Sieviete smiltīs

7

Vīrieti uzmodināja gaiļa dziesma, kas atgādināja sa­rūsējušu šūpoļu čīkstoņu. Nemierīga, nelāga pamošanās. Likās, tikko uzaususi gaisma, bet pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un sešpadsmit minūtes. Tik tiešām — saule spīd kā pusdienlaikā. Bet krēslaini šeit tādēļ, ka līdz bed­res dibenam saules stari nav vēl nonākuši.

Viņš steigšus pielēca kājās. No sejas, no galvas, no krūtīm švirkstēdamas bira smiltis. Arī lūpas un deguns bija apķepis ar sviedru un smilšu lipekli. Berzēdams to nost ar delnas virspusi, vīrietis mulsi mirkšķināja acis. No iekaisušajām acīm nemitīgi plūda asaras, plaksti šķita noberzti ar kaut ko raupju. Taču ar asarām vien nepie­tika, lai izskalotu smiltis, ar kurām bija piesērējuši miklie acu kaktiņi.

Gribēdams pasmelties kaut vai lāsīti ūdens, viņš pie­gāja pie tvertnes, kas stāvēja zemē, un piepeši pamanīja sievieti, kas šņākuļoja pavarda priekšā. Aizmirsis sāpes acīs, viņš aizturēja elpu.

Sieviete bija gluži kaila.

Cauri asaru plīvuram tā viņam šķita kā neskaidrs, iz­plūdis plankums. Viņa augšpēdus gulēja uz mašas bez kāda cita paklāja, viss viņas augums bija it kā izstādīts apskatei, labā roka nedaudz piesedza vingrā vēdera lej- galu. Visi auguma nostūrīši, ko cilvēki raduši slēpt, at­segti, un tikai seja, ko neviens nekautrējas turēt atklātu, aptīta ar dvieli. Tas, protams, tālab, lai pasargātu no smiltīm acis, muti, degunu, taču tāds kontrasts vēl vairāk pasvītroja viņas kailumu.

Visa miesa klāta ar vieglu, plānu smilšu kārtiņu. Smil­tis aizsedza detaļas un izcēla sievišķīgās līnijas. Viņa šķi- tās esam skulptūra, ko apzeltījušas smiltis. Te pēkšņi vi­ņam no mēles apakšas saskrēja mutē lipīgas siekalas. Bet viņš nevarēja tās norīt. Smiltis, kas bija sakrājušās starp smaganām un lūpām, iesūca sevī siekalas un izplūda pa visu muti. Viņš pieliecās, lai izspļautu to visu ārā. Bet, lai spļāva cik spļaudams, asums mutē neizzuda. Lai kā viņš centās iztīrīt muti, tur joprojām palika smiltis. Šķita — starp zobiem sarodas aizvien jaunas smiltis.

Par laimi, tvertne atkal līdz malām pilna ar ūdeni. Iz­skalojis muti un nomazgājis seju, vīrietis juta, ka viņā at­griežas dzīvība. Nekad vēl viņš nebija tik skaudri izjutis ūdens brīnumaino varu. Tāpat kā smiltis, arī ūdens ir mi­nerāls, bet tā ir tik tīra un dzidra neorganiska viela, ka savienojas ar ķermeni daudz vieglāk nekā jebkurš dzīvs organisms… Ļaudams ūdenim pamazām līt rīklē, viņš iedomājās dzīvnieku, kas pārtiek no akmeņiem…

Vīrietis pagriezās un atkal paskatījās uz sievieti. Taču tai tuvoties negribējās. Uz smilšu apbirdinātu sievieti tīkami noraudzīties, bet tai pieskarties nez vai ir tik jauki.

