Stāsti

SIRDSŠĶĪSTI ĻAUDIS

1.

Bērinieki pārbrauca no kapsētas un izklīda pa bēru mājas pagalmu un dārzu. Daži nosēdās dārzā, klēts priekšā uz mauriņa, citi uz klēts kāptuvitēm, dzēra alu vai šņabi un uzkoda, kamēr istabā gatavoja beru mielastu.

Es jutos noguris un, savrup nogājis, atlaidos dārza stūri uz balta linu audekla, kurš tur bija izstiepts balināšanai.

Metās jau krēsla. Vēsmiņa vicgii aizskāra man vaigus.

Savādas jūlas mani aizgrāba, pusžēlabas par nupat apglabāto krusttēvu, puspašapziņa — prieks, ka drīkstu redzēt vareno pasauli, raudzīties zilajās debesīs un — vēl dzīvot…

Iedomājos, ka pagājušā vasarā mēs abi ar krusttēvu šepat sēdējām un sarunājāmies. Un tagad? — Tagad viņš ir šķirts uz mūžību!

It kā snaudiens mani apņēma, kad piepeži aiz jāņogulāja izdzirdu šņukstošu bērna balsi.

«Neraudi, meitiņ! Novilksim zābaciņus!» kāda vecāka, drusku dreboša, bet vīrišķa balss meiteni likās mierinām. «No­vilksim, tad kājiņas vairs nesāpēs!»

Es pacēlu galvu un ieraudzīju pie lecekļa mazu meitiņu, kura sēdēja zālē, un vecāku, gandriz jau sirmu vīrieti, kurš, ceļos nometies, pūlējās meitenītei novilkt zābaciņus.

Šo pašu vīrieti es jau šodien kapsētā biju ievērojis. Viņš man uzkrita ar savādo izturēšanos, bez tam viņa acis spīdēja tik laipni, mīlīgi, it kā gribētu citus apburt. No pirmā acu uzme­tiena es nomanīju, ka šis cilvēks pieder pie tiem ļaudim, kuru lūpas savilktas aiz svešām dvēseles sāpēm, bet kuru acis tomēr izverd kaut ko laimīgu.

Kas šis cilvēks bija?

Mans krusttēvs, kurš svešā pusē pirka māju — novērodams asprātīgi pēdējās stāvokli, uzcēla pēc tam dzirnavas. Es reti turpu nobraucu un, kad nobraucu, tad tik uz kādām pāra dienām. Šādās reizēs es gan ar vienu vai otru krusttēva draugu vai kaimiņu biju iepazinies, kuri pa lielākai daļai arī tagad uz bērēm bija ieradušies, — bet šā savādnieka es vēl nebiju pa­manījis.

«Meitiņai laikam zābaciņi spiež?» es, pie lecekļa piegājis, it kā runas gribēdams, jautāju.

Vīrietis paskatījās uz mani caur pieri — tomēr laipni. Meitene it kā sabijās un liptin pielipa pie tēva — par ko es šo vīrieti turēju — krūts.

«Nelāga kurpītes … te, lūk, bērēm šuva, bet par knapām! Meitiņai kājiņas gluži jēlas …» vīrietis pie tam nopūtās, glau­dīja meitenes matus.

«Tēt, brauksim uz māju!» viņa lūdzās un apķērās tēvam ap kaklu.

«Brauksim gan, Anniņ, brauksim gan! Pagaidi nu vēl kādu bridi. Dzirnavu krustmāte jau mūs lūdza palikt uz vakari­ņām… tad jau tā nevar aizbraukt!» Viņš apsēdās uz lecekļa malas un paņēma meitenīti uz klēpja.

Es jutos no šā savādnieka vilktin pievilkts. Bet kā lai iesāku valodu? Vispirms es klusēju. Mans kaimiņš arī klusēja un raudzījās domīgi uz dzirnavu pusi. Es pa tam viņu tuvāk aplūkoju.

Gari, pelēki, mugurā šķērēti svārki sedza viņa izkaltušās miesas. Ap kaklu tam bij apsiets balts lakatiņš, kājās nodiluši, veci zābaki. Kreiso roku viņš arvien turēja svārku kabatā, aizvien izvilkdams mutes autiņu, noslaucīdams augsto pieri, pie kam tas allaž viegli nopūtās. Galva bija puskaila; pasirmi mati sedza to plāni, vainaga veidigi. Reta, pagara bārda apslēpa iegareno zodu. Seja bija izkaltuse, patumša.

«Bēdu vīrs!» es neviļot domāju, viņu uzlūkodams.

Mazā Anniņa nolēca no klēpja, saplūca puķes un sāka no tām kaut ko vainagam līdzīgu vīt.

Man palika savādi ap sirdi. Šādā stāvoklī, sastopot savādu, neikdienišķu cilvēku, kura seja stāstīt stāsta, ir pavisam grūti mierīgi izturēties. Kaut kas pie tam apspiež sirdi: it kā noslē­pumi, kuri ar varu grib atslēgti kļūt, lai atklātība par viņiem spriestu .. .

«Vai jums tāļu mājas?» es iesāku, pret lecekli atspiedies. Mans kaimiņš uz mani stīvi paskatījās un brītiņu vēl klusēja.

«Nē, tepat netāļul…» viņš lēni, it kā ar varu teica. Bet šie viņa vārdi izteica daudz. Viņa balss drebēja, lūpas svinīgi savilkās. Man ienāca prātā: «šis cilvēks nevar nekad melot! …»

Jā, pasaulē ir tiešām ļaudis, kurus liktenis bargi soda, aiz­liegdams tiem pļāpāt un melot. Katrs vārds, kuru tāds cilvēks runā, ir iepriekš dziļi, patiesi sajusts un pārbaudīts.

«Vai es drīkstētu jūs apmeklēt? Es še kādu laiciņu pie krust­mātes uzturēšos!» es savu kaimiņu jautāju.

«Kāpēc? . . . Mana māja nav skaista, arī viņas apkārtne nē. Ko tad jūs pie manis darīsit? . . .»

«Tāpat!…» es stostījos. «Gribēju jūs kā savu kaimiņu apciemot!»

«Mums ir bitītes un puķītes!» mazā Anniņa šļupstēja, man pie kājām turēdamās, un raudzījās nevainīgi, bēdīgi man acīs.

Mans kaimiņš slaucīja atkal pieri un nopūlās.

«Tu man dosi puķītes! Un es tev aiznesīšu zivtiņas! Vai esi ar mieru?» es, Anniņas galviņu glaudīdams, teicu.

Anniņa pietecēja pie tēva.

«Zivtiņas! Vai dzirdi, tēt, zivtiņas!» viņa priecīgi izsaucas, pieglauzdamās pie tēva, un skatījās uz mani.

«Jā, jā!» Anniņas tēvs, it kā no sapņiem pamozdamies, tikko dzirdoši teica. «Tad nāciet vien uz Zalkšņiem … aiz priedēm pirmā māja! …» viņš rādija uz to pusi.

