Stāsti

BALTĀ PUĶE

Rīts ausa. Viņa pamodās iz baidošiem sapņiem un instink­tīvi aptaustīja sev līdzās gultu. Tā bija tukša. Miegainā sieviņa paskatījās bailīgi uz logu, atsita matus iz pieres un sāpīgi iekunkstējās.

«Ak tu dieviņ mīļais!» viņa lauzīja rokas un šņukstēja.

Un viņa lūdza atkal dievu, kā tā jau simtām reizām bija lūguse. Te šūpulītis līdzās gultai iekustējās. Maziņais raustīja sāpīgi mutīti un sāka raudāt. Māte pacēlās, pārliecās pār šūpulīti un sāka mīt tā paminu. Bet bērniņš neapmierinājās. Tad māte to izcēla no šūpuļa, atpogāja krūtis, un bērns sāka, actiņas pie­miedzis, zīst. Sieviņa izskatījās sausa un slimīga. Viņas acis bija dziļas un baiļu pilnas, kādās reti reti vēl ieronas asaras, jo asaru aiz viņām vairs nav gandrīz nekādu …

«Ak dievs,» viņa domāja, «drīz jau ir jāceļas, jāizlaiž gans, jāsāk domāt par brokastu .. .»

Un aukstas šalkas viņai pārgāja pār muguru. Bet te viņai ienāca prātā, ka šodien ir svētdiena, atpūtas diena, un viņai palika it kā siltāki. Bērns zīda, un viņa domāja par tā likteni.

«Kas tu būsi, un kur tu paliksi? Vai tev paaugušam būs savs kaktiņš, kur nolikt galvu? Vai varbūt tu pavisam netiksi liels! Varbūt tu nomirsi jau ritu vai parītu, un tad es tev no­pirkšu baltas, baltas drāniņas, ielikšu tevi mazā zārciņā un skūpstīšu, skūpstīšu bez gala . ..»

Un viņa iesāka no jauna raudāt. Tagad pat lija asaras, karstas karstas asaras. Bet bērns zīda tāļāk …

Te atvērās durvis. Ienāca zēniņš baltā, rupjā krekliņā, bāl­ganiem matiem, kuri bija izbužinati cekulu cekulos.

«Ko tu, dēliņ, tik agri?» māte vāju balsi jautaja.

«Vai tētiņš vēl nav mājā?»

«Nav, dēliņ!»

«Kur tad viņš ir?»

«Nezin … laikam jau krogā!»

«Es iešu, mammiņ, vedīšu viņu uz māju!»

«Ak Kārlīt, kur nu tu! Ej vien gultiņā!»

«Bet tu, mammiņ, raudi, un tad es nevaru gulēt!»

«Nu, nāc te pie manis! Čučēsim abi divi! Gan jau tētiņš pārnāks!»

«Nu nezin vis, vai pārnāks! Es iešu labāk, vedīšu viņu …»

Māte gribēja teikt, lai Kārlīts iet vien tik gulēt, bet viņa sajuta, ka tiklab Kārlīts, kā arī viņa nevarēja gulēt. Baidoši sapņi, nemiers, bažas par tēvu viņus abus mocīja.

«Jā, mammiņ, es.iešu!»

«Nu ej, dēliņ! Bet vai tu ceļu zini uz dzirnavu krogu? Citur jau tētiņš nav kā tur!»

«Zinu, mammiņ!»

«Nu, tad ej! Uzvelc jaunos svārciņus! Bet papriekšu sasukā galviņu. Un izej klusiņām…

«Gan jau, mammiņ!»

Un Kārlīts paņēma no krāsns augšas susekli, nostājās pie spoguļa un sāka glaudīt matus.

«Nevar ne lāgā pasukāt!» viņš pukojās. «Pa virsu vien iet!»

«Savēlušies matiņi,» māte pasmīnēja, «kā ezišam! Nāc šurp pie manis, es tev sasukāšu!»

Kārlīts stomīdamies piegāja pie mātes. Viņa tam sukāja galvu kā varēdama.

«Jā, bet šķirtni ar'!» Kārlīts teica un gribēja ar pirkstu ķircināt mazo zīdēju.

«Kam nu šķirtnes vajag, Kārlīt, kas tev nu matiņus redzēs zem cepurītes.»

«Nē, šķirtni gan, mammiņ.»

«Nu labi, labi!» Un viņa mēģināja Kārlīša matus saglaudīt ar šķirtni.

Bija vidus vasaras laiks, bet zēniņš drebēja.

«Nabadziņš,» māte teica un noskūpstīja zēniņu.

Kad viņš bija uzvilcis biksītes, svārkus un uzlicis cepurīti, tad viņš svarīgi teica: «Nu es iešu!»

«Nu ej, ej!»

