Sieviete smiltīs

8

Nolaidis ūdeni, vīrietis jutās atvieglots un aizvien vēl stāvēja, ieelpodams smirdīgos izgarojumus… Viņš ne­domāja, ka, tā stāvot, var ataust kāda cerība. Gluži vien­kārši — nevarēja "sev pavēlēt iet iekšā. Tikai iztālēm viņš īsti saprata, cik bīstami būt viņai blakus. Nē, briesmas neslēpās pašā sievietē, bet pozā, kādā tā gulēja. Savu mūžu nebija gadījies redzēt tik piedauzīgu sievišķi. Ne­parko nedrīkst iet iekšā. Sievietes poza pārāk bīstama.

Ir izteiciens: līdzināties mironim. Tas ir paralīzes stā­voklis, kurā nonāk dažu sugu kukaiņi un zirnekļi, kad tiem negaidīti kāds uzbrūk… Slimīga iztēle… Lidlauks, kur dispečeru telpu savā varā sagrābuši vājprātīgie … Gri­bējās ticēt, ka stingums, kas viņu bija pārņēmis, spēj ap­turēt jebkuru kustību pasaulē, — vardes, kas nolikušās uz ziemas guļu, taču nepazīst ziemu.

Kamēr viņš sapņoja, saule sāka svelmēt pavisam ne­izturami. Vīrietis saliecās deviņos līkumos, it kā gribē­dams izbēgt no versmainajiem stariem. Tad veikli pie­šķieba galvu un, sagrābis krekla apkakli, no visa spēka to parāva. Izsprāga trīs augšējās pogas. Purinādams smil­tis, kas bija iekļuvušas aiz apkakles, viņš atkal atcerējās sievietes vārdus, ka smiltis nekad nemēdz būt sausas, ka tās vienmēr gana mitras, lai pamazītiņām vien visu, kas tām apkārt, sapūdētu. Novilcis kreklu, vīrietis atlaida va­ļīgāk jostu, lai cik necik izvējotos bikses. Ja labi padomā, diez vai bija vērts tā uztraukties. Vājums tikpat ātri, kā uznācis, pārgāja. Kā redzams, mitrās smiltis zaudē savu velnišķīgo spēku, līdzko nonāk saskarē ar vēju.

Tad iešāvās prātā doma, ka viņš pieļāvis nopietnu kļūdu — pārāk vienpusīgi izskaidrojis, kāpēc sieviete iz­ģērbusies kaila. Zināms, nevar apgalvot, ka sievieti neur- dīja slēpa vēlēšanās ievilināt viņu savos tīklos. Tomēr nav izslēgts, ka tas ir tikai ieradums, ko diktē viņas dzīves apstākļi. .Skaidrs, ka sieviete liekas gulēt tikai rītausmā. Aizmidzis cilvēks svīst. Bet, ja nākas gulēt dienā, turklāt vēl nokaitētā smilšu biķerī, gluži dabiski, rodas vēlēšanās izmesties kailam. Viņas vietā arī es izģērbtos, ja vien būtu tāda iespēja.

Šis atklājums vienā rāvienā aizdzina nomācošo sa­jūtu, gluži tāpat kā vēja brāzma notrauc sasvīdušam ķer­menim pielipušās smiltis. Nav gudri vēl vairāk uzkurināt bailes. īsts vīrietis gan spēs aizbēgt, sagraut nez cik sienu no tērauda un dzelzsbetona. Nedrīkst krist izmi­sumā, redzot atslēgu, bet īsti vēl nezinot, vai ir tai atbil­stoša slēdzene. Bez steigas, kājām grimstot smiltīs, viņš gāja uz māju … šoreiz runāšu mierīgi un uzzināšu visu, kas man nepieciešams … Viņa darīja pareizi, neatbildē­dama ne vārda, kad es kliegdams viņai uzbruku … Bet varbūt sieviete klusēja gluži vienkārši aiz kauna: viņa ne­bija parūpējusies, lai sveša acs nepārsteigtu kailu.