Sajā brīdī dārza vārtos parādījās krustmāte, kura skaņā balsī mūs lūdza uz vakariņām.

Mūsu saruna ar to beidzās. Zalkšņu tēvs paņēma Anniņu pie rokas un gāja lēnām uz istabu. Es paliku kādu brīdi vecā stāvoklī.

«Kāds savādnieks!» es domāju. «Arī mūsu zemite audzina savādniekus!»

Vēlāku, istabā ieejot.es pārliecinājos, ka vietas pie galda bija jau ieņemtas. Kauču gan krustmāte manim māja, es negribēju, domās nogrimis, spiesties viesu starpā. Es izgāju ārā — pastai­gāties. Apmēram pusversti no krusttēva mājas atradās dzirna­vas. Tur nonācis, es apsēdos uz resnās slūžu sijas. Odens bija atslēdzies tālu, ezeram līdzīgi. Ezera otrā pusē dusēja drūmi tumšs egļu sils, raudzīdamies pār krastu ūdenī, it kā gribēdams nogrimt dzelmē. Daži viesi bija turp pārbraukuši ar laivu un uzkūruši uguni.

Debess zilums kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Arvien dedzīgāk sāka spulgot zvaigznes. Tālu apkārt dziļš klusums, caur kuru bija dzirdama apspiesta viegla ūdens kritiena šņāk­šana— iz slūžām. Likās, it kā kad dzirnavas sapņotu un tik šādā sapnī ūdens tiktu apspiests, atturēts no nerimstošas darbības. Cik skaistu īpašību nav ūdenim! Visskaistākā — tīrīt, skalot priekšmetus, pie tam sevi uzupurēt, tapt par samazgām, kuras katrs uzskata ar riebumu un spļauj tām virsū. Bet nu ūdens atstaj miesas — samazgas, pārvēršas garaiņos, paceļas gaisos un krīt atkal lejup tīrs kā pērles, lai no jauna tīrītu zemes tumšās krūtis. Un šī pati īpašība piemit arī daža cilvēkā. Nevis aiz kaislības, nevis nezinādams, ko dara, — nē, aiz tīrības principa dažs labs metas netīrajā cilvēku sadzīves peļķē, lai to skalotu un tīrītu. Zināms, pašam pie tam jātop netīram, asinis saģil- tējas, prāti top tumši, bet dzineklis uz tīrību ģēnijā nekad neiznīkst. Viņš top gars un paceļas pār gadu simteņiem un tūkstošiem, kauču gan arī viņa miesas trūd netīrajā zemes klēpī. .. Kas saista skaidro ūdeni pie netīrām smiltīm? Kas labo — pie ļauna? Vienīgi griba uz darbību! Tumsa un gaisma, netīrība un spodrība, ļauns un labs: mūžam šķirošies nešķirami zobu rati, viens otrā tverdami un griezdamies, tie dzen visu pasaules mašīnu. Un tu, nabadziņ, kas tu dzenies tik labu vien sasniegt; raudi, lūdzies, vaimanā, — tu savu mērķi nesa­sniegsi! Bet izputi, iznīksti, — un tu kļūsi pie miera, pie laba vien! Būt absolūti labam un pie tam dzīvot! — Ārprātīga ideja! Iznīksti! …

Krusttēva tēls pacēlās uz manas iedomības skatuves. Man likās, ka dzirnavu akmeņi grieztos, dūktu un šņāktu, ka krust­tēvs noņem miltiem apputināto cepuri, vienu un otru sveici- nājot. Tad atkal šī bilde pazūd. Zalkšņu savādnieks, mana miruša krusttēva kaimiņš, parādās tāpat kā šodien kapsētā vai dārzā: pelēkiem, šķērētiem svārkiem, mutes autiņu rokā, tāpat slauka pieri, paskatās bēdīgi, it kā gribētu par ko sūdzēties.

Bet pie tam viņa acis spīd tik laipni, it kā kad tās vaibstu sūdzību gribētu ņemt atpakaļ un visu, visu piedot…

Savos iedomības sapņos nogrimis, es lūkoju savu krusttēvu ar šo savādnieku «savest kopā». Kāda rakstura gan bija viņu sakars? Vai viņi bija draugi, kuri sirsnīgi satiekas, jeb vai viņi uzlūkoja viens otru iz tālienes, gan juzdami pievilcību, bez kā tie viens otram tuvotos? Zalkšņu saimnieks, vientulis būdams, bija tomēr ieradies pavadīt manu krusttēvu uz pēdējo dusu. Vai šāds savāds cilvēks to darītu, ievērodams tikai ārējās formas un ierašas? — Nē! Vai Zalkšņu savādnieka ciešanas, kuras taču skaidri uz viņa sejas bija rakstītas, bija ikdienišķas vai sevišķas. Vai mans krusttēvs viņās bija aktīvi dalījies? Sie pēdējie jautājumi mani apspieda, it kā tie piederētu maniem dzīves jautājumiem.

Sādā stāvoklī es atstāju slūžas un gāju uz istabu. Bērinieki jau pa vienam aizbrauca. Noskatījos pēc Zalkšņu saimnieka. Arī viņš jau bija projām.

2.

Mana krustmāte bija krietna, praktiska saimniece, bet ļoti slikta cilvēku pazinēja. Viņa ļaudis vērtēja pēc mantas un ārējā spīduma. Tāpēc es it labi zināju, ka pie viņas par Zalkšņu savādnieku apjautāties būtu veltīgi: viņas spriedums būtu ap­lams. Šajā ziņā es pilnīgi klusēju un apņēmos drīzumā pats noiet uz Zalkšņiem. Tā kā es mazajai Anniņai biju apsolījis aiznest zivis, tad, kādus asarus ur. raudas samakšķerējiš, zebe- nieku rokās kāda pēcpusdienā soļoju uz Zalkšņiem.

Bija rudens diena, tā ap rudzu sēju. Saulīte jau bija sākusi balināt laukus. Pļavās ap šo laiku sāk izzust atāla spirgtais zaļums, tā vietā rodas savāda vecuma krāsa. Daba it kā sāk slimot. Bet ganu dziesmas skan tikpat jautri kā maijā. Tikpat oriģināli izskatās cūku gans: noplīsis, basām kājām, uz kurām, kā saka. var linus sēt. Man šķiet, ka šāds cūku gans tik tad atmostas no saviem savādiem ziedoņa sapņiem, kad tam sāk kājas salt. Viņš nepazīst dzejnieku drūmības un sevī no- gremdēšanās; viņš dzīvo netraucēts un ir savā ziņā apskau­žams.

«Vai šie ir Zalkšņi?» es diezgan palielu zēnu jautāju, kurš ceļa malā smiliīs rušinājās. Cūku bars, kurš tam bija uzticēts, barojās pa tīrumu. Zēns izplēta acis, piepeži uzlēca, aizskrēja pie cūkām, kur tas tālāku aizklīdušos lopiņus sadzina tīruma vidū.

Es zēnam pamāju. Viņš man lēnām tuvojās, rīksti locīdams un kodīdams.

