Sieviete smiltīs

1

• Kādā augusta dienā pazuda cilvēks. Viņš bija nolēmis likt lietā savu atvaļinājumu un doties uz jūrmalu, līdz kurai ar vilcienu bija puse die­nas brauciena, un kopš tā laika no viņa ne vēsts. Kā policijas izmeklēšana, tā sludinājumi laikrakstos neko nedeva. Pazuduši ļaudis vispār nav nekāds retums. Kā liecina statistika, katru gadu tiek publicēts simtiem paziņojumu par bezvēsts pazudušajiem. Un, lai cik savādi, atrasto procents visai niecīgs. Nelaimes gadījumi un slepkavības atstāj pierādījumus; ja notikusi aizvešana ar varu, motī­vus tai aizvien var atrast. Bet, ja pazušanai kāds cits iemesls, uziet meklētā pēdas ļoti grūti. Tiesa, vajag tik pazušanu uzskatīt par bēgšanu, un tūdaļ daudzi jo daudzi nelaimīgie tiks pieskaitīti šiem parastajiem aizbēdzējiem.

Arī šajā gadījumā nebija nekā neparasta. Aptuveni bija zināma vieta, uz kurieni devies šis cilvēks, taču no turienes netika saņemta ziņa, ka uziets līķis. Viņa darbā nebija nekā slepenībā turama, kā dēļ būtu tīkojuši viņu nolaupīt. Bet visā šī cilvēka rīcībā un uzvedībā ne miņas no tā, ka viņam prātā būtu bijusi bēgšana.

Sākumā visi, protams, pieņēma, ka šeit iejau-kta sie­viete. Kad pazudušā darba biedri un policijas ierēdņi no viņa sievas uzzināja, ka viņš aizbraucis vākt kukaiņus savai kolekcijai, tie bija pat mazliet vīlušies. Tik tiešām, stiept sev līdzi burku ar ciānkāliju, kukaiņu ķeramo tīk­liņu — un visu tikai tālab, lai nevienam neienāktu prātā, ka viņš aizbēdzis kopā ar sievieti, — tā jau par daudz liela izlikšanās. Bet galvenais — stacijas kalpotājs darīja zināmu, ka šajā dienā S. stacijā no vilciena izkāpis vīrietis tādā kā alpīnista apģērbā, viņam krustiski pār plecu karā­jusies koka kaste, kāda parasti ir māksliniekiem, un pla- kanpudele; viņš, stacijas kalpotājs, skaidri atceroties, ka šis cilvēks bijis gluži viens. Tā arī šis pieņēmums atkrita.

Uzradās versija par pašnāvību aiz mizantropiskiem iemesliem. To izteica kāds darba biedrs, liels psihoanalīzes cienītājs. Pēc viņa domām, jau pats fakts, ka pieaudzis cilvēks spēj aizrauties ar tādu niekkalbību kā dažādu ku­kaiņu kolekcionēšanu, liecina par psihisku nepilnvērtību. Nereti pat bērnu, kam piemīt pārliecīga noslieksme uz kukaiņu kolekcionēšanu, apdraud Edipa komplekss. Lai kaut kā kompensētu neapmierinātās tieksmes, viņš ar baudu iedur kniepadatu beigtajā kukainī, kurš tik un tā nevar nekur aizbēgt. Bet, ja arī vēl vīra gados nav metis pie malas Šo nodarbošanos, tā ir droša zīme, ka viņa stā­voklis kļuvis vēl ļaunāks. Bieži vien taču entomologi ir iegūtkāres apsēsti, pārlieku noslēgti, sirgst ar kleptomāniju un nododas pederastijai. Bet no tā līdz pašnāvībai, kam pamatā mizantropija, tikai viens solis. Vēl vairāk — ko­lekcionāru vidū ir arī tādi, kurus interesē ne tik daudz pati kolekcionēšana kā ciānkālijs viņu burkās, un tālab viņi nekādi nevar atteikties no šīs nodarbošanās … Un vai gan fakts, ka šim cilvēkam ne reizi neradās vēlēšanās atklāti pastāstīt par savu aizraušanos, nepierāda, ka viņš arī pats labi apzinās, cik tā apkaunojoša?

