Stāsti

BRŪKLENĀJU VAINAGS

visi viņu iemīlēja, ari es. Viņa bija tikko izplaukuse savā jaunavas daiļumā. Dzelteni brūnās matu bizes, kuras spīdēja svaigas, bija pirmās,^ kas puišiem patika. Tad ari seja, acis, krūtis, rokas- Visa viņas gaita bija pievilcīga.

Un viņa iemīlēja visvājāko un nabadzīgāko — mani.

Tas bija manim neizprotami, neticami. Es nodrebeju aiz laimī- bas, es izdēdēju, kļuvu bals, es varēju dzīvot neēdis, tas viss aiz mīlestības uz viņu.

Bet es kļuvu nedrošs, tiklidz es viņas acīs lasīju, ka tā mani uzlūkoja ar to skatu, kurš skaidri saka: «Skūpsti mani,

es tevi gribu!»-

Es bēgu no viņas kā vien varēdams. Bet nobēgušam manim uznāca neizturamas ilgas viņu redzēt un dzirdēt. Atkal es mek­lēju būt viņas tuvumā, atkal es bēgu

Tādās mokās es pavadīju daudz dienu, novārgu, un tēvs ar māti par mani bēdājās.

Teikt viņi neteica neka, arī es klusēju. Un saldi drūmi bija tie vakari, kur mēs visi klusu sēdējām un circenis dziedāja neapnicis.

Simtām reižu es noņēmos: iet un viņai visu pateikt. Bet es baidījos, ka mani vārdi izjauks visu jauko sapni, mani vārdi, kuri taču nekā nespēja izteikt no visa tā, ko jutu.

Sen biju dzirdējis un lasījis daudz par mīlestību. Sen zināju, ka mīlestībai stājas daždažādi šķēršļi ceļā, ka tā cilvēku pārņem, moka un beidzot iznīkst, izput, un paliek tikai pārme­tumi, vilšanās, paliek tukšībā — —

Es jutu, ka viss manī pārvērtās. Kas manim agraki patika, tas tagad kļuva vienaldzīgs, pat riebīgs. Un es meklēju pēc jaunas, citas apkārtnes, citi priekšmeti mani sāka valdzināt.

Agrāk es mīlēju puķes. Roze vai rezēda, katra puķe, kura tikai patīkami smaršoja, varēja palaisties uz manu draudzību. Bet nu es sāku šīs puķes nicināt, šīs nepastāvīgās, vājās puķes, kuras šodien zied un rītu vīst, kuras šodien greznojas kā vald­nieces un rītu guļ samītas sētmalā. Pavisam ko citu es sāku meklēt. Visvairāk mani valdzināja brūklenāji, sīkie, mazie, visiem pazīstamie sila stādiņi — ar tumši zaļām, spīdošām lapiņām un balti sārtajām odziņām. Stundām es varēju sēdēt uz celma un aplūkot vai glaudit šos ogājus, kuru lapiņām tad pazibēja pelēkās apakšas, šis lapiņas, bija cietas un gludas, bet tās izturēja salnas, lietu un vētras, tās zaļoja un zaļoja.

Maz, maz ir pasaulē tādu stādiņu. Lūk, tāpēc es viņus iecie­nīju, tāpēc aizvien manim stāvēja prātā brūklenāji.

Ak, cik lielisks bija mana tēva mežs! Tur šalca priedes varenas dziesmas, tur putni dziedāja par patiesību, kura izdzīta no cilvēku dzīvokļiem un mājo mežā pie zvēriem un putniem. Tur lidoja taurenīši pa pāriem, tur vizēja zirnekļu tīkli, kā zaros aiztvērušies, notrūkuši meža meitu zīda mati, tur raibais dzenis droši klauvēja pie priedes krūts, lai tā dotu vietu, kur noslēpt oliņas perēšanai. Tur bija viss, par ko mēs labprāt dziedam, kad aizmirstam savu vārgo, nekrietno dzīvi.

Mans tēva mežs! Ir varbūt pārspīlēta mana vēlēšanās reiz dusēt nevis miroņu kapsētā, bet tavā vidū, zem dzīvajiem ko­kiem, kurus es tā mīlēju un saudzēju, neizlietādams pie tiem nekad mazo ciriti, kuru vectēvs manim dāvināja. Cik laimīga tur varētu būt dusa, kur es cietu savu pirmo mīlestību! Un čiekurīši kristu uz mana kapa, kristu pa saujiņai, zariņam, kamēr kaps izlīdzinātos ar zemi, kamēr ne zīmītes vairs nepalik­tu, ka tur guļ aprakts cilvēks, un mani mīļie brūklenāji augtu un zaļotu virs maniem trūdiem.

Mana tēvu zeme! Ak, es gribētu krist ceļos uz tevis, ietverties dziļi dziļi tevī savām rokām, izplēst gabalus iz tevis un spiest tos pie savas krūts, tik ļoti es tevi mīlu! Ilgi ilgi es tā negribēju nevienam teikt, jo mīļas jūtas nemēdz izpaust, bet, lūk, es sve­šumā, uz svešām smiltīm, jūtu, ka tās nav raditas manam kapam, manai atdusai pēc ilgām, nevienam nezināmām cieša­nām, ka tāpēc es nevaru iegulties zemē un atpūsties, ka es tevi esmu atstājis, tu mana mīļā, mīļā tēvu zeme! Un nu es klīstu un sēstos, domāju un atkal klīstu. Arvienu mūžība priek­šā, arvienu mūžība aiz manis un pār mani, bet laiks un vieta manis nepietura, tāpēc ka es tevi atstāju, tu, neaizmaksājamā tēva sēta, tevi, tētiņ un mīļā māmiņa! Laiks ir bargs pret mani, viņš manim draudē, tāpēc ka es jūs, mīļie, atstaju!

Bet es zinu, jūs par mani nedusmojaties, jūs mani mīliet un piedodiet manim, kaut arī jūs neziniet, kāpēc es jūs atstāju un aizgāju pasaulē? Jūs neziniet, ka viņas bagātais tēvs nopirka jūsu māju, lai aizdabūtu mūs projām. Jūs bijāt veci, es slims, un jūs atdevāt savus rentes gadus par tiem simtiem, kuri jums nodrošināja vismaz būdiņu līdz jūsu mūža galam.

Bet tie simti- ak, tie jau nav vainīgi, vainīgs esmu es

viens, varbūt arī neviens-

Tam jau tā vajadzēja būt.

* * *

Viņa bija pusmuižas rentes kunga meita. Es toreiz biju tikko pabeidzis ģimnāziju, un tēvs jau bija lepns uz mani, kad es saslimu. Uz laukiem mēdz visas tādas kaites, kur jauns cilvēks kļūst vārgs un bāls, apzīmēt ar nosaukumu «dilonis». Un visi teica, ka manim esot dilonis, kaut gan tagad būs no tā laika pagājuši kādi divdesmit gadi un mani no diloņa nav ne vēsts. Tā bija cita kaite, daudz briesmīgāka, daudz nežē­līgāka nekā dilonis — mīlestība.

Rentes kungs dzīvoja mums kaimiņos. Un manim kā nāko­šam studentam bija viegli saieties ar rentes kunga dzimtu, jo vieglāki tāpēc, ka es pa brīvlaiku sagatavoju viņa dēlēnu uz pilsētas skolu. Katru dienu es turp nogāju ar drebošu sirdi — ne to stundu dēļ — nē, mana skolnieka māsa bija tā, kas mani valdzināja.

Arvienu es mēdzu turp nostaigāt ap pulksten 9 no rīta. Tad viņa jau sēdēja uz verandas un adīja vai ari stāvēja kaut kur dārzā pie puķēm. Viņa palocīja viegli galvu, atbildēdama uz manu sveicinājumu, paskatījās uz mani laipnu skatu un tad steidzās pie metala bundžiņas, ar kuru mēdza Oļģertu sabun­got mājā, kuram nebija lielāku ienaidnieku pasaulē nekā matemātika un latiņu gramatika.

Bija ari dienas, kur Oļģerts nebija sabungojams uz stundām. Ļaunais liktenis to bija aizvedis vai nu uz sudmalām, vai vēl tāļāku — uz pļavam, kas tad skolotājam bija īsti pa prātam, viņš varēja pēc patikas ar jaunkundzi sarunāties.

Šis sarunas tomēr tā lāgā nevedās. Gandrīz pēc katra teikuma iestājās labu brīdi klusums, tad nāca kāda labi pār­domāta frāze, tad nosarkšana vai līdz ausīm, atkal klusums. Un viņa tad meta lēnām visapkārt bailīgus skatus, it kā mek­lētu pēc glābiņa. Reizām taču mūsu saruna kļuva dzīvāka, pat interesanta. Tas notika tad, kad mēs viens otru negri­bot mazliet ievainojām. Tad viņa teica kaut ko nevainīgu, bet patiesībai ļoti tuvu esošu. Visvairāk viņu ievainoja mans apgalvojums, ka jauns, nevainīgs skuķis nemaz nevar spriest par pasauli, ka vienīgi paša cilvēka piedzīvojumi ir tie, kuri māca patiesi spriest par dzīvi.

«Mūsu gudrība nav liela,» viņa atteica, «mēs ar savu prātu un gribu neaptveram lielus plašumus un dziļumus, bet, cik mēs aptveram, to pašu mazumiņu mēs paturam, paliekam tam uzticīgas, labprāt ciešam un uzupurējamies priekš tā. Tas skan kā lielība, kā pašuzslava, bet jūs jau mani piespiežat to runāt.»

«Kas gan šis mazumiņš varētu būt?» es naivi iejautājos.

Sārtums, kurš jaunavas mēdz pušķot, drīz iedegās, drīz dzisa.

«To, es domāju, var zināt un saprast tikai sieviete,» viņa beidzot teica, «jūs, stingrie, nežēlīgie vīrieši, jūs stāviet šim mazumiņam par tāļu, lai to varētu ievērot, redzēt. Mēs tekam pa saviem celiņiem, par kuriem jūs allaž smejaties. Un, ja jus, vīrieši, mums nedarītu pari, ja jūs mūs neskumdinātu līdz nāvei, tad mēs nekad jums nekā nepārmestu, netiesātu. Saka, arī Sillers: «Nicht Streņģe legte Gott ins weiche Herz des Weibes!»»

«Bet jūs, jaunkundze, nebūt nepazīstat visus sieviešus, ir tādi, ķā jūs to apgalvojat, ir arī citādi. Kāpēc jūs gribat vilkt tik stingru un nepārejamu robežu starp vīrieti un sievieti. Mums vajadzētu vairāk sadraudzēties, vairāk saprasties, pirms nav par vēlu. Cīņa dēļ uztura, darbi un rūpes sētā un ārpus sētas ir šķīruši sievieti no vīrieša. Mums šai apstāk|u varai ir jāstājas kopīgiem spēkiem pretī, mums ir jāaizpilda tā lielā plaisa, kura mūs šķir, mums jāatjauno draudzība, kura varbūt kādreiz starp abām kārtām ir valdījuse. Tad dzīvei būtu mazāk nesaskaņu, nelaimes.»

«Draudzība? Es vismaz nevarētu nevienam vīrietim būt draudzene. Viņi visi ir savādi, jūt citādi, domā citādi. Visa viņu gaita ir savāda. Es redzu, tur no draudzības nevar nekas iznākt. Un kāpēc jūs pūlaties dzīvei sagādāt tik daudz pastāvī­gas laimes? Viņa kļūtu tiešām garlaicīga un līdz ar to ari laime. Viņa jau nav iekārtojama, nostādāma, viņa nestāv zem cilvēku pavēlēm. Jūs gribat mehānisku laimi, kas lai mūs aplaimo tā kā uzvilkts pulkstens, kurš pastāvīgi tikš un zināmā brīdī liek kūkot savai dzeguzītei. Es vēlētos laimi uzreiz, lielu, stipru, un tad manis pēc var nākt nelaime, tikai ja vienu vienīgu reizi ir īstā laime mūs pārņēmuse. Bet par šo tematu manim netīkas runāt. Izrunātas domas nav vairs tik mīļas, izteiktas jūtas nav vairs tik svētas kā pirmāk.»

Es viņai piekritu. Kāpēc tirzāt sievieti, kura vēl tik nevai­nīga? Kāpēc viņu mocīt ar dzīves kritiku, jau priekšlaikā to baidīt? Ar pārbaudītu sievieti ir viegli prātot, ar to var daudz sarunāt, ja viņa tik ielaižas sarunās, bet nevainīga meitene ir sa­runām nepieejama, kur tā vēl daudz cerē, pirms tā nav mīlējuse.

Mēs atkal klusējām.

«Vai jums, Livijas jaunkundze, varbūt manas runas ir nepanesamas? Varbūt es pats »

«Jūs? Nē, jūs nekad- »

Viņa pagrieza galvu uz verandas logu pusi, tā sakot, noslēpās, acīm redzot viņa caur manu jautājumu bija iekusti­nāta. Kā gan es tā arī varēju jautāt? Viņa piecēlās un stāvēja

visā savā daiļumā manā priekšā. Viņas slāvs bija bez kļūdām, varēja sacīt, bija skaists, pilnīgs, un biezās bizes sniedzās pāri jostai. Cik labprāt es būtu šo slāvu aptvēris, turējis viņas roku savā un varbūt arī viņu noskūpstījis. Cik tur būtu grēka, nezinu. Visi taču mēdz tā darīt, kas mīlē, un mīlestība to prasa. Viņa prasa, lai viens otram tuvotos, kamēr sajūt karstu dvašu uz vaiga, kamēr, viens otram piespiežoties klāt, sajūt, ka tie viens otram gluži un pavisam pieder. Bet es nedrīkstēju par to domāt, es viņu par daudz mīlēju, lai to aizskartu, apvainotu.

Visam tam taču jānāk nejauši-

«Vai jūs drīzi aizbrauksat?» Livija klusi prasīja. «Kurā augstskolā jūs iestāsaties?»

Es minēju Maskavu. Teicu, ka gribu kļūt filologs. «Tātad jūs gribat vienot sajukušās cilvēces valodas? Vai tas jums izdosies?»

«Nē, es gribu strādāt- gribu vēlāk maizi pelnīt, bet

to pelnīt kā izglītots, jo, redzat, tā, pusceļā, es neesmu ne šis, rie tas. Var būt, ka es palieku uz kādu gadu mājskolotājs.

Tēvam jau iet tā grūti- »

«Es jūsu tēvu ļoti labi pazīstu. Es esmu ar viņu parunā- jusēs. Viņš ir visai nobēdājies par jūsu veselību.»

«Es nebūt neesmu slims. Jaunībā ir zināms laikmets, kurā drusciņ jāvārgst. Bet tas pāriet, drīz pāriet. Tēvs par daudz

rūpējas par mani- »

«Tur piebrauc jaunais meža kungs. Viņš laikam nezin, ka

tēvs aizbrauca uz pilsētu- »

Livija kļuva nemierīga. Meža kungs, jauns, stalts vīrietis, nāca garām puķu dobēm zaļo platmaliti galvā, spalvu pakausī. Livija gāja viņam pretī līdz trepēm. «Mans tēvs, diemžēl, nav mājās …»

«Bet jūs tak, cienītā jaunkundze, manim atļausiet brīdi uzkavēties, ja es tikai jūs netraucēju? Ā, tur vēl viens kungs, jūsu brālēns, vai ne, cienītā jaunkundzei»

«Nē, tas kungs ir mūsu kaimiņš. Viņš bija tik laipns un uzņēmās manu brāli sagatavot mācībās. Bet tas mazais pa­laidnis ir kā pazudis- »

Mēs iepazīstinājāmies. Meža kungs bija patīkams kungs, labsirdīgs un jautrs, bet viņa pārmērīgā laipnība pret Liviju manim nepatika, un es no pirmā acumirkļa kļuvu neizsakāmi greizsirdīgs. Un Livija bija pret viņu tik laipna, daudz laip­nāka nekā pret mani.

Pēc īsa brīža es gribēju atvadīties. Livija tā kā apjuka.

«Es domāju, jūs gaidisat, kamēr Oļģerts pārnāk. Bet tas jau būtu tiešām nekrietni no jums prasīt, lai jūs uz mazu puiku gaidītu.»

«Arī es priecātos ar jums, kungs, tuvāki iepazīties. Es gan nevarētu sūdzēties par vientulību, it īpaši te, kur tik daudz ko darīt, tomēr viena jauna pazīšanās, kura patīkama, ir no svara. Es atceros, Volfa kungs manim par jums stāstīja- »

Viņš labsirdīgi šķelmīgi uz mani un Liviju paskatījās un tad jaunkundzi lūdza, vai tā atļaujot viņam uzsmēķēt pa­pirosu.

Acīm redzot šitais kungs no manas konkurences nebūt ne­bijās, viņš mani pilnīgi uzskatīja kā zēnu.

Es neveikli, bez vārdiem atvadījos. Kad es jau biju uz trepēm, Livija vēl teica:

«Bet jūs tak mūs atkal rītu katrā ziņā apciemosat. Rīt būs arī tēvs mājā, un māmiņa jau šodien atbrauks ar krustmāti. Lūdzu atvainojat Oļģerta bezbēdību un esat tik labi, rītu atnākat »

Es aizgāju vislielākā nemierā. Arī tēvu un māti es atradu nemierīgus.

Rentes kungs viņiem piedāvājis 1600 rubļus par tiem asto­ņiem gadiem, kurus tie pēc kontrakta vēl varēja mājās nodzī­vot. Un tēvs ar māti bija gatavi tos pieņemt.

«Ko tad rentes kungs ar mūsu māju grib iesākt?» es prasīju.

«Viņš gribot paplašināt savu saimniecību!»

Tik daudz tēvs zināja manim pateikt.

Tātad jāaiziet un jau rudenī, jāaiziet un jāatstāj visi sapņi.

* * *

Otrā dienā es parastā laikā nogāju uz rentes muižu. Tur bija viesi un viss nams svinīgi uzposts. Pate kundze bija laipna, bet kungs mazliet saīdzis pret mani. Oļģerts, tikko apsveicinājies, izsteidzās dārzā. Tur stāvēja Livija ar meža kungu.

«Vai viņi jau ir saderināti?» es domāju, un kājas manim sāka tirpt.

Vecās dāmas atstāja verandu. Rentes kungs piedāvāja manim papirosu un tad veikaliskā balsī uzsāka:

«Es jūs lūdzu mani nepārprast. Es atzīstu jūsu labo gribu un pūles, kuras jūs manam dēlam viņa mācībās esat pielikuši, tomēr es nevaru liegt, ka jums būtu izdevies kļūt manam zēnam par autoritāti. Oļģerts nav priekš jums, un jūs neesat, priekš viņa. Es lūdzu manim teikt, cik es jums esru parādā!»

«Nekā,» es strupi, gandrīz dusmigi atteicu, «es pēc savas labākās sirdsapziņas esmu nodarbojies gar jūsu dēlu. Ka viņš laikā neieronas uz stundām, tā nava mana vaina.»

«Tā!» rentes kungs apcirtās. «Jūs, kā liekas, gribat manim lasīt mores. Nē, mans kungs, tā jums neatļaušu. Vai saprotiet?»

«Diemžēl, es tieku piespiests to saprast!» es piecēlos un paklanījos.

«Un cik liela ir tā maksa par stundām?» rentes kungs jautāja, acīm redzot priecādamies, ka es esmu gatavs aiziet.

«Tā maksa, kungs, jums it labi zināma. To es lūdzu iemaksāt pagasta nabagu kasē. Jo par manu darbu, kuru jūs manim gribat noliegt, es no jums nevēlos algas!»

«Ā, es saprotu, jūs esat spekulējuši uz citu algu. Nē, jaunais cilvēks, tur jūs esat pārskatījušies. Neesat pārspīlēti, še, saņemat savu algu, tā jums būs noderīga, jo jūsu veoais tēvs nav nekāds bagātnieks!»

Viņš uzlika 50 rubļus uz galda, bet es tos neņēmu. Cepuri rokā turot, es stāvēju pie trepēm.

«Kā, jūs vēl gaidiet?» rentes kungs prasīja.

«Jūs tak manim at|ausiet dāmām un Oļģertam ardievas pateikt. Tā aiziet — tas tak būtu nepieklājīgi —»

Manim sirds sažņaudzās. Tur nāca Livija. Viņa paskrēja mežkungam priekšā, uzskrēja pa trepēm un satvēra manu roku.

«Jūs nezināt, ka šodien mana goda diena, mani šūpja svētki. Tāpēc es esmu tā izpucēta, gluži kā pilsētas dāma. Šodien es pārvaldu visu māju, tāpēc manim ir tas gods jūs uzlūgt uz tasi šokolādes!»

«Es pateicos, jaunkundze, bet, diemžēl- » es stostījos,

un Livija nobala.

Viņa skatījās uz tēvu, uz naudu, kura atradās uz galda, redzēja mani uzbudinātu, cepuri rokā un likās visu sa­protam.

«Tēt, mīļo tēt!» viņa lūdzās. «Ko tas nozīmē?»

«Mums ar to kungu iznāca domu starpības. Un viņš vēlējās vēl tikai ardievas teikt!»

«Tēt, es tak Viksnes kungu jau vakar ielūdzu- »

Rentes kungs strupi paskatījās uz Liviju, satvēra mežkungu aiz pleca un to godbijīgi iebīdīja namā.

«Jauns cilvēks, vēl nepazīst dzīves, tāpēc tik ļoti pārstei­dzas » viņš vēl durvīs teica.

«Jaunkundze,» es runāju un drebēju, «lūdzu aizbildinat mani pie dāmām. Es esmu piespiests aiziet »

Viņa paskatījās uz mani tik mīļu skatu, ka es visas nepa­tikšanas sajutu it kā iznīcinātas.

«Dzīvojiet laimīgi, jaunkundze, sveicinājiet Oļģertu —»

Es spiedu viņas roku, viņas roka palika kā bezspēcīga manējā. Liviju sauca. Es nevēlējos viņas stāvokli darīt nepatīkamu un aizsteidzos. Pusaizplaucis rožu pumpurs no viņas rokas palika manējā. Es jutu, ka tas bija karsts, ka tas dega manā rokā.

Livijas tēvam bija taisnība. Kā gan es drīkstēju cerēt uz viņas mīlestību, kur es vēl nekas nebiju, bez stāvokļa, bez vietas, jauneklis, gandrīz vēl zēns. Es jau viņu ar savu dzives nespējību, savu nabadzību samaitātu, šo labo, daiļo skuķi, kuru visi tā cienīja un mīlēja. Manim vajadzēja jau sen to atzīt un gādāt par to, lai viņa kļūst laimīga, un nevis viņu nomaldināt sevim līdz. Kur viņa ar mani ietu, ko viņa pie manis darītu? Viņai būtu jāaiziet līdz ar mani bojā. Un, uz māju ejot, manim ienāca prātā traģiskā Mendelsona dziesma:

«Entflieh' mit inir und sei mein Weib!

Und ruh" an meinem Herzen aus!»

Jā, jā un tad:

«Es fiel ein Reif in der Fruhlingsnacht,» — un vispēdīgi liepa šalc pār nelaimīgās kapu. Jā, tiešām, tā bija labāki, ļaut viņai priecāties, viņas neieraut bēdu pilnā dzīvē!

Tās bija grūtas dienas un naktis, kas tagad pār mani nāca. Es nevarēju atturēties no asarām, aizmirsu pat uz pāra dienām mežu un brūklenājus.

«Kas ar tevi, dēls, ir noticis?» māte prasīja.

Es neteicu ne vārda.

Savukārt arī tēvs tāpat izjautājās.

Ne vārda no manis izdabūt. Noņēmos aizceļot pie kāda no saviem biedriem, mēģināt iekļūt līksmā dzīvē, aizmirst visu, kas bijis. Jau biju gatavs doties ceļā, kad māte teica, ka kāda sieviņa gribot ar mani runāt.

«Ko tad tā labā sieviņa no manis vēlas?»

Māte nekā nezināja pateikt. Viņa sēdot pagalmā, noslē­pumaina, smaidot, bet nesakot nekā. Kā liekoties, viņa esot no muižas, dārznieces māsa, bet galvot ari māte nevarēja.

«Lai tak viņa ienāk,» es mātei teicu, «un jūs neviens mūs netraucējat, ja viņai ir kas manim vienam pašam ko teikt!»

Māte jau manim tūliņ ar prieku izdabāja. Un vecenīte ienāca līksmu seju, lūkojās visapkārt it kā baidīdamās, vai tikai kāds neredz un nedzird.

«Te neviena cita nav kā tikai mēs divi! Nu, māmulit, ko tu gribēji manim pastāstīt?»

«Te, jaunskungs, priekš jums viena grāmata. Tā esot jūsu- mūsu cienīgā jaunkundze to jums sūta »

Un drebošu roku, ar vislielāko pašapziņu viņa manim pasniedza pakiņu, ietītu papīrā un pārsietu krustām ar šauru /Ida lentīti.

«Jums labas dienas,» viņa laimīgi čukstēja, «ak dieviņ, cik mūsu preilenīte ir laba, kā viņa par mums visiem rūpējas, gādā. Mēs visi par viņu lūdzam dievu.»

«Labi, labi, māmulīt, es jums pateicos. Nerunājiet nekā par to, ka jūs manim šo grāmatu atnesāt. Vēlreiz paldies, un nu ejat pie manas mātes un pagaidiet, varbūt es došu jums kaut ko līdzi»

Vecenīte pasmaidīja un izgāja. Bet es kaislīgi atraisiju lentīti. Tā bija mana paša grāmata, Panteniusa romāns «Die von Ķelles». Un lapu starpā, tur kur stāv dziesmiņa:

«Wcr einen lieben Buhlen liat,

Der mag mit ihm auch sterben!» —

bija ielikta rožu papīra vēstulite. Livija manim rakstīja vēstuli! Ko gan viņa manim gribēja teikt. Labu bridi es baidījos vēstuli atplēst. Es viņu viegli apkampu, turēju, aplūkoju un atkal noliku uz krūtīm, jo es gulēju gultā. Gultā jau tiek visas grūtās sāpes pārciestas. Beidzot atplēsu rožaino kuvēru. Tad kā caur miglu es lasīju:

Priekš manis Jūs sen neesat «cienījams kungs», Jūs esat manim vairāk, daudz vairāk. Tāpēc piedodiet, ka es Jums šīs rindiņas rakstu bez parastās uzrunas. Es gribēju Jums ko teikt, ir arī vārdi priekš tam, bet viņi ir lieki. Ja Jums ir iespē­jams, tad atnākat sestdienas vakarā uz silu, kur upīte šķir mana tēva zemi no Jūsu. Kur lielā priede, iepretim lielajam akmenim upītes atvarā, tur es vēlētos ar Jums satikties. Lūdzu atbildēt.

L.

Tas tika lēni lasīts, lasīts vai simtām reižu. Bet atbilde nāca ātri un īsi:

Es nākšu.

V.

Vecenīte dabūja ciema kukuli un aizslēgtu kuvēru. Viņa domīgi palocīja galvu, it kā gribētu teikt: «Jā, jā, tie jaunie domā tā, bet diezin ko tie vecie teiks!» Es sapratu vecenītes domas, bet manim tās nedarīja rūpes. Viņa aizgāja, un es sāku pārdomāt, ko ar Liviju runāt, kā pret viņu izturēties. Vēl divas dienas, un tad es varēšu ar viņu vienreiz pilnīgi un vaļīgi runāt, izteikt viņai, cik ļoti es viņu mīlu, bet cik labi būtu, ja es varētu Liviju aizmirst. Es tak nebiju nekāds precinieks, manim taču nekā nebija. Jā, tur tak beidzot nekas nopietns nevarēja iznākt!

Bet vienu reizi viņu aptvert, viņu noskūpstīt, jā, to es gribēju. Vairāk nekā es nevēlējos. Tās divas dienas pagāja kā drudzī. Katra stunda, kura mani no Livijas šķīra, bija priekš manis kā lāsts. Naktī, tikko iemidzis, es atkal patrūkos un izbijies uzlēcu, vai tik es neesmu aizgulējies, vai tik viss jau nav par vēlu.

«Kas šodien par dienu?» es tēvam prasīju.

«Piektdiena!» viņš atteica.

«Vai tik tu tiešām to zini?»

«Kristītiem piektdiena, to es zinu, un žīdiem sestdiena!» tēvs jokoja.

Piektdienas vakarā manim tā bija ap sirdi, it kā kad rītvakar manim būtu jau jāguļ kapā. Galvā es jutu spiedienu. Ēstgribas pavisam nebija. Es gulēju gultā saģērbies, it kā gatavs uz visu.

Māte apsēdās uz manas gultas malas. Viņa saņēma manas rokas, tās aplūkoja un apglaudīja.

«Gluži, gluži izdilušas,» viņa teica, «tu jau, dēls, ziemas nepieredzēsi.»

«Māmulīt, kaut tā būtu!»

«Nerunā tā!» viņa raudāja.

«Māmulīt, neraudi! Vai nav labāki dusēt zem zemes nekā staigāt virs tās kā nabagiem? Ko tēte, ko tu, māmulīt, ko jūs abi šeit pasaulē esat panākuši! Un ko arī es šeit panākšu? Vai arī manim visas tās grūtās dienas, kuras jūs pārcietuši, būs jāmanto?»

«Nē, dēls! Tu nezini, cik laimīgi mēs ar tēti esam dzīvojuši- Kad mēs viens otru iemīlējām un sagājām kopā, tad nekas mums nebija par grūtu. Sos graustus mēs divi vien esam sa­nesuši kopā. Bija grūti, bet ne par daudz grūti. Mes visu pār- cietām. Mēs līksmojām kopā un kopā arī bēdājāmies. Nu jau, kur locekļi sāk pamirt, nav vairs ne lāga prieku, ne bēdu. Viss lā vienā laidā. Tas ir vecums. Bet jaunās dienās mēs bijām lai­mīgi. Desmit verstes mēs dzīvojām viens no otra tāļu, kad cerējāmies. Bet katru vakaru, lai darbs cik grūts bija, tēvs bija pie manis klāt. Aiz vārtiem, sila malā, mēs satikāmies, lai lija lietus vai zvaigznes spīdēja. Arvienu bija laimes diezgan. Un, kad mūs salaulāja, tad tēvs nerima manim glaudīt vaigus, nebeidza mani turēt mīļu, un es viņa tāpat ne! Kāzas bij nu tādas, bez augstiem viesiem, bez gardiem plāceņiem, bet bija. Pat alus bija izdarīts, jo tēvs kā namdaris gluži bez graša nebija. Uz piedarba bija uztaisīta mūsu kāzu gulta. Tā bija skaidra, bet vēsa rudens nakts. Mēs pirmo reizi pielīdām viens pie otra, tā ka manim bija bail, bet tēvs mani silti aptvēra. «Es tevi sildīšu,» viņš teica, «ja tev ir salt.» Bet mēs nebijām

radīti pārmērīgām mīlināšanām, mēs bijām radīti sūram darbam, un rītā mēs bijām pirmie augšā, un kāzenieki, kuri vēl bija palikuši, palīdzēja mums izkult rudzu riju. Un, kad tu piedzimi, tad nebija neviena daktera. Pēdējie sniegi kusa, kad tu nāci pasaulē. Tēvu paziņoja uz muižu gaitās. Es paliku viena. Divas reizes par dienu atnāca kaimiņu saimniece mani apraudzīt. Atnāca viena otra sieviņa. Es piecēlos. Un tu raudāji sveiks un vesels. Un cik naktis tad es nedabūju gulēt, bet rītā pie darba. Tomēr tēvs un es, mēs nekad viens otram nekā nepārmetām. Arvienu, joprojām mēs mīlējāmies, kamēr mūsu sirds apdzisa aiz vecuma un nespēka. Bet prasi, vai mūs abus varētu kas šķirt. Vai ir tāda bagātība, tāds spēks pasaulē, kurš mūs varētu aizvest uz vienu un otru pusi? Tas varētu notikt tikai ar varu. Un arī tad mēs domās paliktu viens pie otra. Bet tevim, mans dēls, trūkst spēka cīnīties, tevim trūkst spēka mīlēt, tāpēc tu jūties viens un paliec noskumis. Es saprotu un zinu, kas tevim kait. Tevim patīk kāda meitene, un tevim trūkst dūšas viņu iemantot. Tur nav ko kaunēties. Tas ir tāds dieva likums, izmeklēt sevim biedreni, kaut gan tu vēl esi par jaunu. Bet, ja esi to īsto atradis, tad neatlaidies. Saņem stingri grožus un turies arī pats stingri. To es tik tevim varu teikt.

" Bet nu jau ir citi laiki, citi cilvēki, cita dzīve. Jūs citādi mīlējāt, citādi runājiet. Bet tāpēc jums arī trūkst laimes. Stipra griba un vesela sirds, tas ir visas laimes pamats.»

«Jā, māmulīt, jūsu asinis ir to pareizo dzīves ce]u noritē­jušas. Jūs esat dzīvi izdzīvojuši, un mūsu asinis rit, dzītas no izmisuma un nepastāvības. Mums jātiek ar sevi pašiem galā, bez parauga, bez atkārtojumiem. Jūsu mīlestība varēja daudz uzvarēt, mūsu mīlestība kļūst bezspēcīga, tāpēc ka daudz vairāk grib celt un nest. Zemnieka dēlam kļūt par kungu nav viegli. Un tādam zemnieka dēlam iemīlēt prastu strādnieci ir grūti, pat neiespējami, ja arī viņš to gribētu. Grāmatas kārdina cilvēku vairāk nekā velns. Grāmatas ir pārvērtušas mūsu sirdis,

mūsu domas un jūtas. No grāmatām mēs sagaidām savu laimi un arī savu postu. Un pēc grāmatu zīmēm mēs arī meklējam savu mīlestību. Izlasījuši dažu grāmatu, mēs atrodam, ka tā tr jauki, kā tur stāv, jaukāki nekā vispāri redzamā dzīvē, un mēs vēlamies iekārtoties pēc šīs grāmatas. Mēs vairs nevaram tā izdeldēt, kas mūsos iespiežas 110 zinātnēm un mākslas. Tas mūs pārvērš, mūs pacilā, mums apsola, mūs pieviļ, un mēs nevaram aizmirst jauko dziesmu, debešķīgo ainu, lielo patie­sību, ko mums zinātnes un māksla sludina. Mums jālien zem tumšu vārtu palodas, lai ieietu citā, jaunā dzīvē. Tāpēc mūsu no jums, vecākiem, nesaprastās ciešanas, tāpēc mūsu nepa­stāvīgā, nenoteiktā gaita, mūsu neskaidrā, nelaimīgā mīlestība. Bet, māmulīt, reiz viss noskaidrosies, viss kļūs saprotams un gaišs, ap ko tagad ļaudis kā tumsā grābstās ..

Tad mēs abi klusējām. Es skaidri redzēju, ka māte manis nesaprata, bet nojauda, ka manim bija savs iemesls tādam būt, kāds es biju.

Ar rūpju pilnu skatu viņa manī nolūkojās, apglaudīja manas rokas, nopūtās un izgāja.

Es atkal izvilku no kabatas rožaino vēstulīti, atkal to lasīju un lasīju. Tad es viņu noglabāju. Nogurums mani pārņēma. Es aizmigu.

* *

Sestdienā no vakara vēl nebija ne vēsts, kad jau es nostaigāju mežā. Es aplūkoju lielo priedi, aplūkoju lielo akmeni un do­māju — no lielās priedes iznāk diezgan dēļu diviem zārkiem, no lielā akmeņa pārlieku daudz materiāla priekš diviem kapa akmeņiem un no brūklenājiem pulka sēru vaiņagu. Aiz gara laika es iegriezu divus krustus lielajā, sirmajā priedē, dziļi, ta ka balta miza nāca redzama. Tad es apsēdos pie priedes un sāku vērties uz otru pusi, pāri upitei, rentes kunga tiesā. Tik laba viņa bija, ka tā bija izredzējuse mūsu satikšanās vietu uz mana tēva zemes. Vai viņa gribēja ar to teikt, ka viņai arī mana tēva zeme ir mīļa, tāpēc mīļa, ka es to godāju? Kā viņa to zināja, ka šī vieta manim visvairāk patika, kur visbiežāki auga brūklenāji, un kādas baltas, garas sila puķes, kurām es nezinu vārda?

Saule norietēja, un sirds manim sāka stipri pukstēt. Vai tik viņai būs iespējams atnākt? Vai viņa netiek uzraudzīta, attu­rēta? Vai nebūs visu it labi vēl pārdomājuse un apdomājusēs? Pagāja gara stunda, un smalcītēs jau klājās krēsla, kad viņa pazibēja starp kokiem. Viņa nesteidzas, bet tomēr nāca žigli. Pieklājība to prasīja. Melnā kleitā es viņu redzēju pirmoreiz, bet tik skaistu vēl nekad. Varbūt tas manim tik tā izlikās. Kaut ko baltāku un daiļāku kā viņas seju un rokas es neatcerējos nekur un nekad redzējis. Un nu viņa nāca taisni uz mani. Es gribēju steigties viņai pretī, bet, manu kustēšanos ievērojot, viņa pavisam nobāla.

Es noņēmu cepuri, tā izslīdēja no rokas zemē. Tur es at­stāju to guļot, lai skūpstītu viņas roku. Viņa to manim arī atļāva. Neizsakāmi maiga un laipna viņa izskatījās.

«Nu es te esmu!» viņa klusi teica un vērās manim droši acīs. «Un jūs manis gaidījāt?»

«Jūs to prasāt? Es jau nevaru bez jums dzīvot. Es nevaru un nevaru jūs izdabūt no sava prāta!»

«Un jūs to gribētu? Jūs vēlētos mani aizmirst, pavisam aizmirst?»

«Pavisam un gluži, gluži, jo jūs mokāt mani ar savu parā­dību.»

«Tā ir jūsu labprātīga pašmocīšana. Redzat, es jūs mīlu, es jums to saku atklāti, vaļsirdīgi, un tikai tāpēc vien es jau šurp atnācu.»

Es satvēru viņas abas rokas, apklāju tās skūpstiem, satvēru arī biezās bizes, tās bija svaigi valgas! Nē, es nesapņoju. Ta bija Livija, un es drīkstēju viņu mīlēt.

Tad viņa manirn aptvērās abam rokam ap kaklu un pielika vaigu pie manas krūts.

«Tu neesi manim nekāds augsts ideāls, tu arī neesi nekāds skaists, augstas kārtas varonis, kuru es dievinātu, bet es tevi tomēr mīlu tavas patiesības dēļ,» viņa klusi un asarām runāja, «es ilgi cīnījos ar sevi, es sevi klusībā izsmēju, es teicu sevim: viņš nav tas, kurš tevi darīs līksmu un laimīgu, bet tas viss bija velti. Es tevi iemīlēju, es nācu pie tevis, dari mani laimīgu vai nelaimīgu, tikai nedzen manis projām, jo lielāka upura ne­viena meitene nevar nest, kā es to daru!»

«Tu saki, mīļā, tikai manas patiesības dēļ tu mani iemīlēji! Tad viss ir pagalam! Es un patiesība! Tur ir liela starpība, neizmērojams attāļums! Es meklēju patiesību, un to visi sauc par ārprātību, un tās dēļ tu nedrīksti mani mīlēt! Par daudz, par daudz tu manim esi mīļa, lai es tevi varētu sa­maitāt …»

«Nerunā tā! Priecājies! Lūk, visa daba ir tik jauka. Katrs tārpiņš lien pie sava drauga, un tu no tā gribi bēgt. Nē, paliec! Es zinu, cik grūti tevim iet, bet izturi, ies labāki. Mans tēvs tevi apvainoja, viņš to darīja aiz tēva mīlestības uz mani. Mežkungs precē pēc manis. Viņš ir krietns un patikams cilvēks. Bet kāpēc manim tāds taisni ir jāprec? Lai viņš mani uztura, lai mani vadā apkārt un rāda kā savu kundzi? Visa šī barokļu dzīve manim nepatīk. Ja es nemīlētu mātes un tēva, es jau sen būtu pasaulē. Brīvība darbā, domās un jūtās, tas ir mans ideāls!»

