Sieviete smiltīs

20

Raupja, it kā iestērķelēta seja, elpa, kas brāžas orkāna atruma, siekalas ar grauzdēta cukura piegaršu… Šauša­līgs enerģijas patēriņš. Izsviedrēts ne mazāk par glāzi šķidruma. Sieviete, galvu nodūrusi, lēnām piecēlās. Viņas smilšainā seja atradās vīrieša acu augstumā. Te pēkšņi viņa ar pirkstiem izšņauca degunu un noslaucīja rokas smiltīs. Tad pieliecās — un platās bikses noslīdēja zemē.

Vīrietis nikni novērsās. Kaut gan sacīt «nikni» ne­būtu īsti pareizi. Uz mēles bija palikusi dīvaina garša, viņš nejuta slāpes — tas bija kaut kas cits …

Viņš miglaini apjauta, ka ir divējādas seksuālās dzi­ņas. «Mebiusa lentes» tipa vīrieši, aplidodami meiteni, parasti sāk ar lekciju par ēdieniem un gaumi. Ja ņemsim izsalkušu cilvēku, viņi spriež, tam eksistē tikai ēdiens vis­pār, tādam vienlīdz labi garšo gan vērša gaļa no Kobe, gan Hirosimas austeres… Bet, tiklīdz izsalkums remdi­nāts, tas sāk atšķirt ēdiena garšu… Tas pats ir ar dzi­mumtieksmēm: ir dzimumtieksmes vispār, un tikai pēc tam rodas dzimumtieksmes konkrētajā gadījumā … Arī seksu nedrīkst aplūkot vispār. Viss atkarīgs no vietas un laika: dažreiz nepieciešami vitamīni, bet citos gadījumos — zutis ar rīsiem. Tā ir nopamatota, dziļi pārdomāta teorija, bet diemžēl viņam līdz šim nebija patrāpījusies neviena meitene, kas būtu piedāvājusies, lai saskaņā ar šo teoriju kopīgi pārbaudītu dzimumtieksmes vispār vai konkrēti. Un gluži dabiski. Ne vīrieti, ne sievieti nevar iekārdināt tikai ar teoriju. Un arī šis aplam godprātīgais «Mebiuss» lie­liski to saprot un tikai tādēļ, ka viņam derdzas garīga varmācība, vēl aizvien zvana pie tukšu namu durvīm. Viņš arī pats, protams, nav tāds romantiķis, lai sapņotu par tīrām dzimumattieksmēm. Tās iespējamas tikai tad, kad jau ar vienu kāju stāvi kapā … Jau aizkaltusī bambus- niedre steidz nogatavināt savas sēklas. Bada nāvē mir­stošās peles migrācijas laikā negausīgi kopojas … Tuber­kulozes slimnieki visi kā viens sirgst ar paaugstinātu ju­teklību… Tornī dzīvojošais karalis vai valdnieks, kas tikko vairs jaudā nokāpt lejā pa kāpnēm, visus spēkus ziedo harēma celtniecībai…

Bet, par laimi, cilvēks ne vienmēr dzīvo kaulainās pa­vēnī. Cilvēks, kuru nemāc bailes no ziemas, spēj tikt galā ar pārejošiem mīlas uzplūdiem. Bet, kad cīņa ir galā, ieroči pārvēršas nastā. Ierodas tā, ko dēvē par kārtību, un neapvaldīto dziņu vietā cilvēkam piešķir kontroles tie­sības pār ilkņiem, nagiem un dzimumtieksmēm. Un dzi­mumattiecības var salīdzināt ar piepilsētas vilciena sezonas biļeti: pirms katra brauciena tā noteikti jākompostrē. Turklāt vēl jātiek skaidrībā, vai biļete nav viltota. Un šī pārbaude lieliski atbilst noteiktajai iesīkstējušajai kārtībai. Tā prasa neticami daudz pūļu. Visdažādākie dokumenti: kontrakti, licences, personas apliecības, caurlaides, aplie­cība par zinātniskā grāda piešķiršanas apstiprināšanu, do­kuments par reģistrāciju, biedra karte, dokumenti par ap­balvojumiem, vekseļi, parādzīmes, apdrošināšanas polise, nodokļu deklarācija, kvītis un pat radurakstu izklāsti — nepieciešams turēt pie rokas visus papīrus, kādi tik var ienākt prātā.

Tādēļ dzimumattiecības, kā izrādās, ir apbedītas zem dokumentu kalniem un atgādina tauriņa-maišelnieka kā: purus. Un arī tas vēl nebūtu nekas, ja tik vien nelaimes. Bet varbūt papīri tiks prasīti arī turpmāk?… Vai nav 'aizmirsts vēl kāds? … Un gan vīrieti, gan sievieti tirda nelāgas aizdomas, ka pretējā puse nav pietiekami cītīgi vākuši dokumentus… Un, lūk, lai pierādītu savu godī­gumu, viņi izdomā aizvien jaunus un jaunus… Un ne­viens nezina, kad pienāks kārta pēdējam dokumentam… Un šiem dokumentiem nav gala …

(Tā sieviete mani apvainoja, ka man kašķīgs raksturs. Es nekašķējos pretī, tā tas arī ir!)

— Bet vai tieši tas nav jāprasa no mīlestības?

— Nemūžam! Mīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad ar izslēgšanas metodi tiek atmesti aizliegumi. Neticēt tam nozīmē — neticēt nekam.

