Nu, kā tad ir? Tā jau nevar tikt pie skaidrības, ja cilvēks klusē!… Ja gribat nogaidīt, ka­mēr uzlec zvaigznes, un tad pateikt — tā ir jūsu darī­šana… Bet kas notiks, ja pa to laiku, kamēr jūs gaidāt, sāks trakot taifūns? Tad zvaigznes vairs nebūs prātā!

— Zvaigznes… — Sieviete izspieda vārdus it kā pi­lienus no pustukšas tūbiņas. — Ja zvaigznes līdz šim vēl nav uzlēkušas, tad sevišķi stipra vēja nebūs…

— Kāpēc?

— Zvaigznes nav redzamas miglas dēļ.

— Vajag ar ko tādu izdomāt! Vai tad patlaban vējš nepūš tāpat kā iepriekš?

— Nē, tad bija daudz stiprāks. Dzirdat, tas pierimst…

Var jau būt, ka tā tas ir, kā viņa saka. Zvaigznes re­dzamas kā miglā tāpēc, ka vējš nespēj izkliedēt tvaiku gaisā. Diez vai šonakt būs stiprs vējš… Tas nozīmē, ka arī tie tur ciemā nesteigsies pieņemt lēmumu… Un tas, kas sākumā viņam bija licies neprāts, aplamība, pēkšņi pārvērtās gudrā atbildē.

— Patiešām… Bet es esmu gluži mierīgs… Ja viņi tā, tad arī es varu nogaidīt. Vienalga, nedēļu vai desmit, piecpadsmit dienas — kāda tur starpība …

Sieviete cieši savilka kāju pirkstus. Tie kļuva līdzīgi piesūcekņiem. Vīrietis iesmējās. Un iesmējies juta, ka rīkli aizžņaudz nelabums.

Nu ko gan sevi mocīt?… Vai tu neesi uztaustījis savu pretinieku vājo vietu?… Kāpēc nevari rāmā garā visu novērot? Kad galu galā laimīgi atgriezīsies mājās, bez šaubām, būs vērts aprakstīt pārdzīvoto.

… O! Mēs esam pārsteigti! Beidzot jūs esat nolēmis visu uzrakstīt. Jā, pārdzīvots nav maz. Pieredze mūs māca — pat slieka neizstiepsies, ja tai nekairinās ādu… Paldies. Man tik tiešām nācies daudz ko pārdomāt, ir jau pat virsraksts. O! Nu, un kāds ir šis virsraksts? … «Kāpu velns» vai «Skudru pekles drausmas». Jā, intriģējoši virs­rakstu Bet vai tie nerada mazliet pavieglu iespaidu? … Jūs tā domājat?… Lai cik drausmīgi bijuši pārdzīvojumi, nav jēgas aprakstīt tikai notikumu ārējo pusi. Bez tam traģēdijas varoņi taču ir ļaudis, kas tur dzīvo, un, ja jūsu rakstā nebūs kaut vai ieskicēts ceļš uz problēmas atrisinā­jumu, tad visi jūsu smagie pārdzīvojumi — tukša skaņa… Cūcība!… Ko?

Jā, liekas, kaut kur tīra notekgrāvi. Vai arī notiek kada īpaša ķīmiska reakcija starp gaitenī izslacītajiem dezinfekcijas līdzekļiem un ķiploku smaku, kas nāk no jusu mutes … Ko? … Nekas, nekas, lūdzu, neuztraucie­ties! Lai rakstu cik rakstīdams, redzu — no manis rakst­nieks neiznāks. Sī nevajadzīgā sevis noniecināšana jums nepiestāv. Man šķiet, ka rakstnieks nav jāuzskata par kaut ko sevišķu. Ja raksti — tas nozīmē, ka esi rakst­nieks… Pastāv uzskats: lai nu kas, bet šie skolmeistari nu gan mīl rakstīt — ļauj tik šiem vaļu… Tas laikam tā­pēc, ka pēc profesijas viņi tuvi rakstniekiem… Savā darbā viņi gūst jaunrades iemaņas. Kaut gan paši neprot pat kastīti krītam sameistarot… Kastīti krītam? Paze­mīgi pateicos. Vai tad tas vien, ka tev atver acis, lai tu ielūkotos pats sevī, nav brīnišķīga jaunrade? Un līdz ar to dod iespēju gūt jaunus un jaunus iespaidus, kas nes jaunas sāpes… Bet arī cerību!… Neuzņemoties nekādu atbildību, vai šīs cerības piepildīsies vai ne. Ja jau no sākta gala neviens neticēs saviem spēkiem… Nu, pietiks sevi krāpt. Nevienam skolotājam nav atļauts šāds neti­kums … Netikums?… To es par rakstīšanu. Vēlēšanās kļūt par rakstnieku ir visīstākais egoisms — tieksme kļūt par leļļu dancinātāju un līdz ar to novilkt robežu starp sevi un pārējām marionetēm. Tas ir tas pats, kādēļ sie­vietes ķeras pie kosmētikas… Vai nav pārāk bargi? Bet, ja jūs ar vārdu «rakstnieks» saprotat kaut ko tādu, tad varbūt patiesi ir jāšķir jēdzieni «rakstnieks» un «rakstīt tāpat vien».

