Stāsti

KAUJA PIE KNIPSKAS

kambarī, kurā uzglabājas skolnieku lādītes un maizes kulītes, pašā dibena sēž veselīga, paresna māmiņa brūnu sagšu ap pleciem, vilnainu, pirktu lakatu ap galvu un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kura rūtis ir neskaidras, apputējušas, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, nošķiebtās pastalās. Viņš skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pašķielē uz kubuliņu, no kura viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.

«Vai tēvs man no Rīgas ko atveda?» zēns, kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.

«Te jau ir… gandrīz vai aizmirstos. ..» Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.

Zēns nosviež karoti pie malas, noslauka rokas drāniņas stūrī, uz kura atrodas maizes kulīte, un ķer pēc naža.

«Vai tik ir piskars? … Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi naži neder nekam …»

Māte pasmejas, lasa uz drāniņas maizes drusciņas un ieber tās mutē.

Zēns atvāž jauno salieceni ar melni spīdošu spalu. Asmens tik laistās vien …

«Ir gan piskars … Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt… Cibiņ, palūk, kas par varenu …»

Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka zīdenis tam vairāk patīk.

«Vai tu esi tā jumiķa Cibiņa dēls?» māmiņa jautā.

Bālais zēns klusē; lūpas tam nodreb. Viņš grib aiziet.

«Nāc nu tu ar, pastrebies! Ko tu tāds bailīgs…»

Bālais zēns pienāk, apsēžas un nedroši tver pēc karotes. Roka dreb …

«Ko tu! .. . manu karoti… es pats vēl gribu strēbt! …»

Zēns ar apaļajiem, sārtajiem vaigiem, puķaino kaklautu, jauniem, gandrīz pēc modes izšūtiem svārkiem un gariem zābakiem, iebāž nazi kabatā un sāk atkal strēbt.

«Streb vien, dēliņ, streb … Būs jau abiem diezgan …»

Balais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.

«Kam tad tu, dēliņ, viņu tā? . . .» māmiņa nogauž.

«Ē, ko tas lempis! . . .»

Brītiņu valda klusums.

«Vakar tēvs atbrauca,» māte uzsāk, «pašlaik ēdām vaka­riņas … Zultans sāka riet. Domājām: nu ir tēvs no Rīgas klāt… Kā tad! Bija ar!…»

«Vai Ernestam pijoles atveda? . ..»

Māte pasmejas.

«Laikam gan šoreiz nekā …»

«Tad vasarā atkal no pieguļas nekā; nevar ne meldiņu uz­spēlēt. Un pa svētdienas vakariem tāpat… Briedīšu Kārlis čīgā kā Rīgas muzikants.. . Nu, mēs tam zeļļam gan parā­dīsim … Staigā apkārt kā liels vīrs — cepure uz vienas auss!… Jā, kas tad ir ar cepuri: vai tēvs man jaunu cepuri atveda? …»

«Nē, dēliņ!… Ernestam gan… Viņš jau ir vecāks un pelna pats maizi. Nākošā rudeni jāiet pie dieva galda …»

«Ko? Ernestam … Ja man tā cepure pasēs, tad nu gan es viņu paņemšu . . . Ernestam cepuru diezgan. Tā jērene ziemā gluži laba, tikpat kā jauna. Un vasarā… viņam gluži branga vasaras cepure…»

«Dariet, kā ziniet,» māte teic, «es tur nekā nevaru teikt, lai tēvs … Bet tu gan, Pēterīt, varētu ar savu cepuri vēl veselu Ј.<,adu iztikt…»

«Jā, jā! Es arvien esmu tas sliktākais… Man nekā ne­vajag … Ernestam viss …»

Pēterīts nosviež karoti un savelk dusmīgu seju.

«Nemācīšos, edz, ka nemācīšos!… Dauzīšos un bļaušu pilnā kaklā … I nieka cepures man nevar nopirkt…»

«Vui dēliņ, kāds tu esi… skolotājs tevi ieliks kaktā …»

«Ē, šis kaktā licējs! Pats ir …»

Pēterīts apklausās, vai tik kāds neklausās.

«Vai tik tas Cibiņš te nevaktējas? .. .»

«Vui Pēterīt, kāpēc tu viņu aizdzini? Ko tad viņš tev ļauna darīja?…»

«Ē, tas ir liels maita … Viņam lieliski patīk, kad skolotājs tam saka: «labi, labi! …» Tad tas acis vien mirkšķina…»

«Viņš laikam labi mācās, bet tu, kā man liekas, esi palaidies slinkumā .. .»

«Es?!» Pēterīts, caur nāsīm dusmīgi svilpodams, atcērt. «Ko tu teici, es? …»

«Jā, tu!»

«Es?!»

«Jā, tu esi slinks … Kurpnieks tev rudenī pataisīja i jaunus zābakus, skroderis izšuva jaunus svārkus… Un tēvs tā priecā­jās: nu Pēteris labi mācīsies! . . . Bet nekā! Mans Pēterīts danco tik uz vienas kājas! . . .»

«Kas tad tie par zābakiem? Tie Vilnīšam pašam ir jāuzmauc galvā! Papēži nošķiebušies, āda sarkana . .. Diezin vai binzoles ir ielicis? . . .»

«Ko nu tu par Vilnīti runā: tas nu gan ir kurpnieks! … Viņš iztaisīja gan zābakus labu labos. Bet tu tikmēr brauņājies gar akmeņiem, skrej pa tīrumu tīrumiem, kamēr zābaki beigti… Mani zābaki stāv jau trešo gadu, čīkst vien, kad uzmin …»

Pēterīts pasmejas.

«Diezin kam tev tās čīkstoņas vajadzēja . .. Neesi jau ne­kāda jauna meita . ..»

Māte arī pasmejas.

«Saki Ernestam, lai viņš nedomā ņeint jauno cepuri! Tā ir mana! .. .»

«Nu labi, labi! . . . Bet ej nu mācies, dēliņ, mācies gan! Ne­dari mums, vecākiem, kauna … Tā kā toreiz, kad mācītājs bērnus pārklausīja … Se divdesmit kapeikas, ko papīru no­pirkt …»

Pēterīts paķer naudu, noslauka ātri muti.

