Sieviete smiltīs

23

Got a one-way ticket to the blues, woo, woo…

(Biļete man nopirkta turpbraucienam uz debesīm, vū, vū…) Gribi dziedāt — lūdzu, dziedi. Bet īstenībā cilvēks, kuram iesmērēta biļete braucienam tikai uz vienu pusi, ne­parko tā nedziedās. Pazoles šādiem cilvēkiem, "kam ir bi­ļete tikai uz vienu galu, ļoti plānas, un viņi iekliedzas, uz­kāpdami pat uz visniecīgākā akmentiņa. Tālāk — ne soli. Viņiem gribētos dziedāt par biļeti, ar kuru drīkst braukt uz debesīm un atpakaļ. Biļete uz vienu pusi — tā ir daļās sairusi dzīve, kur nav nekā kopēja starp vakardienu un šo­dienu, starp to, kas ir šodien, un to, kas gaida rīt. Un tikai tāds cilvēks, kura sažņaugtajā dūrē ir biļete atpakaļ­ceļam, var dziedāt paskumjo dziesmiņu par biļeti uz vienu galu. Tā tas ir. Tieši tāpēc jau viņš dzīvo mūžīgā satrau­kumā, ka baidās pazaudēt pusi biļetes — braucienam at­pakaļ — vai arī ka šo biļeti var nozagt; viņš pērk akci­jas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekšniecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisī­gos palīgā saucienus, kas atskan no notekgrāvjiem un at­kritumu bedrēm — to cilvēku kliedzienus, kam trāpījusies biļete tikai turpbraucienam. Lai neuzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var, un pilnā balsī dzied dziesmiņu par biļeti uz vienu pusi. Un varam būt droši, ka ikviens ieslodzītais dziedās dziesmiņu par bi­ļeti turp un atpakaļ.

Līdzko iekrita brīvāks brīdis, vīrietis slepšus taisīja virvi. Viņš saplēsa strēmelēs virskreklu, sasēja tās kopā, piestiprināja tām galā sievietes bojā gājušā vīra kimono jostu — un kādi pieci metri bija rokā. Pienāks laiks, un viņš virves galā iesies vecās sarūsējušās grieznes ar pa­plestiem asmeņiem; lai tie nevērtos ciet, viņš.starp tiem iemeistaros skaidu. Virve pagaidām vēl par īsu. Lai da­būtu nepieciešamo garumu, vajadzēs piesiet vēl veļas auklu un salmu virvi, kura pārstiepta pāri smilšu klonam un uz kuras tiek kaltētas zivis un graudi.

Sī ideja dzima gluži nejauši. Taču nekur nav teikts, ka īstenot var tikai tādus plānus, kas izauklēti ilgā laikā. Tā kā nav iespējams apzināt ceļus, pa kuriem virzās doma, kaldinot plānu, šāda pēkšņa apgaismība iespējama jau pēc savas būtības. Izpildot tādus negaidītus lēmumus, daudz lielākas izredzes gūt panākumus nekā visu bezgala apsverot un pārdomājot.

Tagad palicis tikai viens jautājums — plāna izpildes laiks. Izkļūt no bedres visvieglāk dienā, kad sieviete guļ. Tas ir izlemts. Bet iet cauri ciemam gaišā dienas laikā — to nu nedrīkst. Prātīgākais" būtu darīt tā: uzrāpties augšā īsu brīdi pirms tam, kad sieviete mostas, paslēpties droša vietā un, kad norietējusi saule, zagties ārā no ciema. Tum­sas aizsegā, kamēr nav vēl uzlēcis mēness, var diezgan viegli nokļūt līdz šosejai, pa kuru iet autobusi.

Visu šo laiku vīrietis cenšas izvilkt no sievietes ziņas par apvidus reljefu un ciema izvietojumu. No kā pārtiek ciems, ja tam nav neviena zvejas kuģa, kaut gan tas at­rodas pašā jūras krastā? … Vai sen, kopš sieviete nonā­kusi tādā te stāvoklī? Cik iedzīvotāju ir ciemā?… Kas un kur audzē tulpes?… Pa kuru ceļu bērni iet uz skolu?… Apvienojot šīs netieši iegūtās ziņas par ciemu ar savām ne visai spilgtajām atmiņām, kas bija saglabā­jušās no tās vienīgās dienas, kad viņš šo ciemu Tedzēja pats savām acīm, izdevās domās uzskicēt aptuvenu apvi­dus plānu.