…Varbūt. Un tieši tāpēc es gribēju kļūt par rakst­nieku! Ja nespēju, tad jau arī rakstīt nav vērts!… Starp citu, kāds izskatās bērns, kas nav dabūjis apsolīto?

Ārā atskanēja troksnis, kas atgādināja spārnu plauk- šķienus. Satvēris lampu, vīrietis metās laukā. Bedres di­benā vāļājās kaut kas mašā ietīts. Augšā — nevienas dzīvas dvēseles. Nepieskardamies tīstoklim, viņš skaļi iesaucās. Nekādas atbildes. Viņš atraisīja virvi, ar ko bija pārsieta maša. Vīstoklis ar nezināmu saturu ir sprāgst­viela, kam pievienots deglis, ko sauc par ziņkārību. Pret paša gribu dvēseles dziļumos iegailējās cerība: varbūt tur ir kaut kas tāds, ar kā palīdzību varēs izkļūt no bedres… Sie lauķi būs te nometuši visu, kas nepieciešams, un paši aizmukuši.

Bet mašā bija tikai neliels avīžpapīrā ietīts sainītis un litra pudele, aizbāzta ar koka korķi. Sainītī atradās «Sin- seja» cigaretes — trīs paciņas, pa divdesmit katrā. Un vairāk nekā. Paļ ticēt tam negribējās. Viņš vēlreiz sa­grāba mašu aiz malas un stipri papurināja — izbira vienīgi smiltis… Ļaunākajā gadījumā jābūt vismaz zīmī­tei, viņš nezaudēja cerību, bet neatrada arī zīmīti. Pu­delē bija draņķīgs degvīns, kas oda pēc saskābuša rīsu plāceņa.

Kādēļ tas viss?… Vai tie grib noslēgt kādu darī­jumu?… Viņš kādreiz bija dzirdējis, ka indiāņi par drau­dzības zīmi apmainoties pīpēm. Un degvīns visur ir svētku atribūts. Tātad ir pilnīgs pamats domāt, ka tā viņi pauž vēlēšanos atrast ar mani kopīgu valodu.

Parasti lauku iedzīvotāji kautrējas izteikt savas jūtas vārdos. Šai ziņā viņi ir lāga dvēseles.

Bet pagaidām atliksim visas sarunas — pirmām kār­tām cigaretes. Kā viņš veselu nedēļu bez tām izturējis? Ar ierastu kustību uzplēsdams paciņas stūrīti, viņš sa­taustīja sudraba papīrīti. Uzsita knipi pa paciņas dibenu, un no tās izlīda cigarete. Pirksti, to satverot, viegli dre­bēja. Pie lampas piesmēķējis, viņš lēnām un dziļi ievilka dūmu, un pa visu ķermeni izplūda kritušu lapu aromāts. Lūpas kļuva stingas, acīm priekšā nolaidās smags, sam­tains aizkars. It kā no sitiena viņam noreiba galva, sāka kratīt drebuļi.

Piespiedis sev cieši klāt pudeli, ar pūlēm saglabādams līdzsvaru, viņš lēnām iegāja mājā. Kājas neklausīja.