Bet, tā kā līķis netika atrasts, visi šie šķietami pār­liecinošie slēdzieni sagruva.

īstos iemeslus neviens tā arī neuzzināja. Aizritēja sep­tiņi gadi, un saskaņā ar Civilkodeksa trīsdesmito pantu cilvēks tika atzīts par mirušu.

un ieplaku mija. Zemienes viscaur klāja šauras risa lauku strēles, bet starp tām kā nelielas saliņas slējās hurmas birzītes. Vīrietis pagāja garām ciemam un devās tālāk uz jūras piekrasti. Zeme pamazām kļuva aizvien gaišāka un sausāka.

Drīz mājas beidzās, šur tur rēgojās tikai nelieli prie­dulāji. Cieto zemi nomainīja pie kājām līpošas smiltis. Retumis melnēja sausas zāles klieņi, un dažviet pavīdēja it kā aiz pārskatīšanās iesprukuši nīkulīgu baklažānu ielāpi. Bet visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles. Priekšā, acīm redzot, bija jūra, turp viņš arī gāja.

Beidzot cilvēks apstājās, pameta acis visapkārt un ar jakas piedurkni notrauca sviedrus no sejas. Bez steigas viņš atvēra kasti un izņēma no augšējā vāka nūjiņu saiš- ķīti. Sastiprinot nūjiņas kopā, viņam rokās uzradās ku­kaiņu ķeramais tīkliņš. Viņš atkal devās tālāk, ar nūju pašķirdams retumis patrāpījušos zāles cerus. No smiltīm dvesmoja jūras smarža.

Laiks ritēja, bet jūra vēl aizvien nebija redzama. Var­būt šī paugurainā apkārtne neļāva saskatīt, kas notiek tālāk, bet, cik vien aizsniedza acs, ainava nemainījās. Te negaidot viņa priekšā izauga neliels ciems. Tas bija pa­rasts nabadzīgs ciems: ap ugunsdzēsēju torni kļāvās ar nelieliem akmeņiem noslodzīti dēļu jumti. Viena otra māja bija apjumta ar dakstiņiem, bet daža pat ar sarkani no­krāsotu skārdu. Ar skārdu apjumtā māja, kas stāvēja vie­nīgajā ciema ielu krustojumā, acīm redzot, bija zvejnieku arteļa valde.

Aiz ciema jau nu gan jābūt jūrai un kāpām. Bet nez kāpēc ciems izpleties tik plaši. Tam apkārt daži auglīgas zemes ielāpi, viss pārējais — balta smilts. Pavīdēja nelieli zemesriekstu un kartupeļu lauki; jūras smarža jaucās kopā ar lopu smirdoņu. Cietā, it kā ar sacementētiem māliem un smilti klātā ceļa malā baltoja gliemežvāku drumslu kalni. Kamēr cilvēks gāja pa ceļu, gan bērni, kas spēlējās klajā vietā — arteļa valdes priekšā, gan večuks, kas lāpīja tīklus, gan izpūrušās sievietes, kas drūzmējās pie vienīgās sīkpreču tirgotavas ciemā, — visi uz mirkli kā sastinguši, ar izbrīnu noskatījās viņam nopakaļ. Bet cilvēks nepie­vērsa tam uzmanību. Viņu interesēja vienīgi kāpas un kukaiņi.

Taču dīvains bija ne tikai ciema apjoms. Ceļš piepeši sāka kāpt kalnā. Tas arī bija pavisam negaidīti. Ja ceļš ved uz jūru, gluži dabiski, tam jāsliecas lejup. Varbūt viņš kļūdījies, pētīdams karti? Cilvēks dzīrās iztaujāt meiteni, kas nāca pretī kā saukta. Tā nodūra acis un pagāja ga­rām, it kā nedzirdējusi jautājumu. Labi, iesim tālāk. Lai nu kā, gan smilšu krāsa, gan zvejas tīkli, gan gliemež­vāku kalni — viss liecina par jūras tuvumu. Nav ko uz­traukties.

Ceļš kļuva aizvien stāvāks, un visapkārt nebija nekā cita kā vien smiltis.