Ideāli, protams, būtu neiet cauri ciemam, bet apmest tam līkumu. Taču rietumos ceļu aizšķērso kraujš zemes­rags, un, lai gan tas nav sevišķi augsts, viļņi, grauzda­mies tajā kopš neatminamiem laikiem, pārvērtuši to stāvā klinšu blīvā. Tur, protams, ir taciņas, pa kurām kāpaļā ciema ļaudis, iedami pēc žagariem, bet tās slēpjas brik­šņos un nav tik viegli uzejamas. Pārlieku uzmācīga praš- ņāšana var modināt sievietē aizdomas, Bet ciema aus­trumu pusē dziļi sauszemē iestiepjas — kilometrus des­mit — neapdzīvotu kāpu ieskauts jūras līcis. Tas ar savu kraso izloku pienāk gandrīz pie pašām ciema pirmajām mājām. Tā ciems ir it kā ieslēgts smilšu maisā, ko augš­galā satur kopā svērteniskas klintis un jūras līcis. Tādēļ nedrīkst maldoties zaudēt laiku un dot iespēju šiem tipi&m uzsākt vajāšanu, tad jau daudz drošāk ir varonīgi doties cauri centram.

Tomēr tas vēl nenozīmē, ka problēma atrisināta. Nu, kaut vai novērotājs sasodītajā ugunsdzēsēju tornī. Tur­klāt vēl jābaidās, ka sieviete, atklājusi viņa bēgšanu, -sa­cels troksni, un izeja no ciema būs slēgta ātrāk, nekā viņš būs ticis laukā. Var jau būt, ka abas šīs problēmas galu galā iespējams apvienot. Pirmie smilšu pārnēsātāji parasti atved ūdeni un visu nepieciešamo krietni vien pēc saules rieta. Ja sieviete gribēs paziņot par viņa pazušanu līdz to atnākšanai, viņa to varēs izdarīt tikai ar ugunsdzēsēju tornī sēdošā novērotāja palīdzību. Tādēļ jautājums redu­cējas uz to, ko iesākt ar novērotāju.

Par laimi, šajā vietā, jādomā, straujās temperatūras maiņas dēļ zemi kādu pusstundu vai pat veselu stundu pirms saules lēkta pārklāj viegla migla. Tas ir tādēļ, ka kramskābe, ko satur smiltis, ātri izdala dienā uzņemto siltumu. Ja raugās no torņa, visa šī vieta attiecībā pret to atrodas gaismas atstarošanas leņķī, un pat vismazākā migla novērotājam šķiet kā biezs, balts auts, kuram cauri nevar nekā saskatīt. Drošs paliek drošs, vīrietis vēl lieku reizi vakar vakarā par to pārliecinājās. Tās kraujas pa­kājē, kas atrodas jūras pusē, viņš labu laiku vicināja dvieli it kā signalizēdams, bet, kā jau bija domājis, uz to netika reaģēts.

Savu plānu īstenot vīrietis nolēma ceturtajā dienā pēc tā iecerēšanas: viņš izraudzījās sestdienas vakaru, kad ved ūdeni, lai būtu ar ko nomazgāties. Viņš nolēma nakti pirms bēgšanas izlikties, ka ir saaukstējies, un labi izgu­lēties. Slimnieku viņš tēloja tik cītīgi, ka viņu piespieda pat ieņemt aspirīnu. Tabletes, kas izskatījās, it kā ilgi būtu mētājušās kādā sīkumtirgotavas kaktā, bija pavisam zaudējušas krāsu. Viņš ieņēma divas tabletes, uzdzēra virsū ūdeni, un rezultāts neizpalika. Kamēr vien sieviete pēc darba nebija ienākusi istabā, viņš nedzirdēja ne ska­ņas — tikai vienu reizi, it kā vilka augšā grozus ar smiltīm.