«Vai šie ir Zalkšņi?» es zēnu vēlreiz jautāju.

«Tie ir gan Zalkšņi!» zēns, mani neuzticīgām acīm uzlū­kodams, teica.

«Kurā mājā dzīvo tas saimnieks ar gariem, pelēkiem svār­kiem, garu, sirmu bārzdu? …» es viņam ņēmos Zalkšņu savād­nieku aprakstīt.

«Mūtu moajā!» zēns teica un rādija, kurp lai es ejot.

«Labi, labi!» es teicu un devos turpu.

Iegāju Zalkšņu pagalmā. Viss bija it kā izmiris. Rijas priek- šienē atradās pussaplīsuši rati, pār kuriem līda melns kaķis. Istabas durvis bija līdz kājai vaļā, pa kurām drusku dūmi vai suta ārā spiedās.

Es gribēju iet istabā, kad pašu laiku uz sliekšņa iznaca vecene ļoti netīrā kreklā, noplīsušos, strīpainos lindrakos. Viņas seja bija patukla, nemiera pilna. Tumšās acis uzlūkoja mani neuzticīgi.

«Labdien!» es viņu sveicināju.

«Labdien, labdien!» vecene murmināja.

«Vai saimnieks ir mājā?…»

«Saimnieks? Kāds saimnieks? … Ko tad tu gribi?»

«Es gribēju tāpat par šo un to ar viņu parunāties!»

«Kāda tagad parunāšanās — darba laikā! Ko tad tev vajaga? Naudas vai rudzu sēklas? … Jūs jau šim cilvēciņam izvilksiet viņa pēdējo grasi!»

«Kādam cilvēciņam?»

«Nu, tam pašam saimniekam, — par kādu tu viņu godini! Kas tas nu par saimnieku! Kauns un grēks runāt! Drīz jau būs šis pats grausts jāatstaj un jāiet uz nabagu māju. Un tas viss tīri nieku pēc… Traks un traks… Tik daudz parādnieku: Tīrumu Gusts vien kādu simtnieku parādā! Bet vai tāds cilvē­ciņš kā mūsējais ies savu parādnieku apsūdzēt? … Ko tad tu gribi?»

«Es atnesu zivis!» es, vecenei zebenieku pasniegdams, aiz­bildinājos.

Vecene satvēra zebenieku, paskatījās tā iekšienē un tapa acīm redzot laipnāka.

«No kurienes tad tu esi?» viņa, mani zīmēdama, jautāja.

«No dzirnavām … Esmu melderienes krustdēls …»

«Tik jau vēl bija cilvēka kā vecais melderis: no otra nepel­nīta neņēma, bet arī citam nedeva. Tā dzīvo cilvēks, bet r.e tā kā mūsējais!»

«Ko tad jūsu saimnieks noziedzies?»

«Ak dieviņ tētiņ, ta jau var izputēt, kā viņš dzīvo: dzērājs un plītnieks nav, bet… nu ko tur nu runāt, vai nu gudros izmācīsi' Jeb labāki jāsaka: muļķus! … Šopavasar ienāk Celmiņu Spricis. Katrs zina, kāds Celmiņu Spricis: viņš piekrāpj pat žīdu! Sā­tanam mīksta mēle! Pienāk pie mūsējā, stāsta neticamas lietas: laiki esot slikti, maizītes neesot, lielskungs gribot šo «izklapēt», lai aizdodot kādus desmit pūrus rudzu. Mūsējais arī gatavs aizdevējs, lai gan pašiem drīzi zobi jākar vadzī… Te es metos starpā, atņēmu mūsējam klēts atslēgu, kā nedevu, tā nedevu! Nu, pats staigā neēdis, un otrs priecājas par tavu muļķību! Ak dievs, ak dievs! Kas gan tai pasaulē nav jāpiedzīvo! Un tad tie nabagi jeb, labāki sakot, sliņķi no nabagu mājas! Tie jau izvelk labību, pienu, gaļu vai pa atslēgas caurumu! Pienāk vien klibā Anna un sāk ņaudēt: «Ak, dieva dēļ, Zalkšņu tēv, palīdzi nu man, tīri vai badā jāmirst!» — tā viņa ņaud un raud sīpolu asaras, bet ej nu paklausies, ko tā pa nabagu māju dara. Mēle tai skraida kā atspole. Visus la zina aprunāt un gānīt! Darba strādnieks tai jātiesā, bet pati slinko, lai gan krūts kā mūris. Es tikko uz kājām varu nostāvēt, man jāstrādā… Ak dievs! Ka tik putra neizkūs!» Vecenīte ievēlās pa durvīm un pēc īsa brītiņa atkal iznāca.

«Saimnieka nav mājā, viņš aizbrauca ceļus taisīt.. . Anniņa ir aizmigusi, guļ istabā… Peķojas arvien, diezgan klapata: gribēja šorīt aizplēsties saimniekam līdzi, izraudājās, nu guļ … Lai nu paguļas: bērns un bērns. ..»

Vecene paņēma zivju zebenieku un iegāja atkal ķēķī. Es gāju iepakaļš, — man gribējās Anniņas redzēt.

«Es vēlējos jūsu istabu redzēt,» es teicu vecenei, kura patla­ban izbēra zivis spainītī.

«Ko tur nu redzēsi: viss jau ir ka uz nikšanu . . . Nu, ej vien, ej paskaties!. ..»

Es iegāju istabā, kuras sienas bija gluži melnas apkvēpušas. Pie sienas stenēja vecs pulkstenis. Aizkrāsnē uz ārdiem kaltējās teļa āda. Sl bija priekšistaba, kuru apdzīvoja saimes ļaudis. Dibenā atradās durvis, kuras veda saimnieka istabā. Es atvēru lēni durvis. Tur gultā dusēja Anniņa: plāni katūna svārciņi, kuri vietām bija salāpīti, sedza viņas vājo stāvu. Ap mutīti savilkās rūgts smaids. Izdilušās rociņas bija it kā lūgšanā saliktas. Neviļot man tapa silti ap sirdi. — Lai ciestu bēdas spēcīgi vīri, — kāpēc tās gan nomāc šo mazo dvēselīti, šo dzī­vības rītu, kurš vēl nevainīgi raugās uz pasaules kalniem un ielejām? Es gribēju viņu modināt: «Anniņ, es tev atnesu zivti­ņas!» Bet domas, ka viņa varbūt sapnī laimīga, mani no tam atturēja.

Es pārlaidu acis pār mazo istabu, kuru viens vienīgs logs apgaismoja. Pie loga atradās vecs galds, uz kura bija uzlikta bībele stiprā ādas sējumā, misiņa āķiem, šis galds, gulta, kurā gulēja Anniņa, viens krēsls, bez tam garš sols gar krāsni, mazs, pie sienas piekārts skapītis, tās bij Zalkšņu saimnieka istabas lietas. Pie sienas karājās pestītāja bilde ar parakstu: «Nāciet šurp, jūs bēdīgie un grūtsirdīgie; es jūs gribu iepriecināt!» Pie gultas karājās otra bildīte: pinkains, balts sunītis ar izkārtu mēli, — kas laikam bija Anniņas īpašums.

