Pēc dedzinošo smilšu žilbinošā mirdzuma istabā šķita krēslains, vēss un mitrs. Smagais, karstais gaiss oda pēc pelējuma — pavisam citādi nekā ārā. Te piepeši uz brīdi viņam likās, ka sākas halucinācijas.
Sievietes nekur nebija. Uz mirkli viņš apstulba. Diezgan uzdot mīklas. Kaut gan vispār — nekādas mīklas nav. Sieviete, protams, ir šeit. Nodurtu galvu viņa klusu stāvēja, pagriezusies pret ūdens tvertni, kam blakus atradās mazgājamā ierīce.
Sieviete bija jau apģērbusies. No bāli zaļa, košiem rakstiem izrotātā kimono, kura krāsa bija pieskaņota platajām biksēm, šķita dvesmojam piparmētru balzama atsvaidzinošais aromāts. Te nu nav vārdam vietas. Jau atkal viņš pārāk daudz domā_ par sievieti. Bet šajos gluži neticamajos apstākļos, turklāt pēc slikti gulētas nakts, iztēle nespēja īsti iekvēloties.
Sieviete bija ar vienu roku atspiedusies pret tvertnes malu un, skatīdamās ūdenī, lēnām zīmēja tajā apļus. Vīrietis, enerģiski vēzēdams smilšu un sviedru piesmagušo kreklu, cieši tina to sev ap roku.
Sieviete atskatījās, saspringa. Viņas seja tik klaji pauda mēmu jautājumu, lūgumu, ka likās — viņa visu mūžu nodzīvojusi tieši ar šādu izteiksmi sejā. Vīrietis gribēja pēc iespējas izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis.
— Kāds karstums, vai ne? … Tādā sutoņā negribas pat kreklu vilkt mugurā.
Tomēr sieviete vēl aizvien skatījās uz viņu caur pieri — neuzticīgi, vaicājoši. Beidzot ar biklu, neīstu smiekliņu sacīja aiztrūkstošā balsī:
— Jā … tiesa … Kad apģērbts sasvīsti, visa āda pārklājas ar smilšu izsitumiem …
— Ar smilšu izsitumiem?
— Ā-a… Āda apsarkst, kļūst tāda kā pēc apdeguma un sāk lobīties.
— Hm, sāk lobīties?… Es domāju — vienkārši izsūt no mitruma.
— Var jau būt, ka tādēļ… — Likās, sieviete kaut cik atguvusi drosmi, viņai jau raisījās mēle. — Līdzko sākam svīst, tūdaļ cenšamies nomest nost visu, ko vien iespējams … Redzat, kā mēs te dzīvojam, — nav ko baidīties, ka patrāpīsies kādam acīs …
— Nu, protams… Zināt, tiešām neērti, tomēr gribētu jūs palūgt — izmazgājiet man šo kreklu …
— Labi, rīt tieši atvedīs ūdeni.
— Rīt? … Rīt gan būs par vēlu… — Vīrietis no- kremšļojās. Veikli gan viņam izdevies sarunu ievirzīt vajadzīgajā gultnē. — Starp citu, kad man beidzot palīdzēs tikt augšā? … Man ārkārtīgi nepatīkami… Tādam vienkāršam kalpotājam kā es noteiktās kārtības graušana kaut uz pusi dienas var radīt nopietnas sekas … Es negribu zaudēt ne mirkli… Cietspārņi ir kukaiņi, kas lido pavisam tuvu zemei. Smilšainos apvidos to ir ļoti daudz, — vai jūs zināt, kādi tie ir? Es, lūk, tieši gribēju sava atvaļinājuma laikā atklāt vēl kaut vienu jaunu šo kukaiņu sugu …
Sieviete viegli, bez skaņas kustināja lūpas. Likās — viņa klusībā atkārto svešo vārdu «cietspārņi». Bet vīrietis nekļūdīgi juta — viņa atkal noslēdzas sevī. Un it kā neviļus mainīja tēmu.
— Vai patiesi jums nav nekādas iespējas sazināties ar citiem ciema iedzīvotājiem?… Kā būtu, ja, piemēram, vienu pret otru dauzītu petrolejas kannas?
Sieviete neatbildēja. Odenī iemesta akmens ātrumā viņa atkal iegremdējās glābējā klusumā.
