Sieviete smiltīs

31

Ritēja vienmuļās naktis smilšu gūstā, vilkās nedēļas.

Vārnas vēl aizvien meta «Cerībai» līkumu. Esmu — kaltētās zivis jau vairs nevarēja saukt par kaltētām zi­vīm. Vārnas šī ēsma nespēja iekārdināt, bet baktērijas, acīm redzot, nebija tik izvēlīgas. Kādu rītu viņš pabak­stīja ēsmu ar koku — no zivs bija palikusi tikai āda, bet pati tā pārvērtusies melnā, lipīgā masā. Uzlicis jaunu ēsmu, viņš nolēma pārbaudīt, vai viņa ietaise nav sabojā­jusies. Viņš atgrāba smiltis, atvēra vāku un pārsteigumā sastinga. Muciņas dibenā bija sakrājies ūdens. Centimetru desmit, ne vairāk, bet tas bija pavisam dzidrs, krietni vien tīrāks par to rāvaino suslu, ko viņi saņem ik dienas. Vai gan nesen būtu lijis lietus? … Nē, lietus nav bijis vismaz divas nedēļas. Tad varbūt šis ūdens te patvēries kopš iepriekšējiem lietiem? Nu jauki, bet mulsināja tas, ka mu­ciņa tecēja. Tik tiešām, kad viņš to pacēla, no tās dibena izšļācās ūdens. Tā kā šādā dziļumā nevarēja būt apakš­zemes avota, nāca prātā doma, ka no muciņas aizplūstošā šķidruma vietā nez no kurienes rodas aizvien jauns ūdens. Katrā ziņā tā tam vajadzētu būt teorētiski. Bet kur gan tas radīsies te, šajos saules izdedzinātajos smiltājos?

Vīrietis ar pūlēm apvaldīja aizvien augošo satraukumu. Prātā nāca tikai viena atbilde. Smilšu kapilaritāte. Smilšu virskārta sakarā ar augsto īpatnējo siltumietilpību aiz­vien ir sausa, bet vajag tikai kādu sprīdi parakt — un smiltis jau miklas. Bez šaubām, tas ir tādēļ, ka to virs­kārtas izgarojumi darbojas kā sūknis, kas sūknē ūdeni no apakšējiem slāņiem. Izprotot šo parādību, var viegli rast izskaidrojumu arī biezajiem miglas vāliem, kas veļas pāri kāpām no rītiem un vakaros, pārmērīgajam miklumam, kura dēļ pūst koka mājas sienas un stabi. Galu galā smilšu sausums nav izskaidrojams ar ūdens trūkumu vien; ūdens sūkšanās pa kapilāriem nevar sacensties ar iztvaikošanu.

Citiem vārdiem sakot, ūdens papildinās bez apstājas. Ti­kai šī cirkulācija notiek tādā ātrumā, kāds nav iespējams parastajā augsnē. Un šī «Cerība» ir stājusies ceļā ūdens cirkulācijai. Kā redzams, ieraktās mučeles izvietojums, sprauga starp to un vāku — tas viss nav ļāvis ūdenim, kas sūcas no zemes dziļumiem, iztvaikot, un šķidrums sa­krājies trauka dibenā. Kāds ir šis izvietojums un visa kop­sakarība, viņš vēl nespēja īsti izskaidrot, bet pēc rūpīgiem pētījumiem, bez šaubām, varētu atkārtot savu izmēģinā­jumu. Un nav izslēgts, ka viņam izdotos sameistarot jau pavisam nopietni ņemamu ierīci ūdens uzkrāšanai.

Ja šie izmēģinājumi vainagotos sekmēm, viņam vairs nevajadzētu kapitulēt, ja tie tur pārtrauktu ūdens piegādi. Bet vēl svarīgāks ir kas cits: kā izrādās, visas smiltis ir milzīgs sūknis. Vīrietim sāka likties, ka viņš sēž uz iedar­bināta sūkņa. Lai apvaldītu mežonīgos sirds pukstus, nā­cās apsēsties un atvilkt elpu. Pagaidām tas nevienam nav jāzina. Ja nu šā vai tā — rokā būs labs ierocis.