Es viņu pievilku sevim klāt, noskūpstīju viņu un teicu: «Nu tu esi mana!»

«Jā, tava, ja tu tā gribi!» viņa klusi runāja.

Mēs apsēdāmies zem priedes. Vakara sārtums vēl spīdēja pie padebešiem, kuri izklaidu pār koku galotnēm stavēja. Lejā jau valdīja krēsla.

«Tevi beidzot piespiedīs precēt mežkungu!» es pēc ilgākas klusu ciešanas runāju.

«Nerunā par to, es lūdzu, nerunā! Es savu solījumu turēšu.»

Viņa piespiedās manim cieši klāt, galvu pie galvas, tā mēs ilgi sēdējām un klusējām.

«Cik jauki!» l.ivija priecājās. «Viss sils apņem mūs svinīgi, it kā baznīca. Un tur, augšā, redzi, tur jau mirdz zvaigzne. Tā ir mūsu. Ap to zib mazs vaiņags, glorijas spīdums. Es labprāt mīlu lūkoties zvaigznēs, viņas mirdz tik mīļi, tik saldi.»

Es viņu paijāju.

«Vai tu pazīsti «Zabas karalieni», Goldmarka operu?» es viņai prasīju.

«Nē, vai tā ir jauka?»

«Ļoti. Bet viņa arī ir traģiska. Zabas karaliene iemīlē kādu Zalamana vergu, Asadu; ar to satiekas naktīs, bet dienā karaļa klātbūtnē tā kaunas atzīties, ka tā mīlē vergu, un uzsauc tam, kad tas viņai tuvojas kā mīļākais: «Es tevis nepazīstu!» Asads, no karaļa atstumts, iet tuksnesi un mirst tur zem vientulīgas palmas. Mani šī opera arvienu dziļi aizgrābj.»

«Tu domā, es esmu tā karaliene un tu tas vergs. Naktī es ar tevi satiekos, un dienā es tevi aizliedzu! Vai ne, tu tā domā?»

«Jā, to es domāju!»

«Nebaidies, es tevis neatstāšu. Tu redzi, citādi es nebūtu te?»

«Es tomēr paredzu kaut ko sliktu. Bet viss vienalga. Manim pietiek, ka tu tagad, šo brīdi, manim piederi. Mana laimīgā nakts! Visas ciešanas viņa atalgo, visas rūgtās atmiņas tā izdeldē!»

Ilgs bija mūsu skūpsts. Mēs nerunājām, mēs jutām. Un laiks jau bija tāļu pāri pusnaktij, kad mēs gājām mājup. Es Liviju pavadīju līdz pat muižas vārtiem.

«Ka tevis tikai kāds nepamana,» es bažījos.

«Nekas, ka es tikai dārzā tieku, tad ir viss labi. Arvienu e> mēdzu palikt ilgi dārzā. Dārznieka sievasmāsa mani ielaidīs.

Es viņai pieteicu, lai viņa uz manis gaida. Tā ir tā pate, kas tevim to vēstuli nonesa. Un nu ar labu vakaru, mīļais!»

Es pagāju gabalu nost uz ceļa un gaidīju, vai kāds Liviju ielaidīs pa vārtiem. Viņa pārsvieda akmentiņu pār sētu. Drīz pēc tam vārti atvērās, un Livija pazuda aiz tiem. Tā bija pēdējā reize, kur es to redzēju.

Pārgājis mājā, es, laimes pārņemts, ne sapņot nesapņoju, kas rentes muižā pa tam notika.

Rentes kungs, kad Livija mežkungam liedzās dot «jā» vārdu, prasīja cieši pēc iemesliem, kuru dēļ viņa labo partiju atraidīja.

«Es mīlu citu un precēšu tikai to!» viņa stingri atteica.

«Un kuru tad?»

Livijas patiesības mīlestība izpauda viņas tēvam manu vārdu. Un tas palika aiz dusmām vai ārprātīgs.

To visu manim vēlāk izstāstīja dārznieces māsa, kura pie rentes kunga izpildīja istabas meitas vietu. Bet, pirms es ap­ķēros, ka tur būtu kas darāms, bija jau par vēlu.

Rentes kungs sarīkoja ceļojumu uz ārzemēm un paņēma Līviju līdz. Viņa visādi mēģinājuse uz kādu stundu izmukt, lai ar mani satiktos, bet tas viņai nebija izdevies. Kad rentes kungs pārbrauca, tad visi noskuma, ka Livija bija atstāta ārze­mēs. Vēstules, kuras vecāki Līvijai rakstīja, pats rentes kungs noveda uz dzelzceļa staciju. Par tik svarigu viņš turēja savas meitas dzīves vietas slēpšanu. Tik daudz es izdabūju zināt, ka viņa atrodoties Ģenfē, kādā panzijā, zem stingras uzrau­dzības.

Ko es cerēju, tas piepildījās. Livija manim rakstīja. Bet vairāk vienkāršas vēstules bija jau rentes kungs noķēris pagasta nama pastā. Beidzot Livija bija apķērusēs un sūtījuse vēstuli kādai draudzenei, lai tā visādā ziņā piegādā manim privātā ceļa viņas vēstuli. To tad arī labā draudzene bija izpildījuse. Vēstule bija rakstīta no kāda Ģenfes pansionāta.

Labulīt!

Piedod, ka es tā aizbraucu bez ardievām. Ar varu mani pie­spieda. Es nevaru Tevis aizmirst, neaizmirsti Tu ari manis. Mīlestība, labulīt, ir taču tas augstākais pasaulē. Un, lai viņi visi dara to, kas tiem tīk, es klausīšu tikai viņai. Raksti manim un izstāsti, ko pa tam esi piedzīvojis. Vai iesāksi studēt jeb vai manis dēļ esi tā nobēdājies, ka ļauji visai cerībai zust. Ne- izmisi, esi vīrs. Es nākšu atpakaļ, tiklīdz manim tas būs iespē­jams un ja mani ar varu nepieķēdēs pie kāda laba vīra sāniem.

Es neraudu pastāvīgi, es reizām arī pasmejos. Vai zini ko, atsūti manim kādu brūkleņu lapiņu no Tava tēva meža, varbūt vienu no tam, kuras tā labi tuvu aug lielajai priedei, kur mēs to nakti sēdējām un sapņojām par nākotni. Sākumā es domāju, ka es k|ūšu vai ārprātīga. Bet tas pamazām pārgāja. Cilvēks beidzot pieron pie visa. Es tikai baidos, vai es neesmu ļauna, ka es tā visu tik viegli panesu?

Mīlulīt! Es, pēdējās dienās mājā esot, dzirdēju, ka mans tēvs no Tavējā atpircis Jūsu mājas rentes tiesibas. Tad jau Jums būs drīz vien jāizkravājas. Pirms Tu aizej no turienes, raksti manim, kur Tu paliksi un ko iesāksi. Uzraksti visu, visu pama­tīgi, jo sirds manim deg zināt, kā Tevim klājas, ko Tu domā, vai neesi uz mani ļauns. Jā, mēs sievieši esam tomēr sliktāki, nekā es to agrāki domāju. Manim vajadzēja tiem acis izskrāpēt, kuri mani iecēla ratos līdzās tēvam, lai aizvestu projām no Tevis. Manim vajadzēja izlēkt no vagona, lai steigtos pie Tevis, bet, lūk. es atbraucu tēvam līdz uz Ģenfi, kur manim jāmācās fran­ciski un smalkās manieres. Piedod, mīlulīt, ka es neesmu tāda varone, kā es to agrāki no sevis domāju. Es esmu vienkārša, ikdienišķiga meitene, kura nav Tevis cienīga. Bet mīlēt es Tevi mīlu joprojām, es vakaros par Tevi lūdzu dievu, par Oļģertu un par Tevi. Tēti un mammu es no savām lūgšanām esmu

izslēguse. Viņi izturējās pret mani sliktāki nekā pret noziedz­nieci. OJģerts turpreti briesmīgi raudāja, kad es braucu projām. Viņš apķērās manim tā apkārt, ka to ar varu vajadzēja atraut no manis. Tāpēc es arī lūdzu par Oļģertu dievu. Ir jau vēla nakts. Rakstu paslepšus šo vēstuli, tikai nezinu, kā to dabušu pasta kastītē, jo visām vēstulēm, ļaunām un labām, ir jāiet caur stingrās priekšnieces rokām. Naudas manim nav klāt ne feniņa, visa nauda deponēta pie priekšnieces. Arī pastmarkas nav. Bet, neskatoties uz visu to, es tomēr ceru šīs rindiņas nogādāt Tavās rokās. Es viņas pārrakstīšu vairāk eksemplāros, nosūtīšu Tevim vairākkārt, kamēr taču beidzot Tu kādu no manām vēstulēm saņemsi. Dzīvo laimīgs, mīlulīt, es Tevi skūpstu simtām reižu. Dzīvo sveiks!

Tava Livija.

Neviļus manim ritēja pa asarai uz Livijas rakstiena. Es viņai atbildēju, rakstīju vairākkārt, bet atbildes vairs nedabūju. Drīz pēc tam mani vecāki pārgāja dzīvot citur, es viņus atstāju, aiz­iedams uz Iekškrieviju par mājskolotāju.

* * *

Laiks izdziedē visas brūces, ja ne citādi, tad caur nāvi. Es paliku dzīvs, bet cik tukša ir mana dzīve!

Pēc divdesmit gadiem es biju atkal reiz savā dzimtenē. Rentes kungu tur vēl tikko atmina. Jau priekš desmit gadiem viņš aizgājis ar dzimtu svešumā. Manis vairs neviens neatce ■•ejās un nepazina. Amata darīšanās manim bija tur jābrauc garām. Bija jau nakts, kad pasta puisis svilpodams iebrauca taja silā, kuram es reiz gāju cauri, pavadīdams Liviju pirmo un pēdējo reizi uz māju.

«.Klusu,» es pasta puišam uzsaucu, «še tu nedrīksti svilpot, tas ir mana tēva sils.»

Viņš apklusa, un es padevos briesmīgi sāpīgām jūtām. Visas iekšas mani sāka karst, sirds sita kā āmurs, un galvā radās senais spiediens, kādu es sajutu priekš divdesmit gadiem.

«Pieturi!» es uzsaucu, kad bijām piebraukuši pie tilta, zem kura es bērnībā ar baltiem o|iom biju spēlejies.

«Palienē manim tavu lukturīti,» es pasta puišam prasīju.

Viņš iededzināja sveci lukturi un manim to pasniedza. Puk­stošu sirdi es gāju silā iekšā, turēdamies arvienu upītes krasta tuvumā. Te sirds uzreiz vai apstājās pukstēt. Tur stāvēja vēl vecā, lielā priede. Es piegāju tai klāt un aplūkoju vietu, kur es toreiz, jaunībā, iegriezu divus krustus. Tie bija gluži izdiluši, tikko vēl sazīmējami. Asaras manim sāka līt aumaļām. Es nokritu ceļos pie priedes, kā muļķis, kā bērns es runāju: «Kur tu esi, mana mīļā?» Un manim likās, ka viņas miļais stāvs manim noliektos līdzās ceļos . . .

Zirgi zviedza uz lielceļa, un es ātri piecēlos, saplūcu vis­apkārt labi daudz brūklenāju un iesēju tos kabatas drānā. Tad, vēlreiz metis skatu uz mīļo vietu, es aši devos atpakaļ uz ratiem.

«Brauc!» es uzsaucu. «Brauc tik ātri, cik vari!»

Nezinu pats, kāpēc to tā teicu. Tikko biju ratos, kad zirgi aizšāvās ar lielu ātrumu uz priekšu. Bet manim likās, it kā kad kāds sauktu manim pakaļ. Rokās es turēju savu dārgo aizsai- nīti ar brūklenājiem no tēva sila . . .

No šiem brūklenājiem es, savā tagadējā dzīves vietā nonācis, noviju glītu vaiņagu un piekāru to pie sienas pār manu gultu. Viņš gaida uz līgavu, kura reiz atgriezīsies. Varbūt viņa vēl nāks, veca un grumbaina, bet es to mīļi apkampšu.

«Vai redzi, Livija.» cs teikšu, «tas vaiņags ir no brūklena iiem, kuri auguši pie lielās priedes mana tēva silā, kur mēs saderinājāmies un zvērējām viens otram mūžīgu mīlestību. Liec viņu galvā, mīlulīte! »

Noputējis, sakaltis viņš tur stāv. Es esmu slims, vārgs un nelaikā vecs kļuvis. Nepanesamas ir manas bezmiega naktis. Piepeši pamodies, es skatos uz brūklenāju vaiņagu pie sienas. Nakts tumsā tas, liekas, ir iededzies liesmās un kvēlo.

Tāļu tāļu šalc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņš šalc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz šīs šalkoņas mani sauc. Jā, jā, es nākšu drīz!