Galva, gluži kā stīpās iekalta, aizvien vēl reiba. Viņš gri­bēja paskatīties uz to pusi, kur bija sieviete, bet nekādi nevarēja pagriezt galvu. Sievietes seja, ko viņš samanīja ar acu kaktiņu, šķita brīnum maza.

— Re, kur dāvana… — Viņš augstu pacēla pudeli un to pakratīja. — Veikli izdomāts, vai ne? Tagad, lai pal­dies viņiem, mēs jau pie laika varam visu nosvinēt… Skaidrs bez vārdiem… Es jau pašā sākumā visu sa­pratu… Kas bijis — bijis. Nu, kā? Varbūt iedzersiet glā­zīti kompānijas pēc?

Par atbildi sieviete cieši samiedza acis. Laikam dus­mojas, ka viņš nav atraisījis rokas un kājas. Muļķa sie­višķis. Ja kaut uz vienu jautājumu atbildējusi, kā pieklā­jas, viņš tūdaļ būtu atraisījis. Bet varbūt izjūt pārestību? Tāpēc ka nevar noturēt ar tādām pūlēm iegūto vīrieti un ir spiesta — tur nu vairs nevar neko līdzēt — palikt tuk­šām rokām. Kāds iemesls jau nu būs… Atraitne, arī gadu jau ap trīsdesmit. Uz kājām pie potītēm viņai savādas, dziļas bedres. Vīrietim atkal ne no šā, ne no tā uznāca smieklu lēkme. Kāpēc viņai tik dīvainas kājas?

— Vai negribat aizsmēķēt? Pasniegšu uguni.

— Nē, negribu, jau tā rīkle kalst… — viņa klusi at­bildēja, purinādama galvu.

— Varbūt vēlaties nodzerties?

— Nē, nekas.'

— Sakiet vien droši. Ne jau tādēļ ar jums tā izrīko­jos, ka man būtu kāds īpašs naids pret jums pašu. Jums jāsaprot, ka tas bija nepieciešams no stratēģiskā viedokļa. Un, redz, tagad viņi it kā būtu piekāpušies …

— Vīriešiem reizi nedēļā izsniedz degvīnu un ta­baku.

— Izsniedz? … — Liela muša, kurai šķiet, ka viņa lido, kaut gan īstenībā sitas ar galvu pret stiklu… Zi­nātniskais nosaukums Muscina stabulans … Gandrīz vai aklas acis, kas nespēj redzēt visu priekšmetu kopumā … Pat necenzdamies slēpt apjukumu, viņš satraukti jautāja: — Bet kādēļ tie uzņemas liekas pūles?! Vai gan nebūtu gudrāk, ja ļautu cilvēkiem pašiem nopirkt to, kas vaja­dzīgs?

— Darbs ir ļoti smags un tā ļoti daudz — nekam ci­

tam neatliek laika… Un ari ciemam izdevīgi: daļu izde­vumu sedz līga

Ja tā, tad tā nav piekrišana, bet gluži otrādi — ietei­kums kapitulēt!… Kur nu! Jādomā gan, kaut kas vēl sliktāks. Varbūt viņš jau pārvērties par vienu no ritenti­ņiem, kas griež ikdienas dzīves mehānismu un ierakstīts visos sarakstos.

— Man gribētos skaidrības labad pajautāt. Vai es esmu pirmais, ar kuru šeit notiek kaut kas tāds?…

— Nē. Var jau spriedelēt gan šā, gan tā, bet darba roku mums tomēr nepietiek…'Gan ļaudis, kam ir sava saimniecība, gan trūcīgie — visi, kas vien jaudā strādāt, cits pēc cita pamet ciemu… Nabadzīgs ciemelis — vie­nas smiltis…

— Nu kā tad galu galā ir?… — Pat viņa balss bija ieguvusi tādu kā aizsargkrāsu — kļuvusi līdzīga smil­tīm. — Vai bez manis te ir vēl kāds, ko jūs esat noķē­ruši?

— Jā, tas bija viņgad, agrā rudenī… pastkaršu pār­devējs …

— Pastkaršu pārdevējs?

— Nu jā, no kādas kompānijas, kas izdod pastkartes tūristiem, atbrauca aģents ciemos pie šejienes Savienības vadītāja … «Brīnišķīgs skats,» viņš saka. «Tikai iestāstīt to pilsētniekiem…»

— Un viņu noķēra?