Es vēlreiz paskatījos uz Anniņu un tad klusiņām izgāju.

Pagalmā es apsēdos uz bluķīša zem ceriņu krāma. Melnais kaķis līda pār malkas blāķi, glūnēdams uz zvirbuļiem.

«Pagaidīšu,» es domāju, «varbūt saimnieks pārbrauks.»

Vecene, rokas priekšautā slaucīdama, iznāca atkal pagalmā.

«Ko tad tu īsti no saimnieka vēlies?» viņa mani stingrāki nekā pirmāk jautāja.

«To es jums tā nevaru izstāstīt! Es, taisnību sakot, nekā vairāk nevēlējos, kā tikai ar viņu tuvāk iepazīties. Mana krust­tēva bērēs mēs tā pavirši redzējāmies.»

«Tā, tā!… Un tad tu gribi viņu sagaidīt. Vajadzēja nu gan būt atpakaļ. Darba jau nu visai dienai nebija, bet, ja iegriezās ciemā — pie zvaniķa, tad nu gan viņa tik drīz nebūs.»

«Kas tas par zvaniķi?»

«Nu, mūsu kapsētas zvaniķis Saknīts. Tas jau ar' tāds cil­vēciņš: ne tam galvā, nedz kabatā . . . Draudzējas ar mūsējo . . . Ne agrāki pazinās: te no tās reizes, kad Anniņas māte mira. Anniņas mātes kapu kopdami, tie abi bija sadraudzējušies.»

Vecene nogrima domās.

«Lai nu būtu kā būdams,» viņa atkal uzsāka, «man tik Anniņas žēl … Bārenīte, ne tēva, ne mātes! …»

«Kā? Vai tad saimnieks nav Anniņas tēvs?»

«Vai tad tu nezini? Viņa jau ir bandu bērns … Ak, tur gara teika!»

«Pastāstat jel .. .» es lūdzu, redzēdams, ka vecenes mēle kustējās kā ūdens zāle.

«Nu, tas jau būs kādus astoņus gadus atpakaļ … Anniņas māti piekrāpa tās brūtgāns… Nu, tu jau saproti. Piekrāpa, sātans!» vecene spļāva. «Pats aizgāja kā plostnieks pa Daugavu uz Rīgu, tapa palaidnis. Diezin kur tas šodien apkārt blandās, ja vēl ir dzīvotājs… Anniņas māte pēc dzemdēšanas vārgoja, darba nespēja strādāt, ēst gribējās, bērniņš brēca pēc krūts un gribēja zīst. . . Bet reti kāds pasniedza tai maizes kumosiņu. Ak vaimanas, ak vaimanas! . . . Viņas saimnieks tās vairs nepa­turēja. «Ej uz nabagu māju,» viņš bārās, «ja nespēj vairs maizes pelnīt!» Un Anniņas māte gāja nevis uz nabagu māju vai pagasta vecāko, — uz mežu, taisni uz mežu. Nakts laikā, mēnesnīcā mūsējais, no tirgus braukdams, to sastapis mežā izmisušu raudam. Mūsējais atveda māti un bērnu šurp, to baroja un kopa, līdz Anniņas māte mira. Ļaudis nu mūsējo izsmēja, ka pieņēmis palaidnīgu sievieti, to kopjot un barojot, īsi priekš Ziemas svētkiem Anniņas māte mira. Saimnieks pie­ņēma Anniņu meitas vietā, — slikti jau nu iet bērnam, ko nu lai dara! .. .»

Vecene it kā apraudājās, un šajā brīdī man izlikās, ka viņa nemaz tik dusmīga nebija, par kādu es to sākumā turēju.

«Tad tu gaidīsi, līdz kamēr mūsējais atbrauc? Nu gaidi, gaidi!» vecene teica un aizsteidzās uz ķēķi. «Drīz nāks gani mājā!…»

Saule jau laidās uz priežu galiem. Dūmi cēlās laiski no skursteņa, it kā sevī smakdami… Cik niecīga ši māja, cik nievāts un izsmiets viņas saimnieks! Bet viņa sirds ir šķīsta, šķīsta no mantas kārības, no pašmīlības, no kaislībām. Tur istabā pie sienas karājas pestītāia bilde, un, ja arī saimnieka nav mājā, tad tomēr ši bilde aicina tos, kuri bēdīgi un grūt­sirdīgi. Cilvēks ar šķīstu sirdi! … Vai tāds ir pavisam pasaulē atrodams? Tas, kuru lielais ļaužu pulks izsmej un nievā, tas ir tas, kuram šķīsta sirds.

Tuvumā iečīkstējās rati un kāda balss sauca: «Nu, nu!»

Tūlīt aiz vārtiem parādījās noliesējis zirģelis. Koka ratos sēdēja Zalkšņu tēvs. Aiz viņa tupēja otra persona, kuras seju sākumā nevarēju saredzēt.

Zalkšņu tēvs apturēja zirgu rijas priekšā, izkāpa lēni no ratiem. Otrā persona nolēca žiglāki. Sī otrā persona bij ap­mēram piecdesmit gadus vecs vīrietis noskūtu seju, īsiem, pelēkiem svārciņiem, pelēku vecmodes platmali, rupjā kreklā, kuru zem zoda saturēja liela misiņa sakta. Biksas bija nātnas, zilbalti strīpotas. Kājas bija basas. Bez kā ar Zalkšņu saimnieku vēl ko runātu vai mani ievērotu, viņš iesteidzās istabā.

Saimnieks pats pa tam nojūdza zirģeli un, to pagalma palaidis, pienāca pie manis un sniedza man roku. Ne vārda neteicis, tas apsēdās man līdzās uz slitas.

Gani patlaban sadzina lopiņus mājā. Vecene, atspraudusi svārkus, ar slauceni rokā iznāca uz sliekšņa.

«Kur Anniņa?» saimnieks vecenei jautāja.

«Viņa vēl guļ!» tā atteica. «Slikti nu gan: naktī nenāks miegs. Vai tad tu viņas nevarēji šodien paņemt līdz? Bērnam garš laiks! Es viņu mācītu dieva vārdos, bet vai tad man ir vaļa? Darba pilni kakti!» — viņa aizgāja uz laidaru.

«Nu, kā jums patīk mana māja?» saimnieks beidzot mani jautāja.

Es teicu, ka drīzumā vajadzētu uzcelt jaunas ēkas. ierakt jaunus sētas stabus.

«Jums daudz bišu koku!» es uzsvēru.

«Jā … šogad bites tādas panīkušas — lietaina vasara: maz var iziet ziedos. Ieiesim dārzā, varbūt atradīsim pa ābolam! Dārzs ir Anniņas gandrīz pastāvīgā uzturas vieta. Tikai no bitēm ta bēg, bet tomēr bišu viņa vis neienīst.»

Zalkšņu tēvs it kā pasmaidīja.