Uzbudinājums un niknums, kas bija uzbangojis naktī, dienas gaismā šķita kas gluži neticams. Būs gan viņam ko pastāstīt. It kā tālab, lai labāk iegaumētu visu redzēto, viņš vēlreiz palūkojās apkārt un sāka žigli posties ceļā. Kreklu un bikses ne pacelt nevar, cik tajos daudz smilšu. Tādu nieku dēļ nav ko uztraukties. Taču izpurināt smiltis no drēbēm bija grūtāk nekā izsukāt blaugznas no galvas.

Arī zābaki bija pilni ar smiltīm.

Uz atvadām laikam jāpasaka sievietei kāds vārds? … Bet, no otras puses, ja uzmodinās guļošo, viņai būs kauns. Jā, bet kā tad ar maksu par naktsmājām? Varbūt labāk atceļā iegriezties arteļa valdē un atdot naudu vecajam, kurš viņu šurp atveda?

Klusītiņām, cenzdamies nesacelt troksni, viņš izgāja no mājas. Saule kā sakaitis dzīvsudrabs plūda gar smilšu sienas malu un pamazām izlija pa bedres dibenu. No pēk­šņās, žilbinošās gaismas šalts viņš sarāvās un piesedza acis. Bet nākamajā mirklī jau bija aizmirsis visu un kā apmāts vērās smilšu sienā, kas slējās viņa acu priekšā.

Kaut kas neiedomājams! Virvju kāpnes, kuras te ka­rājās naktī, nozudušas.

Maisi, ko viņš bija ievērojis, pa pusei piebērti ar smil­tīm, rēgojās vecajā vietā. Tātad viņš neko nejauc. Vai va­rētu būt, ka smiltis aprakušas tikai kāpnes? … Viņš me­tās pie sienas un sāka kašāt ar rokām. Smiltis padevās, bruka un gruva lejup. Bet viņš jau nemeklē adatu, un, ja neko nav atradis uzreiz, tad — roc cik rakdams — rezul­tāts būs viens un tas pats … Pūlēdamies nomākt augošo satraukumu, vīrietis neizpratnē no jauna pārlūkoja smilšu kranti.

Vai nav tādas vietas, kur varētu tikt augšā? Vairāk­reiz viņš apgāja apkārt mājai. Ja nu uzrāptos uz jumta pie ziemeļu sienas, kas pavērsta pret jūru, no turienes gan laikam ir pats īsākais ceļš līdz augšai, tomēr tik un tā būs metru desmit vai pat vairāk, pie tam šī siena vis­kraujākā. Turklāt te nokarājas smaga, no skata ļoti bīs­tama smilšu cepure.

Samērā lēzenāka šķiet rietumu siena, viegli izliekta, kā konusa iekšpuse. Pēc visoptimistiskākajiem aprēķiniem slīpuma leņķis šeit piecdesmit, nu, mazākais, četrdesmit pieci grādi. Jāmēģina uzmanīgi likt pirmo soli. Pakāpās soli — pussoli noslīdēja atpakaļ. Tomēr, ja labi papūlas, rāpties var.

Pirmos piecus sešus soļus viss veicās, kā bija iecerē­jis. Tad kājas sāka stigt smiltīs. Vēl nespēdams īsti ap­jaust, vai ir pavirzījies kaut cik uz priekšu vai ne, viņš līdz ceļiem iegrima smiltīs, un tālāk iet vairs nebija spēka. Viņš mēģināja pārvarēt nogāzi, lienot četrrāpus. Karstās smiltis apsvilināja delnas. Visa miesa pārklājās svied­riem, miklais augums aplipa smiltīm, aizķepa acis. Tad kājas sarāva krampji un viņš nemaz vairs nevarēja tikt uz priekšu.

Vīrietis apstājās, lai atpūstos, atvilktu elpu. Domā­dams, ka ir krietni vien parāpies augšup, viņš pavēra acis un sev par šausmām redzēja, ka nav pakāpies ne piecus metrus. Kālab tad viņš šo laiku mocījies? Un arī nogāze divtik stāva, nekā bija licies apakšā. Bet tā daļa, kas at­rodas virs viņa, vēl baismīgāka. Viņam vajadzēja līst aug­šup, bet visi spēki, acīm redzot, izšķiesti tam, lai ar zo­biem un nagiem ieķertos sienā. Pārkāries viņam pār galvu, ceļu aizšķērsoja smilšu izcilnis.