Bet dīvaini — mājas nekāpa augstāk. Tikai ceļš veda kalnup, turpretim pats ciems it kā palika ieplakā. Nē, ne tikai ceļš. Atstarpes starp mājām tiecās augšup līdz ar ceļu. Tādēļ likās, ka viss ciems it kā traušas kalnā un tikai mājas paliek uz vietas. Jo tuvāk kāpas virsotnei, jo šis iespaids vēl pastiprinājās, un drīz vīrietim šķita, ka mājas stāv milzu bedrēs, kas izraktas smiltīs. Beidzot izrādījās, ka ceļš, pa kuru viņš gāja, un atstarpes starp mājām atrodas augstāk nekā jumti. Bet mājas aizvien dziļāk un dziļāk grimst smilšu bedrēs.

Pēkšņi nogāze kļuva gandrīz vai svērteniska. Tagad jau no augšas līdz māju jumtiem bija metru divdesmit, ne mazāk… «Nu kāda gan tur var būt dzīve?» viņš no­domāja, ar šausmām ieskatīdamies dziļajā bedrē. Piepeši nikna vēja brāzma aizcirta elpu, un vīrietis ar skubu at­gāja nost no bedres malas. Tālu lejā viņš ieraudzīja duļ­ķainu, putojošu jūru, kas laizīja piekrastes smiltis. Cilvēks stāvēja kāpas galā — tieši tur, kur bija traucies.

Kāpas nogāze, kas bija pavērsta pret jūru, no kurienes pūš musoni, kā jau to varēja gaidīt, bija krauja un kaila. Bet kaut cik lēzenākās vietās spraucās šaurlapu zāles ceri. Pametis skatienu atpakaļ, viņš redzēja, ka milzu bed­res, kas kļuva jo dziļākas, jo tuvāk atradās kāpas virsot­nei, izvietojas it kā vairākos stāvos un šī bedrēm izraibi­nātā smilšu krauja, kas atgādina bišu stropu šķērsgrie­zumā, savā pakājē devusi patvērumu ciema centram. Šķita, ka ciems ietiecas kāpā. Bet varbūt kāpa ietiecās ciemā. Šā vai tā — ciema izskats nomāca, kaitināja cilvēku.

Lai nu kā, ilgotās kāpas sasniegtas, un viss kārtībā. Viņš iedzēra krietnu malku ūdens no plakanpudeles, dziļi nopūtās, un gaiss, kas bija šķitis tik tīrs, it kā ar smirģeli izbrucināja rīkli.

Cilvēkam padomā bija papildināt smiltīs mītošo ku­kaiņu kolekciju.

Smilšu kukaiņi ir nelieli, blāvās, nespodrās krāsās, bet cilvēku, ko apsēdusi kolekcionēšanas mānija, neinteresē košspārnainie tauriņi vai spāres. Šādi ļaudis necenšas savas kolekcijas izgreznot ar eksotiskiem paraugiem, daudz ne­gudro par sistematizāciju, nevāc ārstniecības augus, no kuriem gatavo zāles, ko lieto ķīniešu medicīnā. Entomo­logam aizvien klusu prieku sagādā jaunas kukaiņu sugas atklāšana. Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā bla­kus jaunatklātā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu no­saukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem. Bet, ja tavs vārds, kaut vai pa­teicoties kukainim, ilgāku laiku saglabāsies ļaužu pie­miņā, — tas nozīmēs, ka pūles nav bijušas veltas.

Ar neapbruņotu aci gandrīz neatšķiramu kukaiņu sugu milzum lielais daudzums paver plašas iespējas aizvien jauniem atklājumiem. Tā arī viņš veltīja daudz laika div­spārņiem, pat parastajām mājas mušām, ko ne acu galā necieš cilvēki. Mušu sugu skaits apbrīnojami liels. Bet, tā kā visu entomolgu doma darbojas aptuveni vienā virzienā, viņi gandrīz pilnīgi izpētījuši lielāko daļu no šīm sugām, pat tik reti sastopamo astoto mutantu, kas atklāts Japānā. Varbūt tas tādēļ, ka cilvēku dzīve jo cieši savi­jusies ar mušu dzīvi.