Mēs piecēlāmies un iegājām dārzā. Tikko bijām kādas ābeles apskatījuši, kad ienāca arī vieglais, jautrais vecītis ar Anniņu uz rokas, kura pūta mazu māla pīlīti.

«Tēt, redzi, krusttēvs man iedāvāja mazu pīlīti!» Anniņa priecīgi sauca.

Vecītis nolika Anniņu zālē, un tā aiztecēja pie saimnieka un tam rādija pīlīti, lai viņš to apbrīnotu.

«Jā, jā, meitiņ!… Kam tad tu raudāji! . . .» Viņš noglāstīja Anniņas galviņu.

«Labvakar!» vecītis mani bildināja. «Es tevi pirmo reizi redzu, vai varbūt esmu jau redzējis! Nē, laikam nē! Citādi jau es tevi pazītu.»

«Viņš jau dzīvo tik pa skolām … Kā tad tu viņu pazītu? Tas ir mūsu melderienes krustdēls,» saimnieks lēni norunāja un apsēdās klēts priekšā.

«Tā, tā!» vecitis pasmējās un mani no galvas līdz kājām aplūkoja.

«Es esmu kapsētas zvaniķis Saknīts! Vai tad tu, jauns­kungs, krusttēva bērēs biji? Ak jā, nu es atminos! Es tevi redzēju gan!»

Viņš apsēdās līdzās Zalkšņu tēvam. Anniņa sēdēja-starp abiem, spēlējās ar pīlīti, manis nemaz neievērodama. Saknīts izvilka pīpi, tabaku un šķiltavas. Labu dūmu uztaisījis, tas mani tikko nenoslāpēja.

Sāka jau tumst un pa zvaigznei spulgot.

«Tad tu rītā aizej un iedod Lizei to naudu!» Zalkšņu tēvs Saknīti uzrunāja. «Es būtu pats aizvilcies, bet rītu kā svētdienā gandrīz visi iziet. Mājā tak ar' kādam jāpaliek! Aiznes gan! Viņa jau nu gan ilgi di'.ivotāja nebūs!»

«Tiklīdz rītā būšu svētrītu nozvanījis, tad tūliņ turpu aiz­iešu. Es šovakar savu veceni atstāju, lai tā zvana, gribēdami tūliņ Līzei to aiznest! Bet…» Saknīts atkal viegli nospļāvās

«Nu jā, es zinu!… Man nu gan vairāk nav kā pieci rubļi … Labi ir tie cilvēkam grūtā brīdī!»

Zalkšņu tēvs piecēlās.

«Jāiet būs vakariņās!» viņš teica un salicis aizvilkās uz istabu.

Saknīts un Anniņa palika turpat.

«Kas tā par Līzi?» es Saknīti iedrošinājos jautāt.

Saknīts uz mani tā savādi paskatījās.

«Atraitne… pārlauza kāju. Dēls zaldātos, meita dien Rīgā, bet par māti ir zināt nezina. Jāpalīdz cilvēkam!»

Viņš apklusa. Elkoņus pret ceļiem atspiedis, tas dūšīgi pīpoja tālāk. Anniņa žužināja, pīlīti auklēdama. Bija svētsvi­nīgs brīdis. No kapsētas atskanēja zvanīšana. Saknīts izņēma pīpi no zobiem un klausījās zvana skaņās.

«Kas ir miris?» Anniņa nevainīgi jautāja. «Klau, zvana!»

«Neviens nav miris!» Saknīts čukstēja. «Tā jau katru svēt­vakaru zvana!» Mēs visi bridi klusējām.

«Anniņ, vai tad tu ar ciemiņu nemaz nerunā?» Saknīts teica. «Parunā nu, parunā! Viņš jau brangs zēns!»

«Es tev atnesu zivtiņas!» es teicu Anniņai, ar galvu palo­cīdams.

«Ak zivtiņas!» viņa sasita plaukstas. «Kur ir zivtiņas?»

«Ķēķī, krustmāte iebēra spainī!»

«Zivtiņas, zivtiņas!» Anniņa sauca un aizsteidzās uz ķēķi.

«Iesim vakariņās!» Saknīts teica, izklabināja uz trepēm pīpi un ātri piecēlās.

11

Mēs aizgājām uz istabu. Pie vakariņu galda bez saimnieka, Saknīša, Anniņas un manis vēl sēdēja pazīstamā vecene, vecīgs puisis, seja tam godīga, un divas vecīgas meitas, kuras rādījās būt māsas. Pa visu ēšanas laiku gandrīz nemaz netika runāts. Pēc vakariņām saimnieks iededzināja sveces galu, kurš bija iesprausts apdegušā koka lukturī, apsēdās pie galda dibena istabā un sāka šķirstīt pa dziesmu grāmatu. Saime sagāja viņa

8 Jānis Poruks.

kambari. Saknīts, vecene un Anniņa apsēdās uz sola, meitas ienesa krēslus līdz, apsēzdamās pie durvīm. Puisis palika ārpus durvīm. Arī es iegāju, nosēdos kambara dibenā uz mūrīša. Tagad iesākās vakara pātari, kuri bija īsi, bet sirsnīgi. Saim­nieks teica tekstu, saime dziedāja:

«Jau 7Ar aigznes spīd kā zelts! Es ar' tāds skaidrs būšu, Kad es no zemes kļūšu Pie dieva debess godā celts.»

Neviļot man noritēja asaras. Še mita ticība, še vēl ticēja, ka pēc pasaulīgas dzīves mēs tikšot apskaidroti, tapšot daiļi — mirdzoši, it ka nevainības asaru pilnās zvaigznes. Saimnieks noskaitīja vēl lūgšanu, ar to pātari beidzās.

Saimes istabā uguns netika iededzināta; meitas, puisis un vecene ar Anniņu gāja tūliņ pie miera.

«Vai mūsu ceļi neiet uz vienu pusi?» Saknīts mani jautāja.

«Es iešu uz dzirnavām!»

«Tad jau mums labs gabaliņš kopā jāiet. Ar labu vakaru, Zalkšņu tēvs! Kas vajadzīgs, to rītā izdarīšu.»

«Tad labi!…» saimnieks nopūtās, sniedza man un Sak- nīšam roku. «Ar labu vakaru!»

Mēs ar Saknīti izgājām. Pinkains, melns suns izlīda no rijas priekšas un sāka lieliski riet.

«Kuš, Piksi! Nav zagļi. Ekur suns! Nepazīst, kāds cilvēks! Kaunies, Piksi!»

Suns sāka asti kaunīgi luncināt, apklusa un sāka mūsu pēdas apošņāt. Vēl aiz vārtiem tas tecēja mums gabaliņu iepa- ka|š, pāri reizes ierējās un tad devās atpakaļ.