Vīrietis pieskārās šim izkaltušajam izcilnim, un tajā pašā mirklī pamats zem kājām pazuda. Neizprotams spēks atgrūda viņu no sienas, un viņš nokrita bedres dibenā. Kreisajā plecā kaut kas nokrakšķēja, it kā būtu lūzis ēdamirbulītis. Viņš juta vieglas sāpes. Kā alkdamas rem­dināt šīs sāpes, pa nogāzi lejup šalkdamas vēl labu laiku tecēja sīkās smiltiņas. Tad aprima. Par laimi, izrādījās, ka sasitums visai niecīgs.

Krist izmisumā vēl par agru. Ar pūlēm apspiezdams sevī kliedzienu, viņš lēnām atgriezās mājā. Sieviete gu­lēja, kā gulējusi. Sākumā klusu, tad aizvien skaļāk un skaļāk viņš sāka to modināt. Par atbildi, it kā izrādīdama savu neapmierinātību, tā apgriezās uz vēdera.

No viņas auguma nobira smiltis, dažviet nedaudz at­segdamas plecus, rokas, sānus un krustus. Taču vīrietim ne jau tas bija prātā. Piegājis klāt, viņš sievietei norāva no galvas dvieli. Viņas seja, kaut kādu plankumu izraibi­nāta, bija neglīta, raupja, gluži citāda nekā smiltīm apsi- jātais augums.

Šīs sejas dīvainais baltums, kas viņu bija tā pārstei­dzis vakar lampas gaismā, bez šaubām, tika panākts ar pūdera palīdzību. Tagad pūderis bija noberzts un tikai vietvietām klāja seju. Viņš iedomājās lētas, bez olām ga­tavotas kotletes, kurās baltiem lāsumiem vīd kviešu milti.

Beidzot sieviete atvēra acis, tās miegdama spožajā gaismā. Sagrābis viņu aiz pleciem un no visa spēka puri­nādams, vīrietis ātri, lūdzoši ierunājās:

— Paklausieties, nav kāpņu! Kā lai tiek augšā? No šejienes taču bez kāpnēm nevar izkļūt.

Sieviete samulsusi paķēra dvieli un spēji iesita sev vairākkārt pa seju, tad uzgrieza viņam muguru un knūpus nokrita uz mašas. Varbūt viņa nokaunējusies? Nu to nu gan varēja pataupīt citai reizei. Nevarēdams vairs izturēt, vīrietis ierēcās:

— Tas nav nekāds joks! Ja tūlīt pat neatdosi kāpnes, būs slikti! Es steidzos! Kur tu esi tās iegrūdusi, velns pa­rāvis! Dzen jokus, bet ar mēru! Es steidzos! Uz karstām pēdām atdod …

Bet sieviete neatbildēja. Viņa gulēja iepriekšējā pozā un tikai viegli šūpoja galvu.

Un piepeši vīrietis saguma. Skatiens apdzisa, kamols aizžņaudza kaklu, un viņam gandrīz vai aizcirtās elpa. Viņš bija aptvēris visu šīs pratināšanas bezjēdzīgumu. Kāpnes taču bija sasietas no virvēm… Virvju kāpnes pa­šas nevar turēties… Pat tad, ja tās tev rokā, no lejas tās nepieliksi. Tātad kāpnes nav noņēmusi sieviete, bet kāds cits, kas bija tur augšā, uz ceļa … Neskūto smil­šaino seju izķēmoja žēla grimase.