Un tad Kārlīts klusiņām kā kaķītis līda caur saimes istabu un iztecēja mudri pa ganu vārtiem. Ceļu uz dzirnavu krogu viņš it labi zināja.

Kāpēc tēvs dzēra, par to Kārlīts klusībā vēl neprata sevi prašņāt un domāt. Bet viņš saprata, ka šī tēva vājība bija visai dzimtai, visai mājai par postu. Sevišķi viņam bija mammiņas žēl, bet žēl bija arī tētiņa, kurš arvienu pret viņu tik labs.

Un Kārlīts tecēja vienā tecēšanā pār ganibām, pa sila ceļu uz lielceļu, pa kuru tam bija kādas divas verstes līdz dzirnavām ko iet. Silā jau čirkstināja putni. Migla kāpa iz grāvjiem, iz dūksnājiem un iz sila upes uz augšu. Bija vēl vēss, jo saule nebija vēl uzlēkuse, bet Kārlīts tecēja tik ātri, ka tas vēsumu gan sajuta, bet tas gandrīz bija viņam patīkams. Taisnību sakot, viņam, pa silu tekot, bija drusku bail. Sevišķi baidu jūtas viņu pārņēma, kad tas sāka piekust un lēnām iet. Bet tad viņš paskatījās uz austrumiem pa meža šķirtni, kura gāja līdz pār plato lielceļu, un spirgtais sārtums debesīs viņu drošināja. Bija jau tik gaišs. Un, kad jau gaišs, kad visu var redzēt, tad nav iemesla baidīties. Rīta klusumā, caur silu ejot, viņam izlikās visi koki kā brīnumi, kā sapņojoši stāvi, kuriem nesalst un ne­sāp, kuriem nav jātek un jāpūlas, bet kuri brīvi paceļ galvas uz augšu. Un cik augsti viņi var izaugt, šie koki! Kas gan var būt augstāks, baznīcas tornis, garais cepļa skurstenis vai, piemē­ram, šī slaikā priede? Viņa sniedzas visiem kokiem pāri! Nē, tik augsts gan būs reti kāds koks.

«He!» Kārlīts domāja. «Ka šitāds koks gāžas, kad to nozāģē vai nocērt, kas tas par troksni!»

Vārna kur nebūt tuvumā ieķērcās, tā ka Kārlīts pavisam satrūkās, bet drīzi vien apķērās, kas par putnu šis brēcējs bija. Tomēr drošības pēc viņš sāka atkal tecēt. Vienalga, ja arī tik putns, bet tāda brēciena, ķērciena viņš vairs negribēja ne dzirdēt. Beidzot viņš sasniedza sila malu. Caur kokiem mirdzēja plašais dzirnavu ezers. Vecā vītola galā pereklī stāvēja stārķi un kla­bināja. Vardes zālēm pieaugušajā pļavas pārplūdumā ņēmās visu visādi. Viena gluži tuvu, citas tāļāku, un kāda, likās, kurkstēja vai pašā viņā ezera malā, kur uz baltiem mietiem stāvēja izkārts tīkls un uz krasta bija izvilkta laiva. Un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi!

Kārlīts pakāpās uz baļķiem ezera malā un lūkojās ūdenī.

«Kas zin, varbūt — kāda zivs!» viņš domāja un vērās, acis ieplētis, ūdenī. Bet debess sārtums atspīdēja tik stipri virs lī­meņa, ka no tā, kas ūdenī varēja notikt, itin nekā nevarēja sa­redzēt. Tad Kārlītis gāja uz dzirnavām, bet bailīgi, jo, ko teiksi, kad spersi kāju pār slieksni? Bet tad viņam ienāca prātā māte, kura sēd mājās uz gultas malas un min ar baso kāju nemitoši šūpuļa paminu, bet acis tai taisās it kā asarot, bet nevar, un tad viņa iekunkstas . . .

Un droši, gandriz dusmu pilns, viņš satvēra dzirnavu kro­dziņa durvju kliņķi.

«Teikšu tētiņam vienkārši: nāc tūliņ uz māju, mammiņa raud, un mēs nevaram bez tevis it nemaz vairs gulēt!»

Kārlīts iegāja. To vīru, kas pie bufetes sēdēja, viņš pazina it labi, kaut gan tas bija ar muguru pret durvīm un, galvu pār bufeti noliecis, snauda. Tas bija tētiņš. Un tur uz sola gar sienu gulēja vēl viens un murmināja, un uz garā galda vēl viens, bet tas nemurmināja, bet krāca aizsmacis tādā balsī, it kā kad tas būtu briesmīgi piekusis. Bufetes durvis bija jau aizslēgtas. Tētiņa priekšā atradās uz bufetes pudele ar alus saskalām, cigāru pelni, glāzes ar iedzeltenam padibenēm, kliņģeru un desu krikumiem.