— Tieši tad vienā mājā mūsu rindā trūka darba roku …

— Un kas notika tālāk?

— It kā tūdaļ ar esot nomiris… Nē, viņš jau no sākta gala nebija nekāds stiprais. Bet te vēl kā par spīti taifūnu laiks, un tā arī pārmocījās …

— Bet kādēļ tad viņš uzreiz neaizbēga?

Sieviete neatbildēja. Tāpat viss skaidrs, ko tur vēl at­bildēt. Neaizbēga tāpēc, ka nevarēja aizbēgt… Tur tas āķis.

— Un vēl, bez viņa?

1 Domāta Visjapānas liga, kas sniedz iedzīvotājiem palīdzību. Kā zināms, pēc 1868. gada pāriju kasta (etā) tika formāli likvi­dēta. Bet faktiski tā eksistē vēl šodien. Pie tās pieder arī šī ciema iedzīvotāji.

— Jā, pašā gada sākumā šeit bija ieradies students, viņš, šķiet, pārdeva grāmatas.

— Kolportieris, vai?

— Tādas plānas grāmateles, tikai desmit jenu gabalā. Tur par dažiem bija kas slikts rakstīts.

— Students, kas piedalās kustībā par atgriešanos dzimtenē… Un arī viņu sagrāba ciet?

— Viņš arī tagad, kā liekas, dzīvo tepat — pāris māju talak.

— Un arī tur hav virvju kāpņu?

— Jaunatne nekādi nevar pie mūsu dzīves piejūgt… Nu ko tu padarīsi, pilsētā vairāk maksā, turklāt kino un restorāni katru dienu vaļā …

— Bet nevar būt, ka nevienam pašam cilvēkam nav izdevies no šejienes aizbēgt.

— Kāpēc gan ne, bija kāds jauns puisis, kuru drau­ģeļi noveda no ceļa, un viņš aizmuka uz pilsētu… Tur viņš kādam ielaidis dunci ribās, pat avīzē par to bija rak­stīts … Piešķīra viņam par to gadiņus, bet pēc tam at­veda atpakaļ, tagad, kazi, dzīvo rāms vecāku pajumtē…

— Ne jau tas mani interesēl Es jautāju par tādiem, kuri aizbēguši no šejienes un nav atgriezušies.

— Tas bija sen … Atceros, vesela ģimene veikli aiz­manījās kādu nakti. Māja ilgi stāvēja tukša, un tas bija ļoti bīstami, bet ko tu padarīsi… No visas tiesas, gauži bīstami… Ja kauč viena bedre aizgrūst, tas ir tikpat kā pārrāvums aizsprostā.

— Un pēc tam, jūs sakāt, vairāk neviens?

— Domāju, ka ņe …

— Kāds absurds! — Viņam uz kakla pietūka vēnas, trūka elpas.

Piepeši sieviete saguma, it kā pārlūza vidū pušu, gluži kā lapsene, kas dēj.

— Kas ir? … Vai sāp?

— Jā, sāp …

Viņš pieskārās tās bālajai rokai. Tad izbāza pirkstu cauri mezglam un pataustīja pulsu.

— Vai jūtat? Pulss pavisam labs… Manuprāt, nav nekas nopietns. Es saprotu, ka rīkojos slikti, bet es gribu, lai jūs sūdzētos tiem tipiem no ciema, kas pie visa vai­nīgi.

— Piedodiet, vai jūs nepakasītu man kaklu tur pie auss?

Piepeši pārsteigts, viņš nevarēja atteikt. Starp ādu un smilšu garozu bija biezu sviedru kārta, kas likās ķā izku­sis sviests. Bija tāda sajūta, ka viņš ar nagiem iegrābis firziķa mīkstumā.

— Piedodiet… Vai patiešām neviens pats nav izkļu­vis ārā no šejienes? …

Te pēkšņi durvju aprises izplūda bezkrāsainās, ne­skaidrās līnijās un izgaisa. Tas bija mēness. Bālas gais­mas drumslas, gluži kā skudru spārniņi. Un, acīm cik ne­cik aprodot, viss smilšu biķera dibens pielija ar valgu spozmi, kādā vizuļo jaunas, sulīgas lapas…

Nu ko, tādā gadījumā es būšu pirmais.