Vakars bija vēss, bet patīkams, skaidrs. Ari rudeņa naktij ir sava burvība, kad tā mierīga, apzvaigžņota, kad mēnesnīca atspīd vecā, bālganajā gaismā. Migla snauž ielejās. Vecu vecā burvīgā bilde! Vai tad lai tiešām nestāstu, ka man šāda nakts patīk, ka jūtas it kā celtin ceļas, kā gribēdamas sasniegt nesa­sniedzamo, nesaprotamo… Klusums. Tam ir liela nozīme! Nu tu sāc pats sevi dzirdēt: ārpasaule klus; nu tu sajūti, cik aplam tu to esi darījis tādos brīžos, kur tu sevi nedzirdēji, kur pa­saules trokšņi tik sauca: «Dari, dari!» Svētīgs ir tāds, kurš pasaulīgiem niekiem tapis kurls, kurš tik dzird, ka viņā kāds augstāks gars ko modina darīt labu vien. Šādā klusumā dzī­voja Zalkšņu saimnieks. Tumša un klusa, bezvērtīga viņa dzīve izlikās tik tam, kura acis vājas tumsai cauri redzēt, kā cilvēks saviem līdzcilvēkiem līdzi jūt, kā viņš tos mīlē un priekš tiem dzīvo! Vai Zalkšņa saimnieks bija laimīgs? Jā, kamēr tas spēja palīdzēt, kamēr tas atdeva beidzamo grasi otram, pats trūkumu ciezdams. Un, ja arī viņš nespētu vairs palīdzēt, tad tas tomēr vēlētu otram labu. Un šī pēdējā īpašība atsver pirmējo.

«Rīt būs salna!» Saknīts teica un purinājās. Viņš apstājās, es arī apstājos un gaidīju, kamēr tas uztaisīja savu pīpi.

«Kādā skolā tad tu eji?» viņš mani jautāja.

Es viņam teicu, ka apmeklēju ģimnāziju, ka gribu, vēlāk studēt utt.

«Tas viss ir gluži labi,» Saknīts teica, «bet jums tur allaž nokauj sirdi un jūtas! Jūs darāt visu savam mērķim. Un kas šis mērķis ir? Nieki! Lai iemantotu vārdu «kungs», lai tiktu pie naudas un ārēja goda, lai spīdētu uz ielas un viesībās. Bet kas ir jūsu sirdis? Samaitātas asinis! Jums tur pilsētā kāds nomirst. Nu sludina «ceitungās», tas un tas kungs miris! Nu radi, draugi un pazīstami uzvelk melnus svārkus, noiet bēru mājā, izsaka savu nožēlošanu, ka nelaiķis miris! Ak viL tiba, viltiba! … Še pie mums ļautiņi iet verstēm desmit un vairāk uz kapsētu. Dažreiz lietus līst, vējš šņāc pa priedēm, bet kapsētas gājēji noņem savu galvas segu un lūdz: «Māci mums mūsu dienas skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.» Tā, mīļais jaunekli! Neņem par ļaunu, ka es tevi tā izbaru!»

Ko es viņam lai par ļaunu ņemtu, ka viņam bija taisnība. Es klusēju …

«Es jau ar tevi par šo lietu nerunātu, bet tu nonāci uz Zalk­šņiem, tu nenicināji šo zelta cilvēku, kurš pēdējo asins pilienu priekš sava līdzcilvēka izlietu. Tu nenicināji to, kuru daudzi apmēda un nievā! Labi, mīļais jaunekli! Sis Zalkšņu saimnieks ir daudziem labu darījis, viņam gandrīz neviens. Bet drīz viņam pietrūks spējas. Ar katru dienu viņš top vājāks, ar katru dienu līkst viņa mugura. Reiz tas saļims un teiks: «Palīdziet arī man!» — jeb varbūt klusēs, kaunēdamies šos vārdus izrunāt. Kurš tad viņam palīdzēs?… Nabagu māja? Ak, šis nabagu cietums! Tur iesloga nespējniekus, iesloga tik tāpēc, ka viņi ir nabagi. Jā, durvis gan nav aizslēgtas kā noziedznieku cie­tumam, bet gan sadzīves un prieku, un laimes durvis! Vai tā vien ir maize, kuru mēs mutē bāžam? Maize ir viss, kas pieder pie miesas uzturēšanas! Labs gaiss, miers, veselība! Vai to visu mēs nabagu mājā redzam? Mīļais jaunais draugs! Stāsti tu* to tam, kurš to vēl nezina! Daudz tādu pasaulē, kuri nezina, kas ir trūkums, kas nespējība, stāsti tiem tā, ka lai viņi to saprot un tic! Stāsti viņiem, mazāk pārmezdams, nē, stāsti, kā Kristus teica: «Ko jūs vienam no šiem vismazākiem brāļiem esat darījuši, to jūs esat man darījuši…»»

Mēs apstājāmies. Se bija mūsu krustceļš.

«Diezin vai vēl kādreiz satiksimies?» Saknīts pieminēja, man roku sniegdams. «Dzīvo sveiks un neaizmirsti mūsu!»

Es spiedu mēmi viņa roku, it kā apsolīdams, ka viņu negribu aizmirst. Tad Saknīts pa nakts krēslu viegli un ātri aizsteidzās. Kaut tik viegli un jautri katrs steigtos, kurš otram grib palīdzēt! Steidzies, steidzies, nemirstīgais mīlestības gars! Allaž tevi ir krustā situši, tevi spaidījuši un mocījuši, izsmējuši un ķēdēs slēguši. Tu tomēr pacēlies savā debešķīgā glītumā un tomēr mirdzi savā svētumā!

Kā gan lai man citādi būtu ap sirdi, pa tumsu uz māju klīs­tot, kur es nupat atstāstīto biju redzējis un dzirdējis? Vai lai es neslauku savas acis, kad sirdsšķīstu ]aužu dziesmas atkal man if kā atbalss atskan ausīs:

«Jau zvaigznes spīd kā zelts! Es ar' tāds skaidrs būšu, Kad es no zemes kļūšu Pie dieva debess godā celts.»

Ūdens brīvslūžās, cauri spiežoties, apspiesti šņāc. Es atrados jau pie dzirnavām. Un patīkami dzestru vēsmu izdvesa man ezers pretī; šī vēsma dzesēja manas karstās jūtas! Kas pēc šāda nervu uztraukuma nāk, ir gurdenums. Bet miegs bēg, līdz tu ar varu aizdari acis un gribi iemigt. Allaž jau aust rīta gaisma, kad tavs nomods pamazām izdziest. Iestājas nevis veselīgais miegs, bet sapņu pilns snaudiens.

4.

Pagāja kādi pieci gadi. Biju jau students, kuru krustmāte allaž pabalstīja. Apņēmos vecās dzirnavas apmeklēt. Tur no­nācis, atradu, ka krustmāte dzirnavas bija iznomājusi. Viņa tomēr nedzīvoja mierā. Tā bija ielaisijusi privātsaimniecības un rokas darbu skolu. Manim pagalmā iebraucot, uz balkona parā­dījās labā krustmāte baltā aubē, pelēkā vienkāršā uzvalkā, ap viņu nemierīgi kustējās pulciņš jaunu meiteņu. No krustmātes sirsnīgi apsveicināts, es devos savā vecā jumta istabiņā. Kad biju nomazgājies un cik necik atpūties, tad tiku uz launagu aici­nāts. Jau aiz durvīm dzirdēju, ka ēdamā istabā jautri smejas. Es atvēru durvis, un man rādījās glīts skats: krustmāte sēdēja gara galda galā, ap viņu jautras meitenes, kuras šuva un adīja. Otrā galda galā priekš manis viena paša bij uzlikts launags.