Kārlīts piegāja pie tēva un raustīja to viegli pie pleca.

«Kas tev daļas! Ej un dari, kas tev pienākas!» tēvs murmi­nāja, bez kā paceltu galvu, kura uz rokām gulēja.

«Tēt, tēt, nāc uz māju!» Kārlīts raudošā balsī sauca un raustīja tēvu pie piedurknes stiprāki.

Tēvs pacēla galvu, ieplēta acis un miegainā dzēruma sāka smieties, braucīdams ar roku bārdu.

«Tu? Ko tu te meklē?»

«Tēt mīļais, nāc uz māju. Mammiņa teica .. .»

«Mammiņa teica …» tēvs domīgi atkārtoja un atkal mie­gaini pasmaidīja, «mammiņa teica …»

«Jā, mammiņa teica, lai tu tūliņ nākot!» Kārlīts svarīgi teica.

«Vai, cik gudrs tu esil» tēvs smējās. «Varen gudrs puika! Muļķītis tu esi! Vai nevari labāk snaust! Un tad mammiņa teica? …»

«Jā … viņa raud …»

Tēvs paskatījās savādi stingru skatu uz Kārlīša, neteica nekā un piecēlās. Viņi abi izgāja ārā. Saule pašulaik bija uz- lēkuse. Ezers, likās, bija pamodies un kustēja mazos vilnīšos, kuri mirdzēja sārti. Tikai viņā sila malā tumšā ēnā viss vēl it kā dusēja. Gar ezeru ejot, kur baļķi vieniem galiem mirka ūdenī un otriem slējās augšup pār krastu, tēvs streipuļodams ar kārti piestājās pie krasta un mēģināja izzvejot vienu no ezera balta­jām puķēm. Un pie tam viņš dūca:

«Balta puķe ezerā — ezerā!…»

Bet viņam neizdevās izvilkt baltā zieda. Tad viņš iesvieda dusmīgi kārti ezerā. Odens uzšļakstēja, un stārķis savā ligzdā uz vītola sāka tarkšķināt, it kā kad tas gribētu miera traucē­tājam pārmest viņa izturēšanos.

«Vai re — še tev, Kārlīt!» tēvs teica, izvilcis iz kabatas kliņ­ģeri. Kārlīts satvēra kārīgi kliņģeri. Izsalkumu viņš sajuta tā kā tā, un bez tam nu vēl gadas pat kliņģeris! Viņš lauzīja, plēsa un ēda kliņģeri un gāja iepakaļš tēvam, kurš negribot dikti streipuļoja, bet tomēr diezgan ātri gāja uz priekšu. Kārlīts ska­tījās ilgi ilgi tēva iešanā, un tā izlikās viņam pavisam tik jocīga, ka tas sāka dikti smieties.

«Tad tāds rakars tu esi, tu smiesies!» tēvs pats, miegaini smiedamies, pukojās. «Redz, es tev nopērku kliņģeri, pērku tev šo un to, un tu par mani smejies!…»

Un Kārlīts iedomāja atkal par māti, kura sēd mājās uz gultas imalas, min ar baso kāju nerimstoši šūpuļa paminu.

lūkojas bailīgi, izmlsuse … un te — tētiņš, piedzēries, streipuļo, kā par apsmieklu visiem un visam … streipuļo un nav vairs stiprais, drošais tētiņš, pie kura sāniem varētu justies drošs.. . Un Kārlīšam metās žēli žēli ap sirdi. Asaras tam sāka 1it pār vaigiem. Viņš šņukstēja. Un arī tētiņš sāka šņukstēt, it kā visu it labi juzdams, kas tam notiek aiz muguras. Asaru pilnu skatu Kārlīts lūkojās, kā tētiņš gāja, kā slims, kā pavisam novārdzis, un viņam bija brīnums, kā tas bija varējis smieties par tādu iešanu. Viņš sajuta, ka par to var raudāt, tik raudāt.

«Kārlīt — Kārlīt!» tētiņš šņukstēja.

«Ko — tētiņ! Vai tu esi piekusis?»

«Jā, Kārlīt — es- es- es esmu piekusis, pavisam

nespēcīgs, nāc! …»

Un viņš paņēma dēliņu pie rokas, apsēdās uz celma un vilka cieši cieši savu bērnu pie krūts.

«Kārlīt, — vai mammiņa teica? …»

«Ja, lai tu ejot uz māju! …»

Un viņi abi vēl arvienu raudāja. Bet priedes savām galotnēm stiepās augsti augsti gaisos. Rita saule tās apspīdēja, aplēja ar sārtumu. Labi, ka tās var zaļot un lūkoties brīvi saulē, bez kā tām būtu jāklīst un jāmaldās …