«Ko — mācītājs!… Gan es zināšu …»

Pēterīts izšmauc ārā, mātei lāgā ne ar dievu nepateicis.

«Ak dēliņ, dēliņ!» māte nopūšas. «Tavas dienas vēl priekšā . . .»

Viņa aizvāž kubuliņu, iesien to drāniņā un aizsaini rokā aiziet. ..

Skolas istabā aiz krāsns pa brīvstundu Pēterīts šodien spēlē lielu lomu. Viņa nazis iet pa roku rokām un tiek apbrīnots.

«Smalks piskars!» viens piezīmē un uzpūš asmenim dvašu Asmens apsvīst.

Pēterīts zēnam iegrūž piduku sānos.

«Ko tu? Vai tu nezini, ka nazis ir norūdīts, kā vajag … Un tu viņam laid siltumu virsū …»

«Diezin vai tik ir piskars?» kāds cits šaubās un aizlien aiz biedru muguras, baidīdamies, ka Buņģu Pēterīts nesāk ar dūri pierādīt sava naža īstenību.

«Ko tu zini!» Buņģis noskaišas. «Vai tu domā, ka visiem nazis ir parastas dzelzs kā tev! . . . Ekur ir nazīts! . . .»

«Cik tad viņš īsti maksā?» jautā zēns pelēkiem svārkiem, kuros iešūtas daždažādas pogas: uz krūts liela, balti dzel­tena — no kaula, drusku zemāki melna kaučuka un pret vēderu alvas bikšu poga.

Buņģis drīz savāž, drīz atvāž nazi, it kā izmēģinādams at­speri, bet pie tam viņš pārdomā, cik gan viņa nazis varētu maksāt.

«Rubulis būs par daudz!» viņš pie sevis prāto.

«Astoņdesmit kapeikas,» Buņģis cieši noteic, «Rīgā pirkts .. .»

«Astoņdesmit! A—ū!» zēns daždažādajām svārku pogām smejas. «Astoņdesmit! .. . Par astoņdesmit kapeikām var divus tādus piskarus dabūt un vēl labākus. Vajag tik prast diņģēties. Zīds prasa rubuli, soli viņam trīsdesmit kapeikas . . . Galu galā viņš atdod .. .»

«Ej vien nopērc par trīsdesmit kapeikām īstu piskaru!» Buņģis atņurd.

Viņš iebāž nazi kabatā.

«Nu, Ģeņģer, kas ir? Iesim!» Buņģis, mēteli vilkdams, iz­saucas un paņem cepuri.

«Uz kurieni?» zēns daždažādajām pogām jautā.

«Kas tev par daļu? To mēs paši zinām! Nu, Ģeņģer, Platais, iesim! …»

Buņģis, Ģeņģers, Platais, noslēpumaini čukstēdami, aiziet…

Ģeņģers ir muižas pusgraudnieka dēls, bāls, garš, linu baltiem, gariem matiem. Iedams viņš ļogās, it kā kad gribētu gar zemi zvelties.

Platais ir saimnieka dēls, brūniem matiem, drūmu pieri, ne­bēdīgām acīm. Mēteļa kabatas tam lieliski uzpampušas. Tajās viņš uzglabā šādus tādus papīrus un vecus katūna lakatiņus, kurus tas izlieto kā mutes autiņus. Viņam allaž liels cīniņš ar biksēm, kuras arvien šļūd lejup.

Visi trīs iet uz tuvējo mežiņu aiz nabagu mājas. Mežiņā tie nolien biezienā aiz paegļiem. Visi trīs apsēžas uz no­cirstas priedes. Ģeņģers un Platais izvelk no kabatas mazus kaļķīšus.

«Man te vēl ir papirausi!» Buņģis toš un rakņājas pa krūšu kabatu.

«A, papirausi! Dod šurp! …» Ģeņģers izstiepj roku. «Tīrs blēdis! Vakar teici, ka papirausu vairs neesot…»

«Vakar? Tas bija vakar! Bet šodien man ir!» Buņģis saka. «Nu nav vajadzīgs taupīt: māte man iedeva griveņiku. Var atkal iegādāties jaunus. Ģeņģer, tu man pirmdien, gar krogu nākdams, atnes!…»

Buņģis izvelk pakiņu ar papirosiem. Visi trīs aizpīpo.

«Drusku putina, rīt būs laba pikošanās!» Buņģis saka un spļauj pa jaunai modei: caur zobiem, lūpas atņirdzis. «Vajag atkal sadot «turkam» pa ādu . . .»

«Pērn jau pats biji «turks»!» Ģeņģers smejas.

«Kas par pērn. Pērn mēs visi trīs bijām «turki». Tagad esam «krievi» … Bet mani jūs izvēliet par «ģenerāli» …»

«Dod man vel vienu papirausu,» Platais ar pilnu muti, drusku aizraudamies, runā, «tad es tev došu «stimuli» .. .»

«Se,» Buņģis pasniedz Platajam vēl vienu papirosu, «bet… tu zini: dabūsi vēl…»

«Gan, gan!» Platais drošina Buņģi. «Kas tad cits… Tu būsi «ģenerāls» …»

«Ak tu velns!» Buņģis nospļaujas. «Tas tik būs kautiņš! …»

Brītiņu visi trīs klusē. Zili dūmi paceļas pār zēnu galvām, pieņem daždažādus pūķainus veidus, kamēr vējš tos sarausta un izgaisina jauno egļu galotnēs.

Buņģis skatās, kā putenis aizvelk pamazām kāju celiņu, un sapņo no rītdienas goda.

«Putina, rītu visādā ziņā sniegs būs mīksts . ..»

Platais spļauj vairāk reižu un savelk seju it kā uz vem­šanu.

«Vai tas tiesa, Buņģi,» Ģeņģers jautā, ar skaidu priedei mizu brauņādams, «ka tavs tēvs tevi gribot izmācīt par brū­veri? … Tā es dzirdēju …»

«Ko? Par brūveri? E, labāk nerunā!… Es pats zinu, par ko es palikšu …»

«Par ko tad?»