«Mēs jau esam paēdušas! Lūdzu tikai, «Herr Studiosus»!» krustmāte teica. Tiklīdz biju apsēdies, kad pie manis pienāca bāla meitene un uzskatīja mani ar savām tumšām, dziļi pētījo­šām acīm. Viņa sniedza man roku.

«Anniņ, tu še?» es brīnījos.

Viņa nekā vairāk neteica kā «sveiki!». Tā apsēdās vecā vietā. Krustmāte driz Anniņu, drīz mani tā savādi uzlūkoja, it kā jautādama, no kura laika gan mēs pazlstoties.

«Anniņ, tu nemaz neesi stāstījuse, ka tu manu krustdēlu pazīsti. Tas nav labi!» krustmāte jautri pārmeta.

Anniņa tik nosarka, bet nerunāja.

Bija ziedoņa dienas pavakars. Pa atvērtiem logiem kas tur gan viss neieplūda: puķu srnarša, putnu dziesmas kalpu bērnu gaviles, dzirnavu klabēšana, ūdens šņākšana. Mēs visi, kuri atradāmies istabā, sajūtām vajadzību šiem trokšņiem, zie­doņa sveicienu pavadītiem, atbildēt. Un, lūk, drīz atskanēja dziesma. Jautrais meiteņu pulks dziedāja:

«Nāc, jaukais ziedon, pušķo mūs Ar debess glītumu; Nāc, padari mūs priecīgus Ar savu spirgtumu! Kā pjavas, dārzi puķēs mirdz, Lai mūsu domas zied, Lai atjaunojas veco sirds, Kad bites ziedos iet!»

Sīs meitenes dziedātājas bija vēl pusbērni. Un cik daiļi te viņas spēja izaugt! Ne tik ārīgi tās ziedēja, arī iekšķīgi tās likās būt krietnas, nesamaitātas. Bet cik nav tādu, kuri savas meitas sūta pilsētā, lai tās tur «izglītotos»! Zināms, viņas arī izglītojas, bet kur paliek viņu dabīgums, viņu sirsnīgums, viņu radniecība ar māsām — puķēm? Še, vienkāršā lauku mājā, tās zem krietnas vadības, še tām izdevība attīstīties brīvi: miesās un garā.

Kad biju launagu paēdis, tad izgāju laukā, jo krustmāte iesāka valodas stundas. Meitenes 110 manis it kā kaunējās, tāpēc negribēju to traucēt.

Dārzā apsēdies, es pārdomāju, cik še viss jauki! Var būt, ka tā tik sākumā rādījās, kur nupat biju pilsētas dūmus un putekļus izmainījis ar lauku zilo debesi, ar svaigo, spirdzinājošo gaisu. Tagad tik sapratu, kāpēc pilsētas dāmas gan man šad un tad patika, kāpēc es apbrīnoju viņu smalkos stāvus un greznos uzvalkus, bet pie tam domāju: «Vai gan šāds radījums spēj godīgi mīlēt, vienam un tam pašam vīram līdz nāvei uzticams būt?» Es instinktīvi sevī sajūtu, prātīgam vīiielim nav iespējams «īstas pilsētnieces» priekšā ceļos krist un teikt: «Es jūs mīlu!» Un, ja tas notiek, tad šāds vīrietis ir apmāts. Viņš melo, domā­dams, ka tas runā patiesību!

Spīdošas karietes, sulaiņi, vizītkartes, roku skūpsti, smaidi, intrigas, pļāpas. Mans dievs! Kur tur mīlestībai un laimei vieta?

Šādi pārdomādams, es svēti zvērēju nevienas citas nemīlet kā uz laukiem audzinātu meiteni. Es biju jau vairāk reizes pilsētā iemīlējies, bet tā nebija mīlestība! Tā bija tikai izmišanas slāpēšana! Tā bija tikai glabšanās no vientulības. Sarunas par literatūru, mākslu, zinātnēm! Viltīgi spulgojošās acis! Gudrība, dziļums, burvība, bagātība! Viss, viss tur saņemams, baudāms. Bet nevis mīlestība! Tās es pilsētā nebiju piedzīvojis, ne pie citiem nomanījis.

Un tomēr sirds it kā slāptin slāpst pēc šī nieka: mīlestības. Dažs bagātais atdotu visu savu naudu, lai viņu tikai kāda sie- \iešu sirds līdz nāvei uzticīgi mīlētu. Bet, diemžēl, tādu ir daudz, kuras mīlē viņa naudu, bet viņa paša neviena. Un ja viņš ari ir skaists! Arī skaistums pilsētā nav spējīgs uzticibas pamatus drošus, nešaubīgus uzturēt.

«Viņš ir skaists, bet briesmīgi garlaicīgs,» domā spīdošā salona dāma un met acis uz citu.

Vakarā mēs ar krustmāti, meitenes pa priekšu, gājām uz silu pastaigāties.

«Kādā vīzē tad tu ar Anniņu iepazinies?» krustmāte mani jautāja.

Es viņai visu izstāstīju. Krustmāte klausījās uzmanīgi. Acīm redzot tai mana izturēšanās patika.

«Redzi, sākumā es tāda nebiju kā tagad! Citu ļaužu liktenis man maz vien gāja pie sirds … Bet te nomira mans vecais. Bērni dusēja kapsētā. Mani radās vajadzība satikties ar ļaudim sirsnīgāki, nekā tas ar maniem dienestniekiem notika. Bez tam kāda vēstule — testaments, kuru vecais mirdams man bija at­stājis … Es tev to vēlāk izlasīšu priekšā! Sīs Anniņas audžu­tēvs, kad mēs šurp atnācām dzīvot, mums sākumā dažādi pa­līdzēja. Kaimiņi pret mums kā svešiniekiem turējās nelaipni, pat naidīgi. Zalkšņu tēvs mūs visādi pabalstīja. Sim vecīšam tad nu mans vecais bija noteicis, lai vajadzīgā brīdī es sniegtu viņam palīdzību. Mans vecais visu paredzēja… Ar katru gadu Zalkšņu saimniecība gāja atpakaļ, nevis tāpēc, ka saimnieks nebūtu bijis strādnieks; nē, tāpēc, ka daudzi viņa šķīsto sirdi sev aplam iz­lietoja, aizņēmās naudu, labību un citas lietas, bet nekad neat­deva. Un tā skaistākā Zalkšņu tēva īpašība: viņš negāja otra cilvēka apsūdzēt un nebija nekādā vīzē uz to pierunājams. Pērn­gada pavasarī tam bija no Zalkšņiem jāiziet. Lielskungs parādu vairs negaidīja, un saimnieks pats nevarēja apsolīt, ka parādu varēšot samaksāt. Vēl līdz pēdējam acumirklim tas ticēja, ka tie, kuriem tas savā laikā palīdzējis, ka tie nāks un nu viņam palīdzēs. Bet velti! Tie nenāca.

