STĀSTI

K U K A Ž I Ņ A

Nav no Silamačiem līdz Tilta krogam neviena lielāka akmeņa lielceļa malā, uz kura Kukažiņa nebūtu kādreiz sēdējuse. Nav pasaulē mīļu vārdu, kurus Kukažiņa nebūtu tei- kuse. Un tāpēc, lūk, tāļā apkaimē visi viņu pazīst, kam vien tik ar sirsnību daudzmaz sakara dzīvē. Pazīst Kukažiņu arī tādas šķiras ļaudis kā Dravnieku Rullis, kurš kristīgos rīda ar suņiem, bet čigāniem un žīdiem tas lielu lielais draugs. Un pat gluži mazi bērni, kuri tikko sākuši runāt, izstiepj rokas un šļupstina: «Kukazina!» — kad tā salīkusi, ar nūju lielceļa oļus klabinā­dama, iet vai nu no Tilta kroga uz Silamačiem, vai no Silama­čiem uz Tilta krogu.

Sie ir tie divi punkti, starp kuriem staigājot Kukažiņa domā raibas domas, kur, tā sakot, miļiem skatiem svētī druvas un laukus, lai viss izdotos labi. Silamačos Kukažiņai dzīvo viena meita un Tilta krogā otra. Abas ir saimnieces, un Kukažiņai būtu visai vieglas vecuma dienas, ja tā reiz būtu skaidrībā, pie kuras meitas tai labāki dzīvot.

«Grietiņa un Jūliņa, ak tu dieviņ tētīt, abas kā spolītes, ņipras un labiņas! Lai dieviņš viņām dod veselību!» mēdz teikt Kukažiņa. Padzīvo tā nedēļas divas pie Jūliņas Tilta krogā, kur tai savs kluss kambarītis, kurā neiespiežas nekāds troksnis iz kroga istabas, kad Kukažiņa top nemieriga, vīkšķas vien, vīkšķas, it kā kad rīt vai parīt būtu jābrauc vai uz pašu Rīgu.

«Jāaiziet līdz tai Grietiņai. Diezin vai ir vesela!»

«Nu, ej, ej, mammiņ,» saka Jūliņa, Tilta krodzeniece, ja laiks ir labs. Bet, ja taisās uz lietu, tad arī pats krodzenieks ierunā­jas: «Kur nu tagad, mamm, iesi? Vakara pusē guļ biezi debeši… dzirdēju, tā ka rūca vai pērkons.»

«Lai nu pērkons, nebīstos es no pērkona… Dieviņš sargā visus un visur… Tas lietus nu gan tāds nepatīkams.»

Beidzot, ja padebeši taisās nogrimt aiz apvāršņa vai sāk pūst citāds vējš, Kukažiņu atlaiž, lai iet uz Silamačiem. Kurš tad Kukažiņas nepazīst! Jau pa lielu gabalu katrs tirumnieks zina, ka tā ir Kukažiņa, kas tur gar Skaļbu aploku kā melnums kust! Un gluži pareizi, tuvāk pienākot, izrādās, ka tā tiešām ir Kukažiņa, kura iet uz Silamačiem. Strīpainie, pašaustie lindraki, pelēkā vilnaine un sarkanais, dzeltenām ripiņām izrakstitais galvas lakats, pauniņa padusē un nūjiņa rokā, pasausā smai­došā seja, salīkušais stāvs — tā ir Kukažiņa. Jādomā, ka nav piederigāka uzvalka kā Kukažiņai, kura nebūtu Kukažiņa, ja tai, piemēram, trūktu raibā galvas lakata. Diezin vai tad viņas seja būtu tik patīkama. Bet tagad, kāda viņa tagad ir, tā ir Kukažiņa.

Silamačos pie otrās meitas — Grietiņas nav nekas grozījies. Tāpat teliņi bļauj aplokā, sivēni kviec kā «iedurti», ganu meitiņa nāk piekususi mājās. Un Kukažiņa stāv pie aploka vārtiem un skatās, kā Grietiņa govis slauc. Pienāk vērsis pie vārtiem un ne visai draudzīgi paskatās uz Kukažiņu, un bauro. Dažs būtu vērsim tūliņ devis pa purnu, kad tas ragus grūž vārtu starpā, bet Kukažiņa mīļiem vārdiem apsveic sirdīgo kustoni, kurš acis vien bolī.

«Ko tu, vērsit, bubini, bu-bu-bu! Ej padanco pa aploku, palaid lielo riksni!»