«Par muižas kungu! . . .»

«0-ho! . . .»

Brītiņu atkal klusums.

«Kad tikai skolotājs vien vēlāk nesaož, ka mēs esam pīpo- juši,» Platais bažījas un skatās visapkārt.

«Vajag tik labi izskalot muti, sakodīt zobiem skujas, — tad ne velna nevar zināt…»

«To jau es zinu! Nekā nepalīdz! .. .»

«Vajag aizturēt elpu, kad skolotājs pienāk tuvāk, vajag elpot uz iekšu,» Ģeņģers piezīmē.

Buņģis paloka galvu, piekrizdams Ģeņģera domām.

Atkal visi trīs klusē. Vējš lēnām gaudo pa paegļu apakšu. Egļu galotnēs švīkst un šalc, drīz tuvāk, drīz tālāk. Zēni cits pēc cita nosviež papirosu galus sniegā un samin kājām.

«Man tā likās, ka it ka Rubuls zvanītu …» Ģeņģers bažījas.

«Man ar,» Platais piezīmē.

«Iesim …»

Buņģa pareģojums piepildījās. Laiks otra dienā stipri at­laidās. Gaiss pildījās ar miglu. Starpstundās zēni paguva sviest sniega pikas uz jumta, no kura tad novēlās mazas lavīnas. Meitenes plaukšķināja rokām .. .

Zīds bija piebraucis skolas priekšā un piesējis zirgu pie staba. Ģeņģers iesvieda pirmais žīda režģos pāri brangus sniega klučus. Arī citi zēni izmēģināja roku. Zīda kaulainais melnis sprauslāja un raustījās vien. Jaņķelis pats, kurš ar sko­lotāja istabas meitu ķēķī tirgojās, izskrēja ārā un, rokas plātī­dams, iebrēcās:

«Velne puike! Ko jūs man sviezet tā sniege ieks mane jes- cike! Es pateikse skolmeistere! Vai nevaret labāk pātares skaitīt! …»

«Pātares, pātares!…» Ģeņģers smējās un sāka pa žīdu modei pātarus skaitīt.

Zīds bārdamies iegāja atkal skolotāja pusē.

Zēni svieda pikas svešam melnam, pinkainam sunim pakaļ, kurš ošņādams, asti gurnu starpā iemiedzis, aiztecēja pa lielceļu.

Nedēļnieks Rubuls zvanīja. Visi skolas bērni saskrēja klasē…

Bija pēdējā stunda priekš pusdienas. Tā izlikās visiem, kuri uz nākošo sniega kauju priecājās, briesmīgi garlaicīga.

Buņģis, kurš sēdēja uz otrā sola starp Ģeņģeri un Plato, izskatījās gluži sašļucis. Viņš kairu reizi nodrebēja, kad sko­lotājs, lēnām pa klasi apkārt staigādams, viņam tuvojās. Daudz reižu tas bija uzdevuma jautājienu atkārtojis: «Cik tad maksā 250 pudi?»

Bet atbilde nenāca! Uzdevums bija viegls, bet tiklab Buņģis, kā arī Ģeņģers un Platais velti pie tā savas galvas lauzīja.

«Kad tik skolotājs mani bez pusdienas nepatur,» Buņģis bažījās, «tad no kaujas nekā …»

Viņš nogaidīja, kamēr skolotājs pagriezās uz pirmziemnie­kiem, kur kāda meitenīte puķainā katūna jakā, linu baltiem matiem, acis ieplētusi, burtoja:

«K-a-ka . .. k-a-ka . .. ķ-i-s ķis . ..»

Buņģis šo acumirkli izlietoja, apgriezās, pārliecās pār solu starpu un Cibiņam, kurš uz trešā sola sēdēja, čukstēja:

«Cibiņ, cik tev iznāk?»

«Tūkstoš. ..» Cibiņš nepaguva visa skaitļa pateikt, kad skolotājs atgriezās un uzbrēca:

«Cibiņ, ko tu . . .»

«Bu-buņģis …» Cibiņš sabijies šļupstēja.

«Vadzi, Buņģi!» skolotājs pavilka Buņģim drusku pie auss. Buņģis aiz kauna nosarka un piecēlās.

«Cibiņš prasīja, cik man iznākot,» Buņģis meloja, un Cibiņš nobālēja.

«Klusu!» skolotājs iesaucās. «Jūs abi esat palaidņi!…»

Cibiņš atrādīja skolotājam iznākumu. Skolotājs pārskatīja izrēķinājumu.

«Pareizi,» viņš teica, «tūliņ nodzēs!»

Cibiņš nodzēsa rēķinu, pārlika rokas pār tāfelīti un šo to sāka pārdomāt. Sirds viņam sāpēja. Skolotājs viņu bija nosaucis par palaidni. . .

Viņš paskatījās uz krodzinieka dēlēnu, kuru tēvs, māte un skolotājs sauca par Luiji, bet skolnieki to lamāja par Ļūļlti. Ļūļītis sēdēja pie skolotāja galda līdzās katedram, zīšļāja cukura graudu, mirkšķināja acīm un šūpoja pagaldē kājas, kuras lepojās jauniem šņoru zābakiem.

«Kas tādam Ļūļītim nekaiš padzīvot!» Cibiņš domāja. «Viņš ēd, kā vien tam iegribas, un viņam cauru ziemu jāraksta tik skaitļi. Bez tam katram skolniekam tas jāliek labi aiz auss, ka tūļītis ir tas «mazākais», jaunākais, ar kuru ar apdomu jaapietas… Ļūļītim ir tūka svārki un biksītes, jauni puszāba- ciņi, — man veci kankarlši, salāpītas bikses un vecas, nošķieb­tas pastalas …»

Cibiņš atspieda pieri pret roku. Viņu pārņēma tas pats žēlums, kuru tas sajuta, «Skolas maizē» lasot dziesmu: «Cūkas ganot, Matīsiņam dziedāt vis negribējās . . .»