— Nu, kas ir? … Kādēļ klusējat? — Viņš tik tikko novaldījās un ar pūlēm nomāca vēlēšanos uzkliegt viņai.
— Es nesaprotu, ko tas nozīmē… Ja atgadījusies kļūda, uzskatīsim to par kļūdu — un viss kārtībā… Kas bijis, bijis, traci celt netaisos. Tādēļ klusēšana ir sliktākais, ko jūs varat darīt. Labi. Ir gluži tādi paši skolēni, bet es tiem vienmēr saku: lai jūs kā izliktos un ņemtu vainu uz sevis, patiesībā tas ir vislielākais gļēvums… Ja jūs varat attaisnot savu rīcību, tad pasakiet uzreiz, kas par lietu!
— Bet… — sieviete novērsa skatienu, taču viņas balss ieskanējās negaidīti stingri. — Jūs jau droši vien arī pats esat sapratis?
— Sapratis? — Viņš pat nedzīrās slēpt, ka ir satriekts.
— Jā, es domāju, jūs jau laikam esat sapratis…
— Neko es nesaprotu! — Vīrietis tomēr sāka kliegt:
— Kā es varu saprast? Vai gan iespējams saprast, ja tur neziņā!
— Bet, patiesību sakot, sievietei ar savām divām rokām nav pa spēkam tāda dzīve …
— Bet kāds man ar to sakars?
— Jā, laikam gan es esmu vainīga jūsu priekšā…
— Ko nozīmē «vainīga»? … — No satraukuma viņam sāka mežģīties mēle. — Iznāk, ka te ir bijusi vesela sazvērestība? … Slazdā ielikuši ēsmu … Domāja, es iekritīšu tajā kā suns vai kaķis, vajag tik tur iesēdināt sievieti.
— Pareizi, bet drīz pūtīs ziemeļu vēji un sāksies smilšu vētras — mēs no tām ļoti baidāmies… — Sieviete uzmeta acis līdz kājai atvērtajām durvīm. Viņas vienmuļajā, klusajā balsī skanēja trula pārliecība.
— Tas nav nekāds joks! Pat nejēdzībai ir savas robežas! Tas nav nekas cits kā nelikumīga aizturēšana … Visīstākais noziegums … It kā nevarētu iztikt bez vardarbības: nu, kaut vai būtu ņēmuši bezdarbniekus par dienas algu, to ir, cik uziet!
— Bet vai tas būs labi, ja tur uzzinās, kā pie mums šeit…
— Bet, ja es, tad briesmas nedraud? Stulbums!… Jūs ļoti maldāties. Lai cik tas skumji, bet es neesmu klaidonis! Es maksāju nodokļus, man ir pastāvīga dzīves vieta.. Drīz iesniegs pieteikumu, lai uzsāk meklēšanu, un tad jūs visi dabūsiet. Vai tiešām tas nav saprotams? Pat tik vienkārša lieta?… Interesanti, kā jūs domājat attaisnoties?… Pasauc šurp vainīgo… Es viņam lie-ie-liski paskaidrošu, cik muļķīgu jezgu viņš uzsācis!
Sieviete nodūra acis un klusi nopūtās. Sēdēja sagumusi, pat nepakustējās. Gluži kā nelaimīgs kucēns, kuram uzlikts par daudz grūts uzdevums. Bet tas vēl vairāk satracināja vīrieti.
— Nu, ko tūļājies, nekādi nevari izšķirties? Iznāk, ka tu esi tāds pats upuris? Vai tā nav? Nupat sacīji — ja viņi tur uzzinās, kāda šeit dzīve, būs slikti… Vai tas nepierāda, ka tu pati atzīsti: tā dzīvot nevar. Izbeidz taisīt šo visupiedodošo seju — ar tevi taču apietas kā ar verdzeni. Nevienam nav dotas tiesības tevi šeit ietupināt!… Nu, žigli pasauc kādu! Mēs izkļūsim no šejienes!.. ._A-ā, saprotu… Tu baidies, jā?… Nieki! No kā tev jābaidās! … Ar tevi kopā esmu es!… Man ir draugi, kas strādā avīzē… Mēs visu to apgaismosim kā sociālu problēmu … Nu, kas ir? … Ko klusē? … Es taču tev saku, nav ko baidīties!
Pēc brīža, it kā viņu mierinādama, sieviete piepeši sacīja:
— Es paraudzīšu pusdienas…