Un Kukažiņa sniedz pa vārtu starpu vērsim zāļu kušķi. Nāk ganu meitiņa lielām lielām kājām. Tās kājas pašas nebūtu tik lielas, bet tās pastalas tādas kā laiškas.

«Tās jau, meit, nav tev pa kajai!» saka Kukažiņa. «Pag, es tiem puišiem teikšu, lai viņi tev pataisa mazas, smukas pas­taliņas.»

Un, pirms ganu meitiņa pagūst atsēsties uz nama sliekšņa, lai noautu kājas, kad Kukažiņas roka zem sagšas sāk savādi kustēties. Ganu meitiņa pasmīn. Viņa šo savādo rokas kustē­šanos jau sen pazīst.

«Lūk, še tev ciema kukulis!» Kukažiņa saka un pasniedz meitiņai gabalu plāceņa. «Tāds kā sakrities. . . nav laba rauga .. .»

Bet priekš ganu meitas plācenis labu labais. Viņa to ēd ņukiem vien, un Kukažiņai acīm redzot ir prieks, ka bērnam tā smēķē.

Tas nu vēl nebūtu nekas. Bet pēc divām dienām ganu mei­tiņa dabū pastaliņas gluži pēc kājas, jaunas, dzeltenas, un tās čīkst tik patīkami, mīksti, kad iet pa zāli. Un tas ir Kukažiņas padoms!

Kā Tilta krogā trūkst un ko Silamačos Kukažiņa it īpaši mīlē, tas ir lielais ābe|u dārzs, kurā zied arī puķes, kurā zajo ogāji ar un bez ogām, kur smaržo dievkociņi, kur spīd tumšās kurpītes un bites laižas no stropiem pretī zilajam debess spīdumam. Kukažiņas galvenais darbs vasarā ir krāt un kaltēt ķimenes. Bez ķimenēm Kukažiņai plācenis izliekas nepilnīgs, negaršīgs. Sacīt gan viņa nekā nesaka, ja plācenim uz virsas nav ķimeņu, bet ar sevišķu patikšanu viņa ēd tādu, kurš cepts ar ķimenēm.

Padzīvojusi nedē|as trīs Silamačos, Kukažiņa sāk cilāt vilnaini. Tā ir zīme, ka tā atkal grib iet uz Tilta krogu.

«Paliec nu vēl, mammiņ, paliec pie mums!» saka Grietiņa. Bet Kukažiņa nevar palikt. Viņai ir tā, it kā kad tai vajadzētu atkal redzēt zivis un vēžus, kā Tilta krogā netrūkst. Viņa pate neēd zivis, ne vēžus, bet viņai gribas redzēt, kā vēži čāpā ķēķī pa vannīti, iekam tie vēl nav iemesti vārošā katlā. Un tad par visām lietām sirds nav mierīga par Jūliņu… Tātad jāiet atkal uz Tilta krogu.

Kukažiņa iet pa lielceļu. Arājs aptur vagā zirgu, pļāvējas apstājas, un visi raugās, kā Kukažiņa aiziet uz Tilta krogu. Un visi jūt, it kā kāds labs gars ietu līdz ar Kukažiņu. Jo visi zina, ka Kukažiņa vēlē visiem labu — labu druvām un pļavām, cilvē­kiem un kustoņiem. Un gans tura sirdīgo Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kukažiņu vien neaiztiktu.

Lazdu kalnā Kukažiņa satiek Vītolu Pēteri. Abi viens otram pasaka labdienu un paiet garām. Bet te Kukažiņa apgriežas un sauc: «Pavei nu, cik lepns! Pēter, puis, panāc šurp!»

Pēters pienāk. Un Kukažiņa smejas tik garši garši.

«Ko tu, krustmāt, smejies?»

«Pavei, kas par puisi! Cik liels izaudzis! Kur tie gadi! Es jau tevi maziņu redzēju… Klausies, Pēter, tev jau nu ir laiks precēties!»

«Ai, ko tu, krustmāt, tā runā!»

«Vai Tomiņu Ilzīte nav laba? Sīkšņu Madiņa? I?»

Pēters atmet ar roku.

«Puisīt, puisīt, nemet uz sievieti ar akmenil Sieviete jau tevi dzemdēja, tevi maziņu zīdīja, tevi kopa un audzināja. Un tu Šitā … Ai, ai, ai!..

Un, pirms Pēters ko gribēja teikt, Kukažiņa smaidīdama devās tāļāk uz Tilta krogu.

Nav akmens gar visu šo ceļa malu, uz kura Kukažiņa kād­reiz nebūtu sēdējuse, nav mīļa vārda, kura Kukažiņa nebūtu teikuse.