Sievietei pēc ilga pārtraukuma bija atkal vajadzējis strādāt vienai, un viņa aiz noguruma krita vai no kājām. Kamēr viņa steidza gatavot jau tā vēlās brokastis, viņš laiski melsa dažādus niekus — sacīja, piemēram, ka de­rētu salabot mazgājamo ierīci, kura jau sen kopš caura. Sieviete nejāva vaļu dusmām, baidīdamās kaitēt viņa ve­selībai un laikam domādama, ka vīrieša egoisms liecina par to, ka viņš jau laidis šeit saknes. Pēc darba katram gribas nomazgāties. It īpaši kairina smiltis, kas pielipu­šas miegā sasvīdušai miēsai… Bet tieši šodien atvedīs ūdeni, turklāt sievietei sagādā baudu viņa mazgāšana, tā­dēļ šodien viņa, jādomā, būs piekāpīga.

Kamēr sieviete viņu mazgāja, vīrieti sagrāba iekāre, un viņš norāva viņai kimono. Viņš gribēja savukārt no­mazgāt sievieti. Viņa vai pamira samulsumā un gaidās. Tad protestējoši pacēla roku, taču nebija skaidrs, kam tad galu galā viņa pretojas. Vīrietis steigšus uzgāza viņai kausu karsta ūdens un tāpat bez mazgājamā vīkšķa ar saziepētām rokām sāka berzēt viņas augumu. Rokas slī­dēja no kakla uz zodu, pa pleciem, un viena bija piezagu­sies pie krūtīm. Sieviete iekliedzās un piekļāvās viņam. Viņa gaidīja. Taču vīrietis vilcinājās. Viņa rokas aizvien vēl klīda pa sievietes augumu.

Sievietes uzbudinājums beidzot pielipa arī viņam. Un pēkšņi viņu sagrāba neizprotamas skumjas. Sieviete sta­rot staroja, it kā viņai iekšā spīguļotu jāņtārpiņi. Nodot viņu tagad — būtu tas pats, kas uz nāvi notiesātajam ļaut bēgt un tad ielaist lodi mugurā. Vīrietis kā apmāts metās viņai virsū, vēl vairāk uzkurinādams no jauna pamodušos iekāri. Bet jebkurai kaislei ir robeža.' Sieviete, kas tik ļoti bija iztvīkusi pēc glāstiem, uz brīdi izbijās no satracinātā partnera, un vīrieti pārņēma prostrācija, it kā viņš jau būtu apmierinājis iekāri. Tad atkal sāka sevi iekvēlināt, satraukdams iztēli ar dažādām riskantām situācijām, skūpstīdams viņas krūtis, plosīdams augumu, kas no ziepju, sviedru un smilšu sajaukuma šķita pārklāts ar ma­šīneļļā iemaisītām dzelzs skaidām. Viņš varēja tā ņem­ties vēl pāris stundu. Bet sieviete aiz sāpēm sāka pat zo­bus griezt un nometās tupus. Viņš klupa tai virsū… Vienā mirklī viss bija galā. Viņš aplaistīja sievieti ar ūdeni, lai noskalotu ziepes, bet tad ar varu piespieda iz­dzert degvīnu, kurā bija izšķīdinātas trīs tabletes aspi­rīna. Tagad līdz pat saules rietam, bet, ja viņam uzsmai­dīs laime, pat līdz smilšu pārnēsātāju ierašanās brīdim, kad tie sievieti uzmodinās ar saviem kliedzieniem, viņa gulēs kā nosista.

Sieviete miegā šņāca, it kā nāsīs būtu papīra aiz-1 bāžņi… Dziļi elpoja. Vīrietis viegli pieskārās viņas pē­dai, bet sieviete pat nepakustējās… Tukša tūbiņa, no ku­ras izspiests viss jutīgums. Viņš sakārtoja dvieli, kas se­dza sievietes seju, un pārvilka viņai pār ceļiem kimono, kas bija sagriezies kā virve un uzrāvies augšup. Par laimi, viņam jāveic pēdējie sagatavošanās darbi un nav laika nodoties sentimentalitātei. Kad viņš beidza burties ap ve­cajām grieznēm, īstais brīdis bija klāt. Pēdējo reizi atska­tījies uz sievieti, viņš, kā jau bija gaidījis, juta sažņau­dzamies sirdi.