Buņģis pa tam bija tomēr izrēķinājis uzdevumu. Tikko viņš paguva to atrādīt, kad skolotājs, jau trešo reizi kabatas pulk­steni paskatījies, ātri uzkāpa uz katedra un salika rokas. Bērni piecēlās no soliem. Skolotājs skaitīja: «Visas acis gaida uz tevi..

Bet Buņģis lūkojās pa logu uz pļavu. Viņš paredzēja sīvu kauju …

Pusdiena tika ātri paēsta. Citām reizēm Buņģis apēda pāri gabalus šķiņķa, tikpat daudz maizes stūrus ar labu kārtu sviesta un balta piena, — kas vilkās vismaz pusstundu. Vēlāk viņš citiem aiz muguras, kuri, pulciņā sastājušies, pie sienas kartes studēja ģeogrāfiju, grauza sakaltušu, taukainu sieru, kas, saprotams, samaitāja biedriem visas slāpes pēc zinātnēm.

«Kur ir — kur ir Parīze? …» Cimdiņš prasīja un neskatījās, kad Rubuls tam Parīzi rādīja, ne uz to pusi, bet skatījās, ka Buņģis grauza sieru …

Šoreiz Buņģis nokoda tikai pāri kumosus no aukstas put­raimu desas, apēda, labāk sakot, aprija vienu sviestmaizi, noslaucīja rokas biksās, aizcirta lādei vāku un tad izskrēja, ka nobrīkšķēja vien.

«Pagaid, pagaid!» Ģeņģers iebrēcās. Viņš bija patlaban iz pudeles pienu dzēris. Steigšus tas vēl pielika pudeli pie lūpām un sūca. Baltas piles nolija tam uz svārkiem.

«Nav laika!» Buņģis priekšiņā iesaucās. «Jāiet uz karu . . . Nāc drīzi! .. .»

Gandrīz jau visi zēni bija aizsteigušies uz pļavu, kur pēc vecām skolas tradīcijām katru ziemu tika uzcelts vai nu cietoksnis, vai sniega vīrs, ap kuru tad «krievi» ar «turkiem» sīvi cīnījās.

Vispēdīgie, kuri no skolas uz turieni aizgāja, bija Ģeņģers, Cibiņš un Sapuliņš.

Sapuliņš bija pirmziemnieks, mazs mazs resnītis ar tukliem vaigiem, mazu deguntiņu un labsirdīgām actiņām.

Viņš lāgā nevarēja patecēt. Zābaki tam nebija gluži pa kājai, un Ģeņģers ar Cibiņu gāja drusku par ātru.

Tikko Ģeņģers, kalnā uzgājis, pamanīja, ka zēni jau bija divos pulkos izšķīrušies, tas uzgavilēja, vīcināja ar cepuri un devās pār tīrumu taisni uz Knipskas pļavu.

«Ģeņģel, Ģeņģel! Pagaiti! . ..» Sapuliņš iebrēcās. «Tāvi uz «tulku» puti! …»

«Ej — tu! …» Ģeņģers atkliedza.

«Tibiņ, netklej tu viņiem līdi! Nāc tu mūtu paltijai palīdā! …»

Sapuliņš un Cibiņš gāja apkārt pa lielceļu uz Knipskas tiltu, uz kurieni viens «pulks» patlaban atkāpās. Abi pulki bija jau vadoņus izvēlējuši. Kaujai vajadzēja tūliņ sākties…

Kaujas lauks bija pļava, caur kuru tecēja no rītiem uz vakariem Knipskas upīte. Dienvidos pacēlās stāvs kalns, ap­audzis priedēm, ziemeļos atradās birze, rītos — šaura, dziļa aiza stāviem, augstiem krastiem. So aizu skolnieki sauca par «Šipku». Vakara pusē pļavai veda ar līkumu gar tīruma malu lielceļš — pār Knipskas tiltu.

Kad Cibiņš ar Sapuliņu pie tilta nonāca, tad kauja bija patlaban sākusies …

Salienas skolnieki palaikam katru ziemu dalījās divos pulkos: «turkos» un «krievos». Zēnu guļamai istabai pašā vidū atradās krāsns, kuru siltuma vadus saturošā siena savienoja ar mājas šķērssienu, caur ko minētā istaba bija pa pusei pārdalīta. «Turki» bija tie, kuri gulēja krāsnij dienvidus pusē. Pie «turkiem» piederēja pirmziemnieki un neapdāvinātākie otrziemnieki, kuri atkal no jauna mācījās grāmatā lasīt, skait­ļus rakstīt un baušļus skaitīt.

«Krievi» pēc vecām skolas tradīcijam gulēja ziemeļu pusē. Pēdējie bija vecākie skolnieki, kuri jau runāja krieviski uri mācījās vēsturi.

Vismazākais vienreiz mēnesī starp «krieviem» un «turkiem» nakts laikā izcēlās sīva kauja. Par ieročiem derēja dvieļi, kuriem galos bija iesieti mezgli. Kam trūka dvieļa, tas izlietoja dūri. Visnemierīgākais kakts bija tas, kur Buņģis gulēja Dažreiz, kad skolnieki, nekā ļauna nedomādami, mierīgi ap­gūlās, kad skolotājs, ar «labu nakti» teicis, aizgāja un Rubuls, kurš bija vecākais un gudrakais skolnieks, pie tam godīgas, rāmas dabas, kuram bija citi jāuzrauga, izpūta lampu, — Buņģis sāka sviest pār krāsni otrā pusē uz «turkiem» vai nu papīra kamoliņus, kurus tas papriekš labi krietni sakodīja un mutē saslapināja, lai taptu smagāki, vai ko citu, kas «turkus» kairināja.

«Kas te man tos papīrus virsū sviež?» kāds pirmziemnieks iekunkstējās.

«Nu Buņģis! Kurš tad cits!. ..» kāds piezīmēja.