Gudrāk vispirms pievērst uzmanību videi. Varbūt mil­zīgais sugu daudzums izskaidrojams ar mušu lielajām piemērošanās spējām. Viņš vai palēcās aiz prieka, izda­rījis šo atklājumu. Mana doma nav nemaz tik aplama. Ar šo lielo pielāgošanās spēju jau tieši izskaidrojams, kāpēc tās tik viegli panes visnelabvēlīgākos apstākļus, kuros citi kukaiņi nevar eksistēt. Tā, piemēram, mušas pielāgojušās pat apstākļiem tuksnesī, kur viss dzīvais iet bojā …

25

Pēc šī atklājuma viņš sāka īpaši interesēties par smil­tīm. Rezultāti ilgi nebija jāgaida. Izsusējušā upes gultnē netālu no mājas viņš reiz ieraudzīja mazītiņu dzeltenu kukainīti, kas atgādināja spāniešu mušu, kura pieder pie cietspārņu dzimtes (Cicindela japonica, Mofschulsky). Kā zināms, spāniešu mušām mēdz būt visdažādākā krāsa un izmēri. Taču priekšējās kājiņas tām atšķiras pavisam ne­daudz. Tās tad arī noder par svarīgu kritēriju klasifi­kācijai, jo pēc priekškāju dažādās formas nosaka sugu

atšķirības. Pamanītā kukaiņa priekškājas otrajai locītavai patiešām bija acīm redzamas īpatnības.

Spāniešu mušām priekškājas parasti ir tievas, melnas un diezgan kustīgas, bet šim kukainim tās bija apaļas, resnas, koši dzeltenas un it kā ar izturīgām bruņām klā­tas. Iespējams, ka tās bija aplipušas ar ziedputekšņiem. Varbūt kukainim pat bija kādi īpaši veidojumi, kaut kas līdzīgs matiņiem, ar ko savākt putekšņus. Ja apskatē nav pieļauta kļūda, tad, kā liekas, izdarīts vērtīgs atklājums.

Tomēr noķert šo kukaini diemžēl nelaimējās. Cilvēks bija pārāk satraukts, un arī muša lidoja kaut kā ļoti ne­parasti. Tā aizlaidās projām. Tad atgriezās un, kā sacī­dama: «Ķer nu mani,» — gaidīja viņu. Kad viņš, lētticis tāds, gāja tai klāt, tā uzspindza gaisā, tad atgriezās un atkal viņu gaidīja. Muša it kā ķircinājās un beidzot pa­zuda zālē.

Tā viņš kļuva šīs dzeltenkājainās spāniešu mušas gūs­teknis. Pievērsis uzmanību smilšainajai augsnei, viņš vēl lieku reizi pārliecinājās par sava pieņēmuma pareizumu. Spāniešu muša taču ir tipisks tuksneša kukainis. Pēc kādas teorijas šo mušu neparastais lidojums gluži vienkārši ir viltīgs paņēmiens, kā dabūt ārā no alām sīkos dzīvniekus. Mušu vilinātās peles, ķirzakas aizklīst tālu prom no savām alām un iet bojā tuksnesī aiz bada un pārguruma. Mušas to vien gaida un aprij beigtos dzīvniekus. Sīm mušām japāņu valodā ir daiļskanīgs nosaukums — pastnieces, un, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet graciozas, īste­nībā tām ir asi žokļi un tās ir tik asinskāras, ka pat aprij cita citu. Cilvēks nezināja, vai šī teorija pareiza vai ne, taču spāniešu muša ar savu mīklaino lidojumu turēja viņu savā varā.

Pats par sevi saprotams, ka līdz ar to auga viņa inte­rese arī par smiltīm, kuras radīja spāniešu mušai piemē­rotus dzīves apstākļus. Viņš saka lasīt literatūru par smiltīm un, jo vairāk lasīja, jo vairāk pārliecinājās, ka tās ir ļoti interesanta parādība. Ja ielūkojas, piemēram, encik­lopēdijā, rakstā par smiltīm, tur var izlasīt sekojošo:

«Smiltis ir sairušu iežu kopojums. Dažkārt tās satur magnitītu, kasiterītu, retāk zeltu. Diametrs no vienas līdz divām sešpadsmitdaļām milimetra.»