Pa bedres sienām, kāda metra platumā no augšas, plūda blāva gaisma. Pēc viņa aprēķiniem varēja būt pus­septiņi vai bez divdesmit minūtēm septiņi. īstais laiks. Viņš spēcīgi savēzēja atpakaļ rokas, izlocīja kaklu, līdz ar to iztaisnodams notirpušo muguru.

Vispirms jāuzrāpjas uz jumtaugšas. Visvieglāk uzmest priekšmetu četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņš jau gri­bēja ņemt talkā virvi, lai tiktu uz jumta, bet tad nolēma, ka griežņu klaudziens var uzmodināt sievieti. Tad jau la­bāk atteikties no šāda eksperimenta, aiziet mājas otrā pusē un tur pa pussagruvušo nojumi, kurā kādreiz žāvēta veļa, uzrāpties augšā. Tievie četrkantīgie šķērskoki bija gandrīz sapuvuši, un tas biedēja vīrieti. Bet īstās bries­mas bija vēl priekšā. Jumts, ko bija nopulējušas vēja nes­tās smiltis, mirdzināja savus baltos dēļus kā jauns. Bet, līdzko viņš uzrāpās augšā, izrādījās, ka tas ir mīksts kā biskvīts. Tā tik vēl trūka, lai viņš izkristu tam cauri. No­gūlies garšļaukus, viņš piesardzīgi rāpās uz priekšu. Bei­dzot aizkļuva līdz pašai korei un, uzsēdies uz tās jāte­niski, notupās uz ceļiem. Jau arī jumta mugura bija ēnā, un bedres rietumpuses malā skaidri saskatāmie atsevišķie smilšu graudiņi, kuru krāsa atgādināja sacukurojušos medu, liecināja, ka sāk celties migla. Par novērotāju tornī tagad maza bēda.

Ar labo roku satvēris virvi kāda metra attālumā no grieznēm, viņš savīcināja to sev virs galvas. Viņš tēmēja tajos pašos maisos, kuri kalpoja par blokiem, velkot augšā

grozus. Ja tie var noturēt virvju kāpnes, tas nozīmē, ka ierakti diezgan pamatīgi. Viņš grieza virvi aizvien ātrāk un ātrāk, tad notēmēja un svieda. Tā aizlidoja gluži uz citu pusi. Nebija pareizi aprēķinājis. Grieznēm jālido pa tangenti attiecībā pret aploci, tālab virve jāizlaiž no ro­kām brīdī, kad tā atradīsies taisnā leņķī pret mērķi vai arī vienu mirkli pirms tam. Jā, noteikti! Žēl, šoreiz griez­nes, iedūrušās kaut kur pret kraujas vidu, nokrita lejā. Kā redzams, griešanas ātrums un pacēluma leņķis nav bijuši pietiekami.

Nopūlēdamies vēl un vēlreiz, viņš beidzot precīzi no­teica attālumu un virzienu. Līdz panākumiem, tiesa, vēl tālu. Viņš būtu priecīgs par jebkuru cerības stariņu. Bet vēl gan nelikās, ka kļūdas iet mazumā, gluži otrādi — nogurums un nervozitāte radīja aizvien jaunas, nopietnas kļūmes. Jā, tas viss viņam bija licies daudz vienkāršāk. Viņš nervozēja, dusmojās un bija tuvu asarām, kaut gan neviens taču nebija devis viņam cerības.

Bet jāatzīst, ka varbūtības teorija, saskaņā ar kuru iespējamība ir tieši proporcionāla mēģinājumu skaitam, nav nemaz tik aplama. Un, kad viņš jau nez kuro reizi bez jebkādas cerības meta virvi, tā pēkšņi trāpīja tieši maisā. Vīrietis sastinga ar vaļā muti. Mutē saskrēja sie­kalas. Taču priecāties vēl bija par agru … Pagaidām vi­ņam rokā tikai nauda loterijas biļetes iegādei… Laimēs biļete vai ne — to rādīs nākotne. Katrs viņa nervs bija it kā saaudzis ar virvi. Viņš to pavilka tik piesardzīgi, it kā ar zirnekļa tīmekļa pavedienu vilktu zvaigzni.

Sajuta pretestību. Sākumā grūti bija tam ticēt, bet virve patiešām turējās stingri. Pavilka stiprāk… Sasprin- dzis gaidīja — tūlīt, tūlīt atrausies… Taču nebija vairs nekādu šaubu. Grieznes kā tāds āķis bija cieši ieurbušās maisos. Tavu veiksmi!… Neticama veiksme!… No šī brīža viss būs labi! Jā gan!

Vīrietis žigli norāpās no jumta un pieskrēja pie vir­ves, kas tagad mierīgi nokarājās lejup pāri visai smilšu sienai. Rau, tur ir zemes virsa … Tik tuvu, ka nevar ne­maz ticēt… Seja saspringa, lūpas drebēja. Kolumba ola, bez šaubām, bija cieta. Bet, ja to novārīsi par daudz cietu, tad viss pagalam.

Ieķēries virvē, viņš iekārās tajā ar visu auguma svaru.

Un tūdaļ tā sāka stiepties kā gumija. No pārbīļa viņu pār­klāja sviedri. Par laimi, kļuvusi garāka par centimetriem trīsdesmit, virve tālāk vairs nestiepās. Viņš no j-auna tajā iekārās. Un šoreiz bažas bija veltas. Iespļāvis saujās, ap­tvēris virvi ar kājām, vīrietis līda augšā. Viņš rāpās gluži kā spēļu mērkaķītis spēļu palmā. Var jau būt, ka sviedri, kas aiz satraukuma izspiedās uz pieres, bija auksti. Vī­rietis centās rīkoties tā, lai smiltis nebirtu viņam virsū, un rāpās, tikai pārtverdams virvi; tādēļ viņa ķermenis ro­tēja. Bedres mala tuvojās daudz gausāk, nekā viņš bija domājis. Zemes pievilkšanas spēks tik tiešām ir briesmīgs. Bet kas tie par drebuļiem? Rokas kustējās neatkarīgi no paša gribas, likās, viņš pats sevi met augšup. Tur nebija nekā dīvaina, ja atceras četrdesmit sešas indes tvanā aiz­vadītās dienas. Kad viņš bija parāpies uz augšu par vienu metru, bedre jau gulēja simt metru dziļumā, kad bija pie­vārējis divus metrus, no tās šķīra jau divi simti. Dziļums aizvien palielinājās, un beidzot no tā sāka reibt galva… Noguris līdz nāvei… Nav ko skatīties lejup!… Bet, re, jau arī mala … Zemi apjož ceļu tīkls, pa tiem var brīvi soļot, kur vien tīk, kaut vai līdz pasaules malai… Kad viņš nokļūs augšā, viss, kas bijis šeit, pārvērtīsies mazos, sažuvušos ziediņos, kas piemiņai ielikti starp piezīmju grāmatiņas lapām… Gan indīgie, gan kukaiņēdāji augi — visi tie pārvērtīsies plānās, gandrīz caurspīdīgās krāsaina papīra strēmelēs, un, dzerot mājā tēju, viņš turēs tās pret gaismu un labprāt stāstīs par visu, kas ar tam saistīts.

Un tieši tāpēc viņam zuda jebkura vēlēšanās apvainot sievieti. Var galvu likt ķīlā, ka viņa nav nedz tikumības iemiesojums, nedz arī prostitūta. Ja viņai būs vajadzīgas rekomendācijas, viņš ar lielāko prieku gatavs tās dot — cik vien tīk, kaut vai desmit. Bet kāda gan muļķe ir šī sieviete, viņa tik vien spēj kā ieķerties tajā pašā biļetē, ko arī es cenšos noturēt, — biļetē braucienam turp un atpa­kaļ. Kaut arī biļete ir viena un tā pati, ja stacijas, no ku­rām atiet vilciens, atrodas pretējās pusēs, tad arī gala punkti būs pretēji. Un nav jābrīnās, ka viņa biļete atpa­kaļceļam būs viņas biļete turpbraucienam.

Nu lai ar sieviete pieļāvusi kļūdu… Bet kļūda ir tikai kļūda, un nekas vairāk.

… Neskaties lejup! Lejup skatīties nedrīkst!

Alpīnists, logu mazgātājs, montieris televīzijas torni, cirka akrobāts uz trapeces, skursteņslauķis augstā elektro­stacijas dūmeņa galā — vajag tikai kādam no tiem pa­mest skatienu lejup, un tas lauzīs sev sprandu.