«Buņģi, vai tu paliksi mierīgs!» Rubuls, kurš atsevišķi viens pats savā gultā gulēja, bārās. «Nu rītā tu dabūsi atkal kaktā stāvēt! …»

«Ko? Es? … Es mierīgi guļu … lai saka Ģeņģers, vai es ko…» Buņģis noņurdēja, pie kam pārsvieda pār krāsni mizas gabalu, kurš, krāsni kurinot, no malkas bija nodrupis.

«Taisni pa degunu! . .. Kas te sviež? …» kāds pirmziem­nieks iekliedzās.

«Nu, Buņģi! Tu pats esi tas vainīgais!» Rubuls iesaucās. «Nu, nu … gan rītā …»

«Nudie' es nekā nedaru!» Buņģis, nevainīgs izlikdamies, gauda. Pa tumsu tas sagrābstīja kāda zēna pastalu, satina auklas ap to un tad pa roku galam laida pār krāsni…

«Vai tu velns! Nu ir galva pušu!» kāds zeņķis pusraudus ievaidējās.

Te uz kādas lāviņas pacēlās balts stāvs. Rokā tas vicināja dvieli ar mezglu galā. Gultas un lāviņas sāka čīkstēt. Balti stāvi no «turku» puses līda uz «krieviem» …

Rubuls, kurš, uzmanīgi klausīdamies, bija pussēdu gultā pacēlies, paredzēja kautiņu. Viņš, vilnainā segā satinies, palīda zem gultas un aizturēja dvašu. Pa tumsu atskanēja sitieni, lāsti, šņukstieni. Dažs labs ķipītis, kurš gultas galā bija nolikts, tika apgāzts. Odens vien nošļakstēja, kad kāds, no gultas lēk­dams, nelaimīgā kārtā apgāztajam ķipītim virsū uzmina… Ja mēnesnīca spīdēja, tad kautiņš bija jo sīvāks un turpinājās labu brīdi, jo tad ienaidnieks redzēja labāk ienaidnieku.

Beidzot viss tapa atkal klusu. Rubuls izlīda lēnām iz gultas apakšas, apgūlās un pateica dievam, ka tas bija ar veselu ādu palicis.

Sie paši «krievi» un «turki» tagad cīnījās pie Knipskas …

«Turki» aizstāvēja Knipskas tillu. Par velti «krievi», no «Sipkas» puses nākdami, mēģināja «turkus» pārdzīt pār liel­ceļu. «Krievu» sniega pikas skrēja simtiem pa gaisu, bet reti kāda no tām ķēra «turku» galvu. Ienaidnieki vēl atradās par tālu viens no otra. «Krievi» bija Buņģi izvēlējuši par «ģene­rāli». Buņģis bija tiešām dūšīgs karotājs. Pašā pulka priekšgala nostājies, viņš arvien vairāk tuvojās «turkiem» …

«Turku» ģenerālis Ozoliņš bija patlaban dabūjis briesmīgu spērienu pa degunu, kad Cibiņš ar Sapuliņu pienāca. Viņš turēja sniega piku pie deguna gala. Uz sniega pikas pilēja asinis.

«Palīgā, palīgā!» Ozoliņš, abus nācējus ieraudzījis, kliedza, «Cibiņ, Sapuliņ! Palīgā! Ko jūs stāvat, mutes iepletuši?…»

«Tibiņ, nu tik iet vaļā!» Sapuliņš iekliedzās, paliecās, saspieda saujā sniega piku un svieda … Pika nokrita kādus desmit soļus no Sapuliņa. Cibiņš pasmīnēja par Sapuliņa dūšību. Viņš vēl arvien šaubījās par vajadzību piedalīties pie kautiņa.

«Kāpēc?…» Cibiņš domāja. «Kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabū zilu aci vai kamēr tam tek asinis iz deguna? …»

Viņš arī pagājušā ziemā nebija pie kautiņa piedalijies. Cibiņš vēl nekad nebija otram sitis, nekad sajutis kaislīgas «cīņu jūtas», kuras bija viņa biedrus briesmīgi pārņēmušas. Viņš nodrebēja: tas bija karš, ko viņš nupat redzēja . ..

Bet tad viņš sajuta atkal stipru ēstgribu, kura viņu dienām, jā — — jau gadiem mocīja. Un tad viņu pārņēma dusmas, brīnišķīgas dusmas: viņam vajadzēja karot. . .

Tur locījās viņa ienaidnieks Buņģis, kurš piku pēc pikas meta «turkiem» virsū. Patlaban viņš iezvēla Sapuliņam krietnu piku pa vaigu. Sapuliņš ievaidējās. Cibiņš sajuta to kā svētu pienākumu — iet Sapuliņam palīgā. Viņš gāja palīgā tam, kurš tika vajāts …

Sniega piku rokā turēdams, Cibiņš droši tuvojās Buņģirn «Turki» brīnojās, ka bālais, lēnais Cibiņš uz reizi tik varonīgs tapis.

«Se tev!» Cibiņš iekunkstējās un meta vienu piku pēc otras Buņģim acis, tik Buņģim, Buņģirn vien — nevienam citam . . .

Buņģis atkāpās soli pēc soļa. Viņa kareivji tam līdz. «Turki» gavilēja.

«Tibinc il mūtu jenelāls!» Sapuliņš brēca.

«Urā! Cibiņ! Uz priekšu!» «turki» kliedza.

Un Sapuliņš, kurš bija lasījis turku kara aprakstus, ieklie­dzās: «Allā-il-Allā!»

«Allā-il-Allā!» «turki» brēca, kuru dūša padarīja Buņģa kareivjus bailīgus.

«Ģenerāls» Buņģis muka. Bez cepures, pietvīcis — sarkans, elsdams un pūzdams tas nostājās pie «Sipkas» un kliedza:

««Sipku» vajag aizstāvēt! Ne par kam «turkiem» neatdot! …»

Bet Cibiņš tuvojās bez bailēm, kluss, nopietns, jā, briesmīgi bāls, Buņģim un svieda tik Buņģim vien, nevienam citam-

Buņģis nobijās. Tāda viņš Cibiņa vēl nekad nebija redzējis. Cibiņa iekritušās acis bija atdzīvojušās, kuru urbjošais skats Buņģim kā asmens sirdī griezās. Cibiņš arī bija pazaudējis cepuri. Viņš stāvēja Buņģim ļoti tuvu un vairs nesvieda, nezi­nādams, vai sniegt Buņģim roku un derēt mieru vai savilkt dūri un sist. ..