Jurģu dienas rītā es aizbraucu uz Zalkšņiem. Kāds sirm­galvis kailu galvu sēdēja uz dēļu blāķa un mani, it kā prātā jucis, aplūkoja. Tas nebija vairs cilvēks, tā bija ēna, laipnības un mīlestības ēna! Es viņam teicu, kāpēc es viņu apmeklēju, ka es to lūdzu nākt pie manis uz dzirnavām dzīvot, ka mans miru­šais vīrs, to visu it labi paredzēdams, tā vēlējies. Zalkšņu tēvs nogrima uz brītiņu domās, tad tas pacēla savas acis, kurās kaut kas asarām līdzīgs parādījās. Slābi tas satvēra manu roku un tikko dzirdoši čukstēja:

«Vai tā ir patiesība? .. .>

Tā bija patiesība. Mēs bijām viņam daudz pateicības parādā.

«Bet kur tad paliks mana audžumeitiņa Anniņa?» viņš, vēl šaubīdamies, jautāja.

«Saprotams, lai nāk līdzi!»

«Paldies dievam! Cik labi jūs to darāt! Es strādāšu, cik spēšu!»

«Ko tu nu vairs strādāsi, tu jau, tētiņ, esi vecs!» es pieme­tināju.

«Vecs gan esmu, nespēcīgs, bet gluži bez darba dzīvot nevar. Bet, dzirnavu māt, kā lai es skatos citiem acīs, kad iešu pār dzirnavu pagalmu, ļaudis nāks man pretī, un tie zinās, ka māja, kurā es dzīvoju, nav mana, ka es dzīvoju tik no žēlastības.»

«Tētiņ!» es teicu. «Neapsmej pats sevis! Tie, kurus tu dzir­navu pagalmā sastapsi, tie ir pa lielākai daļai tavi parād­nieki! . ..»

Beidzot viņš apmierinājās. Tajā pašā dienā es viņu līdz ar Anniņu liku pārvest uz dzirnavām. Bet še dzirnavās viņš neva­rēja un nevarēja iedzīvoties. Istabā pie mums ēst tas nebija piedabūjams. Viņš apsēdās ķēķī uz solīša, drusku pasmeķēja, tad kalponei teica: «Noliec, es ēdīšu vēlāk!» Dažreiz tas, sevišķi kad Anniņa to apkalpoja, ēda pienācīgi.

Ar katru dienu tas tapa vājāks. Beidzot kādā rītā, kad gar ezera malu sāka ledus plāksnes rādīties, viņš klusi izdzisa, it kā aizmiga. Mēs viņu apglabājām netālu no krusttēva kapa.»

«Ak mežs, ak mežs, Tu, za|ais mežsl»

Meitenes dziedāja. Sils izdvašoja patīkamu, sveķainu smaršu. Viršos vēl redzējām pa bitītei, bet tad tās pacēlās un steidzās uz māju, jo vakars jau tuvojās.

«Svētdienas rītā iesim uz kapsētu!» krustmāte, acis slaucī­dama, teica. «Meitas nāks līdzi kapus appušķot…»

Saule iebrida sila biezumā. Padebeši sārtojās un lēni slīdēja uz ziemeļiem.

«Tra-lāl»

«Hū, hū!»

«Mali, halo!»

Meitenes gavilēja. Metās jau krēsla, kad mēs gājām uz māju.

5.

Svētdienas rītā pie kafejas galda krustmātei līdzās sēdēja tik kādas četras meitenes, starp kurām bija ari Anniņa. Tikai viņa un tālāk dzīvojošās bija palikušas, citas sestdienas vakarā aizgājušas vecākus apmeklēt.

Kafeju padzēruši, mēs tūliņ posāmies iet uz kapsētu.

Laiks bija karsts. Mēs gājām lēni. Meitenes nesa lakatos ietītus vainagus. Anniņa bija tērpusies baltās drānās. Galvā tā bija uzsējusi lakatiņu un pārvilkusi uz pieri, lai saule acis ne­spiestu.

Mēs gājām klusēdami, līdz sasniedzām kapsētu. Krustmāte un meitas apsēdās papriekšu vēl pakrēslī uz kapsētas kambarīša trepēm. Es tūliņ nogāju uz to pusi, kur atradās krusttēva kaps. Netālu no tā, starp akāciju krūmiem, spīdēja paliels, balts koka krusts. Tuvāk pienācis, es lasīju:

«Svētīgi ir tie sirdsšķīsti, Jo tiem būs dievu redzēt.»

Ko es pie tam sajutu, nav aprakstāms. Vienīgais, ko es no lā citiem spēju izstāstīt, bija mana karstā vēlēšanās pēc manas dzīves beigām iemantot šādu kapu, ar tādu baltu, svētīgi mir­dzošu krustu, ar tādām akācijām, kuru pazarītēs vēl mirdzēja pa rasas lāsītei, tādu bērzu un apšu paēnu, kuru lapas čukst, it kā gribētu stāstīt par kluso kapsētas mieru.

Mēs appušķojām mana krusttēva, viņa bērnu un Zalkšņu tēva kapus. Krustmāte apsēdās uz sola pie krusttēva kapa. Mei­tenes izklīda pa kapsētu. Tikai Anniņa palika pie manis. Viņa neraudāja, tikai lūkojās žēli uz sava audžutēva kapu, kārto-

dama vainagu virknes. Reiz tā paskatījās uz mani, it kā gribē­dama man ko jautāt. Bet viņa nejautāja. Sajā brīdī es sajutu, ka viņa ir tā vienīgā, kura spētu mani laimīgu darīt. Viņa vēl bija jauna, bet drīz tā pieaugs par jaunavu, tad, tad …

«Cik spirgti šīs puķes zied,» viņa klusi teica. «Saknīts viņas katru vakaru slaka un kopj kā savu acuraugu. Sis labais vecīts!»

Vai tā jau nebija liela laime, kuru es tagad baudīju? Vai manā priekšā nenoliecās pār kapu eņģelis, kurš man bija laipns? Kā man vēl vairāk vajadzēja? Šie nu ir tie debešķīgie mīlestības acumirkļi, kad, viņai nolaižoties, svētums nebēg projām, kad nav jābaidās, ka kāds neredzētu, kad ziedonis smaidīt smaida un jaunas, spirgtas asinis plūst caur krūtīm, radīdamas spēkus, lai krietnās domas un idejas izvestu cauri, lai dzītos tik uz labu, labu …

Un, kad šī labu darbu pilnā dzīve beigtos, kad apklustu sirds un aizvērtos acis, vai tā nebūtu laime, kad jaunā paaudze pušķotu mūsu kapu krustus, uz kuriem būtu rakstīts:

«Svētīgi ir tie sirdsšķīsti, Jo tiem būs dievu redzēt.»