Protams, nebūtu gudri nonākt tiktāl, ka samierinās ar sliktu gaumi: visam, kam jel kāds sakars ar seksu, pielikt pavadzīmi, ka tā ir dāvana. Ik rītus rūpīgi izgludināsim mīlestību ar karstu gludekli… Kaut brīdi valkāta, tā kļūst veca … Bet vajag tik izgludināt grumbas — un tā atkal kļūst kā jauna… Un atjaunota sāk tūdaļ nove­cot… Vai gan kādam jāuzklausa un jāņem par pilnu tamlīdzīgi piedauzīgi spriedelējumi?

Zināms, ja jau kārtība garantētu dzīvību tiem, kas šo kārtību uztur, tad vēl būtu kāda jēga piekāpties. Bet kā tad ir īstenībā? Nāves dzeloņi krīt no debesīm. Un uz zemes nāvei tūkstoš veidi. To pašu var miglaini apjaust dzimumdzīvē. It kā rokās būtu viltots vekselis. Tad jau arī sākas sezonas biļetes viltošana — ja viens ir neap­mierināts. Nu ko, tā ir lietišķa pieeja. Nereti kā neizbē­gams ļaunums tiek atzīta garīga vardarbība. Bez tās nav domājamas gandrīz nevienas laulības. Ar savu rīcību daudz neatšķiras arī tie, kas sludina brīvo mīlestību. Viņi tikai ar ticamu ieganstu līdz galējībai racionalizē vardar­bību. Ja to uzskata par nepieciešamību, tad tajā, redzams, var gūt zināmu baudu. Taču brīvība, ko mūždien pavada bažas, ka slikti aizvilkti aizkari, var novest tikai pie psi­hiskiem traucējumiem.

Sieviete, šķiet, ļoti smalki izprata vīrieša izjūtas. Viņa it kā bija pārdomājusi un netaisījās siet ciet saitīti, kas saturēja platās bikses. Izrisušās saitītes gals karājās viņai starp pirkstiem. Ar savām truša acīm sieviete paskatījās vīrietī. Truša acis tās atgādināja ne tikai ar iekaisušajiem plakstiņiem. Vīrietis atbildēja viņai ar skatienu, kurā bija apstājies laiks. No sievietes vēdīja asa smaka: tā ož, kad vāra cīpslainu gaļu.

Tāpat kā iepriekš, ar rokām saturēdama saitīti, viņa pagāja garām vīrietim, iegāja istabā un sāka vilkt nost bikses. Un tik brīvi, dabiski, it kā turpinātu aizsāktu darbu. Bet tādai jau arī jābūt īstai sievietei, pazibēja vi­ņam galvā. Un viņš izšķīrās. Muļķi, palaidīsi garām īsto brīdi — un viss būs pagalam. -Arī viņš steigšus atsprā­dzēja siksnu.

Vēl vakar viņš droši vien būtu nolēmis, ka tā ir kārtējā sievietes sarīkotā izrāde, tāpat kā tas bija ar bedrīti vaigā un kautrajiem smiekliem. Var jau būt, ka tā tas arī ir. Taču viņam negribējās pieļaut šādu domu. Laiks, kad sieviete varēja noderēt par tirgošanās objektu, bija garām. Tagad visu izšķirs spēks… Bija pamatots iemesls domāt, ka no tirgošanās jāatsakās, ka viņu attiecības balstīsies uz savstarpēju uzticību …

Nometusies uz viena ceļa, sieviete ar cieši sagrieztu dvieli berza smiltis no kakla. Negaidīti nogruva jauna lavīna. Visa māja nodrebēja un noņerkstēja. Nolāpīts trau­cēklis! … Sievietes galvu vienā mirklī pārklāja balts pū­deris. Smiltis viļņoja gaisā gluži kā migla. Arī uz pleciem un rokām nosēdās plāna smilšu kārtiņa. Apskāvušies viņi gaidīja, kad beigsies smilšu gāzma.

Pielipušās smiltis piesūcās ar sviedriem, bet no augšas vēlās lejup aizvien jaunas un jaunas… Sievietes pleci drebēja, arī vīrietis bija sakaitis līdz baltkvēlei… Un to­mēr nav saprotams, kāpēc tik neatvairāmi pievelk viņas gurni? … Tik ļoti, ka viņš gatavs sev izvilkt pēdīgo nervu cīpsliņu un ar to apvīt viņas gūžas… Tā jau bija plēso­nīga zvēra rijība. Viņš pats sev šķita esam neapvaldāma spēka pārpilns, gluži kā uzvilkta atspere… Ar to otro ne reizi nebija izjutis ko tādu …

Smilšu straume apsīka. Vīrietis, it kā to vien gaidījis, palīdzēja sievietei apslaucīties. Viņa čērkstoši smējās. Ceļā no krūtīm uz padusēm un no turienes uz gurniem — vīrieša rokas zaudēja apvaldu. Sievietes pirksti iedzēlās viņa kaklā; reižu reizēm viņa klusām iespiedzās.

Kad viņš beidza, bija pienākusi sievietes kārta aptīrīt viņu. Viņš aizvēra acis un gaidīja, laizdams caur pirkstiem viņas matus. Tie bija biezi un cieti.

Krampji… Un vēlreiz … Tie sagrābj ikreiz, kad viņš ir kāda sapņa varā, bet dara ko citu: ēd, staigā, guļ, žago­jas, kliedz, savienojas ar sievieti…