Bet viņš vēl nebija nevienam sitis-

Te Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam.

«Ko tu, pagāns, mani ar savām ārprātīgajām acīm biedē… Velns! Es tev gan! . ..» Buņģis kliedza un, Cibiņa rokas satu­rēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņš nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies. Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu. Beidzot viņš to pagāza gluži gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu no biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu . . .

«Mieru! Met mieru!» daži iesaucās. Bet Buņģis, uz to sau­cieniem neklausīdamies, sāka Cibiņam muti ar sniega piku berzēt.

Tagad Cibiņam pacietība beidzās. Viņš ieķērās Buņģim matos …

«Ak tu pagāns! Man matus plūkt! Es tev gan parādīšu! . . .» Viņš sagrāba Cibiņu aiz svārkiem un no visiem spēkiem raustīja.

«Es tev gan, ubadze, parādīšu! …»

Cibiņa svārkiem notrūka piedurkne. Izdēdējusī vadmala,, kuru Cibiņa tēvs jau gadiem bija savos svārkos nēsājis un kurus māte savam dēliņam rudenī bija savārstījuse, izšķīda ka papīrs …

Cibiņš ievaidējās. Buņģis to atlaida. Cibiņš piecēlās sēdus, un sāka šņukstēt.

«Palūk, kā «turku ģenerāls» raud!» Buņģis smējās, meklē­dams pēc savas cepures. Vispārīgā kauja bija pa tam mitējusies.

«Nelaudi vit!» Sapuliņš, biksas raustīdams, uz Cibiņu teica un uzlika roku uz pazeminātā biedra pleca.

«Nelaudi vit! Bungit il tīls lazbainieks!»

«Ko tu, smurguli, teici!… » Buņģis Sapuliņam uzbrēca. «Labāk noslauki savu degunu! …»

Un Sapuliņš tiešām noslaucīja piedurknē degunu, par ko visi sāka smieties.

Daži brēca, ka kauju vajagot turpināt. Te atskanēja zvans. Rubuls tīrumā, uz akmens stāvēdams, zvanīja uz stundām. Buņģis bija viens no pirmajiem, kuri aizskrēja pār tīrumu uz skolu. Cits pēc cita aizsteidzās. Sapuliņš vienīgais vēl palika pie Cibiņa.

«Sapuliņ, ej tu uz stundām!» Cibiņš teica. «Es nevaru… Es iešu uz nabagu māju pie galdnieka apsildīties, redzes, ko tad … Ar šitādiem svārkiem es skolā nevaru rādīties … Ja skolotājs pēc manis prasa, — tad stāsti patiesību…»

Sapuliņš it kā negribēdams ar bēdīgu sirdi brida pa dziļo sniegu uz skolu. Cibiņš meklēja pēc cepures. To sniega samī­dītu atradis, viņš to izpurināja un, galvā uzlicis, vilkās lēnām uz nabagu māju.

Nabagu māja atradās lielceļa malā starp skolu un Knipskas tiltu. Viņa bija, tāpēc ka lielākā daļa nabagu, tic visnespējī­gākie, bija nodoti pie kāda saimnieka kopšanā, pārdalīta uz divām pusēm. Vienā pusē dzīvoja pāris nabagu. Otru pusi kāds galdnieks bija no pagasta noīrējis sev par darbnīcu.

Cibiņš iegāja pie galdnieka. Galdnieks pašulaik ēda lau­nagu.

«E-e, karavīrs! … Nu laikam āda pušu. ..» galdnieks, kāpostus strēbdams, pasmējās.

Cibiņš neteica ne vārda, apsēdās uz kādas kastes un kāri noskatījās, kā galdnieks strēba kāpostus.

«Kaut es arī dabūtu kādas pāris karotes .. .» Cibiņš domāja un aiz kauna nolaida acis.

«Nu, vai tu neiesi uz skolu, ko te kverni!» galdnieks bārās.

«Nevaru!» Cibiņš čukstēja, asaras saturēdams. «Nevaru…»

«Jā, kāpēc tad tu ej uz draci? Tā, lūk, ir laba mācība . . . Riba laikam ir pušu .. .»

Cibiņam nosalušais vēders lieliski sapēja. Viņš sajuta dzi- nekli kaut kur atgulties. Salīcis viņš iegāja kaktā pie krāsns un atlaidās uz ēveļu skaidām. No krāsns izplūda siltums. Tā mai­gums Cibiņu apreibināja.

«Nu, pagulies, pagulies!» galdnieks teica. «Es redzu, ka tu

esi slims. Tik nesāc vien mirt … Ak tu- kas tad tev tos

svārkus tā saplosīja? . ..»

Cibiņš gribēja teikt: «Buņģis …» — bet viņam pie krāsns palika tik labi labi ap sirdi, ka viņš vairs nevarēja dusmoties. Viņš aizvēra acis. Snaudiens viņu pārņēma. Miegainā sapņu krēslā parādījās drīz Buņģis, drīz Sapuliņš. Tad viņš redzēja garo, laiski kustošos Rubuli ar zvanu rokā, tad skolotāju, kurš, rokas uz muguras salicis, pa klasi staigāja. Vispēdīgi viņam pa­rādījās māte, kā tā pie ratiņa domīgi sēž. Kaķītis tup tai pie kājām un. kupru uzmetis, ņaud. Tad māte nopūšas:

Pavēlies tavās mokās. Tās grūti panesot, Tā debess tēva rokās …

Viņš pats sevi redz gultā guļam. Mātes nopūtas dzirdot, viņš jūtas brīnišķīgi spēcīgs. Viņš izlec no gultas un satver mātes roku.

«Nebēdājies, māmiņ, es esmu bagāts . . .»

