Stāsti

DVĒSELES KUMĒDIŅI

Kā lai viņas sauc, visas tās bildes un atskaņas iz pagātnes, kuras nevi|ot pace|as un tevi glābj no tagadnes acumirkļa tukšības? Patiesība tā vairs nav! Kas ir bijis, tas ir bijis un vairs atpakaļ nenāks, un tomēr garā nāk daudz kas atpakaļ, smaida vai raugās skumji u? tevi, un tu nezini pats, kāpēc. Nezinu šīm parādībām atrast labāku nosaukumu kā «dvēseles kumēdiņi». Kāpēc es piepeši iedomāju par savu sen sagruvušo fabriku, kuru es, ganos iedams, grāvmalā iz pliena akmentiņiem un koka gabaliņiem uzcēlu? Acumirklī mana dzīve ir tik tukša, ka dvē­sele izmis un dodas atpakaļ uz pagātni, kur es biju bagāts un laimigs. Un cik labprāt, labprat es gara acīm noskatos, kā pa­gātne spēlē dvēselei kumēdiņus.

Vispirms es ieraugu piemelnējušo un piekvēpušo saimes istabu ar lielo krāsni, kurai vienā stūrī iesprausts degošs skals.

Redzu drūmi dzelteno liesmu, redzu, kad melnā ogle liecas un lūst, un redzu visas tās sejas, kuras vēl tagad manim tik mīļas.

Meitas vērpj, un puiši vij auklas. Logi balti, aizsaluši. Un āra sper lauskis. Bet istabā ir tik silts, vissiltāki ir uz mūrīša, kur vecaistēvs un es viņam līdzās sēdu. Redzu Madu, Mariju un Ievu, redzu, kā Ieva apslapina pirkstu mutē un ķer pie pava- diena. Ratiņi tarkš un rūc. Kodeļas pilnas un baltas, tikai jaunai mātei, t. i., manai mātei vēl mazs linu kušķītis pie sprēslīcas. Te ārā nodimd soļi. Durvis atveras, un tevs ienāk. Zināms, jaunas avīzes viņš būs dabūjis. Redzēsim, kā iet pa kara lauku. Cik ilgi Osmans pašā izturēs Pļevnas mūros?

«Dod, dod!» es izstiepju rokas.

Un tēvs man pasniedz avīzes. Bet māte pieceļas lūkot tēvam pēc vakariņām. Ak, kā tēvam bārzda piesarmojuse! Cik sarkani tam vaigi, un pie zābakiem tam ciets, piesalis sniegs!

«Nu, kuru tad iecēlāt par staršiņu?» vecaistēvs lēni prasa.

«To pašu veco!» tēvs atbild.

Bet kas manim daļas gar vecāko. Es novelku adreses jostu no avīzes, to atloku, un sirds manim sāk lieliski pukstēt.

Lasu trekniem burtiem iespiesto: «Pļevna padevusēs. Osmans pašā savaņģots.»

«Osmans pašā savaņģots!» es piepeši iekliedzos, it kā no nāves bultas ķerts.

Un ratiņi apstājas. Juris nomet kāsi uz galda un pienāk tuvāki. Mans jaunākais brālis apstājas būvēt 110 skaliņiem mājiņu un, mutīti ieplētis, skatās.

«Nu, to Skobeļevs izdarīja . . . Baltais ģenerālis!» Juris lepni saka.

Bet manim līst gandrīz vai asaras, tik ļoti manim Osmaņa žēl. Es redzu, kā viņš stāv: ievainots, sagrauzts, ar roku pie cepures, atdodams godu uzvarētajiem.

Un es drebošu balsi lasu visu garo telegramu. kur teikts, cik nokautu, ievainotu un savaņģotu.

«Vai tad tie bažibucuki nav vēl savaņģoti?» vecāmāte, kura vilnu plucina, iejautājas. Viņai dreb rokas, ka tā dzird par bažibucukiem, kuri nevainīgus bērniņus un sievietes nokāvuši. Bet vectēvam ir pilnīgi taisnība, kad tas saka: «Arī mūsu pa­gastā ir bažibucuki! Tik apskaties vien labi! …»

«Un Skobeļevs dabūs atkal kādu goda zīmi … Baltais ģene­rāls!» Juris saka. Viņam aiz gultas pie sienas karājas Baltā ģenerāļa bilde.

«Zināms, tā jau nu viņam tikpat kā rokā!» vecaistēvs nosaka. «Janka, lasi tāļāk! …»

Es lasu tāļāk. kādas mokas tiklab turki, kā arī krievi kara laukā pārcietuši…

Un tagad, kur pagājuši divdesmit gadi no tā laika, es at­minos to visu tik skaidri, it kā kad tas vakar būtu noticis.

Guļu vēl gultā, kaut gan pieaugušie jau sen piecēlušies. Dzirdu, ka ārā, piedarbā, klaudz. Troksnis ir dobjš un nāk it kā pa zemes apakšu. Piedarbā kuļ rudzus. Tikko krēsla. Bet pa logu redzu, ka austrumi jau dzeltensārti. Brālis manim līdzās vēl guļ. Domāju viņu modināt. Bet atveras durvis, un tēvs ienāk ar kādu otru, kuru es beidzot sazīmoju par mūrnieku. Atkal pārmūrēs krāsni. Tas ir vecais mūrnieks, kurš dzivo kalnā, būdiņā. Viņš ir mūsu tuvākais kaimiņš un mana tēva labākais draugs. Es redzu viņu gluži kā šodien. Viņš sed pie galda un pīpo. Top arvien gaišāks, un es redzu, ka viņš smejas. Viņš ir pastāvīgi jautrs, kaut gan tas 25 gadus dienējis un cīnījies pret poļu dumpiniekiem. Es pace|u galvu, Viņš to pamana.

«Labrīt, Janci!» viņš saka. «Celies nu augšā un taisies pie darba! Kāpēc tu vairs nenāc pie manis ciemoties?»

Bet es nesaku nekā. Man ir kauns. Mūrnieks mani neilgi at­pakaļ sabāra, kad es un mans brālis kūrām ganībās zem Vārnu egles lielu uguni. Un nu viņš runā ta, it kā kad tas nebūtu pa­visam noticis. Tēvs aiziet uz piedarbu. Bet mūrnieks, pīpi mute paturēdams, skoteli priekšā aizsējis, sāk ar āmuru dauzīt pa ķieģejiem. Pēc brīža es jau redzu melnu caurumu: mūrnieks krāsnij ir jau nojaucis veselu stūri. Istabā ir gaišs. Es to redzu kā šodien …

Tad paceļas cita bilde. Mēs ejam rīta agrumā uz saiešanu dziedāt. Ir lieldienas rīts. Saule vēl nav uzlēkuse. Un manim ir tā ap sirdi, it kā kad mēs ietu aplūkot Kristus kapa vietu. Es redzu, kā sievas stāv skumīgas pie pestītāja kapa, redzu eņģeli baltās drānās un dzirdu viņu lēni sakām: «Ko jūs meklējat to dzīvu pie mirušiem! …» Zeme vēl uzsaluse. Tērces pļava pār­vilkta ar plānu ledus kārtu. Piekalnes pret austrumiem pieņē­mušas tumši zilganu, mēļu krāsu. Bet bērzi spīd balti, bērzi mani mi|ākie koki, kaut gan no tiem žagatus lauza … Sulas jau ieurbtas. Pie garajām mēlītēm, pār kurām vēl pāri iesistas īsākas un pamatotas uz stāvoša kociņa, nolikti spaiņi. No tālie­nes dzird dunoņu. Zvana. Un man sirds tik tīra, esmu tik lai­mīgs un raugos tik spirgti uz austrumiem, kur pašu laiku saule taisās lēkt. Uzejam uz lielā ceļa. Tur jau iet pa pāriem citi. Dziedāt, dziedāt! Un es esmu tik labs, tik labs! …

To atminos, it kā kad tas patlaban būtu noticis.

Ziedonis. Vēl rita rasa āboltiņā. Bet es pa ežu šmaucu uz skolu, grāmatiņas lakatiņā iesējis. Sis svētdienas skolas vasara manim lieliski patīk. Satieku atkal biedrus, redzu skolotāju, kurš manim dod grāmatas lasīt. Un par visām lielām: arī viņa tur ir! Esmu jau iemīlējies. Tas ir lik savādi savādi. Nezinu, kāpēc, bet, tiklīdz es Mariju ieraugu, tad manim top tik silti silti ap sirdi. A\anim ir tā, it kā kad viņa paceltu mani augstāku, it kā man vajadzētu lidot. Bet es ar Mariju vēl neesmu runājis, ne vārdu teicis. Tikai arvien es par viņu domāju.

«Kaut mēs drīkstētu abi kopā staigāt, lasīt un viens otru uzlūkoti …»

Marijai ir kupli, brūni mati. Un viņa ir tik picklājiga, tik kārtīga. Nekad viņa neskrej, lielākais teciņus, bet tas notiek tik glīti, ka prieks to redzēt. Diezin vai tikai es viņai patīku?

Kaut viens manim to pateiktu! Ak, kā es to gribētu zināti Mājas, kur Marija dzīvo, manim ir svētums. Es tās esmu par gabalu redzējis. Stāvēju kalnā un skatījos ilgi ilgi pār druvām un pļavām.

«Tur viņa dzīvo, mana Marijai Ko gan viņa dara?» es domāju, un manim uznāca gandrīz raudas.

Reiz es Mariju nejauši ceļā satiku. Tad manim vai sirds pa­mira. Es pacēlu roku un gribēju viņu sveicināt, bet viņa aizstei­dzās garām. Es tūliņ neskatījos viņai pakaļ. Pagaidīju brītiņu un tad apgriezos. Viņa mirdzēja, jā, mirdzēja saules spožumā …

Un kāpēc es tagad viņas vairs nemīlu? Dievs to zina! Varbūt es esmu ļauns, varbūt tāpēc, ka viņas neesmu ilgus gadus redzējis. Un nu jau es esmu tik tāļu, ka varu smieties par mīles­tību. Vajaga tikai iesākt!…

Pie lampas gaismas lasu veco «Tautas biedri». Iz sānu ista­bas dzirdu klusus, noslāpētus kunkstienus. Mans brālis, ar kuru es vēl priekš kāda mēneša ragutiņās vizinājos, ir slims, uz nāvi slims. Jau nedēļu viņš nav nekā ēdis, jā, drusciņ, mazu drusciņ… Un pastāvīgi, pastāvīgi viņš vaid. Es nevaru panest šos vaidienus. Bet mamma sēd pie viņa gultas, kura ievilkta ista­bas vidū, jo pie vienas sienas ir par vēsu, pie otras par karstu. Kas to var izteikt, kā es savu brālīti mīlēju, bet viņa vaidieni mani griež kā ar nažiem. Es atdotu visu, visu, kas manim pieder, ja viņš tikai vienu vienīgu stundiņu nekunkstētu. Bet viņš vaid pastāvīgi. Pamostos es naktī: brālīts kunkst, lēni, klusi, bet kunkst. Es salieku rokas un lūdzu dievu, lai viņš atvieglo brā­lītim vājibu, beidzot es šņukstu. Bet brālīts vaid joprojām . . .

Un, lasot laikrakstu, es nevaru saprast, ko es lasu, dzirdu vienīgi brālīša kunkstienus. Beidzot viņš apklust, un man paliek labāk ap sirdi. Tā paiet labs bridis. Piepeši mammiņa ieskrej pie manis, bāla, novārguse, un pamirušā balsī saka: «Jānīt, nāc, saki brālīšam pēdējo labu nakti! …»

Man notirpst visi locekļi. Es ieskreju sānu istabā.

Mate izceļ brālīti iz gultas un tura uz savām rokām. Bralits, liekas, raugās tāļu tāļu, viņa acis ir miglainas, bet seja ap­skaidrota. Mēs visi skatāmies, kā viņš mirst. Pie mutītes parā dās slapjumiņš. Māte to raudādama noskūpsta. Māte, ak jā. māte! Te manim pietrūkst vārdu … Un laimīgs viņš, kurš mira uz mātes rokām. Diezin kur un kā es nomiršu!

Viņu ieguldīja melnā, košā zārkā, un manim izlikās, it kā kad viņš būtu garāks izaudzis.

Un baltas baltas drāniņas viņam uzvilka. Tad zārku iznesa pieliekamā kambarī, kurš bija auksts. Toreiz stipri sala. Bija janvāra mēnesis. Un manim sirds vai pušu lūza, iedomājot, ka viņam tagad jāguļ vienam aukstumā. Pāra dienas es raudāju un nevarēju ne ar vienu runāt. Manim vairs nepalika itin nekas. Un arī es vēlējos mirt. Naktī es piecēlos un tumsā izgāju viens pats ārā, aukstajā kambarī. Tur es aptaustīju zārku un saļimu uz ceļiem. Es laikam būtu pilnīgi sastindzis, ja māte nebūtu dzirdējuse mani izejot un velti gaidijuse uz atpakaļnākšanu. Viņa mani ieveda pusdzīvu istabā. Kad brāli apglabāja, tajā dienā es staigāju it kā pa sapni. Asaras manim vairs neradās acīs. Es biju pilnīgi bez spēka. Tikai tad atkal iesāku raudāt, kad ieraudzīju, cik koši viņš zārkā dusēja un sveces dega zārkam visapkārt. Zaļās skujiņas smaršoja, un ļaudis dziedāja:

«Nāve, kas mūs šeitan šķīra, I'ur inūs mūžam neizšķirs! .. .»

Uz kapsētu es nevareju līdzi braukt. Es biju par vāju un nespēcīgu. Tikai tad, kad zārku izveda pa vārtiem, es iztecēju ārā un vēlreiz paskatījos …

«Lai viņi tevi ielaiž kapā, atstāj vienu, mēs tomēr vienreiz redzēsimies!» es domāju. Un tad, istabā iegājis, es skatījos kā bezprātīgs ilgi uz ar sniegu apklātiem laukiem .. .

Arī šodien, kur es šīs rindiņas rakstu, manim nolist asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labaku. Es redzu, ka dvēseles kumēdiņi ir dziļas traģikas pilni un ka ari pagātnes traģika ir jānes tagadnei. Mēs tiešām bijām labāki, nekā mēs tagad esam. Bēr­nības dienas, tās ir baltas, svētas dienas. Lai viņas mūsu at­miņu biežāki apciemotu!

Ak poēzija! Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt dzeju! Nevis mākslas, bet savas sirds dzeju. Jūs esiet lieli grēcinieki, daudz daudz lielāki, nekā jūs to domājiet. Un dzeja, tas balzams priekš grēcinieka sirds. Tad ir, kā Ļermontovs saka:

«H BepHTca, h n^a'ieTCsi, H tsk .nerra, .nerra …»

Tukša ir ši pasaule, niecīga un nepatīkama. Ti'.ai pagātne dzīvo. Tā atdzimst ar saviem daiļumiem kā ziedoni. ar rozēm un mirtēm. Veikals padara tagadni smirdošu, neci! vēcīgu. Un viss, kas labs un daiļš, tiek samīts un apsmiets. Ari es esmu kļuvis tik moderns, ka situ pie savām krūtīm un saku: tas ir elektrības un gaismas laikmets …

Bet, diemžēl, mums nav tik daudz dūšas raudāt par mūsu aklību, un, lai mēs varētu droši smieties, tad nosauksim tos tēlus, kuri mums kā daiļumi uzmācas, par dvēseles kumēdiņiem.