Viņš nevarēja novaldīties un jautri iesmējās. Lai gan par savu atklājumu vajadzēja klusēt, grūti bija noslēpt lepnumu, kas pildīja sirdi. Vīrietis pēkšņi smalkā balsī iekliedzās un no mugurpuses sagrāba sievieti, kas klāja gultu. Taču viņa izlocījās, bet viņš nokrita uz muguras un, tirinādams kājas, skaļi smējās, — tā vien likās, ka viņam kutina vēderu ar vieglu gāzi pildīta bumba. Viņam bija tāda sajūta, ka roka, ko viņš bija pacēlis pie sejas, brīvi peld gaisā.

Arī sieviete smējās, bet it kā piespiesti — tikai tādēļ, lai nesabojātu viņa labo omu. Vīrietim tēlojās neskaitāmi dzidri jo dzidri apakšzemes strautiņi, kas, gluži kā sudra­baini pavedieni, irdz augšup pa šauro gultni starp smilšu graudiņiem. Sievietei prātā bija kas cits — dzimumakts, kas tūdaļ notiks. Nu labi! Tikai tāds cilvēks, kas cietis kuģa avārijā un kā par brīnumu izglābies, spēj saprast otru, kam gribas smieties tādēļ vien, ka viņš elpo.

Vēl joprojām mitinādamies bedres dibenā, viņš jutās tā, it kā būtu uzkāpis augstā tornī. Varbūt visa pasaule apgriezušies ar kājām gaisā un augstienes un gravas ap­mainījušās vietām. Lai nu kā, bet viņš ir atradis smiltīs ūdeni. Un tas nozīmē, ka tie ciema tipi viņu tik lēti nepie- veiks. Lai pārtrauc ūdens piegādi, viņš iztiks bez tiem pa­visam labi. Viņu atkal sagrāba smiekli, iedomājoties, ka tie skraidīs kā apsviluši. Viņam pat likās, ka ir jau ticis ārā no bedres. Viņš atskatījās, un viņa skatienam pavērās visa bedre. Ļoti grūti spriest par mozaīku, ja nevar to ap­lūkot no tālienes. Pieejot cieši klāt, jūs apmaldīsieties de­taļās. Tikko būsiet ticis vaļā no vienas detaļas, jau otra turēs savā gūstā. Līdz šim viņš redzējis nevis smiltis, bet drīzāk gan tikai atsevišķus smilšu graudiņus.

To pašu viņš varēja sacīt par to otru sievieti un sa­viem darba biedriem. Viņš atcerējās tikai atsevišķas sīkas detaļas, kas viņa iztēlē tagad bija ieguvušas milzīgus ap­mērus: gaļīga deguna nāsis… červeļainas lūpas, gludas, smalkas lūpas … strupi pirksti… slaidi pirksti… zvaig­znes acīs … gara kārpa zem atslēgas kaula … violetu dzīsliņu nostīgotas krūtis… Aplūkojot tuvumā, skatoties tieši virsū — pretīgi. Bet iztālēm tas viss šķiet brīnum sīks, ne lielāks par mazītiņu kukaini. Lūk, tur tālumā ro­sās viņa kolēģi, viņi dzer tēju skolotāju istabā. Bet tur, tajā kaktā, tā sieviete guļ savilgušā guļvietā — kaila, pie­vērtām acīm, kā sasalusi — par to nekas, ka viņas ciga­rete tūdaļ nobirdinās pelnus. Par šiem sīkajiem kukainī­šiem viņš domāja bez kādas skaudības, it kā tie būtu cepumu veidnītes ar tukšu vidu. Un nav jābūt tik fanātis­kam pīrādzniekam, lai ceptu cepumu, ko neviens nav pa­sūtījis, — cept tikai tādēļ, lai veidnes nestāvētu dīkā. Ja viņam nāksies vēlreiz ar tiem stāties sakaros, tad viss būs jāsāk no gala. Pārmaiņas, kas notikušas smiltīs, bijušas pārmaiņas arī viņā pašā. Tā vien šķita, ka smiltīs līdz ar ūdeni atrasts arī jauns cilvēks.

Tā viņa ikdienas pienākumiem nāca klāt darbs pie ūdens savāktuves. Krājās skaitļi un diagrammas. Tika aprēķinats, kurā vietā jāierok muciņa … muciņas forma … attiecība starp laiku, kad spīd saule, un ūdens uzkrāšanās ātrumu … temperatūras un atmosfēras spiediena ietekme uz viņa ierīces efektivitāti. Sieviete nevarēja vien nobrīnī­ties, jkāpēc viņš tik ļoti aizrāvies ar vārnu lamatām. Viņa centās sevi pārliecināt, ka ikvienam vīrietim ir savs jā­jamzirdziņš, un, ja tas viņam sagādā prieku, — nu jauki! Turklāt nez kādēļ viņš izrāda tādas rūpes par viņas mā­jas soli. Tas nav slikti. Lai jau niekojas. Bet arī vīrietim te bija savi apsvērumi un motīvi. Viņa pētījumi pēkšņi sa­stapa nopietnu šķērsli, bija jāsalīdzina un jāsaskaņo' dau­dzi jo daudzi apstākļi. Un, lai gan savākto materiālu daudzums auga, viņš nekādi nevarēja atrast likumsakarību, kas ]autu tos apkopot vienotā sistēmā. Pie tam, ja viņš gribēja iegūt precīzus datus, bija nepieciešams radiouztvē­rējs, lai varētu noklausīties laika ziņas un prognozes. Tā radiouztvērējs kļuva par abu kopējo mērķi.

Novembra sākumā ūdens sakrājās mučelē pa četri litri dienā, bet tad ar katru dienu aizvien mazāk un mazāk. Varbūt to nosaka temperatūra? Izmēģinājumus pilnā ap­jomā, redzams, varēs uzsākt tikai pavasarī. Atnāca gara, barga ziema, un līdz ar smiltīm gaisā virmoja ledus ada­tiņas. Lai varētu nopirkt daudzmaz labu radio, viņš no­lēma reizumis palīdzēt sievietei. Bedrei arī bija savas priekšrocības — te neiekļuva vējš. Toties arī saule, var teikt, nemaz neielūkojās. Pat tajās dienās, kad smiltis sa­sala, to gaisā bija tikpat daudz, cik parasti, un tās vaja­dzēja rakt un rakt. Rokas sasprēgāja un asiņoja.

Beidzot ziemai pienāca gals. Iestājās pavasaris. Marta sākumā viņiem bija nopirkts radiouztvērējs. Uz jumta uz­stādīja garum garu antenu. Sieviete, līksma un izbrīnīju­sies, pusi dienas grozīja kloķus. Mēneša nogalē viņa at­tapa, ka ir uz grūtām kājām. Aizritēja vēl divi mēneši. Trīs dienas no rietumiem uz austrumiem lidoja lieli balti putni. Bet vēl pēc kādas dienas sieviete sūdzējās par neciešamām sāpēm. Viņa pamanīja, ka guļ vienās asinīs. Kāds no ciema — viņai rados bija veterinārs — noteica diagnozi: spontānais aborts. Nolēma sievieti pikapā vest uz pilsētu, uz slimnīcu. Gaidot mašīnu, vīrietis apsēdās sievietei bla­kus, atļāvis tai saņemt savu roku, bet ar otru roku glau­dīja tai vēderu.

— Nu, lūk, pie bedres piebrauca pikaps. Pirmoreiz pusgada laikā tika nolaistas virvju kāpnes. Sievieti, ievīs­tītu segā, kā tādu kokonu uzvilka ar virvi augšā. Līdz pa­šam pēdējam brīdim viņa lūdzošām, asaru pilnām acīm nolūkojās vīrietī. Nelikdamies to manām, viņš novērsās.

Sievieti aizveda, bet virvju kāpnes aizvien vēl karājās savā vietā. Vīrietis bikli piegāja tām klāt un pabakstīja tās ar pirkstgalu. Pārliecinājies, ka tās nav nekāds regs, sāka lēnām kāpt augšā. Debesis bija netīri dzeltenas. Ro­kas un kājas tik smagas, it kā viņš būtu izrāpies no ūdens … Te tās ir … senilgotās kāpnes …

Vējš, kā likās, rautin rāva elpu no mutes. Apgājis vis­apkārt bedrei, viņš pakāpās augstāk, kur skatienam jau pavērās jūra. Ari ta bija duļķaini dzeltena. Viņš dziļi ievilka elpu, bet gaiss bija ass, pavisam citāds, nekā viņš bija iedomājies. Pagriezies viņš pamanīja putekļu mākoni ciema nomalē. Droši vien pikaps ar sievieti… Jā, vaja­dzēja gan tai pastāstīt par lamatām, pirms devās projām.

Bedres dibenā kaut kas sakustējās. Viņa paša ēna. Mazliet augstāk atradās ūdens savāktuve. Viens dēlis bija vaļā. Droši vien kāds uzkāpis tam, nesot_ sievieti. Viņš steidzās atpakaļ, lai bojājumu salabotu. Ūdens, kā jau bija domājis, sniedzās līdz ceturtajai iedaļai. Bojājums ne­bija nekāds lielais. Mājā sprakstošā balsī dziedāja radio. Ar pūlēm valdīdams asaras, viņš iebāza rokas mučelē. Le­dainais ūdens tās apsvilināja. Taču viņš tupēja vien tā­lāk, pat nepakustējās.

Ar bēgšanu nav ko steigties. Tagad viņam rokās bi­ļete braucienam turp un atpakaļ — tīra blanka, un viņš pēc saviem ieskatiem var tajā ierakstīt gan vilciena at­iešanas laiku, gan vietu, uz kurieni grib braukt. Turklāt viņam tik ļoti kārojas pastāstīt kādam par savu ūdens sa- vāktuvi. Un, ja viņš nolems to darīt, tad pateicīgāku klau­sītāju par šī ciema ļaudīm neatrast. Ja ne šodien, tad rīt viņš kādam visu izstāstīs.

Bet bēgšana — par to vēl diezgan laika padomāt.

Paziņojums sakarā ar iesniegumu par pazušanu.

Pazudušā vārds un uzvārds — Niki Dzimpejs.

Dzimšanas datums —

1924. gada 7. marts.

Sakarā ar to, ka saņemts Niki Sino iesniegums par augstāk minētā Niki Dzimpeja pazušanu, pēdējais tiek uz­aicināts līdz 1962. gada 21. septembrim darīt tiesai zināmu savu atrašanās vietu. Gadījumā, ja šāds paziņojums ne­tiks saņemts, viņu uzskatīs par mirušu. Visi, kuru rīcībā būtu kādas ziņas par pazudušo, aicināti līdz norādītajam termiņam par to paziņot tiesai.

1962. gada 18. februārī.

Civiltiesa

Lēmums

Prasītājs Niki Sino

Bez vēsts pazudušais Niki Dzimpejs,

dzimis 1924. gada 7. martā.

Ar šo tiek apstiprināts, ka pēc attiecīgo formalitāšu nokārtošanas — paziņojuma publicēšanas sakarā ar iesnie­gumu par minētās personas pazušanu 1955. gada .18. au­gustā, — tas ir, vairāk nekā pēc septiņiem gadiem, — nav saņemtas nekādas ziņas. Sakarā ar augstāk sacīto tiek pieņemts sekojošs lēmums: pazudušo Niki Dzimpeju uz­skatīt par mirušu.

1962. gada 5. oktobri Civiltiesa Tiesneša paraksts