Māte paskatās uz viņu un brīnās. Viņas dēliņš ir balts kā eņģelis, sudrabotiem svārciņiem, zeltītām pogām, un zābaciņi tam tātli — sarkani, no mīkstas ādas, briljanta sprādzēm . ..

«Cik tu esi skaists, Jēcīt!» māte brīnās. Kaķītis pieslienas pie viņa kājām. Te kāds atver ātri durvis. Buņģis aizelsies ieskrej istabā …

«Atdod manus svārkus, ubadze!» Buņģis brēc. Cibiņam metas bail, ka Buņģis skaistajiem svārkiem nenorauj piedurkni. Viņš gan zina, ka tie nav vis Buņģa, bet viņa paša svārki. Tomēr viņš velk spīdošos svārkus nost, atdod tos Buņģim, kurš, tos ātri uzvilcis, izskrej ārā, kur to gavilēm zenu bars saņem.

«Buņģis ir mūsu «ģenerāls», urā! . . .»

Viņš dzird, ka zēni sāk karot. Kāds sit uz skārda gabala it kā uz bungām. Tad viss top klusu . . .

Galdnieks sāka ēvelēt. Cibiņš pamodās. Viņš ātri piecēlās un izgāja. Snaudiens, kurš vilkās kādu ceturtdaļstundas, bija viņu spēcinājis.

Bija jau krēsla. Skolas logos mirdzēja uguns. Skolas bērni jau mācījās uzdevumus uz rītu. Debess bija noskaidrojusies. Tik rīta pusē dusēja vēl mākoņi. Mazuliet sala. Cibiņš nodre­bēja. Viņš tecēja ātri uz skolu.

Skolas priekšiņā Cibiņš apstājās. Viņam bija bailes iet klasē. Piedurkne tam bija tiklab kā pavisam norauta. Kādus smieklus viņš, klasē iegājis, saceltu, to Cibiņš it labi zināja. Mehāniski tas satvēra maizes kambara durvju kliņķi un atvēra durvis.

Viņam gribējās ēst. . .

Durvīm līdzās uz plauktiņa atradās spičkas un maza lam­piņa. Cibiņš iededzināja lampiņu, aizvēra durvis un uzmeklēja savu maizes kulīti. Tā bija gluži sarāvusies. Tajā vairāk neka neatradās kā sakaltuse maizes doniņa un veca, taukaina avīžu lapa, kurā māmiņa pirmdienā bija ievīstījusi kaņepes. Pēdējās kaņepes viņš jau pusdienā bija apēdis…

Cibiņš nogrieza ar veco salieceni no doniņas riciņu, apsēdās uz kādas kastes un, savā ēnā raudzīdamies, sāka ēst. Bet viņam likās, ka šās sakaltušās maizes kumosi viņa ēstgribu -vēl pa­

vairotu, ka šis sausas garozas viņam atgādinātu īsto ēdienu — garšīgu maizi un pavalgu …

«Vai tad šis izsalkums būs mūžīgs?» Cibiņš domāja. «Vai tam nekad, nekad nebūs gala?. . . »

Viņš paskatījās uz Buņģa lādi un nodrebeja. . . Kā tur visa nebija! Tur bija šķiņķis, — cepts un vārīts, tur bija sviests ar baltu pienu un pašā stūrītī atradās krūzīte, lajā bija me­dus. . . To visu Cibiņš bija noskatījies. Briesmīgais izsalkums kā kāda ļauna vara pievilka Cibiņu pie Buņģa lādes. Izsalkumā tam iekšas raustījās…

Te viņš iedomājās savu eņģeļa apģērbu, kuru tas sapnī bija valkājis, un viņam metās kauns. Viņš garā redzēja māti, kura ēd tāpat sausu maizi, reti kad uzsilda kāpostus, kura tomēr pacieš, kura viņam bija cieši piekodinājusi: «Neaiztiec svešas

mantas!!!» Viņam bija kauns: tas bija gribējis zagt-

Bet tomēr, tomēr viņam gribējās ēst-

Briesmīgais, drudžainais izsalkums viņu atkal pārņēma. Kā apmāts viņš piecēlās, piegāja pie Buņģa lādes un lūkoja pacelt vāku. Lāde nebija aizslēgta: vāks cēlās …

Pirmā acumirklī, lādē lūkojoties, Cibiņam bija tā ap dūšu, it kā kad tam vajadzētu visu, kas lādē no ēdamā atradās, aprīt, lai apklusinātu savu izsalkumu. Viņš gribēja jau sniegties pēc šķiņķa, bet uz reizi viņā sacēlās riebums pret visu, visu, ko cil­vēks bāž mutē. Viņš nolādēja dabu, un viņam vairs negribējās ēst … Kāds savāds, sauss saldums pildīja viņa muti .. . Bez spēka viņš atkrita uz kādas citas lādes un lūkojās domīgi lampi­ņas drūmajā liesmā. Augšā taisni pār lampiņu pie baltajiem griestiem locījās melni pavedieni: tie bija smirdošo dūmu pa­krēšļi. Kāds liels zirneklis plaši izplestām kājām čāpāja gar sienu.

«Lapsām ir savas alas, putniem ir savas ligzdas …» Cibiņš iedomāja. Māte šo pantu bija daudzreiz lasījusi un pie tam apraudājusies. Ari viņam, to atceroties, palika silti ap sirdi. Bet raudāt viņš vairs nevarēja. Viņš sajuta riebumu pret visu. Pasaule viņu, jauniņu, kurš pēc dzīves priekiem slāpa, jau ne­laikā mērdēja un vārdzināja…

Klasē sāka rībēt un klaudzēt. Durvis tika atrautas. Un pāris zēnu smiedamies un trokšņodami ieskrēja priekšiņā.

Cibiņš sabijās. Viņš gribēja aizvērt Buņģa lādes vāku, bet savādais riebums viņu atkal pārņēma. Drudžainā žults viņu drebināja. Viņš izstiepa roku, bet tam trūka spēka .. .