Pavisam skaidra definīcija. Vārdu sakot, smiltis veido­jas no sairušiem iežiem un ir kaut kas vidējs starp sīkiem

akmentiņiem un māliem. Taču, nosaucot smiltis par starp­produktu, vēl netiek dots pilnīgs izskaidrojums. Kāpēc no trim elementiem — akmens, smiltīm un māla, — no ku­riem sarežģītos savienojumos sastāv zeme, vienīgi smiltis var atrasties izolētā stāvoklī un veidot tuksnešus un smil­šainus apvidus? Ja tās būtu tikai starpprodukts, tad ero­zijas ietekmē starp kailām klintīm un mālainiem apvidiem varētu konstatēt bezgala daudz starpproduktu, kas būtu radušies akmens un mālu mijiedarbībā. Bet īstenībā ir tikai trīs skaidri nošķiramas iežu grupas: akmens, smiltis un māls. Izbrīnu rada tas, ka smilšu graudiņu lielums gandrīz vienāds: vienalga, vai tās ir smiltis Enosima salas piekrastē vai Gobi tuksnesī — to graudiņu diametrs ir viena astotdaļa milimetra, un tie izvietojas pēc līknes, kas tuva Gausa normālajai līknei.

Kādā pētījumā bija visai vienkāršoti izskaidrota aug­snes sairšana, ko rada erozija: vieglie elementi tiek aiz­nesti ļoti tālu. Taču pētījumā nekas nebija sacīts par smilšu graudiņu izmēra īpatnību — vienu astotdaļu mili­metra. Kādā citā ģeoloģiskā apcerējumā tika dots gluži pretējs skaidrojums.

Gan ūdens straumes, gan gaisa straumes rada turbu- lenci. Tās viļņa mazākais garums ekvivalents tuksneša smilšu graudiņu diametram. Šīs īpatnības dēļ no augsnes izdalās vienīgi smiltis, turklāt tās plūst ārā taisnā leņķī pret straumi. Ja atsevišķu augsnes komponentu spēku kohēzija nav liela, smiltis pacelt gaisā var pat viegls vē­jiņš, akmeņus un mālu vis nepacels. Vēlāk smiltis atkal nosēstas zemē vēja virzienā. Smilšu īpatnības, acīm re­dzot, jāaplūko aerodinamikai.

Turpināsim jau minēto definīciju: «…tās ir sairušo iežu daļiņas tādā lielumā, kas piešķir tām vislielāko kus­tīgumu.»

Tā kā virs zemes aizvien plūsmo gaisa un ūdens strau­mes, smiltāju veidošanās ir nenovēršama. Kamēr vien pūtīs vēji, tecēs upes un savus viļņus vels jūra, no zemes plūdīs ārā aizvien jaunas un jaunas smilšu masas un, līdzīgi dzīvam radījumam, klīdis uz visām pusēm. Smiltis nepazīst atpūtas. Nemanāmi, taču neatlaidīgi tās sagrābj savā varā zemi un ārda to.

Šī aina — mūžam plūstošās smiltis — cilvēku ne­izsakāmi satrauca un nedeva viņam miera. Smilšu

neauglība — mūsu parastajā uztverē — izskaidrojama ne vien ar to sausumu, bet arī ar nerimtīgo kustību, kuru nevar panest dzīvā radība. Cik ļoti gan tas atgādina drūmo dzīvi, ko dzīvo cilvēki, diendienā ķerdamies cits citā.

Jā, smiltis nav diez cik noderīgas dzīvei. Bet vai ciets pamats zem kājām ir absolūti nepieciešams eksistencei? Vai gan tieksme pēc tā nerada visu šo pretīgo sacensību? Ja mestu pie malas tieksmi stingri nostāties uz zemes un ļautos smilšu plūsmas varai, beigtos arī sacensība. Pa­tiešām gan — tuksnesī aug puķes, dzīvo kukaiņi un zvēri. Tā visa ir dzīva radība, kas ar savu milzīgo piemērošanās spēju izlauzusies no sacensības žņaugiem. Kaut vai tā pati spāniešu muša …

Cilvēks zīmēja savā iztēlē smilšu plūsmas ainu, un vi­ņam jau sākās halucinācijas — viņš arī pats sevi redzēja ierautu šajā nebeidzamajā straumē.