Sievietes uzvedība, viņas klusēšana ieguva neticami baisu jēgu. Gan viss būs labi, viņš domāja, bet sirds dzi­ļumos saprata, ka piepildījušies viņa visļaunākie paredzē­jumi. Kāpnes droši vien aizvāktas ar sievietes ziņu un, protams, ar pilnīgu viņas piekrišanu. Šaubu nav — viņa ir līdzzinātāja. Un šo pozu diktējis nevis kauns, bet viņas divdomīgais stāvoklis. Tā var gulēt tikai noziedzniece, bet varbūt arī upuris, kas ar mieru saņemt jebkuru sodu. Veikli gan tie izrīkojušies. Iekritis šajās nolāpītajās la­matās. Uzticīgi ļāvies spāniešu mušas vilinājumam, un viņa iemānījusi to tuksnesī, no kura nav izejas, — nu gluži kā aiz bada sprāgstošai pelei.

Viņš uzlēca kājās, metās uz durvīm un vēlreiz palū­kojās laukā. Cēlās vējš. Saule bija pakāpusies gandrīz pret pašu bedres vidu. No sakaitētajām smiltīm plūsmoja karsta gaisa viļņi, vizuļodami kā slapji filmas negatīvi. Smilšu siena auga aizvien augstāka un augstāka. Tā jau gan zināja visu un it kā teica viņa miesai un dvēselei, ka pretošanās velta. Karstais gaiss dedzināja ķermeni. Svelme kļuva arvien neciešamāka. Pēkšņi vīrietis ieauro­jās kā ārprātā. Viņš kliedza ko nesaprotamu, nebija vārdu, ar kuriem varētu izteikt savu izmisumu. Viņš gluži vien­kārši rēca pilnā rīklē. Viņam likās, ka tas ir baisms sap­nis, kas, kliedziena pārbiedēts, pagaisīs un, atvainodamies par savu tik rupjo joku, izmetīs viņu ārā no smilšu bed­res. Taču pie kliegšanas neradusī balss bija sīka un vāja. Turklāt to aprija smiltis, aiznesa vējš, un diez vai tā aizskanēja tālu.

Piepeši nogranda šausmīgs grāviens un vīrietis ap­klusa. Kā jau vakar sieviete bija pareģojusi, smilšu dzega, kas nokarājās no ziemeļu sienas, bija izžuvusi un nogāzās lejā. Visa māja žēli ievaidējās, it kā to būtu pie- veicis kāds nezināms spēks, un, gluži kā pasvītrojot šīs ciešanas, no spraugām starp dzegu un sienu šalkdama sūcās pelēka asins. Vīrietim mutē saskrēja siekalas, viņš drebēja, it kā trieciens būtu ķēris viņu pašu.

Un tomēr kaut kas neiedomājams. Notikums, kas ne­iekļaujas nekādos rāmjos. Vai gan gluži tāpat kā peli vai kukaini var iedzīt slazdā arī cilvēku, kurš maksā nodok­ļus, kuram ir savi raduraksti, darbs un tiesības saņemt bezmaksas ārstēšanu? Kaut kas neticams. Droši vien tā ir kļūda. Jā, protams, kļūda. Kas gan cits vēl atliek kā uz­skatīt to par kļūdu.

Izrīkoties ar mani tā, kā izrīkojušies viņi, ir muļķīgi. Es taču neesmu ne zirgs, ne vērsis, un ar varu mani ne­viens nepiespiedīs strādāt. Bet, ja tik drīz no manis darba­spēks neiznāks, tad nav jēgas turēt ieslēgtu šais smilšu sienās. Kādēļ gan šai sievietei kraut kaklā apgādājamo?

Tomēr īstas pārliecības nez kāpēc nebija… Paska­tījies uz smilšu sienu, kas ielenca viņu no visām pusēm, vīrietis ar smagu sirdi atcerējās savu neveiksmīgo mēģinā­jumu uzrāpties pa to augšā … Skraidi vien gar sienu — jēgas nekādas. Sava bezspēka apziņa viņu paralizēja … Redzams, šī smilšu ārdītā pasaule ir kaut kāda īpaša pa­saule, kurai parastie kritēriji neder… Ja grib šaubīties, tad iemeslu šaubām, cik uziet… Piemēram, ja tiesa, ka jaunas kannas un lāpsta bija pagādātas īpaši viņam, tad arī virvju kāpnes aizvāktas tīšām. Un vai par to, ka viņa stāvoklis ir bīstams, neliecina arī fakts, ka sieviete neteica ne vārda, lai paskaidrotu notikušo, ka viņa ar apzīmogo­tās pazemību viegli un bez vārda runas samierinās ar savu likteni? Var jau būt, ka vakar izmestie vārdi, no kuriem varēja noģist — viņš te iestrēdzis uz ilgu laiku, nebija tukša pārteikšanās.

Nogāzās vēl viens — mazāks smilšu lēvenis.

Vīrietis nobijies atgriezās mājā. Viņš taisnā ceļā de­vās pie sievietes, kas aizvien vēl knūpus gulēja uz mašas, un dusmās pacēla roku sitienam. Pāri malām plūstošais naids dega acīs, sāpīgi atbalsojās visā augumā. Bet pēk­šņi kā nespēkā, nepieskāries sievietei, viņš ļāva smagi no- šļukt paceltajai rokai. Viņam nebija nekas pretī iecirst sievietei pliķi. Bet varbūt uz to vien viņa cer. Protams, viņa to gaida. Sods taču nav nekas cits kā atzīšana, ka noziegums izpirkts.

Viņš uzgrieza sievietei muguru, nokrita uz grīdas, sa­ķēra rokās galvu un klusu ievaidējās. Gribēja norīt sie­kalas, kas pildīja muti, bet nevarēja — tās iestrēga rīklē. Gļotāda laikam bija kļuvusi ļoti jutīga pret smilšu garšu un smaržu, un, lai dzīvotu te cik ilgi dzīvodams, viņš ne­varēs pie tām pierast. Siekalas pārvērtās brūnos putainos biezumos, kas krājās lūpu kaktiņos. Izspļāvis tās, viņš vēl stiprāk sajuta mutē palikušās asās smiltis. Centās no tām tikt vaļā, ar mēles galiņu aplaizot lūpu iekšpusi un spļaujot, bet tam nebija gala. Tikai mute kļuva sausa un sāpīga, it kā būtu iekaisusi.

Labi, ko lai dara. Katrā ziņā parunāšu ar sievieti un mēģināšu viņu piespiest, lai visu sīki izstāsta. Tikai tad, kad viss būs kļuvis skaidrs, varēs rast izeju. Ir jābūt rī­cības plānam. Vai gan var paciest tik muļķīgu stā­vokli? … Bet ko darīt, ja sieviete klusēs? īstenībā tā būtu pati baismīgākā atbilde. Taču tāda iespēja nepavisam nav izslēgta. Šī viņas stūrgalvīgā klusēšana … Un kādēļ viņa tā guļ, pierāvusi ceļus, gluži kā neaizsargāts upuris?

Knūpus guļošās kailās sievietes poza bija gaužām pie­dauzīga, tajā bija kaut kas dzīvniecisks. Likās, viņa ga­tava tūdaļ pagriezties uz muguras, ja tik viņš pieskartos. No šīs domas vien jau aizrāvās elpa aiz kauna. Bet pēk­šņi viņš sevi redzēja bendes lomā — viņš plosa sievieti,— redzēja sevi uzklupušu tās augumam, kas dažviet apputi­nāts ar smiltīm. Un saprata … Agri vai vēlu tas notiks… Un tad viņš zaudēs tiesības ko teikt…

Asa sāpe sagrāba vēdera lejgalu. Gatavs vai plīst, urīnpūslis prasīja, lai to iztukšo.