«Ak tu pagāns!» Buņģis, durvis atvēris, iebrēcās. «To jau es domāju! Vai nu tāds ubags bez zagšanas! Sātans! …»

Viņš iezvēla Cibiņam reiz pa muguru, ka nodimdēja vien, sita tam vēl pa vaigu un tad iespēra ar kāju. Cibiņš vaidēdams aizkrita aiz kastēm .. .

«Kas tad cits manu jauno nazi nozaga kā Cibiņš!» Buņģis kliedza un aizsvieda ar lielu troksni lādes vāku. «Tūliņ iešu pie skolotāja!»

Daži zēni un meitenes, troksni izdzirduši, pieskrēja pie durvīm.

«Kas tur?» kāda meitene jaulāja.

«Ē, zaglis!» Buņģis smiedamies izsaucās un spraudās caur skolnieku pūli . . .

Pa brītiņu skolotājs un Buņģis ienāca kambarī. Cibiņš sēdēja uz lādes, elkoņus uz ceļiem atspiedis, acis rokām aizsedzis.

«Mēs ar Ģeņģeri nācām launagā … Uzreiz es redzu, Cibiņš sēž pie manas lādes. Lāde vaļā . .. Ģeņģers var liecināt. . .» Buņģis sūdzējās.

«Kuš, pagaid', kamēr es tev jautāju!» skolotājs Buņģim uzsauca. Viņš paskatījās uz Cibiņu, kurš bāls, drudžainām acim raudzījās, kuram norautā piedurkne gar sāniem karājās, un sajuta ar šo nabadziņu līdzcietību.

«Cibiņ, nāc man lidz!» skolotājs teica.

Cibiņš lēnām piecēlās un, acis nodūris, gāja caur zēnu un meiteņu pūli skolotājam pakaļ. Buņģis vēl paguva iegrūst Cibiņam ar dūri sānos.

«Tibiņ,» Sapuliņš mīlīgi žēlā balsī iesaucās un aizskāra Cibiņa roku. Sapuliņa acīs iemirdzējās asaras.

Skolotāja rakstāmā istabā ienācis, Cibiņš it kā atdzīvojās. Puķaini tapsēta, gaiši apgaismota, silta istaba viņu apsveica it kā paradīze. Skolotājs apsēdās pie galda un, Cibiņu cieši uzlūko­dams, jautāja:

«Saki, — kāpēc tu gāji pie Buņģa lādes? Tu gribēji zagt? . ..»

Cibiņš gribēja teikt «jā», bet viņš apdomājās. Viņš jau bija gribējis tik apmierināt savu briesmīgo izsalkumu.

«Nē! .. » Cibiņš atteica.

«Ko tad? …»

«Man gribējās ēst! …»

«Nu tad tak tu gribēji zagt.»

«Pats nezinu, kā tas viss notika …» Cibiņš čukstēja.

«Saki labak patiesību, atzīsties! Tad sods būs vieglāks . . .»

«Skolotāja kungs… es nezinu… rītā… man ir slikti ap sirdi…»

«Kas tev tos svārkus pārplēsa?»

«Karā parplīsa .. .»

Skolotājs pasmaidīja.

«Kad tev ēst gribējās, kāpēc tu nenāci pie manis un ne­lūdzi? …»

«Man bija kauns! . ..» Cibiņš čukstēja.

«Kauns … Kauns ir zagt, bet ne palīga meklēt .. . Par sodu tu stāvēsi rītā visu pēcpusdienu kaktā un sestdienā saki mātei, lai viņa pirmdien atnāk šurp … Nu ej, es pateikšu Līzei, lai tev padod ēst.. .»

Cibiņš sāka raudāt. Bet tad viņš saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja klasē. Buņģa un tā biedru, no kuriem Cibiņš ļoti bijās, tur nebija. Viņš apsēdās uz sola. Viss, kas šodien bija noticis, tam izlikās kā sapnis. Gar krāsns stūri pāris meiteņu paskatījās uz viņu un sāka ņirgāties. Viņa biedri skatījās uz viņu it kā pār- mezdami: «Zaglis! … I — zaglis! .. .»

Viņam likās, ka arī Kristus, kura bilde pie sienas bija uz­kārta, uz viņu raudzījās…

«Es esmu tas labais gans . . .»

«Un es esmu zaglis!» Cibiņš domāja. «Man rītā jāstāv kaktā … Ir jābēg labāk prom! . . .»

Cibiņš piecēlās un izgāja. Sapuliņš gāja viņam pakaļ un pagalmā žēli jautāja:

«Kulp tu ieti, Tibiņ, kulp tu ieti? . ..»

Bet Cibiņš vairs nedzirdēja sava biedra šļupstošā sauciena. Viņš bēga .. .

Līdz mājām, kur viņa māte dzīvoja, bija kādas sešas verstis pa lielceļu un taisni pa tīrumu un mežu ceļiem caur Laskumiem četras verstis, ko iet. Cibiņš nodomāja iet pa laisno ceļu. Viņš gāja ātri, bet reizēm viņam uznāca trīsas. Izsalkuma viņš vairs nesajuta.

Iedams viņš pārdomāja: «Ko teiks skolotājs, kad dabūs zināt, ka Cibiņš aizbēdzis? Ko teiks māte, kad es nakts laikā pie viņas ieradīšos? …»

«Bet kurp tad lai es citur eju?» viņš domāja un lūkojās izmisis visapkārt. Atbilde bija nakts, visapkārt nakts…

Tad viņš tecēja atkal tālāk.

Silā nonācis, viņš jutās gluži piekusis. Sals arvien vairāk pieņēmās. Sniegs jau čirkstēja apakš viņa kājām. Viņa pastalas sasala kā rags un saknieba viņa kāju pirkstus kā knīpstangās. Vēl pāri simts soļus viņš tecēja pa meža ceļu, tad viņš apstā­jās; tālāk viņš nespēja iet. ..

Miegs— savāds maigums viņu pārņēma. Viņš apsēdās zem kadas egles, sāka šņukstēt, bet tūliņ apklusa, maigums bija tik salds- salds… Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalušu . . .